Jaunā Gaita Nr. 199, decembris 1994
Aina Zemdega
ATGRIEŠANĀS
Nē, es nesākšu ar: vai tu atceries? Neprasīšu: kur tu dzīvo, ko strādā, vai tev ir sieva un bērni?
Krastus tālu atstūmis, mūsu priekšā gulēs ūdens lauks, viļņot stājies. Tumsas piesūcies, tas vairs nespēs zemes malas savilkt vienu otrai tuvu tā, lai tālums būtu pārskatāms. Dūņas, siekstas un zemzemes avoti gulēs nekustīgi zem gludās ūdens virsmas, kas tai brīdī spoguļosies debesīgi gaiša. Bet mēs abi zināsim - zem tās ir tumsa.
Tai brīdī tumsai pāri slīdēs balti vasaras mākoņi, un bezdelīgas šaudīsies no tevis uz mani, no manis uz tevi, trausliem pavedieniem auzdamas ap mums caurspīdīgu tīklu.
Plats ūdens lauks gulēs mums pie kājām, bet ne vairs starp mums, un mēs stāvēsim tā priekšā dūņām aptraipītiem lieliem, māliem aplipušām pēdām. Kā sarecējušas asinis māli lobīsies nost, kam vairs ne dzīvības krāsu, ne sāpju tvana. Un es brīnīšos, kā āda, kas atsedzas ap tavām potītēm, var būt tik balta un gluda. Tai brīdī man gribēsies noliekties un tai pieskarties - viegli kā aizmiguša bērna pierei. Pieskarties ar jausmas vieglumu, lai tu to nesamanītu. Un nezinātu.
Mēs stāvēsim ar gaismas pārsegtu tumsu pie kājām, izbrīnējušies un klusi. Vai tiešām visas šis izkaltušās vasaras, visas šīs sasalušās ziemas esam vilkuši savu dzīvi katrs gar savu krastu un tomēr viens otram pretī? Gājuši cauri tukšiem rītiem un murgu pilnām naktīm bez ceļa zīmēm, bez zīlnieces mīklainajiem solījumiem? Vai tiešām, virziena nezinādami, visu šo laiku esam briduši purvainos krastus katrs savā pusē tumsai, lai atkal satiktos?
Mēs stāvēsim ar seju pret to, kas mūs šķīris, kas pleties un stūmis mūs arvien tālāk un tālāk prom vienu no otra. Bet ne vairs noliektām galvām, tumsas dziļumus mērīdami, bet tai pāri vērdamies, lai varētu saskatīt otru krastu. Es to, kur tu biji, tu - malu, no kurienes es nāku.
Pēc brīža mēs sapratīsim - tā stāvot viens no otra atkal attālināsimies. Tālumi, pavisam citi, mitras miglas tālumi stums mūs atkal prom katru uz savu pusi. Un šo spēku - prom rāvēju, prom stūmēju spēku jūtot, es gaidīšu, ka tu pagriezīsies pret mani. Es meklēšu tavu stiprumu, kā agrāk, kad man pašai sava nebija.
Beidzot tavas acis aizskars matu šķipsnu, kas noslīdējusi man uz pieres, un atglaudīs to atpakaļ, aizskars manu vaigu, kas jau sen aizmirsis tavas plaukstas siltumu, un tavs pieskāriens liksies svešs. Tavas acis ātri pārslīdēs pāri manām lūpām, pie tām neapstājušās, un uz brīdi apmetīsies uz mana pleca, baltās blūzes vīlē ieķērušās.
Vēl vienmēr pret tālumu pavērsusies, vēl vienmēr pret tevi nepaskatījusies, jutīšu, kā manu lūpu kaktiņi ietrīsēsies, un tavu acu nedrošība darīs mani nespēcīgu. Es skaitīšu savus sirdspukstus un gaidīšu. Tagad es gaidīšu un domāšu: tu esi atgriezies manā dzīvošanā, tu esi atkal daļa no manis kā agrāk ... kā agrāk ... kā agrāk...
Manā nevarībā drošas kļuvušas, tavas acis sāks ceļu atpakaļ - no pleca pāri blūzes atlokam, pāri kakla rieviņām, lēni apkārt lūpām, lēni tām pāri, tās saukdamas, kārdinādamas ... Tās celsies uz augšu, cauri maniem plakstiem, izaicinot manu neskatīšanos, pārlaužot manu nekustību un pagriežot mani pret sevi.
Sakustēšanās pārraus bezdelīgu vilktos smalkos pavedienus, saplēsīs rīta rasas pilno audumu. Tas nokritīs mums pie kājām. Man gribēsies noliekties to pacelt un aplikt mums abiem ap pleciem, turēt to par jumtu un patvērumu šim akačainajam mirklim, šim brīnuma brīdim. Bet man pietrūks drosmes, lai to darītu. Uzvirmos bailes, ka nekas vairs nepasargās no ārpuses. Nekas mūs vairs neietvers neredzamajā stīgojumā.
Bet cauri manām bailēm un nedrošībai lauzīsies tava nepacietība. Tā taustīsies pa manu seju, ap manām gadu rievām un skaļo pulsēšanu dobītē pie kakla blūzes atvērumā, klauvēs pie maniem plakstiem.
