JG199 Gunars Zvejnieks. Izdotie leģionāri atgriežas Zviedrijāi

Gunars Zvejnieks

IZDOTIE LEĢIONĀRI ATGRIEŽAS ZVIEDRIJĀ

1994. g. 20. jūnijs. Stokholmas lidlaukā nolaižas zviedru valdības īpaši izsūtīta lidmašīna, kas nāk no Rīgas un no kuŗas izkāpj 40 it solīdos uzvalkos tērpušies vecāki kungi. Neviens nav jaunāks par 66 gadiem. Viņi tiek gaidīti kā goda viesi. Pēc aizvešanas uz pilsētas centru un izvietošanās viesnīcā jau plkst 11 visa atbraucēju grupa ierodas Stokholmas pilī, kur viņus pieņem Zviedrijas karalis Kārlis XVI Gustavs. Audience ilgst gandrīz stundu, jo karalis ieinteresēti sarunājas ar vairākiem grupas dalībniekiem. Plkst 13 seko oficiālas otrās brokastis Ārlietu ministrijā, uz kuŗām ielūgusi Zviedrijas ārlietu ministre Margarēta af Ugglas. Atbraukušie, zviedru valsts ielūgtie ciemiņi ir kādreizējie latviešu, igauņu un lietuviešu karavīri. Visi viņi Zviedrijā ir bijuši jau agrāk, bet tas gan ir labu laiciņu atpakaļ. Gandrīz vai pirms piecdesmit gadiem, un tomēr šī iepriekšējā vizīte viņiem palikusi neizdzēšamā atmiņā. Un toreiz saimnieku viesmīlībai bija pavisam citas iezīmes.

1946. g. 25. janvāris. Trelleborgas ostā, Zviedrijas dienvidos, agrā priekšpusdienas stundā viens pēc otra iebrauc zviedru militārie autobusi ar aizsegtiem logiem, kuri atved vēl atlikušos, bada streika novājinātās veselības dēļ pagaidām neizdotos baltiešu un arī vairākus simtus vācu kaŗavīru, kas turēti zviedru internēšanas nometnēs kopš kapitulācijas dienām 1945. gada maijā un daži vēl ilgāk. Ostā uz viņiem gaida padomju kuģis Beloostrov, un apbruņotie zviedru policisti, kas bijuši atvesto pavadoņi, ķeras pie darba, neiedomājami brutālā veidā stumjot un nesot izdodamos uz Beloostrova kravas telpām, kur tos sagaida sarkanarmijas pārstāvji. Leitnants Pēteris Vabulis pārgriež sev kaklu ar drēbēs noslēptu dunci un mirst, pirms paspēj ierasties ātrā palīdzība. Kāds cits latviešu leģionārs, Herberts Šulmanis, sajūk prātā. Leitnants Oskars Lapa ir izdarījis pašnāvību vakarā pirms transporta uz Trelleborgu. Valentīns Silamiķelis sāk smagi asiņot, kad viņam izdodas izsist autobusa rūti un tā sagriezt roku. Kad sanitāri roku kaut kā pārsien, viņš izšķiras darīt dzīvei galu, mēģinot ielēkt jūrā no kuģa klāja, bet pēdējā brīdī to aizkavē sargi. Beloostrov beidzot var pacelt enkuru un uzņemt kursu uz Liepāju. Uz Trelleborgas krastmalas bruģa paliek asins traipi, kas nekad nebūs nomazgājami.

Cik dažādi ir šie divi scenāriji, kaut arī galvenās personas, kas tajos piedalās, ir tās pašas!

No leģionāru izdošanas brīža tagad, protams, ir aizritējuši jau gandrīz 50 gadu, un tajos ietilpst arī vēl tik nesenā pagātne, kas pilnīgi izmainīja vēsturisko un polītisko fonu, un kas jāievēro, aplūkojot Zviedrijas oficiālās nostājas 180-grādīgo pagriezienu baltiešu izdošanas jautājumā.

