Autora illustrācijas.

I

Leitnants Tālivaldis Zariņš stāvēja uzgriezis muguru ēkām. Cieši aiz tām stāvus pacēlās augstienes mugura. Priekšā gravā bija aizsalusi upe, un viņš varēja redzēt tās piesnigušo gultni nedaudz ieplakušu starp kupenām. Arī ceļš bija piesnidzis, un kur tas šķērsoja straumi, atradās koka tilts. Karavīru virkne, kas pārbrida tiltam, drīz pagriezās pa kreisi un nozuda aiz kalna.

− Vai tā bija visa jūsu rota? − viņš jautāja.

− Tā bija visa mana rota, − virsleitnants atbildēja.

− Tas izliekas neticami.

− Jā, tas izliekas neticami, ja zina, ka mēs ieradāmies otrtik daudz vīru. −

Leitnants nebija gribējis veltīt aizejošajiem pārāk daudz vērības, jo viņš ļoti sala. Bet, skaitīdams nomainītās rotas vīrus, viņš redzēja lupatās ietītās kājas; pār kamiešiem pārmauktajos palagos bija izrauti daudzi robi , kas, atklādami karavīru tērpus, izskatījās kā netīri traipi. Šī aina nesaprotamā kārtā bija saistījusi uzmanību un radījusi tik lielu noguruma sajūtu, ka nu. leitnants izslējās ar visu spēku, lai pārvarētu šo sajūtu un sadzirdētu otra vārdus.

− Vienas dienas un vienas nakts laikā mana rota zaudēja pusi no sava sastāva, − virsleitnants teica. − Daļu nonāvēja mīnu un granātu šķembas, citus ievainoja. Ar tiem kopā aizgāja visi, kas nosaldēja kājas vai rokas.

− Vai ienaidnieks vēl ir tas pats? − leitnants piepeši jautāja.

− Ienaidnieks ir tas pats! Kaut tie šauj diezgan precīzi, vēl vienmēr noteicējs ir kvantums. Granātas krīt ļoti blīvi. Saprotiet, cik tas ir draņķīgi, ja vīru lielākā daļa ir jauniesauktie! −

− Es saprotu, − leitnants teica.

− Boļševikiem ir arī tanki. Tie uzbruka jau vakardien pa lielceļu, kur sestā rota.

− Cik stipri ir ienaidnieka spēki? − leitnants prasīja.

− Es to nezinu teikt. −

− Cik daudz nāk uzbrukumā? −

− Daudz, ļoti daudz, − virsleitnants iesmējās, kā to dara cilvēks, kas nav radis vaimanāt par nenovēršamo. − Vairāk nekā mēs spējam nošaut. Tie uzbrūk, nemeklējot nekādu aizsegu... Ienaidnieks ir tas pats! Tie nāk it kā nāvi nicinādami. Nevainīgais veids, kā tie ļaujas nošauties, dažkārt ir par daudz viscietsirdīgākā vīra nerviem.

Virsleitnants uzkāra mašīnpistoli plecā, un šī noteiktā kustība lika leitnantam vēl skaudrākā asumā sajust savu apkārtni.

− Visneatlaidīgāk ienaidnieks mācās pret septīto kaimiņrotu un virzienā uz šīm gravā paslēptām mājām, − Virsleitnants pacēla roku pret ēkām un mirkli palika tā stāvam, kā gribēdams šai kustībai piešķirt nepasakāmu svarīgumu. − Vēl neviens boļševiks tās nav ieraudzījis; pat tie ne, kas šo redzēt kāri bija gatavi samaksāt ar savām dzīvībām, jo tie nomira nesasnieguši kalna galu.

− Es saprotu. − leitnants atkal teica.

Viņš juta, ka ļoti sala. Viņš joprojām stāvēja nekustēdamies, tikai žokļa muskuļi sejā izcēlās kā mazi āboli un atkal saplaka. Leitnants bija apmēram trīsdesmit gadus vecs, slaida auguma, vēja aprautu seju. Viņš valkāja pelēkzaļo vācu armijas mēteli un uz galvas nesa tādas pašas krāsas cepuri. Uz kreisā pleca bija uzkārta karšu soma, pār krūtīm tālskatis; mašīnpistoli viņš turēja labajā rokā.

Viņš juta, ka bija noraizējies, bet ne par virsleitnanta teikto, ne arī par to, ka cīņa prasīja upurus. Leitnants zināja, ka nebija viņa varā tos novērst. Bet tas, par ko viņš domāja šobrīd, bija domājis visu apmācību laiku, bija domājis braukdams uz fronti − bija atziņa, ka viņi nedrīkstēja zaudēt nevienu cīņu tāpēc, ka viņi bija brīvi vīri, kam jāapliecina sava brīvība. Bet lai to iespētu, viņiem bija jāiztur un jāuzvar pati pirmā kauja. Un leitnants zināja un saprata, ka tas bija viņa varā, lai vīri pastāvētu pirmajā kaujā, kaut arī viņiem būtu jāpaliek piesnigušajā kalngalā. Jo nekādas uzvaras un ieguvumi nespēja karavīrā izdzēst pirmās zaudētās kaujas bēgšanas pazemojumus. Leitnants pagriezās pret otru virsnieku, ieskatījās tā sejā un redzēja tajā aizvadīto kauju postu, bet acis raudzījās rāmas un laipnīgas.

− Tagad mēs paliksim te, − leitnants teica.

Brīdi abi virsnieki klusēja, jauzdami nenovēršamās šķiršanās tuvumu.

Virsleitnants joprojām skatījās pār gravu. Viņš redzēja iesnigušos krūmu pudurus un daudzo šāviņu izraktās bedres. Vietumis tās bija tumšas, kur zemi sedza seklāks sniegs.

Leitnants tagad redzēja garenās augstienes klajo virsotni un tālāk pie apvārkšņa gaišas ziemas dienas debesis. Augstienes virsotnē nemanīja ne mazākās kustības, un viņš zināja, ka otrās kājnieku rotas vīri jau bija ieņēmuši pozīcijas, gulēja sniegā gatavi apņēmīgai rīcībai.

− Labas sekmes, − virsleitnants teica.

Leitnants sveicinādams pielika roku pie cepures. Šai brīdī viņš neiedomājās, ka reglaments un forma, ko viņš nesa, noteica sveicinot izcelt gaisā nostieptu roku.

Kad leitnants noņēma roku no cepures, viņš juta, ka nedrīkstēja raizēties arī par svešām pilsētām un apgabaliem, ko iekaroja ienaidnieks, jo tas nebija viņa uzdevums. Viņam bija tikai viens pienākums, kas noteica, kā viņam vajadzēja domāt un rīkoties. Viņi atradās šeit, lai apliecinātu savas tautas brīvību − viss, kas veidoja tautas vēsturi, bija jāapliecina un jāaizstāv. Leitnants nedrīkstēja samulst, domās taujāt pēc citas izejas, viņam tikai vajadzēja skaidri apsvērt savu situāciju, rīkoties izšķirīgi, lai kas arī nāktu, nedomāt par beigām.

− Kas ir mūsu kaimiņi pa kreisi? − viņš tāpēc jautāja.

− Nezinu, − virsleitnants atbildēja. − Ir ļoti iespējams, ka kaut kur mums, ir kaimiņi pa kreisi. −

− Tātad, atsegts spārns? −

− Varbūt. . . Ir jau patīkami, ja ir labi kaimiņi, uz kuriem var paļauties. Parasti tomēr vienmēr noticis, ka kaujās esam palikuši vieni paši bez kaimiņiem. − Tā arī bijis labāk. Esam spējuši apzināt savu spēku. − Virsleitnants runāja lēnām ar pārtraukumiem. Viņš pat izlikās mazliet samulsis un domāja, ka vieta un laiks nebija piemēroti šiem teikumiem. − Jā, − mēs esam bijuši piedalīti korpusiem, armijām, bet tas nekad nav līdzējis. Vienmēr mums ir bijis jāsaliek kopā muguras, lai neparastā cīņā atbalstītu cits citu.

Virsleitnants lēni sāka brist pa iemīto taku uz aizmuguri. Paspēris dažus soļus, viņš vēlreiz atskatījās.

− Labas sekmes, leitnanti −

 

*

 

Tai vietā, kur augstienes mugura piepeši pārtrūka ar ne visai platu muldu, atradās otrās rotas pirmais vads. Pašā labajā malā, kaimiņos septītajai rotai, bija novietota patšautene. Pie tās gulēja padrukns seržants un tēmēja pa labi un kreisi, pārbaudīdams šaujamlauku. Viņš likās ļoti aizņemts un nemanīja, ka bija izstūmis kareivi no bedres. Seržants kustināja ieroča laidi tik sparīgi, pārvietodams tai līdz arī savu ķermenī, ka kareivim vajadzēja iegulties sniegā.

− Te ir ļoti laba pozīcija patšautenei! −

− Jā seržanta kungs. −

− Ja kāds boļševiks nokļūst līdz šejienei, tad tā būs tikai tava vaina! Iegaumē, ka es nekustināšu pat pirkstu, lai tev palīdzētu. −

− Saprotu seržanta kungs. −

− Pie velna, šī tomēr ir ļoti laba pozicija, − seržants vēlreiz atkārtoja. − Klausies, tagad tā ir tikai tava darīšana, lai neviens nenokļūst mums pie rīkles! −

Seržants juta, ka sāka salt vēders un krūtis. Tas bija ļoti nejēdzīgi. Atskaitot paduses, viss ķermenis likās pazaudējis siltumu; likās, ka viņš gulēja aukstajā sniegā kails. Saīdzis seržants ievilka ieroci atpakaļ aizsegā.

Kareivis Kārlis Vārans joprojām atradās sniegā. Viņš bija deviņpadsmit gadus vecs, liela auguma, gludu zēna seju. Viņš gulēja neveikli sakņupis uz kreisajiem sāniem un platām, nekustīgām acīm raudzījās priekšlaukā.

− Tev laikam nesalst? − seržants prasīja.

Kareivis neatbildēja.

− Varbūt jau esi nosalis? Vienkārši beigts un pagalam! Bet tu dabūsi svīst, kad viņi nāks. − Seržants izrausa no mēteļa kabatas cigarešu kārbu. Tā bija tukša, un nikns viņš to iemeta sniegā. − Saproti, patšautene nav izkapts, un tu neesi arī nekāds dzejnieks! Tu taču neesi dzejnieks, vai ne? Tāpēc tu ne pļausi, ne gāzīsi
vālus, bet tēmēsi rūpīgi un sausi īsām kārtām. Mās izšķiedām diezgan daudz
municijas Krievijā. Tagad tev jābūt taupīgam. −

Seržants mēģināja kustināt kāju pirkstus. Tie bija stīvi un tik cieši saspiesti zābakos, ka viņš nopūlējās veltīgi.

− Atbildi kaut ko! Vai tu domā, ka es runāju mēmiem? Tu guli sniegā tik ērti un rātni kā mūmija saulē. Vai tu nevarētu aizlīst uz ēkām pēc salmiem? −

− Jā gan, seržanta kungs.

Kareivis ieplaka sniegā izveidotajā renē un stūmās soļus trīsdesmit uz aizmuguri. Gandrīz velteniski noslīdējis no kraujas, viņš izbrida caur kupenu un atradās gravā. Pa labi aiz ceļa stāvēja ēkas, un kareivis pagriezās turp.

Seržants tupēja bedrē, pievilcis ceļgalus krūtīm. Viņš bija sagubis uz priekšu un skatījās pār plašo ieplaku. Vienmērīgi tā ieliecās līdz nākamajam pauguram, kas aizsedza apvārsni, bet tomēr bija zemāks par vietu, kur sēdēja seržants.

− Šī ir labākā pozicija, kādā jebkad esmu nokļuvis, − seržants domāja un atcerējās, ka to pašu jau bija teicis kaprālim Liepam, kad viņi neilgi atpakaļ sasniedza virsotni. Bet kaprālis bija atbildējis: − Mēs sēdēsim kalngalā, un boļševiku granātām mūs nebūs ilgi jāmeklē. −

Tad seržants bija iesmējies un teicis: − Briesmas nekad nav tik lielas , ja tās paspēj kādu brīdi aplūkot pa gabalu. −

− Un tomēr mēs atrādīsimies tikai kalngalā! Man vairs nepatīk pozīcijas uz kalna. Tās parasti ir ļoti labas un tiek noturētas. Tāpēc man vairs nepatīk pozīcijas uz kalna. −

Ja seržants nebūtu pazinis Liepu, viņš viņu būtu nosaucis par vieglprātiņu. Bet seržants zināja, ko Liepa bija domājis. Tas bija viegli saprotams! Viņi varēja palikt ilgi kalngalā, vieni un nepārspēti, kamēr ienaidnieks gar malām uzbruka un aizgāja tālāk. Vispār, cik viņš bija dzirdējis un sapratis no nostāstiem, fronte bija kļuvusi kā kādas spēles laukumiņš, kur melnie un baltie kauliņi grupējās juku jukām cits ar citu. Bet seržants saslējās − tas nebija viņa pienākums, domāt par šīm lietām.

Viņš paraudzījās sev apkārt. Nolādēti nedroša bija šī sniegā izkašātā bedre, kuŗas saturu eksplodējoša granāta saraustītu gabalos! Kādreiz viņi bija rakuši šaurus, lokveidīgus grāvjus cilvēka augumā ar stingru zemes uzbērumu priekšā; noseguši ar baļķiem un zemi. Tās bija patšautenes pozicijas!

Bet tagad bija sniegā izkašāta bedre.

Seržants ievēroja melnās patronu lenšu kastes. Kādai bija atvērts vāks. Blāvi spīdoša lente aizstiepās līdz patronu padevējam. Turpat stāvēja rezerves stobrs un garkātainās rokas granātas. Viss izlikās kārtībā.

Bet seržants bija gulējis daudzās bedrēs. Dažreiz visas šīs lietas, ko viņš redzēja ap sevi, bija sakritušas juku jukām ar zemes pikām un salauztiem koku stumbriem. Dažreiz patronu kastes bija jāizvelk no pavēderes, kur tās bija nokļuvušas pašam nemanot.

Seržants redzēja, ka te bija strādājis iesācējs, un tas viņam nepatika. Viņš sagrūda ar kāju patronu kastes kaudzē Un negribot iesmējās. To tīri labi būtu varējusi izdarīt kāda no granātām, kuras drīz nāks. Kaŗošana bija arods, kas jāiemācās. Pie tās ir arī jāpierod.

Kareivis Vārans stūmās pa sniegu, vilkdams maisu ar salmiem. Tas bija liels un tumšā krāsā, tā kā to varēja ievērot pa lielu gabalu.

− Tu esi liels nejēga, − seržants teica rūgti. − tu esi nobijies. . . −

− Es neesmu nobijies! −

− Tu esi nobijies un domā, ja neredzi ienaidnieku, viņš arī neredz tevi. −

Seržants iegulās sniegā, un kareivis iztukšoja maisu, izklādams salmus bedres dibenā. Viņš to darīja tādā steigā, it kā būtu saskaities.

Bet seržanta kungs, kā lai es būtu atnesis salmus? − Viņš nedroši teica. Kareivja balss skanēja aizsmakusi.

− Kā lai tu būtu atnesis salmus? Kabatās! −

− Es varēju salmus atnest tikai maisā. −

− Tu esi nejēga. Visi jūs esat labākās šķiras nejēgas. Kareivis Vārans − pirmā kaujā. Šķibusts − tāpat. Žanovskis, Briedis, Rītiņš − pirmā kauja. . . −

Soļus divdesmit pa kreisi virs sniega pavīdēja smīnīga seja. Tad parādījās divas cimdotas rokas un lāpsta. Izveidojis kupenā iedobumu, kareivis atbalstīja elkoņus un atspieda zodu pret rokām, kā gatavodamies svarīgām pārdomām.

− Seržant, es uzraku zemi. . . − viņš teica.

− Tu esi ķēms! − seržants nospļāvās sniegā.

− Ķēms? Tas ir diezgan labs segvārds. Pirms brīža, tu teici, Šķibusts, un man likās, ka tas bija neapdomāti. Pieņemsim, sarkanie dzird manu vārdu un pieprasa dzimšanas datus. Bet tu tos nezini! −

− Šķibust, tu vairāk nekas neesi kā mutes bajārs! −

− Bajārs? Pareizi atminēts, seržant, jo mani senči bija dižciltīgie! −

Vārans bija nogūlies pie patšautenes un raudzījās pāri sniega uzbērumam. Ar labo roku viņš turēja ieroča laidi un gulēja nekustēdamies.

− Kā būs ar pārtiku? − Šķibusts jautāja. − Kad sāks šaut, viņi aizbildināsies ar nevaļu. − Viņš bija nedaudz pacēlis labo roku un rādīja uz aizmuguri.

− Es dzirdēju, ka virtuves ratus vedīšot šurp, − seržants teica.

− Vai tu tam tici? −

− Kaut kur jau viņiem tie rati ir jānoliek. −

− Seržant! −

− Jā. −

− Mēs varētu iet uz ēkām. −

− Tā nav tava darīšana! −

− Kalnā varētu palikt tikai posteņi. −

− Es jau teicu, ka tā nav tava darīšana! −

− Saprotu! − Šķibusts atbildēja.

Seržants apgriezās. Brīdi viņš raudzījās uz vīru pie patšautenes, bet domāja, ka Šķibusts viņam tomēr patika.

− Vāran! − seržants tad teica, un kareivis atskatījās. − Tagad es iešu. Var atgadīties, ka tev drīz jāsāk strādāt. −

Seržants paraudzījās pār ieplaku. Krūmu puduri izskatījās kā baltas kupicas, kuŗās sasprausti zari. Šur tur atradās dziļāki vai seklāki iedobumi, bet tos nācās grūti izšķirt. Sniegs bija svaigs un vizēja.

Pāris, trīs nelieli pauguriņi starp viņu un kalnu, kas aizsedza apvārsni, izskatījās tik līdzīgi uz mutes apgāztām bļodām, ka seržants negribot pasmīnēja par šo iedomu.

Ieplakā gulēja kritušie sarkanarmieši. To bija daudz. Visblīvāk tie bija sakrituši ap simts soļu no pozicijām Daži miruši vakardien un apsniguši. No dažiem sniegs bija pa daļai nokusis. Tie bija vēl brīdi dzīvojuši. Citi, kas bija nošauti šorīt, gulēja nedabīgi pakritusi vai sakņupuši. Mēmajā sastingumā tie izlikās biedinoši. Dažviet manīja asins traipus.

Seržants redzēja, kur Vārans bij skatījies visu laiku.

− Izliekas, ka viņi ļoti steidzas, ja ir tik neatlaidīgi, − viņš teica. − Bet tu jau zināsi padomu. Nostādi mērķekli uz trīssimti, bet nešauj tūlīt. Atļauj pienākt tuvāk. −

Seržants piecēlās uz ceļgaliem un paņēma savu mašīnpistoli.

− Būs labi, − viņš teica. − Es jau tepat kaut kur tuvumā būšu.

− Būs labi, seržanta kungs, − kareivis atbildēja.

− Es atsūtīšu Daukšu, − seržants aiziedams vēl piebilda. − Es zinu, ka jums pietiks darba abiem. −

 

 

*

Seržants Arnolds Plīsis, druknu augumu, bet tomēr apskaužami izveicīgs, komandēja pirmo grupu. Viņš bija pavecāks vīrs, tumšu seju, augstiem vaigu kauliem. Tumšu seržanta seju padarīja bārdas rugāji. Ja viņš noskuvās, viņa seja kļuva zilgana. Tāpēc seržants izskatījās daudz labāk apaudzis ar bārdu.

Viņš bieži lamājās, īsti tās nemaz nebija lamas, jo viņš tikai ātri uztraucās un tad runāja ļoti skaļi. Reti aiz vārdiem slēpās ļaunums.

Bet seržants bija pieradis lamāties.

Latvijā Arnolds Plīsis bija racis grāvjus un atzinis šo darbu par ļoti ienesīgu. Vēlāk, kad zemnieki sāka nosusināt tīrumus, pļavas un purvus, viņš bija iegādājies darba rīkus un nodibinājis savu uzņēmumu. Arnolds Plīsis bija vervējis jaunus, stiprus vīrus, nosolījis darbus un, grāvjus rakdams, apceļojis visu Latviju.

Viņam patika šī zeme, kaut arī viņam no tās nepiederēja ne pēda. Bet tā viņu uzturēja: deva iespēju strādāt un nopelnīt. Viņš mīlēja šo zemi, kaut arī nekad nebija par to domājis. To viņš sajuta tikai vēlāk, kad kļuva kaŗavīrs. Un arī tad viņš nedomāja, kāpēc viņš to mīlēja.

Viņi bija rakušies staignās pļavās kā abrā, sagraizījuši purvus gabalos, ar lāpstām sizdami čūskas, un izveidojuši novadgrāvjus, kas kļuvuši par strautiem un ieguvuši nosaukumus. Viņš bija gājis no vienas lauka malas uz otru, labodams, rādams un kliegdams skarbus vārdus. Tā tas bija sācies.

− Tu vairs nemāki runāt kā cilvēks, − bieži māte viņam bija teikusi

− Varbūt tad es nemaz vairs neesmu cilvēks, − viņš bija smējies. Tas

likās ļoti sen, kad viņš bija īsti smejies.

Sniega reni, kur seržants iegulās, bija izveidojuši nomainītās rotas vīri. Līzdams viņš domāja, ka tā noteikti būtu jāpadziļina. Vispār, būtu jāizrok ejas no vīra uz vīru, kaut arī tās atrastos tikai sniegā. Šādas ejas ne tikai savienoja posteņus citu ar citu, pa tām ne tikai varēja ātrāk un drošāk pārvietoties, tās savienoja arī vīru ar vīru. Tās bija kā robeža, kas norādīja līdz kurienei nedrīkst nokļūt neviens ienaidnieks.

Satiksmes ejas bija tikpat nepieciešamas ka robežu stigas! Seržants atcerējās robežu, ko viņš bija šķērsojis pirms nepilna gada pie Zilupes. Kopš tā brīža viņš bija jutis, ka vairs nepastāv nekādas robežas, jo viņš bija atstājis aiz muguras pēdējo.

Varbūt tas ir netaisni salīdzināt rokamās satiksmes ejas ar robežu, viņš domāja, bet šīs ejas ir nepieciešamas, lai vīri vismaz redzētu, kas viņiem jāaizstāv. Nonāvēt citu, seržants domāja tālāk, nav cilvēka dabā, bet viņš parāda lielu spēku un cietsirdību aizstāvoties. Bet, pie velna! Mums ir vairāk nekā tikai tiesības aizstāvēties. Mums ir tiesības nāvēt, tāpēc ka mums laupa tiesības dzīvot.

Seržants noslīdēja no gravas un iebrida kupenā. Šai brīdī viņš atcerējās savu māti. − Nekad nepaļaujies aklām dusmām, dēls, − ausīs ieskanējās mātes balss rāma, lūdzoša. − Tas ir liels ļaunums. Tad vienkārši skaiti līdz desmit. . . −

Seržants nokļuva gravā un nodauzīja sniegu no zābakiem. Joprojām stipri sala. Viņš paskatījās uz augšu. Debesis bija kā matēts stikls, kam cauri virs kalna spīdēja saule. − Tad vienkārši skaiti līdz desmit. . . − viņš teica pie sevis. Un šo viņš bija atcerējies, domādams par savu māti un to, ka viņam laupīja tiesības dzīvot.

Seržants nebija pamanījis kaŗavīru, kas iznāca no mājas. Tas brida pa sniegu pretīm un seržants satrūkās , kad ieraudzīja nācēju.

− Seržanta kungs, pie rotas komandiera, dižkareivis Stīpiņš teica.

 

 

JG3 (Otrais turpinājums)

 

 

Leitnants Tālivaldis Zariņš komandēja otro kājnieku rotu, kas augstienē nomainīja smagi cietušo piekto.

Kad virsleitnants bija aizgājis, leitnants devās uz ēkām. Visapkārt bija pilnīgs klusums. Tas nevēstīja nekā laba, tāpēc leitnants steidzās.

Istaba, kuŗā viņš iegāja, reiz bija izskatījusies mājīga un tīra. Tagad no abām gultam bija noņemti palagi. Arī pēļiem, ko šejienes ļaudis lietoja segu vietā, bija novilkti baltie pārvalki. Tos bija izlietojuši karavīri maskēšanās tērpiem. Pēļi, kas bija nemīlīgā sarkanā krāsā, gulēja nomesti kaktā. Tomēr istaba neizskatītos tik izpostīta, ja lielais sienas pulkstenis nebūtu apstājies.

Leitnants izņēma un atlocīja karti. Tā apklāja gandrīz visu galdu.

− Es neatceros, ka būtu jūs agrāk redzējis, − viņš skaļi teica.

Karavīrs, kas bija sēdējis kaktā uz krēsla, tagad stāvēja nekustēdamies. Blakus viņam uz sola atradās telefona aparāts.

− Kaut gan mani nenomainīja, − viņš atbildēja, − es vairāk piederu nomainītajiem nekā jums.

− Tā jau domāju, − leitnants teica, noņemdams cepuri un tālskati, − ka esat no otrā bataljona. Kā jums labi gāja? −

− Bija diezgan draņķīgi, − kareivis iesaka. − Boļševikiem nākot, itin visi no mājas uzskrēja kalnā, aizmirsdami mani, it kā es būtu lieks. Man bija muļķīgi, jo es nebiju lieks. Taisni neticami, ka telefons zvanīja visvairāk tad, kad neviena, atskaitot mani, nebija istabā. Dažreiz runāja komandieris.

−− Virsleitnantu! −− viņš prasīja.

−− Virsleitnants ir pozīcijās, −− es atbildēju.

−− Sauciet jebkuru, kas kaut ko saprot par karu! −−

−− Atskaitot kareivi Plakātu, istabā neviena vairāk nav. Kareivis Plakāts pie aparāta. −−

−− Nolādēta lieta! Kāds ir stāvoklis? −−

− Man nebija ne mazākās jausmas, kāds tas varēja būt. Šaušana bija tik neganta, ka es tikko sadzirdēju komandiera vārdus.

−− Stāvoklis ir nopietns, pulkveža kungs, −− es teicu, −− bet nekādā ziņā bezcerīgs.

Kamēr karavīrs runāja, leitnants skatījās kartē. Katrreiz, nonākot jaunā un svešā apvidū, viņš orientējās, sīki iepazīdamies ar karti. Tas bija ieradums, kas viņam deva zināmu drošības sajūtu.

Karti bija izgatavojuši vācieši. Uz tās bija rakstīts: „Einheitsblatt Nr. 41, Schlochau, Sonderausgabe! Nur für den Dienstgebrauch.” Kartes labajā malā zīmējumu izskaidrojumi Polijas apgabalam, bet kreisajā − Vācijas daļai.

Kaut kur uz kartes tātad vajadzēja būt atzīmētai Vācijas-Polijas robežai. Leitnanta ievingrinātā acs drīz to ievēroja: robežas svītra nodalīja niecīgu stūrīti Vācijas territorijas kartes kreisajā augšmalā.

Viņi atradās Polijā.

− Sēdiet taču, − leitnants teica karavīram pie telefona aparāta, nepaceldams skatu no galda.

Garenais Cilpu ezers bija kartes pašā apakšējā malā, kur zīmējuma logats to pārdalīja uz pusēm tā, ka redzama bija tikai ziemeļu daļa. Ziemeļrietumos ezeram atradās Lielmežu ciems, bet ziemeļaustrumos augstiene 125: Tā bija garena, sākās ezera krastā un aizstiepās uz ziemeļiem.

Augstiene 125 bija tā vieta, kur viņi atradās.

Pēc brīža leitnants manīja, ka, intensīvi raugoties, skats aizmiglojās. Apzīmētā papīra loksne arvien vairāk sāka līdzināties slīpētas akmens plāksnes mozaikai, kur gan arī pavīdēja pilsētu un ciemu nosaukumi, bet tie bija gluži sveši un neizteica gluži nekā, jo viņš tos sastapa pirmo reizi.

Tad leitnants atskārta, ka atkal reiz bija domājis, kāpēc viņi atradās šeit?

Viņš zināja, tā nebija viņu vaina, ka bija šis karš. Un tie arī nebija viņi, kas izgudroja pavēles, kuŗas noteica, ko vajadzēja darīt un kur vajadzēja stāvēt. Parasti tās bija grūti veicamas un prasīja lielus upurus no viņiem, kam šīs pavēles vajadzēja veikt.

Bet vai tas bija pareizais veids, kā domāt? viņš jautāja sev un tūdaļ zināja, ka ne viņš, ne ari kāds cits no karavīriem neatradās šeit sagadījuma pēc. Nebija itin neviena, uz kuru neattiektos lietas, kas notika. Pavēles, kas šeit bija, gan nebija viņu, bet šeit bija viņu ienaidnieks.

− Sakait, − leitnants piepeši pagriezās pret kareivi, − vai jūs nekad neesat jautājis pats sev, kāpēc jūs esat šeit? − Viņš raudzījās stingri, kā bija paradis, jaunā vīra sejā, bet tur neparādījās samulsums par piepešo jautājumu. Kareivis palika sēžam neizkustējies un veids, kā viņš ļāva virsnieka jautājumam izskanēt telpā, gluži it kā klausītos mācītāja vārdos dievnamā, likās pārdrošs. Leitnants vērās pārsteigts un viņa pārsteigums auga un kļuva arvien pamatīgāks, redzot seju, kas likās piepeši atspoguļojam lielu dziļu pārdzīvojumu un ilgas. Ilgas? Pēc kā? Leitnants samulsa, skaidri apzinādamies, cik dziļi pārdzīvojumi skāra jaunos vīrus. Un viņš jutās nokaunējies. Tad pamazām viņš izslējās un saprata, ka vīrs vīram tā nejautāja. Tāpēc viņš, it kā izlīdzinājumu meklējot, atbildēja pats savu jautājumu: − ... ir tikai viens pienākums − apliecināt savu brīvību, ir tikai viena izeja − nežēlīga cīņa. − Un to pateicis, viņš atkal ievēroja lielo pulksteni pie sienas, kas stāvēja.

− Vai jūs nevarētu uzvilkt pulksteni? − viņš teica; Nostādait arī pareizu laiku! −

− Jā gan, leitnanta kungs! − kareivis teica, un, dzirdēdams viņu to sakām skaidri, godīgi, bez uzpūtības, leitnants izjuta lielu tuvības sajūtu pret kareivi.

Kad leitnants piegāja pie istabas dienvidus puses loga, caur ko pa kreisi redzēja augstienes krauju, viņš tomēr vēl juta savādo satraukumu un − raizes. − Vai es esmu nobijies? viņš domāja. Viņam taču bija skaidri saprotama pavēle, viņš bija mēģinājis uzzināt visu, ko spēja, no virsleitnanta, viņš pazina ienaidnieku, viņš nedrīkstēja raizēties. Un tomēr viņš to darīja.

Pa gravu šurp brida kāds vīrs. Tas pārskrēja ceļam un tuvojās ēkām. Leitnants pazina nācēju, bet viņš nevarēja iedomāties, ko kareivis meklēja. Viņš taču bija pavēlējis nevienam neatstāt savu vietu, jo sakautās rotas nomaiņa bija izdarīta it kā kaujas vidū. Bija iespējams, ka kuŗu katru mirkli ienaidnieks uzbruka atkal.

Kad kareivis gāja atpakaļ, viņš nesa lielu maisu, kurā bija salmi. Viņš steidzās. Ja viņš būtu gājis lēniem, vienmērīgiem soļiem, leitnants varbūt nebūtu viņu pat vairs ievērojis. Bet veids, kā kareivis Vārans steidzās, leitnantam šķita pavisam nejēdzīgs, jo varēja būt, ka acumirklī sāka krist boļševiku granātas. Vai kareivis Vārans būtu turpinājis savu ceļu, kā viņš skrēja, it kā bez elpas, nemanīdams pamatu zem kājām, grīļodamies pa sniegu? Vai viņš būtu devies atpakaļ pie savas patšautenes, vai palicis guļam tepat kā kritis ar galvu dziļi sniegā?

Un to atbildēt leitnants nezināja.

Gan apmācībās, vērodams jaunos vīrus, viņš bija atzinis, ka tas nekad nevarētu notikt. Bet tagad, kad viņi bija sasnieguši it kā lielo robežu, kur pat gaiss, ko ieelpoja, likās svešs, viņš piepeši neuzdrīkstējās dot noteiktu atbildi, jo viņš to vairs nezināja.

Leitnants strauji apgriezās un devās uz durvīm.

− Stīpiņ! − viņš pavēra tās un sauca priekšnamā. − Vai te ir Stīpiņš? − Istabā ienāca kāds dižkareivis.

− Sameklē Rūci, − leitnants teica.

− Sameklēt virsniekvietnieku Rūci! −

− Būtu labi, ja tu atrastu arī seržantu! Seržantu Plīsi! −

− Saprotu! −

− Pagaidi! Es gribēju zināt, vai tev nebūs bailes uzlīst kalngalē? −

− Leitnanta kungs laikam tikai ņirdz par mani! − karavīrs teica.

− Var jau būt. −

 

* * *

 

Uz kalna sniegā izraktā bedre, kur gulēja pirmās grupas kareivis Rītiņš, atradās vistuvāk lauku ceļam. Apmēram puskilometru uz priekšu uzkalnā redzēja mājas. Aiz tām tālumā bija saskatāmas vēl citas, bet kareivis domāja, ka viņi varēja maldīties, un tās nemaz nebija ēkas. Bija grūti pat pateikt, kur atradās ceļš, jo piesnigušais lauks bija kļuvis gaužām vienveidīgs.

Tomēr viņš domāja, ka, rūpīgi vērodams, bija saskatījis ceļa kontūru. Tā pavīdēja pie mājām uzkalnā, ieplaka starp pauguriem un skaidri samanāma atkal iezīmējās pa kreisi, šķērsodama augstienes muguru.

Šis ir tas ceļš, kas man jāuzmana, viņš domāja. Šis ir tas ceļš, kā dēļ seržants man iedeva divas tanku dūres .

Kopš bija uzkritis sniegs, ceļu neviens nebija lietojis, jo karavīrs neredzēja ne sliedes, ne gājēju pēdas. Viņš redzēja daudzus mirušu cilvēku ķermeņus un šāviņu izraktas bedres, bet nevienas pēdas − ne viņa bedres priekšā, ne arī pie tām, kur pāri ceļam gulēja Sēja un Platais, sniegā nebija nevienas pēdas. Un piepeši viņš ļoti vēlējās zināt, vai arī Sēja un Platais to bija ievērojuši, ka vēl neviens ienaidnieks nebija nokļuvis līdz bedrēm, kur viņi gulēja. Tas būtu šausmīgi, viņš domāja, ja boļševiki nokļūtu pie manis, ja vesela grupa paceltos kā no zemes izlīdusi − ar durkļiem šauteņu galos. Kareivis juta, ka viņam pietrūktu elpas un viņš nespētu kustēties.

Jau bija pagājusi stunda, kopš kareivis Rītiņš ieradās augstienē.

Līzdams pa sniegu, viņš nebija uzdrošinājies pacelt galvu. Skanēja atsevišķi šāvieni, kas dobji atbalsojās aukstajā ziemas dienā. Tie izklausījās draudošāki nekā nemitīgā dārdoņa, ko vakar un šorīt varēja saklausīt Lielmežu ciemā.

Piektās rotas vīri nerunādami bija pavirzījušies gaŗām. Viņu vairs nebija daudz. To kareivis bija izjutis, redzēdams, ka viņi nāca lejā pa krauju lielās atstarpēs. Bet arī gravā nokļuvuši viņi palika stāvam kā nākuši, ar lielām atstarpēm. Un Rītiņš domāja, ka viņi arvien vēl juta savus kritušos biedrus sev blakus. Tad nāca daži, kas nesa patšautenes. Kad Rītiņš jau gulēja savā bedrē, pa sniegu aizlīda vēl kāds seržants un kāds kaprālis. Un tad uz kalna bija vairs tikai viņi. Tā kā Rītiņš ļoti sala, viņš mēģināja kustēties. Tas tomēr izrādījās vēl ļaunāk nekā gulēt sastingušam, sakostiem zobiem, kaut viss augums trīcēja, jo tiklīdz viņš pakustējās, kareivis sajuta asas sāpes nosalušajos locekļos. Tomēr kareivis Rītiņš pagriezās mazliet pa labi. Katrreiz, kad viņš izkustējās, viņš to darīja ļoti uzmanīgi, atcerēdamies, ka baltais palags no kādas istabas Lielmežu ciemā, vidū iešķelts un pārmaukts kamiesim, nomaskēja tikai viņa stāvu.

Vakar, nokļuvuši Lielmežu ciemā, viņi vēl nezināja, ka bija sasniegta fronte. Tas tomēr bija noticis, kā drīz atklājās, un šī vēsts viņus bija pārsteigusi tik ļoti, ka neviens neiedomājās to apšaubīt, kaut gan pa ceļam šurp nebija manīti ne tanki, ne vāciešu karavīri, ne lielgabali. Tikai īsi pirms pilsētiņas ar romantisku nosaukumu − Ziedudārzs kādā ceļa līkumā pie grantsbedrēm bija stāvējis viens vienīgs žandarms, pagalam nosalis latvietis, un novirzījis kolonnu uz austrumiem.

Pārliecinājies, ka galva joprojām bija paslēpta aiz sniega uzbēruma bedres priekšā, Rītiņš skatījās pa labi. Tagad viņš varēja redzēt ļoti tālu − līdz pat kāda ciema mājām. Bet tās tomēr bija ļoti tālu, un viņš daudz neko nesaskatīja.

Otrā bataljona priekšgrupas bija sastapušās ar ienaidnieku uz šosejas, ko gan viņš nevarēja redzēt. Varbūt tāpēc, ka tie bija sastapušies ar ienaidnieku tik negaidīti, viņam tagad bija jāguļ šai piesnigušajā kalngalā. Sasodīts, sniegā un salā! Bet seržants bija teicis, ka te esot ideāls šaujamlauks. Seržants vēl nekad nebija runājis blēņas.

Pa labi kaimiņos granātas izrautā bedrē gulēja kareivis Briedis. Viņš izskatījās kā balta, garena peļķe dubļos . Bedre bija ļoti plata, un likās, ka tur bija eksplodējušas vairākas granātas. Rītiņš reiz bija lasījis, ka tas neesot iespējams. Varbūt kādreiz tas nebija iespējams − pāris vai vairākiem šāviņiem eksplodēt vienā un tai pašā vietā, kādreiz, kad bija izgudroti pirmie lielgabali, vai kad ik kilometra joslā atradās tikai kādi pāris vai trīs.

Tālāk redzēja Šķibusta bedri kā akas grodu, un zem krūma pie patšautenes gulēja Vārans. Seržants stūmās pa sniega reni uz gravu. Kaut gan seržants visu laiku bija runājis diezgan skaļi, Rītiņš nebija varējis saprast ne vārda. Tagad, droši vien, viņš līda, lai dotos uz ēkām.

Kareivis Rītiņš saprata, ka viņš nedrīkstēja atstāt savu vietu. Bet šai mirklī viņš nezināja, ko būtu devis, lai tikai pusstundu drīkstētu pavadīt siltā istabā.

Aiz Žanovska, ko viņš nevarēja ieraudzīt, augstienes mugura pārtrūka. Tās turpinājums bija nedaudz augstāks, un Rītiņš neredzēja, kas tur notika. Tur bija kaimiņrota, sestā vai septītā, bet to viņš noteikti nezināja.

Kareivis Rītiņš vispār nezināja, kur viņš atradās. Viņš gan zināja, ka ciemu, kur pavadīja nakti, sauca Lielmežu ciems, kas tiešām bija ļoti raksturīgs nosaukums, jo drīz aiz ēkām rietumpusē sākās lieli meži. Vispār, apvidus izlikās ļoti jauks. To viņš redzēja, soļodams šurp pa šoseju. Viņam gribējās, kaut būtu vasara. Pie muižas, kur bija pulka komandpunkts, viņi bija nogriezušies pa kreisi un šķērsojuši dzelzceļu. Tur bija arī kāda pieturas vieta, neliela būda lauku vidū. Viņš bija redzējis pozīcijā kādu smago mīnmetēju un dzirdējis, ka pārējie esot novietoti uzkalnos. Uz kādas ceļa zīmes viņš bija izlasījis, ka šoseja veda uz Brombergu, līdz kurai bija 25 kilometri. Tā ir liela pilsēta, viņš bija domājis un zīlējis, ja mēs nokļūsim Brombergā, tad mēs aizsniegsim arī Kurzemi!

Lielmežu ciemā viņi bija dzirdējuši, ka trešais kājnieku pulks ieņēmis Nakelu, ka izlūku bataljons virzoties uz Brombergu. Viņi bija gandrīz apstulbuši no šīs vēsts un jaunā, neparastā pārdzīvojuma, ko tā radījusi; viņi bija situši cits citam uz pleca, kaut arī leitnants bija bijis istabā, klieguši urā un vispār uzvedušies kā mazi puikas.

Rītiņš pacēla galvu tikai nedaudz pāri uzbēruma malai. Piesnigušais lauks joprojām bija kluss kā izmiris.

Bet piepeši viņš ieklausījās.

Karavīram likās, ka klusums visu laiku bija valdījis līdzīgi kurlumam un tikai nupat viņš bija atguvis dzirdi.

Rūkoņa, pēkšņi kaut kur priekšā sākusies, bija diezgan vienmērīga. Ik pēc brīža tā kļuva it kā par toņkārtu dobjāka, piebiedrojoties jaunam motoram.

Tad viņš ieraudzīja kaut ko sakustamies priekšā uz ceļa starp ēkām. Tie bija ienaidnieka tanki.

Kareivis vairs nejuta, ka sala. Viņš bija mazliet izbrīnējies, cik vienkārši tas sākās.

 

II

 

Leitnants vēl joprojām atradās pie istabas loga, kur skatu kā balts priekškars norobežoja krauja. Ir neparasti, viņš domāja, ja ēkas uzbūvētas gandrīz gravā. Un viņš atcerējās, ka dzimtenē ikviens tik labprāt centās uzcelt savu māju kalnā. Tur nebija nekādas praktiskas aplēses. Tās bija ilgas, leitnants domāja, brīva cilvēka ilgas pēc plašuma.

Kopš leitnants bija atstājis Latviju, kas nebūt nebija pārāk gaŗš laika sprīdis, viņš manīja, ka ar katru mēnesi, ko viņš pavadīja svešumā, dzimtās zemes īpatnības iezīmējās arvien asāk un asāk. Nav otras zemes līdzīgas Latvijai, viņš domāja un zināja, ka tā arī bija taisnība, jo nav jau zemes, kas būtu līdzīga kādai citai. Bet viņš to juta ar sirdi, ne tikai redzēja acīm, ka nebija otras zemes līdzīgas dzimtenei. Tās īpatnības un cilvēki likās tik raksturīgi, tīkami un tuvi, ka starp simtiem foto attēlu viņš viegli atrastu savas dzimtenes ainavas, svešā pūlī acumirklī pazītu savas zemes ļaudis. Dažreiz bezmiega naktīs viņš bija arī iztēlojis savu ceļu atpakaļ uz mājām un ticēja tam tik ļoti, ka nekad nesajuta mocošas šaubas. Viņš tam ticēja tik nemaldīgi, ka nekad nebija domājis par nāvi.

Leitnants atgriezās atpakaļ pie galda. Protams, pašreizējos apstākļos jau bija izdevīgi, ja ēkas atradās gravā aiz kalna, citādi tās būtu sašautas un nopostītas, un neviens tajās nevarētu patverties.

Viņš atkal skatījās kartē. Kreisajā apakšmalā bija atzīmēta Vislas upe. Pie tās, kaut gan uz kartes vairs neredzama, atradās Brombergas pilsēta. Viņš zināja, ka 1945. gada 12. janvāra agrajā rītā sākusies, boļševiku lielofensīva Vācijas austrumu frontē likās neapturama. Viņš ari zināja, ka divas uzbrucēju kolonnas, kas bija izveidojušās dienvidos Varšavai, nu virzījās uz priekšu tā, ka vienas mērķis šķita Vācijas galvas pilsēta Berlīne, kurpretim otra, pagriezusies ziemeļrietumu virzienā, ieplūda Vislas un Vārtās upju telpā.

Varēja noprast, ka frontes iecirknis starp Brombergu un Pozeni bija kļuvis par uzbrukuma smagāko punktu. Boļševiku tanku vienības jau bija aizsniegušas Brombergu un Šneidemīli. Starptelpā ļaudis bija izbēguši no pilsētām un ciemiem, pat nedzirdējuši neviena šāviena. Noklīdušas kaŗavīru grupas bija nozudušas bez cīņas, ieraugot uzbrucēju tankus. Kaut ienaidniekam nebija vēl izdevies ieņemt abas šis pilsētas, telpā starp tām tas gāja arvien tālāk uz priekšu ziemeļu virzienā.

22. janvārī tas bija izbraucis cauri Nakelai ...

Un tad tie bija apstādināti vai dzīti atpakaļ.

Leitnants zināja, ka ienaidnieks bija tas pats. Bet tagad viņiem pretim vēl stāvēja arī tanki un lielgabali, bruņošanās fabriku strādniekiem raušus no rokām izrauti, dominēja ieroču un municijas pārsvars, vairāku mēnešu netraucēta produkcija.

− Kā tas iznāk, ka neviens šāviens vēl nav ķēris ēkas? − viņš prasīja.

− Varbūt tā ir laime, − kareivis pie telefona aparāta teica. − Ļoti iespējams. Bet mēs arī nekad neaizkūrām uguni, lai atvieglotu ienaidniekam piešaušanos.

− Vai tagad nebūtu pēdējais laiks vākties ārā no ēkām? −

− Manuprāt, tas ir diezgan loģisks secinājums. Brīdis, kad kāda granāta beidzot nokritīs un izsprāgs tieši šeit, ar katru mirkli nāk tuvāk.

− Jūs domājat, ka tā būs tikai nejaušība! −

− Šīs ēkas boļševikiem neinteresē nemaz. −

− Tā? Bet tajās var atrasties karavīri, teiksim, kāds štābs un virsnieki. −

− Tie parasti atrodas kalngalā! Boļševikiem interesē Aiza.

− Aiza? −

− Jā, Aiza! To teica arī virsleitnants. −

Zvanīja telefons, un kareivis atsaucās. Tad viņš pasniedza klausuli leitnantam.

− Sveiks, vecais! − balss klausulī teica. Kad leitnants neatbildēja, pēc brīža, varēja dzirdēt smieklus. − Nepazīsti? Nu skaidrs, ka tu nepazīsti! Balss aizsmakusi. Kopš vaņkas sašāva manu cepuri, staigāju kailu galvu un tāpēc esmu apsaldējies. Kādu laiku gan nēsāju viena sarkanā majora auseni, bet aizmetu. Tajā bija utis. −

− Vai tu tas esi? − leitnants teica.

− Kurš tad nu cits! − iesmējās sestās rotas komandieris, kuŗa vīri atradās pozīcijās abpus šosejai un Cilņu ezera ziemeļu krastā.

Tai brīdī istabā ienāca seržants Plīsis un palika pie durvīm stāvam.

− Es tikai gribēju apsveicināties, − balss klausulī teica, − un paziņot tev, ka iet vaļā. Jā, tūliņ ies vaļā! −

− Es nesaprotu.

− Ieklausies! −

− Es nekā nedzirdu.

− Vaņkas atkal nāk. Neņem ļaunā, ka man vairāk nav laika. Beidzu! −

− Beidzu, − leitnants teica.

Seržants pie durvīm sveicināja; stāvēja brašs, sārtu nosalušo seju un izskatījās mierīgs un laipns. Leitnants paskatījās, un viņa skats palika pie seržanta sejas. Kopš viņš pazina seržantu, viņš vēl nekad nebija redzējis to tik mierīgu un laipnu. Viņš pat bija iedomājies, ka seržants tāds nemaz nespēja būt.

− Vai jūs kaut ko dzirdējāt, nākdams šurp? − viņš prasīja.

− Nē, − seržants teica.

− Vai arī pašlaik nekā nedzirdat? −

− Nē. −

− Cigareti? − leitnants izvilka kārbu.

− Paldies, ļoti noderēs! Es esmu tukšā! −

− Tas ir slikti. Tad ņemiet šīs! Visu paciņu. Ņemiet! −

− Paldies, tas ir ļoti augstsirdīgi.

Kamēr seržants aizdedza cigareti un iebāza nupat iegūto kārbiņu mēteļa kabatā, leitnants piegāja pie galda.

− Kā jūs esat iekārtojušies? − viņš prasīja.

− Diezgan labi, − seržants teica. Diezgan labi, cik nu sniegā to var. Patšautene atrodas pie krūmu cera pašā labā malā. Abās pusēs ceļam ir pa vīram ar divām tanku dūrēm katram. −

− Tas ir labi. Un kā −−−, leitnants apklusa un ar šķietami nevērīgu kustību nolocīja atliekušos kartes stūri, −−− kā jūtas vīri? −

Seržants bija gaidījis šo jautājumu. − Vāranam ir bailes, − viņš teica.

− Vai viņš to atzīst? −

Kareivis pie telefona aparāta piecēlās. − Neviens nepiedzimst kā varonis, − viņš teica, − bet par tādu gan var kļūt. −

− Vai tu jau esi kļuvis? − seržants jautāja.

Viņš ir prātīgs zēns, leitnants gribēja teikt, es domāju, viņš ir ļoti prātīgs, bet tomēr klusēja.

− Vispār, − seržants turpināja, − cik no tavas ārienes varu spriest, neesi ne pusi to vērts, ko manas grupas puikas! −

Istabā ienāca virsniekvietnieks Rūcis.

− Vai jūs apskatījāt arī Aizu? − leitnants tūliņ prasīja.

− Aizu? −

− Un jūs, seržant! Vai jūs izpētījāt Aizu? −

− Vai leitnanta kungs domā muldu, kas mums ir robeža ar septīto rotu? −

− Tā ir tā pati mulda, ko viņi iesauca par Aizu, − kareivis pie telefona aparāta teica.

− Vai jūs viņu labi apskatījāt? −

− Es domāju, ka es to izdarīju, − seržants atbildēja.

Tai brīdī kļuva dzirdama tanku rūkoņa.

Pa krauju lejup steidzās pirmā vada ziņnesis. Viņš skrēja, klupdams pār kupenām, un abām rokām turēja šauteni.

− Seržant, neaizmirstiet Aizu, leitnants teica. − Man tā nepatīk. −

Kaŗavīrs, kas ienāca istabā, bija ļoti aizelsies.

− Leitnanta kungs, tanki ... − viņš izgrūda.

− Es arī to dzirdēju, ka tie nāk, leitnants sausi teica, un kareivis acumirklī noprata, cik nepiedienīgi viņš bija rīkojies.

− Leitnanta kungs, kareivis Sprincis. Atļaujiet zinot! − viņš iesāka, un kaut viņš bija ļoti aizkusis, balss skanēja droši un noteikti. − Pirmā vada sektorā ienaidnieka pusē parādījušies tanki. Tie uzbrauca uz lauku ceļa starp ēkām, kur, acīmredzot, bija stāvējuši nomaskēti. Es saskaitīju trīs gabalus. − Paldies, − leitnants teica . − Iesim! Seržant, neaizmirstiet Aizu! −

Leitnants uzlika cepuri, paņēma tālskati, mašīnpistoli un izgāja pa durvīm. Viņam sekoja virsniekvietnieks Rūcis un seržants Plīsis.

Kareivis Plakāts aizskāra pie durvīm stāvošā Sprinča plecu. − Te ir vairākas rokas granātas, − viņš rādīja uz istabas kaktu.

− Pareizi, − Sprincis teica, − es nebiju tās vēl ievērojis. − Viņš pieliecās un paņēma, cik spēja. Tad viņš atstāja istabu. Durvis aizvērās.

Plakāts lēni izcēla no kakta savu šauteni, nolika pa tvērienam un piegāja pie istabas loga. Viņš vēl redzēja aizejošos vīrus. Pašā kraujas apakšā jau krājās viegla, zila krēsla. Ziemas dienas ir īsas, kareivis domāja, kaut viņi spētu atvairīt tankus, citādi būs ļoti nelādzīga nakts!

 

* * *

 

Kareivis Rītiņš nejuta, ka viņš bija pieplacis vēsajam sniegam ar visu iespējamo piepūli. Tas ir uzbrukums, viņš domāja, tagad ir sācies uzbrukums. Tagad ir sācies! Klusums uz kalna likās tik dziļš, ka mazākā skaņa spētu to iznīcināt kā ziepju burbuli. Rītiņš nedomāja vairāk. Viņš juta, ka klusums bija ļoti ļauns. Kaut tagad kaut kas notiktu! viņš vēlējās pie sevis.

Pāri aiz ceļa kareivis Sēja līda pa sniegu atpakaļ uz savu bedri. Tas Rītiņu satrauca un izbiedēja. Sēja varēja palikt guļam pie Platā, vai vienalga kur! Nolādēts, vai tieši tagad viņam vajadzēja rāpot pa kalnu! Viņi tak gulēja gaužām klajā vietā: ja viņš nebūtu aizslēpis galvu aiz niecīgā uzbēruma, viņš atrastos sniegā kā uz spoguļa.

Rītiņš juta, ka viņš bija palicis viens. Bija zudusi jebkura saskare ar biedriem pa labi vai kreisi, pat pašam ar sevi. Viņš bija palicis šausmīgā veidā viens un pa ceļu kā lieli nezvēri virzījās ienaidnieka tanki.

Piepeši izmisums kļuva vēl lielāks nekā bailes. Kareivis vairs neiedomājās, ka lielgabalu granātas varētu ķert, saplosīt un nonāvēt. Viņš tikai redzēja tankus un veids, kā tie nāca un pietuvojās metru pa metram, vairoja šausmas. Likās, ka lieli, masīvi dzelzs cietokšņi neatturami tika bīdīti arvien tuvāk. Kareivis vēl nebija redzējis šos tankus, viņš tikai bija dzirdējis par tiem. Tagad tie brauca tieši pret viņu, un starp tiem un viņu nebija nekā vairāk, kā neliels, klajš ceļa gabals.

