SILTĀ SAULĒ UN LIELĀ VĒJĀ

Indra Gubiņa. Ar ēzeli uz akropoli. Ceļojumu stāsti. Regīnas Čerņavskas vāks un illustrācijas. LaRAs Grāmatu klubs. 1993. 150 lp.

 

Šī ir jau trešā Indras Gubiņas ceļojumu stāstu grāmata nepilnu desmit gadu laikā. Acīmredzot viela un žanrs saista kā rakstnieci, tā viņas publiku. Bez sevišķas aptaujas var uzdrošināties apgalvot, ka izdevēja, Latviešu rakstnieku apvienības grāmatu kluba biedru un lasītāju lielum lielā dala ir daudz ceļojusi, dara to joprojām labprāt, ja arī vairs ne tik daudz kā agrāk, un ar interesi palasa par zemēm un vietām, kas jau redzētas vai, varbūt, nākotnei iecerētas un par kuŗām stāsta ceļotāja no pašu ļaudīm.

Piemēram, par grieķu salām, Krētu, Santorinu un Rodu ieskaitot, un par Atēnām, kas nav pārsēšanās vieta vien, ja piedalās Toronto ceļojumu biroja Regent rīkotā divu nedēļu tūrē Glorious Greece. Par šo pasākumu, kas norisinājies 1990. gada rudenī, vēsta grāmata Ar ēzeli uz akropoli.

Simpātiskajam dzīvniekam nekāda lielāka loma darbībā un notikumu gaitā nav, bet viņa pieminēšana tik redzamā vietā un veidā liek nojaust, ka stāstījums turēsies ciešā kontaktā ar zemes lietām un nenoklīdis pārlaicīgās jomās, ja arī Grieķijas mītiskā senatne un dievīgi zilā debess uz to pusi vilinātu. Tā arī izrādās. Indra Gubiņa paliek uzticīga vienkāršībai un reālistiskam aprakstam, kas necenšas lieki izskaistināt grieķu salās un Atēnās pavadītās dienas un naktis. Pacēluma brīžus teiksmainās un krāšņās vietās ātri vien nomaina prozaiskas izdarības un ikdienības sīkumi. Turklāt nereti gadās, ka visa jūsma izpaliek, ka piekusušu tūristu spiež ļoti cilvēcīgas un stiprākas vajadzības. Un gandrīz vienmēr un visur jārēķinās ar katram organizētu grupu braucienu dalībniekam labi pazīstamiem, enerģisku pavadoņu nemitīgi atgādinātiem ierobežojumiem laikā un telpā. Jā, tā mums arī gāja, lasītājs droši vien noteiks. Edgars Ozols priecājas par iespēju aplūkot varenas senatnes liecības. "Atceros, ka grieķu kultūra Edgaram sevišķi tuva, viņš jau skolas gados interesējās par senajiem dieviem un varoņiem, zināja gan teikas, gan vēsturi. Bet man pašlaik tā gribas dzert, ka nevaru vairs izturēt."

Edgars ir stāstītājas skolasbiedrs no bēgļu ģimnazijas laika Vācijā. Vēlāk viņš apmeties uz dzīvi Zviedrijā un no turienes pilnīgi negaidīti uzrodas uz kuģa Pirejas ostā jau pašā Indras Gubiņas stāstu sākumā, lai kā tūrists sekotu lielos vilcienos pa to pašu grāmatā aprakstīto maršrutu. Kāda nejauša un reizē zīmīga sagadīšanās.

Abi ceļinieki ir kopš dažiem gadiem atraitņu kārtā, un viņi viens par otru zina. Bez tam viņus saista jaukas un pat līksmas atmiņas par iepriekšējo tikšanos - toreiz vēl četratā - Minsteres dziesmu svētkos. Un kā būs tagad?

Jautājums nav bez sprieguma, kaut gan ceļojumu stāstos no tādām lietām neko lielu sagaidīt nevar. Kopā pavadītās stundas, izkaisītas pa divām nedēļām un dažādām vietām, apņem viegla vēlu gadu smeldze, ko var atpazīt no citām Indras Gubiņas grāmatām. Siltās jūtas tomēr neiekvēlo. Edgars ir palaikam noguris, negrib daudz staigāt pa baznīcām un mūzejiem, negrib kāpt līdzi kalnā. Un domu, ka vecie skolasbiedri no visādām pasaules malām varētu vēlreiz pulcēties kopā, viņš ar nopūtu atraida, jo neiznāktu nekas cits kā veco ļaužu sanāksme. Pēc tādiem viņa vārdiem ceļojuma beigu pusē kaut kas pārtrūkst un izirst, bet līdz ar to pati šķiršanās kļūst vieglāka.

Grieķija šinī grāmatā vēl nav viss. Noslēguma stāsts Vēju salā ir par spontāni sarunātu trīs vecu draugu ceļojumu uz Isle of Man (ko latviski pagrūti vārdā saukt, tāpat kā daudzas citas svešas vietas). Te nu aizvēdinās Grieķijas karstums un Toronto vasaras sutīgums. Salas vējš ne tikai spirdzina, salas augstā kalna galā tas gāž cilvēku nost no kājām, bet par to mūsu ceļiniekiem prieks vien ir. Viņi arī daudz nebēdā ne par lietus gāzēm, ne par mākoņu miglu, kas apņem un uz brīdi pazudina kalnā kāpējus.

Patiesībā piedzīvojumi vēju salā radās gadu pirms Grieķijas brauciena, bet labi darīts, ļaujot trijas jūras vēju un viļņu spirgtumam sasparot stāstu izskaņu.

Grāmatas korrektūra varēja būt rūpīgāk lasīta. Vēlams arī, ka pašu rakstnieku apvienība atbalstītu savus autorus manuskripta pārlūkojumā un rediģējumā.

 

Mārtiņš Lasmanis