Pašķirsim atpakaļ vēstures lappuses līdz pat 20-tajiem gadiem. Baltijas valstu jauniegūtā neatkarība zviedriem, kas paraduši zemes otrā Baltijas jūras krastā apzīmēt par Krievijas provincēm un kam jēdziens Livland ir daudz tuvāks nekā Lettland un Estland, droši vien, ir tāds pat mazliet ekscentrisks jaunums kā pārējām „vecajām” Rietumeiropas valstīm. Zviedri noraugās uz Latviju, savu jauno kaimiņu zemi, ar lielā brāļa pārākuma apziņas iekrāsotu rezervētu labvēlību, labprāt pieminot „zviedru laika” atstātos kultūras pieminekļus: zviedru celto Pulvertorni, „Zviedru vārtus”, caur kuŗiem Gustavs II Ādolfs iejājis Rīgā kā uzvarētājs, un atzīmē arī, ka Kārlis XI piešķīris Rīgai Zviedrijas valsts otrās pilsētas goda nosaukumu. Pozitīvi tiek izcelta plašā un tīrā Rīgas Jūrmala, pie tam piebilstot, ka cenas Latvijā ir relatīvi zemas. Tiek atzīmēts latviešu kultūras augstais līmenis, kā piemēru minot Nacionālo Operu, kas darbojas visu gadu, ar pārtraukumu tikai vasaras mēnešos. Londonas Covent Garden sezonas garums toties ir tikai dažas nedēļas. − 1929. gadā Zviedrija un Latvija izmainās savstarpējiem cieņas apliecinājumiem, kad vispirms, maijā, Zviedrijā viesojas Latvijas valsts prezidents Gustavs Zemgals un tam jūnijā seko Zviedrijas karaļa Gustava V oficiālā pretvizīte Latvijā. Draudzīgās attiecības pēc tam turpinās arī Latvijas neatkarības otrajā dekadā, varbūt ar mazu atvēsumu no zviedru puses periodā pēc 1934. gada 15. maija, jo zviedri ar savām dziļajām demokrātiskajām tradicijām vienmēr raudzījušies ar zināmu skepsi uz visām diktatūrām, arī tādām, kas pašas apzīmē sevi par „autoritārām iekārtām”. (Kā vēsture rādījusi, šie cēlie principi gan Otrā pasaules kaŗa laikā un pēc tam stingi saļodzījušies, īpaši ja izrādījies, ka tie varētu nelabvēlīgi ietekmēt pašas Zviedrijas situāciju.)

Nostāja iepretim Baltijas valstīm izrādās krasi mainījusies 1940. gada dramatiskajā vasarā. Zviedrija spiesta konstatēt, ka Hitlera Vācija pēc Francijas sakāves nu pārvalda vai visu Eiropu, un arī Anglijas nākotnes akcijas neliekas pārāk drošas. Vācija ir okupējusi arī abas zviedru kaimiņvalstis, Norvēģiju un Dāniju. Tad nu labāk ir diskrēti nostāties gaidāmā uzvarētāja pusē un darīt viņam pa prātam. Klusībā tiek pieļauti vācu armijas tranzīttransporti uz Norvēģiju un no tās. Un kad Vācija, ievērojot t.s. Molotova-Ribentropa līgumā nospraustās vadlīnijas, steidzīgi vien atzīst Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā. Zviedrija tikpat steidzīgi aizmirst visus pagājušajos divdesmit gados teiktos laba vēlējumus jaunajām kaimiņvalstīm un uzaicina Igauniju, Latviju un Lietuvu slēgt savas vēstniecības Stokholmā un nodot atslēgas padomju sūtnim. Un sākas gaŗais periods, kad zviedru presei arī vairs neeksistē tāds jēdziens kā Baltijas valstis. Tās ir kļuvušas daļa no lielās padomju impērijas, un piezīmītes par varmācīgo okupācijas aktu drīz vien nozūd no avīžu slejām. − Kad Vācija uzsāk kaŗu pret Padomju Savienību, to pavada plašu zviedru aprindu aplausi. Gaidītajai vācu zibenīgajai uzvarai izpaliekot, vēji sāk atkal pūst uz otru pusi. Liela nozīme ir arī, protams, faktam, ka arī Rietumu sabiedrotie sadevušies rokās ar Staļinu.