Leitnants Zariņš jau bija nokļuvis diezgan tālu. Kad Rītiņš beidzot paskatījās uz aizmuguri, ko viņš visu laiku apzinīgi bija izvairījies darīt, viņš ieraudzīja sava komandiera seju.

Leitnants virzījās lēnām un vienmērīgi, pārvietodams elkoņus un ceļgalus gandrīz automātiski. Viņš izskatījās kā liels, bet tomēr izveicīgs rāpulis, kas, it kā paklausot kādām niķīgām iedomām, sadomājis rāpot zem sniega. Tomēr visu laiku leitnants domāja, ka viņu nedrīkstēja ne tikai ieraudzīt, bet ka viņam arī bija jāaizsniedz bedre, kur gulēja kareivis ar divām tanku dūrēm.

Beidzot leitnants nogūlās blakus kareivim. Nekustēdamies viņš skatījās uz priekšu, nebildis ne vārda. Priekšējais ienaidnieka tanks bija atdalījies no grupas. Tas virzījās saraustīti, ik pa brīžam apstādamies. Šī kustība leitnantam bija pazīstama.

− Tas ir izlūks, − viņš teica.. − Tas virzās lēcieniem, tāpēc ka baidās prettanku lielgabalus. − Leitnants pievirzījās kareivim vēl tuvāk un pārvilka sev pāri stūri no Rītiņa baltā maskēšanās palaga. − Man liekas, tanks virzās šurp pa ceļu diezgan nemaldīgi, tā kā mums tas būs vien jāsagaida. Leitnants runāja lēnām un klusu it kā pats pie sevis.

− Kur ir tanku dūres? − viņš jautāja. − Vai tās ir sagatavotas? −

− Jā gan, leitnanta kungs! −

− Vai tu pats ieliki degļus? −

− Es to izdarīju pats, − kareivis teica.

Pusceļā starp mājām un vīriem uz kalna tanks pēkšņi sāka šaut.

Rītiņam likās, ka stipra vēja pūsma bija aizsitusi lielās skārda durvis: tas bija izšāviens. Šī skaņa un sprādziens, kas sekoja tūdaļ, atgādināja milzīgas nozāģētas egles nogāšanos. Eksplozija izlikās tik tuvu, ka kareivis sarāvās kā sitiena ķerts.

Pirmā granāta bija kritusi aizmugurē kaut kur starp septīto un otro rotu. Bet sekojošā jau ieurbās ieplakā priekšā Šķibustam.

− Vai tu izšausi? − leitnants jautāja kareivim Rītiņam.

− Jā, − Rītiņš teica.

− Tev tanks noteikti jāķer! −

− Es nezinu. Es neesmu drošs, ka es to spēšu. −

Leitnants vairāk neteica nekā. Viņš pievilka tanku dūri sev blakus un pacēla tās mērķekli.

Tad viņi gaidīja tālāk.

 

JG4 (Trešais turpinājums)

 

Seržants Plīsis attālinājās no ēkām gandrīz pretējā virzienā kā bija ienācis: viņš devās tūliņ tieši augšā pa krauju. Sniegs bija irdens, un viņš vairākkārt izslīdēja. Kad viņš sasniedza kraujas muguru un iegulās kupenā, viņš redzēja, ka tanki jau bija izkustējušies no ēku pudura aiz ieplakas. Viņš pamanīja kādu bedri, kur atcerējās redzējis ieguļamies kareivi Daukšu, un sāka virzīties uz tās pusi. Seržants kļuva ļoti īgns par neparasto piepūli, ko prasīja līšana, bet viņš nepavisam nedomāja lēkt kājās, lai veiktu nelielo gabalu skriešus, tā tīšu prātu piesaistot ienaidnieka uzmanību. Viņam taču vēl bija jānokļūst atpakaļ pie Aizas!

Piesardzīgi virzīdamies, seržants mēģināja izdomāt, ko gan leitnants bija vēlējies atgādināt, vairākkārt pieminēdams Aizu. īstenībā jau tā nebija nekas vairāk kā savus metrus trīsdesmit, četrdesmit plata mulda ar diezgan stāvām malām un izskatījās tā, it kā, veidojot kalnus un lejas, kāds liels pirksts niekodamies būtu pāršķēlis gareno virsotni kā neizceptas maizes klaipu. Bet ko leitnants bija domājis, atgādinādams neaizmirst šo muldu? Kad seržants ievēroja boļševiku izlūktanku pietuvojamies arvien vairāk, viņš beidzot it kā saīdzis atzina: − Tā nav mana lieta, domāt par to, ko leitnants varēja būt domājis! Man bija tikai jānokļūst atpakaļ! −

Bet bija arī pārgalvīgi apgalvot, ka tanks būtu seržantu pārāk ietekmējis. Viņš gan atzina, ka lielās skārda kastes, kā pats mīlēja tās saukt, prasmīgi pielietotas, bija diezgan bīstamas. Bet, kamēr neredzēja uzbrūkošos kājniekus, tanki bija tikai grabošas bleķa kastes. Tos bija izgudrojis cilvēks, tāpēc cilvēks spēja tos arī iznīcināt. Vajadzēja nervu!

Atstādams ēkas, seržants bija redzējis leitnantu virzāmies augšup kraujā pa piesnigušo ceļu. Tagad leitnants droši vien jau bija sasniedzis Rītiņa bedri. − Leitnantam bija nervi, − viņš domāja. − Bet varbūt tas nebija gluži pareizais apzīmējums noteiktībai, darbīgumam briesmu brīžos? Varbūt leitnants bija varonis? Varbūt to sauca tā! − Bet par šo vai citu apzīmējumu seržants nebūtu strīdējies.

Viņš bija aizelsies un nosvīdis, kad sasniedza Daukšu.

− Vai tu redzi pāri ceļam krūmu ceru? − viņš tūliņ jautāja un, pavēlies uz kreisā sāna, atbīdīja cepuri no sasvīdušās pieres. − Rādās, ka būs ļoti silta pievakare! − Mirkli vērojis jaunā vīra sasprindzināto seju, seržants turpināja: − Es apsolīju Vāranam, ka tu ieradīsies palīgos, cik veicīgi vien spēsi. Viņš palika guļam zem krūmu cera un patiešām gaida tevi. −

− Saprotu, seržant! − kareivis teica.

− Un, klausies, − seržants aizskāra kareivja plecu, − strādājiet gan! Ja pulkvedim būs jāsūta palīgi, nez vai ar vienu bataljonu tad pietiks. −

Tad viņš nelikās vairs ne zinis par kareivi, kas, paņēmis ieroci, aizlīda uz gravu. Kad pēc brīža, arī seržants gribēja atstāt bedri, lai dotos uz savas grupas kodolu pie Aizas, jau sprāga pirmais tanka lielgabala šāviņš.

Seržants ieplaka sniegā, ar kreiso roku aptvēris mašīnpistoli, labo novietojis blakus laidei, kur atradās ieroča mēlīte, un tā sagatavojies gaidīja.

Viņu tomēr ļoti interesēja, kā tas notiks.

 

*

 

Uz klajās virsotnes nemanīja nevienas kustības, neviena vīra. Tomēr šis šķietamais tukšums slēpa sasprindzinātu uzmanību, izmisīgu apņemšanos, ko zināja ir tie, kas uzbruka, ir tie, kas aizstāvējās.

Ienaidnieka tanks nepārtraukdams turpināja savu gaitu. Tagad tas bija pabraucis gaŗām beidzamajam, nelielajam pauguram ieplakā, un tā lielgabala stobrs liecās arvien zemāk, kad, draudīgi ierūkdamies, tanks traucās kalnup. Neviens nedzirdēja, kad sāka šaut tanka ložmetējs, tikai piepeši lodes skrēja nepārtrauktās šaltīs un tur, kur tās skāra zemi, gaisā uzsitās baltas, trauslas sniega strūklas.

Leitnants redzēja, ka viņpus ceļam ap bedri, kur gulēja Sēja, sniegs kūpēja kā asa vēja sajaukts. − Vai tie kaut kā būtu pamanījuši Sēju? − viņš sakoda zobus. Bet tai pašā mirklī viņš dzirdēja cieši pār muguru aizsvilpjam lodes un sajuta uz sejas krītam vēsus sniega putekļus. Un arī lielgabala granātas nāca nepārtraukti un eksplodēja ap muldu. Pār pirmās grupas vīriem krita sasalušas zemes pikas, šāviņu šķembas, trausls sniegs.

Tai mirklī, kad tanks sasniedza virsotnes muguru un tā apkalpe ieraudzīja mājas gravā un tālāk aiz balti mirdzošā kalna sārto saules apli, kad viņpus ieplakai pie ēku pudura atpalikušie ienaidnieka tanki, kas bija vērojuši sava izlūka darbību, sakustējās, leitnants, satvēris tanku dūri, pacēlās uz ceļgaliem. Caur mērķekli redzēja tanka tumšos sānus. Viņš izšāva. No caurules, ko viņš turēja iespiestu padusē, ar sarkanu liesmu uz aizmuguri izšāvās degošā gāze. Tūdaļ sekojošā eksplozija bija ļoti dobja, un leitnants zināja, ka bija ķēris mērķi. Apdullinātu dzirdi, satvēris savu mašīnpistoli, viņš ieplaka sniegā. Uzvilkdams ieroča atsperi, viņš, skatu nenovērsis, raudzījās uz tanka bruņu torni, kas ietinās tumšos dūmos. Tad lūka pavērās. Divas dzelzs plāksnes pacēlās līdzīgi iesaiņojuma kastes vākiem, un parādījās galva tumšā zem zoda cieši saspraustā ādas cepurē apaļiem izciļņiem pie ausīm. Boļševiks jau bija pārliecies par lūkas malu, kad leitnants sāka šaut. Ierocis strādāja viegli tarkšķēdams, un viņš nospieda nolaidēju līdz galam divas reizes.

Pa to laiku seržants bija atstājis sniega bedri un nu skrēja pa gravu uz Aizas pusi. Viņš bija redzējis liesmas izšaujamies no lūkas. Tad eksplodēja munīcija, kas atradās tankā, un brīdi skanēja arī sausi sprakšķi, sprāgstot atsevišķām patronām. Bet tanki, kas atradās uz ceļa, atvilkās aiz ēkām un šāva. Skriedams seržants dzirdēja kaucam šurpu lidojošās granātas. Tās nāca cita pēc citas nepārtrauktā virknē, sprāga pa labi un kreisi un priekšā. Šķēpeles svilpdamas skrēja pa gaisu vai ieurbās sniegā un čukstēdamas atdzisa. Seržants manīja, ka dažas šķembas, rūkdamas kā tramdīti dunduri, aizlidoja garām bīstami tuvu, bet viņš skrēja tālāk, saprazdams, ka nedrīkst apstāties, jo zināja, kas vienmēr seko viesuļugunij.

Ienaidnieks šāva ļoti ātri un blīvi. Likās, ka nezināmās paslēptuvēs strādāja ne tikai tanku lielgabali, bet arī granātu un mīnu metēji, jo šāviņi eksplodēja nevien visgaŗām pa augstienes muguru, bet daži aizlidoja un izsprāga otras rotas pašā kreisajā spārnā aiz lauku ceļu dakšas, kur vairs neatradās neviens kaŗavīrs.

− Vai tev nekļūs par karstu? − pie degošā tanka leitnants kā uzmudinādams, kā otru novērot gribēdams, jautāja kareivim Rītiņam.

− Nē, − kareivis nopietni teica. − Tanks drīz apdzisīs. Bet vai tad nenāks citi? −

− Ļoti iespējams, − leitnants teica. − Bet tad tev būs jāšauj pašam! −

− Es domāju, ka es ķeršu, − kareivis atbildēja.

− Tas tev būs noteikti jādara. − Un salīcis, leitnants pāris lēcieniem šķērsoja ceļu gaŗām degošajam tankam. Viņš ieklupa Sējas bedrē un tūdaļ ieraudzīja asinis: karavīrs gulēja cauršauts abās rokās un krūtīs. Viņš jau bija miris.

Kad kāda granāta ķēra degošo tanku un blakus tai sprāga nākošā un turpat uz ceļa trešā, leitnants pieplaka blakus mirušajam, bet tūdaļ, pacēlis skatu, asi satrūkās un nodrebēja. − Tā ir tikai nejaušība, − viņš attaisnodamies domāja. Viņš gulēja it kā paslēpies aiz kritušā. Ar sparīgu vēzienu pastūmies sānis, leitnants paklupa nedaudz uz priekšu. Tagad viņa augums aizsedza kritušā ķermeni kā aizsargājot, un tā viņš, zobus sakodis, gaidīdams vērās uz ieplaku.

Seržants Plīsīs jau bija sasniedzis sniega reni, kas veda uz Vārana patšauteni. Viņš tik tikko spēja to atrast, jo saārdītajā laukā nebija saskatāms vairs nekas no tā, ko viņš bija redzējis neilgi atpakaļ. Bet sniega reni viņš domāja ieraudzījis tai vietā, kur sarāvies, kā briesmīga sitiena ķerts, gulēja kareivis Daukša. Un piepeši, seržants nezinātu pateikt − kāpēc, viņš sadzirdēja visu sprādzienu troksni kā lavīnu nobrūkam pār sevi un pirmo reizi, dzirdēdams tuvojamies negantu kaucienu, ieplaka sniegā blakus kritušajam. Atskanēja sprādziens, tam sekoja atkal jauns kauciens, jauns sprādziens, un vēl viens, un vēl viens... Mirkli vēlāk, kā pret mūra sienu klupdams, seržants cēlās un cīnījās uz priekšu.

Abām rokām aptvēris patšauteni, Vārans gulēja galvu sniegā un trīcēja kā slimnieks drudzī. Viņu smacēja nepatīkams, ass spiediens vēderā. Tas cēlās it kā augšup, pārgāja uz krūtīm, un brīžam kareivim likās, ka pietrūks elpas. − Kāpēc nenāca Daukša! − viņš domāja. − Seržants taču bija apsolījis atsūtīt Daukšu! Tas ir neizturami, ka taisni tagad − esmu palicis viens pats! Tas ir neizturami! Tagad vienkārši skriet atpakaļ! − Bet cita skaudra doma pārspēja bailes, − Ja mēs visi tagad skrietu atpakaļ, tad būtu beigas. Neviens to nedarīs. Arī es neskriešu atpakaļ, palikšu. Un arī tas nozīmē beigas. − Un piepeši visas jaunā kaŗavīra sajūtas, likās, saplūda vienā iznīcinošā kliedzienā: − Es esmu gļēvs! Es esmu nolādēts gļēvulis! −

Vārans sajuta, ka viņu satvēra aiz pleciem un purināja. Apstulbušais kareivis pacēla galvu un ieraudzīja tuvu jo tuvu seržanta tumšo, bārdu apaugušo seju.

− Kur ir Daukša? − viņš tūdaļ prasīja.

− Es domāju, ka arī tu esi beigts, − seržants teica.

− Kur ir Daukša? −

− Viņš ir miris. −

− Miris, − atbalsoja kareivis un mirkli palika kā sastindzis. Tad viss viņa augums notrīcēja un, pirms viņš it kā sabruka, viņš iesaucās: −Seržant, es esmu gļēvulis. −

− Tu vēl esi dzīvs. −

− Es esmu nožēlojams gļēvulis. −

− Izbeidz! Es nevaru sadzirdēt, ko tu saki. −

Seržants izvilka no mēteļa kabatas cigarešu kārbu.

− Smēķēsim, − viņš teica un izņēma no saspiestās papīra turzas divas cigaretes. − Tas noteikti būs labāk nekā šī nolādētā gaidīšana. −

Vārans satvēra cigareti, kaut gan viņam nebija ne mazākās vēlēšanās to ņemt, jo viņš nesmēķēja. Seržants sameklēja sērkociņus un aizdedza. Priekšā netālu sprāga granāta un apdzēsa liesmu. Pēc brīža viņš aizdedza otru, un abi aizsmēķēja.

Vārans ievilka plaušās kodīgus dūmus. Viņš to darīja vairākas reizes, līdz juta, ka kļuva nelabi. Bet viņš arī juta, ka tas nebija pārāk nejēdzīgi, kaut galva bija apdullusi un reiba.

Kamēr uz augstienes muguras krita un eksplodēja šāviņi, ienaidnieka pusē uzbrukumam grupējās kājnieki. Tie iznāca no ēkām uz kalna un, ķēdēs izvērsti, virzījās lejup. Citi, garās virknēs, šautenes iemieguši padusēs, kļuva redzami ieplakā abpus pauguriem, aiz kuriem visu laiku bija slēpušies. Beidzot likās, ka no katra iedobuma, slēptuves pacēlās, iznira jaunas grupas un teciņus, uz priekšu uzlīkušas, piebiedrojās pārējiem.

− Vāran, − seržants piepeši teica aizsmakušā balsī, lielā piepūlē cenzdamies runāt skaļi, − vai tu esi redzējis, kā pārvietojas utis? −

− Nē, − karavīrs sacīja un darīja to tik vientiesīgi, ka seržants, ātri pavērās sānis un pēc tam pastūmis kareivi nost, pats satvēra patšautenes laidi.

− Vai tas varētu būt tiesa, ka tu neesi redzējis, kā pārvietojas utis? − seržants atkal ierunājās, gan pats nemaz neklausīdamies, ko teica. Bet pēdējie seržanta vārdi izskanēja tik skaļi, ka viņš satrūkās. Pār augstieni atkal jau bija klusums.

Tad gandrīz reizē sāka strādāt vairākas patšautenes. Kareivis Vārans redzēja, kā salēcās patronu lente un sniegā iekrita pirmās čūkstošās čaulītes. Un viņš skatījās uz šīm spīdīgām vaŗa čaulītēm, lai nebūtu jāskatās kaut kur citur.

− Vāran, − seržants sauca, − mašīnpistoli un granātas tu lieto tikai tad, kad priekšā kļūst par biezu. − Un, pat izkliegdams rīkojumu kareivim, viņš visu laiku šāva.

Jau pēc brīža leitnants nojauta ienaidnieka nolūku. Tas gan uzbruka visgarām augstienei, bet visblīvākās rindas virzījās pret muldu. Boļševiki tuvojās Aizai gar pauguru dienvidus malām, un jau tie vien, ko viņš redzēja nākam, bija nesalīdzināms pārspēks. Leitnants izlēca no bedres un skrēja uz ēkām, kur atradās telefons.

Seržants pārredzēja uzbrucēju virknes ļoti labi. Tie nāca uzlīkuši un, tā kā viņš atradās kalnā, viņš redzēja tos kā pelēkus traipus uz sniega. Seržants šāva pa šiem traipiem, līdz tie nokrita un nekustējās. Tad viņš meklēja jaunus, tēmēja un šāva atkal. Viņš manīja dažus atsevišķus virzāmies tālāk, bet neveltīja tiem vairs nekādas vērības. Tie bija jāpieveic vīriem ar šautenēm un granātām.

Vārans atvēra jaunu patšautenes lentes kārbu. Pēc tam viņš paņēma mašīnpistoli un it kā skatījās uz uzbrūkošiem.

− Tagad! − seržants sauca. − Tagad! Vai tu guli vai? Uzvelc taču! Tagad tev ir jāšauj! − Bet kareivis, likās, nopūlējās pilnīgi veltīgi. − Pie velna, − seržants kliedza, − dod šurp! − Viņš izrāva ieroci kareivim no rokām, uzvilka un nospieda nolaidēju. Mašīnpistole ietarkšķējās gaiši, vienmērīgi, un divi boļševiki, gaisā paceltām rokām, kā aizsargādami seju no aukstas ūdens šalts, atmuguriski iekrita sniegā.

− Granātu! − seržants sauca un atkal satvēra patšautenes laidi.

Vārans atgrieza vāciņu granātas kāta galā un izrāva degli. Mirkli nogaidījis, viņš atvēzējās un meta, cik spēja.

Kareivis Šķibusts šāva ar šauteni. Viņš bija cieši sakniebis lūpas un rīkojās ļoti saraustītām kustībām. Atrāvis šautenes aizslēgu, viņš tūdaļ aizcirta to ciet tādā steigā, it kā darītu visu ar varu. Tad viņš tēmēja tik lēnām, ka nevarēja nemaz manīt pārvietojamies šautenes stobru. − Sasodīts, − viņš tikai teica, kad, izskanot izšāvienam, ienaidnieks joprojām turpināja savu gaitu. Viņš iegrūda jaunu patronu stobrā un tad atkal tēmēja lēnām, lēnām.

Brīžam seržants šāva, cik patšautene jaudāja. Viņam nu jau arī bija grūti izšķirt, kur tēmēt vispirms. Daži uzbrucēji, nokrituši blakus nošautajiem, līda viņam it kā gaŗām pa labi. Tad tie lēca kājās un, izsprukuši arī septītās kaimiņu rotas patšautenēm, nozuda muldā. Kaut gan pāri aiz muldas bija sākusi šaut vēl cita palīgos piesteigusies patšautene, seržantam likās, ka arvien jauniem laimējās nokļūt turp.

Leitnants Zariņš it kā satrūkās, ieskriedams istabā un neatrazdams tur vairs neviena cilvēka. Viņš satvēra ar kreiso roku telefona kārbu, lai tā neapgāztos, kamēr ar labo grieza, cik jaudāja, zvana rokturi. Tad viņš pielika klausuli pie auss un satraukts gaidīja. − Sakarnieks ir kaut kur vienkārši nolīdis, − viņš ātri domāja. − Un to, kur palika Stīpiņš, es arī nezinu. Tā ir neiedomājamākā cūcība! Taisni tagad, kad telefona vads varēja būt pāršauts vairākās vietās, tuvumā nebija neviena cilvēka. −

Tomēr kāda balss atsaucās. − Miglas metējs, − tā teica.

− Savienojiet ar mīnmetējiem! − leitnants pavēlēja.

− Lietojiet segvārdu!− balss klausulē ietiepās.

− Pie velna, es to nezinu! To man boļševiki izšāva no galvas! −

− Kas ir pie aparāta? −

− Leitnants Zariņš. −

− Tieši tā, leitnanta kungs, savienoju ar mīnmetējiem! − Miglas metējs teica. Klausulē skanēja nemīlīga un ilga tarkšķēšana, tad atsaucās kāda stingra balss.

− Runājiet ar Aizu, − Miglas metējs teica.

− Hallo! − leitnants sacīja. − Šeit otrās rotas komandieris. Vai jums ir novērotājs septītās rotas iecirknī? −

− Protams, ka ir!−

− Nu es atceros, − leitnants teica, − aiziedams virsleitnants taču to pieminēja. Vai novērotājs vēl nav ziņojis, ka ienaidnieks ielaužas starp otro un septīto? −

− Cik man zināms, vēl ne! −

− Ar tiem, kas būs iekļuvuši muldā, vai kā te saka − Aizā, mēs tiksim galā. Apturiet tos, kas vēl nāk pār ieplaku! −

− Apturēt! Tas jau skan ļoti vienkārši, bet patiesībā ir gaužām sarežģīti. Vai jūs zināt, ka mums ir tikai ap piecdesmit mīnu uz stobra? − balss klausulē teica. − Mums tās, ja nemaldos, ir pēdējās. −

− Bet mums šī pirmā cīna! Saprotiet, cilvēk, ka tām vairs nebūs nozīmes, ja boļševiki izkļūs cauri! −

− Jūs domājat, ka viņi var izkļūt cauri? −

− Tas atkarīgs no mums un ... arī jums! −

− Labi, − pēc īsa klusuma balss klausulē teica. − Mūsu pēdējās mīnas ir jūsu! −

− Beidzu, − leitnants sacīja, nometa klausuli un atstāja istabu. − Nu man ir jādodas uz Aizu, − viņš domāja, izskriedams no priekšnama. Tai brīdī kāds kliedza:

− Leitnant, gulties! −

Tikai nokrizdams, leitnants ieraudzīja abus sarkanarmiešus, kas jau bija nokļuvuši gravā. Tie šāva stāvus stāvēdami, un lodes spindza un saurbās sniegā. Tad pat, gandrīz blakus, šķietamo klusumu pārrāva pātagas cirtienam līdzīgs bliukšķis, un pēc tam atskanēja it kā vaimanājošs kauciens. Leitnants redzēja, ka viens no boļševikiem sagrīļojās un krita. Kāds to bija nošāvis. Otrs metās atpakaļ, kur bija nācis. No kupenas blakus pacēlās telefonists Plakāts un sāka skriet uz Aizas pusi, vilkdams līdz spilvena pārvalkā sabērtās granātas. Leitnants sekoja.

Seržants manīja, ka kareivis Žanovskis jau vairākas reizes bija rādījis uz muldu. Skaidrs, ka tie, ko nespēja nošaut, nokļuva muldā. Seržants tikai nezināja, cik daudzi jau bija paspējuši tur samukt, un tas seržantu satrauca visvairāk. Arī gar pauguriem nāca jaunas virknes un viņam ieslīpi gaŗām skrēja uz Aizu. Tie gan iekļuva viņa un septītās rotas patšauteņu krustugunīs: skrējēju grupas izjuka, pakrita; bet vienmēr daļa piecēlās un turpināja skriet. Tad seržants šāva atkal, un to pašu darīja kaimiņi. Viņi bija sapratušies un izveidojuši sprostu muldas priekšā, redzēdami tikai tos, kas virzījās tieši uz muldu, un tos, kuŗus pasargāja it kā sātaniska vara no lodēm un kuri skrēja it kā to apzinādamies .

Bet kalna piekāje pie ēkām, kur bija parādījušies tanki, vēl vienmēr bija pilna augumiem, kas virzījās lejup. Gar pauguru sāniem izveidojās atkal jaunas virknes, un blīvi bari virzījās šurp pa ieplaku pret kūpošo tanka graustu. Ne skaņa, ne šāvienu troksnis nenāca no uzbrucēju puses. Vīri uz augstienes muguras to manīja, strādādami sakoduši zobus, un viņu skatieni vērtās trulāki un zvērīgāki; viņi nojauta, ka kaut kas briesmīgs bija sācies, kaut kas, no kā nebija izejas.

Kaprālis Liepa ar savas grupas patšauteni bija pārvietojies nošautā Sējas bedrē, no kurienes tik ļoti labi varēja pārredzēt pauguru ziemeļu piekājes. Brīžam kaprālim vajadzēja lēkt stāvus, lai nošautu boļševikus, kas, paspējuši šķērsot ieplaku, bija nokļuvuši kalnā. Viņš tad dzirdēja ložu strūklas aizdindzam gaŗām vai saurbjamies sniegā, kad tie beidzot šāva, bet viņam arvien laimējas palikt neskartam. Kamēr šāva patšautene, viņš izrausa no mēteļa kabatām patronas un piepildīja mašīnpistoles tukšās magazīnas. Rokas bija nosalušas, un patronas krita sniegā; pirksti sāpēja, kad viņš spiezdams mēģināja pārvarēt magazīnas atsperes pretestību. Un visu laiku viņš domāja, cik liels nepraša dažkārt ir piedzīvojis kaŗavīrs, jo saņemdams un sabērdams mēteļa kabatās patronas, viņš bija iesaucies, ka nu gan pietikšot to visam kaŗam. Tagad viņam vairs bija pāris sauju vienā kabatā.

Kareivji Rītiņš un Briedis šāva nepārtraukti. Kad viņi vairs nevarēja saskatīt mērķus, kas bija sakrituši sniegā un mēģināja tuvoties līzdami, viņi meta granātas, Šķibusts vairs netēmēja tik rūpīgi. Viņam vairs nebija laika to darīt. Šķita, ka uzbrucēju masa nemanāmi jau bija iekarojusi ieplakas lielāko daļu, jo priekšējās rindas, uz kuŗām viņš šāva tagad, bija nesalīdzināmi tuvāk nekā tad, kad viņš sāka šaut.

Četrus boļševikus, kas zaglīgi līda uz Brieža bedres pusi, kareivis Vārans bija ieraudzījis nejauši, atvērdams jaunu lentes kārbu. Nu viņš vairs nenovērsa skatu no tiem. Viņš manīja Brieža mesto granātu aizlidojam un izsprāgstam soļus desmit par tālu. Piepeši viņš saprata, ka bija vienīgais, kas to redzēja un zināja. Tas notika pirmo reizi, kad viņš, kopš atradās frontē, kaut ko redzēja un apzinājās bez citu palīdzības. Šī apziņa pastiprināja viņa rīcības brīvību, un Vārans skaidri saprata, kā viņam vajadzēja rīkoties. Kad Briedis vēl joprojām nebija pamanījis uzbrucējus, kaut tie atradās vairs soļus trīsdesmit no viņa, Vārans, neko vairāk nedomādams, pielēca kājās, stingri turēdams mašīnpistoli, un notēmēja. Tas notika tik ātri, ka seržants pat nepamanīja. Vārans nospieda ieroča mēlīti. Viņš bija tēmējis, kā mācīts, vairāk pa kreisi un nu virzīja ieroci uz labo pusi. Viņš nospieda vēlreiz un atkal virzīja ieroci uz labo pusi. To pašu viņš darīja trešo un ceturto reizi un vēl, līdz mašīnpistole apklusa. Tad Vārans sajuta sitienu pa krūtīm un īsu mirkli neaptvēra, kas bija noticis. Viņam tikai bija ļoti viegla sajūta, kad viņš sabruka uz ceļiem.

Tad atskanēja seržanta kliedziens: −Sanitāru! −

−Sanitāru!− Šķibusts sauca tālāk.

Leitnants un kareivis Plakāts dzirdēja seržanta saucienu pēc sanitāra tieši tai mirklī, kad atkal daži boļševiki ieskrēja gravā. Viņi šāva no savas slēptuves, leitnants ar mašīnpistoli, kareivis ar šauteni. Beigās Plakāts aizmeta pāris granātas uz muldu un tad, uzrāpies kraujā, līda uz patšautenes pusi. Leitnants, kas palika gravā, acis nenovērsis, vēroja Aizu un satraukts gaidīja. − Mīnmetējiem jau vajadzēja šaut, − viņš vairākkārt atkārtoja pie sevis, līdz arī sadzirdēja virs galvas tik pazīstamo iesvilpšanos. − Tagad mēs esam paglābti, − leitnants domāja. − Tagad, kad mīnmetēji šauj, mēs spēsim uzvarēt savu pirmo cīņu. Mēs spēsim, mēs spēsim, − viņš domāja, klausīdamies aizsvilpjam pāri mīnas, un juta brīnišķu draudzības un tuvības sajūtu pret vīru, kas sevi bija nosaucis par Miglas metēju un virsnieku, kas pavēlēja saviem vīriem izšaut pēdējos šāviņus.

Šurp pa gravu gaŗām ēkām skrēja sanitārs.

Bet ieplakā jau pirmās mīnas sasniedza mērķi. Tās krita tieši starp uzbrucējiem un varēja noprast, ka ieroči bija piešauti. Tak postu, ko tās izdarīja, ienaidnieks, likās, neievēroja. Pat tad, kad no septītās rotas puses sāka šaut ložmetēji, tas turpināja nākt kā nācis.

Telefonists Plakāts noguldīja ievainoto Vāranu uz muguras. Viņš redzēja krūšu labajā pusē brūci, ko ievainotais bija aizsedzis ar roku. Plakāts izņēma pārsēju no savu svārku iekškabatas un mirkli samulsa, nezinādams, kā izdarīt apsējumu. Vārans bija aizvēris acis, un visu laiku, kamēr Plakāts mēģināja kaut kādi palīdzēt, turēja tās ciet. Beidzot kareivis atpogāja ievainotā mēteli un svārkus. Atraujot tos vaļā, kļuva redzams asinīm noplūdušais virskrekls. Tajā bija redzams caurums un Plakāts uzspieda pārsēju uz tā, uzlika virsū ar gumiju piesūcināto pārsēja paciņas apvalku, vēl abus savus cimdus. Kad viņš aizpogāja ievainotā mēteli, viņš vismaz zināja, ka apsējs bija cieši piespiests brūcei un varbūt aizkavēja asins noplūšanu. Tad viņš uzmanīgi vilka ievainoto uz gravu un pie leitnanta sastapās ar sanitāru. Kad, uzcēlis ievainoto uz pleca, sanitārs devās uz ēkām, gravā, kā atsperes sviesti, ieskrēja vairāki sarkanarmieši. − Pagalam, − leitnanta apzinu skāra viena vienīga doma. Šauteņu šāvieni sajuka ar mašīnpistoļu sprakšķēšanu. Sarkanarmieši šāva uz sanitāru, un leitnants ar Plakātu šāva uz tiem. Kāds boļševiks, kas turēja mašīnpistoli, sagrīļojās, bet turpināja šaut. Viņš pakrita tikai tad, kad arī sanitārs ar savu nastu sabruka sniegā. Kamēr leitnants un Plakāts nonāvēja pārējos, viņi visu laiku šāva uz sanitāru un ievainoto.

Seržants pie patšautenes vērīgi klausījās šāvienos aizmugurē. Bet tie neaprima. Tagad bija noticis tas, kas seržantu bija satraucis visvairāk, no kā viņš bija baiļojies jau kopš tā brīža, kad manīja pirmos boļševikus paslēpjamies muldā: ienaidnieks bija nokļuvis aizmugurē. Seržants satvēra patšauteni, paņēma patronu kārbu un līda uz muldas pusi. Kad viņš bija nonācis tik tālu, ka ieraudzīja Aizas pretējos sānus līdz pat apakšai, arī viņš bija jau pamanīts. Boļševiki sāka šaut no muldas un piespieda seržantu ieplakt sniegā. Tai mirklī izbeidzās šaušana aizmugurē.

Leitnants bija pamanījis pirmās grupas patšautenes apklušanu. Un viņš iedomājās, ka zina, ko darīja seržants, ja vien viņš nebija ievainots vai miris. Leitnants pamāja Plakātam, un kamēr kareivis kūleņoja lejup pa krauju, viņš mirkli vēroja jauno vīru.

− Tas ir dīvains puisis, − viņš domāja.

−Nosvīdušu pieri, mitrām, matu šķipsnām, kas izlīdušas no cepures, kailām rokām, svārkos, kā izskrējis pagalmā, lai ar šauteni nodrošinātu savējo aizmuguri un izglābtu kāda virsnieka dzīvību ... Dīvains puisis! − Bet šai mirklī leitnants vienu zināja droši: kareivis nebija ne dēkainis, ne pārgalvis.

Viņš parādīja ar roku uz muldu, kas sākās, tiklīdz pēc dažiem soļiem pagriezās pa kreisi. Likās, ka kareivim leitnanta mājiens nebija pārprotams. Ātri izbēris no spilvena pārvalka pusi granātu sniegā, viņš sāka tās citu pēc citas mest muldā. Leitnantam šķita, ka pagāja pārāk ilgs laiks, iekams eksplodēja pirmās. Bet kad tas bija noticis, viņš skrēja uz priekšu, un kareivis sekoja. Leitnants satrūkās, cik šaura īsteni bija Aiza. Bet viņš pamanīja ienaidnieka augumus un šāva. Viņš nezināja, vai tie bija dzīvi cilvēki, vai mirušie. Viņš tikai šāva. Blakus sniegā gulēja Plakāts un aizmeta atlikušās rokas granātas.

Šis notikums pārtrauca seržanta neziņu tik pat piepeši, cik piepeši pārsteigtais ienaidnieks pārstāja šaut uz viņu. Pacēlies uz ceļiem, seržants atbalstīja patšauteni uz rokas un nospieda sprūdu. Patšautene lēkāja un trīcēja, un seržants to juta savās rokās kā spēcīgu, tikko valdāmu no atvara izceltu līdaku.

Kareivis Žanovskis droši nezināja, bet noprata, ka bija pienācis brīdis, kad viņš varēja aizmest savas pēdējās rokas granātas. Tā viņš aizmeta itin visas, pat olveidīgo, ko bija piestiprinājis pie jostas sevis iznīcināšanai, ja nebūtu vairs citas izejas kā gūsts.

Tai mirklī, kad ieplakā no muldas parādījās daži bēdzēji, kuŗus gan nošāva septītās rotas patšautenes vai Šķibusts, vai Žanovskis, vai vēl kāds cits, piekalne pie mājām pēkšņi kļuva atkal klaja. Un drīz arī ieplakā nemanīja vairs nevienas kustības.

īsu brīdi vēl šāva mīnmetēji un ložmetēji. Tad tie apklusa. Arī ieroči uz augstienes muguras apklusa. Un tikpat klusi, cik mirušie, gulēja ievainotie, kā arī dzīvie sarkanarmieši, kas atkal bija paslēpušies kaut kur ieplakā.

 

JG5 (Ceturtais turpinājums)

 

III

 

Nemanot satumsa, un sals nedaudz pielaidās.

Tiklīdz norietēja saule, vispirms satumsa debesis, vienmērīgi aizklātas pelēkiem mākoņiem. Ieplaka piepildījās ar zilu krēslu, kas pamazām kļuva arvien blīvāka un beigās sajuka ar tumsu, kuŗa iznāca no augšas, pakāpeniski nolaizdamās pār ainavu.

Kad kauja izbeidzās, vīri vēl palika bedrēs pie saviem ieročiem. Ievainotie, kas bija ieguvuši vieglus ieskrambājumus, palīdzēja smagāk skartajiem un devās uz ēkām. Veselie juta, ka viņi bija sasvīduši, un drīz sāka nejēdzīgi salt.

Kad arī pēc pusstundas uz kalna bija kluss, viegli ieskrambātie joprojām palika istabās, kas pamazām, cilvēku elpas sasildītas un cigarešu dūmu pilnas, kļuva siltas un mājīgas.

Pēc stundas jau bija dziļa nakts. Kaŗavīri pārvilka pār augstienes muguru kritušos, gravā uzkāra šautenes plecos un pa divi vai trīs, lēni brizdami, nesa savas nastas uz mājām. Viņi nolika tās pie kādas ēkas, citu citai blakus, un pārsedza ar kaŗavīru teltenēm vai baltiem palagiem, kas bija ieplēsti un ar lieliem caurumiem.

Uz kalna palika tikai posteņi. Pie katras patšautenes gulēja divi vīri un vēroja ieplaku. Bet viņi dzirdēja un centās, cik tas bija iespējams, redzēt visu, kas notika priekšā aiz ieplakas un mājām uz kalna, pa labi un pa kreisi. Nakts bija dziļa, sala, un viņi runāja šo un to, visvairāk tomēr domādami par rītu, kas nenovēršami sekoja šai naktij.

Kareivji Šķibusts un Žanovskis atradās pie patšautenes, ar kuŗu bija šāvis seržants. Viņi bija novietojuši ieroci atpakaļ ar salmiem izklātajā bedrē pēc tam, kad Aizā nebija atrasts vairs neviens dzīvs ienaidnieks.

No sākuma abi kareivji klusēdami bija raudzījušies pār ieplaku. Tad Žanovskis bija ierunājies, ka viņam salst un ļoti gribas ēst. Atkal bija pagājis krietns laika sprīdis, iekams Šķibusts bija atzinis, ka pie tā būs jāpierod, jo citas iespējas viņš nesaskatot.

− Tagad ļoti noderētu arī šņabis! − Žanovskis vēl vēlāk teica. − Kaut vai tas draņķis, ko mēs dzērām Ļipušas sādžā! −

− Tas bija diezgan labs, − Šķibusts sacīja.

− Ko tu saki? Es atceros, kā tu dzēri, seju viebdams un lamādamies! −

− Bet tu man vari droši ticēt, ka tas bija diezgan labs dzēriens. Klausies, Žani, tas bija vislabākais dzēriens, kādu es esmu līdz šim pazinis! −

− Tu jau zini, ka es nekad to nenonicināju.

− Tas bija vienīgais iespējamais dzēriens, dažreiz nelabi oda un bija ļoti kodīgs, ko ilgi sajuta mutē un rīklē. Bet tās bija vislabākās zāles pret pus sentimentālām, pus romantiskām ilgām pēc mājām. −

− Es neatceros, ka būtu bijis slims toreiz. −

− Bet es biju! Es biju ļoti slims ar ilgām pēc mājām. −

− Arī man tagad vislabāk gribētos būt mājā! − Žanovskis teica.

Viņi sarunājās pusčukstus, pusbalsī, gandrīz nekustinādami lūpas, un katrs pa sevi skatījās pār ieplaku. Viņi gulēja diezgan cieši viens otram blakus uz vēdera un rokām, kas bija stingri sakrustotas ap krūtīm.

− Ziemas vakaros māte vārīja skābus kāpostus ar krāsnī ceptiem kartupeļiem, − Žanovskis teica. − Kad mēs pārbraucām no meža, mans vecais vīrs vienmēr sacīja: −− Tagad ļoti noderētu arī viens šņabis! Kā tu domā, mīļais dēls? −− Un kad māte domāja, ka es esmu tikai vēl puika, mans vecais vīrs teica: −− Šņabis ir barojošs, tici vai nē! Tas bija skaidri aprakstīts avīzē. −−

− To es nezinu, vai šņabis ir barojošs, − Šķibusts teica.

− Bet mans vecais vīrs to bija izlasījis avīzē.

Aizmugurē gravā dzirdēja klusi iezviedzamies zirgus.

− Dzirdi? − Žanovskis teica. − Mums atveda munīciju. −

− Es domāju, ka tie ir virtuves rati. Seržants pirmāk teica, ka virtuves ratus vedīšot šurp.

− Tad jau vēl šovakar dabūsim siltu maltīti! − Žanovskis atplauka un turpināja, − kā tu domā, Šķībais, tad jau būs arī maize? −

− Pirmkārt, es neesmu Šķībais! − Šķibusts teica un Žanovskis pirmo reizi sajuta, pats nezinādams − kāpēc, vēlēšanos, kaut nebūtu nosaucis otru tik ierastajā palamā. Viņš tīri labi zināja, kā tā bija radusies apmācību pirmajās dienās, kad kaprālis Priede vēl nebija rotas uzturzinis, bet komandēja pirmo vadu. Viņi bija nostatīti ierindā, un kaprālis, izsaukdams jaunkareivjus pēc vārdiem, bija dzēlīgi piezīmējis: − Šķibusts! Kā jūs stāvat, šķībs kā putnu biedēklis! Tad jau Šķībais ir pareizāk nekā Šķibusts. − Toreiz viņi visi bija smējušies, kad vēl nebija pazinuši kaprāli Priedi; taču palama iegājās. Un Šķibusts, kas tik labprāt bija ass un zobgalīgs, ļoti nīda palamu, bet vēl vairāk tās devēju.

− Otrkārt, par maizi, vai tā būs vai nē, tu vari jautāt leitnantam! − Šķibusts asi turpināja, uzsvērdams zinīgi vārdu − leitnantam.

− Tu zini, ka es to nekad nedarīšu! −

− Lūdzu. −

− Tu zini, ka leitnants manās acīs ir nulle. Es viņu klausu tikai tāpēc, ka esmu kaŗavīrs un nevis, ka viņš ir leitnants! −

− Es domāju, ka tā ir tava darīšana, kāpēc tu viņam paklausi.

− Manās acīs leitnants ir nulle! Kopš viņš pāris nedēļas atpakaļ nodzēra manu Ziemsvētku šņabi, manās acīs viņš ir nulle. −

− Vai tu tiešām droši zini, ka viņš to izdarīja? −

− Mums rotā vajadzēja saņemt puspudeli katram, vai ne, bet mēs dabūjām tikai ceturtdaļu. −

− Žani, tu esi sesks! Tik ilgi, kamēr tu tā domāsi, tu esi smirdošs sesks! Tad zini: leitnants nedzeŗ! −

Tai brīdī kļuva dzirdams, ka kāds tuvojās no aizmugures, lienot pa sniegu. Bedrē ievēlās pirmā vada ziņnesis kareivis Sprincis. Kamēr viņš uzmanīgi novietojās tā, lai spētu runāt, viņš neizdvesa ne skaņas.

− Vai jūs domājat, ka boļševiki varēja mani pamanīt? − beidzot viņš jautāja.

− Noteikti, − Šķibusts teica. − Tu nāci kā zilonis caur mūža mežu. −

− Kaut tas nebūtu bijis tiesa! Šurp nākdams, runājos ar pavāru un tagad tik ļoti baiļojos par virtuves ratiem. Ja sāks krist granātas, pavārs būs prom.

− Tad es viņam ielauzīšu sprandu! − Žanovskis teica.

− Pavārs, cik noprotu, ir ļoti apzinīgs un tāpēc baiļojas par savā rīcībā esošās armijas mantas drošību, −Sprincis runāja.

− Bet es viņam tā kā tā ielauzīšu sprandu! −

− Leitnants teica, ka pa vīram no posteņa lai ierodas pēc viras un maizes.

− Es iešu, − Žanovskis teica.

− Es arī domāju, ka labāk, ja iesi tu, − Šķibusts sacīja.

− Bet pasteidzies, − ziņnesis runāja, − pavārs ir ļoti norūpējies par saviem ratiem, ka tos varētu sadauzīt granātas. −

Kamēr Šķibusts noņēma jostu un atbrīvoja no tās kaŗavīra katliņu ar maizes somu, ziņnesis jau iegulās sniegā un aizlīda tālāk, kur aiz lauku ceļa bija kaprāļa Liepas patšautene.

− Es ceru, ka tu sastapsi arī uzturzini, − Šķibusts teica. − Ja tu satiec kaprāli Priedi, pajautā viņam par Ziemsvētku šņabi.

− Tu domā, ka es to nevaru izdarīt? − Žanovskis atbildēja.

− Jā, un arī pasveicini viņu no manis! −

Kad Žanovskis bija aizlīdis, Šķibusts pacēla skatu pret debesīm. Tās bija kļuvušas it kā gaišākas. Viņš sajuta uz sejas nokrītam vēsas, sīkas sniega pārslas. Bija sacēlies vējš. Pūta no dienvidvakariem. Tas saķēra pārslas un rāva pār kalna muguru. Šķibusts pagrieza galvu uz to pusi, kur aizskrēja sniegs, lai tas nesistos sejā, bet starp zobiem mutē iekļuvušais izkusa, un viņš sajuta, ka ar to līdz bija nākuši smilšu putekļi.

 

* * *

 

Leitnants Zariņš iznāca no istabas, lai sagaidītu atbraucējus. Daži ienaidnieka šāviņi bija nokritusi un izsprāgusi starp ēkām tā, ka ratiem būtu grūti iebraukt pagalmā; tāpēc leitnants aizgāja līdz koka šķūnim, kur jau stāvēja daži viņa rotas vīri un kur pie sienas gravas pusē bija noguldīti mirušie. Te viņš apstājās un gaidīja. Leitnants zināja, ka ieradīsies virtuves rati un divas ores. Kaut arī pats viņš bija ļoti izsalcis, viņš tik daudz nedomāja par virtuvi, kā par abām orēm, kuŗām īsteni vajadzēja ierasties tukšām, lai aizvestu ievainotos un mirušos. Bet viņš cerēja, ka tās nebūs tukšas, jo komandieris bija solījis munīciju.

Kamēr leitnants skatījās pār gravu, kur ceļa līkumā aiz tilta vīdēja braucēji, dižkareivis Stīpiņš redzēja tikai kritušo augumu kontūras zem pārsegiem. Viņš neteica nekā, bet raudzījās nekustēdamies un sajuta svešu, dziļu samulsumu. Kad pirms gadiem viņš bija stāvējis pie sava vectēva zārka, redzējis tā bālo, grumbaino seju, balto bārdu, viņš bija zinājis, ka katrs vecs cilvēks mirst, un sajutis ļoti lielas skumjas, iedomādamies, ka nekad vairs nedzirdēs vectēva rāmā, mazliet trīcošā balsī teiktos stāstus. Nekad vairs −−− Bet te gulēja vīri, tikpat jauni kā viņš, ar reiz tikpat lielu gandrīz izmisuma pilnu pavēli apziņā − dzīvot, kā viņam. Vēl pirms neilga laika tie bija domājuši, rīkojušies, dzīvojuši, tāpat kā viņš. Bet tagad tie bija miruši, un nekas nespēja tiem atdot dzīvību. − Nekas, − viņš domāja, − nekas nekad tos nevarēja atdzīvināt. − Un viņš sajuta, cik ļoti viņš gribēja palikt dzīvs. Bet viņš skatījās uz mirušajiem un netika vaļā no iztēlē radušās ainas, ka skatās pats uz sevi un tātad viņa paša vairs nav.

Tas viņu satrieca kā svešs, dziļš samulsums.

− Šī krauja prasīja par daudz lielus zaudējumus, − teica virsnieka vietnieks Rūcis. − Te guļ desmit kritušie. Pie velna, desmit kritušie uz šī nolādētā kalngala! −

Bet es šāvu boļševikus kā traks, − sacīja seržants Plīsis. − Es tos šāvu kā trušus, un Vārans nošāva četrus, iekams viņu ievainoja. Viņš vienkārši pielēca kājās un nošāva tos, iekams viņu pašu ķēra lode. −

− Es nezinu, − leitnants teica, bet man liekas, ka neviena kauja nav jāvērtē ne pēc nošauto ienaidnieku daudzuma, ne pēc saviem kritušajiem. − Viņš runāja neatskatīdamies un klusu kā pie sevis. − Katra kauja galu galā tikai aizstāv vai mēģina noliegt vienu ideju − brīvības ideju. Lai cik liels vēršas šīs pasaules ugunsgrēks, lai cik nejēdzīgi šķiet tā cēloņi, dažiem, arī mums, kaŗš, cīņa uz dzīvību un nāvi ir vienīgā izvēle. Un izvēle ar pilnām tiesībām, jo nevienas tautas brīvība nav mazāk vērta par citu tautu brīvību! Mūsu šīsdienas kaujas ieguvums ir apziņa, pārliecība, ka mēs arī esam savas tautas brīvības cienīgi. −

− Bet es tos šāvu kā trušus un Vārans nošāva četrus, iekams viņam bija jāmirst, − seržants sacīja.

Pajūgi pārbrauca tiltam un tad apstājās pie šķūņa. Pirmais braucējs nolēca no sēdekļa, joprojām turēdams grožus, un, mirkli skatījies uz sanākušajiem vīriem, ieraudzīja kritušos, kas gulēja blakus šķūņa sienai.

− Vai munīcija ir? − leitnants prasīja.

Braucējs satrūkās, nolika grožus un pārliecās pār saviem ratiem. Viņš izcēla pusmaisu ar rokas granātām un dažas patronu kastes. Tās bija smagas, bet viņš cēla, it kā to nemanīdams, viens pats.

− Vai tas ir viss? −

− Jā gan, leitnanta kungs, − viņš teica. − Vispirms es aizbraucu pie pirmās rotas, tad pie trešās un dabūju rokas granātas. Ceturtā rotā man iedeva patronu kastes. −

− Vai tad munīciju vairs neizsniedz štābā? − leitnants jautāja, pārsteigts, ka šurp atvestais bijis jāsavāc no citām rotām izsniegtā.

− Man bija rīkojums braukt pa rotām, − atbildēja kareivis.

− Un tas ir viss, ko jūs dabūjāt? −

− Jā, tas ir viss, ko man iedeva. −

Kamēr daži vīri nesa patronu kastes un granātu maisu uz istabu, braucējs pagrieza zirgus pa kreisi, rati noripoja blakus mirušajiem un apstājās.

− Stīpiņ, − leitnants teica savam ziņnesim, − pasakait vadu ziņnešiem, lai no katra posteņa viens vīrs ierodas saņemt ēdienu! −

Klusēdami apkārt stāvošie noliecās un sāka celt mirušos ratos. Seržants Plīsis redzēja, ka leitnants stāvēja, neskatīdamies uz notiekošo, un, galvu noliecis, raudzījās sniegā. Citi bez skaņas uzmanīgi locījās tumsā. Viņš pats stāvēja pie sienas vistālāk nost no ratiem, vietā, kur bija nolikts pirmais kritušais, kad šī rinda sāka veidoties. Seržants noliecās un, pabīdījis rokas zem mirušā muguras un ceļgalu locītavām, saudzīgi to pacēla. Redzēdams tikai ratu kontūras, viņš brida ar savu nastu turp. Nesot baltais palags nedaudz noslīdēja no kritušā galvas un seržants pēdējo reizi, skaidri to apzinādamies, redzēja kareivja Vārana seju, kas reiz bija gluda, jauna un skaista. Seržants juta aizsmakumu kaklā, neparastu spiedienu galvā un sakoda zobus.

Noguldījis Vāranu pie citiem, seržants aizgriezās. Viņš paspēra pāris soļus, apgriezās atpakaļ un atkal pagāja dažus soļus, un atkal aizgriezās, bet neviens viņu neievēroja kustamies tumsā kā lielu, neveiklu un ērmīgu putnu.

− Bet es šāvu tos kā trušus, ieskanējās aizsmakusi seržanta balss, un varēja nojaust, ka viņš runāja ar pūlēm, slēpdams lielo pārdzīvojumu. − Vārans nošāva četrus... − Viņš aizgriezās un aizgāja pa tumsu.

Tad sāka krist smalks sniegs.

 

* * *

 

Rotas pavārs nejuta vēsās pārslas, kas nokrita uz viņa sārtās, tuklās sejas. Tās ātri izkusa un tīkami atveldzēja sakarsušo pieri, Bet viņš joprojām bija nosvīdis. Uguns zem katla nebija izlaista un katrreiz, kad viņš pacēla vāku, lai ielietu viru pienākušā kaŗavīra katliņā, karsti garaiņi iesitās sejā ar tādu šalti, ka pietrūka elpas. Tad viņš ātri aizdarīja vāku un atkal klausījās.

