Jaunā Gaita Nr. 199, decembris 1994

 

 

Benita Veisberga

ELĒĢIJA

 

Pieeju pie tavas gultas.

Tu guli aizvērtām acīm. Jūtu, ka neesi aizmigusi, viegli aizskaru tavu roku. No dzīlēm nirst vārdi. Nu, mammucīt -- Ilgi neteikti īsti vārdi sakās paši no sevis kā patstāvīgas dzīvas būtnes. Kā gaidījuši gatavi kodoliņi.

Tu atver acis. Redzi mani, baltos ziedus. Acīs viegls, spodrs miklums. Es nezinu, vai tās ir asaras vai kas cits, labu laiku tas turas tavās acīs. Pasmaidi pazīstamu smaidu. Rādi, kur lai sēžu, nogludini segu ap sevi. Ar atvērtām acīm tava seja atdzīvojas. Tajā iestājas pazīstamā kārtība, skati, vaibsti, vārdi savās vietās.

Viss skaidrs.

“Man nu te nav nekā, ar ko tevi pacienāt,” tu saki.

Tavas dzeltenpuķotās saldumu kārbiņas te nav.

Tu liec man sasukāt sev matus. “Tā, kārtīgi atpakaļ,” tu saki. Tavi mati balti, balti.

Tie bija brūni.

Es sēžu pie tavas gultas, mēs izmainām pa vārdam. Es redzu vieglu kustību ap tavu seju. It kā tev pār pieri, vaigiem, gar deniņiem izmainīdamās slīdētu vieglas ēnas, atspulgi. Kā mākoņainā vasaras dienā dārzā zem kokiem staigā ēnas. Nāk, pazūd, parādās, vēl un vēl. Jelgavas pilsdārza ēnas. Celiņš zem kastaņu lapotnēm. Mēs tur gājām. Tavs pelēkais angļu kostīms ar gaišsārto zīda blūzi un sudrablapsu pār plecu. Nakšņainas ēnas pie māju sienām, ap karogiem. Mikls, vēss gaiss, mūzika spēlē, svētki, logos svecītes. Mēs tur bijām. Agra pavasara gaismas atspulgs - kā tu, Lieldienām nākot, pārnesi mājās pūpolus. Uz viesistabas garenā galda stāvēja hiacinte.

Mēs sakām pa vārdam, par tagadnes lietām, un visu laiku ap tavu seju, ap šaurajiem pleciem plaiksnās ēnu atspulgi, valdonīgi nobīda malā to, kas ap mums. Atkāpjas slimnīcas telpa, māsu rosīšanās, otra slimniece, aumaļām slīd šurp pagājušā ēnas, drūzmējas ap mums šai pasaules mazajā vietā pie tavas gultas.

Tās nav tikai atmiņu ēnas.Te ir kas vairāk, kas liels. Notiek kas liels. Milzīgi spēki kustas mūsu tuvumā, neaptverti likumi izpildās. Mūžs - tas neskaitāmais, kas audzis, tvēries ap dzīvi ir sakustējies maiņai. Ir te ap mums. Kārtojas tev līdzi? Milzīgas bagātības, neatgūstami dārgumi. Plūst šurp. Plūst gaŗām. Ir vēl te, irdami, dzisdami slīd tev gar pieri.

Uz segas tavas plānās, palsās rokas. Pāris zilumiņu uz dilba, pirksti mazliet reimatisma saliekti. Viss modina atspulgus, sakustina ēnas, tavas acis, rokas. Tavi pirksti uz taustiņiem. Taisnu muguru tu sēdēji pie klavierēm, brūnām acīm lasīji notis. Laikam mans tēvs to ievēroja. Grīgs, Vāgners. Tev patika spēlēt klavierēm pārrakstītu operu un simfonisko mūziku, Rigoleto izvilkumus, Fausta baleta mūziku. To tavi pirksti tur izspēlēja, un aiz logiem bija mūsu Jelgava un mūsu Latvija. Mūsu vieta zemes virsū, mana bērnība un tavu pirkstu kustības pār taustiņiem. Labi. Citreiz ārā sniegainas ziemas dienas. Citreiz pie nama otrpus ielas plauka bērzs. Smalki zari liecās pār ietvi. To vieglās, gaišās ēnas slīd te starp mums, pār šiem palagiem.