Kapitulācijas dienā, 1945. gada 8. maijā, zviedru tauta gavilē tā, it kā arī Zviedrija būtu kaŗā izcīnījusi uzvaru. Kaŗa pēdējās nedēļās Zviedrijā paglābušies un internēti ap trīs tūkstoši vācu grūstošās frontes cīnītāju, un to skaits vēl nedaudz pieaug pāris dienas pēc kapitulācijas. Viss vairums internēto ir vācieši, bet pārstāvētas ir arī citas nācijas. Vācu armijas uniformās ieradušies šeit arī kopā 167 latviešu, igauņu un lietuviešu kaŗavīri.

Uzvarētājas valstis pieņem lēmumu, ka kaŗojošām vācu vienībām jāpadodas gūstā tajā frontē, kur viņas kapitulācijas brīdī atradušās. Tas nozīmē, ka, piemēram, angļi var nodot krieviem tādus cīnītājus, kas pēc kapitulācijas bēguši uz rietumiem, lai izvairītos no krievu gūsta. Šāds nolīgums var būt saistošs vienīgi Anglijai, ASV un Padomju Savienībai, bet savu gatavību tam sekot bez īpašas prasīšanas izsaka arī Zviedrija. Savā iztapībā zviedri iet pat soli tālāk un apvaicājas, vai krievi nebūtu ieinteresēti saņemt arī tādus internētos, kas fronti pametuši jau pirms kapitulācijas! Tas ir piedāvājums bez rezervācijām. Ja arī zviedri apzinātos, ka internēto vidū ir baltieši ar viņu šai sakarībā pavisam speciālo statusu, tad tam netiek piegriezta ne mazākā vērība. Galu galā visi šie vācu uniformās šeit sabraukušie militāristi ir cīnījušies pret kādu no trim lielajiem sabiedrotajiem. Un tā notiek liktenīgā zviedru valdības sēde 1945. gada 15. jūnijā (kuŗā, kā tas šejienes konstitūcijā noteikts, dalību ņem arī karalis), kas pieņem lēmumu par visu internēto izdošanu Padomju Savienībai. Valdība ir kaŗa laika koalīcijas valdība. Ministru prezidents ir sociāldemokrāts Pērs-Albīns Hānsons, ārlietu ministrs ir labo partijas pārstāvis Kristjans Ginters. Izdošanas lēmums ir sagatavots ārlietu ministrijā. Pats ārlietu ministrs 15. jūnijā ir atvaļinājumā, kāpēc karali un valdības locekļus ar to iepazīstina ministru prezidents. Lēmums neizraisa nekādas debates, un to pieņem vienbalsīgi. Jāsecina, ka griba izpatikt tagad varenajam, „Lielo Tēvijas kaŗu” uzvarējušajam austrumu kaimiņam ir tik liela, ka pretinieku izdošanas jautājumā iebildumus neceļ ne karalis, nedz kāds no valdības locekļiem, pie kam jāatceras, ka koalīcijas valdībā ir pārstāvēts gan labais, gan kreisais spārns un arī it nozīmīgā liberāļu partija.