Dažus kilometrus pa labi risinājās kauja, kuŗas trokšņi spalgi izskanēja tumsā. Vēl tālāk pamalē uzliesmoja artilērijas izšāvieni un kļuva dzirdami to dobjie grāvieni kā tāls pērkons. Bet pavārs jau brīdi raudzījās vairs tikai uz stāvo krauju, pa kuŗu gandrīz velteniski nokūleņoja kāds ķermenis un virzījās šurp. Viņš skatījās ar lielu piepūli uz nācēju un vairāk no savas apkārtnes nemanīja kā tikai šo stāvu. Kad viņš to saredzēja jau pietiekami labi un beidzot pazina, viņš norausa ar roku sviedrus no pieres. − Sasodīts, − viņš norūca, − kā es varu zināt, kur te atrodas mūsējie, kur boļševiki. Tā bija ļoti nepārdomāta rīcība, ka es gaidīju tumsu. Viņi varēs mani nošaut, bet vēlreiz uzņemties šādu braukšanas risku man nenāk ne prātā. Tas nav mans pienākums! Es esmu pavārs, un mans uzdevums nav dauzīties pa priekšējām pozicijām, kamēr es tas esmu, kaut arī patšautenes ligzdā atrastos divīzijas komandpunkts! −

− Labs vakars! − Žanovskis teica, iznākdams no tumsas, un nolika sniegā tukšos traukus. − Veci, te taču ir ļoti silts! − Viņš pieliecās pavāram gandrīz pie sejas. − Klausies, tu pat esi nosvīdis! Tu esi tikpat nosvīdis, cik es pirmāk biju kalngalā! −

Pavārs neatbildējis pacēla katla vāku, un karsti garaiņi aptinās ap viņa galvu. Viņš pat neredzēja, ka vēl kāds bija nostājies blakus Žanovskim.

− Stīpiņ, − Žanovskis teica, − man liekas, ka pavārs varētu būt slims. Viņš ļoti svīst. −

− Tas ir iespējams, − Stīpiņš sacīja.

− Viņš varbūt noķēris plaušu karsoni. Tas būtu briesmīgi ļauni! Plaušu karsonis nobeidz pat vīrus, kas stipri kā vērši. Klausies, pavār, vai tev, varbūt, nav arī caureja? −

− Caureja ir šausmīga, ja tu esi pavārs, − Stīpiņš domāja.

− Vira atdziest, − pavārs beidzot teica.

Virtuves ratu priekšgalā stāvēja rotas uzturzinis kaprālis Priede. Vienā rokā viņš vēl turēja lielu nazi, ar kuŗu bija dalījis maizes kukuļus trīs daļās, un apmierināts klausījās. Cik ilgi viss, ko abi kaŗavīri pateica, neattiecās uz viņu, tik ilgi bija pat patīkami dzirdēt, kā sadeva šim puisim, kas dažkārt tīkoja rīkoties bez viņa ziņas uz savu galvu vien. Kaprālis it labi manīja, cik satraukts un nobijies − kā uz karstas plīts uzlēcis prusaks − nu bija pavārs, kaut pats izdomāja viras vārīšanu un braukšanu uz pozicijām, tā izdzīdams arī viņu no siltas istabas Lielmeža ciemā.

Žanovskis ļāva piepildīt tikai vienu katliņu. Atspiedies pret virtuves ratiem, viņš sāka ēst. Vira bija ļoti bieza un sastāvēja no palieliem cūkgaļas gabaliem, svaigiem kāpostiem un kartupeļiem.

− Zupa ir ļoti laba, − viņš teica.

− Es pats nokāvu cūku, − pavārs atbildēja, − pats sameklēju pa ciemu kāpostus un kartupeļus. −

− Kopš tā laika, kad es skaitījos mātes uzturā, šī ir pirmā labākā zupa. −

− Es to vārīju, kaut neviens man nebija pavēlējis.

− Klausies, pavār, zupa ir ļoti tauka. Vai es nedabūšu caureju?

Stīpiņš bija ļāvis piepildīt divus katliņus un apstājās pie uzturziņa.

− Vai tu nes pārtiku arī leitnantam? − kaprālis jautāja.

− Kā jau parasti, − Stīpiņš teica.

− Maize ir te. −

− Tie taču ir veseli divi kukuļi! Nogriez man tikai divas trešdaļas. Saproti, šoreiz man būs grūti leitnantam iestāstīt, ka maizi nopirku no poļiem par savu zābaku pāri! −

Priede klusēja. Viņš bija tik pārsteigts, ka stāvēja ar abiem maizes klaipiem rokā, kamēr Stīpiņš paņēma divas trešdaļas un aizgāja uz istabu.

− Iedod maizi! − Žanovskis pēkšņi teica.

Kaprālis nolika abus klaipus un klusēja. Žanovskis ēda tālāk. Likās, ka maizi viņš atkal bija piemirsis.

− Vai šņabis nebūs? − viņš pēc brīža prasīja.

− Tu esi dulns! − Priede teica, − Kur lai es būtu ņēmis šņabi? −

− Tagad derētu tā ceturtdaļa no Ziemassvētkiem! −

− Klausies, pavār, ko viņš runā! − kaprālis sacīja. − Viņš ir dabūjis ar kādu šķembu pa galvu un kļuvis dulns. −

Žanovskis ēda, it kā viņa ēstgriba pieaugtu ar katru kumosu.

− Tu taču esi kaŗavīrs? − kaprālis piepeši iejautājās.

− Jā! Es arī domāju, ka es nekad nedarīšu sev kaunu, kaprāl! −

− Es redzu, ka esi daudz ko piemirsis, ko iemācījies apmācībās. Tagad es prasu, lai tu runātu un atbildētu man, kā to noteic reglaments. Kaut tu atrodies frontē, te tomēr nav nekāds krogus! −

− Nu, un tad! −

− Tu varēji uzvesties un runāt, kā latviešu kaŗavīram pienākas! −

Žanovskis saslējās, likās, viņš tūliņ klups uz priekšu, bet nākamā mirklī viņš strauji apgriezās. Viņš lika piepildīt Šķibusta katliņu un arī savu, ko bija izēdis. Tad viņš lēni noliecās un paņēma maizi − divas trešdaļas. Bet pirms viņš apgriezās, lai atkal nozustu tumsā kā nācis, viņš paskatījās uz kaprāli Priedi.

− Vai tik arī tu neesi slims? viņš jautāja un tūliņ aizgāja prom.

Vējš bija kļuvis vēl asāks, bet bija pārstājis snigt. Cauri putenim vīdēja mēness.

 

JG6 Piektais turpinājums

 

Trešās posteņu maiņas sardzes laiks tuvojās beigām, kad leitnants iznāca no istabas. Vēja nestais sniegs iesitās viņam tieši sejā. Uzlīcis, plecos ierautu galvu, leitnants brida uz Aizas pusi.

Visu laiku, kopš bija beigusies kauja, pār augstieni vēl nebija atskanējis neviens šāviens. Dažreiz šis klusums šķita ļoti ļauns un draudošs, jo tas slēpa neredzamā ienaidnieka glūnošo skatu, viltīgu rīcību un spraigu gatavošanos. Tās bija garākās un nejēdzīgākās stundas, kas mocīja ar satrauktu gaidīšanu, kūdītājām domām un jautājumiem. Tās dažkārt prasīja vairāk spēka un gribas nekā kauja.

Leitnants pacēla roku, aizsargādams seju pret puteni, kas dažbrīd gravā savērpās tik blīvs, ka, aizsedzis nedaudzās lietas − krūmu pudurus un ēkas, lika viņam atkal pārdzīvot reibinošo, vieglo laika un telpas zaudējuma sajūtu. Tad, it kā pazudis jebkuŗu acu skatam, viņš gaužām īsos kā zibens uzliesmojumos laika sprīžos spēja iedomāties sevi ļoti dzīvi un spilgti katrā aizgājušajā savas dzīves stāvoklī. Tā tas bija bijis ar viņu vienmēr − sniegputeņa paslēpts, baltas miglas nosegts, dziļas, zaļas nakts krēslas apņemts − viņš bija spējis atcerēties savu dzīvi un vietas, kur tā bija piepildījusies, visspilgtāk. Arī šonakt viņš brida caur sniegputeni īsu mirkli kā noreibis, iztēlē pārdzīvodams liela skaistuma pilnos saules lēktus pēc sniegputeņainas nakts mājās. Mājās ... Viņš domāja īsiem, aprautiem vārdiem. Un viņš teica pie sevis: rīts mājās! Bet pēc tam viņš domāja atkal vairs tikai par vienu: rīts... rīts ... Jo arī pēc šīs nakts sekoja rīts . Rīts sekoja nenovēršami arī uz šī kalna!

Un par to domājot, viņš pavisam pilnīgi atcerējās sarunu, ko bija dzirdējis blakus istabā, kur bija gulējuši ievainotie, kad gaidīja ratus, kas viņus aizvestu tālāk.

− Es pazaudēju savu papēdi, − bija teicis kāds vīrs, − bet viņi pazaudēs visu! Viņus iznīcinās! Vienu pēc otra viņus nošaus vai saplosīs granātas. Es domāju, ka man šis liktenis ies secen, jo manu kāju vēl salāpīs, un es dzīvošu. −

Viņus iznīcinās, vienu pēc otra v i ņ u s nošaus vai saplosīs granātas..., leitnanta apziņā vēl arvien atbalsojās ievainotā vārdi. Viņš juta, ka, tā teikdams, kareivis bija sevi izskaitījis no šīs grupas. Viņš bija to izdarījis pavisam neapzinīgi, bet taisni tas, ka viņš to tikai pārdzīvoja neapzināti un tāpēc ļāva tik spilgti izskanēt savos vārdos, lika leitnantam ļoti satrūkties. − Vai šis kaŗavīrs, it kā juzdams sevi jau ārā no šīs grupas, skaidri atskārta tās likteni? Vai tas varēja būt tiesa, − leitnants mulsa, − ka viņi tiešām bija nolemti iznīcībai? −

− Bet vai tāpat kā šis kareivis, ko ievainojums kājā vistaisnākā ceļā nogādās uz kādu varbūt klusu, nomaļu, vēl ienaidnieka uzlidojumu neskartu slimnīcu, vai tāpat par viņiem un viņu likteni nedomāja visi tie, kas nebija te? − Bet leitnants centās par to neprātot, kā cilvēks labprāt izvairās no šādām pretrunām, ja viņam atļauts tik gaužām maz laika, lai pamatotu savu rīcību, kas jau negrozāma izlemta daudz agrāk. − Tik, cik stiprs būs vājākais mūsu pulkā, tik stiprs būs mūsu pulks, − viņš domāja un zināja, ka dažreiz redzēja šos vājākos un tāpēc centās stāvēt viņiem blakus. To pašu domu viņš saskatīja daža laba cita savas rotas vīra rīcībā.

Kad blakus istabā, kur kaŗavīru balsis viņa ausīm tikai nedaudz apslāpēja puspievērtās durvis, neviens neatbildēja, ievainotais bija turpinājis: − Kāpēc viņi neatkāpjas? Viņus nošaus līdz pēdējam vīram, kaut arī viņi būs nonāvējuši divtik ienaidnieku vai vēl vairāk. Kāds būs ieguvums? −

− Klausies! − kāda cita, bet leitnantam pazīstama balss bija sacījusi. − Vai tu domā, ka ieguvums ir iekarota pilsēta vai dažus kilometrus plata zemes strēmele? −

− Tev taisnība. Tas nav viss, ko sauc par ieguvumu. To es arī vēl saprotu, kaut man ir saplosīts papēdis. Bet nosauc vēl kādu citu ieguvuma veidu! −

− Kaŗavīrs var pieņemt cīņu, kā arī atteikties no tās. Viņš var pacelt abas rokas, kas šķiet ļoti vienkārša un viegla lieta. Vai ne? Šāda izdevība dota neskaitāmas reizes. Viņš var arī bēgt, ja ir kurp bēgt! −

− Tātad arī tu domā, ka mēs esam padoti iznīcībai! − ievainotais iesaucās skaļāk nekā bija runājis līdz šim.

− Es nekad neesmu domājis, ka mēs būtu padoti iznīcībai. Mēs pieņemam cīnu! −

− Varbūt ka ir jāatrod tikai pareizais veids, kā domāt! −

− To var, ja grib, saukt par pareizu domāšanu. Bet mēs pieņemam cīņu, zinādami, ka pretim stāv ienaidnieks, kas mums izdomājis visbriesmīgāko galu − bezdomu eksistēšanu; zinādami, ja tauta grib palikt brīva, svešai varai jāstājas pretim tikai ar varu: katra tauta ļoti viegli pazaudē savu brīvību, ja tā to nevērtē augstāk par visu. Protams, ikviens, arī tu, var man atbildēt, ka šādus apgalvojumus esmu iemācījies no pantiņiem, kādus mēdza piestiprināt pie sienām pamatskolās vai citur. Bet, tos mācoties no galvas, man bija ļoti daudz laika par tiem domāt. −

− Bet ko mēs vairs varam pazaudēt, ja esam zaudējuši visu? − prasīja ievainotais.

− Mums vairs nav nekā ko pazaudēt, tāpēc mēs varam tikai iegūt! −

− Iegūt? Tu esi akls un sists ar stulbumu! Ko mēs varam iegūt tad, kad viss iet uz galu! −

− Tautu likteņus neizšķir un nekad neizšķirs tikai kauju laukā! Varbūt reiz kāds no mums uz kruķiem aizkļūs pie zaļā galda un teiks: — Mēs bijām simtsdivdesmit vīru, un es nesu viņu liecību. Viņi krita tāpēc, ka augstāk par visu vērtēja savas zemes brīvību. − − Varbūt tad kāds no tiesnešiem piecelsies un baltā lodīte, ko viņš iemetīs urnā, būs izšķīrēja. −

Kad leitnants bija iegājis blakus istabā, viņš bija redzējis telefona vīru Plakātu pārliekušos pār ievainotā kāju.

− Nav tik ļauni, − Plakāts bija teicis, − papēža trūkums vēl nevienu cilvēku nav. iegrūdis postā. −

Un leitnants, pirms apgriezās, lai atkal aizietu, bija atbildējis: − Rati drīz būs klāt. −

Leitnants brida lēnām un turēja roku paceltu, sargādams seju no asā sniega. Viņš bija jau sasniedzis krauju un nesteigdamies sāka rāpties augšup. Te viņi bija atradušies abi ar kareivi Plakātu, pirms, šaudami un granātas mezdami, ieskrēja Aizā. Leitnants atcerējās, kā kareivis Plakāts bija izglābis viņa dzīvību un kā šai pašā vietā viņš bija atzinis: jaunais kaŗavīrs nebija ne dēkainis, ne pārgalvis. − Šim puisim vispār piemīt jau kaut kas tāds, kas tik ļoti atbilst vai saskan ar manām domām par vīrišķību, par kaŗavīru, − leitnants domāja, − ka tas liekas neticami. − Viņš bija pieņēmis, ka viss viņa iedomātais bija tikai ideja, pēc kuŗas būtu jācenšas. Bet nu izrādījās, ka Plakāta rīcība kaujas laikā bija tikpat noteikta, cik skaidra bija viņa pārliecība. Un tā bija ļoti vienkārša. Viņš pieņēma cīņu, kaut šo pieņemšanu viegli varēja iztulkot par piespiestu. Bet tā bija brīva cilvēka raksturība, ietiepīgi atzīt savu brīvo rīcību.

Gadījās, ka daži citi to atguva vai ieguva, tikai pārvarējuši bailes un briesmīgo pirmo kauju samulsumu. Bet tad arī viņi rīkojās noteikti.

Rāpdamies augšup pa krauju, leitnants šad tad apstājās it kā atelpas brīdim un tad joprojām dzirdēja, cik dziļš klusums valdīja pār augstieni.

− Dažreiz man pašam šķiet, ka visa mana domāšana ir tikai žonglēšana virs bezdibeņa, pirms nāks kritiens. Bet vai tomēr nav tik daudz lietu un notikumu, kas liecina, ka kritiens nenāks? Nāves bailes, griba dzīvot, trulums, ideālu un ideju trūkums, ko bija atmaskojusi pirmā boļševiku un pēc tam vāciešu okupācija, bija jau pietiekami smaga nasta, lai šai laikā nogāztu mūs visus bezdibenī. Tomēr tas tā nebija noticis! Un tas nebija arī vairs iespējams, kopš es redzēju izaugam tik daudzus vīrus kauju apstākļos. Sentimentālā varonības jūsma gan šķobījās pirmajās artilērijas viesuļugunīs, kas baiļojās nāves, nevarēja tai izbēgt; bet vārdi, saukļi kļuva pārliecība, kad tie bija ieguvuši asinslieciniekus no savējo vidus. −

Leitnants apstājās, lai domai, atcerei, kas bija ienākusi viņa apziņā, varētu veltīt visu savu būti. − ...tumšos dzelzceļu vagonos, šaurā apakšzemes bunkurā, sakritušā sādžas mājā, mežā pie ugunskura tālu no mājām es klausījos senās tautas dziesmu meldijās... kaut tās dziedāja dzēruši vīri, katrā vārdā un skaņā jutu trīcam līdz viņu sirdis... bija dobjas meldijas, it kā tās dvestu rudens vētra, līdzi dziedātu neredzamu balsu koŗi... vai, bāliņi, tālu jāsi... kaut kur skanēja granātas kauciens, pēc sasalušā zeme nodunēja sprādzienā... tautu meitu bildināt?.. kaut kas lika aizlūzt, notrīcēt balsīm, bet drīz tās cēlās niknā spītā atbildei... jāšu tur, kur kaŗa laukā saule kaulus balina... tad beigās balsīs nebija ne smaguma, ne nožēlas; tās nāca jau kā pacēlušās pār svešo mežu robainiem galiem, pār svešu klaju baigumu... stāsti, ka es kaŗā kritis, aizstāvēdams tēviju... nebija vairs vārdu − dziedātāji, telpa, tālais svešums, viss tas bija zudis, bija tikai ideja − viena, vienkārša ideja... −

Leitnants sapurinājās, norausdams sniegu no sejas, kas bija īsā brīdī sagūlies biezā kārtā un kusdams saldēja. Beidzot viņš bija nokļuvis uz augstienes muguras .

− Un arī uz šī kalna, − leitnants domāja, − tālu svešumā izauga savas tēvu zemes kaŗavīri. Pret lielu pārspēku stāvēja jauni zēni un kļuva tēvu zemes kaŗavīri. −

 

*

 

Bedrē pie pirmās grupas patšautenes gulēja kareivis Rītiņš un vēl kāds vīrs no trešā vada. Viņi manīja leitnantu tuvojamies, bet izlikās to neredzam. Tikai tad, kad viņš nogūlās blakus, Rītiņš paskatījās atpakaļ.

− Nav itin nekādu pārmaiņu... − viņš teica un pabeidza, piebilzdams, − ... leitnanta kungs! −

Leitnants neatbildēja, un brīdi viņi visi trīs klusēdami raudzījās pār ieplaku, kur griezās sniegputenis. Tas nebija vairs visai blīvs, un spīdēja mēness. Kritušie boļševiki bija appūsti ar sniegu, tomēr to ķermeni atdalījās uz lauka diezgan labi saskatāmi. Tikai nevarēja tā ilgi raudzīties, jo sniegs, ko dzina vējš, bija ass, un seja sūrstēja.

− Vai jūs nekā nedzirdat? − leitnants prasīja.

− Tas tā turpinās visu laiku, kopš mēs te guļam, − Rītiņš teica. − Man liekas, ka tie ir spēkrati. Vai varbūt tanki? −

− Tie ir spēkrati un tanki, − leitnants teica.

− Tanki, lielgabali pret mums.. . − teica trešā vada vīrs.

Leitnants atkal neatbildēja. Viņš klausījās nekustēdamies. Brīžam viņš nolieca galvu starp rokām un gaidīja, kamēr seja pārstāja sūrstēt. Tad viņš varēja dzirdēt elpojam abus vīrus, kas gulēja cieši blakus. Pēc tam viņš atkal pacēla galvu un klausījās. Patālā rūkoņa turpinājās vienmērīgi visgaŗām aiz uzkalna, kur ap kilometru no šejienes vajadzēja atrasties šosejai, kas aizveda uz ziemeļiem. Bija labāk, ja viņš neko neteica. Viņš domāja par frontes līniju, kas, vērsta pret dienvidiem, bija kaut kur starp Brombergu un Sneidemīli, un par to, ka abās pilsētās vēl cīnījās vācieši, kamēr dziļi aizmugurē gaŗām latviešu pozīcijām virzījās ienaidnieka kolonnas pa šoseju, kas veda uz ziemeļiem. Un leitnants arī domāja par to, ka nebija zināms, vai viņiem ziemeļu pusē, kreisajā spārnā atradās kaimiņi vai ne! Un ja viņiem tur nebija kaimiņu, cik tālu tad bija jau nokļuvis ienaidnieks?

Kareivis Rītiņš, kas visu laiku bija raudzījies pār ieplaku, sakustējās. Viņš paskatījās uz leitnantu un tad rādīja ar roku uz priekšlauku. Mēness bija izpeldējis no mākoņiem un, kamēr kareivis lēni virzīja savu roku pret kādu noteiktu lietu, ko šķita ieraudzījis, viņš arī ievēroja, cik šī bija nepiedzīvoti skaista nakts. No dūmakaina tāluma spīdēja pilns mēness kā liela, dzeltena spuldze, tomēr tā gaisma nesasniedza piesnigušo zemi, bet it kā sakusa ar virpuļojošām pārslām. Mirkli visa ieplaka iemirdzējās tik spilgti, ka viņš apmulsa. Kareivis pamanīja, ka viņa roka vēl joprojām kustējās, meklējot to lietu, pret kuŗu norādot apstāties, un viņš nojauta, ka abi vīri blakus redzēja viņa samulsumu. Viņš nolaida roku sniegā un turpināja raudzīties uz priekšu, nebildis ne vārda. Leitnants un trešā vada vīrs darīja to pašu.

Viņi redzēja tikai mirdzošo sniegu, kas virpuļoja pār ieplaku.

Kad beidzot mākoņa ēna pārsedza apvidu, kareivis Rītiņš noteiktām kustībām izbīdīja patšauteni uz bedres malas. Kamēr viņš tēmēja, leitnants sekoja patšautenes stobram, līdz tas apstājās kustēties. Viņš aizturēja elpu un mirkli skatījās kā gaidīdams, vai tas, ko viņš redzēja, bija viss. Atbrīvodams krūtīs aizturēto gaisu, viņš teica: − Tie ir izlūki, tie ir tikai izlūki. −

Kareivis Rītiņš nospieda ieroča sprūdu, bet jau pēc nedaudz šāvieniem viņš to atlaida vaļā. Tad viņš nospieda vēlreiz, kā pētīdams, vai tikai nebūtu maldījies. Kad viņš nospieda sprūdu trešo reiz, ierocis piepeši apklusa pavisam. Kareivis īgni iesāka, bet tad, piepeši satrūcies arvien vairāk, turpināja: − Nekas cits kā smiltis. Smiltis... Nolādētās smiltis! −

Leitnants ievēroja kaut ko uzzibsnam starp apaļajiem pauguriem. Gandrīz ar varu norāvis Rītiņu garšļaukus, viņš sadzirdēja pāri skrienošo ložu iesīkšanos. Viņš arī ievēroja, ka ienaidnieks šāva ar spīdīgo munīciju, un tas viņu mazliet nomierināja, jo viņš zināja, ka šonakt modri bija visi rotas posteņi, gaidīdami rītu. − Tas ir vieglais ložmetējs, − viņš domāja, − bet tagad ir tikai jāgaida: jāgaida kamēr izskanēs 250 šāvienu. − Viņš bija satraukts, gaidīdams bedres dibenā, un jo sparīgāk ienaidnieka lodes sāka kapāt sniegu ap bedri un jo zemāk un zemāk tās gūlās, jo vairāk viņš sāka šaubīties, vai ieplakā bija tikai ienaidnieka izlūki vien.

Tad sāka bez pārtraukuma strādāt kaprāļa Liepas grupas patšautene. Kareivis, kas šāva, bija apmulsis un neziņā par apklusušo pirmās grupas patšauteni sev kaimiņos labajā pusē, bet viņš skaidri redzēja, kur bija ienaidnieks. Viņš bija notēmējis ļoti rūpīgi un tagad turēja ieroci stingri, lai lodes nenomaldītos no mērķa. Ja tikai viņš to bija atradis, viņš varēja to piespiest apklust − apklust varbūt pavisam . Bet otrreiz diez’ vai viņš spētu to atklāt virpuļojošā sniegā. Viņš katrā ziņā gribēja to iznīcināt. − Tam ir jānotiek! − viņš šaudams domāja, − tam ir jānotiek, jo tad, kad pienāks rīts, būs labāk, ja tas būs iznīcināts ! −

Tad viņš pārstāja šaut un klausījās. Brīdi bija pilnīgs klusums. Tad sāka šaut pirmās grupas patšautene labajā pusē, un kareivis atvieglots uzelpoja. Ierocis gan strādāja nolādēti nevienmērīgi, bet kareivis bija laimīgs, ka vīri pie tā dzīvoja. Tad viņš rūca savam biedram: − Ak, sasodītās smiltis, kāds nelabais tās te uzpūtis! − un rūpīgi pārvilka palagu pār savu ieroci.

 

*

 

Leitnants bija atkal nokļuvis atpakaļ gravā. Mirkli viņš stāvēja gaidīdams, kamēr apklusa piepešā šaudīšanās, sākusies rotas pašā kreisajā spārnā. Viņš stāvēja nekustēdamies vēl krietnu brīdi pēc tam, kad patšautene tur bija apklususi, un domāja, kā varētu izskatīties tā bedre, kur gulēja trīs vīri, kas tur raudzījās: viens uz austrumiem, kur noteikti bija ienaidnieks, otrs uz ziemeļiem (Varbūt viņš raugās tikai pret liesmojošo apvārsni?) un trešais uz rietumiem. Te leitnants pamanīja, ka pamale, pret kuru viņš stāvēja pagriezies, arī atspoguļoja tālu ugunsgrēku atblāzmu. Viņš tad teica pie sevis: − Tur taču ir rietumi! − Un kā nemaz negribēdams tā darīt, viņš lēni apgriezās visapkārt un redzēja, ka viss apvārsnis atspoguļoja tikai liesmas.

Spēji viņš saliecās uz priekšu un devās atpakaļ uz ēkām. Viņa gaita atkal bija mērķtiecīga un stingra, un viņš nepacēla vairs skatu pret apvārsni. Viņš raudzījās tieši sniegā sev priekšā un izvairījās uzlūkot apsnigušo koka tiltu pār straumi. Tas viņam noteikti atgādinātu kaŗavīru virkni, kas aizbrida pār to vakardien.

− Ir jāsadala patronas, − viņš domāja. − Varbūt seržants to izdarīs! −

Tad viņš sajuta, cik ļoti bija noguris.

Visgaŗām pa ieplaku manīja ienaidnieka izlūkus. Tie nāca puteņa aizsegā. Kad tos atklāja, tie paslēpās vai aizvilkās atpakaļ, bet to nevarēja droši apgalvot. Tie parādījās skatam un nozuda tik pat piepeši kā nākuši. Bet kaut kur tie tomēr bija un gaidīja rītu.

Putenis saplaka. Sāka atkal salt. Neviens nezināja, no kurienes vējš bija sadzinis brūnos smilšu putekļus, kas pārklāja sniegu. Tas izskatījās kā nokrāsots asinīm.

Kaŗavīri, kas gulēja pie ieročiem, raudzījās pār ieplaku un tad vērās apvārsnī, kur arvien tālāk aizvirzījās ugunsgrēku atblāzma. Tā bija ļoti nevienmērīga − saplaka un atkal uzliesmoja no jauna citā vietā. Bet dienvidos nepārtraukti ducināja artilērija.

Kad norietēja mēness, vēl arvien palika asiņainā atblāzma pamalē un uz sniega.

 

 

IV

 

Nākošās dienas rīts tomēr neatnesa gaidīto.

Vēl bija tumsa, kad ieradās kareivis no bataljona štāba. Visu ceļu viņš bija steidzies, viņa piere bija nosvīdusi un elpa strauja, tā, ka vīriem, kas viņu ieraudzīja, šķita, ka puisis būtu bēdzis no nelabā.

− Kur ir leitnants? − viņš tūdaļ prasīja.

− Saki, kāpēc tu tā steidzies? − seržants Plīsis jautāja.

− Man vēl jātiek atpakaļ, − kareivis sausi teica.

− Un kāpēc tu domā, ka tu netiksi atpakaļ? −

− Tāpēc, ka mēs atkāpsimies. −

− Tā! − seržants iesaucās. − Vai tu to zini pavisam droši? −

− Nē, es nezinu nekā! − kareivis teica. − Bet es domāju, ka mēs atkāpsimies! −

Seržants neatbildēja, brīdi lūkodamies uz ziņneša nosvīdušo pieri. − Ja šim puisim bija taisnība, − viņš domāja, − un viņam ļoti varēja būt taisnība, tad otro rotu skars mazākais no visiem iespējamiem ļaunumiem. − Seržants tagad apzinājās diezgan droši, ka šī atkāpšanās vēsts, atnesta tikai nedaudz par vēlu, viņiem varēja būt jau daudz par vēlu. Viņam likās, ka šoreiz tā, kā saka, nāca vēl taisni laikā.

Tā būtu bijusi daudz par agru vakardien, iekams jaunie zēni, kas gan zināja, ka ir kaŗavīri, nebija pārdzīvojuši un apliecinājuši šo pārliecību. − Deviņi pērkoņi, viņi tomēr bija turējušies kā vīri! − seržants kļuva gandrīz līksms, atcerēdamies kaujas un uzvaras skurbumu.

Un patiesi, kad zēni, tagad jau kaŗavīri, bija pēc cīņas norausuši savas nosvīdušās sejas sausas ar mēteļu piedurknēm, viņi bija apzinīgi nojauduši, ka izturējuši kādu lielu, varbūt savas dzīves lielāko pārbaudījumu, šis atzinums bija glaimojis viņu pašapziņai un darījis daudz noteiktāku viņu rīcību. Viss tas, ko viņi vēl bija glabājuši no savas jaunības, bija izzudis pirmajā granātu eksplozijas troksnī. Mirkli viņi bija bijuši aplam vieni tukšumā, kas šķita pat grīļojamies, un tai brīdī viņi bija pieķērušies saviem ieročiem, saviem biedriem un atguvuši sevi.

− Kur ir leitnants? − ziņnesis atkal prasīja. Viņš bija samulsis un izskatījās nokaunējies, jo zināja, ka vēl joprojām baiļojās un ka to nevarēja apslēpt.

− Pirms tu ej pie leitnanta, − seržants iesāka gandrīz kā tērzēdams, − saki, kāpēc tu domā, ka mēs atkāpsimies? −

− Ienaidnieka tanki ir izlauzušies starp mums un Nakelu. Es dzirdēju, ka tie izbraukuši, nesastopot pretestības. −

− Tagad tu muldi! − kareivis Žanovskis iesaucās. − Saki vēlreiz, ka tie izbraukuši, nesastopot pretestības, un es tev došu pa purnu! −

− Es nezinu, − ziņnesis teica, − bet arī Nakela ir atstāta. −

− Leitnants ir tur, − seržants ātri teica un parādīja uz priekšnama durvīm. − Pa labi! − Pēc tam viņš pagriezās pret augstienes muguru un ilgi skatījās stāvajā kraujā. Viņš netika un netika vaļā no dīvainās sajūtas, ka būtu šai vietā jau pavadījis ilgāku laiku. Viņam likās, ka viņš te pazina katru pēdu zemes, ka viņš te nebūtu ieradies tikai vakardien. Viņš ne mēģināja, ne arī būtu varējis izskaidrot šo savādo sajūtu. Viņš tikai zināja, ja šī vieta būs jāpamet, atkal viņš atstās aiz sevis kaut ko. Šai brīdī viņš iedomājās par savas grupas kritušajiem vīriem Vāranu, Daukšu un Sēju.

 

*

 

Gravā ceļa līkumā parādījās divi viri. Kamēr viens ar roku velkamām ragaviņām apstājās un palika pie tilta, otrs turpināja savu ceļu. Viņš pārbrida pār tiltu, un drīz vien atklājās, ka nācējs bija telefōnists, kas uztina izritināto telefōna vadu. Tuvodamies ēkām, viņš nepārtraukti skatījās uz augstienes muguru, kaut gan pustumsā bija grūti kaut ko saskatīt. Likās, ka visu viņš darīja ar ievingrināta cilvēka izmaņu, bet tikai tāpēc, ka viņš tik neatlaidīgi skatījās uz augstieni, viņš neredzēja, kur lika kājas. Viņš nāca streipuļodams un, ja nebūtu bijusi stiepule, kas palīdzēja noturēt līdzsvaru, viņš būtu daudz reiz pakritis.

Neiegājis istabā, kareivis nogrieza telefona vadu kaut kur pie loga. Viņš arī nepaņēma aparātu, nelikās zinis par zemē iedzīto dzelzs iesmu, kas bija izpildījis otra vada vietu. Veicis savu pavēli, viņš apgriezās un ātri aizgāja. Uz tilta viņš vēlreiz mudīgi atskatījās un tad kopā ar otru biedru, kas bija gaidījis, nozuda ceļa līkumā.

Neviens nelikās viņus pamanījis.

Kad viņi bija aizgājuši, kareivis Plakāts iznāca pagalmā. Viņš bija pilnīgi apģērbies, un viņa stāvu vēl nosedza balts palags. Šauteni viņš bija uzkāris plecā un rokā turēja krieviem atņemtu mašīnpistoli. Kamēr acis aprada ar dziļo krēslu, viņš stāvēja nekustēdamies. Daži vīri locījās tumsā, bet neviens viņu neievēroja. Kareivis vēl pagriezās pret augstieni, un, kad beidzot viņš bija izšķīries iet, viņš ieraudzīja seržantu Plīsi. Seržants, kas arī bija lūkojies uz augstieni, tagad raudzījās šurp. Kareivis nesteigdamies izsoļoja no pagalma un devās, kur stāvēja seržants. Viņš nostājās ar skatu pret otru un mirkli raudzījās seržanta tumšajā sejā.

− Es domāju, ka es varētu to paturēt, − viņš teica un pacēla roku ar krievu mašīnpistoli.

− Kāda velna pēc tu man to prasi? −

− Es tagad iešu, − kareivis teica. Kad seržants neatbildēja, viņš turpināja: − šorīt tie piezvanīja, ka steidzīgi nebūvēšot līniju. Tagad tas ir padarīts, un es iešu. −

Viņš apgriezās un sāka iet.

− Kur viņi tev lika iet? − seržants sausi jautāja.

Plakāts atgriezās. − Es nezinu, jo viņi to neteica. Viņi pat nepieminēja mani. −

Pēc brīža seržants prasīja: − Kurp tu domā iet? −

− Turp, kur es piederu. −

− Tu piederi te! − teica seržants. Tad viņš devās uz ēkām. Leitnants jau bija iznācis pagalmā.

 

*

 

Piesnigušo upes gultni no abām pusēm ieslēdza stāvas kraujas. Vietumis tās ieplaka muldās kā apsnigušos vārtos uz pauguraino apvidu, kas atradās kaŗotāju aizmugurē, un ko varēja redzēt, guļot augstienes mugurā vai stāvot gravā un raugoties pār koka tiltu. Tur ceļš aizgriezās aiz kalna pa kreisi, bet pa labi tālumā vīdēja ēku puduri.

Kareivis Plakāts, kas stāvēja nomalis, redzēja, kā pamazām aiz uzkalniem cēlās gaišums un iestājās diena. Šķita, ka ēkas un grava satumsa, bet telpa kļuva arvien gaišāka. Tad arī gravā nakts kļuva arvien vārāka, pārvērzdamās gaišos, pelēcīgos rīta toņos, un kareivis zināja, ka diena būs bez saules.

Sniegs bija kļuvis irdens un tur, kur viņš stāvēja, pašam nemanot bija nomīdīts ciets, slidens laukums. − Varbūt sals mitēsies, − viņš domāja, kustinādams zābakos saspiestos kāju pirkstus. Bet visu laiku kareivis vēroja vīrus, kas kustējās pagalmā. Viņš dzirdēja atsevišķus, klusus vārdus, kas dažreiz skanēja kā lāsts vai nopūta, bet visbiežāk tas bija īss jautājums un vēl īsāka atbilde. Citādi vīru kustības bija klusas, satrauktas un tāpēc rēgainas . Šī aina piepeši kareivim lika domāt par brīdi, pirms nojauca aizsprostu, kas aizturēja milzu straumi. Šādā mirklī neviens nevarēja zināt, ar kādu niknumu un kurp gāzīsies vaļā tikušie ūdeni. Šī nezina bija nelādzīga, domājot par savu izglābšanos.

Leitnants atkal bija pavēries pulkstenī. Tagad viņš pacēla roku un mirkli tā palika, vērdamies uz augstienes muguru. Kamēr viņš it kā klausījās, vīri klusi un nemanot bija saslīdējuši gaŗā virknē. Krūmu zaros šalca viegls vējš, un varēja dzirdēt atsevišķus ledus kristallus nokrītam sniegā. Klusums bija dziļš un vērīgs. Tad leitnants atgriezās un nolaida roku, un tā rādīja uz apsnigušo koka tiltu pār straumi, ko tikko varēja samanīt.

Gājiens sakustējās.

Drīz pēc tam uz augstienes muguras pavīdēja citas augumu ēnas, kas arī uzmanīgi virzījās lejup. Bet tās kustējās ļoti lēnām ar pārtraukumiem, vērojot, vai aiz muguras paliekošā ieplaka vēl joprojām bija sastingusi savā glūnīgā gatavībā.

Visgaŗām pār augstienes muguru no vientuļās lauku ceļu dakšas otrās rotas kreisajā spārnā līdz Cilpezera stāvajam krastam pēdējie posteņi atstāja savas sniega bedres. Pēc pavēles, kas noteica atkāpties, viņi nozuda tik pat nemanīti, cik piepeši šeit bija ieradušies, un, sekodami atejošām priekšgrupām, sedzējvīri brida rietumu virzienā.

Tikai otrā rota, kā to noteica pavēle, pagriezās pret ziemeļiem.

 

 

JG7 Sestais turpinājums

 

Kad viņi nonāca klajumā, vēl arvien virzīdamies dzelzceļa stigas uzbēruma aizsegā (atstājuši aiz muguras ļaužu tukšās mājas; attālinājušies vairāk no kaujas trokšņiem, kas kaut kur vibrēja dūmakainā, pelēcīgā apvārsnī; pazaudējuši skatam augstieni, kur pēc viņu aiziešanas bija atskanējusi sparīga šaudīšana, klaigas un urrā saucieni, kas ātri aprima; un dziļāk un dziļāk iebriduši klusajā, piesnigušajā apvidū) − piepeši kāds vīrs pārskrēja pār sliedēm un nāca pretim.

− Stāt! − priekšgrupas kareivis uzsauca viņam vāciski un tūliņ prasīja, − ko tu meklē? −

− Jūsu komandieri, − svešais teica. − Priekšā ir sarkanie! −

Kareivis nolaida ieroci un tūdaļ ļāva svešajam iet tālāk. Bet viņš nepalaida gaŗām nevienu tā kustību, neuzticīgi skatīdamies nopakaļ, un bija samulsis, īsti nezinādams, vai tikai rīkojies pareizi. Svešnieka nestā ziņa, ka priekšā atrodas ienaidnieks, acumirklī bija likusies svarīgāka par reglamenta noteikto piesardzības ievērošanu. Tikai, kad svešais tuvojās leitnantam, nekļūdīdamies saskatījis tajā vienības komandieri, kareivis sāka jautāt sev, kā svešais tik piepeši te uzradās un kāds varēja būt viņa īstais, nepateiktais nolūks. Bet viņš redzēja svešo tuvojamies leitnantam tā, kā iet cilvēks bez jebkāda ļauna nolūka − brīvi un nemēģinādams slēpt nevienu aizdomīgu kustību savā gaitā. Kareivis piepeši sajuta lielu atvieglojumu un bija laimīgs, ka jau tagad un tik vienkāršā veidā bija apstiprinājusies ziņa, ka ienaidnieks nosprostoja viņu ceļu. Tagad atlika pagriezties atpakaļ, − kareivis domāja, − un (lai Dievs dotu) kaut nebūtu jau par vēlu, pakaļ citām atejošām vienībām izkļūt no šīs šausmīgās atstātības, pamestības, kas nospiež arvien vairāk, kad arvien dziļāk jāiemaldās svešajā, it kā izmirušajā apvidū. −

− Priekšā ir sarkanie! − svešais atkal teica, kad bija sasniedzis leitnantu.

Bet leitnants Zariņš jau bija vērojis svešo no tā brīža, kad to palaida gaŗām priekšgrupas vīri. Ja vien svešais nebija pārdrošs ienaidnieka algotnis vai arī pats tikai nomaldījies šejienes iedzīvotājs, tad viņš nāca, lai apstiprinātu kādu ziņu, ko leitnants jau nojauda. To padzirdis, viņš jutās it kā saskaities, kā gadās, kad karstā strīdū kāds piepeši, aizsteigdamies priekšā, pasaka apgalvojumu, ko jau krietnu brīdi taupām īstai reizei.

− Varbūt mēs arī esam sarkani! − leitnants sacīja un vērās otram sejā, smaidīdams un reizē to uzmanīdams.

− Es vēroju jūs jau visu laiku, līdz ko pamanīju nākam, − svešais teica, kā nedzirdējis leitnanta apgalvojumu, un viņa seja nepārmainījās, ne arī rādīja kaut kādu samulsumu. Viņš izteicās vāciski tekoši un runāja bez kļūdām, taču varēja noprast, ka nebija paradis lietot šo valodu vienmēr. − Manas mājas atrodas otrā pusē aiz dzelzceļa, − viņš teica, − un kopš vakarnakt t i e ieradās ciemā, es vairs neesmu bijis mājās.

Kaŗavīri bija apstājušies un sasēdušies vai sagūlušies sniegā. Klusēdami viņi raudzījās − cits uz leitnantu un svešo, cits uz nelielo uzkalnu priekšā, ko sedza tīrs, balts sniegs bez nevienas iemītas pēdas. Arī dzelzceļa stiga, cik tālu vien varēja saredzēt, bija aizsnigusi.

− Tie ieradās jau vakarnakt, − svešais turpināja, − tūdaļ uzstādīja lielgabalus. Arvien jauni nāca klāt, bet šie neapstājās un aizgāja tālāk. −

− Uz kurieni? − leitnants prasīja.

− Es nezinu, − svešais teica. − Es domāju, ka uz Vandsburgu. −

− Uz Vandsburgu! Kāpēc domājat, ka uz Vandsburgu? − leitnants prasīja. Viņš izteica šo jautājumu tik nodevīgi strauji un noteikti, ka svešajam, ja vien tas viņu interesēja, acumirklī kļuva skaidrs, kurp tīkoja nokļūt šī vienība.

− Tāpēc, ka virzienā, kurp tie aizgāja, atrodas pilsēta, − atbildēja svešais.

Leitnants klusēja. To pašu darīja svešais un izlikās, ka viņš bija ar mieru pacietīgi nogaidīt, iekams radīsies vajadzība atkārtot savu brīdinājumu.

Tad leitnants apgriezās, pamāja virsniekvietniekam Rucim un pārējiem vadu komandieŗiem. Viņi sapulcējās gabaliņu nostāt no svešā. Tas stāvēja blakus sniegā sēdošajiem kaŗavīriem un raudzījās, it kā pilnīgi domās nogrimis, pār dzelzceļa stigu uz to pusi, kur bija rādījis, runājot par savām mājām. Bet nebūt nebija tā, ka svešais uzņēma notiekošo bez līdzdalības: viņš gaidīja. Visa viņa pasīvā rīcība bija jau vairākus gadus veidojusies sprieduma gaidīšanas māksla. Pret cilvēkiem, kas bija ieguvuši varu, viņš bija spiests izrādīt savu niecīgumu un mācīties noliegt sevi. Tāpēc viņš stāvēja kā sastindzis, it kā nemaz nebūtu, baidīdamies nu ar mazāko kustību atgādināt sevi un tā varbūt ietekmēt spriedumu sev par ļaunu. Viņš dzirdēja virsniekus sarunājamies svešā valodā, kuŗā varbūt klausījās pirmo reizi, zināja, no kurienes tie nāca, bet viņš izturējās pret tiem tāpat kā pret ikvienu, kam bija sveša vara. Un tā viņš skaidri pateica, ko domāja. Parasti notika, ka to nesaprata, bet leitnantam Zariņam likās, ka viņš nojauta svešā domas. Viņam kļuva ļoti skumji, bet reizē radās arī niknums un spīts. Viņš it kā saslējās, žokļa muskuļi sejā izcēlās kā mazi āboli un saplaka. − Lai! − likās, viņš domāja, nopurinādams galvu kā atvairīdams kādu rēgainu domu. − Lai! − Viņam bija savs pienākums.

Kamēr virsnieki pārsprieda, vai un kā atnestā ziņa ietekmēja rotas turpmāko darbību, kaŗavīri izmantoja apstāšanos atelpai. Viņi izdarījās un izturējās, kā katrs atzina par piemērotu acumirklīgajam stāvoklim. Daži patiešām atpūtās, bet liela daļa raudzījās gan uz uzkalnu priekšā, gan virsnieku grupiņu, gan svešo, gan atkal uz uzkalnu priekšā.

− Ja šis te vecis nemelo, − teica kareivis Žanovskis, − tad ir vakars! Bet ja viņš melo, tad gan es viņam ielauzīšu sprandu! −

− Vai nu ielauzīsi, vai ne, − sacīja Šķibusts, − bet tam vīram aiz ādas kaut kas ir! −

− Viņam nav nekas aiz ādas, − lēni piebilda Kareivis Rītiņš, − viņš tikai mūs brīdināja, lai neieskrienam sprukās. −

− Sprukās! − Šķibusts iesaucās. − Sprukās mēs esam jau sen, sen iekšā un zvaigznēs pierakstīti arī! −

 

*

 

Turpat netālu sēdēja seržants Plīsis un tikai mazu gabaliņu nostāt no viņa Kareivis Plakāts. Viņi abi klausījās pārējo kareivju runās klusēdami, uz priekšu uzlīkuši, kā katrs savās domās iegrimis. Tomēr veids, kā viņi sēdēja − it kā sasprindzinājušies lēcienam − zem nolaistiem acu plakstieniem uzmanīdami viens otru, lai varbūt nevērīgi nepalaistu gaŗām biedra kādu tikko samanāmu kustību, kas varētu izteikt vēlēšanos uzrunāt otru, bet apdzistu, neraduši atbalsi, uzmudinājumu, vienlaikus tomēr arī dzirdēdami, ko teica blakus citi, nesaderēja ar viņu pieņemtajām domātāju pozēm.

− Kā tev liekas, − piepeši nedaudz piesmakušā balsī ierunājās seržants un pagriezās pret kareivi, − vai aiz šī uzkalna patiešām jau atrodas boļševiki ar pielādētiem lielgabaliem? − Viņš ātri ieskatījās Plakāta sejā, un abu vīru acis sastapās. Mirkli viņi tikai raudzījās viens otrā.

Kareivis Plakāts redzēja seržanta acīs samulsumu un savādu, neparastu baiļu trīsas, kādas varbūt pavīd sejā, kad izkrīt no rokām dārga stikla trauks un, vēl nesaplīsīs, skanēdams ripo no viena priekšmeta uz otru arvien zemāk un zemāk līdz grīdai. Kareivis acumirklī neaptvēra, kas seržantā radīja šo pārdzīvojumu, bet viņš savkārt sajuta kā kārdinājumu lielu vēlēšanos pārsēsties tos pāris soļus tuvāk otram, uzlikt tam roku uz pleca un teikt: − Šorīt, kad taisījos doties no jums prom un iet atpakaļ uz savu vienību, par ko nezināju vairs, kur tā atrodas, mani, nez’ no kā, pārvarēja tik šausmīga vientulības un pamestības sajūta, ka es varēju raudāt kā nopērts bērns. Un es būtu to darījis, − kareivis domāja tālāk tai īsajā brīdī, kamēr skatījās seržanta acīs, − ja tu nestāvētu pagalmā un ar savu klātieni man neatgādinātu, ka to vien vēlies, lai ieraudzītu mani smilkstam kā kucēnu. Raudiens bija jau kaklā, un ar spēku es sakodu zobus, lai to nemanītu manā balsī, kad tu jautāji − kurp es domājot iet. Es vēl paspēju piespiestā spītā pateikt − turp, kur es piederu, bet es nevarētu, ja būtu vajadzējis, pateikt vairs neviena cita vārda, nenodevis sevi. Bet tad tu atbildēji, ka es piederu te, un viss bija pāri. Es nejutos vairs pamests, spiediens kaklā bija mitējies, un man bija tā, it kā es būtu dzirdējis lielāko atzinību, uzslavu, ko kādam dzīvē var piešķirt... −

Seržants Plīsis šai brīdī atcerējās, ka, sastapis kareivi Plakātu, viņš bija vispirms to ienīdis, kā ienīda visus tos jaunos, pilsētās uzaugušos, skolās gājušos gudros spriedelētājus. Šo pirmo sastapšanos ar telefōnistu Plakātu viņš atcerējās pavisam skaidri. − Ak, kungs, − viņš piepeši domāja, − tas jau bija tikai vakardien pirms kaujas! Un arī Vārans tad vēl bija dzīvs. − Viņš bija apliecinājis leitnantam, ka kareivim Vāranam ir bailes no ienaidnieka, no kaujas. Tad šis balamute (− Tā es tai brīdī domāju par Plakātu, − seržants atcerējās) iejaucās no malas: neviens nepiedzimstot kā varonis, bet par tādu gan varot kļūt.

− Bet nepagāja ne diena, − seržants domāja tālāk, nenolaidis acis no Plakāta sejas, − un šis puisis mani pārliecināja, acu priekšā pierādīdams varonību. Bet tas nebija svarīgākais, jo es esmu redzējis daudz vīru iegūstam varoņu nosaukumu dažkārt pavisam apšaubāmas vērtības jūtu dēļ. Svarīgi bija, ka šis puisis nebija tukšs balamute!

Kopš šī atzinuma Plakāta rīcība bija apmulsinājusi seržantu arvien vairāk, jo puisim gan piemita izglītoto dažreiz sava garīgā pārākuma apzinīga spriedelēšana (par ko seržants vēlējās katru no viņiem redzēt salstam un bailēs smilkstam ienaidnieka priekšā), bet viņam arī piemita kaut kas cits, ko seržants nevarēja apzīmēt.

Tā bija jaunā puiša it kā spēja degt un sadedzināt sevi par kaut ko, kas vērtībā ir augstāks par cilvēka dzīvību, kas ir jāglābj, kas varbūt ir vispastāvīgākā vērtība.

Cilvēcīgais lielums lika seržantam iemīlēt to kareivi Plakātu, kas nāca no pārgudro spriedelētajā grupas un ko seržants ļoti nīda. Tagad viņš raudzījās kareivja sejā, acīs, it kā pazaudējis jebkuru saskari ar savu apkārtni, un piepeši sajuta arvien lielāku un dziļāku līksmību: kareivis nenovērsa savu skatu. Tajā nepavīdēja ne ar baiļošanos gaidītais smīns, ne nopietnība vai skumjas, ko būtu varējis izraisīt kaŗavīru vienības acumirklīgais stāvoklis. Tajā nesamanīja arī vēsu, nicinošu izbrīnu, ka vecs, kaujas piedzīvojis, seržants raugās jauna vīra acīs kā samīlējies nelga savas zaudētās līgavas foto attēlā. Par pēdējo iespēju seržants bija baidījies visvairāk, jo tā būtu viņu tik ļoti satriekusi, ka viņš vēl tagad nezināja, kā būtu rīkojies pēc tam. Bet tas nenotika. Tas nenotika! Ilgas pēc otra cilvēka draudzības netika izsmietas.

Seržants Plīsis pacēla acis pret mākoņu aizsegtām debesīm. Viņš pasmaidīja un likās ļoti līksms. Tai brīdī, pats nezinādams kāpēc, viņš vēlējās, kaut debesīm būtu bijis tas tālums, kādu viņš to atcerējās ievērojis, kādreiz gulēdams zālē blakus savu puišu izraktajiem grāvjiem. Vēl smaidīdams, viņš atlaidās sniegā guļus, un viss viņa augums atslāba no iepriekšējā sasprindzinājuma.

Kareivim Plakātam likās, ka seržanta acīs, pirms tās novērsās, pazuda tās neparastās baiļu un samulsuma trīsas. − Vai tās tur nebija radījis vienkārša, stingra cilvēka trausls dvēseles sauciens pēc manas draudzības? − Plakāts domāja. − Un vienlaikus lielas bailes, ka šis sauciens − atstumts, neatbildēts − pazemotu pašu saucēju: stingro, cieto, nelokāmo vīru? Bet dārgā stikla trauks, skanēdams noripojis uz grīdas, nebija saplīsis. Vai nebija? Nebija! −

− Jā, − Plakāts piepeši sacīja, pārtraukdams klusumu starp abiem, − aiz kalna ir boļševiki. −

− Skaidrs! − teica seržants. − Kur citur tad lai būtu nonākuši visi tie, kas pavirzījās mums gaŗām pa kreisi, kamēr atradāmies augstienē! − Viņš iesmējās pavisam savādi, it kā ar šiem smiekliem gribētu nicināt kādu citu personu, kas būtu apgalvojusi pretējo, tā tad domājusi savādāk, nekā viņi abi domāja.

− Man liekas, − viņš teica, − ka vecais nemelo vis, bet runā mums baigu patiesību. −

− Viņš nemelo, − atbildēja Plakāts. − Paraugies, kurp viņš skatās. Viņš skatās uz savām mājām, kas nejaušā kaujā var aiziet bojā. Viņš prāto pie sevis un, protams, nevar pateikt, cik daudz prāta vai neprāta ir tai tur virsnieku grupiņai, lai sāktu kauju. Viņš zina, ka nepavisam nevajag daudz šī neprāta un bojā bez jēgas, tā viņš domā, aizies viņa māja un, ja nav, tad nav − arī viņa dzīve un dzīvība. −

− Un viņš nedomā par mūsu dzīvībām? − seržants jautāja.

− Es nezinu, − Plakāts teica.

− Ei, Žanovski! − seržants sauca, − pajautā tu svešajam, kāpēc viņš mūs brīdināja! Vai baidījās par mūsu dzīvībām? Atceros, ka tu reiz lielījies − protot ne tikai krieviski, bet arī poliski!.. −

− Un vai tu domā, ka es neprotu? − Žanovskis teica.