“Tā nekas, kopt jau viņi te kopj,” tu saki, bet es nevaru atraut acis no tā, kas plaiksnās ap tavu pieri. Acis tavā mazajā, vecajā sejā kā divas spožas brūnas sveces. Tajās iznirst vectēva skatiens uz mums abām - tur, kad mēs stāvējām pie aptiekas, iepretim Annas baznīcas kokiem. Viņa skatiens atslīd te tavā skatienā.

Abi aizslīdēs. Ārsts teica, ka tu vari aiziet kuŗu katru dienu. Viņš mazliet maldās. Vēl ne. Vēl tu neej - lūk, cik noteikti pagājušā ēnas vēl tveŗas pie tevis, balstās tavā izsīkstošajā dzīvumā.

“Brauc nu tagad mājās, pirms lielās satiksmes,” tu saki, “nu mēs paciemojāmies.”

Savas kārtības ieturēšana, cauri līdz beigām. Skaidra, skaidra tava apziņa. Tā ir tāda brīnišķība un skaistums šajā brīdī, šajā pasaulē. Par to jāpateicas ļoti.

Braucu mājās, kā tu saki. Gluds, saulains ceļš, tumšzaļi priežu puduri. Jūlija pēdējās dienas. Jūlija pēdējās dienās dega Jelgava. Sadega tavas biezās nošu burtnīcas. Daudz kas cits. Ceļš vijas starp nodzeltējušiem Kalifornijas pauguriem. Baltu oleandru krūmi pilnos ziedos. Jelgavā jūlijā ziedēja baltās akācijas. Tev bija divdesmit divi gadi, mans tēvs iedeva baltās akācijas no sava dārza, tu nofotografējies ar tām. Man ir tas uzņēmums, skaists.

Tā vienreizība, tas skaistums, ko mēs piedzīvojām, kas nebūs vairs nekur, nekad, irdams klīst pār šiem pakalniem. Ar katru sekundi es attālinos no mazās vietas pie tavas gultas slimnīcas istabā, kur dārgas ēnas drūzmējas ap tevi. Tu esi vienīgā visā pasaulē, kas spēj tās vēl noturēt, un es esmu vienīgā, kas to redz. Neviens cits no nezina, tikai mēs.

Vēl brīdi. Notiek kas liels.

Kāds plūdums. Liela, mierīga plūsma. Plašuma ziņā līdzīga Lielupes pavasara plūdu ainavai, bet ūdeņi, līmenis ar liegumu, lēnumu, cēlumu. Ar siltiem vakargaismas atspulgiem sevī un debess brīvību un plašumu pāri. Mūsu sūrās pretišķības ... Vairs nav. Tas ir beidzies, plūsma to aiznes. It kā kāds būtu rūpējies, lai tas notiek, kamēr vēl pieskaŗos tavai rokai.

Es noliecu galvu milzīgu likumu priekšā.

Kas tas bija starp mums? Kāpēc? Kā murgs. Tik ilgi, tik neatlaidīgi, ar varu aptumšot dārgus gadus, nosūknēt dzīvības spēkus. Vaina? Vai mēs, viena vai otra, būtu varējušas nebūt tādas, kādas esam, katra ar savu patiesību un taisnību? Es šaubos. Prātā ieslīd Jelgavas iznīcināšana. Tagad Jugoslavijas mokas. Tas notiek. Posta spēks strādā pasaulē. Ļaunums? Jeb kāds nežēlīgs likums par patiesību krustošanos un sadursmi, ko mēs nesaprotam? Tagad pāri, izciests. Es negribu to pieminēt, tam nav vairs nozīmes. Ap mums ir šis gaišais, mierīgais plūdums. Es gribu tikai tam padoties, netraucēt tam valdīt un būt.

