JG199 Inta Ezergaile. Modri pieminot

Modris Zeberiņš

Vai ir iespējama vienkārša, naīva, neviltota, patiesa pieeja reālai atziņai: man ir vēzis?

Tagad, šodien, kad varētu teikt: tas pārdzīvots vai vismaz ... iedzīvots; pie rakstāmmašīnas sēžot pirmās prātā divas cirkus arēnas impresijas. Salamonska cirks Rīgā. Manēžā abi klauni: Ripsis ar Pipsi. Ripsis tas glaunais. Balts, balti pūderēts, sarkaniem pušķiem un pompomiem. Ripsis Pipsi pamāca tā: − muļķība, domāt, zīlēt, gudrot. Sak − BŪT VAI NEBŪT, TAS IR JAUTĀJUMS ... Darīsim vienkāršāk. Re, es tev uztaisu divas lozes. Uz vienas rakstīts − dzīvība; uz otras − nāve. Lozes sarullēju. Turu uz plaukstas. Izšķiršanās vienkārša: ņem vienu. Ko loze teiks, tā tev būs. Ņem Pipsi. Pipsis − tas tas naīvais dabas bērns. A real bum, y’know. Milzīgiem apaviem: purni uzlīkuši uz augšu. Neskuvies, zaļiem iepuvušiem bārdas rugājiem noaudzis; sarkans bumbuļa šņabdeguns, lielais pakavveida klauna smaids no vienas auss līdz otrai. Pipsis izlasa, acis iepletis, kazbuka balsī sāk smieties:

− Nav! Nav! Nav! Te nekas nav rakstīts! Te nekā nav! Tā loze nederīga, tā saka: nav!

Muļķa Pipsis, ko? Kad es dakterim vaicāju, vai man ir vēzis, un dakteris teica − ir, tad mana pamatizjūta daudz vis neatšķīrās no Pipša lozes lasīšanas. Vēzis − tas taču citiem cilvēkiem! Bet man?

Uzreiz otra cirkus impresija prātā.

− Pipsi, tu tiešām gribi stobra galā stāvēt, nāvei acīs skatīties? Še tev ābols. Noņem to savu katliņa cepuri, uzliec ābolu uz galvas, kā Vilhelma Telia dēlēns Valters. Stāvi mierīgi, es uz ābolu mērķēšu un šaušu ar pistoli.

Ripsis, Pipsim muguru pagriezis, pie galdiņa lādē tādu kā Oņegina dueļa pistoli.

Pipsis pa to laiku ābolu mudīgi, mudīgi saēd un uz galvas stāvu uzliek serdi: tādu kā tukšu diega spolīti.

Publika jau smejas. Ripsis ar pistoli atgriežas, brīnās, ar apaļi ieplestu muti balti smiņķētajā, pūderētajā sejā. Publika rēc.

Nav ko smiet. Vai avīzēs, melni ierāmēti, ar krusta zīmi nesludina, vai mācītāji neaizlūdz: − pēc ilgām un grūtām ciešanām Dieva mierā aizgājis ...

Prātā Rilkes Malte Laurids Brigge sākuma nodaļa, kur pagasta varenākais lielsaimnieks ilgi un vareni mirst, tā kliegdams, ka pa visu pagastu var dzirdēt. Citi cilvēki klausās un godbijīgi māj ar galvu: re, varena vīra varena nāve nāk, nāktin nākšus nākdama ...

Varam jau atcerēties Tenesija Viljamsa Cat on a Hot Tin Roof: kā Lielais Papiņš, vēža pārņemts, aiz skatuves sāk nebalsī baurot ...

Bet visām tām šausmu ainām meditācijā man kā Pipsim gadījies to ābolu saēst un tukšu serdi kā diega spolīti uzstādīt uz galvas.