Uzrunāts poliski, svešais satrūkās, bet centās apslēpt samulsumu. Viņa seja it kā notrīcēja, bet tad atkal kļuva nopietna, bezjūtīga. − Kāpēc es to darīju? − viņš vilcinādamies atkārtoja, turpinādams, kā reiz sācis, runāt vāciski. Viņš atkal novērsa skatu no Žanovska, ko bija nodevīgi strauji uzlūkojis, un runāja tālāk lēnām, kā paradis. Viņš nenoliedza, ka bija sapratis jautājumu, bet darīja tā, it ka nebūtu ievērojis, kādā valodā tas bija pateikts. − Vai es domāju par jūsu dzīvībām? Jūsu dzīvības ir jūsu daļa un varbūt iemesls, kāpēc jūs tās atdodat vai aizmetat, ir liels. To es, lūk, nezinu. Bet es negribu, ka noposta manas mājas! Priekšā ir sarkanie, un viņu desmitām reižu vairāk nekā jūs! −

− To mēs redzēsim! − teica Žanovskis tādā balsī, ka nevarēja saprast, vai viņš kaut ko apgalvoja, vai tikai draudēja. − To mēs noteikti redzēsim! −

 

*

 

Kareivim Žanovskim pa daļai izrādījās taisnība.

Pirms īsā apspriede skaitījās beigusies, leitnants teica sapulcinātajiem vadu komandieŗiem visu izšķīrēju domu: − Bet pavēle, ko es šorīt saņēmu, noteic man rīkoties t ā, un ne citādi! − Tad vēl īsu mirkli viņš palika it kā bezdarbīgi stāvam blakus saviem kaŗavīriem, raudzīdamies uz piesnigušo uzkalnu.

Viņš bija, protams, satraukts, kā pirms uzbrukuma, pirms gājiena pret Nezināmo jūtas katrs vīrs, taču šī satraukuma cēloni bija atšķirīgāki vai − viņam to bija vairāk nekā citiem.

Priekšā bija ienaidnieks! Svešais vīrs, atnesdams šo ziņu, bija tikai apstiprinājis viņa nojautu. Tai brīdī pavēle bija likusies neizpildāma, un viņam vajadzēja vairs tikai sekot norādījumam tās beigās: atkāpties pa ienaidnieka neieņemto apvidu Ziedu dārza virzienā un, sasniedzot Lielmežu apkaimi pirms pulksten desmitiem no rīta, palikt ciemā, atbalstīt kādu sapieru vienību un atiet tālāk tikai reizē ar to. Bet tas bija tikai tādā gadījumā, ja nebija izpildāma pavēles pirmā puse: iet uz ziemeļiem un nodrošināt atejošo vienību frontes kreiso spārnu. Vai tiešām tā bija neizpildāma?

Kad leitnants apspriedās ar vadu komandieŗiem, viņš vēroja arī svešo, kas, kā likās, ienīda viņus tāpat kā vāciešus. Viņš noprata, ka nedrīkstēja pakļauties nekādām jūtām un šaubām, ka jāpārvar savs vājums, ka jāveic savs pienākums.

Nu viss tas bija pāri, bija izšķirts. Viņam vajadzēja rīkoties, likt arī citiem rīkoties, gādāt, lai tie pārvarētu savu vājumu un veiktu pienākumu.

Viņiem bija jāsteidzas, tāpēc izlemtais gājiena plāns paredzēja sasniegt uzkalnu piepeši, grupētiem it kā uzbrukumam, lai izvilinātu ienaidnieku atklāt sevi un savus spēkus. Ja tas neizdotos, tad uz ciemu dotos priekšgrupas ...

Kā tas vienmēr šādos brīžos atgadījās, leitnanta iztēle darbojās tik asi un neatvairāmi, un ainas, ko tā uzbūra, bija tik skaidras, kā kad viņš skatītos uz to, kas notiks (vai varētu notikt), caur pareizi nostādītu tālskati. Viņš jau it kā redzēja aiz kalna paslēptās ciema mājeles, sadzirdēja ienaidnieku sarga brīdinājuma šāvienu, kam sekoja ložmetēji un piebalsoja lielgabali... Viņš saskatīja klajo uzkalnu, savu vīru aprautās kustības, kad tie mēģināja glābties no granātu šķembām.. . Viņš redzēja sevi mājam rīkojumus, kur pārvietoties patšautenēm, ja vajadzētu aizsargāt bēgšanu... Bēgšanu?.. Bet ja nu tas nenotiktu? Ja priekšgrupas sasniegtu ciemu, mātu pārējiem sekot... Un tikai tad atklātos, ka visas mājas pilnas paslēpušos sagaidītāju?..

Leitnants vēl vilcinājās dot zīmi, lai sāktu kustību kalna virzienā. Viņš redzēja, ka šai brīdī visi vīri raudzījās tieši uz viņu, tāpēc ka arī viņi nojauda, kas varēja notikt. Un viņi raudzījās tikai uz viņu vienu un gaidīja.

Bet vai viņi nezināja, kāpēc te atradās un par ko cīnījās?

Tomēr viņi raudzījās (vai arī to darīja tikai domās) uz leitnantu šai brīdī kā uz cilvēku, kam piederēja izšķiršanās un atbildība. Leitnants to saprata, bet viņš nezināja, vai karavīri nojauta viņa iekšējo cīņu, meklējot atbildi tam, ko darīt vai nedarīt. Vai viņi nojauta, cik tas bija šausmīgi, vienmēr cīnīties ar sevi, mocīties ļaunās šaubās par to, cik tiesīgs viņš bija ziedot pavēļu izpildīšanai cilvēkus tad, kad sirds teica, tas nav jādara?

Leitnanta šaubas un mulsinātajās domas urbās vēl tālāk, vēl dziļāk, meklēdamas atbildi. Jau sen vairs leitnants nedomāja, kas varētu notikt ar viņu pašu, bet tikai − kas varētu notikt ar viņa vīriem. Dažreiz šīs domas un jautājumi kļuva pavisam dīvaini, sliecās uz pārdrošiem apgalvojumiem. Tad viņš jautāja sev: − Kas būtu noticis ar viņiem, ja e s nebūtu te? Un kas būtu noticis ar viņiem, ja viņi nebūtu te? Ja viņi būtu palikuši otrā pusē, sava nežēlīgā ienaidnieka pusē?

Bet tagad viņi ir te! − leitnants domāja. Tomēr man nav nekādas tiesības lemt par viņiem! Nav!

Bet vai tas, kas būtu noticis ar viņiem, ja viņi būtu palikuši otrā pusē, nedod man šīs tiesības, izpildot pavēles cīņā pret ienaidnieku? Es neizgudroju šīs pavēles! Tās nāk no vadības, un no to veikšanas atkarīgas daudzu citu dzīvības.

Vai vajadzēja veikt neiespējamas pavēles un tādas, par kuŗām zināja vai droši varēja pieņemt, kāds būs to iznākums?

Vai šī pavēle bija neiespējama?

Ja ikviens teiktu, ka pavēles, ko saņem, nav veicamas, jau tās saņemot, kur mēs tagad būtu? Kur mēs visi tagad būtu, ja vienmēr būtu teikuši − neiespējami! − pavēli saņemot?

Nē! − leitnants teica sev. − Ir jāiet! −

Viņš pagriezās, acīm meklēdams vadu komandieŗus, lai mātu rīkojumu sākt.

 

*

 

Klusums pār apvidu bija ļoti dziļš.

Aiz muguras jau bija starp pauguriem ieplakušais klajums ar atsevišķiem krūmu ceriem un nelielu strautu. Kaŗavīri, izvērtušies ķēdēs, brida kalnā, paceltu, glūnošu skatu vērdamies uz augšu. Priekšā caur kupenām brida pāris priekšgrupiņu, bet aiz tām un aiz sniega bija redzams tikai pelēkais apvārsnis. Apvidus bija svešs. Uz priekšu arī neredzēja nekā vairāk kā tumšo pamali. Tas karavīrus satrauca, mulsināja un tomēr reizē arī aizgrāba kā dēka.

Tagad, kad visa iepriekšējā dzīve bija kļuvusi tik nereāli tāla, bija radusies pilnīgi cita īstenība, ar ko kaŗavīrs kā šinī gājienā, tā citos gaidīja sastapšanos. Viņš vairs nedomāja, kāds pavērsies skats uz apvidu, uzkalnā nonākot. Viņš domāja, vai aiz tā būs glūnošs ienaidnieks. Un ja tas tur nebūs, kaŗavīrs nedomāja, kāds izskatīsies ciems. Viņš domāja, vai mājas būs ļaužu tukšas un vai tajās varēs atrast maizi, lai apmierinātu izsalkumu; vai varēs apstāties, atpūsties un izgulēt iepriekšējās dienas un nakts nogurumu.

Klusums bija dziļš. Jo augstāk kalnā vīri nokļuva, jau tālumā − pa kreisi saskatīdami kāda meža robainās galotnes, jo lielāks satraukums smacēja viņu elpu. Beidzot šķita, ka viņi pārvietojās jau pilnīgi neapzinīgi; manīja tikai ieroču svaru rokās un saskatīja pirmās, neskaidrās ēku kontūras, kas iznira aiz kalna. Sākumā viņi redzēja starp kailiem kokiem skursteņus, pēc tam jumtus un pēdīgi tumšos logu caurumus.

Ciems atradās uzkalnā, un vai varēja būt, kaŗavīri domāja, ka nav vēl pamanīti? Brīdis, kas viņiem tika atvēlēts, pirms iesāka šaut ienaidnieks, bija ļoti īss. Tomēr tajā viņi paspēja ieraudzīt, ka aiz ciema, pa ceļu, kas aizgāja tālāk uz ziemeļiem, un pa otru, kas pagriezās pa kreisi uz rietumiem, lēni kustējās kaŗaspēka kolonnas. Tur redzēja lielas, piekrautas ores un arī lielgabalus, ko vilka zirgi. Blakus vezumiem cits aiz cita soļoja sarkanarmijas kaŗavīri lēni, nesteigdamies kā viss gājiens.

Šo īso vērojumu pārtrauca kaut kur starp mājām atskanējis šāviens. Tas varēja arī izlikties sprādzis nejauši, ja lode nebūtu pārsvilpusi pār sniegā sakritušajiem. Brīdi bija atkal klusums. Tad ciems atdzīvojās. Ēku starpās pavīdēja skrējēji, kuŗu kļuva arvien vairāk.

Sāka šaut ložmetējs.

Kad uz kalna sprāga pirmā lielgabala granāta, varēja redzēt, ka abas ienaidnieka kolonnas joprojām turpināja savu gaitu, tikai starp tām vairs nevarēja ieraudzīt neviena kaŗavīra. Kāds pajūgs ar lielgabalu rikšoja citiem gaŗām un nozuda skatam aiz paugura. Kas to pamanīja, noprata, ka lielgabalu aizveda aizsegā, pirms ar to sāka šaut.

Drīz vien no ciema šurp šāva arī otrs lielgabals un nepagāja nemaz ilgs brīdis, kad granātu sprādzieni bija sajukuši ar izšāvienu troksni, arvien jauniem stobriem piebiedrojoties tiem, kas jau šāva. Ložmetēju lodes skrēja pār sniegā gulošajiem pāri blīvās kārtās, bet gan bez mērķa.

Kad kaut kur tālāk no kreisās malas ārpus ciema šāvienu troksnim spalgi piebalsoja vēl citi, leitnants zināja, ka viņi nekādi nevarēja veikt pavēli. Viņš bija vēl cerējis, ka varbūt varēs apiet ciemu pa kreisi, bet arī tur visus ceļus jau aizņēma ienaidnieka kolonnas. Tās kustējās joprojām tālāk: lēni un neapstādamās.

Nonākuši atpakaļ ielejā, kur vēl neilgi atpakaļ bija stāvējuši, kaŗavīri sapulcējās gaŗā virknē un steigā vien sāka brist pa sniegu dienvidvakaru virzienā − pilnīgi uz otru pusi nekā bija teikts pavēlē. Drīz vien virknes priekšgals jau aizslēpās nelielā strauta ieplakā.

Pie dzelzceļa stigas vēl joprojām varēja redzēt svešo. Viņš stāvēja tāpat pagriezies pret savām mājām un ne vienreiz nepaskatījās turp, kur aizgāja kaŗavīri.

 

JG9 (Septītais turpinājums)

 

VI

 

Kaujas grupas „Švalbes” sapieŗu vada leitnants vācietis Ēriks Šmits bija novietojies Lielmežu ciemā kādas mājas bēniņos tā, ka, pavēries atpakaļ pa labi vai kreisi, viņš redzēja pārējās ciema mājeles it kā padevīgi apstājušās iepakaļ šai, kuŗā sēdēja viņš. Šī aina, tiklīdz viņš nejauši vai arī apzinīgi palūkojās atpakaļ uz ciemu, kur tikai retumis pavīdēja ļoti piesardzīgi ejošs sapieŗu vada kaŗavīrs, lika viņam atkal un atkal domāt par parādi pieņēmēju virsnieku grupu, kad padevīgi soli vai divus cits aiz cita grupējas vīri un arī sastingst tādā pašā kārtībā, apstājoties pirmajam. Jau pētīdams apvidus karti, leitnants bija ievērojis, ka mājas, kas grupējās ap ciema galveno ceļu, veidoja izliektu loku pret austrumiem, no kurienes varēja sagaidīt ienaidnieku. Tāpēc, izvēlēdamies savu novērošanas vietu, viņš bija novietojies šīs mājas bēniņos, no kurienes ne tikai brīvi varēja pārredzēt klajo ieplaku un šoseju līdz pat Cilpezera krastiem, bet arī, šad tad pametot skatu uz ziemeļiem, vērot piesnigušos paugurus.

Leitnants Šmits ar sapieŗu vadu ieradās Lielmežu ciemā vēl tumsā. Viņi nāca no dienvidiem kopā ar pārējām, kaujas grupas „Švalbes” vienībām. Kamēr citi, pat neuzmetuši vērīgāku skatu kaŗa darbības joslā nokļuvušajam un iedzīvotāju pamestajam ciemam, bija pagriezušies Ziedu dārza virzienā, viņš bija tūliņ devies, lai izpildītu saņemtās pavēles pirmo daļu − mīnētu tiltu pār Cilpu upīti pie Lielmeža.

Tur, pie tilta uz ceļa stāvēdams, viņš neuzturējās, lai uzskatītu vai steidzinātu savu vīru darbu, šie viņam svešie kaŗavīri, veikdami savus pienākumus, viņu pārsteidza ne tikai ar lielo izturību, centību, bet dažreiz arī ar vienkāršiem kaŗavīriem neiedomājamu un neparastu atjautību, patstāvību. Leitnants Šmits vēroja un ar skatu pavadīja atejošās vienības. Uzdevumi, kam viņš bija sagatavots un ko viņš veica, nereti vien kļuva veiksmīgi, tikai šīs īpašības dēļ − novērot atejošās vienības. No veida, kā tās atkāpās, viņš diezgan pareizi secināja, cik tālu vēl varēja būt ienaidnieks: vai tas sekoja strauji vai, kā saka, laizīja savas brūces, vai arī bija atstāts nepamanīti pilnīgā neziņā.

Šorīt atejošās vienības bija bez steigas, bet, lai gan bija izkļuvušas no tiešās frontes joslas, vēl joprojām izturējās ļoti piesardzīgi. Un tas vien lika leitnantam Šmitam secināt, ka ienaidnieks vēl bija pilnīgā neziņā par sava pretinieka izrīcību.

Vispirms gaŗām pāri tiltam aizvirzījās pajūgi, tad nāca gājiena Kolonnā lielākas kājnieku vienības, virsnieku vestas; visbeidzot tikai atsevišķas grupas un pēdējie sargi. Dažreiz atejošo vienību kaŗavīri sasaucās ar tiem, kas locījās zem tilta, bet leitnants nesaprata, ko viņi teica cits citam. Ja apstājās kāds virsnieks, viņš brīdi novēroja leitnanta apģērbu un tad, neieraudzījis uz mēteļa piedurknes sarkanbaltsarkanas krāsas vairodziņu, uzrunāja to vāciski. Dažreiz leitnants Šmits klausījās ļoti sasprindzināti, lai saprastu pāris, trīs diezgan kļūdainos teikumus. Viņš gandrīz bija nokaunējies, ja to nespēja, jo, pats nezinādams − kāpēc, juta, ka te, kur cīņas upurus maksāja šīs svešās tautas vīri, viņš bija tas svešinieks. No šiem nedaudziem, bet vēlīgiem teikumiem un veida, kā atkāpās latviešu vienības, leitnants noprata, ka arī šoreiz viņš spēs veikt pavēli.

Nu, sēdēdams mājas bēniņos, leitnants Šmits savu novērošanu bija iedalījis trīs daļās. Katrai viņš bija izvēlējis noteiktu laika sprīdi un no tā brīža, kad ciemu bija atstājušas pēdējās atgājēju vienības, viņš šīs darbības izdarīja noteiktā, nemaldīgā secībā.

Vispirms viņš vērās savā rokas pulkstenī. Likās, pulksteņa gaita kļuva gausāka un gausāka kopš tā brīža, kad ap trīs kilometru atstatajā augstienē 125 piepeši bija sākusies spēja ienaidnieka šaudīšana un skaļi urrā! saucieni, kas bija spalgi izskanējuši klusajā rītā un tad apklusuši piepeši kā nogriezti. Vēl asāk šo pulksteņa gauso gaitu leitnants Šmits sajuta kopš negaidītās šāvienu trokšņa uzliesmošanas ziemeļos.

Nu likās, ka pulkstenis, rādīdams pilnu devīto rīta stundu, bija apstājies − tieši stundu pirms tā laika, kad leitnantam bija jāveic pavēles trešā un pēdējā daļa: jāsaspridzina tilts pār Cilpu upīti.

Bet pavēles vidējā daļa noteica, ka leitnantam ar saviem sešpadsmit vīriem par katru cenu jāaizkavē iespējama ienaidnieka tālākvirzīšanās, līdz nav noteiktā laikā uzspridzināts tilts.

Vācu leitnants Šmits pēdējā laikā bija vai ik uz soļa redzējis sadrūpam visus tos noteikumus, kuŗi balstīja armiju, ko viņš mīlēja un kam piederēja. Viņš redzēja, ka katrs par visu cenu glāba tikai savu dzīvību. Viņš tomēr bija atklājis, ka vienīgais, kā visdrošāk varēja izglābt savu dzīvību, bija turēties kopā un līdz pēdējam sīkumam veikt pavēles. Leitnants Šmits kāroja palikt dzīvs, tāpēc viņš vienmēr centās rīkoties tā, lai šo mērķi sasniegtu.

Nu viņš sēdēja kādas mājas bēniņos, svešinieks starp svešiniekiem. Viņš zināja, ka latviešu kājnieku pulka viena rota nebija atgājusi kopā ar citām rietumu virzienā, bet pagriezusies pret ziemeļiem. Nesenais šāvienu trokšņa uzliesmojums varēja attiekties uz šo vienību. Gadījumā, ja šai rotai nebija brīva ceļa atiešanai gar cīņas lauka kreiso spārnu, tai bija jāizmanto šī pēdējā brīvā sprauga caur Lielmežu. Vai tā to darīs? Šo gribēdams izdibināt, leitnants Šmits, novērsis skatu no pulksteņa, raudzījās pār piesnigušajiem pauguriem pret ziemeļiem. Bet to viņš ikreiz darīja īsu brīdi, jo, kaut paugurains, apvidus bija klajš, kuŗā viegli iezīmētos katra kustība.

Pēc tam ilgi un pamatīgi leitnants raudzījās uz austrumiem, no kurienes varēja nākt ienaidnieks. Protams, tas viņus varēja sasniegt arī no dienvidiem pa to pašu ceļu, pa kuŗu viņi bija ieradušies šeit. Bet tur savā novērotāja vietā atradās pirmās grupas komandieris seržants Kažociņš.

Arī pret austrumiem apvidus bija klajš, un klaja vēl joprojām, cik tālu vien leitnants varēja saskatīt, bija arī šoseja. Taču leitnants zināja, ka ar katru pulksteņa kluso tikšķi tuvāk un tuvāk nāca brīdis, kad uz ceļa parādīsies pirmie ienaidnieka kaŗavīri līdzīgi, kā apvāršņa malā iznirst burinieka masts, aug arvien lielāks un beidzot parādās pats kuģis.

Tad arī tas notika.

Leitnants Ēriks Šmits nenervozēja. To viņš bija pratis novērst, atzīdams, ka nervozu cilvēku karā sagaida ātrākas un arī grūtākas beigas. Veicīgi vien viņš nokāpa pa kāpnēm lejā, sasniedza ielu, uzmanīgi pārlavījās ienaidnieka skatam atsegtam spraugām starp pāris, trim ēkām un sasniedza vienu no savām divām patšautenēm, pie kuŗas atradās pāris kaŗavīru. Viņš uzsauca vienam no kareivjiem vāciski: − Sameklējiet kaprāli Varpsalitis un seržantu Kancocins. Tūliņ pie manis! −

− Tieši tā, leitnanta kungs! − kareivis atsaucās un divos lēcienos kaķa veiklumā pārskrēja ciema ielai, lai cauri dārzam un pāri kādai sētai nozustu virsnieka skatam. Leitnants steidzās atpakaļ uz savu novērošanas vietu. Viņa gaita bija strauja spara pilna. − Savādi, − viņš iedomājās, − piepeši es atkal jūtos kā kaŗavīrs, kas par to ir pat lepns! − Acu priekšā vēl vienmēr viņam bija lunkanais veiklums, ar kādu jaunais kareivis aizsteidzās izpildīt viņa pavēli. Leitnants pieņēma, ka braša, veikla kaŗavīra stājai nepieciešamo slīpējumu viņa vada puiši bija ieguvuši Valsts Darba Dienestā. Bet viņiem piemita vēl kaut kas vairāk nekā tikai veiklums, kad viņi veica pavēles.

Leitnants nedomāja par to, bet ja censtos, varbūt nemaz nevarētu iedomāties, ka šo, viņa acīs cildeno pavēļu veikšanu, noteica arī kaŗavīru pašu apzināšanās, cik tās svarīgas un jēgas pilnas. Leitnants Šmits savās kaŗavīra gaitās bija bijis ļoti cilvēcīgs pret vīriem un viņam arī nebija gadījies dot bezjēdzīgas pavēles, rīkojumus, lai spētu izdibināt pretējo.

Kāpdams augšā uz savu novērošanas vietu mājas bēniņos, leitnants jutās tik labi un pacilāti, ka viņš ne raizējās, ne domāja, bet atļāvās sev apmierināta cilvēka tīksmināšanos ap sajūtu būt neapmierinātam.

− Sasodīts! Kaut latviešu puišiem nebūtu tik šausmīgi grūti izrunājami uzvārdi! − viņš domāja.

Kareivis Žanovskis no tiesas bija saīdzis. Šo viņa neapmierinātību, ja gribēja, varēja apgalvot samanītu ik kustībā. Bet tik pat droši varēja arī kļūdīties, ja zināja, ka plecīgais, stūrainais puisis visu darīja it kā grūdieniem, rāvieniem. Bet viņa seja vienmēr palika rāma, nesatraukta pat tad, kad viņš_ skaļi sodījās vai lamājās.

Žanovskis zināja, ka uzdevums, kas viņam bija jāveic kopā ar kareivi Briedi, ir grūts, apdraud dzīvību. Tāpēc viņš, kā šādā stāvoklī darītu gandrīz katrs, jautāja sev, kāpēc taisni viņš bija izvēlēts. Kareivis nedomāja pašreiz par to, ka šis uzdevums bija svarīgs, nepieciešams un tāpēc kādam bija jāveic. Viņš tikai jautāja sev, kāpēc taisni viņš bija šis − kāds ?

Ja leitnants nebūtu norīkojis Žanovski un Briedi, bet prasījis pieteikties brīvprātīgus izlūkus, var droši teikt, ka Žanovskis atkal būtu ļoti sašutis, ja viņa pieteikšanos noraidītu, jo viņa saīguma pamatā nebija bailes. Viņš bija ļoti vienkāršs cilvēks un visā, kas ar viņu notika, redzēja tikai piepildāmies kādu jau iepriekš noteiktu un negrozāmu savas dzīves gaitu.

Bet ar šo raksturīgo, vienkāršo dzīves izpratni it kā nesaderēja pats Žanovskis, būdams vienmēr pret visu aizdomīgs, kā kad cilvēki tīšu prātu aiz zināmiem nolūkiem mēģinātu grozīt to, kam būtu ar viņu jānotiek. Viņš nekad necentās pateikt skaļi savas aizdomas. Retumis tās tikai ieskanējās sarunās ar citiem, bet tad tās skāra tik ļoti tiešas, dažreiz jau citu nosodītas, ikdienas lietas, ka runātāja aizdomas neuzlūkoja par ļaunprātību. Tādas šīs aizdomas arī nebija. Tās Žanovskis bija tikai paņēmis līdz dzīvē no savas mājas, kur neveiksme sasniegt materiālu labklājību viņa vecākus turēja mūžīgās aizdomās par citu cilvēku un pasaules nenovīdību.

Kareivis Žanovskis nezināja, cik ļoti vienkārši apsvērumi bija mudinājuši leitnantu Zariņu pavēlēt šo uzdevumu veikt viņam. Žanovskis bija ne tikai viens no rotas norūdītākiem, spēcīgākiem puišiem (kaut gan tāpat kā citi juta vakardienas kaujas, negulētās nakts un šī rīta gājiena satraukumu un nogurumu), bet savā vienkāršībā bija vērīgāks un ātrāks nekā citi kaŗavīri līdzīgā briesmu brīdī.

Kareivis Žanovskis virzījās uz priekšu pret ciemu diezgan strauji. Šad, tad viņš pameta skatu uz Briedi, kas gāja otrpus lauku ceļam. Viņi brida pa dziļo sniegu, klupdami un atkal celdamies augšā, ar skatu meklēdami kādu izcilni vai bedri, kur ieklupt, atskanot pirmajam šāvienam. −Leitnants noprot, − kareivis Žanovskis domāja, − ka manās acīs viņš ir nulle. Tāpēc viņš izmanto savu varu un sūta tieši mani, lai tā man atriebtu. Skaidrs! − Ir ļoti iespējams, ka Lielmežā var atrasties mūsu vienības. Bet tad lai mans vecais vīrs ir nelga, ja tām rūp mūsu rotas liktenis! Tik pat mierīgi, apdomīgi, piesardzīgi − te leitnantam pienākas gods kam gods! − kā mēs, neviena nepamanīti, pa pauguru slēptām ieplakām sasniedzām šo lauku ceļu, tik pat nepamanīti mēs varējām pa to pašu ceļu pretējā virzienā sasniegt mežu. Tur mēs būtu drošībā un varētu pat mazliet atvilkt elpu! − Žanovskis domāja, elsdams brienot pret ciemu, kuŗa mājeles jau bija skaidri saredzamas.

Jo tuvāk viņš tām nāca, jo lielāks kļuva saīgums. Ja viņš būtu noguris jau otrtik, kā acumirklī bija, viņš būtu soļojis pret ciemu, acu nepametis ne pa labi, ne kreisi. Taču jau arī tagad, kaut gan neapzinīgi viņš saskatīja arvien jaunas un jaunas slēptuves, atstādams izvēlētās aiz muguras, viņš soļoja paceltu galvu, spītības pilns un nekā nebaidīdamies, lai kas notiktu.

Kad viņš atradās vairs tikai ap simts metru no pirmajām mājām, viņš pacēla roku norunātajai zīmei un sāka māt ciema virzienā. Viņš nezināja, vai rotas vīri, izvērtušies virknē cits aiz cita, viņam sekoja. Viņš neatskatījās.

Tai brīdī, kad kareivis Žanovskis ieraudzīja sapieŗu grupas kaprāli Vārpsalieti skrienam caur ciemu pie sava komandieŗa leitnanta Šmita, viņš jau bija sasniedzis ciemu. Ieraudzījis skrejošo kaŗavīru vācu armijas drēbēs, kareivis Žanovskis piepeši vairs nebija ne īdzīgs, ne saguris. Negaidītais atklājums pārvarēja visas līdzšinējās sajūtas. To vietā piepeši stājās it kā apmierinātība un līksme: viņš, kareivis Žanovskis, atkal bija tikai apliecinājis, ka ir viens no rotas veiksmīgākajiem, drošsirdīgākajiem kaŗavīriem.

Kaprālis Vārpsalietis, skriedams pie leitnanta Šmita, noprata, ka šoreiz viņiem, pirms pienāks laiks tilta uzspridzināšanai, būs jāatvaira ienaidnieks. Viņš arī domāja, ka šoreiz tilta uzspridzināšanas laiku − ļoti var gadīties − noteiks ienaidnieks. Bet, skriedams pie sava komandieŗa, jaunais kaprālis zināja, ka arī šoreiz šis virsnieks viņu izglābšanos vai bojā eju ļaus izšķirt, izlemt viņu pašu saprātam un rīcībai. − Kāpēc šis vācu leitnants, − domāja kaprālis, − gan padevīgi bez ierunām, kā tas pienākas visjaunākās pakāpes virsniekam, saņēma pavēles, bet atbildībā par to izpildīšanu ļāva it kā izšķirties mums? Kas lika viņam tā rīkoties? Cilvēcība? Vai apzināšanās, ka ir vienīgais svešinieks starp latviešiem, ka viņa pastāvēšana, vispār dzīvība, atkarīga no tiem? −

Leitnantam Šmitam vācu armijā bija iemācīts, kā teikt asas, negrozāmas, pavēles. Viņš bija ieguvis prasmi nostatīt sevi vienmēr pienācīgā atstatumā no padotajiem, lai nekad tie nešaubītos, ka viņš ir priekšnieks. − Ar šī sapieŗu vada kareivjiem un instruktoriem izrādījās citādi. Nebija tā, ka viņi būtu apšaubījuši leitnantu par savu priekšnieku vai kaut kādi pretojušies viņa pavēlēm. Līdz tam nemaz nebija nonācis. Ieiedams viņu vidū, tas nozīmē, pārņemdams sapieŗu vada komandēšanu, leitnants Šmits vienkārši juta, ka bija nonācis starp cilvēkiem, kuŗi (tādi, kādi viņi bija) lika nepārprotami un bez izvēles manīt, ka viņš bija iegājis citā pasaulē. Tai brīdī, kad viņš to atzina − drīzāk labprātīgi, nekā spiests − viņš samulsa, vairs nezinādams, kā rīkoties un vadīt.

Kaprālis Vārpsalietis zināja, ka atbildi jautājumam − ko darīt, leitnants vispirms
lūkos izdibināt no viņa un seržanta. Tāpēc viņš domāja, ka viņi cīnīsies tik ilgi, cik
ilgi cīņa būs saprātīga un lai ienaidnieks nebūtu vienīgais, kas noteiktu tilta uzspridzināšanas laiku.

Sadzirdis soļus, leitnants Šmits ātri atskatījās un tūdaļ rādīja pienākušajam kaprālim caur bēniņu lūku pār lauku uz šoseju. − Vēl paies pāris desmit minūšu, iekams viņu priekšgrupas, ja tās netraucēs, sasniegs ciemu, − leitnants teica. Kad kaprālis neko neiebilda, viņš turpināja: − Tad pulkstenis rādīs pusdesmit. Vai ne! − Kaprālis pamāja ar galvu. Leitnants runāja tālāk: − Ja priekšgrupas, un tās šoreiz, kā jūs redzat, ir ellišķīgi lielas, traucēs viņu gaitā, teiksim, ar divām patšautenēm un ap desmit šautenēm, protams, ieskaitot mani, jūs un seržantu Kancocins ... −

− ... Seržantu Kažociņu, − kaprālis pārlaboja.

− Es lūdzu piedošanu! − teica leitnants un turpināja, − ... tādā gadījumā mēs iegūsim sev nepieciešamo pusstundu: taču tikai tad, ja ienaidniekam labpatiks sakārtoties vai nu kājnieku smago ieroču, vai pat artilērijas atbalstītam uzbrukumam! −

− Vai jūs, leitnanta kungs ... Bet to es pieminu tikai garāmejot!.. Vai jūs dzirdējāt, ar kādu sparu tas šorīt ieņēma pamestās pozīcijas? −

Leitnants pasmaidīja: − Pie velna, tas izklausījās vareni! Bet es saprotu jūs! Arī es būtu iemantojis sevišķu niknumu pret ienaidnieku, kas pratis izmukt un tā piemuļķot, ja būtu savai vienībai pa priekšu, urrā! brēkdams, ieņēmis − tikai tukšas pozicijas. −

− Tāpēc, leitnanta kungs, es lūdzu jūsu atļauju vienas patšautenes pārvietošanai uz priekšu kaut vai metrus piecdesmit līdz tuvākajam pauguram, lai jau no turienes vispirms mēģinātu apturēt ienaidnieku. Es apsolos, ja vien pats vēl kustēšos, būt laikā atpakaļ ar visu ieroci un vīriem! −

− Katrā ziņā šī nepieciešamā pusstunda mums jāiegūst. Jā, pie gadījuma, vai šurp nākdams nemanījāt arī seržantu Kanzocinu?

− Ja vien nebiju pārāk neuzmanīgs, izlikās, ka esmu vienīgā dzīvā būtne visā ciemā, − teica kaprālis, bet leitnants tūdaļ ievēroja tikko samanāmo smaidu viņa sejā.

− Jūs atkal pamanījāt, − viņš teica, − ka es izrunāju varbūt pavisam sakropļoti mūsu seržanta uzvārdu. Sakait, kāpēc jums ir tik savādi uzvārdi? −

− Es nedomāju, leitnanta kungs, ka mūsu uzvārdi ir savādi. Tie ir tikai jums sveši. Piemēram, tas pats − kažociņš. Tas varētu būt no aitādām izgatavots silts, paīss mētelis un ļoti piemērots mūsu pašreizējiem klimatiskajiem apstākļiem. −

− Pats par sevi saprotams, ka jums taisnība. Jā! Bet... − leitnants pārtrauca un turpināja tikai pēc laba brīža, kad, acis nenovērsdams no ienaidnieka, bija vērojis tā priekšgrupu neatturamo pietuvošanos.

− Bet sakait, kad pienāks tas brīdis, kad jūs mani vienkārši pametīsit savam liktenim vai... vai kad es miršu no kādas, kā saka, nejauši nomaldījušās lodes? −

Kaprālis mirkli klusēja. Šis jautājums viņu nepārsteidza, jo ko citu gan būtu varējis jautāt vācu virsnieks, kam bija tīra apziņa un kaut cik vien cilvēka acis, kas redzēja savu biedru augstprātību un bieži necilvēcību pret svešu tautu kaŗavīriem, ar kuŗiem notikumi, kas būtībā nepavisam nebija atkarīgi ne no vienas puses, viņus bija saveduši kopā. Kaprāli pārsteidza šī cilvēka drosme pateikt šādu jautājumu. Ja neilgi atpakaļ viņš būtu šaubījies, tad tagad zināja droši atbildēt, ka tas bija cilvēcīgais lielums, kas piemita šim virsniekam un tā noteica viņa rīcību un attiecības pret svešajiem vīriem.

− Es domāju, leitnanta kungs, ka man šoreiz nebūt nav jāatbild jūsu jautājumam, − kaprālis teica. − Es to arī nedarīšu! Bet, ja jums labpatiktu uzklausīt manas domas kādā zināmā lietā, esmu gatavs tās pateikt. −

− Saprotams! Runājiet! −

− Tik ilgi, kamēr cilvēku mērķis būs cilvēcība, pastāvēs taisnība, tiesības un drošība. −

− Es jums ļoti pateicos, − sacīja leitnants Šmits, − par to, ko jūs nupat man pateicāt. −

Atkal pavērusies caur bēniņu lūku, abi vīri redzēja, ka bija pienācis laiks rīkoties. Viņi nokāpa lejup un, iznākuši uz ielas, piepeši ieraudzīja kaut ko tādu, kas lika pārsteigumā apstāties. Ciema ziemeļrietumu galā, gar mājām slēpdamies, grupējās vācu formās tērpti kaŗavīri. Citi, starp tiem sapieŗu vada seržants Kažociņš, arī tāpat gar mājām slēpdamies, skriešus virzījās šurp.

− Man liekas, leitnanta kungs, − kaprālis Vārpsalietis teica, − ka pirmāk es esmu bijis pārāk neuzmanīgs, iedomādamies, ka esmu vienīgā dzīvā būtne, kas atrodas ciemā. Bez tam ... − kaprālis mirkli vilcinājās. − Bez tam − tie ir latvieši! −

Abu vienību komandieŗi satikās un ātri sasveicinājās.

− Man ir pavēle, kas ... − leitnants Šmits nekavējoties teica.

− Zinu! − leitnants Zariņš viņu asi pārtrauca. − Jūsu seržants mani informēja. −

− Man ir pavēle, un, lai to izvestu, es... − leitnants Šmits vēlreiz iesāka, bet otrs atkal viņu strupi pārtrauca.

− Bet man ir vīri, − teica leitnants Zariņš. − Un es esmu nolēmis jums palīdzēt. Tāpēc es... −

− Bet protams! Protams? − ātri teica leitnants Šmits.

Leitnants Zariņš pārsteigts un pētīdams ieskatījās otra virsnieka sejā. Tajā neatspoguļojās ne dusmas, naids, ne iespītēšanās, neiecietība, ne arī kas cits, ko visu viņš būtu gatavs sagaidīt. Tajā varbūt vīdēja tikai aizvainota, pārprasta cilvēka smaids. Acumirklī leitnanta neuzticība izzuda. Viņš bija tik pārsteigts, un viņa balss to nodeva, kad viņš skaļi teica: − Es domāju... Tā kā jums pašreizējā situācija, es domāju, ir labi pazīstama, es ceru, ka neliegsit man savu padomu!.. −

− Ar lielāko prieku centīšos jums, leitnant, būt izpalīdzīgs! − atbildēja leitnants Šmits.

 

*

 

Otras kājnieku rotas vīri tik tikko bija paspējuši sagulties slēptuvēs sev norādītajās vietās, kur nu kuŗš: aiz mūra sētas, zemi apmestas kartupeļu kaudzes, ēku stūriem, kad sāka šaut sapieŗu vada patšautene. Kaprālis Vārpsalietis ar to un pāris savas grupas puišiem slēpdamies laimīgi bija nokļuvis līdz tuvākajam pauguram ciema priekšā. Viņu ierocis strādāja asi, strauji, līdzīgi kā iedvesmes aizrauts gleznotājs uzvelk uz audekla ātrus, noteiktus otas vilcienus, laimīgs sajuzdams spēju ar šiem vilcieniem piešķirt ainavai ilgi kāroto noskaņu. Šī kaprāļa rīcība ar ieroci patiešām īsā brīdī pārveidoja apvidu (kā to saredzēja arī leitnants Šmits no savas vērotāja vietas) tik pilnīgi, ka nozuda skatam ienaidnieka priekšgrupas un arī tie, kas gājiena kolonnās bija izniruši tālumā. Arī tos, kas vēl, nemākulīgi slēpdamies, meklēja patvērumu, saredzēja kaprāļa vērīgās acis un ar ieroča palīdzību piespieda pa galvu pa kaklu kaut kur tverties un pazust, īsā brīdī apvidus bija kļuvis atkal kluss un izmiris kā iepriekš.

Tai mirklī, kad ieskanējās pirmie, nenoteiktie ienaidnieka šāvieni un kaprālis Vārpsalietis grasījās ar savu ieroci un abiem vīriem nokļūt atpakaļ ciema ēku aizsegā, gandrīz vienlaikus sāka šaut otra sapieru patšautene un visi ieroči, cik otrās kājnieku rotas vīri spēja iznēsāt sev līdz. Šī šauteņu un automātisko ieroču kopējā ietarkšķēšanās bija atkal tik piepeša, brāzmaina un spalga rīta šķietamā klusumā, ka pat tad, kad kaprālis Vārpsalietis jau sen bija drošībā un arī visi ieroči kā uz mājienu apklusuši, ienaidnieka pusē vēl krietnu brīdi valdīja pārsteiguma apjukums un klusums.

Drīz tomēr, reizē ar neredzamās slēptuvēs uzstādīto ienaidnieka kājnieku smago ieroču iedārdēšanos izklaidus sakritušās boļševiku priekšgrupas piecēlās uzbrukumam, tagad jau sablīvētas un izvērstas ķēdēs. Tās sāka savu parasto gaitu. Pusskriešus tuntuļodami pa sniegu, nesdami ieročus ar īsiem durkļiem vai mašīnpistoles apaļām, ripveidīgām munīcijas ietverēm, ienaidnieki virzījās pret ciemu. Uzbrukums, kā tas viņiem bija parasts, grupējās dziļumā. No ik ieplakas iznira arvien jaunas, apaļas kažokādas cepures, pelēkbrūni stāvi lēca pār sniega kupenām un paslēpās nākošajā ieplakā.

Kareivis Šķibusts savā pārziņā bija ieguvis pirmās grupas patšauteni, ko vakar mirušais Vārans atnesa līdz frontei. Šķibusts nebūt nedomāja par to, ka kādas vienības ierocis var kļūt līdzīgs kādas dzimtas kopējai mantai, kuŗa iet no paaudzes uz paaudzi, iegūdama arvien lielāku vērtību ik jauna pārņēmēja acīs, kaut arī kaujas laukā bija viena liela atšķirība: šie laika sprīži starp paaudzēm bija gaužām īsi, kad krita viens, nāca jauns un atkal krita. Kareivis Šķibusts par to nedomāja, bet katrreiz, kad viņš uzcēla diezgan smago ieroci plecā , vai gulēja ar to gatavs šaut, viņš netika vaļā no īsas, dažreiz ļoti, ļoti īsas iedomas, kas vienmēr saturēja apmēram vienu un to pašu domu: − Šī nav tikai patšautene, bet šis ir ierocis, ar kuru jau šāva Vārans ... −

Kareivji Šķibusts ar patšauteni un Žanovskis ar divām tanku dūrēm un šauteni bija atsūtīti uz ciema dienvidus malu. Viņi slēpās aiz kādas muižas ēkas ar aizslēgtām durvīm, tupēja ierāvušies savās slēptuvēs, vērodami un uzmanīdami viņu pārziņā nodoto kaujas lauka daļu, kamēr visgaŗām pa ciemu krita un izsprāga ienaidnieka ieroču šāviņi. Likās, ka kaŗavīri šiem sprādzieniem vairs neveltīja tādu uzmanību, ar kādu tos gaidīja, vēroja un juta vakardien uz augstienes muguras. Varbūt arī, paslēpušies aiz zemes uzbērumiem, mūŗa sētām un ēkām (kā šie divi), viņi iedomājās esam vairāk aizsargāti pret sprāgstošo šāviņu briesmām. Tāpēc viņu rīcība, ar patšautenēm, šautenēm un mašīnpistolēm atvairot ienaidnieka kājniekus, kas slēpdamies nāca tuvāk un aizvien tuvāk ciemam, bija mierīga un līdz ar to mērķtiecīgāka, sekmīgāka. Varbūt visu šo labvēlīgi ietekmēja arī apzināšanās, ka viņiem bija jāiztur tikai līdz zināmam, noteiktam laikam, kad sekos rīkojums glābties drošībā, bet ne līdz galam un beigām.

− Tas ir leitnanta rīkojums!. . − aizelsies Žanovskim ar Šķibustu stāstīja pirmā vada ziņnesis kareivis Sprincis. − Tiklīdz atskan tilta saspridzināšanas troksnis, nekavējoties atiet un atšaudoties pa Cilpu upītes gravu doties taisnākā ceļā uz mežu. Bet neaizmirst!.. − vēl sauca, ziņnesis, pirms klupdams, slēpdamies skrēja tālāk, − atkāpties ar pārskrējieniem un ievērojot atstarpes!.. Tā leitnants pieteica ... −

− Ar pārskrējieniem un ievērojot atstarpes!... − nicīgi rūkdams, vairākas reizes atkārtoja Žanovskis. − Ta' tad kaŗa kungu gudrība!.. −

− Nudien, par šādu runāšanu esmu gatavs tev ielauzt sprandu!.. − sauca Šķibusts, bet jau nākamā brīdī abi kareivji draudzīgi kā brāli viens otram cieši blakus pieplaka zemei, aizkaucot pāri vairākām lodēm, ko pavadīja ienaidnieka ložmetēja gurdā tarkšķēšana: paga − paga − paga...

− Tas ir Maksis!... − čukstēja Šķibusts, velteniski virzīdamies mūŗa sienas aizsegā un vilkdams ieroci līdz. − Lūk, uz ceļa!.. Uz klaja ceļa.. . − viņš rādīja Žanovskim, kur patiešām uz ceļa, kas ieveda ciemā no dienvidiem, pāris ienaidnieku bija novietojuši ložmetēju.

− Velni tādi!.. − rūca Žanovskis, bet piepeši, neapzinīgi aptvēris tanku dūres kātu, viņš strauji pacēla skatu pret otru kareivi, − vai zini, mēs varētu pievākt viņus ar šo te!.. −

− Tas būtu smalki! − neparastā pārgalvībā iemirdzējās Šķibusta acis. − Tas būtu varen smalki, ja tu ķertu! −

− Un vai tu domā, ka es nespēšu? − rūca Žanovskis, jau līzdams gar mūŗa sienu uz priekšu, lai rastu vietu, no kuŗas izšaut. Kamēr Žanovskis tēmēja, Šķibusts gulēja pieplacis patšautenes laidei, caur mērķekli uzmanīdams katru ienaidnieka kustību pie ložmetēja, nejuzdams apkārt krītošo šāviņu sprādzienus, kas satricināja zemi. Jaunā kaŗavīra acis mirdzēja vieglprātīgas spēles aizrautībā, kas raksturo dažu labu cīnītāju, kad kaŗavīram, kas frontē cīņas laikā parasti aizmirst, kādu iemeslu dēļ te atrodas, vairs eksistē tikai ienaidnieks un viņa paša dzīvība.

Žanovskis bija pieslējies pussēdus. Šķibusts to manīja. Tagad viņš neiedrošinājās pat mirkšķināt acu plakstienus, vērdamies pār sava ieroča mērķekli, lai nepalaistu gaŗām neievērotu kaut vienu ienaidnieka kustību, kas būtu vērsta pret viņa biedru un varētu kļūt tam liktenīga. Bet nepamanīts Žanovskis bija notēmējis un izšāva, tūdaļ saplakdams savā slēptuvē. Tā viņš neredzēja, ka tanku dūres granāta atsitās pret tumšo kūkumu uz baltā ceļa muguras. Kad, sadzirdējis sprādzienu, Žanovskis atkal pacēla galvu, uz ceļa vairs neredzēja nedz ložmetēja, nedz ienaidnieka kaŗavīru. Tas bija klajš kā noslaucīts. Viņš pameta ar roku uz to pusi, it kā gribētu parādīt Šķibustam: − Vai es neteicu, − bet atkal ieplaka slēptuvē, lodēm pārsvilpojot pāri vai atsitoties mūŗa sienā.

Ienaidnieks, kas mācās virsū no austrumiem, apdraudēja jau arī abus patšautenes vīrus ciema dienvidmalā.

− Skaties!.. − iesaucās Šķibusts, griezdams ieroča stobru pa kreisi. − Aiz muižas salmu kaudzes!.. Rēgojas stāvi... −

− Es domāju, ka vajadzētu atkal tāpat ar šo! − teica Žanovskis, paņēmis savu otru tanku dūri. Šķibusts tikai pamāja ar galvu. Vairāk nedomādams, Žanovskis pielēca stāvus, ātri notēmēja un izšāva. Viņš atkal ķēra mērķi. Salmu kaudze pajuka. Bet tai pašā brīdī kareivis Žanovskis nokrita uz zemes kā beigts. Tūliņ cieši aizmugurē sprāga ienaidnieka šauta granāta. Kad norima šķembas, Žanovskis ātri pacēla galvu un likās, bija pārsteigts, ka to spēja. Viņš nopurināja sniega un smilšu pikas no sejas, drēbēm un tad nekustīgi skatījās sava biedre sejā, no kuras arī bija pazudis pārgalvīgais mirdzums.

− Man likās... − Žanovskis iesāka.

− Man arī likās, ka granāta izskrēja tev cauri, − ātri teica Šķibusts.

Sakņupis, vēl neiedrošinādamies izkustēties no slēptuves, Žanovskis izbrīnījies, apstulbis vēroja savas apdegušās bikses, prettanku lielgabala granātai izskrienot caur kājstarpi.

− Zini, − viņš tagad lēni sacīja, − ja es ticētu Dievam... −

− Tu to vēl iespēsi!.. − ātri piebilda Šķibusts.

− ... ja es ticētu Dievam, es domātu, ka tas ir viņa brīdinājuma mājiens.. . Varbūt pēdējais ... −

Tai brīdī eksplodēja sprāgstvielas, kas saspridzināja tiltu pār Cilpu upīti, lai aizkavētu, kā pavēlē leitnantam Šmitam bija minēts, ienaidnieka pajūgu un motorizēto vienību virzīšanos.

Izšāvis paris ložu kārtas gan pa labi, gan kreisi, kareivis Šķibusts lēca kājās un skrēja atpakaļ, kur bija jau devies Žanovskis, kas tagad gulēja aizslēpies gravā un šāva ar šauteni uz ienaidnieka pusi. − Pārskrējieniem!.. − viņš sauca Šķibustam, kas auļoja gaŗām ar patšauteni rokās. − Un atstarpēm!.. − Skriedams Šķibusts redzēja Žanovska sejā atkal to mazliet rāmo, it kā sasprindzināto izteiksmi, ko bija mācījies pazīt par pārgalvīgu smaidu.

 

*

 

Patiešām, otras kājnieku rotas un sapieŗu vada vīri atkāpās, kā leitnants bija pieteicis: pārskrējieniem un ievērojot atstarpes! Kamēr viens kaŗavīru vads šāva uz ienaidnieku ciema virzienā, pārējie devās − pārskrējieniem un ievērojot atstarpes − pret mežu.

Vācu leitnants Šmits sasniedza mežu, neizšāvis nevienu reizi. Viņš manīja visu atkāpšanos norisam it kā tik ievingrinātā kārtībā, ka neuzdrīkstējās to pārtraukt, varbūt bezjēdzīgi likdams ieskanēt savai mašīnpistolei pavisam neparedzētā vietā un laikā.

Skrienot, gulstoties un ceļoties viņam bija laiks pamest acis gan pa labi, gan kreisi. Un tad viņš juta šo paraugatkāpšanās ainu, kas viņam atgādināja daudzas citas, neatlaidīgi un līdz vienmuļībai atkārtotas Vācijas apmācību laukumos, ar neparastu smeldzi iespiežamies apziņā. Viņam kļuva kaut kā ļoti žēl.

Sasniedzis mežu, kur pamazām cits pēc cita nokļuva arī visi pārējie vīri, viņš piepeši zināja neparastās žēluma sajūtas cēloni. Viņš nedomāja par sabrūkošo armiju, kuŗai piederēja un kuŗas bojā eju viņam jo spilgti varētu izcelt šī neparastā atkāpšanās aina. Aiz Polijas robežas sākās vācu zeme, kuŗā pietiks telpas ikvienam vācu armijas kaŗavīram, kad būs atskanējis zaudētā kaŗa pēdējais šāviens, un tas varēs atgriezties, kaut pazemots, mājās. Leitnants Šmits juta, ka šīs žēluma sajūtas cēlonis bija domas, par šo te kaŗavīru likteni, kas lēni un uzmanīgi meža dziļumā grupējās virknēs, lai sagaidītu nākamo rīkojumu.

 

 

JG10 (Astotais turpinājums)

 

VII

 

− Mēs atkāpsimies nekavējoties, bet bez steigas Ziedudārza virzienā, − teica leitnants Zariņš mežā sapulcinātiem vadu komandieriem. − Mūsu stāvoklis, kā jūs paši redzat, tagad noteic izvēlēties pēdējo brīvo atiešanas ceļu. −

− Drīkstu jautāt! − ātri iebilda virsnieka vietnieks Rūcis.

− Protams, − leitnants atbildēja.

− Sakait, ko gan mēs darīsim tādā gadījumā, ja arī šis pēdējais brīvais atiešanas ceļš ir aizsprostots? −

Viņu tūdaļ pārtrauca trešā vada komandiera aizsmakusī balss: − Vai tiešām tas jau noticis? −

Leitnants vērīgi paskatījās uz runātāju, tad pagriezās pret virsnieka vietnieku Rūci un brīdi gaidīja. Kad tas klusēja, viņš skarbi teica: − Lūdzu, šis bija tiešs jautājums jums! −

− Man! − virsnieka vietnieks iesaucās.

− Kāpēc man? Es nemaz neteicu, ka šis ceļš jau ir aizsprostots. Es tikai jautāju, ko darīsim, ja tas būtu aizsprostots. −

Leitnants Zariņš pagriezās pret trešā vada komandieri un atkal gaidīja. − Lūdzu, runājiet! − viņš teica pēc brīža.

− Nekas... − uzrunātais atbildēja. − Nekas... −

Lēni leitnants pagrieza galvu atkal ar skatu uz priekšu kā sākumā un tad teica:

− Mēs atkāpsimies nekavējoties, bet bez steigas Ziedudārza virzienā. Tā ka pastāv iespēja, ka arī šis pēdējais brīvais mūsu atkāpšanās ceļš var būt jau ienaidnieka aizsprostots, gājiena kolonnai ievērot visstingrākos piesardzības noteikumus. Ja mūsu pieņēmums, ka ienaidnieks jau priekšā, izrādītos pareizs, tad, ievērojot šorīt redzēto un arī no vīra pie dzelzceļa dzirdēto par ienaidnieka kolonnu aiziešanu cauri viņa ciemam Vandsburgas virzienā jau vakarnakt, varam secināt − mēs atradīsimies vismaz savus trīs vai pat vēl daudz, daudz vairāk kilometrus ienaidnieka aizmugurē. Tāpēc gadījumā, ja pamana ienaidnieku, pilnīgi izvairīties no jebkuras sadursmes, nogriezties no ceļa mežā uz ziemeļiem un tur ap 300 metru dziļumā sapulcēties, protams, ievērojot vajadzīgo piesardzību un apsardzību, un gaidīt nākošo rīkojumu. Vai ir kādi jautājumi? − Kad neviens neko nebilda, leitnants turpināja: − Gājienā kolonnā pirmie − pirmais vads. Tad otrs, trešais, tad ceturtais vads... − Tikai tagad piepeši leitnants Zariņš iedomājās par sapieru vadu un tūdaļ arī ievēroja vācu leitnantu Šmitu, kas arī bija ieradies un stāvēja nostat no viņu pulciņa, it kā pacietīgi gaidīdams savu kārtu.