Pēdējos gadus, kopš nedzīvojām kopā, viss jau gāja uz labo pusi. Bet lēnām, pamazām, kā miesīga ievainojuma dzīšana, kas prasa savu laiku. Arī mazliet atturīgi, uzmanīgi, kā gluži neuzticoties. Tagad - tas ir no brīnumu daļas. Augšāmcelšanās, piedošana nav tukši vārdi. Debess rāda, ka tas notiek. Mūs glābj, kāds grib, lai mēs dzīvojam. Noliekti stiebri ceļas augšā, atliecas taisni. Pagātnes labie mirkļi atsāk mirdzēt. Tas, ko es lūdzu.

Mēs nogājām gar bezdibeņa malu. Mēs kaut ko izglābām. Mūsu cietā stāvēšana katrai par savu patiesību un taisnību - aiz tā tomēr bija arī atturēšanās no galējas sadursmes, pilnīga sapostījuma. Kāds ceļš palika vaļā. Tagad šis plūdums. Mierina, dziedina, gaismo.

Lēni, klusi tas notika, kā izaugšana. Neesam skaidrojušās, ne ar vārdu pieminējušas savas pretišķības. Visu ir noskaidrojusi šī mierīgā, valdonīgā plūsma, paņemdama, apsegdama, aiznesdama. Notiek kas liels. Virsroku gūst dzīves labās reizes, es redzu. Debess rāda gaismas spēku. Cik gaiši, viegli, liegi tas uzvar! It kā vienkārši, pašsaprotami. Kādā brīnumainā, izšķirošā mirklī vārti ir vaļā, gaisma, kā gaidījusi, sāk plūst, nāk, aug atpakaļ dzīvē. Ļauj un liek sajust savu taisnību un spēku. Te tas ir, te tas notiek. Starp mums un pasaulē.

Es noliecu galvu šo likumu priekšā. Ka apjaužu tos te, pie tavas gultas.

Dīvains smalkums plaiksnās tavā vecajā sejā. Gandrīz skaistums. Tam ir sakars ar tavu skaidro apziņu, ar tās izstaroto savu mazo kārtību. Svešajā slimnīcas telpā tā ir virs tevis kā zelta vainadziņš.

Es ieraugu, ko līdz šim nezināju: vecas, mirstošas sejas skaistumu. Tāds ir. Lūk, kā tas viegli klāj tavus vaibstus šajā pēcpusdienā netālu no sārtām neļķēm, pelēkzaļu kātu lokiem. Vēl pirms nāves ēnas slīd tuvāk.

* * *

Šodien tu esi citā istabā. Siltas krāsas tapetes, aiz loga liela, saules apspīdēta bumbiere ar briestošiem augļiem. Glīti sakārtota, tu sēdi guļamkrēslā, izskatās labi. Uz galdiņa sārta roze, no mēļās segas mazliet nāk ārā tavas kājas gaišbrūnās adītās čībiņās. Otra gulta neaizņemta, esam patīkami vienas.

Tikai tāļrādis. Liels, krāsains pie pretējās sienas. Es neprotu noslēgt. Tu pūlies man parādīt, kura poga jāspiež, bet tā nav tā. Lūdzu vēl četriem cilvēkiem, pa gaiteni garāmejošām māsām un sanitāriem, lai noslēdz. Neviens neprot. Liels, smalks aparāts. Viss, ko spējam, ir izslēgt skaņu, kas arī, protams, liels labums.