Vēzis. Tāda nenovēršama patiesība: vai tā neattīra manas, vecu ļaužu mītnes, dzīves ikdienas niķīgos sīkumus, strīdēšanos un kašķēšanos un skaišanos. Vai die, kā mēs te apkopti, lutināti. Apskaužami. Tieši tas, ka esam aprūpēti, visu atbildību, darīšanu pārņēmuši profesionāli citi cilvēki, likteņa klauvējiens man joprojām šķiet atskanam kā pie cita durvīm klauvēts. Grūti ticēt.

Ticiet vai neticiet: man līdz pēdējam elpas vilcienam būs jāstaigā vai jāguļ ar tukšu vēderu.

Tas, protams, nenozīmē, ka mums te, nabagmājā, nedod vai slikti un maz dod aëst (tas Indriķa Zeberiņa kurzemnieka izloksnē, ar plato „ae” un lauztā intonācijā).

Mums par mēru labi dod aëst, un pensionārs tapis, mūsu veco ļaužu jaukajā muižā dzīvodams, svarā biju pieņēmies kā mans brālis Rīgā − uz divi simti sešdesmit divām mārciņām. Direktori un ķēkšas sāka baidīties, teicās mani likt uz diētas normām, pusporcijām. Neko nelīdzēja. Tik labi dod aëst. Gan ceptas irbītes, kā Lāgerlēvas Ekebijas kavalierim, gan sulīgas cūkas karbonādes ar skābiem kāpostiem, vērša cepeši, tītara cepeši, vistas cepeši un tā joprojām.

Bet tagad man būs dzīvot ar tukšu vēderu. Proti: ķirurgi no vēdera lejas gala izmontējuši maizes kukuļa lieluma plēšu maisu, bet nu visu, ko tautiski par dirsu sauc, no iekš- un ārpuses aizšūdami. Tā vispārcilvēcīgi pieņemtā humora vieta ar visu joku caurumu amputēta.

Arse amputation angliski skan labāk, bet tāda operācija pašam un citiem liekas groteska. Tas cilvēka lejas gals visu tautu tradīcijās skaitās smieklu un joku rajons un ja nu to tev atņem? Būtu jākliedz kā japāņu aktierim, kas uz skatuves šausmas pārdzīvojot − tā klišejiski angliski vispareizāk tulkojās tā: „Oh, how sad, oh, how sad, oh how sad!”

Aristotelis Poētikā liedz lietāt komēdijās tādus cilvēka trūkumus, kas sāpīgi. Rokas vai kājas amputācija pēc Aristoteļa nav komiska. Bet tā dibengala, tās vispār tautiskās joku vietas amputācija? Tā mēs ar dakteri, anesteziologu diskutējām, man uz operācijas galda sēdot. Anesteziologs liek man liekties līkumā, ar galvu starp ceļiem un nezin’ ko duŗ man pie mugurkaula, bet es tik par poētiku un Aristoteli; pašam šķiet, ka es savu domu turpinu, bet izrādās, ka pa vidu, man nezinot, pagājušās divi ar pus stundas, vispārcilvēcīgi jocīgā vieta man amputēta un metru platās lielās operācijas spuldzes vairs nežilbina, bet ar sarkanu saulrieta gaismu silda man vēderu: kā cepeti restorānā aiz vitrīnas stikliem.

Bet tā jau tas nemaz nesākās. Sākās tā, ka mūsmājas dakteris gadskārtējā veselības pārbaudē sāka apšaubīt manu veselību. Vidus pirkstu man pavisam nesmukā vietā iebāzis, ilgi urķēja, nopūtās un teica: „tas man nemaz nepatīk.” Es, protam, necirtu pretim, ka man ar’ nepatīk, tik dziļdomīgi klusēju. Mani vajadzēs no iekšpuses apskatīt, dakteris teica. Es toreiz nemaz nezināju, ko tāda skatīšanās maksā. Tik vēlāk nejauši uzķēru Medicare piesūtīto proktofantasmis vai pakaļraudža (tas Gētes taisīts vārds grieķiski Fausta Valpurgu naktī: pakaļraudzis, pakaļas garu skatītājs) rēķinu par lūkošanos man d****: deviņsimt deviņdesmit četri dolāri. Tautas dziesma dzied: tautiets sola simt dālderu par reizītes redzējumu; sol, tautieti, otru simtu ... Labi, ka man tas tūkstotis dālderu par oksta boķēšanu vai kolonoskopiju nebija jāmaksā, bet to dara Amerikas nodokļu maksātāji.