− Kādi ir jūsu plāni? − leitnants Zariņš jautāja viņam vāciski.

− Man nav nekādu plānu, − sacīja vācu leitnants. − Pavēlē man noteikts pēc uzdevuma veikšanas atiet, izmantojot visu nepieciešamo aizsegu, uz Klāras kalna muižu. Cik saprotu, tur atradīsies kaujas grupas „Švalbes” sedzējvienības. Es lūdzu jūsu atļauju piebiedroties gājienam jūsu vadībā. −

− Norunāts! − teica leitnants Zariņš un, tūdaļ pagriezies pret saviem vadu komandieŗiem, latviski turpināja: − Gājiena kolonnu noslēgs kaujas grupas sapieŗu vads. − Tad viņš sausi nobeidza: − Doties ceļā! −

Leitnants apgriezās un klusi sauca: − Dižkareivi Stīpiņu pie manis! − Ziņnesis piesteidzās, un leitnants teica: − Dieva dēļ, esi man tuvumā! − Tad viņš brīdi palika bezdarbīgi stāvam.

Vadu komandieri bija aizgājuši, lai izkārtotu un sāktu gājienu. Leitnants juta, ka ir ļoti sasprindzinājis sevi. Viņš apzinājās, ka vēl nekad sevis savaldīšana viņam nebija prasījusi tādu piepūli, kā tai brīdī, kad bija ierunājies virsnieka vietnieks Rūcis un viņam tūdaļ piebiedrojies trešā vada komandieris.

Katrā saspīlētā stāvoklī ātri vien iezīmējas tā vājuma punkti. − Un atkal, − leitnants domāja, − es tos pamanīju vadītājos. Visapkārt mums mežā stāvēja noguruši kaŗavīri, pacietīgi un bez kurnēšanas gaidīdami savu virsnieku rīkojumus, bet viņu virsnieki gandrīz pazaudēja spēju lemt, ļaudami vaļu iztēlei, kas, ņēmusi savā lokā tikai briesmas, pieveic dažu labu vīru. Leitnants Zariņš bija spējis savaldīties, nepateicis skarbus vārdus, bet arī atskārtis, ka šai stāvoklī un starp šiem cilvēkiem tikai viena vīra noteikta rīcība spēj pārvarēt visu vājumu. Tāpēc viņš bija runājis lēni, pat klusinātā balsī tā, ka izteiktais rīkojums skanēja kā nelokāms, neapšaubāms lēmums.

Leitnants domāja, ka nekad agrāk nebija apzinīgi lēsis tā darīt. Šī pārspīlētā noteiktība nāca neapzinīgi, to radīja un nostiprināja abu virsnieku nejaušā, mazā domu izmaiņa, kas līdz šim bija likusies dabīga, pieļaujama parādība, bet šai brīdī skaudrā asumā raksturojās kā vājības pazīme.

− Tā tad, − leitnants domāja, − acumirklim piemita kāds īpašs svarīgums, ko es nekad nebiju paredzējis. Mans pienākums pret saviem kaŗavīriem kaut kādi nu dubultojies, jo savu rīkojumu izpildīšanu vadu komandieŗiem es pirmo reizi pateicu kā negrozāmu lēmumu, ko pats izgudroju. −

Tikai tagad leitnants sāka dziļāk domāt par iespēju, ka viņiem pēdējais brīvais atkāpšanās ceļš varēja būt aizsprostots. Viņš sajuta un apzinājās, ka tagad nes pilnīgu atbildību nomācošajam jautājumam: vai šī kaŗavīru grupa ir nolemta iznīcībai. Bet jo vairāk viņš par to domāja, jo pārsteigts arvien skaidrāk juta, ka zuda šaubas, īgnums, ka zuda nogurums.

Leitnants it kā satrūkās, kad blakus ierunājās viņa ziņnesis, dižkareivis Stīpiņš. Neizpratis, kāpēc kareivis tā runāja, leitnants dzirdēja viņu sakām: − Kaut gan bija ziņots, ka dažas ienaidnieka priekšgrupas it kā apdraudējušas Ziedudārzu, divīzijas štābs vēl šorīt bija atradies pilsētiņā. Un katram taču zināms, ka starp divīzijas štābu un ienaidnieku atrodas vismaz divi kājnieku pulki, artilērija, prettankisti un, droši vien, dažas citas vienības. Tās taču nevar nedaudzās stundās, lai cik liela ir uzbrucēju straume, aizskalot gaŗām pilsētiņai kā smiltis bez miņas! −

Bet leitnants nekā neatbildēja.

 

*

 

Piesnigušais, daudzo gājēju un pajūgu nogludinātais ceļš, kas caur mežu veda uz pilsētiņu, bija kluss un likās pamests. Nodrošinājies ar vairākām priekšgrupām un sānu apsargiem, kas brida, dažbrīd nodevīgi skaļi pukodamies, pa meža dziļo sniegu, gājiens, uznācis uz ceļa, bija nedaudz pagriezies pret dienvidiem − Ziedudārza virzienā.

Izlūki jeb pašas priekšgrupas gāja, slēpdamās ceļmalas kokos, pamīšus gar vienu gan otru pusi tā, ka pat ceļa līkumos nezuda saskare vīram ar vīru, lai acumirklī radušos ziņu ar norunātu zīmju palīdzību varētu tūdaļ nosūtīt līdz gājiena galvenajai kolonnai. Tā virzījās divās gaŗās virknēs, katra gar savu ceļa malu, lai būtu vairāk nodrošināta pret piepešu ienaidnieka zemi lidojošu lidmašīnu uzbrukumu no gaisa.

Kareivis Žanovskis soļoja gandrīz vienas virknes pašā priekšgalā tūliņ aiz seržanta Plīša un Šķibusta. Viņš pārvietojās uz priekšu pilnīgi tāpat kā pārējie vīri: uzlīcis, ieroci rokā, dažreiz sniegā izslīdēdams un pat paklupdams. Bet pats viņš juta, ka kaut kas vairs ne pavisam nebija kārtībā. Viņš nu gan te soļoja tāpat kā citi un, ja nāktu rīkojums gulties un šaut, viņš gultos un šautu. Bet − − − šai dienai, likās, nebija gala. Kur bija tās sākums? Kad bija pagājušā nakts? Kaut kā noteiktā, negrozāmā kārtība likās sajukusi, pieblīvēta satraucošu un tad atkal atslābstoša spraiguma notikumu. Tur − gājiens pilnīgi vienam pret pilnīgi nezināmu likteni! Tur − granāta, sprāgusi aiz muguras! − Vajadzēja rast kādu skaidrību, − viņš domāja, − noteiktību. Cik tad īsti rādīja pulkstenis? − Kareivis Žanovskis pacēla skatu un atkal pamanīja priekšgrupas vīrus. − Sasodīts, − viņš tūdaļ iedomājās, − priekšgrupas vīri virzās par daudz tūļīgi un lēni, par daudz slēpdamies! −

− Tiem vienkārši vajadzētu pa purnu! − viņš rūca pie sevis.

− Kam? − Šķibusts atjautāja.

− Tiem nejēgām un zaķupastalām tur − priekšā. Skaties, iet tā kā uz pīļu medībām! −

− Kāpēc tā? Iegaumē, ka to sauc par piesardzīgu virzīšanos pret ienaidnieku, − teica Šķibusts.

− Pret ienaidnieku! Vai tad mēs virzāmies pret ienaidnieku? − Žanovskis jautāja.

− Ak, manu dieniņ! Pret ko citu tad virzās tie, kas sen, sen jau pierakstīti zvaigznēs. −

− Kāpēc tu domā, ka mēs virzāmies pret ienaidnieku? − Žanovskis neatlaidās.

Seržants Plīsis atskatījās. Viņš palēnināja savu gaitu, kamēr abi vīri viņu panāca, un tad teica: − Redzi, Žani, Šķībais domā... − viņš uz brīdi apklusa it kā traucētu neērtais stāvoklis − runāt ejot. − Šķībais domā, ka viņa dižciltīgā izcelsme no mutes bajāru dzimtas neatļauj viņam kaŗā soļot nekur citur, kā tikai pret ienaidnieku. −

− Lieliski, seržanta kungs! Drīkstu smieties? − Šķibusts iesaucās, bet seržants Plīsis jau bija aizsteidzies uz priekšu, lai ieturētu gājienam noteikto atstarpi no vīra līdz vīram.

Kareivis Plakāts gāja, acu nepacēlis, tā, ka šķita, viņu nodarbina kāda piepeša, svarīga doma. Bet tā tas nebija. Kareivis soļoja gandrīz neapzinīgi, nemanīdams ceļa negludumus un tā dažkārt gandrīz vai paklupdams. Viņa apziņā nebija nevienas noteiktas domas, ne arī visprimitīvākās tieksmes būt uzmanīgam par savu dzīvību. −

Ja kādreiz gadās stāvēt plaša ūdens klaja malā un raudzīties, raudzīties mulsinoši plašajā tālumā, notiek, ka cilvēks tā nostāv stundām ilgi, pēc īsti nezinādams, ko domājis vai pārdzīvojis. Atmiņā palikusi it kā dzirdēta viļņu šalkšana, kāds ūdens putna kliedziens, tīkams siltā gaisa pieskāriens sejai. Vairāk nekas. Līdzīgi kā dažu apbur mulsinoši plašs ūdens klajums, kareivi Plakātu bija ietekmējušas domas un dziļas draudzības jūtas pret seržantu Plīsi. Šis pārdzīvojums spēja pārvarēt šausmīgo, briesmu pilno realitāti. Kareivis Plakāts varēja soļot caur kluso, piesnigušo, skaisto mežu, jauzdams tikai līksmu skurbumu, vieglumu.

Kad, vairāk sekodams priekšējo kustībām, nekā pats apzinīgi rīkodamies, viņš līdz ar citiem saklupa ceļmalas kokos un paslēpās, viņš tūliņ pamodās no savas aizsapņošanās, gan neiedomādamies, ka bijis prom.

Paslēpies, Plakāts tūdaļ centās saskatīt seržantu Plīsi.

Seržants, notupies aiz kāda koka stumbra, lēni un nepārtraukti māja ar roku uz zemi. Priekšgrupas bija devušas mājienu slēpties.

 

*

 

Sarkanarmijas seržants Sergejs Čertkātovs ļāva zirgam, ar ko jāja, vēl brīdi iet soļos. Viņš zināja, ka bija jau tā nokļuvis krietnu gabalu priekšā 232. strēlnieku bataljonam, kuŗa komandieŗa uzdevumā jāja raudzīt un aizņemt labākās telpas pārnakšņošanai Lielmeža ciemā.

Arī 232. strēlnieku bataljonam beidzot bija izdevies tikt līdzi uzbrūkošajām motorizētām vienībām un sasniegt frontes līniju. Kaut gan ievainotie biedri, kas tuntuļoja pa piesnigušajiem ceļiem uz aizmuguri, apreibuši aiz laimes par to, ka vēl palikuši dzīvi, brammanīgi stāstīja: neviens nezinot, cik tālu jau aizkļuvušas pašu priekšgrupas, seržants Čertkātovs nešaubījās, ka tomēr bija sasniegta frontes vieta. To viņam arī pateica paši stāstītāji ar savu esamību vien: steigā apsietās, nez’ kur sameklētās saites vai audumu gabali ap ievainojumiem likās svaigi. Un svaigas bija asinis, kas sūcās cauri iesārtos vai, ja apsējs bija pelēks, tumšos plankumos. Ievainoto mati, reiz sasvīduši, līda laukā no siltajām ziemas cepurēm uz pieres un tagad turējās sakaltuši tumšās šķipsnās. Tas liecināja, ka vēl šorīt viņi bija gandrīz tikai ar saviem atsegtiem augumiem vien, kā tas bija parasts, lūkojuši stumt ienaidnieku atpakaļ un atpakaļ.

Seržants Čertkātovs neapzinīgi pāris reizes paraustīja pavadu un zirgs paklanīja galvu it kā saprazdams, it kā atbildēdams, ka nebūt nedomā apstāties vai pāriet straujos rikšos, tā iztraucējot jājēju. Visapkārt mežā bija klusums un viegla, pelēcīga krēsla it kā sijātos tik smalks sniegs, ko pat lāga nevarēja saredzēt, tikai iedomāties. Kaut viņš atradās ienaidniekam jau atņemtajā apgabalā, seržants Čertkātovs sajuta to nemīlīgo satraukumu, kas varbūt īsti nebija bailes, bet uzmācās svešā un vēl pie tam iespējamu draudu pilnā apvidū. Taču pēdējie šāviņi, cīņas troksnis kaut kur tālu priekšā bija jau izskanējuši rīta pusē, kad viņi nebija sasnieguši vēl ne Ziedudārzu. Arī tagad, kaut izgājuši cauri pilsētiņai, pēc pagriezušies pret austrumiem, viņi apzinājās atrodamies savas frontes līnijas aizmugurē.

Seržants Čertkātovs domāja par ievainotajiem biedriem, kas bija pabriduši gaŗām uz aizmuguri, taujādami un meklēdami kādu pārsienamo punktu vai sanitāru vienību. Viņš bija saklausījis vīru balsīs ar varu slēpta prieka skaņu, kaut dažreiz katra ievainotā kustība bija likusi sāpēs saviebties sejai, sakniebties lūpām. Vīri apzinājās, ka bija palikuši dzīvi un slēpjamā prieka cēlonis bija šī apzināšanās, ka viņi jau tagad īstenībā bija pārcelti simtiem kilometru atpakaļ tuvāk savām mājām. Tagad vairs atlika pēc iespējas ātri iegūt kādā pārsienamā punktā vai sanitārā vienībā jau zaudētā locekļa rakstisku apstiprinājumu, kas viņus beidzot gan lēni, bet neatturami aizvestu uz mājām pavisam. Kas par to, ka tad pa ceļam būtu jau iztukšotas pārtikas somas, kas piebāztas pilnas ienaidnieka zemē iegūtā labuma. Mājiniekiem vēl būtu ko iedot vai parādīt pulkstenis, vai gredzens, vai tik caurspīdīgs kā stikls garu sieviešu zeķu pāris, vai arī kāds ļoti, ļoti mazs rīks, kas gandrīz lāga neļāvās saturēties pirkstos, bet kam bija vairāki asmeņi līdzīgi kā nazim un kas tomēr nebija nazis.

− Kad mani ievainoja pie Staļingradas, kādai šāviņa šķembai saplosot labās kājas muskuļus, − domāja seržants Čertkātovs, − tad toreiz bija citādi. Tad gribējās /kaut skaidri juta, ka nespēj/ vēl celties, vēl klupt uz priekšu, sāpēs un naidā rēkt... Mani toreiz izvilka no namu drupām kā maisu, iekrāva orē pie citiem un veda prom. Sala. Mocīja izsalkums un slāpes. Tomēr vienkārši gribējās lekt kājās, klupt uz priekšu... −

Seržants Čertkātovs manīja, ka viņa zirgs satraukts iesprauslojās un tad apstājās. Viņš pierāva pavadu, pacēla skatu un tūliņ juta, ka apvidus piepeši kaut kā bija pārmainījies. Gandrīz nekustinādams galvu, viņš pavērās ar acīm pa labi un pēc tam pa kreisi. Tur ceļa malā pie egles stumbra stāvēja pelēkzaļā formā tērpts vīrs.

Mirkli seržanta Čertkātova apziņa uztvēra tikai šo pelēkzaļo krāsu. Šī krāsa vienreiz, kad seržants bija vēl tikko sarkanarmijā iesaukts jaunkareivis, bija iespiedusies viņa apziņā kā kaut kas nomācošs, neatvairāms, nepārvarams. Gadās, ka zināmas krāsas, skaņas vai smaržas kāda cilvēka dzīvē kļūst par vienas noteiktas lietas vai notikuma simbolu. Seržantam Čertkātovam pelēkzaļā krāsa lika domāt par dzelzi, sajust aukstas dzelzs pieskārienu, lika sajust tās svaru un apzināties nespēju ar savām rokām to liekt vai locīt. No šīm sajūtām viņš netika vaļā arī vēlāk, kad bija kļuvis seržants, kad bija sadzijusi brūce, kad, krievu zemes ceļu putekļos slēpdamies, gan kājām, gan braukšus pelēkzaļie kaŗavīri atkāpās un bēga. Kaut tie bēga arvien ātrāk un juceklīgāk un, izkļuvuši ārā no krievu zemes robežām, atkāpdamies pameta citas iekarotās zemes, un kaut seržants Čertkātovs rēca sajūsmā līdz ar citiem, taču apziņas dziļumos pelēkzaļā krāsa viņam joprojām simbolizēja dzelzi.

Seržants redzēja, ka pie egles stāvošais pelēkzaļā formā tērptais kaŗavīrs turēja šauteni tā, ka ieroča stobrs bija pavērsts pret viņa krūtīm. Seržantam likās, ka dzelzs kaŗavīrs zīmīgi ar ieroci rādīja uz viņa krūtīm taisni pret to vietu, kur par varonību kaujas laukā apbalvotais sarkanarmietis nēsāja piespraustu Staļina ordeni.

Seržants Čertkātovs palaida pavadu un pacēla gaisā abas rokas.

 

*

 

Pirmā vada vīri, kas atradās gājiena priekšgalā, pirmie arī ieraudzīja savādo jājēju: sarkanarmietis turēja paceltās rokas sejas augstumā, un viņa zirgs, juzdams vaļā palaistu pavadu, nāca; klanīdams noliekto galvu ik uz soļa. Divi priekšgrupas vīri, katrs gar savu ceļa pusi, slepšus sekoja jājējam ar šaušanai paceltiem ieročiem.

Kad jājējs sasniedza vietu, kur bija slēpušies pirmā vada vīri un kur tagad daži klusi un piesardzīgi pacēlās, kā tiešām no zemes izauguši, zirgs piepeši apstājās un sarkanarmietis, tikai lai noturētu līdzsvaru, izstiepa gaisā abas rokas cik augstu vien spēja.

Kareivis Rītiņš gadījās tikai soļus desmit nostat no jātnieka. Satraukts, bet vēl vairāk it kā apmāts, viņš, acis nenovērsdams, skatījās uz sarkanarmieti zirgā, kas, reiz izslējis rokas virs galvas visā garumā, neuzdrošinājās vairs izkustēties, lai ieņemtu ērtāku stāvokli. Kareivis Rītiņš piepeši juta, ka šī aina savā groteskā, bet ļoti zīmīgā izkārtojumā atgādināja viņam kādu pavisam citu. − Jā, tā bija glezna... vai arī zīmējums!.. − Rītiņš domāja. − ... uzbrūkošas, skrējienā salīkušas kaŗavīru grupas priekšā izceļas kāds augums.. brāzmains... lielā sparā visā gaŗumā uz augšu stieptajā rokā šautene... kā sastindzis... kā simbols... − Kareivis Rītiņš zināja, ka glezna /vai arī tas bija zīmējums/ darināta pēc tam, kad bija iegūta uzvara, pēc kuŗas traucās attēlotā uzbrucēju grupa. Bet ka cits iznākums šim trauksmainajam skrējienam nemaz arī nevarēja būt, to savā darbā bija teicis mākslinieks ar vienu garu taisni, kas sākās pie brāzmainā uzbrucēja zābaka, stiepās gar visu viņa augumu un izbeidzās ar gandrīz nedabīgi izslieto roku, kas turēja šauteni.

It kā ar rokām aiz kaut kā gaisā iekāries, zirgā sēdēja sarkanarmietis. Kareivis Rītiņš skatījās uz ienaidnieku, bet viņam tas nelikās ne ienaidnieks, ne dzīva būtne vispār. Viņam tas atgādināja simbolu − cilvēku, kas, pacēlis abas rokas, ar visu augumu sveic jūsmu − lūk, es esmu dzīvs, gribu dzīvot, es dzīvošu ...

Īsajā iztēles brīdī kareivis Rītiņš ne iedomājās, ne juta pats savu skarbo īstenību. Tai viņš nebija nobriedis, nebija arī radīts. Viņš tikai neizprotamā kārtā juta, ka šis, lamatās iekļuvušais sarkanarmietis paliks dzīvs. Kāpēc? Viņš neko neaplēsa, nedomāja. Viņš tikai redzēja, ka šai ainā /cik ilgi viņš dzīvos, tik ilgi tā pastāvēs viņa apziņā/ dzīvos dzīvs palicis sarkanarmietis.

Kareivi Rītiņu iztrauca kāda balss blakus. Tā teica: − Vai dieniņ, īsts Padomju Savienības varonis! Ordenis lai! − Runātājs bija Šķibusts.

− Žanovski, nāc šurp! − tūdaļ atskanēja arī seržanta Plīša balss. − Prasi, kas viņš tāds ir, ko te meklē! Un saki, lai viņš beidz ērmoties! Lai nolaiž rokas! Bet tu pasaki viņam arī tā: jo vairāk viņš zinās, jo lielāka kļūs varbūtība, ka viņš paliks dzīvs. −

Seržants Čertkātovs atbildēja bez vilcināšanās. Viņš to darīja, neko neapsvērdams, nedomādams. Varbūt toreiz Staļingradā būtu bijis citādi... Viņš nosauca savu vārdu, savu vienību un pateica savu uzdevumu.

− Mums priekšā esot divi kājnieku pulki, − Žanovskis atstāstīja seržantam Plīsim.

− Pa šo te ceļu aiz viņa nākot viens bataljons. −

− Tik daudz es arī sapratu bez tavas teikšanas, − atbildēja seržants Plīsis un turpināja: − Ak tā, vesels bataljons! Bet kur, pie velna, ir mūsu vada ziņnesis? Kur ir Sprincis? −

− Šeit, seržanta kungs! − kareivis atsaucās.

− Ko tu kliedz kā dulns! − seržants teica. − Vai tu domā, ka mēs mežā esam vieni paši? −

− Nebūt nē, seržanta kungs! −

− Ak tā! −

− Mums priekšā ir divi ienaidnieka kājnieku pulki, bet pa šo ceļu aiz gūstā saņemtā sarkanarmijas vietraudža nāk viens bataljons. −

− Un vai tu zini, ko tas nozīmē? −

− Tas nozīmē, ka mēs esam ielenkti, seržanta kungs! −

− Nekā, brālīt, tik ļauni tas nav! Mēs esam tikai − dziļi ienaidnieka aizmugurē. Saproti − ienaidnieka aizmugurē! Un šo tu ziņo leitnantam. Bet veicīgi! −

Kamēr pirmā vada ziņnesis Sprincis steidzās pie leitnanta Zariņa, daži kaŗavīri nogūlās uz piesnigušā ceļa un pielieca ausis pie zemes. Varēja dzirdēt it kā tālu soļu dunēšanu, kas bija tik tikko saklausāma. Bija arī iespējams, ka kaŗavīru dzirde uztvēra tikai savu asiņu pulsēšanu un noturēja to par soļu dunēšanu. Arī seržants Plīsis, galvenokārt tikai piesardzības dēļ ticēja ienaidnieka ziņai. Gaidīdams leitnanta rīkojumu, viņš pagriezās pret sarkanarmieti un, sarunu uzsākdams, rādīja uz apbalvojuma zīmi: − Kur tu to nopelnīji? −

Kad Žanovskis bija pārtulkojis, sarkanarmietis teica: − Staļingradā. −

− Ak tā, Staļingradā, − seržants runāja.

− Tad tā nav mana darīšana, vienīgi tava. Bet ko tu meklē te? −

Kamēr Žanovskis tulkoja un kamēr sarkanarmietis vilcinājās ar atbildi, varbūt negribēdams lietot iemācītos pamatojumus, bet nezinādams citus, tas nozīmē, savus, seržants Plīsis pavisam piepeši strauji novērsa pārākuma apziņas pilno skatu no ienaidnieka. Viņam likās, ka būtu ieskanējusies kāda tāla, dobja balss un tik tikko saklausāmi, taču skaidri prasījusi: Bet ko tu meklē te? To neviens viņam nebija jautājis. Un to arī viņš nebija jautājis pats sev. Bet seržanta domas pārtrauca ziņneša Sprinča balss: − Leitnants pavēlēja nogriezties no ceļa mežā uz ziemeļiem. Tur 300 metru dziļumā sapulcēties. Izklaidus, virknēs. To darīt nekavējoties un ar vislielāko piesardzību. Izvairīties no katras niecīgākās sadursmes! −

− Ko viņš teica darīt ar gūstekni? − seržants ātri jautāja.

− Par gūstekni viņš neteica nekā! − Devis rīkojumu, slēpties meža dziļumā, seržants pamāja Žanovskim un tad pagriezās pret gūstekni. Sarkanarmieša seja bija bāla un likās nejūtīga. Viņš sēdēja zirgā mierīgs kā sastindzis un seržants Plīsis saprata, ka šis vīrs bija radis un prata skatīties acīs nenovēršamam. − Ja visas vēl sekojošās briesmas pasargās šī puiša dzīvību, − seržants domāja, − tad no viņa galā iznāks kārtīgs cilvēks. − Un šo par savu ienaidnieku viņš uzdrošinājās domāt tāpēc, ka ar katru dienu skaidrāk juta to pašu notiekam ar sevi − nežēlīga kaŗa apstākļos viņam atklājās cilvēcīgo attieksmju dziļums un skaistums.

− Vai tu saproti, − seržants teica sarkanarmietim, − ka mēs negribam atņemt tev dzīvību? Bet mēs negribam zaudēt arī savas! −

Kamēr Žanovskis tulkoja, seržants Plīsis pavērās apkārt un redzēja, ka otrās rotas vīri jau bija pazuduši skatam starp kokiem. Viņš pagriezās atpakaļ pret Žanovski un sarkanarmieti.

− Ko mēs darīsim ar viņu? − Žanovskis jautāja tik asi, ka seržants izbrīnījies paskatījās otram sejā. Viņš satrūkās, tik neparasti drūma bija jaunā puiša seja.

− Neko! − viņš teica. − Jeb tu domā, ka leitnanta pavēle neattiecas uz tevi? Dzirdēji − leitnants pavēlēja izvairīties no katras niecīgākās sadursmes ar ienaidnieku! Vai tas tev skaidrs? −

Kareivis neatbildēja.

Ātri seržants pacēla roku Lielmežu ciema virzienā, kurp jau sarkanarmietis bija jājis, un vairākas reizes pamāja ar galvu. Tikai pēc brīža sarkanarmietis sakustējās, satvēra un pievilka pavadu. Zirgs sāka iet.

− Ātrāk! − seržants Plīsis sauca. − Pārtulko! − viņš elsa Žanovskim sejā.

− Ātrāk, − Žanovskis teica krieviski.

 

JG11 (Devītais turpinājums)

 

VIII

Kad atgriezās sargi, kas bija vērojuši ceļu, un pavēstīja par ienaidnieka orēm ar kaŗa mantām, par lielgabaliem, par kaŗavīru kolonnām, ko visu redzējuši pavirzāmies sev gaŗām, leitnants Zariņš zināja, ka viņi bija atpalikuši savām vienībām. Bet viņš nezināja, cik dziļi otra rota bija atpalikusi ienaidnieka aizmugurē.

Tāpat viņš nezināja, ka jau rīta pusē ap to laiku, kad, sapieŗu uzspridzināts, sabruka tilts pār Cilpu upīti pie Lielmeža ciema, ienaidnieks bija iebrucis Ziedudārzā. Kā nepamanīts tas bija uzradies no dienvidiem ar tankiem, ar artilēriju. Tas bija dzinis sev pa priekšu noklīdušu vācu kaŗavīru grupiņas, kas bija atnesušas satraukumu, bailes, visbeidzot paniku. Tāpēc tad, kad piepeši un negaidot pelēcīgajā pamalē piedzima un kaukdamas atlidoja pirmās boļševiku lielgabalu granātas, aizsniegdamas pilsētiņu un vēl tālāk Vandsburgas ceļu tās ziemeļgalā, atklājās, ka nekas vairs nestāvēja ceļā par šķērsli ienaidniekam.

Ko nebija spējusi salauzt panika, to salauza ienaidnieka artilērijas piepešā iedārdēšanās tiešā tuvumā. Vispirms, likās, tā skāra sablīvēto pajūgu rindas uz ceļa − tās sakustējās, apstājās, raustīdamās kā tārps, kam uzmīts uz astes. Tad parādījās pirmie bēdzēji. Kājnieki skrēja pār lauku un satecēja grāvjos abpus ceļam. Uzlīkuši, gaitu nepalēninājusi, tie traucās tālāk un, šķita, rāva sev līdz pajūgus, kas bija sākuši kustēties ātrāk un arvien ātrāk.

Aizmugurē artilērijas šāviņu sprādzienos dārdēja Ziedudārzs.

Neviens nezināja un neviens neprasīja, vai tur jau ienaidnieks? Cik īstenībā lielas bija briesmas?

Kustība atpakaļ uz aizmuguri pieauga sparā par spīti visiem šķēršļiem, kas bija ceļā. Gan žandarmu patruļas lūkoja aizturēt kājniekus − pulcināja kopā kādās mājās, izveidoja kaujas grupas, sūtīja atpakaļ uz pilsētiņas labo malu − tie pagāja gabalu pret ienaidnieku, paslēpās, izklīda un pazuda. Gan žandarmu patruļas lūkoja aizturēt un palēnināt kaŗa mantām un kaŗavīru piederumiem piekrautos pajūgus − braucēji pielēca kājās un, nekā nebēdādami, kūla zirgu muguras pātagām un aizaulekšoja gaŗām. Neviens no braucējiem, likās, neredzēja ievainotos, kas, lēni gar ceļa malu klibodami, sauca un māja paņemt viņus līdz. Pajūgiem gaŗām, vēl lielākas izbailes saceldami, joņoja spēkrati − vilcēji ar lielgabaliem, uz kuŗu stobriem sēdēja vīri vai arī, rokām aptvēruši stobrus, karājās lejup un šūpojās kā lieli sienas pulksteņu svārstekļi. Gan žandarmi mēģināja noraut viņus no stobriem − viņi, bailēs ieplestām acīm, rokas apžņauguši stobriem, aizbrauca tālāk − − −

− − − jo lavīna bija salauzusi kādu aizsprostu savā ceļā.

To visu leitnants Zariņš nezināja. Ja viņš to būtu zinājis, viņš arī atskārstu, cik dziļi īstenībā otra rota bija palikusi ienaidnieka aizmugurē. Varbūt šis apstāklis − neziņa − ietekmēja leitnanta apņemšanos visvairāk: viņš izraus savus vīrus no iznīcināšanas ! Viņš gan saprata, ka ir zināmas robežas cilvēka izturībai un arī zināmas robežas viņa rotas spējai lauzties līdz savu vienību kodolam; ka šie divi apstākļi stingri jāievēro. Bet viņš nebūt nezināja veidu, kādā citas pārvarētās vienības bija pametušas iekaroto. Tāpēc arī leitnants pavisam neiedomājās, vai maz spēs panākt savējo atejošo fronti.

Skaidri apzinājies savu uzdevumu − glābt vīrus no iznīcināšanas par katru cenu, leitnants Zariņš tūdaļ bija izšķīries izvairīties no jebkuras sastapšanās ar ienaidnieku. − Jo ilgāk es paslēpšu savus vīrus ienaidnieka skatam, un jo stiprāku es saglabāšu savu rotu, − viņš domāja, − jo drošāka kļūs cerība izglābties. −

Šis leitnanta Zariņa lēmums bija licis otrai kājnieku rotai tūliņ, kad tā bija sapulcējusies meža biezoknī un bija atgriezušies ceļa vērotāji, pagriezties ziemeļrietumu virzienā un, izmantojot mežu par slēptuvi, doties uz Klāraskalna muižas pusi.

 

*

 

Jau viegli krēsloja.

Augšā debesis, joprojām blāvas, vēl bija gaismas pilnas, bet starp koku stumbriem jau gūlās zila, bieza krēsla. Tā it kā saplūda ar kaŗavīru pelēkzaļiem stāviem un tā nosedza tos skatam. Varēja jaust, ka vīri, lai pārvarētu šo nemīlīgo nošķirtību, neapzinīgi pieslēdzās cits citam, nemanāmi sanākdami kopā arvien ciešākā pulkā.

Gājiens jau bija piesardzīgi šķērsojis vairākus meža ceļus, un zinātāji bilda, ka pāriets pats pēdējais, pirms sākas klajums. Patiesi, drīz arī nāca ziņa apstāties, un vīri zināja, ka priekšgrupas bija sasniegušas meža malu. Taču, brīdi stāvējuši meža dziļumā, viņi, gandrīz paši nemanīdami, paspēra soli pa solim arvien uz priekšu, it kā meža mala tos vilktu ar lielu spēku pie sevis.

Un, lūk, drīz vien caur reto koku spraugām samanīja klajumu, bet kalnā − gandrīz kā ar roku aizsniedzamas − muižas ēkas. Taču tai pašā brīdī vīri arī redzēja, ka viņiem šīs ēkas nebija aizsniedzamas: kaŗavīri, kas gājiena kolonnā pa vairāki rindā lēni kustējās uz priekšu, nebija viņu biedri, bet ienaidnieki.

Tad pavisam negaidīti, kā tiešām no sprosta izlauzušies, kaut kur ne visai tālu priekšā atskanēja apšaudīšana. Tā bija tik ļoti spēja un spalga, ka tie vīri, kas bija paslepšus vērojuši klajumu, ceļu, ienaidnieku un muižas ēkas, notupušies uz ceļgaliem vai pat kājās stāvēdami, nokrita kā ar varu nogāzti sniegā, it kā būtu neredzamo šāvēju īstais mērķis.

Pirmajā mirklī neviens nevarēja izprast, kas notika.

Arī gājēju bari uz ceļa sašūpojās kā veļa brāzienu skarti. Tad izjuka. Daži skrēja pa labi, daži pa kreisi, vairums nokrita turpat uz ceļa. Drīz tomēr atskanēja lamas, komandu vārdi, un pajukušo baru vidū izcēlās atsevišķi stāvi, kas vicināja gaisā paceltus ieročus. Lamām nerimstot, pie zemes pakritušie bija piecelti un sagrupēti virknēs, kas steigā, gandrīz teciņus, devās uz priekšu, kur, vēl arvien sīvumā pieņemdamās, skanēja šauteņu un kājnieku automātisko ieroču izšāvieni.

− Šauj mūsējie! − bilda mežā paslēpušies, kas bija jau mācījušies izšķirt kaŗa trokšņus. − Un pats trakākais, − tie piemetināja, − liekas, ka vēl joprojām šauj tikai mūsējie! −

− Nu, paklau’! − jau teica cits. − Taisni kā zaķu medībās − šauj tikai viena puse. −

Tad notika vēl kaut kas negaidīts. Uz pauguriem, starp kuŗiem ieplaka ceļš, parādījās bēdzēji, spilgti izceldamies pār visu apvidu un tāpēc viegli saskatāmi ir tiem, kas teciņus vien kustējās pa ceļu bēdzējiem pilnīgi pretējā virzienā, ir tiem, kas gulēja, slēpušies mežā. Bēdzēji skrēja neatskatīdamies it kā, kā mēdz teikt, pats nelabais mītu tiem uz papēžiem. Likās, ka daži, kuŗu gaita bija gausa un saraustīta, pakrita, mēģināja celties, bet nespēkā vai ievainojuma sāpju nomākti vairs nepiecēlās, jo kā citādi būtu saradušies daudzie nekustīgie traipi piesnigušajos pakalnos? Taču starp pakritušajiem radās arvien vairāk un vairāk vēl joprojām kustīgu stāvu, kas sablīvējās baros, un daži no tiem, kā labā, tā kreisā pusē, pagriezās un skrēja prom pavisam sāniski.

Apšaudīšana, kas bija tēmēta pret bēdzējiem, vai citiem neredzamiem bariem, turpinājās, nesaplakdama sparā. Šķita, ka šur tur, gausi tarkšķēdams, iedarbojās ienaidnieka ložmetējs, bet ātri aprima.

Beidzot bija izjauktas arī tās ienaidnieka virknes, kas skrēja uz priekšu pa ceļu. Redzēja vairs tikai bēdzējus. Un piepeši kļuva skaidrs, ka viņi visi − pār pauguriem, pār ceļu, pa ieleju − devās tieši uz mežu.

Mirkli leitnantam Zariņam bija droši licies, ka jau pienācis brīdis, kad viņi spēs izkļūt laukā no pamestības pie savējiem. Bet aina, ko viņš redzēja tagad, liecināja pilnīgi pretējo − nu viņiem steigā vien bija jādodas atpakaļ un varbūt vēl dziļākā pamestībā.

To pašu domāja seržants Plīsīs.

Un to pašu domāja arī kareivis Plakāts, jo viņš teica seržantam: − Ja mēs būtu tik lieli pratēji un būtu tik laimīgi, ka katrs spētu pieveikt deviņus ienaidniekus, vēl vienmēr paliktu desmitais, kas pieveiktu mūs. −

− Skaidrs! − atbildēja seržants. − Ja mēs tagad sāksim zibināt ar savām bisēm, tad ne tikai kā ar pirkstu parādīsim ienaidniekam, kur esam, bet − zini, tā kā ierindā nostājušies − pēc kārtas noskaitīsim, cik mūsu te ir. −

Turpat tuvumā atradās kareivis Šķibusts.

− Tā ir, − viņš teica. − Tā ir. Pierakstīti jau esam gan, bet norakstīti vēl ne! Un to − to te ne! To tad, kad var ar mūziku! −

Varbūt tikai vienīgi kareivis Žanovskis, neviena tikpat kā nepamanīts, paslēpies aiz kuplas eglītes mežmalā, domāja citu. No savas vietas viņš labi pārredzēja bēdzējus, kas, nākdami arvien tuvāk, devās (un par to nevarēja būt šaubu) tieši šurp uz mežu.

− Tagad es nokniebšu vaļā palaistā gūstekņa vietā citu, − viņš apņēmīgi domāja. − Man ir vienalga, vai leitnants ir to pavēlējis, vai ne! Jo, galu galā, kāda velna pēc tad es te esmu? Vai tāpēc, lai tēlotu žēlsirdīgu zamarieti, jeb spēlētu tikai slēpšanos? Karot − to es gāju darīt. − Notika, ka katra jauna doma, ko viņš rada, saspīlēja kaŗavīra satraukumu un pārdzīvojumu arvien vairāk, urdīja un kurināja viņu kādam izšķirīgam lēmumam. − Kas es esmu? Kas esmu visu laiku viņiem bijis? Laucinieks! Zaļš, nenobriedis lauķis, kuŗa domas ir tikai priekš kaķiem. −

Visapkārt mežā atskanēja klusi saukts rīkojums: − Atpakaļ! Mežā! Nekavējoties doties atpakaļ biezoknī! Neizklīst! Turēties kopā! Atpakaļ! −

Kareivis Žanovskis klausījās tikai pa ausu galam. − Atkal jauna kaŗa kungu gudrība, − viņš rūca pie sevis un nekustējās. Viņš gulēja, atbalstījis ieroci uz rokas, un tēmēja. Viņš bija atradis savu mērķi, tagad viņš rīkojās rūpīgi un pacietīgi.

Kad Žanovskis nospieda šautenes sprūdu, izšāviens dobji pāršalca visu mežu. Žanovskis redzēja ienaidnieku skrējienā paklūpam, bet jau nākamā brīdī kādas stipras rokas sagrāba viņu pašu aiz apkakles un pacēla gaisā. Viņš atgriezās un pavisam tuvu sev pieliektu klāt ieraudzīja seržanta Plīša dusmu pārviebto seju, kas trīcēja. Seržanta vārdi kā atsevišķi rēcieni kopā ar siltām siekalām iesitās viņam tieši sejā: − Atpakaļ! Tu − − nejēga! − Seržants dvesa atsevišķi katru balsienu: − Vai tu ne-dzir-dē-ji leit-nan-ta pa--vē--li! −

Nepretodamies, spēcīga grūdiena dzīts, Žanovskis tenteriski iestreipuļoja mežā. Viņam likās, ka seržants uzvilka savu ieroci šaušanas gatavībā, pavērsa pret viņu, bet viņš piepeši uztvēra visu notiekošo pilnīgi bez līdzdalības. Viņš vairs pat nejuta, nevarēja atcerēties, ka seržants būtu viņu grūdis, lamājis. Kaut kas pilnīgi cits likās noticis, un tas viņu apņēma kā liela miera sajūta. Kareivis neapzinājās, ka būtu kaut kādi noziedzies. Viss notikušais viņam šķita vienaldzīgs, viņam nepiederīgs, pat nereāls. Viņš jutās ļoti apmierināts, jo bija par kaut ko izšķīries. Apziņā bija vairs tikai viena skaidra apņemšanās, kas atbīdīja pie malas visu pārējo kā nevajadzīgu. − Tagad es jums pateikšu visu, − kareivis Žanovskis domāja. − Es pateikšu visu, ko es domāju par jums un jūsu kaŗu, leitnanta kungs! −

 

*

 

Leitnants Zariņš jau sen bija nojautis, ka valda savāds, draudošs spriegums starp to, ko kareivis Žanovskis, viņa vai citu norīkots, veica un to, ko viņš īstenībā varbūt juta, domāja, gribēja. Šis gadījums, kam līdzīgus, bet mazāk raksturīgus varēja vērot ik dienas, mudināja viņu domāt, meklēt izskaidrojumu.

Būvinženieris Tālivaldis Zariņš nekad nebija sapņojis (kā tas nereti vien gadās jaunībā) kādreiz kļūt par virsnieku. Kā students norīkots instruktoru kursos, viņš bija savu karaklausības laiku beidzis virsniekvietnieka pakāpē, šī militārā izglītība viņu bija saistījusi galvenokārt tikai kā atsevišķu technisku zināšanu apgūšana, tomēr, vai arī taisni tāpēc, nokļuvis atkal kaŗaklausībā (tas nozīmē, iesaukts latviešu leģionā kā pilnīgi neatliekams gadījums), viņš bija, kā saka, tīri labi savā vietā. Sekojošā paaugstināšana leitnanta dienesta pakāpē notika drīzāk līdz sīkumam pamatīgas pienākumu izpildīšanas nekā kaut kādas izcilas varoņdarbības dēļ.

Kad leitnantu Zariņu iecēla par otras rotas komandieri, atkal likās, viņš ir tīri labi savā vietā. Viņš arī bija! Viņš centās, cīnījās šaubās un domās, pārvarēja savu vājumu un kļuva ciets. Daudz domu un atziņu radās un izauga bez iepriekšējas pieredzes un zināšanām. Dažreiz tās šķita dīvainas, jo tik ļoti nesaderējās ne ar patreizējo laiku, ne vietu ne apstākļiem. Bet leitnants tomēr stingri vadījās pēc savām domām un atziņām, saskatījis tam pamatu − rastu pašam sevī − tā tad cilvēkā; mērījis tās ar cilvēcības likumu mēru.

Tāpēc viņš, vērodams gan kareivi Žanovski, gan citus, bija domājis, atkal vērojis un atkal domājis. Beidzot viņam šķita, ka šai parādībai − draudošam spriegumam kaŗavīrā starp to, kas jādara un to, ko viņš domā, jūt, grib − ir saskatījis savu izskaidrojumu. − Vai nebija vienkārši tā, ka būt kaŗavīram, būt kaŗadienestā, bija ļaut sevi iesprostot būrī, kas visiem ieslodzītiem vienveidīgs. Bet tas vēl nebija viss! Tika prasīts, lai arī šo būru iemītnieki visi kļūtu viena veida būtnes. Šāds būris kļuva par krātiņu. Cilvēks lauzās no tā laukā. Jo vienkāršāks viņš bija, jo īstāka, dziļāka, bet arī neaplēšamāka bija viņa laušanās laukā. Dažreiz tā nāca kā rēciens, kā sitiens ar ķepu, nāca piepeši it kā bez kāda redzama iemesla.

Šiem būŗiem bija sargi, − leitnants bija domājis tālāk. − Tie bija virsnieki: vadu, rotu, bataljonu komandieŗi; arī instruktori − grupu komandieŗi. Šie sargi pa lielākai daļai tika sagatavoti kādiem pavisam citiem īpašiem uzdevumiem, būŗu nosargāšanai iemācot lietot − īsi un aši − varu. Ja šie sargi palika pie iemācītā, dzīvoja tikai saviem īpašiem uzdevumiem, izvēlējās šķietami vienkāršāko drošību − varu, tie bieži aizgāja bojā tā, ka ne tikai neveica savus uzdevumus, bet arī nezināja savu neveiksmju cēloņus.

Ja kaŗavīriem, kuŗi šķita iesprostoti kaŗadienesta būrī, prata, spēja un varēja attaisnot viņu ieslodzīšanu, ja viņi paši saskatīja būri kā savas gribas, tas nozīmē, pašu noteikta lēmuma, likuma radītu iestādījumu, vai arī kā briesmu novēršanas nepieciešamību, tad viņi redzēja tikai šo būri un cieta to. Bet ja šādu attaisnojumu nebija, jeb tie šķita maldīgi, viņi par būri uzskatīja tā sargus, savus virsniekus un instruktorus, kas tos turēja ieslodzītus.

Kā tas bija tagad? − leitnants bija jautājis sev un atzinis, − visa sākuma attaisnojumam un jēgai vajadzēja nākt skaidri pateiktai no vadības; no pulkvežiem, ģenerāļiem. Man ir pilnīga tiesība jautāt, − leitnants bija domājis vēl tālāk, − pēc visas mūsu cīņas sākuma iemesliem, pēc tās attaisnojuma un jēgas tāpēc, ka es esmu bīstamajā starpā starp pavēļu devējiem un to veicējiem. Ja nav attaisnojuma pavēlei, turēt ieslodzītus kaŗadienesta būrī cilvēkus, ieslodzīto sitieni vispirms un bieži vien ķer vienīgi starpniekus.

Kā tas bija sākumā? Bija atskanējuši miglaini minējumi par kārotā mērķa − brīvības atgūšanas − vispār pieļaušanu par mērķi. Tad man vajadzēja iedomāties un ticēt, ka šis mērķis ir pieļauts, stingri noteikts, tā atklāta pateikšana tikai laika jautājums. Zināmu laiku es to spēju. Daudzi man līdzīgi to spēja. Pēcāk tika atklāti pateikti citi, bet jau primārā mērķa − brīvības atgūšanas −aizstājēji. Latviešu kaŗavīram esot dota iespēja apliecināt, ka tauta ir brīvības cienīga. Arī tas līdzēja.

Bet tagad? Šai brīdī? − leitnants domāja.

− Jaunie vīri, apstākļus īsti nepārzinādami, brīdi bija ticējuši bezprātīgai iedomai: kājām, šauteni plecā, cepuri pakausī aizsniegt Kurzemi. Šī iedoma sabruka. To vienkārši nospieda pārspēks. Un nu? Dzirdēja, ka kaut kur Drēzdenē akli fantasti (jeb arī dziļi ticīgie?) gatavojoties no nepārprotami savtīga valstu robežu pārkārtotāja, kam nu sakautam vairs atlikušas ko aizstāvēt tikai savas zemes robežas, saņemt brīvības grāmatu latviešu tautai. Tās bija aklas blēņas! Tad jau vairāk jēgas varēja atrast pagalam nodeldētajā sauklī − kur leģions, tur Latvija. Tas vismaz pateica, ka Latvija nebūs mirusi, iekams dzīvs būs kaut viens tās kaŗavīrs.

Bet arī pašreizējos apstākļos bija kāds jēgas pilns attaisnojums, kāpēc kaŗavīrs cīnījās un mira. Vai tas nesaskanēja ar paša vienkāršākā kareivja dziļāko domu: ja nu jāmirst, tad par dārgāko cenu un savas zemes vārdā! Vai tas, kaut neuzrakstīts, nebija pateikts ik pulkveža pavēlē? Mums ir jāpaliek dzīviem! Un to nekad nevar panākt, izjukušiem bēgot, bet tikai − turoties kopā, kaut šī iespēja maksā upurus, kaut jāpakļaujas svešu pavēlēm.

 

*

 

Izvairīdamies ienaidnieka, kas lielos baros tuvojās mežam, leitnants Zariņš pavēlēja rotai doties atpakaļ, taču neveda to tieši iekšā biezoknī, bet devās atpakaļ gandrīz pa šurp nākot jau iemītajām pēdām un šķērsojot meža ceļus gandrīz tajās pašās vietās, kur pirmāk. Kad leitnantam šķita, rota ir pietiekami attālinājusies no ienaidnieka, kas, nez’ vai meklēs naktsmājas biezoknī, bet, jau mežmalā atjēdzies, dosies atkal atpakaļ, viņš deva rīkojumu apstāties un lika pasaukt pie sevis seržantu Plīsi un kareivi Žanovski, kuŗu sadursmi bija pamanījis tūdaļ pēc piepešā šāviena.

Ieraudzījis Žanovski un cieši aiz tā muguras seržantu Plīsi ar šaušanai paceltu ieroci, leitnants pirmā mirklī ļoti satrūkās. Vai tad bija noticis vēl kaut kas? Viņš ātri ieskatījās kareivja sejā, bet tā bija rāma un izlikās nesatraukta kā vienmēr.

Viņš ātri pagriezās pret Plīsi. − Seržant! − viņš teica. − Jūs vadīsit apvidus izlūkošanu un novērošanu. Mēģinait ar novērotāju ķēdi piekļūt ceļam, cik tuvu vien iespējams. Mums ir jātiek uz rietumiem. Esiet piesardzīgi! Izvēlieties tikai tos vīrus, kas kaut kādi maskējušies ar baltiem pārsegiem! Ja jūs tomēr pamana, nāciet atpakaļ, un mēs dosimies tālāk. Pagaidait! Pirms jūs ejat, nododiet šādu rīkojumu vadu komandieŗiem: kaŗavīriem pulcēties ap saviem komandieŗiem! Būt gataviem katrai varbūtībai! Izvietot apsargus! Un neaizmirstiet arī leitnantu Šmitu! Tas viss. Protams, lai kas notiktu, mēs neizkustēsimies no šīs vietas ātrāk, iekams jūs nebūsit atpakaļ pie mums. −

− Saprotu, leitnanta kungs! − seržants apgriezās un tumsā acumirklī bija pazudis skatam.

− Kareivi Žanovski, − leitnants tūdaļ pagriezās pret otru, − jūs pirmāk asā veidā pārkāpāt piesardzības noteikumus, bez pavēles šaujot pret ienaidnieku un neievērojot pavēli doties atpakaļ. − Kad kareivis Žanovskis acumirklī neko neiebilda, leitnants turpināja: − Paldies Dievam, ka šim šāvienam nav seku... vēl pagaidām. Bet par šādu rīcību, kas apdraudēja visu rotu, es varu jūs, kā tas jums zināms, bargi sodīt. −

− Protams! − kareivis Žanovskis beidzot iesaucās. − Protams, ka jūs varat mani nošaut. − Viņš sāka runāt ātri, saraustīti, bet stāvēja nekustēdamies, tikai brīžam likās, ka, ievilkdams plaušās gaisu, viņš saslējās un pēc, kopā ar vārdiem aizturēto elpu izlaizdams, nopurināja galvu gan pa labi, gan kreisi, gan uz priekšu, it kā lūkodams notraukt gružus, kas būtu sabiruši uz sejas un matos. − Es šāvu. Es nošāvu vienu boļševiku, kas varbūt bija nošāvis ne vienu vien mūsējo. Nošāvis vai uzdūris uz durkļa kā salmu maisu. Ka es viņu ķēru, to es redzēju. Nu jūs varat nošaut mani! Par ko? Par to, ka es nošāvu boļševiku tāpēc, ka palaidāt gūstekni brīvībā? Jeb par to, ka reiz nopuņķojies kaprālis lika man rāpot pa pagulti tikai tāpēc, ka barakas grīda nebija iztīrīta pa viņa prātam. Tāpēc gan es neļāvu iesaukties, lai bakstītu putekļus grīdas dēļu šķirbās! Jeb nošaut mani par to, ka jūs, virsnieki, divas naktis savā barakā dzērāt mūsu Ziemas svētku šņabi. Es saņēmu tikai ceturto daļu pudeles, bet citur deva katram puspudeli. Jeb nošaut mani par to, ka atkāpjoties, ja šauj virsū kā trusim, jāklausās kaŗa kungu gudrībās un jāskrien ar pā−ā−ārskrējieniem un at−−−starpēm? −

− Kareivi Žanovski, − leitnants teica, − jūs nezināt, ko jūs sakāt! −

− Pagaidait leitnant! Pirms jūs pavēlēsit mani nošaut, zinait, ka jūs un citi oficieri visu laiku neesat neko citu darījuši, kā ļāvuši nošaut savus kaŗavīrus. Ko visu jūs esat šai laikā mums stāstījuši; cits caur citu! Par vadoni... par jauno Eiropu... par sevis cienīgu nostatīšanu vadoņa acīs... Kāpēc tad neviens nav kliedzis: fīrer, tā ir mūsu lieta! Un prasījis mums: vai ne, puikas? Vai bijušas bailes, ka tad no mūsu jā! pārsprāgtu ausis? Ko nu tas − muļķības. Jūs visi kopā esat kā veci rati, ko kāds svīzdams, stenēdams uzstūmis kalnā un tad palaidis vaļā. Jūs visi sēžat iekšā − vietiņa šķiet droša diezgan, kaut gan rati ripo uz elli. Nevienam nav drosmes grūzt kāju riteņos, lekt laukā. Nevienam oficieram nav bijusi dūša pateikt: nē, nu ir diezgan! Tagad, puikas, vicosim pa labi un kreisi, pa sarkaniem un zaļi pelēkiem! Ar mūziku! Cauri... visa šitā nejēdzība... −

Žanovska balss kļuva klusāka, viņš it kā saduga, tad atkal piepeši saslējās un turpināja: − Redziet, leitnant, es esmu vienkāršs, dumjš lauķis. Bet tik daudz es arī saprotu, ka viss ir sagājis dēlī. Viss! Es, laikam, nemāku gaidīt. Es varu tikai ciest. Bet kad mērs ir pilns, tad ir cauri... galā... cauri un galā ar manu pacietību... −

Kareivis Žanovskis apklusa −, un tā pagāja krietns brīdis. Arī satumsušais mežs bija kluss un šķistu pat tukšs, ja šad tad kaut kur tumsā neatskanētu klusa sasaukšanās, soļi. Bija jau tik tumšs, ka abi vīri, kas atradās pāris, trīs soļus viens no otra, tik tikko saskatīja pretimstāvētāja seju. Un piepeši kareivim Žanovskim šķita, ka viņš nemaz nebūtu runājis skaļi, ka viņš stāvētu svešajā, satumsušajā mežā pilnīgi viens un būtu tikai domājis, sodījies pats pie sevis, kā to jau darījis neskaitāmas reizes smagu, murgainu, saraustītu, nospiedīgu domu pārņemts. Bet šāviens! Un piepeši kareivja Žanovska acis it kā iepletās un viņš, likās, tikai nupat skaidri saprata savas rīcības iespējamo postu. Bet tai brīdī beidzot ierunājās leitnants.