Un tā iepretī mums un vienai no tava mūža pēdējām rozēm kaujas vīri, saskrienas autiņi, no sprādzieniem gaisā paceļas dūmu un drazu mutuļi, ar revolveriem rokās skrien un lien zaglīgi saliekušies stāvi. Mēs sasmaidāmies par šo Ameriku, kur cilvēkam mirstamā stundā, gribi vai negribi, jāskatās kaušļu filmas. Un... Pazīstama jautrība viegli paplaiksnās tavu acu kaktiņos. Tā līdzīgā jautrības izteiksme, varbūt no kāda kopīga senča mantota, kas tālās ziemas svētdienās, ap kārtējo ģimenes pusdienu galdu sēžot un triecot, zīmējās mūsu un mūsu tuvinieku sejās. Mirkli bija te tavās acīs.

* * *

Ziedoši koki, spoža vasaras saule. Cilvēki gaišās drānās. Bet tu aizej. Ar katru dienu tu paslīdi tālāk. Tava seja bālāka. Šodien tajā vairs nav pagātnes atspulgu. Drīzāk kāda raisīšanās, attālināšanās, vienalga. Es pasaku ziņas par Jelgavu. “Ak tā,” tu saki. Pēc brītiņa jautā: “Un ko jūs tagad darāt pa mājām?”

Kāda vienalga nāk, plešas. Mazinās jūtas. Jūtām vajag spēka. Tu piever acis. Arvien biežāk tu piever acis, it kā tu pa brītiņam jau aizietu no šejienes. Vai sāp, es prasu. Nē, nesāp nekas. Tikai pievienotā caurspīdīgā vadā asiņains šķidrums lēnām pildās traukā. Mainās, slīd, nāk nepazīstams. Es īsti nezinu, kā. Nekad nav nāvei būts tik tuvu. Kāda izteiksme atkārtoti pavīd tavā sejā: viegls, vienaldzīgs brīns. It kā tu klusi noskatītos, kā viss nu slīd un grimst. Tavas rokas papildina šo izteiksmi, tu pagriez plaukstas uz augšu, kā noplātot.

Kaut kur, kādā plāksnē pēkšņi jūtu tevi gandrīz tuvāku nekā tēvu. Aiz mūsu kopā izietā grūtuma, nāves tuvuma tagad - ?

Aiznestās puķes tu liec novietot uz mazā stumjamā galdiņa tā, lai tās ir pretī tavam skatienam. Brīnišķīgas, tu saki. Tad piebilsti: “Nevajag nest puķes, pirkt...” Tu raugies uz citurieni. Nevajag vairs. It kā tiekšanās, pat viegla steigšanās projām. “Es gribu, lai to nevelk garumā, lai tas ir ātrāk pāri,” tu teici, kad slimība sāka nopietni uzbrukt. “Visas tās pārbaudes. Pietiek. Es gribu mieru.”

Tu zini, kas notiek, un negribi kavēties. Tu esi gatava atstāt šo pasauli, kuŗā vienīgajā bija Jelgava, Lielā iela un pilsdārza kastaņi, Hamsuna grāmatas un Čaikovska simfonijas. Tas ir izlasīts un izspēlēts. Mums līdzās kā lielā, pilnā, neturamā straumē projām plūst tavs bijums te. Vietas, sejas, rudeņi, rīti, tavi skatieni no tēva nama pāri ielai uz Annas baznīcas kokiem. Dienu no dienas tavas bērnības un jaunības skatieni pārslīdēja tiem kokiem. Un to zari, kopā ar ziliem vai pelēkiem debess gabaliņiem, savukārt vizēja un spulgojās aptiekas logos. Tas viss bija kopā, saauga viens ar otru, ar mūžu. Vārti, nami, ielu apaļie akmeņi, baltās akācijas. Lielupes tilts, no kuŗa skatījās, kā iet ledus. Tas kopīgais, agri pavasarīgais “ledus iet!”, ko mēs teicām viens otram. Tas, mammucīt, bija tik labs! Pēc ziemas dziļš, dzīvs dabas sirdspuksts atbalsojās pilsētas un cilvēku sirdspukstos. Ledus iet, mēs teicām. Atceries? Vecais tirgus laukums. Kā jūs ar Oldzīti staigājāt gar laucinieku ratiem, tu ar naudas maku pa priekšu, Oldzīte ar skalu grozu aiz tevis. Galvu uz vienu pusi paliekusi, tu nogaršoji skābo krējumu no brūna māla poda, ar vienu no lauku saimnieces sagrieztajiem zaltainajiem salmiņiem. Mūsu Zemgale. Senču atdusas vietas klusos lauku kapiņos abpus Lielupes. Un kaŗš, uguns, Jelgavas sakrišana pelnos un drupās, arvien tālāks ceļš projām no mājām. Tālāk un tālāk. Vectēvs nošauts guļ aprakts ielas malā, bet viņa kārtība nāk līdzi, katra lieta savā vietā, ar saprašanu nolikta, lai viss strādā, iet no rokas. Adījumu pāraudzini kaudzītē brūnajā kārbā, katru mazo valdziņu tu zināji darināt tā, lai veidojas raksts.