Nu, tā. Mīlīgi smaidošā mūsu iestādes meitene man istabā ienes spaini vai galonu medicīniska ziepjūdens. Lai es to tūlīt ieliekot ledusskapī un ap trim pēc pusdienas ik pa desmit minūtēm ar krūzīti dzeŗot, kamēr tas ziepjūdens spainis izdzerts. Brālīt balto! Ne par velti vecās mātes dusmīgi mēdza sprediķot: cik tas briesmīgi, ja cilvēks savas miesas nevarot valdīt. Izdzer spaini medicīniska ziepjūdens, tad zināsi, kā tas ir, kad savu miesu nevar valdīt... Otrā rītā mani vedīšot ar tīru vēderu pie dakteŗa un viņš tad varēšot skatīties.

Indieši tādu vēdera skalošanu dara citādi. Iekāpj svētajā upē Gangā, papriekš ūdeni padzeŗas, tad nomazgājās, tad sagrābj vēderu kā govs tesmeni un sāk slaukt... tas nu tā. Visai orientāli.

Dakteris mani nogulda sāniski uz galda, liek pievilkt kāju, sāk ap dibenu ķimerēties. Rokā viņam tāds tievs paīss „spininga” makšķerkāts, un nomanu, ka tas man iet iekšā. Liels trīs reiz četru pēdu televīzijas ekrāns iekvēlojas ar brīnišķīgām saulrieta bildēm kā Vecāķos vai Mellužu jūrmalā, un tad es jūtu. Man iepūš. Daudz par to runā un citiem pavēl, sak, ej iepūt, bet kā tad ir, to tā nemaz nevar zināt, jāiet pie dakteŗa. Diezgan manās uzpūstās zarnās ieskatījies, dakteris savu makšķeri izvelk. Mans vēders atviegloti nopūšas. Top tā labi. Un tad dakteris pasaka: man vēzis, un tā kā atvainojas: „I am sorry.”

No turienes mani raida pie catscan. Kas tas ir, to ar’ nemaz nevar zināt, kuŗš nu nav dzirdējis, kā kaķis marta aprīļa naktīs uz jumtiem skan. Catscan. To vakaru pirms tam Ezergaiļu ciemā, Inta atnesusi pašas savārītu gardumiņu, kā Lolitas brīnumputnā − sak’ mēlīti norisi! Gardumiņu ar pateicību un bažām noraidu, savu niķīgo vēderu zinādams. Būšu latvisku pudiņu saēdies, un šie ņemsies to kaķi skandināt...

Joki arī nebij. Lika izdzert ne galonu, bet kvartu oranžeādes ar diez’ kādām ķimikālijām iekšā un tad trīs ceturtdaļstundas pa gaiteni staigāt. Un ja nu es to Intas pudiņu būtu ēdis ...