Izdošanas lēmumu nolemj turēt vislielākā slepenībā. Par to ārpus valdības ir informētas tikai nedaudzas personas. Var pieminēt, ka internēto baltiešu grupu Gotlandē jūnijā apmeklē Sarkanā Krusta pārstāvis, kas ļauj saprast, ka paredzēts baltiešu militāros bēgļus pielīdzināt civīliem bēgļiem, un ka drīz sagaidāma to pārvešana uz cietzemi. Pārvešana gan izpaliek, bet jūlija sākumā baltiešiem dod iespēju strādāt kūdras purvā un tā nopelnīt dažu labu kroniņu. Turpat uz vietas ir mazs veikaliņš, kur iespējams iegādāties, piemēram, privātas drēbes, kas atkal dod jaunas cerības par atbrīvošanu. Bet augusta vidū visiem atkal jāatgriežas kopīgajā nometnē, kur baltiešiem ir savs īpašs nodalījums nometnes vidū. Nometnei apkārt nu ir savilkti dubulti drāšu žogi, sardze ir pastiprināta, naktīs sargus pavada policijas suņi. Bet latviešu internētajiem vēl pilnīgi sveša liekas doma, ka varētu draudēt izdošana krieviem. Zviedri ir mazliet pavēsi, bet visumā ļoti korekti.

Bet pienāk rudens, un gaidītā atbrīvošana joprojām kavējas. Oktobŗa vidū visi internētie ir sapulcēti vienkopus, labi apsargātā Renesletas nometnē Ēkšē pilsētiņas tuvumā Smolandē. „Gotlandietis” Valentīns Silamiķelis raksta savā dienas grāmatā 1945. gada 23. oktobrī: „Te mēs esam visi baltieši kopā ziemas nometnē. Te paredzēts 4-5 mēneši brīvs, netraucēts laiks, kas jāizmanto pa īstam (...). Jāmācās zviedru valoda, rasēšana, automechānika. Nedrīkst aizsnausties (...)”.

Tā, jādomā, savu situāciju saredz viss vairums internēto, kad pēkšņi 15. novembrī sprāgst bumba: presei nācis zināms līdz šim dziļā slepenībā turētais izdošanas lēmums, pie kam noskaidrojies, ka kāds krievu kuģis ir jau ceļā uz Zviedriju no Murmanskas. Paši internētie par to uzzina tikai pēc vairākām dienām, un 22. novembrī tiek sākta ļoti disciplinēta protesta akcija, kur primārais cīņas līdzeklis ir bada streiks. Saceļas milzīgs protesta vilnis arī zviedru presē un iedzīvotājos, kaut arī netrūkst balsu, kas paredzēto izdošanu aizstāv. Valdība tagad ir tīri sociāldemokrātiska, un tās uzdevums ir izpildīt koalīcijas valdības pieņemto lēmumu. Pieņemot audiencē baznīcu delegāciju un uzklausot tās protestu, ārlietu ministrs Undēns vaicā, vai delegācija ir arī pret vācu internēto izdošanu, uz ko viņš saņem atbildi, ka zviedru baznīca nevēlas arī vāciešu izdošanu, bet ka protests attiecas pirmām kārtām uz Baltijas tautu piederīgajiem. Šī Undēna demagoģiskā izspēle atspoguļo tās zviedru tautas daļas uzskatus, kas nav pārāk pūlējušies iedziļināties notikumos Baltijas telpā kopš 1940. gada. Un teikt kādu vārdu vāciešiem par labu šai laikā absolūti nav pieņemts.