To nu tu atstāj. Raugies uz citurieni. Neatgūstamu dārgumu straume ātri plūst mums gaŗām.

Kad ceļos iet, tu saki: “Nāc, dod nu buču.”

Ko var zināt. Labs, kas padarīts, mēs Jelgavā teicām.

* * *

Tavs mazdēls, pie gultas piegājis, tūliņ noliecās, pašsaprotami tevi apkampa un noskūpstīja. Viņa siltums bija tik acīmredzams. Man darīja labu to redzēt. Kaut arī tu to būtu sajutusi. Vēl kāds šīs saules siltuma piliens. Tavs sīkais stāvs pazuda viņa jaunajās rokās.

* * *

Nācu, tu gulēji aizvērtām acīm. Iekrituši vaigi, pavērta mute, man sažņaudzās sirds, tu izskatījies pēc mirēja. Kad aizskāru tavu roku, tu atvēri acis, un tavi šīs saules vaibsti lēni nāca atpakaļ tavā sejā. Ne visi.

Tu aizslīdi, straumes nes tevi projām. Vairs “nepieņem ciemiņus”, nemēģini runāt. Dusi. Tu snaud mierīgi, ar dīvainu noteiktību. Gandrīz kā darbu darot. Kaut kas līdzīgs mazu, nesen dzimušu bērnu ilgajai, nopietnajai gulēšanai, kas ir nodarbošanās ar spēku krāšanu un augšanu. Vai tava dusa ir nodarbošanās ar aiziešanu?

Roka vēsa. Sejas āda kļaujas tuvāk kauliem. Paver acis. Tad viegli atvīd tas, kas bija. Tā kā kalstošā stiebrā šur tur vīd plānas zaļganuma lāsmiņas.

* * *

Tikai viens mirklis šodien.

Māsa skaļā balsī tevi pamodina. Pirmajā brīdī man tas liekas lieks, gandrīz rupjš skaļums. Bet es maldos. Viņa zina, kā ir, kā tas notiek. Tagad jāsaka skaļi, manam “mammucīt” tu neatbildēji.

Tu atver acis. Pasmaidi laipni, pieklājīgi, kā sasveicinādamās. Pāri māsas plecam raugies manī. Atkal tas spodrums acīs kā viņureiz. Vēl vieglāks. Viss tevī izsīkst. Tu pacel abas rokas, mazliet izberz acis - un paturi plaukstas tām pāri. Guli tā, ar pirkstiem pār plakstiem. Ko tu aizsedz? Asaras? Asaru nav. Tikai tas vieglais spodrums. No kā tu sargies? Tā kādreiz bērni mulsumā klusēdami aizliek acīm priekšā plaukstas, aizklāj no pasaules kādu savu jūtu. Jeb vēl acumirklīgs sievišķīgs kautrums, nevēlēšanās būt redzētai šai nevarībā? Tagad, mammucīt, nebēdā par to, stāvot tā priekšā, kas tagad norisinās –