Man lūpas kļūs sausas, un elpa aizmetīsies, un es redzēšu tavu stāvu izplūdušu un neskaidru tuvu priekšā, it kā es skatītos caur tālskata lēcu, kas nepareizi nostādīta un pievilkusi tevi pārāk tuvu. Bet es nemēģināšu ne pati atkāpties, ne stumt tevi atpakaļ, neskaidri vēlēdamās, lai tu mani neieraugi pirms spēju pati tev sevi parādīt. Tādēļ stāvēšu ar klusumu un nekustēšanās zīmi sejā, gaidīdama atgriežamies bezdelīgas, lai tās par jaunu mūs ieaustu savā gaisīgajā tīkla audumā. Lai mēs abi būtu kā tīklā iemaldījušās zivis - bez glābiņa. Lai arī tu justu tos spēkus, kas reizē rauj mūs abus gaismā un tur dūņās iegrimušus. Un tīkla acis savilksies arvien šaurākas un mūs bīdīs arvien ciešāk vienu pie otra, arvien vairāk kopā, līdz izsviedīs mūs abus gaismā.
Es stāvēšu un gaidīšu, ka tavās acīs un tavā klusēšanā briedīs brīnumvārdi. Ka izplūdušā veidola līnijas kļūs stingras un pareizas, un tu ienāksi manā skatā jauns un nebijis, abās rokās nesdams krāšņus vižņu kristallus.
Skaties! tavas rokas sacīs. Bet tavas acis sūtīs izlūkus un izpētītājus it kā tev būtu jādodas pāri mīnu laukiem. Tavi izlūki skries un šaudīsies uz visām pusēm, un es izbīlī raušu savus nolaistos pils tiltus uz augšu un acu vārtus ciet. Un tad tu sapratīsi, cik ļoti es baidos. Beidzot tad tavas acis atzīsies, ka arī tev bailes nākt pie manis. Un krāšņie vižņu kristalli izslīdēs tev no rokām, plaukstas atvērsies un satvers manus pirkstgalus.
Nāc, iesim blakus! tavs pulss sitīs morzes signālus manā plaukstā.
Kā agrāk, kā agrāk burbuļos manā kakla dobītē.
* * *
Kā agrāk ... kā agrāk ... skaitīs mūsu soļi. Bet drīz vien tos sajauks tava nevienādā gaita. Labās kājas smagums būs to darījis gausāku par kreiso, un tu vairīsies turēt manu elkoni sev cieši piespiestu, kā agrāk ...
Mēs iesim pa aizaugušu grāvmalas taku, cauri smilgām, pāri mežmalas pļaviņai uz apšu birzīti. Tikai viens vienīgs vecs bērzs dziļām rievām mizā, līdz zemei nolaistiem zariem tur stāvēs un atgādinās - kādreiz te bija... Un aizsapņojies tas pakustinās zaru galos pa lapiņai, pamās ar kādu atlupušu baltu mizas plāksnīti un apklusīs, nespēdams nekā vairāk pasacīt.
Mēs iesim turp - uz bērzu skatīdamies, atstādami smilgās tumšu sliedi. Iesim uz veco bērzu, it kā tas būtu mūsu gaŗā gājiena pēdējais mērķis, mūsu mājas.
Tu nogriezi matus, tava balss aizrauj bērzu jaunaudzi tālumā.
Matus? klūpot sazvārojas man līdzsvars.
Tev vairs nav gaŗās bizes. Tavai balsij ir pērnās smilgas skaņa, kad tā atceras naktsvijoles ziedēšanu sev blakus un apsūdz ziemas nežēlību.
Ak, sen jau! Sen - jau pirms aizbraukšanas. Neatceries? Un kā tev vairs nav?
Daudz kā. Tu to negribēsi zināt. Izbalējušas bēdas un izbalējuši prieki nočaukst mums zem kājām.
Es norauju skābenes ziedos izskrējušo stiebru, un skābums sāk sūkties cauri ādai man pirkstgalos. Atvēzējos un aizmetu to tālu prom. Bet metot roka iesitas tev krūtīs.
Pastāsti! Es gribu zināt. Man jāzina, es meloju un nobrīnos, ka tikai tagad pamanu, cik te daudz nātru, cik uzmanīgi jāiet, lai tām nepieskartos.
Kad tu biji aizbraukusi, kad tevis vairs te nebija, mežā... Es salecos un pasitos sāņus. Odze, glodene vai kāds cits rāpulis man gar kājām ielocās smilgās.
Brīdi mēs ejam klusēdami, viens uz otru nepaskatīdamies. Tad dzeltens tauriņš nolido tev uz rokas, un tu to pasniedz man. Uz tauriņa spārna ir nometies tavs smaids.
Nerunādami mēs ejam tālāk līdz pat vecajam bērzam un apsēžamies zem tā zemu noliektajiem zariem.