Riksdāgā lēmums par izdošanu izraisa pārmetumus sociāldemokrātu valdībai, kas, protams, nav īsti pelnīti. Liberāļu partijas vadonis Ulīns tagad asi kritizē lēmumu, pie kuŗa pieņemšanas 15. jūnijā pats ir piedalījies. Bet, teorētiski ņemot, valdībai pastāvētu iespēja lēmumu revidēt jeb pavisam atsaukt. Ja tas galu galā, pēc visiem protestiem, iekšējiem strīdiem sociāldemokrātu valdībā un zināmiem novilcināšanas manevriem tomēr nenotiek, tad šodien varam samērā droši minēt šādas zviedru izšķiršanās iemeslus. Vispirms jākonstatē, ka baltiešu kaŗavīri, droši vien, netiktu izdoti, ja tās debates, kas uzliesmoja tikai 1945. gada novembrī, sāktos jau pirms nelaimīgās 15. jūnija valdības sēdes. Šodien grūti izdibināt, kāpēc ārlietu ministrijas priekšlikums attiecībā uz Zviedrijā nonākušajiem vācu armijas piederīgajiem bijis tik pavirši sagatavots. Baltiešu problēmas nāk gaismā tikai vēlāk. Ir skaidrs, ka daudzos gadījumos internēto tautība sākumā vispār nav tikusi reģistrēta. Kad kļūda ar karaļa un visu valdībā pārstāvēto partiju līdzdalību ir izdarīta, situāciju glābt ir nenoliedzami daudz sarežģītāk. Ieņemt viedokli par labu baltiešiem nozīmētu nepārprotami „nepieklājīgu” žestu iepretim Padomju Savienībai, un uz tādu zviedri, pēc visām taktikas maiņām kaŗa laikā, nav gatavi. Īpaši vēl ne tagad, kad abu valstu starpā notiek sarunas par kolosālu apmēru tirdzniecības līgumu, kas nodrošinātu lieliskas attīstības iespējas zviedru rūpniecībai. Zviedrijas karaļa īpašā vēstule ar lūgumu atļaut atlikt baltiešu izdošanu vismaz uz laiku, kas ar krievu vēstnieka starpniecību tiek nosūtīta „ģeneralissimus” Staļinam, ir pazemojoša brīvas, demokrātiskas valsts monarcham, bet tā reizē apstiprina zviedru oficiālo viedokli, no kuŗa vadoties lēmuma koriģēšanas tiesības ir Padomju Savienībai, nevis Zviedrijai! Zviedri jau arī ir atzinuši Baltijas valstu iekļaušanu Padomijā, līdz ar ko internētie kaŗavīri uzskatāmi par padomju pilsoņiem. Ne mazāk pazemojošs ir ārlietu ministŗa, jurista (!) Undēna apgalvojums 23. novembrī, kad viņa sašutumu izraisa ziņa, ka baltiešu internētie pasākuši bada streiku, baidoties no necilvēcīgās apiešanās, kas viņus sagaidīs, nonākot padomju režīma rokās: „Padomju Savienība ir tiesību un taisnības valsts!”. Tā patētiski izsaucas jurists, kas vēl nevarētu būt aizmirsis 30-to gadu „raganu” procesus Maskavā, masu apcietināšanas, Staļina konkurentu noslepkavošanu, falsifikācijas, ko izlietoja kā ieganstu uzbrukumam Somijai 1939. gadā! Bet tagad jau Undēns nerunā kā jurists, bet gan kā polītiķis, pie tam vēl reālpolītiķis, kam svarīgāk par visu ir saglabāt labas attiecības ar tagad tik vareno superlielvalsti, Padomju Savienību. Tāda cenšanās no zviedru puses tad turpinās gandrīz pusgadsimtu. Baltiešu civīlajiem bēgļiem tiek aizliegts nodarboties ar polītiku. Krievs laiku pa laikam uzmin zviedram uz kājas: notriec zviedru lidmašīnu ārpus padomju teritoriāliem ūdeņiem, aiztur zviedru zvejas laivas un pievāc to apkalpes, pēc tam tikai neziņā paraustot plecus, ļauj savām zemūdenēm spēlēties zviedru ūdeņos, dod patvērumu no šejienes cietuma izmukušam spiegam, kas notiesāts par zviedru militāru noslēpumu piegādāšanu Padomju Savienībai. Bet zviedru reakcija vienmēr ir tikai klusa murmināšana. Lielajam kaimiņam jāpiedod viņa kaprīzes.