Tu paturi rokas virs acīm. Kas, es minu, vēl uzviļņoja no tavu izsīkušo jūtu avotiem, lika tā darīt? Es jūtu aiz šīs kustības kādu drumslu no tavām jūtām, no tavas apziņas, kas te irst un gaist uz visiem laikiem. Manī ir nemiers, žēlums, ka nevaru to uztvert tiešāk, pilnīgāk, bez māsas klātbūtnes, viņa kavē, viņa daļēji aizsedz tevi, tikai pār viņas plecu es šajā bridi tevi redzu. Varbūt vēl kāds vārds vai čuksts būtu varējis nākt no tevis vai manis.

Tas šodien viss. Tu pagriezies uz sāniem un mierīgi guli, seju vēl arvien ar vienu roku aizsegusi. Neatbildi vairs ne vārdam, ne pieskārienam. Es sēžu pie tevis.

Aiz loga nodzeltējuši Kalifornijas pauguri, ziedošu oleandru rindas.

Braucu mājās, domāju: vai tas bija pēdējais? Vai rīt vēl kas būs palicis? Vai šodien pēdējo reizi redzēju tavas apziņas sakustēšanos? Saules pielieta iela ved lejā no kalna, mašīna viegli ripo. Apzinos savu neuzmanību satiksmei, man vēl izdodas nobremzēt pirms sarkanām ugunīm. Es minu: kas tas bija? Kādas domas vai jūtas druska vēl sakustējās tavā dvēselē? Atbildi tu ņemsi līdz. Daudz, daudz tu tagad ņemsi līdz.

* * *

Jā, tas bij beidzamais. Vairs neatbildi. Sejā nāk svešas zīmes. Nebijusi tumša rieva pie uzacs. Lūpas šauras, šauras. Dzēš tavu šīs saules veidolu. Žēlums. Zūd tas smalkais skaistums, kas vēl pirms nedēļas viegli klāja tavus vaibstus. Nāve ar noteiktību sāk savu darbu, arvien tumšāk, tuvāk, ārdošāk. Milzīgs spēks ir tās rīcībā. Dzēst to skaistumu, ko tā tomēr neizdzēsīs. Es redzu cauri asajām ēnām un iekritumiem tavā sejā. Bez kādām pūlēm es redzu tam cauri un pāri. Iesākumam tu uzšķir un spēlē Dvoržaka Humoresku, un uz viesistabas galda ziemas saules starā zied hiacinte. Tavu brūno acu skatiens virs manis pilsdārza veco koku pavēnī, mana mazliet paceltā roka tavā nolaistajā. Trausla kastāņziedu smarža plūst šurp no vienvienīgas vietas pasaulē Lielupes krastā, ir te vieta. Tavas un manas bērnības soļi tur tais apraktos dārzos, nopostītās sadegušās ielās un celiņos. I r tur. Zem tās debess, zem zvaigznēm tieši tajās vietās, ko tētis man rādīja ziemas vakaros. Spoži ziemas zvaigznāji, sniega gaismas plīvuri pār pilsētu, veciem koka namiem. Tur nobira tavas Lohengrina burtnīcas pelni. Pa šo laiku varbūt atdzimuši kādā sniegpulkstenī. Bet varbūt ne. Varbūt guļ tumsā nospiesti zem svešinieku liktiem svešiem akmeņiem, gaida. Mūsu vieta. Jābūt savā vietā. Pāri tam, ko uzspiež laika virspuse un varmācība, aug un rodas veidi, kā būt tur, kur tev jābūt, kur tu esi likts un laists. Ja nepieciešams, tu kļūsti plūsma uz turieni. Gadu desmitu, pusgadsimtu ilga sirds starojuma plūsma. Siržu starojumu plūsma. Tāda ir. Mēs zinām. Visi no savām vietām aizsviestie to zina. Putni un eikalipti to zina, sēklas. Tavas sadegušās notis, melnie nošu punktiņi, no kuŗiem tavas acis un pirksti izraisīja mūziku, pārpelnojušies, izbiruši tur, ir sēklas. Jā. Kādā dienā mūzika var sākt skanēt no Jelgavas izmīto bruģu spraugām. Tu paliec tur. Tas paliek tevī.