* * *
Neviens mūs neredzēs tā blakus sēžam - tuvu, bet ne saskārušos. Tikai mana svārku vīle būs pieglaudušies tavai potītei, bet tu izliksies to nepamanām. Ar mugurām jutīsim bērza dziļās mūža rievas. Mūsu priekšā rindosies šīs vasaras siena kaudzes, un es skatīšos, kā paliecies tu acīm meklēsi to, pie kuŗas mēs toreiz sēdējām, ķiršus ēzdami.
Tās te vairs nav, es teikšu. Bet tu purināsi galvu.
Vajag būt! Katru reizi, kad šeit atnāku, man liekas, ka viena no šīm ir tā. Viena noteikti ir! Es gribu, lai tu to man parādi, tu runāsi, pret mani nepagriezies. Skatoties un meklējot tava piere būs savilkusies un acis samiegtas šauras.
Tad nāc, meklēsim abi! es teikšu, jau kājās piecēlusies, un padošu tev roku, lai tu nekavētos, lai tev būtu vieglāk piecelties. Bet tu izliksies to neredzam un nostāsies man pretī, sasvēries uz vieniem sāniem.
Saule, caur bērza zariem lauzdamās, būs mūs abus saskaldījusi gaismas un ēnas lauskās, un es brīnīšos, ka mūsu augumi vēl kaut kā turas kopā.
Gaidīšu, lai tu pašķir noliekušos bērza zarus tā, lai varam iziet pļavā un būt tur ēnu nesaskaldīti. Es gaidīšu, lai tiktu ar tevi plašumā, kur sāk jau ataugt zāle un aizsegt izkapts pārcirstos stiebrus un puķu kātus, un vīgriezes taisās otrai ziedēšanai. Skatīšos uz tavām rokām un gaidīšu, lai tās pašķir sīki lapotos zarus, kas aizsedz plašumu.
Tās lēni celsies pret mani un viegli ietrīsoties pārslīdēs pulsēšanai manā kakla dobītē, atvērs manu blūzi, atlobīs to no maniem pleciem un atkal nolaidīsies tev pie sāniem.
Es gribu tevi redzēt, tu teiksi ar zeltainu gaismu acīs.
Un es atpogāšu pēdējo podziņu savai blūzei un ļaušu tai nokrist zālē. Tavas rokas pastiepsies, aizslīdēs man aiz pleciem un meklēs atraisīt krūštura saitīti.
Es pati - atgaiņāšu tavas rokas un meklēšu senas, pazīstamas zīmes tavā sejā. Mani krūšgali celsies tev pretī, tikko neskardami tavu kreklu.
* * *
... bet tu vairs nebiji pie manis. Kaut ko meklēdams, tu klejoji pa nopļauto pļavu.
Izģērbies! Es gribu tevi redzēt visu! tu pēkšņi iesaucies, atkal atgriezies vecā bērza ēnainajā aizsegā. Tava balss mani izbiedēja. Tikai tagad es ievēroju - tu biji saģērbies kā ziemā, kā pret salu. Tava mēteļa pogas bija aizpogātas līdz pat augšai un apkakle sacelta.
Vai pat saules sakarsētā vasaras dienā tev salst? es gribēju jautāt, bet pēkšņi sajutu, ka mani atsegtie pleci pārklājas ar zosādu, ka aukstas gaisa šaltis nolīst pār manam kailajām krūtīm, un es rāvos sevī atpakaļ, kā raupji saujā sažmiegts gliemezēns.
Sasildi mani, es lūdzos, novelc kreklu un ļauj man pie tevis apsildīties. Ļauj man just tavu siltumu, pieskarties taviem ievainojumiem. Nebaidies. Tev nesāpēs. Es zinu, ka tev nesāpēs. Es protu to darīt viegli un saudzīgi.
Neizliecies! tu rāvies atpakaļ. Neizliecies, ka tev arī salst! Tev agrāk nesala. Es negribu, ka tev arī salst. Tev jāsilda mani, ne man tevi! Apsarmojušiem pirkstiem tu satvēri manus plecus, slidināji aukstas plaukstas man gar muguru uz leju un stūmi nost bruncīti.
Es gribu tevi redzēt! Visu! Kailu! Tādu, kādu tu vēl nevienam sevi neesi rādījusi. Izģērbies! Tas viss. Tava balss draudēja un acīs zibsnīja uzbrukums. Tavs augums atliecās, it kā tu grasītos lauzt vecā bērza zarus rīkstij, lai ar to vilktu sarkanas švīkas pār maniem pleciem, kuŗus es tev pati nupat biju atsegusi.
Met gaismas zibšņus uzbrucējam acis, atcerējos pašaizsargāšanos. Bet diena bija pilna saules un zilzeltainas gaismas. Tā svieda asmeņus man pašai atpakaļ.
Laid! iecirtu zobus tev delmā, atrāvos un ieskrēju pļavā. Metos no vienas sakrautās sienas kaudzes uz otru, uz trešo un ceturto, meklēdama paglābties pie tās, pie kuras toreiz sēdējām, ēzdami ķiršus. Skrēju ātrāk un ātrāk, līdz elpa iesprūda krūtīs un vairs netika ārā.
Iekritu uz sejas zālē, tuvu tai vietai, kur agrāk ...