− Vai tas ir viss? − viņš jautāja. Kareivis Žanovskis piepeši vairs ne spēja, ne zināja, ko atbildēt. − Ir labi, − leitnants noteikti turpināja, − ja cīnās biedri uztic viens otram savas raizes. Visu, ko jūs pateicāt man, jūs pateicāt man tāpat, kā jūs to būtu pateikuši vienalga kuŗam citam savas vienības puisim. Tas lai tā arī paliek! − Tad leitnanta balss ieskanējās asi, skarbi it kā bezjūtīgi: − Bet, kareivi Žanovski, atcerieties šo! Mans uzdevums ir izvest savus kaŗavīrus no ienaidnieka aizmugures. Pret katru, kas aizkavēs vai traucēs šo nodomu − viņus glābt, es izturēšos kā pret ienaidnieku. Tāpēc, kareivi Žanovski, lai mums vairs nebūtu nekādu pārpratumu: arī manu pavēļu neievērošana nozīmē šī uzdevuma veikšanas traucējumu. Tas viss! Tagad es jums pavēlu: ejiet pie savas grupas! −

Ne vārda nebildis, kaŗavīrs aizgriezās.

Tad kļuva dzirdama kāda klusināta, bet neatlaidīga balss, kas taujāja pēc rotas komandiera.

− Šeit! − leitnants Zariņš atsaucās.

− Leitnanta kungs, es esmu izlūku grupas ziņnesis, − pienācējs teica. − Seržants Plīsis lika zinot, ka, pēc viņa domām, apvidus šķiet labi piemērots ceļa šķērsošanai. −

 

JG12 (10. turpinājums)

 

IX

Nelielas kabatas laternas gaismā leitnants Zariņš atkal pētīja apvidus karti. Armijas laterna bija veidota tā, ka gaismu, ko tā deva, nosedza ir no augšas, ir sāniem un tikai sīks staru kūlis meta ieapaļu gaismas plankumu uz kartes.

Mirkli, it kā aizmirsis šo gaismas plankumu uz Klāraskalna muižas apzīmējuma, leitnants domāja, ka varēja būt tikai viens vīrs, kas rīkojās un deva pavēles viņā pusē aiz ienaidnieku bariem − pulkvedis. Šāds pieņēmums varēja daudz ko izskaidrot un arī palīdzēt.

− No sākuma, − leitnants piepeši atcerējās, − kad es viņu ieraudzīju, ,es vispirms sajutu ģeķīgu domu, ka laikam būs jāgodā pulkveža uzpleči un formas tērps − tik vienkāršs cilvēks šķita tās nēsātājs. Bet izrādījās, ka aiz vienkāršās, pat necilās ārienes bija izveicīgs kaŗavīrs, kas zināja, kā rīkoties plašā apjomā. Viņš ne tikai redzēja un izprata notiekošo, bet škitās to jau paredzējis. Tāpēc ienaidnieks viņu nekad nepārsteidza, bet pārspēka nomāktais zaudētājs nekad nešķita zaudētājs. −

− Vispirms es mācījos pulkvedi cienīt, − leitnants domāja tālāk. − Bet tagad es viņu mīlu. Mīlu tāpat, kā viņu mīl citi − šo it kā dzīvo leģendu. −

Pēkšņi leitnants strauji un noteikti pagriezās pret virsniekvietnieku Rūci, kas bija nostājies blakus kopā ar pārējiem vadu komandieŗiem: − Sakait, kā jums liekas, kas komandē tur − pāri pretim otrā pusē? −

− Man šķiet, ka tur varētu būt tikai mūsu pulkvedis, − teica Rūcis. − Šī frontes daļa ir mūsu pulka iecirknis, kaut tā kreisajā spārnā neatrodamies, kā paredzēts, mēs.

− Jā, arī es tā domāju. Un jo vairāk es tā domāju tagad, kad jāizšķiŗas, ko darīt turpmāk, jo drošāks es esmu par to, ka jāiet arvien tālāk un tālāk uz rietumiem, līdz atrodas kāda sprauga, pa kuŗu varam nokļūt otrā pusē. −

Leitnants bija sācis runāt klusi, un pateiktais vairāk izklausījās pēc spriedelēšanas pašam pie sevis, taču neviens no apkārt stāvošajiem nedomāja tādēļ bilst ko pretim un viņu pārtraukt. Vīri klausījās uzmanīgi, vērīgi, it kā pat apbrīnā, uztverdami savā apziņā kā pilienus traukā katru leitnanta vārdu un domu un manīdami, ka tā zūd neziņas, baiļu un vājuma sajūtas, nedrošība. Viņi neapzinīgi pārdzīvoja atziņu, ka dzīvs, sapratīgs cilvēks un tā rīcība ir stiprāki par briesmām.

Beidzot bija nācis pēkšņais pagrieziens, kad kļūmē vai briesmās nonākušie atzīst un bez aizspriedumiem pakļaujas stiprākā, uzņēmīgākā, izveicīgākā, zinīgākā vai bieži arī tikai − manīgākā vadībai.

Šo pārmaiņu manīja arī leitnants Zariņš, un tā viņu uzmundrināja, iepriecināja gandrīz tāpat, kā tas notiek ar pusaudžu bara vadoņiem. Bet leitnants Zariņš skaidri izprata šo savu piepešo sajūtu un tās cēloņus. − Cik nemainīga gan savos pamatos ir cilvēka daba, − viņš domāja. − Bet lai! Es parādīšu, ka izturēšu. Un jūs − izturēsit līdz. −

Viņš runāja tālāk: − Kā pirmāk redzējām, ienaidnieku aptur diezgan nežēlīgā veidā. Mēs tikai vairs nezinām paredzētās apturēšanas vietas. Ja nu otrā pusē vīrs, kam par tām ir jāatbild, ir mūsu pulkvedis, tad viņš gan zina visas spraugas, pa kuŗām varētu nokļūt pie viņiem. Un tāpēc visas šīs spraugas ir apsargātas. Mums tikai jāatrod tā, kuŗas priekšā vēl nebūtu sablīvējies ienaidnieks. −

− Kad es skatos kartē, es redzu tikai vienu iespēju − vispirms pagriezties pret rietumiem. Turp mēs arī dosimies. Iesim cieši slēgtā virknē, cits aiz cita pa seržanta Plīša izlūku grupas izvēlēto ieplaku. Mūs nosegs tumsa un nedaudz paslēps paugurainais apvidus. Ja mēs sasniegsim ceļu nepamanīti, lūkosim to arī šķērsot nepamanīti. Jo ilgāk mēs būsim kā neesoši ienaidnieka acīs, jo /un tas ir pats par sevi saprotams/ labāk un izdevīgāk tas būs mums.

Otrā pusē aiz ceļa sākas staignas purva pļavas. Tās mūs paslēps. Ja mūs pamanīs, tad mēs lauzīsimies cauri: skriesim un, ja būs vajadzīgs, šausim! Bet var diezgan droši pieņemt, ka ienaidniekam vēl nav ne mazākās jausmas par tik lielas un nepamanītas pretinieku grupas esamību savā aizmugurē. −

− Bet šāviens no mūsu puses pirmāk mežmalā?.. − teica trešā vada komandieris.

− Šis starpgadījums jau nokārtots! − leitnants viņu asi pārtrauca. − Ienaidnieks, kā mēs redzam, nav šo šāvienu pamanījis. Tas ir ļoti ticami, ievērojot viņu diezgan juceklīgo stāvokli tur... uzkalnos. Tāpēc vēlreiz: pieņemot, ka ienaidnieks nezina, ne − cik liela pretinieka grupa atrodas tā aizmugurē, ne arī − kur tā tveŗas, var secināt, ka, ievērojot visu piesardzību, šai tukšajā, neapbūvētajā apgabalā mēs spēsim pārvietoties nepamanīti un netraucēti. −

Pirms viņš teica vadu komandieriem doties pie vienībām, leitnants vēl piebilda: − Neaizmirstiet saviem puišiem pie izdevības kaut kādi atgādināt, ka mums visiem jāpaliek dzīviem, bet to iespēsim tikai − turoties kopā.−

Bet to pateicis, viņš mirkli samulsa, saduga sevī. Tad viņš piepeši pasmaidīja un juta, ka viņu pārņēma it kā nebēdīga vieglprātība, kas viņam bija bijusi tik raksturīga pusaudža gados un palīdzējusi aizsegt tās dziļākās, nopietnākās domas, ko gribējās kautrības dēļ noslēpt, kas izrunātas būtu kļuvušas tikai tukši vārdi.

− Bet, kungi, − leitnants piepeši turpināja vieglā, skanīgā balsī, kuŗā kādreiz studentu vakaros (tas šķita jau tik sen!) visi bija labprāt mīlējuši klausīties, − Dieva dēļ, nesakait puišiem, ka to, palikt dzīviem, es viņiem pavēlēju. Es tikai domāju, ka to var panākt − turoties kopā. Un es ceru, jūs mani sapratāt! −

Neviens no klātesošajiem neatcerējās, ka agrāk būtu dzirdējis leitnantu tā runājam. Pašā pirmajā brīdī acumirklīgajā stāvoklī tas tiešām izklausījās pilnīgi vieglprātīgi, pat neldzīgi un nevietā. Taču ātri vien sekoja pārmaiņa. Klausītāji cits pēc cita it kā sakaunējās paši par sevi. − Tas taču bija joks, − viņi domāja, − sava veida karātavu humors, ko iedrošinājās, briesmām acīs skatīdamies, teikt stiprie. − Un gandrīz reizē cits pēc cita, it kā nokratījuši nemīlīgu nastu, vīri izliecās taisni un klusi iesmējās. Viņu smiekli skanēja viegli, brīvi.

Projām ejot, kāds pat piemetināja: − Bet pavēle paliek pavēle! −

Likās, ka neliels sīkums kaut kādi ir ietekmējis un izšķīris visu notikušo un to, kas vēl nāks, par labu otrai rotai.

Izgājuši no meža, kas atradās apmēram kilometru nostāt ceļam, kaŗavīri ciešā virknē iznāca klajumā.

Tūdaļ, kaut nakts bija tumša, viņi ievēroja, cik tomēr gaišs bija sniegs un cik labi saskatāmi uz tā iezīmējās viņu tumšie stāvi. Un tūdaļ pat kaŗavīri katrs pa sevi iztēloja kaut kur vēl neredzamā tālumā paslēpušos glūnīgu vērotāju. Katram bija savs vai pat vairāk šādu iedomās radītu svešu, naidīgu vērotāju acu pāru. Un pirmā mirklī likās, ka šis neesošais, tikai kaŗavīru iztēlē radītais ienaidnieku pulks ir tik stiprs, ka pārvarēs gājienu...

...Vīri vērās atpakaļ uz mežu, kas, pamests aiz muguras, viņiem piepeši izlikās kā glābējs, pasargātājs cietoksnis, kuŗa vārti ar katru soli, ko viņi veica klajā ceļa virzienā, aizvērās vairāk un vairāk... beidzot aizkrita ciet pēkšņu, ņirdzīgu smieklu pavadīti ... varbūt jau šai brīdī, vienalga, no kurienes nākuši, ienaidnieka kaŗavīri sagūlās pamestajā mežmalā ar uzvilktiem ieročiem, lai sagaidītu gājējus atpakaļ ... vīri satraukti vērās apkārt, spēra nedrošu soli, tuntuļoja, uzgrūdās cits citam ...

Tikai lēnām un pamazām viņu augumi izslējās taisnāki no uzlīkušās, pārāk slēpulīgās pozas; solis kļuva drošāks un raitāks. Jo katrs (priekšējie skaidri, aizmugurē ejošie vairāk tikai nojauzdami) bija redzējis priekšā paceļamies stāvus, kas par tādiem īsti kļuva tikai tad, kad izbāza roku no baltā pārsega apakšas un māja ceļa virzienā, pēc atkal kļūdami nesaskatāmi, jo bija, sekodami seržanta Plīša rīkojumam, jau aizsteigušies uz priekšu. Notika, ka cits pēc cita nozuda svešo, naidīgo vērotāju acu pāri, jo tos bija pārvarējuši citi − gaiši, drosmīgi ...

Ap to laiku seržanta Plīša izlūku grupas daži vīri jau bija šķērsojuši ceļu. Uz šo brīdi viņi bija gaidījuši krietnu laiku, jo cits pēc cita ar lielām atstarpēm frontes virzienā bija aizbraukuši vairāki ienaidnieka spēkrati, aizvilkdami līdz pa izbrauktā ceļa grambām nežēlīgi lēkājošus lielgabalus. Tie bija steigušies ...

Tagad ceļš bija kluss, un cik varēja saklausīt, aizmugures virzienā uz tā nemanīja nekādu kustību. − Nu ir nieka lieta vīram vai diviem šķērsot ceļu, − domāja seržants Plīsis. − Bet ne tā gandrīz veselai kājnieku rotai. Kuru katru mirkli varēja atskanēt patāla spēkratu ierūkšanās, un pēc pavisam īsa brīža tie jau būtu klāt. Vajadzēs skriet! Kad visi būs klāt pie ceļa, tad augšā un pāri, ko nagi nes. Otrā pusē puiši jau būs priekšā... Ap divsimts metru platā ieplaka viņpus ceļa taisni vai radīta, lai nozustu kā žīds pa Miķeļiem... −

To seržants Plīsis lika pateikt leitnantam.

Un tā arī notika.

Kad nāca pavēle − pār ceļu! − tad vīri, kas gaidīdami rīkojumu, bija sagūlušies sniegā, lēca kājās un lielākos baros skrēja uz priekšu: cits klupdams, cits pat nostiepdamies sniegā visā augumā, atkal rausdamies stāvus, tverdams savu ieroci, municijas kasti vai saini.

Pārkļuvuši ceļam, viņi skrēja tāpat tālāk vēl kādu brīdi, līdz sāka pietrūkt elpas un dažs pārpūlē jau vēma. Tagad vajadzēja apstāties, bet frontes virzienā piepeši atskanēja izšāvienu troksnis. Nevienam nebija šaubu, ka šāvēji bija ienaidnieki, un pārpūlē apdullušie kaŗavīri skrēja vēl tālāk.

Viņi apstājās tikai tad, kad apvidus kļuva arvien dziļāk piesnidzis un, skrējienā apkārt paveroties, radās bažu pilna iedoma: kaut tikai nenomaldos no citiem. Tad viņi sakrita sniegā kā kuŗais: cits pietupies, cits sēdus, cits visā augumā guļus. Tikai maz pamazām līdz viņu apziņai nonāca doma, ka netālā dārdoņa frontē viņus neskar. Kaŗavīri cēlās un cits pēc cita taujādami, lēni sapulcējās kopā. Bet pēc brīža viņi atkal devās tālāk.

 

*

 

Par gājiena mērķi leitnants bija izvēlējies divu ezeru spraugu un veda rotu turp pa taisnāko un iespējami drošāko ceļu. Viņi apgāja lavīdamies pāris lauku mājas, uzmanīgi šķērsoja kādu sīkāku ceļu, uz kuŗa arī jau iezīmējās pāri gājušu karaspēka vienību pēdas, un arvien dziļāk un dziļāk ne tikai iebrida, bet, likās, arī iegrima piesnigušajā apvidū.

Nemanāmi bija pieņēmies sals. Cēlās ass un stindzinošs vējš, vietumis uzraudams sniegu un sagriezdams to skaudrā virpulī.

Vējš brīdi pa brīdim aprima, taču sals kļuva vēl skaudrāks. Šur tur jau atskanēja kluss lāsts, nopūta, īss, strups pārmetums kādam, kas izdomājis šādu ceļu, bet, it kā neapdomāti sākts, apklusa pusvārdā. Reiz sakarsušie augumi bija atdzisuši un nu sala. Ienaidnieka tiešā tuvuma radītais satraukums, arvien tālāk aizejot, pārgāja. Sāka sūrstēt vai tirpt nesamā pārstieptā roka, nospiestais plecs.

Visbeidzot uzmācās izsalkuma sajūta un nogurums, bet pēdējais kļuva noteicējs, jo to vēl pastiprināja vēlēšanās gulēt. Nāca jau otra nakts tikpat kā bez miega. Viss, kas šais pāris dienās bija darīts, piedzīvots un pārdzīvots, piepeši raksturojās vienā, visus pārējos iespaidus nomācošā sajūtā − gulēt... gulēt... par katru cenu gulēt...

Sākumā, kad bija jānokļūst pāri kādai nelielai upītei pa ledu, šis atgadījums vēl nedaudz satrauca, sasprindzināja. Vēlāk vairs netika vērots pamats zem kājām. − Šad tad no vīra uz vīru atnāca leitnanta teikts mudinājums būt gataviem, jo neviens nezināja, kur ienaidnieks. Kādu laiku arī tas nedaudz līdzēja. Taču drīz vien šādas ziņas vīri pateica cits citam kā sekodami sen apnikušam, bet negrozāmam rituālam, dažreiz paši juzdami, ka apziņa vairs nepaturēja vārdu jēgu, tos uztverdama un atkārtodama pilnīgi automātiski. Beigās nenotika pat tas, un neviens nezināja, vai, brīdi pa brīdim laists, leitnanta teiktais maz aizsniedza gājiena beigas.

Tā tika aizsniegts kāds aizputināts lauku ceļš.

− Apstāties! − atskanēja kluss rīkojums; un tas acumirklī pāršalca gājienu kā sen jau gaidīta, bet tikai neizrunāta vēlēšanās.

Viņi bija nonākuši neliela meža malā un nesteigdamies sapulcējās kopā. Vīri apsēdās uz saviem nesamiem vai arī uz kaŗavīru teltenēm, paklājuši tās sniegā. Kā pa ausu galam viņus aizsniedza ziņa, ka pāris izlūku jau devušies uz priekšu. Lai! − viņi domāja.

Starp sniegā sēdošajiem, snaudošajiem un salstošajiem vīriem staigāja divi, trīs vai vairāki (kas to varēja pateikt!) sargi −modinātāji. Tā bija noteicis leitnants. Katru, kas snauduļoja vai bija iemidzis, sargi neatlaidīgi un šad tad pat nesaudzīgi modināja augšā. Viņi neatlaidās arī tad, kad modināmais atsaucās noteiktā, saprotamā un dažreiz pat niknā balsī: − Pie velna, es nemaz neguļu. Un ausis un deguns man nav ne nosaluši, ne balti. − Runātājam pat likās, ka šie dauzoņas (tā viņš domāja) bija neatlaidīgi tikai tāpēc, lai darbodamies paši sardzē neaizmigtu un neizpelnītos sodu.

− Bet tavs deguns i r balts! − tad teica sargi.

Kā negribēdams miegainais beidzot laiski izvilka kailu roku no mēteļa iekšpuses, kur to bija, slēpdams aukstumam, turējis padusē, aptaustīja degunu un izbijās. To patiešām nejuta. Ātri, satraukti viņš sāka berzēt seju ar sniegu.

Cīnīdamies ar miegu, ar draudu apsaldēt locekļus, vīri nemanīja, kā pagāja laiks.

Piepeši atskanēja šāviens, spalgi, varmācīgi ielauzdamies nakts klusumā. Tam sekoja otrs, skanēja dobjš grāviens, beigās kaut kur tālāk troksnim piebiedrojās boļševiku ložmetēja gausā klabēšana.

Visi pamodās.

Pagāja ilgs laiks, bet nekas vairāk nenotika. Sasprindzinājums atslāba, sargi − modinātāji atkal atsāka savu darbu.

Kad leitnants bija izvēlējies divus izlūkus no sev tuvumā esošajiem vīriem, vispirms nosaukdams rotas uzturzini kaprāli Priedi, pēc tam kareivi Šķibustu, neviens nebūtu ticējis tam, ka Šķibusta acis gandarīti iemirdzējās. Biedri blakus to arī nepamanīja, jo it kā vainas apziņā, nodūruši acis par tukšās lozes izvilkšanu, viņi vairījās abus uzlūkot.

Nekavēdamies, gandrīz ar skubu abi izvēlētie izlūki nometa savus nesamos pie atpakaļpalicēju kājām: Šķibusts patronu kasti, kaprālis Priede savu mugursomu. Tāpat steigā vien viņi katrs aizbāza aiz mēteļa jostas pa pāris rokas granātām, ko citi pasniedza, un jau soļoja mežā iekšā, vēl pārlikdami no rokas rokā savu ieroci, lai tas būtu ērtāk nesams un vieglāk aizsniedzams.

− Izmeklēta cūcība un vairāk nekas! − iedams teica kaprālis Priede. − Cilvēks ir noguris kā suns, bet ar to nepietiek − viņam vēl jāiet izlūkos! −

− Tā iet, ja pazaudē savu uzturziņa amatu!.. − pasteidzās iebilst Šķibusts. − Bet zini ko? Es gan labāk vēlētos, ka tu arī šonakt būtu tikai uzturzinis, kam ir kaut kas ko dalīt... −

− Nepalaid nu muti... −

− Ak, tādas runas tev nepatīk! − Šķibusts pēkšņi iesaucās tik dzīvi, it kā viņam prātā būtu neskaitāmi citi sarunu temati, it kā viņš nebūtu ne noguris, ne izsalcis, bet tikai justu lielu vēlēšanos un patiku runāt ar otru, uz ko gaidījis jau ilgu laiku. − Labi, tad paklausies! Man tu šonakt nekā nenoslēpsi. Tev ir bailes, bet tu sakies esam noguris. Redzi, es neesmu noguris! Bet tu jau arī nekad apmācību laikā nevārtījies kopā ar mums pa dubļiem, nestaipīji apkārt koka šauteni un munīciju kastes, nekad nesali sardzēs... −

− Tas nav tiesa, ko tu saki! − kaprālis iesaucās. − Es tāpat darīju savu darbu, veicu savu pienākumu, kas ir tikpat nepieciešams ... −

− Loti maz! Manā vērtējumā ļoti maz nepieciešams, lai uzvarētu šo kaŗu. Lai zaudētu? Varbūt jā! Tu biji rotas uzturzinis. Labāk paēdis? Jā! Nekad nosalis, ne novārdzis? Jā! Vieglāk un ērtāk dzīvojis? Jā! Bet vai jebkad tu jūti, turējies kopā ar mums? Nē! −

− Tu, Šķibust, esi vēl ļoti zaļš puika, kam par daudz liela mute! −

− Labi! Es esmu vēl ļoti zaļš puika. Bet es nebaidos no nekā! Es nekad nelikšu savu drošību pirms sava goda, kur nu vēl siltu uzturziņa vietu! Redzi, tāpēc es nekad negribēju un negribēšu būt rotas uzturzinis. −

− Es vēlreiz saku, ka tev ir par daudz liela mute taisni tāpēc, ka ko dzīvot atlicis tik maz! −

− Ak tu arī tā domā, ka dzīvot atlicis maz! − Šķibusts iesaucās. Varēja likties, ka abi kaŗavīri runādami bija vieglprātīgi aizmirsuši savu uzdevumu. Taču Šķibusts juta, ka vēl nekad, kopš bija sākts iepazīstināt ar izlūka darbu, viņš nebija varējis to izprast un veikt tik labi, kā šajā naktī. Viņš soļoja brīvi, viegli, vērdamies uz priekšu tumsā, sadzirdēdams gan vēja aurus, egļu iešalkšanos, gan pārslu sanoņu. Izlikās, ka sarunu, līdzīgu šīs nakts sarunai, viņš ar kaprāli Priedi būtu jau atkārtojis daudzas reizes iepriekš vingrinājumos. − Labi, −Šķibusts turpināja. − Lai tev taisnība, ka es esmu vēl zaļš puika. Bet es gribu dzīvot kā cilvēks, iekams es mirstu. Vai tu zini, ko tas nozīmē − dzīvot kā cilvēkam? −

Kaprālis Priede vairs neatbildēja. Neparasto nevarību, ko radīja šī savādā saruna ar Šķibustu tik īpatnējos apstākļos, vēl papildināja kāda cita sajūta, ko viņš visiem spēkiem centās pārvarēt, noslēpt, bet nevarēja. Tas bija izmisums.

− Es nebaidos no nekā, − Šķibusts brammanīgi turpināja, − kaut gan esmu izsalcis, kamēr tu vēl vakar, varbūt pat šodien labi paēdi! Tu nemaz nebiji tik slikts uzturzinis −−− pret sevi! Tādi jūs bijāt visi, mūsu dārgie likteņa biedri rotu kanclejās, bataljonu ambulancēs, kurpnieku un drēbnieku darbnīcās, ieroču noliktavās. Es nemaz nezinu visus tos caurumus, kuŗos jūs salīdāt un tad nez’ kāpēc sākāt uzlūkot mūs ar pārākuma apziņu acīs. Tas vēl nebija ļaunākais. Ļaunākais sākās tur, kur sākās noziegums − jūs zagāt! Ne jau kaŗa vadībai jūs zagāt. Tik liela stila noziegumam vīri dzimst reti. Jūs zagāt no mums, no tā mazuma, kas bija paredzēts, lai mēs varētu uzturēt savu dzīvību. −

Kaprālis Priede klusēja. Šķibusts paskatījās uz viņu, pavēra jau muti, lai vēl ko teiktu, bet pēkšņi aprāvās. Kaprālis Priede trīcēja. Viņš neskatījās ne pa labi, ne kreisi, bet turēja galvu ar taisni uz priekšu vērstu skatu un soļoja sevi neapzinādamies.

− Kas tas bija? − Šķibusts asi domāja.

− ... kur es esmu kaut ko tādu jau redzējis?. . kādu, kas tāpat būtu soļojis man blakus?.. − Pavisam piepeši un samulsis Šķibusts atcerējās savu mazāko brāli. − ... tas notika mājās ... jā, mājās ... mazais brālis soļoja man blakus pie tēva, lai saņemtu drošu pērienu... par ābolu zagšanu... aizmugurē puikam bija kaimiņu dārzs un saimnieks ar pātagu... blakus es − sargs... stiprāks un izveicīgāks vecākais brālis... −

Tālumā uz taisnā meža ceļa jau pavīdēja klaja lauka gaišums, kad piepeši ne visai tālu priekšā kāds stāvs uzlēca uz ceļa un krieviski sauca − stāt! kas nāk? Acumirklī Šķibusts klupa pa kreisi uz grāvi un iekrita tajā visā garumā kā nemākulis peldētājs no laipas ūdenī. Rausdams no sniega aiz jostas aizbāzto rokas granātu, Šķibusts manīja, ka kaprālis bija apstājies un palicis tieši ceļa vidū. Tad pēkšņi viņš strauji griezās apkārt un sāka skriet taisni pa ceļu atpakaļ. Šķibusts izrāva granātas degli. Viņš gaidīja un klausījās. Viņam likās, ka kāds skaitītu − lēni un dobji: viens... divi... trīs ... Klusumu un satraukumu pārskanēja šī neesošā balss, skaitīdama sekundes viņa vietā. ... pieci... Tad sprāga ienaidnieka šāviens, pēc otrs. Uzrausies pustupus, Šķibusts atvēzējās, cik spēja, un aizsvieda rokas granātu pret ienaidnieku. Pēc sekundes tā jau eksplodēja. Viņš lēca kājās un skrēja atpakaļ.

Kaprālis Priede gulēja ceļa vidū, pakritis visā augumā, it kā viņa kāja, ātri skrienot, būtu aizķērušies aiz kāda nodevīga izciļņa. Viņš nekustējās, un kareivis, satvēris pakritušo aiz pleciem, klupdams, krizdams ievilka to pāri grāvim mežā.

Kaut kur frontes pusē, varbūt izbīlī pamodies boļševiku sargs sāka šaut ar ložmetēju. Mirkli, klausīdamies šāvienu troksnī, kareivis Šķibusts lūkoja vēlreiz atcerēties savu uzdevumu. Tas bija veikts. Viņam nebija jānoskaidro, cik daudz ienaidnieku atradās priekšā. Viņam bija tikai jānoskaidro, vai priekšā ienaidnieks.

Ienaidnieks atradās jau priekšā.

Vairāk nekavēdamies, kareivis uzcēla sašauto biedru uz pleca. Nasta bija ļoti smaga. Šķibusts sagrīļojās un tik tikko nesabruka. Ar lielu piepūli viņš tomēr paspēra pirmos pāris soļus un tad lēni pa mežu blakus ceļam, dažreiz iegrimdams sniegā līdz ceļgaliem, tad ar brīvo roku atbalstīdamies pret koku stumbriem vai pieturēdamies aiz krūmu zariem, brida atpakaļ.

Ceļa kādā līkumā Šķibusts beidzot uzdrošinājās iznākt no meža. Pārvietošanās kļuva nedaudz vieglāka. Tāpat iedams, Šķibusts mēģināja saklausīt sašautā elpu vai sajust pret savu augumu biedra kādu nejaušu kustību, muskuļu saspriegšanos. Bet viņš dzirdēja tikai savas elsas, kas lauzās gan caur degunu, gan pa muti, un nevarēja tās pat uz mirkli apturēt, lai varētu klausīties. Nasta bija ļengana un kļuva ik mirkli smagāka.

Kad jau drīz varēja būt sasniegta meža mala, Šķibusts, paceldams skatu, ieraudzīja divus pretimnācējus. Viņš tikko nepakrita. Bet kad tomēr bija noturējis līdzsvaru, kareivis domāja − piesardzības dēļ man taču bija jāslēpjas. Tad pat viņš apzinājās, kāpēc to nebija darījis, jo, reiz pakritis, nez’ vai viņš būtu spējis vairs piecelties.

Bet nācēji bija seržants Plīsis un kāds kareivis.

Kad viņi sastapās, Šķibusts pietupās un nolika savu nastu sniegā. Seržants tūdaļ noliecās pār sašauto. Pēc brīža viņš paskatījās uz augšu un kā izbrīnījies teica: − Viņš jau miris. −

Šķibusts neatbildēja, un to seržants tūdaļ ievēroja. Viņš jutās par to savādi pārsteigts, jo vienmēr droši pieņēma: viņš pazīst savas grupas vīrus jau tik labi, ka var uzminēt viņu izturēšanos gandrīz katrā stāvoklī.

− Pirmāk viņš, droši vien, vēl dzīvoja, − seržants teica.

− Jā, dzīvoja... − Šķibusts atbildēja.

− Nomiris ceļā. −

− Jā... −

− Būtu kaut kur jānogulda. −

− Jā, − Šķibusts teica, − varētu pie kādas egles ... pārsegtu ar skujām... ar sniegu... − Viņš noliecās un atkal cēla mirušo uz pleca. − Ir labi... − viņš teica, kad seržants grasījās palīdzēt. − Es jau varu pats... −

Šķibusts iegāja mežā un nesa mirušo arvien dziļāk un dziļāk biezoknī. Seržants Plīsis nebilda ne vārda, brida nopakaļ. Pie kādas egles viņi apstājās, izveidoja sniegā bedri, noguldīja mirušo uz sasalušās sūnas un skujām, pārsedza seju ar egļu zariem, tad abi noliecās un lieliem klēpjiem uzrausa virsū sniegu.

Seržanta pirmītējais ceļa biedrs viņus pacietīgi gaidīja. Kad visi trīs kopā kaŗavīri sāka iet uz to pusi, kur atradās rota, viņš teica: − Kā tas ir sanācis!.. Mēs tak pat nezinām šai vietai nosaukumu... −

 

*

 

Ko bija darīt tālāk?

Leitnants Zariņš izdzēsa kabatas laternu. Karte, ko viņš vēl turēja rokā, vairs nedeva atbildi. Tā bija izbeigusies, pāršķeldama (varbūt tieši vidū) ezeru, kas aizguļas priekšā ceļam uz rietumiem. Karte rādīja mājas un muižas ezera ziemeļu krastā, bet vairs nepasacīja nekā par tā dienvidus malu.

Leitnants nosūrojās pie sevis (kā tas nereti gadās šādos brīžos): − Kaut es būtu paņēmis līdz somā vēl kādu citu, pat visrupjāko apgabala karti, tas vismaz varētu... −Tikai viņu asi skāra pavisam savāda nedrošības sajūta. Viņš jutās samulsis kā gājējs, kas valkā acenes, bet piepeši tās pazaudē lielas drūzmas vidū ...

Viņš jutās arī šausmīgi noguris. Šis lielais nogurums bija pārvarējis viņu jau tik tālu, ka leitnants vairs nespēja savirknēt visus notikumus tā, lai secinātu kādu noteiktu atzinumu. Viņš bija sasniedzis tādu stāvokli, ka vēl gan skaidri spēja novērot atsevišķus notikumus, to gaitu, bet viņam pietrūka spēka un drosmes tos aktīvi ietekmēt. Viņš atsacījās no sadursmes ar ienaidnieku.

Šī sadursme varbūt tomēr šoreiz būtu pavērusi rotai spraugu uz izglābšanos.

Leitnants deva rīkojumu pagriezties tieši uz dienvidiem, lai apietu ezerus. Tas nozīmēja virzīties dziļāk ienaidnieka aizmugurē. Šo pavēli pateicis, viņš sajuta gandrīz kā nepieciešamību (gan pats savā, gan vīru labā) vēl kaut ko teikt bez šī rīkojuma. Viņš sacīja: − No rīta, varbūt jau mazā gaismiņā, vajadzētu sasniegt kādas vientuļas mājas vai muižu. Tur mēs paēstu. −

Kad viņš to bija pateicis drošā, kaut arī mazliet aizsmakušā balsī, neviens neko neiebilda. Vīri, šo ziņu dzirdējuši, sāka rosīties un celties ceļam. Viņiem šķita, ka no visiem iespējamiem ļaunumiem tos būtu skāris vismazākais.

Ne visai ilgi vēlāk arī leitnants pats jau bija tik pilnīgi pieradis pie pirmāk izteiktās domas, ka par tās īstenošanu jau bija droši pārliecināts.

 

JG13 (11. turpinājums)

 

Nāca jauna diena.

Pavisam piepeši, gandrīz kā necerēti, apvārsnis atplauka rīta krēslas pelēcīgajos toņos, kas kļuva arvien blāvāki, līdz strauji vērtās gaismā.

Šajā vārajā, vēl pilnīgi neatplaukušajā rīta gaišumā otras rotas vīri saskatīja ap kilometru priekšā vientuļu ēku puduri. Patiešām piepildījās, kā to leitnants bija teicis kaut kad nakts melnumā, kaut kur mežā varbūt stundu, divas vai trīs atpakaļ. Bet to vīri nevarēja droši apgalvot: kur un kad tas bija noticis. Starp viņiem un šo nelielo atgadījumu atradās kā nesamaņā pavadīts laika sprīdis, kuŗā valdīja tikai tumsa. Gan viņi atcerējās redzējuši dažus atsevišķus priekšmetus: salīkušu telefona stabu ar balstu atgādinām lielu burtu A, vientuļu, ļoti ērmīgu koku piesnigušu, klaju lauku vidū, bet pār visu bija valdījusi tumsa un līdzīgas sāpēm bija likušās roku un kāju kustības.

Nu bija atnācis rīts, un priekšā tikpat kā ar roku aizsniedzamas atradās ēkas − apsolītā vieta.

Leitnants Zariņš veda gājienu tieši pret ēkām. Sekodams priekšgrupām, tas netraucēts sasniedza muižu.

Cilvēki, kas sagaidīja viņus iebrienam pagalmā, nespēja apslēpt savu pārsteigumu par to, ko ieraudzīja. Tas liecināja, ka viņi bija gaidījuši sastapšanos ar gluži kaut ko citu; ilgi gatavojušies šim brīdim, gan baiļodamies, gan cerēdami, ka viss beigu beigās izkārtosies viņiem labvēlīgi, sastopoties ar lielo, svešo, nepazīstamo viesi, kas ieradās nomainīt citu, kuŗu viņi pazina un nīda. Tāpēc viņi visi bija iznākuši no savām istabām.

Tagad cilvēki pagalmā, likās, stāvēja bez padoma.

− Tā ir labi, − domāja leitnants Zariņš, − ka mums nav ne jāpavēl, ne jādraud, jo šie ļaudis jau uzdevuši savu pretestību un gribu spītēt, pazaudējuši savu izturību, kā notiek, kad iedomājas cīņu esam galā... − Viņš ievēroja sagaidītāju vidū kādu vecāku un ļoti samiegojušos (tāpēc divkārt samulsušu) vīru. Leitnants viņam teica: − Mēs esam tieši astoņdesmit seši vīri un mēs paliksim te tik ilgi, cik ilgi būs nepieciešams, lai mūs visus paēdinātu. −

− Labi, ļoti labi! − tūliņ atbildēja uzrunātais, bet nevarīgs, it kā atbalstu meklēdams, skatījās savu pārējo ļaužu sejās.

− Es jums došu vienu vīru palīgos, un viņš pateiks, ko un kā jums būs darīt. − Leitnants pagriezās pret saviem kaŗavīriem. − Kaprālis Priede!.. Kur ir mūsu uzturzinis?.. −

Neviens neatsaucās, un tad seržants Plīsis teica: − Kaprālis jau nepārnāca... −

− Pareizi, − domāja leitnants, bet viņš necentās attaisnot savu samulsumu, izlabot savu kļūdu. Bija tikai jārīkojas, lai ātrāk tiktu gulēt. − Vai ir kāds, kas grib palīdzēt labprātīgi? − viņš jautāja.

− Es! − teica kareivis Žanovskis.

− Labi, − atbildēja leitnants.

Tad visi, negaidījuši nekāda rīkojuma, devās uz ēkām un izklīda pa istabām. Dažās ieraudājās kāds no miega iztraucēts bērns, bet neviens to ne dzirdēja, ne manīja. Istabas bija siltas. Viņi sagūlās tādi paši, kā bija, uz grīdas un tūliņ aizmiga.

Tos, ko norīkoja sardzē ap muižu, likās, aizveda kā uz notiesāšanu.

 

*

 

Boļševikus pirmie pamanīja ēdiena gatavotāji.

Kāda jauna meitene, kas kopā ar kareivi Žanovski bija mizojusi kartupeļus, ieskrēja virtuvē kā bez elpas. Viņa ieraudzīja lielo, stūraino puisi sēžam pie pavarda liesmojošās mutes, kur viņš bija atradies visu laiku, kopš uz uguns uzcēla katlus. Žanovskis bija sasmalcinājis sausās malkas šķilas sīkos skalos un meta tos liesmās.

Ne vārda nebildusi, meitene strauji notupās kareivim blakus un, pati nezinādama kā, piepeši bija atbalstījusies abām rokām pret puiša plecu. − Tie nāk! − viņa tad teica poliski, un šai acumirklī, kamēr viņa to pateica, viņa sajuta kopā ar svešo viru aizvadītās pāris stundas iespiedušās apziņā līdzīgas jaunas, siltas pavasara dienas noreibumam. − Es tevi paslēpšu, − viņa piepeši turpināja, − un tad, kad viss būs pāri, tad tu paliksi te! − Bet tad pat viņa ļoti satrūkās ir par to, ko bija pateikusi, ir par to, ka neatbildējis puisis lēca kājās.

Pavarda uguns kvēles atspīdumā jaunā meitene vēl ievēroja puiša seju paveŗamies pret sevi. Viņš stāvēja, izslējies visā augumā un skatījās lejup uz meiteni, kas bija palikusi, kā pietupusies, viņam pie kājām. Meitene redzēja puiša acis, un viņai, tajās skatoties, likās, ka pati kļūst kā kāda sīka lietiņa, kas, piepeši izslīdējusi no rokām tur tam lielajam turētājam, nenotveŗama krīt tumšā, dziļā akā − tik liels bija izmisis samulsums, kas atplaiksnīja un ātri izdzisa kaŗavīra acīs.

Tad viņš bija apgriezies un izskrējis no virtuves.

Žanovskis iebrāžas pirmajā istabā pa ceļam, kur atcerējās apguļamies savu grupu, un sauca, cik jaudāja: − Zupa ir gatava! − Paķēris patšauteni, kuŗai blakus vēl aizmidzis gulēja Šķibusts, Žanovskis izskrēja laukā.

Boļševiki atradās vairs nepilnu kilometru no ēkām. Gājiena kolonnā tuvojās kājnieki un lielas, vairāku zirgu vilktas ores. Tie nāca bez apsargiem un izlūkiem tieši pa viņu no rīta iemītajām pēdām šurp uz muižu.

− Sargi, maitas gabali tādi, aizmiguši! − domāja Žanovskis, pielicis skriedams uz muižas kūts pusi, kas atradās vistuvāk ceļam, pa kuŗu tuvojās ienaidnieks. − Bet es viņus pamodināšu, − kareivis domāja, skriedams tālāk, − es viņus pamodināšu tā, ka viņi uz vietas būs skaidri! −

No slēptuves, kuŗā Žanovskis iegulās, nācējus redzēja kā uz delnas. Notēmējis pa kolonnas galvu, kas bija vērsta tieši pret viņu, Žanovskis nospieda patšautenes sprūdu un vairs neatlaida to vaļā.

Šaudams ar lielu niknumu, kareivis lūkoja aizgaiņāt savādu, nepazītu samulsumu. Bet tas neatlaidās no viņa. Kaut visapkārt bija briesmas − tur nāca ienaidnieks, gatavs pie pirmās izdevības atņemt viņam dzīvību, kareivis juta, ka kaut kas bija atgadījies un kļuvis lielāks, stiprāks par bailēm dzīvības dēļ. Kas tas bija? Kareivis ne taujāja sev, ne iedomājās to darīt. Viņš tikai jutās apmulsis, ko pats skaļi apzīmētu (ja kāds vispār spētu pamudināt viņu par to runāt) vienkārši tā: es biju kā izsists no sliedēm.

 

*

 

Apšaudītie boļševiki apmulsa, pajuka, slēpās, bet beigās kaut kādi sakārtojās un nāca, kā parasts, uzbrukumā.

− Lai tad viņi nāk ar’! − teica tie, kas, norīkoti ar ieročiem atturēt uz brīdi uzbrucējus, atstāja istabas. Steigdamies ārā, viņi gandrīz ar vecu, piedzīvojušu kaŗavīru bravūru vēl nosauca: − Mēs tiem nācējiem silti jo silti ieteiksim pagaidīt! Bet par to, puikas, neaizmirstiet gan kaut ko no ēdamā paņemt līdz mūsu katliņos vai maizes somās ! Citādi, pie velna, jūs dabūsit... −

Bet istabās palicējiem sākās maltīte.

Tā bija ļoti savāda maltīte ap lielajiem, uz grīdas noliktajiem katliem. Ārā šāva patšautenes, bliukšķēja šautenes, bet istabās, it kā nekas nenotiktu, citi bija nosēdināti pie ēdamā.

Seržants Plīsis ēda, it kā būtu saniknots līdz trakošanai. Viņš iegrūda karoti biezajā, karstajā virā, piecēla nevērīgi pie mutes, izstrēba un, apdedzinājis rīkli, palika ar vaļēju muti kā bez elpas. Tad viņš steidzīgi iegremdēja karoti par jaunu traukā un rūca: − Ēdiet!.. Pirmais, kas pārstās ēst un lūrēs laukā pa logu, uz karstām pēdām ies nomainīt tos, kas šauj! −

Noveicis vēl pāris trīs karotes karstās viras, seržants atkal teica: − Jo cītīgāk jūs laksit, jo taisnīgāka būs mūsu šāvēju uzupurēšanās! −

− Man ir diezgan! − beidzot iesaucās kareivis Rītiņš. − Es eju kādu nomainīt. − Tai brīdī, kad viņš iznāca no ēkas, pagalmā iekrita un izsprāga pirmās ienaidnieka šautās mīnas. Kareivis Rītiņš vienlaikus dzirdēja sprādziena troksni, sajuta asu gaisa šalti un sitienu. Viņš nokrita un manīja dedzinošas sāpes. Kaut kur trinkšķēdams plīsa stikls, un drumslas nobira skanēdamas uz sasalušā sniega. Lūza, brīkšķēja un gāzās koku gabali, krita mūra šķembas. Kāds sāpēs kliedza.

Pakritušo Rītiņu pirmais pamanīja kareivis Platais. − Tikai ne tagad... − viņš, kā kaut ko lūgdamies, domāja pie sevis. − ... tikai netikt ievainotam. .. vēl līdz šim brīdim viss ir noritējis labi... ja mani neievainos, tad es izturēšu visu pārējo ... − Kā vilcinādamies viņš paskatījās uz ievainoto, kas gulēja zemē, salicis abas rokas uz krūtīm. Ir rokas, ir krūtis viņam bija tik noplūdušas, notrieptas asinīm, ka kareivis Platais spēji nodrebēja.

− Es esmu ievainots.. . − Rītiņš sāpēs krenkšķēja.

− Nes taču viņu istabā !.. − kāds blakus teica. Kad runātājs noliecās pie ievainotā, Platais redzēja kareivi Briedi.

− Viens jau nevarēju... − Platais teica. Pa abiem viņi ienesa ievainoto istabā.

− Velc nost mēteli!.. − atkal kāds viņu rīkoja.

− Sāp... lēnām... − iesaucās Rītiņš. − Lūdzu... lēnām ... −

Viņi novilka arī svārkus: viss krekls bija asinīs. Tās plūda no krūtīm līdzīgi ūdens urdziņai dzeramā traukā. − Mans Dievs, − domāja kareivis Platais, − vai šādu ievainojumu maz varēja pārsiet!.. − Ar lipīgām rokām Platais atplēsa pārsēja sainīti, satvēra abām rokām saites galus un uzspieda kompresi brūcei. Briedis pacēla ievainoto pussēdus, un Platais tina saiti ap muguru. Uz muguras atklājās otra asinu urdziņa. − Kā viņš vēl var dzīvot? − izmisis domāja Platais.

Kāds pasniedza jaunu pārsēju. Platais uzspieda to uz brūces mugurpusē, tina un domāja: − Ātrāk, ātrāk!.. − it kā tad, kad viņš būs paspējis pārtīt saitei jaunu locījumu, iekams iepriekšējais paspējis nokrāsoties sārts, viņa sajūtas būs atbrīvotas no kaut kā sveša, nomācoša, no kā viņš bijās, kas (Platais juta) spētu viņu pārvarēt.

Ārpusē arvien skaudrāk skanēja šāvieni un sprādzieni.

− Kaut viņš beigtu kunkstēt! − domāja kareivis Briedis. − Viņam taču jāmirst... Ak, kaut viņš apklustu... klusētu... − Viņš apgriezās un aizgāja.

− Rītiņam ir jāmirst... − domāja arī Platais. − ... to nevarēja izturēt... neviens cilvēks to nevarēja... −

Kaut kur atkal plīsa stikls, drumslas trinkšķot nobira uz grīdas.

− Tagad man jāatvadās no viņa... − domāja Platais. − ... es te nevaru palikt... es vienkārši teikšu: paliec sveiks... − Viņš paskatījās uz istabas kaktā vāji apgaismoto Rītiņa seju un tūdaļ iedomājās par Ziemassvētku eglīti apmācību novietojumā: telpā bija izdzēstas visas spuldzes, tikai sveču rūsganais mirdzums apgaismoja Rītiņa seju... Rītiņš izlikās samulsis, nedrošs... bet viņa vasaras raibumiem klātajā sejā nebija ne zīmes no svešumā aizvadīto dienu rūgtuma ... viņš runāja par mājām ...

− Pie velna, ko tu tur brīnies, bet neredzi, ka viņš noasiņo! − blakus kāds atkal ierunājās. − Liec virsū uz brūcēm kaut tās gumijas lupatas!.. −

− Kādas lupatas?.. − Platais prasīja.

Žanovskis, kas bija ienācis istabā, pieliecās un pacēla no grīdas ar gumiju piesātinātos pārsēju iesaiņojumus. Platais redzēja, ka apsējs Rītiņam ap krūtīm patiešām bija piemircis asinīm un ka tās atkal sāka sūkties pār kreklu. Viņš uzlika gumijas lupatas uz brūcēm. Kāds bija ielicis rokās jaunu saiti. Kad Platais beidza siet, viņi uzvilka Rītiņam mugurā svārkus, lai saites ciešāk piegultos brūcēm. Tad viņš uzmanīgi noguldīja ievainoto atpakaļ gultā uz muguras.

Izšāvieni starp ēkām bija apklusuši. Ārā dzirdēja soļus. Tas bija leitnants Zariņš, kas iesteidzās istabā. − Mēs esam palikuši pēdējie!.. − viņš iesaucās un tūdaļ apklusa. Viņš ievēroja kaktā ievainoto, kas tagad bija pārstājis kunkstēt un bija aizvēris acis. Leitnantam šķita, ka puisis tās turēja aizvērtas ciet ar visu savu atlikušo spēku. Viņš pamāja ar roku abiem vīriem un, ātri apgriezies, izsteidzās laukā ...

Bet kareivis Žanovskis vēl stāvēja kā apmāts. Skatīdamies uz tumšo istabas kaktu, viņš satrūkās it kā vēl nupat viņu no tā būtu uzlūkojis ļoti izbijies un skumjš acu pāris. Tas nebija Rītiņš. − Es viņai neko neatbildēju, − Žanovskis pēkšņi domāja, atcerēdamies jauno polieti un viņas aicinājumu. Kareivis piepeši asi sajuta savu lielo nogurumu un izsalkumu. Viņu pārņēma liels kārdinājums sekot aicinājumam, paslēpties... paslēpties kaut vai sienā... ierakties tajā dziļi jo dziļi un aizmigt sakaltušo zāļu smaržās ...

Atskanēja soļi, noklaudzēja durvis − kareivis Platais bija devies pagalmā. Sprāga mīna. Tuvais sprādziens izrāva Žanovski no apmulsuma. − Krievi tā tad vēl nav klāt, − viņš domāja. − Bet kuŗu katru acumirkli tie var būt klāt... −

Viņš apgriezās un skrēja laukā.

Pie durvīm pagalmā (− Ak Dievs!.. − Žanovskis kunkstēja), uz mutes pakritis, gulēja kareivis Platais. Tik tikko pār kritušo nepaklupis, kareivis Žanovskis lēca pa kreisi, metās ap ēku un lieliem lēcieniem devās pa nogāzi uz pļavu. Skrienot prom, viņam tomēr bija tāda sajūta: ja viņš atskatīsies atpakaļ, uz viņu, kā notiek pasakā, iedarbosies kādas burvības spēks un viņš paliks vai sastindzis uz vietas.

Muižas ēkās atkal iestājās klusums. Likās, tās pilnīgi pamestas gaidīja jaunos ienācējus. Nekas vairs netraucēja šo klusumu, jo neatskanēja arī neviens šāviens.

− Tā ir tik labi... − sāpes ciezdams, domāja ievainotais Rītiņš. − Šī puskrēsla istabā ir tik tīkama acīm. .. varbūt šai istabā nekad pilnīgi neieplūst spilgtā āra gaisma?.. −

Kareivim likās, ka maz pamazām brūces pārstāja sūrstēt un degt, ka sāpes mitējās. Viņš vairs nesajuta arī ne nogurumu, ne aizvadīto dienu un nakšu smagumu. − Tā − kā ir, tā − kā bija noticis, − viņš domāja, − tā visam bija jānotiek!.., − Lēni kaŗavīrs atvēra acis pavisam vaļā. Viņš vērās uz augšu, piepeši vairs nemanīdams istabas pelēkos griestus un tā sajuzdams visu izplatījumu virs sevis kā lielas sargātājas acs skatienu... Kareivis Rītiņš saprata, ka tas, ko viņš domās apzīmēja: Augstāks par cilvēka prātu un saprašanu − atkal bija kopā ar viņu.

Tā klātieni pirmo reizi savā mūžā kareivis Rītiņš bija pārdzīvojis kādā jaunkareivju dievkalpojumā pļavā pie lieliem, žuburainiem kokiem, kam visapkārt bija pletušies klaji, rudenīgi lauki. Simtiem jaunu vīru balsis bija dziedājušas seno baznīcas dziesmu: Dievs, Kungs, ir mūsu stiprā pils. Dziedādams līdz ar mulsumā aizsmakt draudošu balsi, kareivis Rītiņš bija jutis, ka viņš īsti nedz sauca vārdus, nedz manīja meldiju... Pati dziesma, reiz iemācīta vārdu pa vārdam, bija kļuvusi it kā viņa paša sastāvdaļa... un viņš bija pacēlis acis... lūk, tur... pār visu noliecās debess velve... tā pils!.. Ritinām likās − jo satrauktākas kļuva jauno vīru balsis, jo dziesma auga augumā, paceldamās un aizsniegdama šīs pils vistālākās velves tā, ka šķita piepildām visu telpu... un tā dūca, skanēja līdz... raudzījās lejup un aptvēra viņu un visu pārējo kā Lielā sargātāja acs ...