Sava vieta.

Tas ir milzīgs jēdziens. Milzīgs likums šai pasaulē, pamata akmens, ko nevar ļodzīt, tad jūk, vājinās viss. Sava vieta, zeme, no kuŗas tu esi ņemts. Kļūst par dvēseles sastāvdaļu. Te ir kāda likuma dzīles, kāda brīnumaina vielas un gara sajaukšanās cilvēka dvēselē, kam jānotiek, lai pasaule turētos kopā un pastāvētu. Sava vieta. Un nupat, ceļa jūtīs uz citu sauli, man šķiet, kāds spēks bez tavas ziņas - varbūt caur mani - tevi atkal ciešāk savieno ar to, ceļam, līdzi ņemšanai.

Uz kurieni? Kā tur būs? Kā tur parādīsies pilsdārza kastaņu ziedēšana? Uz ziedēšanas pusi nu griezīsies. Pēc ielejas, zemuma, kas tagad. Pēc dabas zīmēm un ritmiem.

Aiz nāves darba, kas pašlaik norisinās, ir kaut kas no pumpuriem. Viegla, vieglītiņa pumpuru pirmsdaļiņu pakustēšanās aiz pelēkajām ēnām un iekritumiem tavā sejā.

* * *

Augums bez apziņas, galva uz vieniem sāniem. Pelēka seja, pavērta mute. Neturi vairs. Laid nu vaļā dvēseli. Saku abiem, Dievam un Amerikas modernai ārstniecībai. Vairāk pēdējai, Dievs, patiesībā, saka man.

Aizkari daļēji aizvilkti, pelēka gaisma. Palsi pirksti. Galva kā novītis zieds. Bet. Bet. Šaurais stāvs zem plānā apsega, uz vienu pusi noslīgusī galva veido vieglu loku. Skaistu, jaunu līniju... Kaut kas no vītolas zara. No meitenes. Tik stipri, šai palēkā vietā un bridi, no meitenes vēl uz bērnības robežas. Savādi. Dzīvojot neesmu vērojusi jaunības atblāzmu tevī, un tagad, nāves gultā - Meitenīgs loks.

Klusa, atdevīga noslīgšana. Te es esmu. Te es eju, kur man jāiet.

Vai šai reizei, šim brīdim bija jābūt biedīgam, baidošam, neglītam? Nav. Tuvumā zieds. Šī līnija. Jeb te atsniedzas kaut kas no sākuma, uz kuŗu tu esi ceļā?

Stāvu gultas galā, roku neviļus tavu kāju pirkstgaliem uzlikusi. Šis pelēkais skats nāks līdz. Noslīgusi galva, vītolzara vieglais loks.

* * *

Mammucīt, aiz pelēkās krēslas, aiz nāves pleca ir pavasaris.

* * *

Šodien tevi pārpelno.

Pievakarē kaut kas liek man pārtraukt dienas soli, izeju dārzā. Uz sola sēžot, acīm pretī augstās, tikko izplaukušās smilgas, zemās vakara saules apmirdzētas. Mēļi sudrabainās apgaismotās skaras viegli viļņo gaisa strāvās.

Kā pacelti gaismas vainagi, kā lielas, dzīvas sveces. Rokas saliekas, pār lūpām nāk vārdi. Lai tev ir labi, lai tev ir labi. Lai tevi vada, sargā, palīdz, varbūt tu vēl esi ceļā.