Beloostrov paceļ enkuru 1946. gada 25. janvārī pīkst 18.15, un ar to noslēdzas viens zviedru vēstures posms. Uz kuģa gan nav vairs pilns skaits baltiešu: daži ir klusībā atlaisti, daži izdarījuši pašnāvību, viens sajucis prātā, citi atzīti par „netransportējamiem” slimības dēļ, bet padomju varas vīri var tomēr nākamajā dienā Liepājā saņemt 151 noklīdušus latviešus, igauņus un lietuviešus kopā ar apmēram pāris simtiem vāciešu. Pārējie vācieši ir atvesti jau 1945. gada decembrī.

Dažiem izdotajiem dzīve noslēdzas jau drīz pēc pārvešanas Latvijā. Daudziem vēlāk jāmēro ceļš uz tālajiem ziemeļiem. Bet neviens, pēc viņu pašu stāstiem, nav sodīts tikai par to, ka atradies Zviedrijā. Par to, jādomā, var pateikties lielajai ievērībai, ko visā pasaulē bija izraisījuši masīvie zviedru tautas un preses protesti. Bet visi viņi, protams, tika uzskatīti par neuzticamiem elementiem. Viens pēc otra bijušie leģionāri tika arestēti, kā iemeslu tam atrodot kādu īstu jeb safantazētu grēciņu no agrākās jeb tagadējās dzīves. Un tas, kā zināms, padomju varas iestādēm vienmēr vedies itin raiti.

1968. gadā Zviedrijā iznāk Pēra-Ulofa Ēnkvista romāns Leģionāri, kam tiek piešķirta Ziemeļu literatūras balva kā tā gada izcilākajam skandināvu literārajam darbam. Romāns vēlāk tiek arī filmēts. Ēnkvists publicē savu darbu pārliecībā, ka atradis jaunus leņķus, aplūkojot un analizējot t.s. „Baltiešu izdošanas” (tieši tāds nosaukums tiek dots filmai) cēloņus un norisi. Romāns ir kontroversāls jau tāpēc vien, ka apšauba toreizējo protesta vētru īstenumu un savas tā dēvētās objektīvitātes aizsegā labprāt akcentē faktus un novērojumus, kas liek lasītājam domāt, ka izdošana varbūt galu galā bija pareizs zviedru valdības solis. Grāmata noteikti nomierināja daža laba zviedra sirdsapziņu, bet vai te vienmēr nebūs divas objektīvitātes − viena zviedru un viena latviešu? Grāmata tagad iznākusi arī Rīgā, latviešu tulkojumā, kam Ēnkvists rakstījis priekšvārdu. „Daudz kas ir noticis kopš tā laika, kad radās mana grāmata,” saka autors, „bet tagad to pārlasot, neatrodu nekā tāda, ko šodien būtu rakstījis citādi.” − Kopš 1983. gada pieejamie materiāli, kas romāna tapšanas laikā vēl bija slepeni, gan liecina, ka koalīcijas valdības ministru prezidentam Hānsonam bijusi lielāka loma 1945. gada 15. jūnija lēmuma sagatavošanā un apstiprināšanā, nekā tas aprādīts grāmatā, bet tam principā nav īpašas nozīmes.

Ēnkvists savu apceri par leģionāru izdošanu apzīmē par romānu, bet tai pašā reizē dod tai konkrētos faktos bāzētu mugurkaulu, līdz ar ko paveŗas vārti diskusijām, kas nav īsti racionālas. Valentīns Silamiķelis, viens no minētajiem 151. norāda uz apmēram 60 dažādām „faktu kļūdām” Leģionāros, bet kā atšķirt romānā īstenību no fantāzijām un paša secinājumiem? Ar interesi lasīsim paša Silamiķeļa versiju, kuŗai paredzēts nākt atklātībā tuvākā laikā.