Vēlāk kareivis Rītiņš nebija taujājis, ne meklējis izskaidrojumu − kas bija Tas, ko viņš savās domās kopš tās reizes pļavā apzīmēja par − Augstāks nekā cilvēka prāts un saprašana. Reiz guvis lielo pārdzīvojumu, viņš tam nemeklēja nekāda izskaidrojuma.

Tagad ievainots, kareivis Rītiņš sajuta šo pārdzīvojumu no jauna. Tāpēc bailes, sāpes vairs neeksistēja. Pat it kā nemaz nemanīdams savu lielo nespēku, Rītiņš lēni uzrausās gultā sēdus, tāpat lēni pārlika kājas pār gultas malu, piecēlās un, gar sienu balstīdamies, uzmanīgi nokļuva līdz durvīm.

Viņš tik ļoti vēlējās vēlreiz paskatīties uz augšu, lai visā gaišumā sastaptos ar lielās sargātājas acs skatienu. Pavēris durvis, viņš skatījās uz debesīm, patiesi pārvarēts no to spožuma...

Pirmie sarkanarmieši, kas bija sasnieguši pagalmu, ievēroja pavisam pēkšņi parādāmies pretinieka kaŗavīru. Viņi izšāva − vairāki reizē − pret stāvu durvīs. Rītiņš krita uz priekšu, kur zemē jau gulēja kareivis Platais, un nomira tur cieši blakus savam kaŗa biedram.

 

XI

 

Pļava ieplakā aiz muižas ēkām bija līdzena, klaja, tāpēc sniegs, vienmērīgi sasnidzis, vēlāk saplacis, nedaudz pat sacietējis, pārāk netraucēja skriešanu.

Trešā vada kareivis Lejnieks bija nometis šauteni un nelielo somiņu ar patronām muižas pagalmā tad, kad sprāgstošas mīnas šķemba skāra un saplosīja viņa labo ausi. Tāpēc tagad, sparīgi airēdamies ar brīvo kreiso roku, viņš tika uz priekšu diezgan veiksmīgi, kamēr ar labo spieda uz ievainojuma kabatas lakatiņu, ko bija izrausis no mēteļa, vēl vārtīdamies muižas pagalma sniegā.

Galva kareivim Lejniekam bija kaila. Ja prasītu, viņš nezinātu − kā bija pazaudējis savu cepuri, kad un kur tas bija noticis. Viņš arī pats nemanīja savu kailo galvu, tāpat nemaz neiedomājās − ja viņam būtu bijusi bruņu cepure, diezin vai tad šķemba maz būtu viņu skārusi tik postīgi.

Ievainojuma sāpes viņu satrauca un darīja mundru. − Tagad es arī esmu ieskrāpēts, − viņš piepeši iedomājās, skriedams uz mežu, kurp pāri ap kilometru platajai pļavai devās visi rotas vīri.

Ienaidnieki šāva no muižas. Tie atradās uzkalnā. Šāvieni, gan raidīti bez kāda noteikta mērķa, tomēr svilpa pāri, saurbās sniegā un satrauca. Kareivis Lejnieks šad tad skrējienā pavērās atpakaļ. Lai to iespētu, viņš grieza visu savu augumu pa kreisi. Muižas ēkas palika arvien tālāk aiz muguras, it kā saplakdamas sniegā. Starp tām un viņu auga arvien platāks un platāks tukšs klajums.

− Aiz manis vairs nav neviena... − Lejnieks piepeši domāja. − ... tas taču nevar būt... vēl kāds cits man vienmēr bija blakus... − Savādais, vieglprātīgais mundrums gaisa. Kareivis Lejnieks gluži piepeši satrūkās. Aiz viņa, blakus pēdām sniegā iemirdzējās sārti asins traipi. Ar sparu viņš norāva no auss labo roku un redzēja to pazibam savu acu priekšā kā lielu, sarkanu bumbu. Tūdaļ arī smeldzīgas sāpes viņu pilnīgi vai apdullināja. Viņš ātri novietoja roku ar kabatas lakatiņu, kas, piesūcies asinīm, bija pielipis pirkstiem, atpakaļ uz ievainojuma. − ... asinis ... es esmu ievainots ... − kareivja apziņā pilnīgi citādā uztverē drūzmējās pirmākās domas. −... es noasiņoju... viens pats... kur ir Saša!.. −

Kareivis Lejnieks sagrīļojās. Tukšums ap viņu kļuva kā viltīgas rokas, kas viņu sagrāba, lai pazudinātu; rāva augumu gan pa labi, gan kreisi. Roka ar ap pirkstiem aplipušo, asinīm piesūkušos kabatas lakatiņu pēkšņi saka griezties acu priekšā kā bumba arvien ātrāk un ātrāk, kļūdama arvien lielāka un lielāka, aizsegdama skatu...

− Kur ir Saša?.. − kareivis Lejnieks pēkšņi iekliedzās un, sakopojis visus spēkus, centās skriet ātrāk. Bet visas viņa pūles noturēt līdzsvaru izrādījās veltas. Viņš skrēja streipuļodams, klupa, cēlās augšā, ar katru jaunu reizi mēģinādams sākt savu gaitu gan pa labi, gan kreisi, bet, netikdams uz priekšu, kā sapinies kūleņoja vienā vietā.

Vīri, kas viņu satvēra un palīdzēja viņam aizsniegt mežu, pirmā mirklī galīgi nesaprata, kas bija noticis. Viņi nosēdināja ievainoto sniegā, atbalstīdami viņa muguru pret koka stumbru. Ievainotais palika, kā nosēdināts − iespiedis abu roku elkoņus starp ceļgaliem, atbalstījis galvu ar saplosīto ausi iesānis asiņainā plaukstā.

Kad piesteidzās sanitārs, lai pārsietu brūci, un notupās blakus ar savu saini, ievainotais piepeši pacēla skatu. Bet tikai īsu brīdi viņa acis iezibējās dzīvīguma, asuma pilnas, pētīdamas pienācēju. Tad tās tik piepeši pārvērtās, ka sanitārs satrūkās − ievainotā seja saviebās ļaunā vieplī, acīs pazibēja naids. Arī tas ilga tikai mirkli. Sejas vaibsti izlīdzinājās, acis kļuva bezjūtīgas, raudzījās pāri prom tukšā tālumā. Ievainotais trīcēja, un viņa augums sāka raustīties kā raudās.

− Saki, kur ir Saša... − viņš teica un neatlaidīgi atkārtoja: − ... kur ir Saša!... − Beigās viņa balss apklusa, un augums saduga.

Sanitārs neatbildēja, nedz domāja kaut ko bilst. Viņš sāka darīt savu darbu.

− Kas ir tas Saša, ko viņš piesauc? − prasīja viens no tiem vīriem, kuŗi bija palīdzējuši ievainotajam aizsniegt mežu.

− Saša bija viņa labākais draugs, − teica otrs. − Abi vienas grupas puiši, abi vienas puses ļaudis − turējās kopā kā dvīņi un ja būtu bijusi tāda iespēja, šie abi būtu kopā gājuši arī meitās − tik lieli un labi draugi bija. Jā... Bet nav jau, to pasaukt − Saša ir beigts. Palika bez dzīvības guļam pie muižas zirgu kūts. −

− Tad taču vajag viņam to pateikt! − iesaucās pirmais.

− Vai tu domā, ka tas viņam vairs līdzēs? − atbildēja otrs.

Lēni, bet noteikti abi kaŗavīri pēc tam aizgriezās prom no ievainotā, ap kuŗu pārsiedams nopūlējās sanitārs. Viņi paspēra pāris soļus, bet tad, kā norunājuši, sāka sparīgi vien soļot starp koku stumbriem prom. līdz pašai attālākai kaŗavīru grupiņai.

Abi vīri nebūt nebēga (kā tas varētu likties) prom no ievainotā biedra, no viņa asinīm notašķītās galvas un rokām, nedz arī prom no iespējas, ka tiem turpmākā ceļā būtu jābalsta ievainotais. Ja prasītu, kurp viņi tā steidzas, abi, droši vien, nospļautos un teiktu, ka katram taču jāturas pie savas grupas šai nolādētajā jezgā.

Bet viņi neatzītu, ka ievainotā, prātā samulsušā biedra klātiene viņiem šķita kā pašu briesmīgā gala vēstnesis, jo tādu iespēju nedrīkst pielaist pat domās, tā iepriekš jau pašiem izlemjot šādu savu likteni.

 

*

 

Aizsniedzis mežu, seržants Plīsis bija nolēmis vispirms sapulcināt savas grupas puišus.

Nu jau krietnu brīdi viņš tos meklēja velti. − Tas būtu pagalam aplami, ja neviens no viņiem nebūtu sasniedzis mežu, −seržants iedomājās. − Es pats esmu uz pļavas skrienot novirzījies par daudz sānis. −

Atklāti sakot, seržants Plīsis vispirms vēlējās satikt tikai kareivi Žanovski un satikt tā, ka neviens viņus nenovērotu. Tad viņš vienkārši ieliktu Žanovskim rokās kaŗavīra katliņu, ko bija piepildījis ar vārītu gaļu un kartupeļiem, un tā lieta būtu nokārtota. Kas tad prasītu, kur Žanovskis ņēmis savu ēdiena daļu! Un ja prasītu, Žanovskis nebūtu tas, kas runātu. Un lieta būtu nokārtota.

Brizdams caur mežu, seržants pamazām sāka šķendēties pie sevis. Viņš nesodījās, ka paņēmis līdz pilnu kaŗavīra katliņu ar ēdamo − to, ja gribēja, varēja nolikt sniegā un atstāt. Bet to seržants ne vēlējās, ne arī būtu darījis. − Iznāk tā, − viņš domās sodījās pie sevis, − ka es tiem rakariem, tiem piena puikām nemaz vairs neesmu nepieciešams, ka paši jau izmācījušies un prot turēties kopā bez manas palīdzības! −

Seržants vai satrūkās, kad piepeši ieraudzīja Plakātu, Briedi, Žanovski un Šķibustu. Kaŗavīri, likās, klusēja. Seržants piegāja bariņam mašīnpistoli vienā, kaŗavīra katliņu otrā rokā un apstājās. Ko bija darīt tālāk? Viņš paspēra vēl pāris soļus, nolika katliņu blakus Žanovskim sniegā un steidzīgi pacēla savu skatu pret Šķibustu. Viņš nebija maldījies − Šķibusts smaidīja, stāvēdams ar apsūbējuša zelta krāsas patšautenes ložu lenti ap kaklu, atslējies pret koku. Ne brīdi nekavēdamies, seržants bruka virsū Šķibustam: − Tu, brālīt, izskaties kā Lejasciema pilsētas lielvecākais un pēdējais goda pilsonis! −

Un Šķibusts atbildēja: − Skrīver, šurp siļķi un pusstopu, bet tūliņ! − Katliņu ar ēdamo, ko seržants bija atnesis Žanovskim, viņš nepieminēja.

Par dzirdēto sarunu visi, arī seržants, sirsnīgi iesmējās.

Kamēr Žanovskis ēda (tas notika īsā atelpas brīdī, pa kuŗa laiku leitnants un apsargi vēroja un pētīja apvidu) kareivis Briedis, likās, atsāka kādu jau iepriekš pieminētu tēmu. Viņš teica: − Jā, tā nu iznāk, ka no mūsu vecās grupas kopā ar seržantu esam atlikuši četri vīri. −

− Un es... − Plakāts iesaucās.

− Tu esi papildinājums. Un tu nekad nevari aizstāt tos piecus puikas, kuŗu vairs nav starp mums! −−− Es vēl atceros, (un to es vienmēr atcerēšos!) kā mēs sagūlāmies uz augstienes. Kad tas bija?.. Vakar?.. Nē, aizvakar!.. Jā, tikai aizvakar!.. Aiz ceļa, uz kuŗa sašāva tanku, gulēja Sēja un Platais. Sēju nošāva tanka ložmetējs... −

− ...Platais palika miris pie dzīvojamās mājas durvīm muižā... − Žanovskis teica.

− Ak tā... − seržants tikai noteica.

− Rītiņš gulēja pašā kalngalā blakus ceļam − viņu nu atstājām smagi ievainotu muižā. Blakus viņam kādas granātas izraktā bedrē atrados es − mani tur no nāves izglāba Vārans, nošaudams četrus uzbrucējus... −

− Viņš vienkārši pielēca kājās un nošāva tos kā trušus... − teica seržants.

− Man blakus bija Šķibusts, Vārans, bet aiz Vārana atradās Žanovskis ... −

− Man bija atlikusi vairs tikai viena granāta, − Žanovskis teica, − un to es taupīju pats sev tad, ja ir vakars... −

− Turpat palika Daukša, − teica seržants. − Es biju norīkojis Daukšu skriet atpakaļ pie Vārana, bet viņu ķēra, pirms puisis sasniedza patšauteni. −

Nemanīts blakus bija nostājies vada komandieris virsniekvietnieks Rūcis. − Mums visiem ir vienas un tās pašas bēdas. Ir vērtīgi parunāt par zaudētajiem; tas palīdz ... − viņš teica. Bet viņa balsi un pateikto dzirdot, nez’ kāpēc, likās, ka viņš tiešām iejaucas no malas un runā tikai tāpēc, lai būtu runājis.

Virsniekvietniekam Rucim bija ieradums, ar otru runājot, nekad nepagriezt tam seju pretim, bet gan raudzīties it kā sānis. Šis ieradums darīja visu viņa sejas izteiksmi viltīgu, lika otram uzmanīties un nekad nepaļauties. Tikai šis niecīgais ieradums bija vainīgs, ka virsniekvietnieks Rūcis nekad nebija atradis pilnīgu citu cilvēku paļaušanos un uzticību, kas savkārt bija sekmējis viņā tādas pārliecības nostiprināšanos, ka viņam vienam pašam stūrgalvīgi bez piekāpšanās jāaizstāv taisnība.

Šai brīdī virsniekvietnieks Rūcis atcerējās leitnanta pieteikto vakarnakt − par izglābšanos, ko iespēs, vienīgi turoties kopā. − Es te apstājos... − virsniekvietnieks iesāka, raudzīdamies sānis caur kokiem uz klajumu, it kā to pētītu. − Es gribēju jums atkārtot mūsu pulkveža vārdus, ko viņš teicis. Viņš teicis: kaŗavīri, palieciet kopā, turieties kopā, jo mums ir jāiztur un mēs nedrīkstam aiziet bojā. Mūs glābt var (un tie ir pulkveža vārdi) tikai − mēs paši. Vienkāršais, pelēkais kaŗavīrs nosacīs, vai mēs iziesim caur šo elli. Bez tam, es pats domāju, ka vieglāk ir mirt šeit, nekā tur... (Jūs saprotat, ko es domāju?)... nekā tur dzīvot pret savu pārliecību! −

− Komandieŗa kungs!.. − Plakāts teica.

− Kāpēc tas − komandieŗa kungs? − iesaucās virsniekvietnieks Rūcis.

− Man patīk militāri termini, komandieŗa kungs, − teica Plakāts, − tāpēc ka tie padara manus jautājumus skaidrākus un nāk, kā jums tas zināms, par labu disciplīnas uzturēšanai. Komandieŗa kungs, vai patiesība, taisnība ir tas, kam jūs ticat, vai tas, ko kāds jums iestāsta? −

− Kā jūs to domājat? − prasīja Rūcis. − Es nemaz neesmu mēģinājis jums iestāstīt kaut ko tādu, par ko es pats nebūtu pārliecināts, kam pats neticētu. Kas būtu noticis ar jums, ja jūs nebūtu šeit? Pie Bauskas mums pretim bija boļševiku soda bataljons. Un tas sastāvēja no boļševikiem otrreiz Latgalē ienākot, mobilizētajiem latviešiem. −

− Kā tu to zini? − prasīja Žanovskis.

− Viņi paši stāstīja. −

− Vai tad tu biji pie viņiem? −

− Nē, viņi atnāca pie manis! −

Runas, kas draudēja izvērsties neveiksmīgā, varbūt pat bīstamā strīdū, pārtrauca leitnanta rīkojums doties tālāk. Vismaz seržanta Plīša grupiņa sekoja pavēlei nekavēdamās.

Kad virsniekvietnieks bija aizgājis, kareivis Šķibusts teica: − Viņš ir vīrs, kas mīl maz vārdu, nevis tā kā es un tu! − To teicis, kaŗavīrs pagriezās un rādīja ar roku pret seržantu Plīsi.

Plakāts manīja spītu vīru kustībās, ar kādām tie it kā steidzās ievērot leitnanta pavēli. − Labi, ka tas bija tā! − viņš domāja. − Bet pret ko bija vērsts šis spīts? Pret domām, ko pateica virsniekvietnieks? Vai pret viņa personu? Vai pret veidu, kā viņš to pateica? −

Tas, kā mēs katrs veicam savu uzdevumu, kaŗavīrs domāja, ir atkarīgs no vides, kuŗā esam auguši un no mūsu senčiem, kuŗu liecinieki esam. Mēs izglābsimies (ja izglābsimies) tādi, kādi esam! Un nereti vien gadīsies, ka mūsu kļūdas būs mūsu priekšrocība.

 

JG14 (12. turpinājums)

 

Netraucēta un ienaidnieka nepamanīta, otra kājnieku rota izlavījās caur mežu. Virzīdamās pret rietumiem, tā gaišā dienas laikā pārgāja nelielu klajumu un atkal nonāca jaunā mežā. Kad izlūki pavēstīja: lauku ceļš, kas pieslējās mežiņam, klajš un pamests, kaŗavīri devās tālāk − izbrida ieplaku, neielūzuši šķērsoja kādu aizsalušu strautu un steigā vien aizsniedza nākamo mežu. Tas auga nogāzē un varbūt aizsniedzās (viņi sprieda, neredzēdami mežam malu) pār kalnu tālu jo tālu.

Tik ilgi, kamēr bija gaiša diena, viņi īsti ne manīja, ne iedomājās nogurumu. Nonākot mežā uz nogāzes, jau krēsloja. Un līdz ar pirmām vakara ēnām, kas izauga zem kokiem un maz pamazām aizsedza sejas, kustības, visbeidzot augumus citu cita skatam, uzradās nogurums.

Kareivim Plakātam dažbrīd likās, ka viņš tūliņ tūliņ ieraksies pirmajā dziļākā kupenā un aizmigs aukstajā sniegā kā labākajā pēļu gultā. Šī vēlēšanās bija kā kāda balss, kas vilināt vilināja paslēpties, gulēt, kas neatlaidīgi stāstīja, ka neviens ne pamanīs, nedz vēlāk nožēlos viņa iztrūkumu. − Tad būs pāri šis šausmīgais nogurums, − tā teica, − pārcilvēcīgā piepūle likt pašam sev celties, kustēties, soļot un uzmanīties. −

Bet bija arī it kā otra balss − klusāka, taču ar neapslāpējamu spēku. Tā pārvarēja visas kaŗa radītās sajūtas, baiļu, slepkavību, sāpju, bezjēdzības pārdzīvojumu nogulumus, visbeidzot paša fizisko pārpūli. Tās bija ilgas, solījums, ka reiz būs labāka pasaule bez granātām, ierakumiem, nāves briesmām, izsalkuma, noguruma. Plakāts, ja tā var teikt, gandrīz organiski sajuta vēlēšanos dzīvot tai labākajā, gaišākajā pasaulē, ko viņam zēna gados bija aizliedzis kaŗš un okupācijas, bet kas tomēr viņam bija kļuvusi īstenība − dzimusi viņa iztēlē, veidota un nostiprināta nostāstu un grāmatu pasaulē.

Kad Plakāts, nokļūdams kopā ar citiem mežā uz nogāzes, beidzot bija pārvarējis sevi tik tālu, ka spēja likt pats sev piecelties un lēnām vien staigāt, lai nebūtu sēžot veltīgi jācīnās ar miegu un jāsalst, viņš daudz asāk redzēja savu biedru postīgo stāvokli. Sakņupuši, saduguši, tie necilvēcīgi sala īsajā atelpas brīdī.

Jau apmācību laikā, piemēram, gaŗajās sardzes stundās Plakāts bija atskārtis, ka spēja šad tad līdzēt citiem un arī sev. Parasti viņš bija uzsācis runas vai strīdu, bieži vien apskaužami nemaldīgi uzminēdams savu biedru intereses vai, kā saka, viņu vārīgākās vietas. Iesiluši runās vai strīdū, viņi nemanīja tumšo nakšu dzestrumu un gaŗumu. Plakātam šķita, ka kaut kas līdzīgs bija nepieciešams arī tagad − par labu biedriem, par labu pašam sev. Vienu mirkli viņš vēlējās, kaut piepeši uzrastos virsniekvietnieks Rūcis un ne no kā sāktu kādu savu (kā runātājs pats, droši vien, domātu) idejiski palīdzīgo uzrunu. Bet viņš arī vēlējās, kaut tas nebūtu viņš, kareivis Plakāts, kam būtu jādod iegansts strīdum, jo viņš juta, lai to spētu, nez’ vai pietiktu spēka.

Taču gandrīz vai notika tā, kā Plakāts bija iztēlojies.

Kaprālis Liepa, otras grupas komandieris, citādi visai lāga, bet tikai straujas dabas vīrs, piepeši iesaucās: − Pie velna! Savu mūžu nedomāju, ka sastapšu dzīvu Napoleonu! − Kaprālis likās errīgs no tiesas. − Tāpēc nekā daudz par viņu necentos uzzināt. Bet mūsu dār---gais telefonists, − viņš nicīgi rādīja uz Plakātu, kas turpināja soļot, salicis rokas uz muguras, − te griežas ap savu asti, kā to darīja Napoleons pirms izšķiršanās kaujā pie Paņemūnes, ja tāda kauja vispār notika. Lai man viens pasaka, kur tam cilvēkam prāts − izšķiest savu pēdējo spēka drusciņu atpūtas brīdī pa-stai-gā-jo-ties! Pro-me-na-dē-jot! kā teiktu franči. Ei, cilvēk, saki, ko tu domā? −

Plakāts apstājās un mirkli apzinīgi novilcināja atbildi. Kaprāļa neviltotais, kaut arī neizprotamais sašutums un gaŗa runa bija likusi dažam labam ieklausīties vērīgāk. Tikai pēc brīža Plakāts teica: − Kuŗu gan šais laikos varētu interesēt tas, ko es domāju. Tagad vispār daudz labāks ir cilvēks, kas nemaz nedomā, jo tas viņu paglābj no aplamas domāšanas. − Viņš ievilka elpu:

− Ka šiem pieder mūsu kaprālis, par to − šaubu nav: − Un tūdaļ viņš turpināja vienā laidā tālāk: − Vispār, kaprāļi ir nelietojami! Bieži vien man liekas, ka taisni kaprāļi būs tie, kuŗu dēļ pazaudēsim šo kaŗu. Te, protams, es pieskaitu arī to kaprāli, kas valda Vadoņa Galvenajā Mītnē... −

Kaŗavīri smaidīja. Dažs labs klausītājs piepulcējās no jauna. Pāris kopēji smēķēja cigareti un, jestri žestikulēdami, gaidīja izrādes turpinājumu.

Plakāts to arī darīja. − Vēl tālāk secinot, visus kaprāļus vienkārši var iedalīt trīs lielās grupās. Vienā ietilpst visi tie, kas šauj ar vaļējām acīm; otrā tie, kas šauj − vienu aci ciet; trešajā atlikušie, kas zibeņo − abas acis ciet. Mūsu kaprālis ... −

− ... viņš pieder trešajai grupai! − sauca vairākas balsis cita caur citu.

Lai nu ko, bet to kaprālis Liepa nebija gaidījis. Viņš bija, kā jau teikts, lāga dabas, bet straujš vīrs. Un tas, ko šis puika izdomāja, bija par daudz. Kaprālis Liepa rausās stāvus, bet jau pusceļā viņu pārtrauca seržanta Plīša balss: − Pag!.. Man liekas, ka tu pats biji tas, kas sāki... −

Drīz vien nāca vēsts celties un turpināt ceļu. Kāds sauca gandrīz nopietni: − Ja vajadzēs, es pierādīšu, ka piederu otrai šāvēju grupai! −

− Šaubu nav! − iesmējās cita balss. − Tu jau neesi kaprālis! −

Izlūki bija sūtīti pētīt apvidu.

Nonākuši virsotnē, viņi atklāja sev pa kreisi dienvidos kādu pilsētu, pa labi upi, kas aizlocījās pret nepārskatāmu meža masīvu. Jau bija krēslojis, bet viņi skaidri bija saredzējuši ienaidnieka kaŗaspēka kolonnas vai arī atsevišķus barus dienvidos un dienvidvakaros ap pilsētiņu, kurpretī apvidus ziemeļrietumos bija šķitis klajš, ienaidnieka neaizņemts.

Leitnants bez lielas šaubīšanās izvēlējās gājienu pār klajumu pret lielo mežu masīvu un pavēlēja to sākt nekavējoties jau pa krēslu, negaidot nakts iestāšanos. Viņš bija atzinis šo gājienu (to virsotnē nepārprotami varēja redzēt un secināt) par vienīgo iespējamo rotas virzīšanās ceļu. Un viņš bija licis doties ceļā nekavējoties tāpēc, ka tādējādi cerēja veikt nepieciešamo ceļa gabalu ātrāk un veiksmīgāk, jo virzīšanās pa klajo, atsegto lauku mudināt mudinātu pārgurušos kaŗavīrus tomēr steidzīgāk aizsniegt iespējami drošāku vietu.

Pēc stundas vai divām (kaŗavīriem šķita, ka pagājusi vai mūžība) otras rotas sākums sasniedza aizsalušās upes gultni, kuŗai pāri pretim slējās lielo mežu sākums. Jau bija satumsusi dziļa nakts, bet aizsalušā straume vietumis, kur no ledus bija nopūsts sniegs, zvīļoja zili pelēka − tērauda krāsā. Vīri nokļuva uz ledus, pagriezās pa labi un devās pret ziemeļiem.

Nakts bija arī auksta. Krita retas sniega pārslas. Augstu pār galvām kauca vējš, brīžam pieņemdamies vai aukainā sparā. Tad upes ieplakā šķita silti un kaŗavīri jutās aizsargāti.

Taču pamazām tumšā nakts it kā savienojās ar viņu nogurumu, un apņēma un nospieda viņus tik ļoti, ka draudēja aprīt kā kāda nezvēra rīkle. Kas vien varēja, kaut kādi sadevās rokās, lai atvieglotu iešanu, lai nenomaldītos, lai nepaliktu ceļa malā, bet draudzīgu, tuvu roku raustīts, tuntuļotu līdz.

Ledus bija glums, un gājēji klupa. Ievainotie kunkstēja, sajuzdami sāpes vai manīdami, ka cauri sakaltušajiem apsējiem klūpot atvērtās brūces sākušas asiņot.

Bet neviens nebilda ne vārda.

Tikai kareivis Lejnieks, atžilbis no ievainojuma sāpēm, klupdams krisdams gāja no vīra uz vīru, raudulīgā balsī taujādams pēc sava drauga Sašas. Kaut kareivis īsteni vairs neapstājās ne pie viena un viņa jautājums vairs nebija teikts nevienam tieši, tas, kuŗa dzirde uztvēra šo aizsmakušo, izmisušo balsi sev tuvumā, notrīcēja, it kā ledus aukstu, glumu pirkstu pieskāriens būtu pārslīdējis mugurai.

Kad bija veikts jau apmēram kilometrs pa upes ledu, gājienu apturēja. Visi skaidri dzirdēja, ka ledus dunēja zem sparīgu pretimnācēju soļiem.

Ienaidnieks.

Kaŗavīri metās uz upes kreiso krastu un rāpās augšā pa stāvo nogāzi, lai paslēptos mežā. Varbūt tikai gājiena beigu galā kāds pamanīja, ka kareivis Lejnieks viens pats piepeši pagriezās pret aizmuguri un sāka skriet, cik to pieļāva gludais ledus, atpakaļ, no kurienes viņi bija nākuši. Vēja auros tikpat kā nepamanāma izzuda kāda balss: − Kur ir Saša... − Pēc mirkļa tumsā uz visiem laikiem bija gaisis ari pats saucējs.−

Vīram vīru velkot un stumjot, otrai rotai izdevās uzkļūt kraujā un paslēpties mežā.

Tikai kareivis Žanovskis (labs krievu valodas pratējs) un seržants Plīsis, leitnanta norīkoti, palika upes krastā, aizslēpušies krūmu cerā. − Atcerieties visu, ko redzat un dzirdat! − leitnants bija teicis un piebildis: − Par aizsnaušanos nav ko runāt! Kam gan pašlaik nāktu miegs? −

Tiem, kas bija paslēpušies meža dziļumā, šķita paejam nodevīgi ilgs laiks, iekams manīja sasaucamies boļševiku apsargus, kuŗi, likās, gāja pa kraujas augšu. Pa priekšu dzirdēja atsevišķus vārdus, balsienus un tad uzreiz kāds svešs skaļi krieviski prasīja: − Kas tad tur?−

− Klusāk, tu, suņa bērns, tāds! − piepeši atskanēja (un visi vīri nešaubīdamies to pazina) Žanovska balss, gan mazliet aizsmakusi, bet droša, nicīga. Dažam, pašam esot diezgan izdevīgi paslēptam meža biezoknī, šo balsi dzirdot, sametās tādas bailes: nu viņi visi ir atklāti un pazudināti. Kareivis Žanovskis ar seržantu savās sargu vietās viņiem izlikās jau tik neglābjami tālu briesmās kā bangojošā straumē projām rautas skaidas. − Bet tas vēl nav viss, nav gals... − viņiem šķita.

− Kas tu tāds esi? − atkal kliedza boļševiks.

− Turi muti! −

− Labi jau, labi! − tā pati balss pēkšņi likās kļuvusi pielaidīgāka. − Bet ko tu te dari!.. −

− Vai tu zini − ja neklusēsi, nudien uzradīsies vācieši, kas tad gan tev iedauzīs maujamo! −

Un balsis apklusa.

Vēl atskanēja dažu kāju pāru stampāšanās dziļajā sniegā, un boļševiku apsargi bija devušies tālāk, jo piepeši Žanovskis ļoti skaļi nokrēpājās, nospļāvās, tādējādi ar dziļdomīgu piezīmi pavadīdams iemīļoto krievu lamu vārdu, ko nosauca pakaļ aizgājējiem: − Suņa bērni ... ptūu!.. −

Tad gar abiem otras rotas novērotājiem lejā pa aizsalušo upi aizsoļoja apmēram bataljons sarkanarmijas kājnieku, vilkdams līdz ragavas ar ložmetējiem, mīnmetējiem un munīciju. Kad pēdējie boļševiki bija nozuduši tumsā, seržants Plīsis ierunājās pirmais: − Atklāti sakot, tu sit mani pušu! −Bet vairāk viņš nekā neteica.

− Viņu bija vai vesels bataljons... − Žanovskis teica.

Leitnantam Zariņam seržants izskaidroja, kā radusies saruna. Boļševiku apsargi bija nākuši viņiem tieši virsū un vienīgais, kā vēl šķities iespējams no tiem izvairīties bez sadursmes, bijis tos kaut kā apturēt gabalu nostāt. Žanovskis sācis paklusi pie sevis lādēties pa krieviski. − Un laimējās... − seržants teica.

− Es domāju jau... − leitnants iesāka un nepabeidza.

Kaŗavīri izlīda no meža, nošļūca lejā pa stāvo krauju uz upes ledus un atkal sāka soļot. Mundri viņi bija tikai īsu mirkli. Pārdzīvotā satraukums izplēnēja un viņus atkal apņēma tikai uz mirkli padzītais posts vēl skaudrākā asumā.

− Laist tālāk! − tad piepeši kareivis Plakāts teica pāris tuvākiem vīriem, kas soļoja viņam aiz muguras. − Laist tālāk šo zinu! Nākamais, ko mēs savā ceļā sastapsim, būs vācu sargposteņi, tāpēc ļoti uzmanīties, lai nesavārās ziepes! Skaidrs? −

− Blēņas! − sacīja uzrunātie.

− Gan jau redzēsim! Gan jau! − Plakāts brammanīgi iesaucās.

Nevarēja pateikt, vai tas notika tikai joka pēc, taču Plakāta izgudrotā ziņa, laista no vīra uz vīru, aizsniedza gājiena beigas.

 

XII

 

Pēc pusnakts kaŗavīru virkne iznāca no meža un priekšā piekalnē ieraudzīja tumšus ēku siluetus, kas iezīmējās uz sniega skaidri saskatāmi. Bija aizsniegts (kā vēlāk noskaidrojās) Rudenas ciems.

Tomēr it kā murgos pavadīto gājienu jaunais atklājums pārvarēja pavisam īsu brīdi. Atkrituši sniegā vai arī uz ledus, kaŗavīri pēc mirkļa to bija atkal aizmirsuši. Viņi juta ap sevi tikai auksto, tumšo nakti, dzīvoja vairs tikai ar domu, kas jau bija kļuvusi par viņu būtisku sastāvdaļu: mēs esam dziļi ienaidnieka aizmugurē, kas pārpludināta ar svešu, naidīgu kaŗaspēku; katra neuzmanība, pat tikai aušīga sastapšanās ar ienaidnieku ir mūsu gals. Viņi juta, ka ātri vien izzuda, nomira piepešā iedoma − šis ciems varētu būt tukšs, pamests, atstāts viņiem, lai patvertos; šis ciems varētu pat atrasties savējo vai vāciešu frontes joslā. Vienaldzīgi, noguruši, visu sparu pazaudējuši, kaŗavīri atkal iegrima nekustībā, nejutībā.

Pa to laiku kaprālis Liepa ar kādu savas grupas kareivi, metru pa metram vērīgi pārvietodamies, tuvojās ēkām.

Tiklīdz viņi bija nonākuši klajumā, abi kaŗavīri ievēroja, ka nakts īstenībā bija visai gaiša, ka viņi bija ļoti viegli ieraugāmi uz piesnigušā lauka. Šis atzinums lika kaprālim Liepām secināt, ka viņus varēja sagaidīt dažāda veida pārsteigumi. Viņš mēģināja domāt, kādi tie varētu būt, bet nespēja. Viņš tikai juta, ka nekādi aplēsumi vai iepriekšēja pieredze, vai pārdzīvojumi nevarētu ietekmēt viņu tā, ka viņš piepeši mainītu gaitu un veidu, kā acumirklī traucās izpildīt uzdevumu. Viņš gāja kopā ar savas grupas vīru taisni uz priekšu pret apsnigušo dzīvžogu, gar kuŗu slēpdamies cerēja ātrāk un drošāk sasniegt pirmās ēkas. − Vai tā bija drosme? − kaprālis iedomājās un acumirklī zināja, ka tā nebija drosme. Tas bija izmisums, kas vadīja un noteica viņa gaitu.

Jaunais kaŗavīrs, kas sekoja savam kaprālim dažus soļus nopakaļ, uzmanīja tikai šo stāvu sev priekšā − ja tas pieliecās vai piepeši apstājās un sastinga, viņš darīja to pašu; ja kaprālis sāka iet, kareivis arī sakustējās it kā viņš sekotu priekšējam, vilkts līdz galam sastieptā saitē.

Nemaz neapzinādamies, kareivis darīja tā, kā kaŗā dara lielumlielals vairums, visos sīkumos sekodami ērtākajai lietai: ļaujot notikt tam, kam ar viņiem jānotiek. Un pēcāk, ja laimējās izglābties, tad paturēt prātā šo vienu domu: kaŗš, tā ir šausmīga skola, kur jāmācās baiļoties ar stīvu muti.

Sasniedzis apsnigušo dzīvžogu, kaprālis māja sekotāju pie sevis. Pusčukstus viņi teica: − Tagad kuŗu katru mirkli atklāsies tas, kas mūs sagaida. −

Kareivis pamāja, kā pievienodamies, ar galvu. Viņš ne zināja, ne spēja kaut ko bilst.

− Uzmani gan it visu sev apkārt! − kaprālis turpināja, − bet atceries, mēs te neesam, lai izlaistu gaisā kaut vienu vienīgu šāvienu. Ja vajadzēs pazust, bet mēs to nespēsim, tad paliksim te tā, lai neatklājam pārējos mežā! −

Kareivis apzinājās, ka visu to, ko kaprālis nupat teica, kaprālis pats bija izdomājis īsajā ceļa gabalā no mežmalas līdz dzīvžogam, bet kareivim ne prātā nenāca kaut ko bilst pretim. Viņš sajuta pateicību un kaut kā šai mirklī dziļi apbrīnoja savu kaprāli.

− Ja mūs nogrābj ciet dzīvus, − kaprālis čukstēja tālāk, − tad atceries: esam jau divas dienas divi vien maldījušies pa šo apkārtni. Norunāts? −

Kareivis sparīgi vairākas reizes palocīja galvu. Piepeši viņš pacēla arī roku un gribēja ko bilst, jautāt − sak’, vai tomēr nevarētu darīt tā, ka vēl paliktu šepat dzīvžoga ēnā un labu brīdi vienkārši novērotu, kas īsti ciemā paslēpies, bet kaprālis jau pāris lēcieniem bija sasniedzis dzīvžoga galu un, strauji pagriezdamies ap to pa kreisi, nozudis skatam.

Ko nu bija darīt?

Vajadzēja sekot! Kā? Bet kā? Skriet? Nē! Kareivis juta, ka to nespēja. Un tad piepeši viņš nogūlās uz vēdera sniegā un sāka lēni jo lēni līst uz priekšu turp, kur bija nozudis kaprālis. Tas viņu jau gaidīja pie kādas ēkas un, nepārtraukti mādams, aicināja pie sevis.

− Šīs būdas ir tukšas, − viņš čukstēja. − Tukšas izliekas arī nākamās. − Kaprālis izkustējās no ēkas ēnas, kuŗā bija slēpies un teica: − Iesim! −

Lavīdamies viņi sasniedza ielu. Uz tās abi kaŗavīri vispirms ieraudzīja divas automašīnas. Viņi nokļuva tām vēl tuvāk un gandrīz jau saskatīja maliņu apzīmējumus, kad pēkšņi un draudīgi no kāda stūra atskanēja pārsteigta balss. − Kas nāk? − kāds vāciski sauca.

− Latvieši, − jaunais kareivis dzirdēja sava kaprāļa balsī.

− Palikt stāvam! Nekustēties! − rīkoja svešais.

No ēnaina kakta atdalījās kāds stāvs un ar paceltu ieroci tuvojās. − Pie velna! − tas iesaucās, ieraudzījis abus izlūkus vācu uniformās. − jums tiešām jābūt mūsējiem! Vai esat no latviešu divīzijas? −

− Jā gan, no piecpadsmitās! − teica kaprālis.

 

*

 

Jau pēc pusstundas visi otras rotas kaŗavīri garā, nekārtīgā virknē bija nokļuvuši uz ciema galvenās un vienīgās ielas.

Kā caur miglu viņi ievēroja pie kādas ēkas nelielu vāciešu kaŗavīru grupiņu, kas drebinājās, izcelta no miega; kā pa ausu galam saklausīja kādu aizkaitinātu, spiedzošu balsi un ievēroja arī tās īpašnieku − vācu leitnantu.

− Fricis izziņojis trauksmi, − kāds prātoja, − un nu, acīmredzot, mazgā savējiem galvu par to, ka mūsu izlūki nepamanīti nokļuvuši gaŗām viņu sargposteņiem un nepamanīti sasnieguši ciema vidu. −

− Klausies! − cits piebilda. − Nupat viņš tiem prasa, kas būtu noticis, ja mūsu vietā tādā pašā veidā ciemā būtu ielavījušies sarkanie. −

− Kas būtu noticis? − kāds iespurdzās. − Haha! Būtu noticis tikai tas, ka viņš tur vairs nedziedātu kā gailis, bet varbūt trīcētu līdzīgi apses lapiņai ... haha! −

Negaidījuši īpašu atļauju vai rīkojumu, kaŗavīri izklīda pa ēkām. Neviens, arī leitnants Zariņš, nedomāja, ka šai brīdī viņiem būtu bijis jārīkojas citādi, jādara kas cits. Par šo brīdi viņi bija cīnījušies un pacietuši pārcilvēcīgu piepūli. Nu tas bija pienācis, un šis dabīgais atrisinājums stiprināja viņos pārliecību, ka visam, kas viņu dzīvēs šai īsajā posmā noticis, un varbūt arī tam, kam vēl būs jānotiek, ir sava jēgas pilna secība, ka paciestajam, zaudētajam nāk jēgas pilns attaisnojums.

Kaŗavīri aizmiga kur kuŗais kritis, bet ievainotie aizmiga blakus saviem biedriem, pirms tie bija paspējuši beigt brūču pārsiešanu.

Kad atskanēja trauksme, kas bez žēlastības un vilcināšanās uzmodināja visus, kaŗavīru apziņas bija tik pilnas salda reibuma, ka viņi neapjauda ne laiku, ne vietu, kur atrodas. Tikai pamazām, uztveŗot savu apkārtni, viņi sāka lādēties, jaužot pārtrauktu miega saldo reibumu. Un tā, lādoties, viņi ar izbrīnu skaidri juta: kaut ir ļoti nikni uz visu pasauli, viņi ir citādi nekā bija vakarnakt, vai aizvakar, vai nedēļu, mēnesi atpakaļ. Viņi joprojām bija šausmīgi noguruši un šaubījās, vai maz spētu kustēties, ja tiešām (tam viņi vēl neticēja) būtu jāceļas augšā. Bet viņi, jaunie zēni, juta, ka kaut kā ir tapuši citi cilvēki.

Varbūt pārmaiņas, kas notiek ar dzelzi, to ārdējot, var salīdzināt ar tām, kas bija skārušas jaunos vīrus aizvadītajās dienās un iezīmējās šai rītā pēc dziļa, dziļa miega.

Ārā vēl valdīja liela krēsla. Meži apkārt ciemam robežojās ar apvārsni kā augstas, tumšas sienas. Gaisā lidinājās atsevišķas, retas sniega pārslas un laiski nosēdās uz zemes, ēkām, drēbēm, rokām, pieres.

Trauksme!

Vācu priekšpostenis bija ziņojis, ka no dienvidiem pa ceļu caur mežu ciemam tuvojas ienaidnieka automašīnas.

Kamēr vēl pilnīgi neizgulētā miega un rīta dzestruma apstulbušos vīrus grupēja atsevišķos kaujinieku pulciņos, kareivji Šķibusts un Žanovskis ar savu patšauteni jau bija sasnieguši ceļa līkumu, kur sākās mežs. No šīs vietas ceļa taisnā stiga un šurp braucošās automašīnas bija labi pārskatāmas.

− Mēs paliksim taisni te! − sacīja Šķibusts, novietodams patšauteni uz zemes izciļņa, aiz kuŗa varēja paslēpties šāvēji. Viņš pavērās ātri visapkārt: − Ja vajadzēs mukt, tad pa ieplaku un starp kokiem nokļūsim līdz upei. Tālākais ceļš uz ciemu mums jau zināms kopš vakarnakts.

− Viņi brauc tik droši, it kā būtu mūsu apgādes rati, − Žanovskis vēroja ienaidnieka automašīnas.

Tad abi kaŗavīri klusēdami gaidīja pie patšautenes, līdz divas (labi, ka tikai divas − viņi katrs pie sevis domāja) ienaidnieka automašīnas būs pietuvojušās šaušanai visizdevīgākajā attālumā. Kad tas notika, Šķibusts nospieda patšautenes sprūdu. Jau ar pirmajām lodēm viņš ķēra. Abas automašīnas aizdegās un drīz vien ietinās biezos, melnos dūmos.

Kad brīdi vēlāk ieradās leitnants Zariņš, viņš atzina Šķibusta izvēlēto patšautenes vietu par labu un noteica, ka tai jāpaliek te tik ilgi, kamēr otra rota uzturēsies Rudenas ciemā un pati gādās par saviem apsargiem.

 

*

 

Vācu leitnants, kuŗa kaŗavīru grupa atradās ciemā, dēvēja sevi par komandantu. Viņa uztverē tas vienkārši nozīmēja − viss!

− Es esmu saņēmis telegrāfisku pavēli, − viņš svinīgi sacīja leitnantam Zariņam, − turēt Rudenas ciemu par katru cenu! −

− Pulksten deviņos mana rota dosies tālāk! − noteikti atbildēja leitnants Zariņš.

− Es jums to aizliedzu! − vācietis iesaucās. − Es esmu iecelts, kā tas jums jau zināms, par Rudenas komandantu un esmu pakļāvis jūs savai komandai! −

− Rota, leitnant, klausīs manu komandu. Un mūsu uzdevums noteic nekavējoties doties ceļā, lai pieslēgtos savai vienībai. −

− Vai es drīkstu zināt, kur atrodas tā − jūsu vienība? −

Tai brīdī leitnantam Zariņam aiz muguras ierunājās kāda cita balss. Viņš ātri atskatījās un redzēja, ka blakus bija nostājies leitnants Šmits.

− Vai es drīkstu iejaukties? − tas jautāja.

− Protams, − teica Zariņš.

− Ko jūs gribat? − vācietis prasīja.

− Redziet, leitnant, − Šmits runāja, pagriezies pret vīru, kas dēvēja sevi par komandantu, − kaŗu mēs varam salīdzināt ar kādu lielu automātu, kuŗā katram mazākajam ritenītim ir savs noteikts pienākums. Ja nu ir nonācis tik tālu, ka mēs, atsevišķi ritentiņi sākam paši izdomāt vai pārspīlēt savus pienākumus (kāds nenoliedzami ir jūsu gadījums), tad šis lielais kaŗa automāts ir uzdevis darboties, ir čupā. Sakait, kāpēc jūs apšaubāt, ka viņam... − te runātājs nedaudz pagriezās pret leitnantu Zariņu, − ... šai kaŗā varētu būt savs uzdevums, savs pienākums? −

Vācietis klausījās vērīgi un viņa seja neslēpa aizdomas. Kad runātājs bija beidzis, viņš nicīgi teica: − Viena banda!.. Latvietis!.. Jūs taču arī esat latvietis, vai ne?.. −

− Nē, es esmu vācietis! − leitnants Šmits atbildēja.

− Tā tad... − leitnants Zariņš teica, bet, uz īsu mirkli apklusa, kā pārlikdams. Patiesībā viņš bija ieraudzījis kaut ko ļoti nenozīmīgu, kas viņam tomēr lika izšķirties citādi, nekā viņš bija jau lēmis (Leitnants nevarēja paredzēt, ka tas vēlāk izšķirs visas rotas likteni). Viņš bija ievērojis no kādas mājas iznākam vienu savu vīru ar maizes kukuli rokās. Puisis, tiklīdz viņu pamanīja divi citi, bija pacēlis sajūsmā maizi augstu gaisā virs savas galvas un tad steidzīgi vien visi trīs viņi bija nozuduši citās durvīs, kur, droši vien, bija pavadījuši nakti. Kaŗavīri taču bija izsalkuši!..

− Tā tad... − leitnants Zariņš teica, −... jūsu zināšanai... mēs dosimies tālāk nekavējoties, tiklīdz tas mums kļūs iespējams! −

 

JG15 (13. turpinājums)

 

XIII

 

Remdējuši izsalkumu un arī piepildījuši savas somas vai kabatas gan ar maizi, gan ar papīrā ievīstītu gaļu, kaŗavīri, likās, pirmo reizi īsti ievēroja lielo municijas kaudzi, kas bija nokrauta ciema vidū. Tur stāvēja melnas skārda kārbas pilnas jaunu patronu lenšu. Blakus tām bija koka kastes. Kāda jau bija atvērta: iekšā atradās rūpīgi sarindotas patronas, kuŗu misiņa čaulas vēl mazliet spīdēja.

Katrs, kas nonāca pie municijas kaudzes, pirmajā brīdī pārdzīvoja tikai it kā prieku, kādu pārdzīvo bērni, raugoties kārotajās, mirdzošajās rotaļlietās. Bet tas ilga tikai mirkli. Tīri neapzinīgi vīri pieliecās, pasvēra rokās patronu lenšu kārbu, pēc nolika to sev blakus. Tad noliecās vēl un veselām riekšavām, virsū maizei un papīrā ievīstītai gaļai, sabēra gan kabatās, gan maizes somiņās patronas.

Tā, gandrīz nemanot, pagāja rīta cēliens. Tuvojās jau pusdienas laiks.

Caur ciemu no mājas uz māju skrēja dižkareivis Stīpiņš. − Pusvienos, leitnants teica, mēs iesim tālāk! − viņš katram piekodināja un tāpat katram, ko bija sastapis, atgādināja, − pasaki to noteikti arī citiem! − Bet dižkareivis Stīpiņš vēl nebija veicis pusi no sava ceļa, kad mežā ziemeļos ciemam atskanēja spalgi šāvieni.

Drīz pēc tam uz lauku ceļa kreisajā pusē, kur mežs pienāca vistuvāk ēkām, parādījās divi skrējēji. Nonākuši pusceļā starp ēkām un mežu, abi apstājās un paslēpās sniegā: tikai brīdi pa brīdim pazibēja viņu galvas un varēja noprast, ka viņi pētīja ēkas. Kad šaušana mežā atskanēja no jauna un netaisījās saplakt, abi atkal lēca augšā un, vairs ne pa labi ne kreisi neskatīdamies, devās tieši šurp uz ciemu. Ieraudzījuši vīrus vācu uniformās, kas, tikai pa daļai paslēpušies, sagaidīja skrējējus, viņi vēl paātrināja savu gaitu un gandrīz bez elpas sasniedza pirmās ēkas. Abi izrādījās latvieši.

− Krievi... − viņi, viens caur otru runādami, stāstīja, − ... tie ir klāt... tepat mežā... izjauca visu mūsu vezumnieku kolonnu... pārsteidza tepat mežā... mēs tikko kā bijām nogriezušies no Flatovas šosejas, kad tie bija klāt... tepat uz ceļa mežā... visi mūsu aizjūgi palika... metāmies glābties kur kuŗais... −

− Ei! − kāds iesaucās, − cik daudz bija ienaidnieku? −

− Apmēram bataljons, − pirmais tūdaļ atbildēja.

− Hahaha... − jautātājs smējās. − Pa kuŗu laiku tad tu paspēji viņus izskaitīt? −

Atbēgušais vezumnieks neatbildēja. Viņš vienkārši to vairs nespēja. Bet kāds cits steidzās līdz nāvei pārbiedētajam, skrējienā pārgurušajam palīgā.

− Tam puisim ir taisnība! − iesaucās Plakāts. − Sakait, vai kāds no jums pēdējā laikā ir manījis kaut vienu atsevišķu ienaidnieka grupu, kas būtu mazāka par bataljonu? −

Neviens neatsaucās.

− Lūk! − Plakāts teica un tad pagriezās pret abiem latviešu vezumniekiem: − Redziet, puikas, es jūs izglābu no savējo apsmiekla. Tas ir grūts darbs. Par to gan jums jāapsolās, ja krievi patiešām nāks šurp, jūs noteikti piedalīsities šaušanā!..−

Tad viņš aizsteidzās ar jaunajām ziņām pie leitnanta.

 

*

 

Vēsts, ka ienaidnieks bataljona stiprumā virzās šurp uz ciemu, sasniedza visus vīrus ļoti īsā laika sprīdī. Notika pat, ka, iekams leitnants bija paspējis izšķirties, ko darīt, cīņai gatavojās arī visi tie ievainotie, kas vien vēl jaudāja kustēties.

Ap sešdesmit vīru lielā grupa izvietojās aizstāvēšanās pozīcijās visapkārt ciemam: pa grupiņai austrumos, dienvidos un rietumos, pārējie − gar ziemeļu malu pret mežu.

Pie lielceļa ciema ziemeļu malā jau agrāk izraktās bedrēs, kas gan īstenībā nebija domātas, nedz arī atgādināja kājnieku pozīcijas, ne visai tālu cits no cita gulēja trīs vīri. Viens no viņiem bija kareivis Plakāts.

Uz aukstās zemes sala un kaŗavīrs domāja − es vēl gaidīšu piecas minūtes, tad līdīšu uz šķūni pēc salmiem. Viņš paraudzījās visapkārt − šķūnis bija gandrīz tepat aizmugurē. Arī tur līkņājās daži stāvi − likās, vēla, krāva un citādi nodrošināja savas slēptuves.

Pa labi Plakātam gulēja kāds puisis ar pārsietu galvu. Viņam bija ievainojums kaklā. Vēl tālāk bija kāds no otra vada. Malacis! − Plakāts domāja. Kareivis blakus šautenei bija nolicis arī ienaidniekam atņemtu mašīnpistoli.

Plakāts asi un vērīgi paraudzījās pret mežu. − Joprojām vēl nekā nav − viņš domāja. Būtu jālien pēc salmiem! Bet varbūt labāk vēl pagaidīšu. − Viņš pagriezās ar visu augumu pret abiem kaimiņiem un sacīja: − Zinait, puiši, man kaut kas ienāca prātā! − Kad viņam likās, abi sadzirdējuši viņu pietiekami labi, jo neko neiebilda, Plakāts turpināja: − Ja mūsmājās gaidīja ciemiņus, māte ne reti vien gatavoja siera maizes. Ō, tās nebija parastās sviestmaizes, bet tapa pavisam īpati! Vispirms tika ņemta apziesta rupjmaize, uz tās nāca ar sviestu aplikta siera šķēle un tad atkal apziesta rupjmaize. Vai jūs saprotat? Labi!.. Un tā: maize, tad siers, atkal maize, siers, līdz bija sasniegts vēlamais augstums. Šādi veidotu, teiksim, kubu sagrieza no augšas uz leju jaunās šķēlēs. Tapa diezgan laba un izskatīga siera un rupjmaizes mozaīka un garšot garšoja tiešām lieliski! −

− Nu, un!.. − teica kaklā ievainotais.

− Jā... kad es tagad domāju par kaŗa lauku te − uz poļu koridora un rietumprūšu robežām, man vienmēr jādomā par mātes gatavotajām siera maizēm: vācieši, latvieši, krievi, atkal − vācieši, latvieši . .. −

− Loti interesanti... − bilda ievainotais un tikai nedaudz pacēla roku pret mežu.

− ... krievi, − teica Plakāts, arī pavēries turp.