Eikaliptā dūdo meža balodis. No kaimiņu dārza šurp sniedzas gaŗskujainas priedes zars ar lieliem, rakstainiem čiekuriem. Vakara miers laižas pār zemi un augiem. Lai tas ir pie tevis, lai tas ir tev klāt.

Smilgas pirms pāris dienām izplaukušas, tajās ir tīrums, jaunums, gludenums. Brīnumaini tās rotājas gaisa un gaismas plūsmās. Es cieši veŗos šai saskaņā un skaistumā savā priekšā, cieši saku un lūdzu: lai tas ir pie tevis, lai tas ir tev klāt. Varbūt tu vēl esi ceļā.

Bet skaru jaunums un līganums it kā kaut ko rāda, min par jaunu sākumu tavā tuvumā.

Saule apspīd priedes stumbru. Tā pelēkumā ir gaišbrūni lāsmojumi, tādā krāsā kā Latvijas priežu gaišbrūnie stumbri. Tādu tuvumā bija mežmalas pļava. Sūnu laukumiņš. Kaķpēdiņas. Mēs tur bijām, kad viss sākās un vērās. Varbūt tu bij tā, kas man pateica: tās ir kaķpēdiņas. To vieglais sārtums sasaucas ar smilgu mēļo sudrabainumu. Tie zina un pazīst viens otru.

Lēna vēja pūsma pārskrien pakalniem, koku galotnes viegli iešalcas. Tīri, liegi apgaismotās skaras vijas un rotājas ar vakara vēsmām un stariem. Tik pilnīgā pilnībā. Tajās reizē ir vienkāršība un greznums, dziļa nopietnība un smaids. Nokalnē trīsuļo papeles lapotne. Misas krastā palsi sudrabaini trīsuļoja vītoli. Viss ir kopā, viss pazīst viens otru, tu neesi viena, mammucīt. Dzirdi, koku šalkās skan mūzika. Sāk skanēt ērģeles, tava brāļa spēlēšana Salgales baltajā baznīcā. Drošas balsis dzied vecas, pazīstamas dziesmas, un ārā ir Zemgales lauki. Zāļaini ceļi, tālāk Veideļu koku zaļais puduris.

Vakara ēna uzslīd krūmam. Bite paceļas no zieda, lēni aizzum mājup. Lejā ceļmalā zied balti oleandri. Es tos neredzu, bet ziedi ieslīd man apziņā, to spilgtais baltums un vieglā smarža pieskaras šim brīdim. Šī ir tava izvadīšana, mammucīt.

Tu nepiederēji baznīcai, vairījies ārīgu izdarību. Pelnus lai izkaisa, tu teici. Tev patika vienai silā lasīt brūklenes, augustā, kad gaisā rudens, tā kā tagad. Tur ir tāds klusums un miers, tu teici. Un vectēvs, tavs tēvs, Jelgavā viens gāja savā pēcpusdienas pastaigā pa Lielo ielu.

Ērģeles spēlē. Lapotnes trīsuļo. Skaņas un balsis savienojas ar koku šalkām un stariem, smalki gaismas vainagi šūpojas uz jaunām smilgām. Saule iet lejā.

Šī ir tava izvadīšana. Tikai mēs. Mūsu šīs saules vienība tālā saulrieta brīdī, kad izpildās milzīgi likumi, un apkārt apžēlojošs plūdums. Debesu parādījums, ka nodzīvotas dzīves gaismas reizes slienas augšā kā noliekti stiebri, atliecas taisni. Augšāmcēlās, dzīvo tālāk. Ērģeles spēlē. Balsis skan pār Zemgales laukiem, saplūst ar vakara stariem, ar tavu aizgrimšanu citā saulē un tavu palikšanu šajā.

 

Benita Veisberga, Ēra gleznas fonā, 1994. g. novembrī. Foto: I. Bulmane.