Nostaigājies uz nedrošām kājām, gan karstu gan aukstu svīzdams, dzirdu, ka sauc. Tādā pavisam aplamā vārdā, tam jābūt man. Saucēja, medicīniskā māsa ar tādu gaŗu drūmu zirga ģīmi, papīriem rokā, ieved briesmīgi piekrāmētā kambarī! Vai tā ir virtuves rīku noliktava? Bet dakteŗa galds vidū. Liek man bikses noņemt, kreklu saraut uz augšu, gulties uz galda un salikt rokas aiz galvas. Pati pazūd. Kaut kur aiz stikliem, otrā trešā istabā cilvēki šeptējās, bet es esmu pamests viens. Guļu uz galda, rokas aiz galvas, dzirdu aiz muguras iet liels dīzelis vaļam. Tāds kā sešpadsmit riteņu smagajiem auto. Daktera galds, uz kuŗa guļu, sāk šūpoties un kratīties. Un tad iet tāds kā pneumatiskais kalts vaļā, tāds kā ielu labotājiem, ūdensvadu licējiem. Trrrrrrrrr! Kāpēc tik trokšņainas mašīnas un tāda kratīšana vajadzīga, nezinu. Laikam tā labāk rentgena bildes var uzņemt. Strindberga Interno. Pāri visam tam troksnim metalla balss skaļrunī kliedz: „Ievilkt elpu! Aizturēt!”

Briesmas! Ko vilksi, ko turēsi, kad tev no visas rīku kravas pa gaisu nāk dabīga lieluma, trapecveidīgs smails, kā jumta kore latviska, visbriesmīgākā paveida zārka vāks nāk virsū! Nu tā kā Pīķa dāmā Hermanim vecene ar visu zārku nāk pa logu.

Vecenes nav, bet zārka vāks stumdās man pāri, mašīnas dārd, skaļrunis kliedz: ievilkt elpu! aizturēt! Izpūst, un tā kādas piecpadsmit minūtes.

Nezināju, ka Amerikā, līdz ko dakteris pasaka, tev vēzis, citi darbinieki ņēmās dabīga lieluma zārku uz auguma uzprovēt. Latviska stila zārku!

Kad motori apstājās un man pavēlēja celties, biju no kaķu skandināšanas tā apmulsis, ka nekādi nevarēju saprast, pēc kādas sistēmas cilvēki mēdz vilkt vai maukt bikses kājās. Sakiet, lūdzu, vai maukšanai ar mācību ir kāds sakars un ko Endzelīns, patiesībā Mīlenbachs, par mācību un maukšanu vāciski saka? Par maucību jau vēl Mīlenbachs izdarīja zinātniskus, filoloģiskus pētījumus, kamēr nokļuva līdz vārdam „patumšs” un tur nomira...

„Have a good day,” („Lai jums šodien labi klājas”) man vēlēja māsa ar zirga ģīmi. Bīstamais latviskais zārks kaut kur starp citiem apliančiem bija atkāpies.

Nedēļu vēlāk ķirurgs aicināja mani aprunāties. Rādot, pēc mana saprašanas, pavisam neskaidru krāsu fotogrāfijas bildi, ar zīmuli badīdams, viņš mani pamācīja. „Tās te ir aknas. Tie baltie punkti − metastāzes no lielā kolona audzēja. Kolona audzējs operējams, aknas − nē.”

Izrādījās, ka viena vietā man divēji vēži. Aktuāla, protams, operācija, citādi audzējs visu izejas kanāli aizžņaugs, būs zarnu plīsums, vārdu sakot − katastrofa. Par aknu vēzi lai pēc tam rūpējās gastrologs, ķimiskās terapijas speciālists.

„That’s a different ball of wax – ” („Tas ir cits vaska ritenis −”) ķirurgi teica. Kā man pie operācijas gāja, par to iepriekš esmu stāstījis.