Zināmu gaismu pār 1945. un 1946. g. norisēm metuši arī vēlākos gados izdotie zviedru polītiķu memuāri. Lielāko pārsteigumu vismaz emigrācijas latviešiem sagādāja atklājums, ka sociāldemokrātu ārlietu ministrs Undēns, kas izcēlās ar atkārtotām negatīvām izteikām riksdāgā baltiešu jautājumā, patiesībā bijis izteikts izdošanas pretinieks vēl 1945. g. decembŗa sākumā, bet uz ārieni solidarizējies ar valdības majoritātes līniju. Toties ir daudz liecību, kas apstiprina Pēra-Albīna Hānsona stingro nostāju un cenšanos izdabāt Padomju Savienībai, kur tad nevar būt runas par kādiem mazajam baltiešu pulciņam labvēlīgiem kompromisiem.

Vai skaistais žests − izdoto leģionāru ielūgšana trīs dienu apmeklējumam Zviedrijā − būtu pieredzēts arī tādā gadījumā, ja Baltijas valstis vēl nebūtu atguvušas savu neatkarību? Ar simtprocentīgu drošību varam atbildēt nē. Ielūdzēja bija pilsoņu valdība, bet pilsoņi šeit ir bijuši pie varas arī agrāk, 80-tajos gados, un tā pati piesardzīgā, lai neteiktu bailīgā, polītika iepretim Padomju Savienībai iezīmējusi arī šos pilsonisko partiju valdības periodus. Un liekas, ka arī tagad, 1994. gadā ne bez nozīmes leģionāru ielūgšanai bija laipns atgādinājums no Zviedrijā dzīvojošo latviešu un igauņu puses.

Karaļpāris bija saticis leģionāru pārstāvjus jau savas vizītes laikā Rīgā 1992. gada vasarā. Tagad karalis pieņem Stokholmas pilī visus atbraukušos 40. Ielūgto skaits īstenībā ir lielāks, bet 10 nav varējuši ierasties, vājas veselības jeb citu iemeslu kavēti. Karalis, kā zināms, nav pilnvarots runāt visas tautas vai valdības vārdā, kāpēc oficiālo Zviedrijas atvainošanos par 1945.-46. g. notikumiem izteica pāris stundas vēlāk ārlietu ministre af Ugglas. Asins un kauna traipi nav izdzēšami, bet tiem, kas šodien vēl dzīvi, atgriešanās Zviedrijā šādā draudzības un cieņas atmosfairā bija dziļš gandarījums.

Aizkustinošs bija atbraucēju grupas apmeklējums un piemiņas bridis pie cīņas biedru Oskara Lapas un Pētera Vabuļa atdusas vietas Ādolfa Fridrika kapsētā. Ne mazāk aizkustinošs bija zviedru armijas militārais goda akts bijušajā Renesletas nometnes vietā, kur izdotie, tagad kā zviedru armijas viesi, ieradās nākamā dienā. Daudzi zviedru armijas virsnieki toreiz paskaidroja, ka viņu virsnieka gods neļauj tiem piedalīties asiņainajā izdošanas akcijā un bija šī iemesla dēļ spiesti armiju atstāt. Viņus internētie atceras ar dziļu cieņu. Akcijas izvešanu pēc tam uzdeva zviedru policijai.

„Mēs esam priecīgi, ka jūs mūsu ielūgumu neatraidījāt,” teica savā uzrunā Zviedrijas ārlietu ministre, „tas liecina, ka mūsu starpā nevalda tikai naida un rūgtuma izjūtas”, un saņēma kā atbildi piekrītošus aplausus.

Lūgto vietējo viesu starpā Ārlietu ministrijas rīkotajās brokastīs bija arī Pērs-Ulovs Ēnkvists. Uz jautājumu preses konferencē, vai Zviedrijai, pēc viņa domām, vajadzēja izdot baltiešus, atbilde nāca bez apdomāšanās un bija: „Nē!”.