Vēl tagad brīnos, cik iedarbīgi ikdienišķību, „piekrāmētību”, lūžņu, lielas kaudzes salocītu zaļu drēbju, pusduci māsu un voluntieŗu, kuŗām gandrīz jākāpj citām pār citu, elkoņi jāsametina − cik ļoti tāda žīdiska Dvinskas vešas bodes noliktavas „bizness” vai Geschäft darbīga jaukšanās spēj nomierināt tos prātus, kuŗi raustās. Nule, nule tev šķels visu vēderu pušu, kā tas tiešām nesamaņas laikā man notika. Kad vēlāk apskatījos: vēderam kā rāvējslēdzējs sākot no nabas līdz pašai lejas pavēderei glīti nostrādāta dzelzs āķu rinda. A real zipper outlook. Bet ja tevi operācijai iestumj tādā kā Smuškina vai Jāņa Vanaga gatavas drēbju bodes pieliekamajā, negribas ticēt, ka tā operācijas telpa − te taču nav kur dakteŗiem apgriezties. Vienīgi metru platās, vēl tumšās lampas pār mani liecina: tepat tā vieta ir. Nekāds tempļa plašums, nekāds balkons augšā, kur aiz stikla raugās jauno cilvēku meistara ieinteresētas sejas. No operation theatre.

Bet savu darbu ķirurgi tomēr bij iespējuši padarīt. Jau teicu, kā mani iztukšoja. Blakus nabai pa kreisi vēderā jauns caurums, bezkaunīgā vecā kājstarpes cauruma atvietotājs. Pa to atlikušais resnās zarnas gals izvilkts ārā, atlocīts kā apkakle, piešūts pie ādas. Akurāt tajā vietā, kur cienīgi akadēmiski kungi vestes kabatas zelta pulksteņus valkā. No vestes kabatas tad nokarājās šagrēna ādas ļipa ar sidrabā kaltiem korporācijas simboliem un insignijām. Scientiae et patriae, zinātnei un tēvzemei... Es gan ar savu jauno, ķirurgu taisīto zelta pulksteņa vietu lielīties vis nevaru. Rādās tāds kā sivēna šņukurs, tam pāri ar trim koncentriskiem dikti lipīgiem riņķiem plastiskas plēšiņas, kā maza bērna ermoņiku basa gals. Ar tādu ritu muzeju telpās lielīties vis nevar, drīzāk gan jāatceras SS vīru stāstītais joks par diviem jauniem „tautas vāciešiem” čechiem vācu okupācijas laikā. Tas, protams, retums − čechi dikti patriotiski −, tomēr divi oportūnisti, Jeniks un Franteks top par tautas vāciešiem, kolaborantiem. Janiks ar Franteku iet Moldāvā peldēties. Nopeldējušies sāk ģērbties ciet. Janiks saka Frantekam:

− Frantek, haste den Hemd verkert angezoge.

− Wie weisst du das, Janek!

− Nu, Frantek jetzt haste die Scheisse vorne!

Derīgs SS joks, politisks joks priekš tautas vāciešiem. Diemžēl, pie manis piepildās burtiski, lielīties nevar, bet − tāda ir dzīve. Tīri ērti. Plastikas maišeļi dikti labi, piezīžas kā dēles, nost nekrīt. Tāda ir dzīve.

Mani iepriekš brīdināja − kad es pēc operācijas atjēgšoties, es būšot intensīvās apkalpes nodaļā ar skābekļa masku uz sejas un pusduci un vairākiem dažādiem pievadiem savienots. Jau teicu, ka atjēdzos agrāk, vēl joprojām par Aristoteļa Poētiku un jocīguma jēgu runādams.

Man tajā nodaļā nemaz nepatika. Milzīga telpa kā autoosta, aizkariem nodalāmiem gultu steliņģiem. Ik pa piecām minūtēm kāds ap mani gramstās, rauga pulsu, kaut ko izvelk, kaut ko iesprauž. Kad sāka atritināt tādu kā Ziemsvētku eglītes gaŗgaŗo vadu ar mazām ampulām un špricītēm eglītes elektrisko lampiņu vietā, sāku brīnīties, ko nu. Arī pats eglītes veida statīvs klāt ar lielām pudelēm augšā, mazākām lejā. Sāk manu gultu kur aizstumt, pudeļu eglīte tinkšķēdama citam palīgam stumjama līdz.

Tā mani pusnakti stumdīja, braukāja no istabas istabā. Vienubrīd biju tādā kā kafetērijā ar leti un stikliem, tik bez kūkām un tasēm. Teica: tā esot izolācijas telpa visai bīstamiem slimniekiem, kā tādiem, kam melnās bakas vai mēris. Ūja, vai hospitālis tik pilns, ka mani jāliek mēŗa kambarī?

Tad, pamazām atjēgdamies, sāku erroties un skaisties, kur palikuši visi mani sīkie krāmi: maks ar istabas atslēgām, Medicare karti, sešiem dolāriem taksīša naudas, žiletēm ... Pašā pirmajā istabā biju ielicis naktsgaldiņa atvilktnē, bet nu esmu sagriezts, mazām elektriskām svecītēm saspraudīts. Vīrieša lielākā greznuma vai mazā brālīša būšana sastumta vēderā uz iekšu, kā otrādi izgriezts cimda pirksts, cauri tam visam kateters pūslī; gribas čurāt ka deg, bet nevar. Tekot pa gaŗu gaŗo šļauku uz gravitācijas pamata. Skaišos par pazudušām atslēgām un stumdīšanu no istabas istabā. Displaced person!

Tad sākās manu atkopšanās dienu norises. Lika staigāt ar katetera šļaukas rituļiem gumijas somā vienā rokā, un lai es to eglīti ar visiem stikliem stumjot sev pa priekšu. Diez’ kā tad būs, kad ar tām visām pariktēm gāzīšos?

Tad sāka mani mācīt kolostomijas plastisko ermoņiku mainīšanā. Un kamēr ar netīriem pirkstiem es gar savu pavēderi, un māsa skatās un māca, sāk nākt ciemiņi.

Tā kā Šuberta Serenādē Pauls Sakss dziedāja: „Nāc mani mierināt!”

Knuts Lesiņš saka Mīlestības zīmogā: „trešā, pēcnāves posmā mākslinieks nepārtraukti ir beigts, bet kritiķi un cienītāji cenšas iegalvot, ka viņš dzīvāks nekā jebkad.”

Tātad miris cilvēks ne allaž ir „nepersona”, bet pati nāve, kuŗa katoļu dogmātikā ir sakraments (derētu apzināt no konversācijas vārdnīcām nāves kā sakramenta jēdzienu un definīciju) − nāve tīri psīcholoģiski, eksperimentāli būs analoga ar veidolu psīchologu melnā aprakstu. − Proti, ja skatuves maketam līdzīgu kasti iekšpusē izoderē ar melnu samtu, tad maketa „skatuves” aplūkotājs pārdzīvo izjūtu „melns”, kas protams, ir nedefinējams nejēdziens, gluži pretējs debess zilgmei, kur gaismas un ūdens tvaiku spoguļošanās sadarbojas absolūti, dievišķīgi. Madonnas zilais apmetnis.

Uzliec kristallu uz melna samta, jau redzēsi dārgakmeni, dažkārt ar varavīksnes krāsu lauzumu.

Vai to panāk melnais samts?

Dakteris tev pasaka − „seši mēneši, un tad − bingo.” Un es uz nāves fona sāku redzēt krāsainu Ziemsvētku eglīšu mirdzumu katrā saules piestarotā zaļā lapotnē.

Ļoti iespējams, ka gudrs veidolpsīchologs līdzīgi spēs iztulkot jaunas meitenes fascinējošo atšķirību, citādību uz slima, mirstoša veča „melnības” fona. Melnība ir Aristoteļa filosofisks nejēdziens. Skaties melna maketa skatuvē un skaļi brīnies: kā? Kā? Grieķu kaka vai nejēdziena nejēdziens tulkots imitatīvi: ja Sv. Paula slaveno teicienu tulko: „es visu turu par nieku un par sūdu, lai Kristu mantotu.”

Dzīvība ir veidols. Nāve − cirkus klauna Pipša āža smiekls un brēciens, nāves „lozi” skatoties. Nav! Nav! Nav! Tā loze nederīga!