Ienaidnieks bija iznācis no meža, izvērties ķēdēs abās pusēs ceļam. Bet tikko pirmie bija veikuši nedaudzus, sākumā it kā nedrošus (to labi varēja ievērot) soļus, no ciema sāka šaut ložmetējs, patšautenes, kam drīz vien piebalsoja šautenes, tvarstīdamas atsevišķus, jau tuvāk piekļuvušus mērķus.

Jau pirmajās minūtēs vīri, kas tēmēja un šāva, gandrīz kā izmisumu sajuta vērojumu, ka boļševiki ne apmulsa, nedz gatavojās slēpties. Tie likās bezjūtīgi, likās nedzirdam šāvienus, neredzam jau pakritušos − ķēdes brida tikai uz priekšu.

− ... kā nelabā apsēsti! − domāja kaklā ievainotais, iebīdīdams patronu šautenes stobrā. Tikai mirkli viņš bija iedrošinājies pavērties pāri laukam un ietvert skatā visu šurp nākošo spocīgo nāvi nicinātāju baru un viņš juta, ka otrreiz to nedrīkstēja atļauties − roka kļuva nedroša, skats it kā aizmiglojās. Ievainotais atkal cieši piegūlās šautenei, izraudzīja atsevišķus stāvus un tēmēdams domāja − pārējie nav mana daļa; tā ir pārējo puišu daļa, to vīru, kas man pa labi vai kreisi. Nospiežot sprūdu, šautenes atsitiens plecā šķita tik nevarīgs, izšāviens it kā izzuda telpā bez skanas. Mirkli ievainotais paraudzījās pār plecu atpakaļ, pamanīja atsevišķās ēkas aizmugurē, tad atkal pieplaka šautenei. − Jāšauj, − viņš teica sev klusā balsī, − jāšauj... līdz galam, jo citas izejas nav... −

Tad viņš juta, ka atkal sāka sūrstēt kakls. Roka taustīja pakausi, kur pēkšņi, likās, iekāpusi sirds un pukst. Ievainojums, jā... Vēl vakar tur atsitās šķemba. Kur tas bija? Piepeši ievainotais norāva roku no apsēja. Uz tās bija asins traipi. Atkal bija sākušas sūkties asinis: − Nolādēts, tās iztecēs , un es nokļūšu bezsamaņā ... −

Piepeši ievainotā acis iepletās kā lielās izbailēs. Priekšā laukā, likās, bija sprāgušas granātas, izrakdamas dziļas bedres. Tās bija tumšas. Nevarēja būt māni! Neapzinīgi kaŗavīrs pārvilka ar roku pār acīm, it kā mēģinādams noslaucīt iztēlē radītas iedomas. Nē, kaut kas bija noticis! Šaušana no ciema arī nedaudz bija pieplakusi sparā. Un šai šķietamā klusumā varēja dzirdēt, ka gaisu šķēla spalgi, asi svilpieni. Patiešām, pāri ciemam lidoja prettanku granātas, krita starp uzbrucējiem, sprāgdamas ar varenu sparu un uzsisdamas gaisā sniegu, zemes pikas, apveldamas ienaidniekus.

Vācieši?

Kājnieku ieroču uguns no ciema pieņēmās jaunā sparā pret uzbrucējiem. Arī kaklā ievainotais kaŗavīrs atkal noliecās pie šautenes. Tai pašā brīdī viņa domas sastinga. Ap divdesmit metru priekšā bija uzradies pelēkbrūns stāvs. Tā seju viņš neredzēja, tikai zem puļķainas cepures rēgojās netīrs plankums. Ievainotā locekļi kļuva tik smagi, ka viņš vairs nejuta, kā pacēla šauteni un izšāva. Stāvs ar tumšo plankumu sejas vietā nesagrīļojās, tas joprojām glūnēja šurp, tēmēdams ar savu ieroci. Ievainotais manīja notirpstam rokas. Atskanēja šāviens. Ievainotais gaidīja − īsu mirkli − tad atkal juta rokās šautenes svaru, ātri pielādēja ieroci, notēmēja un izšāva. Reizē ar viņa šāvienu blakus iesprakšķējās kāda mašīnpistole. Pelēkbrūnais augums pazuda. Ievainotā skats vēl uztvēra tumšo meža malu, apziņā atbalsojās vairāku rokas granātu sprādzieni. Tad viss nozuda.

Kad kaklā ievainotais kaŗavīrs atkal atguva samanu, viņš manīja, ka kāds bija noliecies pār viņu un taustīja kaklu. Pirmā brīdī šis pieskāriens viņu sastindzināja, bet tad kāda balss jautāja: − Vai tevi ķēra? −

Ievainotais atvēra acis. − Nē, − viņš teica, − vecais ievainojums sācis asinot. − Viņš klausījās un brīnījās, ka gandrīz nedzirdēja pats savu balsi. − Vai es nošāvu to boļševiku? − viņš jautāja.

− Daži ienaidnieka kaŗavīri bija pielīduši jau pavisam klāt − jā, tos novācām ar mašīnpistolēm un rokas granātām. Bet tu − tu gan labāk lien uz ciemu − kakls asiņo. −

Pa ceļam uz ēkām ievainotais dzirdēja atkal aurojam − ur-rāāā! − šaujam mašīnpistoles. Sprāga rokas granātas.

 

*

 

Tiklīdz leitnants Zariņš saprata, ka vienīgā sapratīgā rīcība, kas otrai rotai atlikusi, ja no meža kuŗu katru acumirkli uzbrūk ienaidnieks, ir nevis akli bēgt, bet, izmantojot visus lielos munīcijas krājumus, kas atrodas ciemā, aizstāvēties, viņš norīkoja seržantu Plīsi un kareivi Šķibustu uz ciema dienvidus malu pie patšautenes.

Tur abi kaŗavīri gulēja pie ieroča, uzmanīdami mežu, lauku un, galvenais, lielceļa stigu, kas pēc apmēram kilometra nogriezās pa kreisi un izzuda starp kokiem. Visu to darīdami, viņi vērīgi klausījās, kas notika ciemā.

Gandrīz tajā pašā brīdī, kad aiz muguras atskanēja pirmie šāvieni un seržants rūca pie sevis: − tomēr! − Šķibusts ieraudzīja ceļa līkumā iznirstam kādu automašīnu.

− Lūk! − viņš ātri iesaucās, rādīdams uz kaŗa ratiem, aiz kuriem piekabināts līdzi ripoja lielgabals. Pirmajiem ratiem uz pēdām sekoja otri, arī ar lielgabalu. Palēninātā gaitā tie tuvojās. Tie bija boļševiki.

− Tagad jāzina, ko darām! − seržants Plīsis teica. − Pie sašautām mašīnām viņi apstāsies − tur vienkārši netiek gaŗām. Abiem lielgabaliem, droši vien, līdz savas apkalpes. Ja tās izkāpj uz ceļa, vai spēsim pievākt? −

− No šejienes − nekādā ziņā, − teica Šķibusts. − Bet, seržant, ja mēs riskētu! −

− Riskētu! − seržants samulsa. − Kā tu to domā? −

− Riskētu tādējādi, ka ļautu boļševikiem pašiem pilnīgi netraucēti izdomāt; lai viņi dara. Pagaidi! Nesmīni, te nevar būt runa par to, ka baiļojos. Es tev ātri izstāstīšu.

Būsim tikai loģiski! Pie sašautām mašīnām viņi apstāsies: tur tev pilnīgi taisnība. Vai viņi pirmā brīdī lūkos noskaidrot, izprast, kā tās sašautas? Nē! Labi, labi − pagaidi... Ja arī viņi to lūkotu uzminēt, tas nebūtu svarīgākais. Vispirms viņi noteikti pamanīs, ka sašautās mašīnas, kā mēs paši arī pārliecinājāmies, ir apgādes rati. Bet es vēl nezinu tādu gadījumu, tādu armiju, kur karā pa priekšu uzbrūkošām vienībām brauktu apgādes rati. Arī pie krieviem nē! −

− Nu viņi ir tikpat kā klāt! Rau, apstājās tomēr jau krietnu gabalu iepriekš, − seržants pārtrauca Šķibustu.

− Tagad viņi arī drīz vien izlems, ka ciemā jābūt savējiem, − Šķibusts turpināja. − Redzi, tā viņi domās: starp sašauto mašīnu purngaliem un uzbrucējiem... Ja šauj tik neganti kā patlaban mums aiz muguras, tad viena puse noteikti uzbrūk. .. −

− Ej nu tad izdomā − kuŗa puse!.. −

− Kuŗa? Gluži vienkārši − neuzbrūk jau tā puse, kas atrodas ciemā! −

− Es nezinu... − teica seržants un bija samulsis, ka ļāva iet zudumā varbūt izšķīrējām minūtēm, bez noteiktas rīcības klausoties, ko Šķibusts teica. Bet viņš arī juta, ka maz pamazām puisis viņu pārliecināja.

− ... viņi izdomās, ka starp sašautām apgādes mašīnām un uzbrucējiem var atrasties tikai savējo vienības. Tās nu, acīmredzot, saspiestas ciemā un nekavējoties jāatbalsta. Vai gan mūsu pretinieki varētu būt tik neloģiski, ka pieņems: mēs te esam sajukuši juku jukām cits ar citu! −

Seržants vēroja ienaidnieka izrīcību priekšā uz ceļa pie sašautajām auto mašīnām. Viņš joprojām bija samulsis un vēl nezināja: ne, ko darīt, ne, kas notiks. Ja viņš nebūtu kaut cik pazinis Šķibustu, viņš pat nebūtu ļāvis puisim runāt. Nu viņam tiešām sāka likties, ka puiša teiktajā bija jēga. Vai tad kaŗā nebija tāpat kā kādā kāršu spēlē? Teiksim − zolītē. Pirms met galdā savu kārti, vai parasti jau neesi izdomājis vairākas iespējas, kā varētu rīkoties pretinieks ?

Seržants redzēja, ka no automašīnām, kas vilka lielgabalus, izlēca vairāki sarkanarmieši. Kāds tūdaļ bija devis rīkojumu − pāris no tiem, viens pa labi, otrs pa kreisi, pārlēca grāvim un palika, vērodami mežu.

− Ja viņi nāks šurp, − Šķibusts teica, tad gan mums būs jāielaižas divkaujā! −

Seržants neatbildēja. Viņš tikai redzēja, ka ienaidnieks (vai tiešām tā bija?) gatavojās turpat uz ceļa uzstādīt abus ieročus pozicijā šaušanai. Ar katru jaunu izrīcību kļuva skaidrāks tā nodoms. − Tagad... − seržants domāja, − izšķirsies, cik man bijis prāta, ļaujot sevi samulsināt šim zeņķim!

Kas gan notiks, ja viņi šaus tieši uz ciemu? −

− Kāpēc gan viņi lai apšaudītu ciemu? − Šķibusts jautāja kā pie sevis, kā uzminējis seržanta domas. − Tas viņiem būtu akls risks! −

− Tāds pats kā tas, ko mēs darām! −

− Tu domāji − tas, ko mēs nedarām! −

− Mutes bajārs... − seržants rūca.

Jau pirmās granātas, ko sarkanarmieši izšāva, atklāja seržantam, ka ienaidnieks lēmis apšaudīt mežmalu vai arī lauku aiz ciema.

− Tagad, − Šķibusts turpināja, − mums būtu tāpat loģiski jārīkojas tālāk − gadījumam, kad atklāsies pārpratums vai ienaidnieks pats atskārtis savu kļūdīšanos. Daļu tad es varētu pievākt tepat no vietas ar patšauteni. Ja būtu kāds, kas lūkotu kaut cik pietuvoties no sāniem... tad no divām pusēm ... ar mūziku! −

− Vai tu domā, ka es to nevarētu? −

− Ar mani, seržant, ir tāpat, kā Plakāts vakar mežā teica par kaprāli Liepu: es, lūk, nedomāju, un tas mani paglābj no aplamas domāšanas. −

− Šķibust, tu neesi vairāk nekas, kā... − Bet seržants nepabeidza. Kaut kā, it kā tīri negribot pieskāries, seržants uzsita Šķibustam uz pleca un līšus noslīdēja ieplakā. Šķibusts piepeši ļoti vēlējās vēl paskatīties nopakaļ savam seržantam, bet tomēr velti nopūlējās to ieraudzīt − seržants prata slēpties.

Pirmajam sarkanarmiešu uzbrucēju vilnim, ko atvairīja, tūliņ sekoja otrs. Arī tas saplaka.

Un vēl vienmēr pa sarkanarmiešu uzbrucējiem bija šāvuši viņu pašu lielgabali. To tagad zināja arī katrs ciema aizstāvis: granātas, kas bija lidojušas pāri viņu galvām pret mežmalu bija izšāvuši boļševiku lielgabali, kas bija ieradušies uz ceļa dienvidos. Tāpat katrs zināja (ziņnesis bija īpaši uzsvēris), ka ienaidnieka lielgabali bija ieradušies bez sarkanarmijas kājniekiem, ar savām apkalpēm vien. Tas nozīmēja, ka viss spars un niknums bija jāvērš tikai pret vienīgo uzbrucēju no ziemeļiem, ka nevarēja būt nekādas bažas par briesmām aizmugurē.

Veselu, neskartu vīru bija palicis pavisam maz.

Ciema austrumu malā pie kāda šķūņa gulēja viens vienīgs kaŗavīrs un sargāja šo pusi. Viņš manīja, ka lielgabalu šāvienu dārdoņa, kas no jauna pārtrauca piepešo cīņas atslābumu, tagad skāra viņus pavisam citādā veidā. Kāda lielgabala granāta bija atsitusies un sprāgusi pret šķūņa sienu: sīkdamas, kaukdamas, svilpdamas juka Šķembas un krita koka gabali. Ienaidnieka lielgabali ir atjēgušies, kareivis domāja, un tagad šauj pa ciemu. Tagad šī spēlīte ir cauri! Tad pat viņš dzirdēja, ka ciemam dienvidos iedarbojās patšautene un sāka sprakšķēt mašīnpistoles.

Viņam pa kreisi, kur visu laiku bija uzbrucis ienaidnieks, atkal šāva nepārtrauktā laidā šautenes un patšautenes. Šai brīdī šai vietā kaŗavīrs sajuta savu bezdarbību kā postošu, nomācošu nevarību, kas draudēja viņu pārvarēt. Kaut kur citur es patlaban esmu daudz vairāk nepieciešams nekā šeit, viņš domāja, varbūt tas, ka te es noguļu bezdarbībā, ir liktenīgs kaut kur citur.

Vēl brīdi klausījies šaušanā ciema dienvidos, kur tā sparīgi turpinājās, kareivis lēca augšā un steigā vien starp ēkām, žogiem, dažādām mantām un piederumiem pagalmos vai dārzos slēpdamies, lavījās uz ciema dienvidus malu.

 

*

 

Tiklīdz boļševiku lielgabali bija pārstājuši šaut un ieroču apkalpes, satraukti žestikulēdamas, bija sākušas vāvuļot, Šķibusts bija sapratis, ka tagad sekos pagrieziens.

Tā notika.

Arī seržants Plīsīs jau pēc pāris lielgabalu salvēm (abi ienaidnieka ieroči izšāva gandrīz reizē viens aiz otra) noprata, ka tagad apšauda ciemu. Kavēties vairs nedrīkstēja. Pielavījies, cik vien spēdams, tuvu, viņš tēmēja pret attālākā lielgabala apkalpi un nospieda mašīnpistoles sprūdu.

Šķibusts manīja, kā pajuka vispirms viena, tad otra lielgabala apkalpes. Seržants šāva īsām atstarpēm, un arī Šķibusts nospieda sava ieroča sprūdu.

Saņēmuši pirmo un līdz ar to izšķirīgo sitienu it kā no savas aizmugures, neskartie ienaidnieka lielgabalu apkalpju vīri vispirms skrēja slēpties abās pusēs ceļam mežā un tad, ne manīdami, ne ievērodami ložu spietus, kas sīca pa ceļu tiem pretim no Šķibusta patšautenes, devās virzienā pret ciemu. Kad daži, cilpodami caur kokiem kā zaķi, saskatīja jau meža malu, klajo lauku un ciema ēkas, viņi arī ievēroja patšauteni, kas šāva uz viņu lielgabaliem. Pie ieroča gulēja viens vienīgs kaŗavīrs.

Pieliekušies boļševiki klupa turp, izbīdījuši uz priekšu mašīnpistoles apaļām, ripveidīgām munīcijas ietverēm, šaudami pret patšautenes vīru, viņi izskrēja mežmalā.

Tai pašā brīdī kareivis, kas bija sargājis ciema austrumu malu, caur ēkām lavīdamies bija nonācis tik tālu, ka skaidri redzēja pirmos boļševikus, kuŗi parādījās mežmalā dienvidos. Ne mirkli nekavējies, viņš griezās apkārt un skrēja ar šo ziņu pie leitnanta.

 

*

 

Līdz dziļai krēslai Rudenas ciema aizstāvji atvairīja visus ienaidnieka uzbrukumus.

Viņi atguva arī mežmalu ciema dienvidos. Norīkojis kādu patšauteni apšaudīt mežu, leitnants ar dažiem vīriem sava ieroča aizsegā bija sasniedzis mežmalu reizē ar seržantu Plīsi, kas pielavījās viņiem no biezokņa.

Mežmalā viņi atrada pirmās grupas patšauteni. Neviens no viņiem nebija redzējis, kā bija nomiris kareivis Šķibusts. Leitnants paskatījās uz seržantu Plīsi. Viņš gribēja prasīt, kā tas bija noticis, bet nepateica savu jautājumu. Seržants stāvēja, skatīdamies kaut kur mežā sev priekšā, un veids, kā viņš turēja rokas − nedaudz iepletis, pavērtām plaukstām, it kā viņam būtu kaut kas izrauts no rokām, lika leitnantam klusēt.

Mirkli viņi visi klusēdami tikai skatījās uz kareivi Šķibustu, kas gulēja pie sava ieroča uz mutes, ieslēpis galvu rokās kā nekad nevēlēdamies vairs redzēt dienas gaismu.

 

XIV

 

Iestājoties tumsai, viss bija izkārtots, lai varētu aiziet.

Divās vācu radiotelegrafistu automašīnās saguldīti gulēja vai sasēdināti sēdēja smagi ievainotie. Daži no viņiem atradās bezsamaņā − tie arī nezināja, kas tika darīts: viņus iecēla, saguldīja cieši blakus citu citam − viņi ne protestēja, ne arī kaut ko bilda. Dažus, kam bija pāršauta kāja vai lauzts kāds kauls, arī iecēla tāpat kā iepriekšējos, bet viņu acīs bija izmisums − tās protestēja. Tumšā automašīnas kravas telpa atgādināja krātiņu, kurā viņus bezspēcīgus draudēja ieslodzīt. Draudzīgs vārds, piezīme − tas ir vienīgais, kā spējam palīdzēt − nelīdzēja. Ikviens − ir ievainotie, ir to aprūpētāji lēsa iznākumu, redzēja, cik lieka bija visa darbošanās, bet tomēr bez kurnēšanas ļāva notikt visam tā, kā līdzīgā stāvoklī bija paredzēts un būtu noticis.

Kas vien spēja pārvietoties, ņēma savu ieroci un pulcējās virknē.

Tumsa un migla paslēpa aizgājējus, kas pa lauku ceļu pāri klajumam pagriezās pret rietumiem, lai sasniegtu Flatovas pilsētu.

Pēc dažiem kilometriem abas automašīnas, kas virzījās gājienam nopakaļ, apstājās: vienai pēc otras tām abām izbeidzās degviela.

Leitnants Zariņš redzēja tās paliekam uz ceļa kā divus tumšus, sagāzušos zārkus, kas kļuva arvien blāvāki, līdz, tumsas un miglas aizsegti, izzuda skatam. Mirkli ceļa malā apstājies, viņš ievēroja, ka daža laba kaŗavīra gaita sašķobījās − tas vērās atpakaļ. Un leitnantam tad likās, ka piepeši viņa acu priekšā pavēra jau skatam izzudušo automašīnu durvis un viņš skaidri redz ievainoto sejas. Viņš nedzird ne vaimanas, ne nopūtas: tikai ievainoto sejās zib pamestības izmisums, bailes. Maz pamazām tās kļūst aukstas, bezjūtīgas ... Kā es jebkad spēšu aizmirst, ja man būs lemts dzīvot, šo pamesto biedru likteni, leitnants domāja. Bet tad viņš atkal saslējās ...

− Nepalēnināt gaitu!.. − viņš asi sauca tumsā un sāka soļot.

Pēc pieciem kilometriem gājiens aizsniedza ciemu, no kuŗa nācējiem pretim atskanēja atsevišķi šāvieni. Leitnants Zariņš pavēlēja izvērsties ķēdēs un šaujot tuvoties ciemam. Kad aizdegās dažas ēkas, ugunsgrēku gaismā varēja redzēt atsevišķus stāvus (kas pateiktu, vai tie maz bija ienaidnieki?) bēgam prom uz mežu ziemeļos.

Steigā, gandrīz skriešus otra rota (tā vēl joprojām lai tiek saukta atlikušo vīru grupa) izgāja caur ciemu. − Tagad tikai soļot, tikai uz priekšu, − domāja vīri. − Soļot, cik vien atlicis spēka, nedomāt par brūcēm, sāpēm... Ja vispār jebkad lemts aizsniegt savu frontes līniju, tad tagad šis brīdis ir vistuvāk... −

Bet jau pēc pāris kilometriem gājiens apstājās.

 

*

 

Bija pāri pusnaktij.

Otra rota, sasniegusi lauku ceļa dakšu, kur viens zars pagriezās pa labi mežā, otrs puspakreisi aizveda pāri klajumam, bija nogriezusies pa kreisi. Veikusi varbūt tikai pāris simts metrus, rota bija iznākusi no lielā mežu masīva ēnas pilnīgi klajā laukā.

Spīdēja gaišs mēness. Dienvidus pamalē un aiz muguras (ciemā, kam bija gājuši cauri) liesmoja ugunsgrēki. Pa labi ziemeļos, varbūt uz Flatovas šosejas, dārdēja tanku un citu spēkratu motori.

Bet tad pēkšņi priekšā puspalabi sāka šaut lielgabali − tumšo pamali pāršķēla granātas un lodes, veidodamas gaisā spožas, ātri dziestošas gaismas svītras. Un tad notika, ka kilometru vai pāris priekšā uz klajā lauka parādījās gara jo gara kaŗavīru kolonna.

Otra rota apstājās, kaŗavīri paslēpās, kā mācēdami, un vērās apkārt. Kolonna priekšā bija gara, tās gaita vienmērīga, bet strauja. Kad pēc savas pusstundas gaidīšanas likās, ka tā pagājusi gaŗām, un arī lielgabalu dārdoņa priekšā puspalabi apklususi, pēkšņi uz klajā lauka parādījās jauna nācēju virkne. Tā tuvojās no dienvidiem kreisajā pusē.

Ko bija darīt?

Kā atbildei aizmugurē kļuva saklausāma tanku motoru iedārdēšanās. Jau pēc brīža redzēja no degošā ciema izbraucam pašus tankus. Kaŗavīri apgriezās un, acis nenolaiduši, skatījās turp − uz savu aizmuguri. Viņi skaitīja ... viens ... divi... trīs ... četri... pieci ... seši ...

Un visi atskārta, kas notika. Pa ceļu no aizmugures viņiem tuvojās seši ienaidnieka tanki; priekšā klajumā, gandrīz viena ar otru saskardamās, krusti šķērsi virzījās lielas kaŗavīru virknes; kuŗu katru mirkli nezināmās slēptuvēs varēja iedārdēties lielgabali, ierieties nāvētāji ložmetēji... Visa šī posta vidū atradās viņi, neliela grupiņa pus dienas atvaires cīņās apdullušu, ievainotu vai vieglāk ieskrambātu vīru ar šautenēm ...

Leitnants Zariņš saprata, ka bija jārīkojas, ka to vispirms jau prasīja šķietamais bezizejas stāvoklis, kas ar katru brīdi dzina dziļākā izmisumā. Tāpēc viņš pavēlēja celties un nekavējoties paslepšus lavīties atpakaļ uz mežu.

Mežā leitnants sapulcināja kaŗavīrus ap sevi.

Bija sācis krist sniegs. Vējš to satvēra virs egļu galotnēm un grieza blīvā virpulī. Apakšā zem kokiem tad šķita kluss, bija silti, mājīgi.

Kareivis Žanovskis Rudenas ciemā bija uzgājis pudeli spirta. − Varbūt tu gribi kādu malku?− viņš klusu teica seržantam Plīsim. − Es domāju, ka tu būsi jau laimīgs, ja dabūsi to tikai paostīt. −

Leitnants piepeši pagriezās pret Žanovski. − Jūs varēsit dzert vēlāk, − viņš teica, − bet jūs nedzersit ātrāk, iekams mēs nebūsim tikuši ārā atpakaļ pie savām vienībām! − Viņš dzirdēja Žanovski kaut ko norūcam un brīdi gaidīja, līdz nāca šis jautājums.

− Vai mēs to vairs iespēsim?− Žanovskis jautāja.

Rudenas ciemā leitnants Zariņš bija ieguvis kādu apvidus karti. Tā aptvēra diezgan lielu Polijas un Vācijas daļu, un tādu parasti savās karšu somās nēsāja ģenerāļi, kas mēdza tur ar sarkaniem, ziliem vai melniem zīmuļiem atzīmēt pārtrauktas līnijas, kurām vajadzēja izteikt vietas, kur tūkstošiem, desmittūkstošiem vīru cīnījās par savām dzīvībām. Atlocījis karti, leitnants teica: − Līdz Flatovai lauzties − tas būtu bezjēdzīgi! Ap pilsētu, kā mēs redzējām, sapulcināti ienaidnieka spēki, ka mudž vien... − Bet leitnants nebija par to, ko teica, gluži drošs. Līdzīgi visiem mazāku kaujas vienību komandieriem, viņam visu laiku bija bijusi tikai aptuvena nojauta par kauju norisi ārpus savas rotas sektora. Šo to viņš bija dzirdējis no atsevišķo vienību posteņiem, bet nebija savām acīm redzējis citu vienību gaitas. Šo to viņš bija dzirdējis bataljona vai pulka komandpunktos un šo to noprata par atiešanas stratēģiju no pavēles, ko bija saņēmis augstienē pie mājām.

Leitnants turpināja: − Ejot uz ziemeļiem caur šo mežu, šķērsojot šoseju, mēs bez lielām grūtībām sasniegsim kādu vāciešu vienību, kādu klusāku frontes sektoru un tur viegli pārlavīsimies savējo pusē.

Vai ir kādi jautājumi? −

Neviens neko nebilda.

Priekšā, kur atradās šoseja, varēja saklausīt motoru troksni un kāpurķēžu žvadzoņu, kas neaprima ne brīdi. Šad tad atskanēja dobji izšāvieni; likās, ka tanki, mirkli apstādamies, raidīja tos no saviem lielgabaliem.

− Neviens neko vairāk ne prasīja, ne bilda, − leitnants domāja. Pirmajā mirklī tas viņu ļoti aizskāra, pat skumdināja. Tagad, kad dzīvo vairs bija palicis tik maz, viņš būtu labprāt vēlējies runāt ar tiem kā draugiem. Bet... ko viņš būtu teicis? Jā, ko? Vai to, ka viņš nav nejūtīgs pret visu, kas notiek apkārt; ka dažreiz viņš sajūt lielas bailes, šaubas, teikdams savus rīkojumus; apgalvot, ka viņam pašam dažkārt vajadzējis vēl vairāk drosmes, lai pateiktu savus rīkojumus, nekā kaŗavīriem, kam tiem jāklausa?

Leitnants atskārta, ka viņam nebija nekā, ko šinī brīdī teikt saviem kaŗavīriem. Tas, ko varbūt runā tuvu draugu pulkā, nebija šeit vietā.

Tā bija lielu, stipru un zinīgu vadītāju atrasta doma: mīliet tos, kas jums pakļauti, bet nesakait to viņiem.

− Celties! − leitnants rīkoja. − Turēties ciešā virknē un ne brīdi neizlaist no skata priekšgrupu! Ieročus šaušanas gatavībā! −

 

JG16 (nobeigums)

 

Visu laiku leitnants Zariņš turējās kopā ar priekšgrupu, ko vadīja seržants Plīsis. Tur bija vēl kareivji Žanovskis, Briedis un Plakāts. Kareivis Plakāts bija ievainots kaklā, bet tas viņu netraucēja (kā viņš pats bija smaidot izsaucies, kad seržants Plīsis pavisam noteikti gribēja atraidīt viņa līdzdalību) spiegot pēc ienaidnieka tuvu un tālumā.

Soli pa solim caur biezokni lavoties, bija aizvadīta nakts.

Atausa gaisma. Rīta gaišuma iestāšanos vēl pastiprināja retais mežs: vietumis ceļā gadījās plaši, pilnīgi klaji izcirtumi, kuŗus gan vajadzēja apiet.

Beidzot likās, ka sasniegta mežam mala. Leitnants pamāja ar roku kareivim Žanovskim un, devis pārējiem zīmi slēpties un gaidīt, aši vien steidzās uz mežmalu.

Caur kokiem klajuma viņā galā vīdēja zemas dzīvojamās barakas, bet aiz tām cēlās platas, augstas būvmateriālu noliktavas. Leitnants atkal pamāja Žanovskim palikt iepakaļus, bet pats pielīcis lavījās vēl tālāk uz priekšu. Viņš jau bija gandrīz sasniedzis pašu pēdējo koku, aiz kuŗa sākās klajums, kur starp barakām kustējās boļševiku aizjūgi un rosījās sarkanarmieši, kad aiz muguras brīdinot skaļi atskanēja Žanovska sauciens: − Leitnant!.. − Viņš krita gar zemi, tenteriski vien veldamies atpakaļ mežā. Tad gandrīz reizē ar Žanovska šauteni sprāga kāda mašīnpistole...

Palicis iepakaļ, kareivis Žanovskis redzēja leitnantu Zariņu sasniedzam mežmalu. Tad viņš bija ātri pavēries pa labi, pēc pa kreisi. Tur pa kreisi soļus trīsdesmit nostāt pie kāda krūma bija stāvējis sarkanarmijas virsnieks...

Boļševiku majors Gremcko, ko ieraudzīja kareivis Žanovskis, bija iemīlējis nelielas pastaigas vienatnē. Viņa dienesta pienākumi un fiziskā piepūle pēdējās dienās bija tik niecīga, saskarsme ar savu augstāko priekšniecību tik reta, ka pārpilnam atlika ir laiks, ir enerģija kaut kam citam, kaut kam jaunam.

Šorīt majors Gremcko bija iznācis laukā, lai saltajā ziemas gaisā pēc veselīgā miegā aizvadītas nakts izvēdinātu plaušas un pie viena nokārtotu savas dabiskās vajadzības. Pa ceļam uz mežmalu viņš bija uzmodinājis kādu sargu, sarājis un labsirdīgi piedraudējis, ja, atpakaļ nākot, viņš to atkal atradīs aizmigušu, viņš vairs otrreiz nedos tam iespēju atmosties savā klātienē.

Majors Gremcko bija sevišķi labā omā ir par savu joku un to, kā izbijās sarkanarmietis, ir par to, cik tīkams viņam likās kļuvis kaŗš.

Mežmalā, nespējis pabeigt savu nodarbību, majors Gremcko ieraudzīja kā spoku parādāmies cilvēku vācu armijas virsnieka drēbēs. Viņš pietupās, satvēra savu mašīnpistoli un pavērsa to pret (kā majoram likās) parādību. Bet tai brīdī gandrīz blakus atskanēja sauciens, kāda cita balss, un tūdaļ sarkanarmijas majors Gremcko noprata, ka viņš bija grēkojis pret kaŗa diktētajām prasībām, ka nu kļūda tiks nolīdzināta bez žēlastības. Taču savā vājumā viņš vēl nespēja tam ticēt, tāpēc viņš cirtās nedaudz pa labi, kur bija skanējis sauciens, zaudēja pirmo mērķi, un tur tūdaļ arī ieraudzīja citu ienaidnieka kaŗavīru, kas tēmēja tieši pret viņu...

Kareivis Žanovskis manīja sprāgstam savu, tad ienaidnieka ieroci un acumirklī atskārta, ka ir ievainots. Ass sitiens pakrūtē salieca viņa augumu kā zvēliens ar dūri. Kareivis Žanovskis nokrita sniegā, aizvēra acis, un viņu pārņēma ārkārtīgas dusmas. ...pamatskolā, kad puikas labprāt mīlēja cits citu apstrādāt ar dūrēm, neviens neielaidās kautiņā ar mani... tas bija tāpēc, ka katrs sitiens, kas ķēra, mani ārkārtīgi saniknoja... tad es neskatījos ne pa labi, ne kreisi ... situ uz visām pusēm ... plēsu, skrāpēju, minu kājām...

Žanovskis dzirdēja izšaujam arī leitnantu. − Vai tad es nebūtu ķēris? − viņš izdvesa caur dusmām.

Drīz ievainotais manīja, ka leitnants noliecās pār viņu un satvēra, lai celtu. Žanovskis atvēra acis. − Pazūd!.. − viņš visā niknumā iesaucās un tad ātri aizgrieza seju prom no leitnanta.

Mirkli nekas nenotika. Tad atskanēja soļi, un leitnants Zariņš attālinājās. Uz bridi iestājās klusums.

Kareivis Žanovskis pieslējās pussēdus un paraudzījās pār klajumu. Šāvienu satraukti, pie barakām skraidīja sarkanarmieši. Drīz no bara izdalījās atsevišķas grupas un izklaidus virzījās šurp uz mežu.

Mirkli kareivi Žanovski pārņēma viegla, tīkama, gandrīz laimīga sajūta, ko radīja nez’ kā cēlusies pārliecība, ka vēl jau nemaz nebija jāmirst. − Ja es tagad nešaušu, − viņš domāja, − viņi mani gan te atradīs, bet es būšu nevarīgs, ievainots kaŗavīrs ... tad mani nogādās slimnīcā... pēc mēneša, pāris vai trim es atkal varēšu staigāt... brūces būs sadzijušas...

Bet tad?..

... tad... vai e s spēšu liekties... vai es spēšu... kliegt tiem urrā... tiem, kas nonāvēja Šķibustu... nē... ja es to būtu spējis, vai tad es te vārtītos ar pušumu vēderā?..

Aplaimotāja viegluma sajūta bija zudusi. Ievainojums smeldza, sāpes kļuva asākas.

Kareivis Žanovskis zināja, ka viņam bija atlicis pavisam maz laika. Bet iekams tas notika, viņam piepeši gribējās redzēt debesis. Tā bija pavisam pēkšņa iedoma. Kareivis lēni izkustējās un pagrieza galvu uz augšu.

Tad viņš atcerējās, ka tāpat bija darījis, kad bija vēl gans. Toreiz viņš, gulēdams sūnās un nobirušās skujās, bija izdibinājis, ka, skatoties caur koku lapotni, debesu zilumam ir nekur citur dabā vairs nesastopams skaidrums un mirdzums. Cik toreiz viņu ļoti bija mulsinājis šis zilais plašums!

Šodien debesis bija dūmakainas. Žanovskis saklausīja vēja šalkšanu egļu galotnēs. Gaisā bija jaužama it kā pavasaŗa tuvošanās. Ievainotais kāri un dziļi ieelpoja. Līdz ar asām sāpēm viņš tomēr sajuta, ka gaiss, ko iesūca plaušas, bija svaigs, mazliet drēgns un atgādināja piesalušu rītu marta mēnesī dzimtenē. Šis lika kareivim Žanovskim atcerēties kādu cilvēku.

... tas bija mans pirmais skolotājs ... katra marta mēneša sākumā viņš mums stāstīja par mazu, bet nesalaužamu kaŗavīru grupiņu... viņš runāja kā no kanceles ... lēni, svinīgi... ticība brīvībai bijusi stiprākais ierocis... es to klausījos sešus gadus pēc kārtas ... droši vien, vienu un to pašu stāstu... no pirmās reizes es arī neko neatceros ... skolas lielā istaba... bija jāsēž rātni, jāklausās uzmanīgi... to es nespēju... vēlāk itin labi iepatikās kauju apraksti un varoņdarbi... uzvaras ... un tie savādie vārdi... vienmēr dunēja apziņā... labāk kājās stāvot mirt, nekā uz ceļiem nospiestam dzīvot...

Žanovskis ātri, cik vēl to jaudāja, apvēlās atpakaļ uz vēdera.

Šurp nākošo ienaidnieku augumi jau asi iezīmējās uz klajuma sniega. Viņi nāca, ar skatu raudzīdami izdibināt mežu sev priekšā. Ievainotajam likās, ka nācēju sejas bija nekustīgi vērstas pret to vietu, kur viņš gulēja. Viņi turēja ieročus iežmiegtus padusēs, neizvairījās no zariem, kas brīkšķēdami salūza zem zābakiem, nedz citādi vēroja, kurp lika kāju.

Tas bija veids, kā viņi nāca vienmēr.

Un kaut Žanovskim vēl bija iespēja izvēlēties, ko darīt, viņš vairs par to nedomāja. Viss viņa augums saspringa, ievainotajā vietā iedzēla tik mežonīgas sāpes, it kā tur pieskartos kvēloša dzelzs. Kareivis pielika vaigu šautenes laidei un notēmēja. Tad viņš nospieda sprūdu. Šāviens bija ļoti spalgs. Klusums, kas iestājās pēc tam, likās divtik dziļš. Viens no nācējiem, pret kuŗu viņš bija tēmējis, sagrīļojās un pakrita. Ievainotais aizvēra acis...

Tā kareivis Žanovskis vairs neredzēja, ka viņam pa kreisi daudzi ienaidnieki jau bija sasnieguši mežu. Tagad tie steigā vien, pēc bija atskanējis nodevīgais šāviens, uzstādīja pret mērķi ložmetēju. Ievainotais tikai piepeši dzirdēja to ieklabamies un sajuta vairākus asus, dzēlīgus belzienus. Viņa augums pēkšņi sarāvās čumurā.

Ienaidnieka ložmetējs tomēr nerima. Tas kapāja nedabīgi sagubušo augumu, sniegu un sūnas ap to, līdz visa vieta, kur bija gulējis kareivis Žanovskis, kļuva kā liels pelēks traips.

 

*

 

Skriedams atpakaļ, kur slēpās atlikušie kaŗavīri, leitnants Zariņš domāja par to, kā kareivis Žanovskis bija šķīries no viņa.

− Pazūd!.. − viņš bija iesaucies un aizgriezies prom. − Cik zīmīgi un cietsirdīgi ar viņiem spēlējās notikumi! Pirms pāris dienām (pēc šāviena mežmalā) viņš bija rājis Žanovski kā samulsušu skolēnu un asi diktējis, ka nepazīs nekādu žēlastību pret to, kas traucēs viņa uzdevumu − izglābt savus vīrus. Tagad šis puisis bija izglābis viņa dzīvību, tad bez kādas žēlastības pret sevi atgādinājis leitnantam viņa pienākumu... Jau pa gabalu seržants Plīsis prasīja:

− Kur ir Žanovskis? −

− Palika... − leitnants strupi, gandrīz nikni teica. Un tas skanēja tā, ka nevarēja rasties pārpratumi: viņš bija pateicis visu!

Un atkal, soli pa solim, stundu pakaļ stundai, kaŗavīri līda arvien tālāk un dziļāk iekšā biezajā mežā, bet arī tur visapkārt varēja nojaust ienaidnieka klātieni.

Viens pēc otra atkrita un palika ievainotie. Viņi atsēdās uz kāda celma vai sniegā uz zemes, stingām, stiklainām acīm skatījās uz priekšu un palika, ne vārda nebilduši. Dažs izmisis cīnījās vēl arvien līdz. − Es vairāk nevaru, − viņš atkal un atkal čukstēja un, dzirdēdams tanku rūkoņu vai manīdams šur tur kā maitas putnus pavīdam ienaidnieka augumus, pieķērās veselo biedru rokām kā apziņu zaudējis slīkonis. Pēdējos spēkus sakopodams, viņš kliboja līdz, neievērodams asinis, kas sūcās caur apsējiem, iekams pakrita nespēka pārvarēts. Un viņa skats vērās ilgi jo ilgi pakaļ aizgājējiem pat tad, kad tie jau bija gaisuši starp kokiem.

Šīs palicēju sejas iespiedās tik dziļi tālāk aizgājēju apziņā, ka nekādi cilvēcīgās dzīves notikumi nespēs tās izdzēst no viņu atmiņas.

 

XV

 

Sasnieguši Vandsburgas-Flatovas šoseju, ko vispirms jau varēja pazīt pēc nepārtrauktās kņadas, kas tur valdīja, kaŗavīri paslēpās biezoknī gar ceļu.

Novērotāji, pielīduši šosejai gluži vai klāt, redzēja, ka visgaŗām gar ceļu, pa kuŗu soļoja un brauca kaŗaspēks, patrulēja, cik tālu vien varēja uz abām pusēm saskatīt, ienaidnieka kaŗavīri. Tie bija novietoti ik pa simts metriem cits no cita un atradās nepārtrauktā svārstekļa kustībā: tiklīdz divi sargi sastapās, tie apgriezās un aizgāja katrs uz savu pusi līdz sastapa nākamos; tad viņi atgriezās un soļoja atpakaļ.

To novērotāji pavēstīja leitnantam.

Diena jau krēsloja, un leitnants nolēma gaidīt, līdz iestāsies tumsa. Ienaidnieks nedrīkstēja viņus atklāt, tāpēc arī ceļš bija jāšķērso nepamanītiem.

Kad satumsa, kaŗavīri savēlas cits pie cita rindā gar ceļmalu kā pelēki, spokaini kamoli un sāka gaidīt leitnanta zīmi − īsus, klusus svilpienus. Līdz ar tumsas iestāšanos bija sarukusi braucēju un gājēju drūzma. Tad, kad tā izbeidzās pavisam un abi sarkanarmijas apsargi, kas parasti satikās un izšķīrās priekšā uz ceļa iepretim leitnantam pāri bēdzēju vidū, bija jau krietnu gabalu attālinājušies viens no otra, leitnants klusi iesvilpās.

Vēl svilpdams viņš lēca uz priekšu un manīja šo pašu kustību sev ir pa labi, ir kreisi. Viņam bija brīnums pašam par sevi: kur radās tik daudz spēka, lai viegli un veikli kā kaķis varētu pārtecēt ceļam, grāvim un bez trokšņa ieplakt jaunaudzē otrpus šosejai?

Pārkļuvuši pāri, kaŗavīri, ne mirkli nekavēdamies, lavījās tālāk; vienīgi leitnants īsu mirkli palika iepakaļ, aizslēpies aiz eglītes, lai redzētu, kas notiks uz ceļa. Likās, ka sargi kaut ko tomēr bija manījuši (vai arī tikai nojauduši) − viņi sasaucās, steidzās atpakaļ, satikās, satraukti un ātri vērās uz visām pusēm, noliecās un, kā vērodami sniegu, steidzīgi sāka soļot gar ceļmalu. Tad viņi apstājās un klusēdami ilgi jo ilgi klausījās naktī.

− Viņi nav neko atklājuši, − leitnants secināja. − Neskaitāmas kājas te ir minušas un piepēdojušas ceļmalas grāvjus un mežu...

Kad beidzot sargi izkustējās, leitnants iedrošinājās atstāt savu novērotāja vietu. Kā tumša ala viņu apņēma nakts biezi sakuplojušā egļu un priežu jaunaudzē.

 

*

 

Cauru nakti bez stājas kaŗavīri spraucās un tuntuļoja caur biezokni.

Kad bija šķērsots ceļš, viņi bija izklīduši kur kuŗais; tikai maldīdamies lēni salasījās pulkā. Aizgāja stunda, divas un noskaidrojās, ka viens, divi jau trīs no tiem, ko citi noteikti atcerējās sev blakus, pirms skrēja pāri šosejai, vairs neuzradās.

Vajātu būtņu instinkts dzina kaŗavīrus, vairoties ienaidnieka, līst caur visdziļāko biezokni. Visapkārt viņiem valdīja tumsa kā aklums. Viņiem likās, ka citādi tas nemaz nevarēja būt, ka citādi tas nekad nav bijis − tikai tad, kad visapkārt bija visdziļākā tumsa, tikai tad briesmas, nāves draudi atkāpās, viņi spēja samanīt paši sevi, just, ka vēl dzīvoja.

Virs koku galiem varēja nojaust debesis. Tās bija iesārtas, un šis gaišums, gan pieņemdamies, gan atkal saplakdams, uzliesmojot vai apdziestot ugunsgrēkiem pamalē, ietekmēja viņus tik dīvaini, ka visdziļākajā biezoknī, visaklākajā tumsā, vislielākajā nogurumā, ar rokām taustot ceļu uz priekšu, cilvēks beidzot prasīja sev: kur bija nokļūts?

Zari saskrambāja seju. Kabatās vai somiņās līdznestā munīcija spieda smaga kā akmens, ložu lentes grauzās plecos bez mitas, rokas, kas turēja ieroci, likās divi nejūtīgi stulmi. Apziņu, visas sajūtas bija pārvarējuši nogurums, tumsa, izsalkums. Vienīgi dzirde vēl uztvēra apkārtni un, dodama ierosmi iztēlot nāves briesmas, brīdināja pārējās maņas.

Taču mazā gaismiņā arī šim mežam pienāca gals.

Pār apvidu, kas pavērās kaŗavīru skatam, sedzās auksta, bieza migla. Nekavējoties leitnants izsūtīja šai miglā divus izlūkus. Tie izgāja no meža, gar purvmalu slēpdamies sasniedza ceļu, piepeši nogriezās pa kreisi un pazuda skatam. Tad pagāja laiks... pusstunda... jau stunda.

Leitnants gaidīja klusēdams. Kaŗavīru lielumlielais vairums bija aizmigusi. Viņš redzēja, ka seržants Plīsis negulēja, bet pūlējās pārsiet vai arī tikai kaut kādi izlabot pārsējumu (to īsti nesaredzēja) Plakātam uz ievainojuma kaklā. Tad viņš atkal nekustēdamies raudzījās tikai uz to vietu, kur bija it kā izgaisuši abi izlūki.

Beidzot tur parādījās kāds stāvs un nepārtraukti māja ar roku.

Pa izlūku iemītajām pēdām viņi sasniedza jaunu mežu. Ceļmalā palika kādas mājas −tās esot tukšas un pamestas − teica izlūki. Aiz meža sākās kāds ciems.

Leitnants Zariņš nekad nebūtu varējis pateikt − kāpēc? − bet stāvot mežmalā un raugoties uz iesnigušajām, klusajām ēkām, viņš teica pie sevis: tagad!

Kad viņš pateica šo vārdu, viņš apzinājās, ka nebūt nebija domājis: tagad vai nekad! Bet aizvadītais ceļš jau bija prasījis no viņiem tik milzīgu piepūli un upurus, ka tagad vajadzēja nākt pagriezienam, jo nekas šai pasaulē nenotika, nevarēja notikt, nesalikts zināmā secībā, kas dažreiz likās netaisna, ja uz pagriezienu bija jāgaida neattaisnojami ilgi.

Izlūki bija aizgājuši uz ciemu.

Kaŗavīri mežā, likās, atkal bija iemiguši.

Leitnants klusēja. Kopš bija aizgājuši izlūki, viņš vairs nebija izkustējies no savas vietas, lai varbūt tādējādi neuzmudinātu kādu sev tuvoties. Viņš gribēja būt viens.

Aiz viņa mežā gulēja vīri, kas bija atkaŗoti liktenim. Bet minūti pa minūtei viņš sajuta pieaugam briesmas, kad abi izlūki aizvirzījās arvien tālāk un tālāk uz priekšu. Taču tai pašā laikā viņš juta (un leitnants nevarēja nomākt šo sajūtu), ka minūti pa minūtei viņš izvilka ārā savus atlikušos vīrus no iznīcības.

Pēkšņi sāka šaut patšautene. Ierocis bija vācu izcelsmes. Abi izlūki ieplaka ceļmalas grāvī un brīdi nekustējās. Ciemā acumirklī radās satraukta kustība, bet leitnants Zariņš no savas vietas nevarēja izšķirt, vai skrējēji bija ienaidnieki vai savējo kaŗavīri.

Taču izlūki no grāvmalas, kur gulēja, to bija varējuši izšķirt! − Ne-šaujiet! − leitnants dzirdēja vienu no viņiem saucam. − Mēs − esam − lat-vie-ši! − Un likās, saucējs bija tas pats vīrs, kas piepeši uzlēca uz ceļa un, izslējies visā augumā, palika tur stāvam.

Nekas nenotika.

Tad kaŗavīrs sāka strauji un noteikti soļot pret ciemu.

Kad leitnants ar saviem vīriem sasniedza vācu posteni, viņš apstājās pie abiem kaŗavīriem, kas gulēja aiz patšautenes. Tie bija tāpat kā viņa rotas kaŗavīri jauni zēni.

− Paldies, puiši! − viņš tiem teica.

− Ne par ko, leitnanta kungs! − viens no viņiem atsaucās. − Bet, atklāti sakot, mēs cerējām, ka tie, kas parādās, ir boļševiki! −

− Kāpēc tā? − leitnants jautāja.

− Pavēle nosaka, ka, tiklīdz nonākam saskarē ar ienaidnieku, mums jāatkāpjas. −

 

XVI

 

Līdz vācu komandpunktam, kas atradās nākošajā ciemā uz aizmuguri, bija četri kilometri. Lai cik noguruši, no ienaidnieka puses izkļuvušie nosoļoja šo gabalu, kā saka, neatskatīdamies.

Sasnieguši komandpunktu, kaŗavīri nokļuva kādā siltā telpā. Viņi sasēdās vai sagūlās uz grīdas cieši cits pie cita, kaut telpas bija diezgan, it kā citādi nekad nebūtu raduši turēties. Daži, apdulluši siltajā gaisā, uz vietas aizmiga.

Sameklējis komandanta telpas, leitnants Zariņš vispirms sastapa tā ziņnesi. Viņš pateica savas vienības nosaukumu, to, ka viņi nupat kā izkļuvuši no ienaidnieka aizmugures un ka tāpēc viņš vēlas sastapt komandantu. Ziņnesis lūdza leitnantu pagaidīt un devās blakus istabā. Caur durvīm leitnants dzirdēja kaŗavīru sakām: − Majora kungs, priekštelpā gaida kāds latviešu leitnants, kas ar savu rotu izkļuvis no ienaidnieka aizmugures. Četras dienas... −

− Vai nezināt, − kāda balss viņu pārtrauca, − ka katrs traucējums acumirklī man ir augstākā mērā nepatīkams! −

Brīdi valdīja klusums.

− Vai jūs teicāt, − pēkšņi atskanēja par majoru uzrunātā vīra balss, − leitnants ar savu rotu ? −

− Leitnants, kas vēlas jūs sastapt, tā teica, − atbildēja ziņnesis.

− Sauciet viņu iekšā! −

Majors sēdēja aiz galda, uz kura atradās brokasta trauki. Viņš turēja rokā kafijas tasi un tā neizkustēdamies arī palika savā pārtrauktajā nodarbībā. − Es jau ziņnesim teicu, ka katrs traucējums man acumirklī ir nepatīkams, − viņš sacīja un atbildēja leitnanta sveicienam ar paviršu kreisās rokas mājienu.

Leitnants bija apstājies pie durvīm un jutās ļoti samulsis. Viņš nebrīnījās par bagātīgo brokasta galdu, ne arī to, ka vīrs otrpus galdam sēdēja rīta svārkos. Viņš tikai juta, ka samulsuma pamatā bija dusmas. Pret ko? To viņš nezināja. Viņš tikai juta dusmas.

− Taču jūsu gadījums, − brokastotājs turpināja, − katrā ziņā ir ļoti interesants. −

− Majora kungs, atļaujiet ziņot! −

− Kā jūs teicāt − majors? − uzrunātais iesaucās. − Kā jūs to zināt, ka es esmu majors? −

Pirmajā brīdī leitnants apmulsa un piesarka. Vai šis vācietis gribēja panākt viņa apgalvojumu, ka sarunu ar ziņnesi, ko dzirdēja caur durvīm, viņš būtu noklausījies? Leitnants jau gribēja teikt šai vācu lapsai (tā viņš domās nodēvēja majoru), ka uzzinājis komandanta dienesta pakāpi no kaŗavīriem ciemā, taču aprāvās, jo pamanīja aiz sēdētāja muguras pie sienas uzkārtu virsnieka uzvalku.

− Jūsu uniforma, − leitnants Zariņš asi teica, − ir pakārta pie sienas. Tur, jums aiz muguras! −

− Jā, patiesi! − vācietis iesaucās. − Mana apbrīna jūsu novērotāja spējām. Ziņojiet! −

− Leitnants Zariņš, latviešu divīzijas otra pulka otras kājnieku rotas komandieris. Pēc četru dienu un nakšu pavadīšanas ienaidnieka aizmugurē kopā ar savu rotu izlauzies līdz vāciešu frontei. −

Majors bija piecēlies. Viņš bija paņēmis kreisajā rokā zīmuli un papīru, bet labo pastiepis pret leitnantu Zariņu. − Apsveicu! − viņš teica. − Tiešām interesanti! Apsveicu jūs Lielvācijas vadoņa vārdā! − Bet kamēr viņš to teica, viņš domāja par savu kollēgu − 453. bataljona komandieri, un par to, kā, cauri visām jukām un krizēm, kādas atgadījās vai ik dienu, šis vīrs bija pratis ne tikai paglabāt, bet arī vienmēr atjaunot savus konjaka krājumus. Majors domāja arī par to, ka viņa kollēga joprojām dzīvi interesējās par apbalvojumiem un paaugstinājumu. Un viņam bija taisnība, majors domāja. Laiki nāca un gāja, bet palika vāciešu kaŗavīrs. To pārvarēja, nospieda ceļos, bet tas piecēlās vienmēr no jauna. Izglābties, palikt dzīvam un ļaut sevi atvaļināt no armijas pēc iespējas augstākā dienesta pakāpē bija šīs dienas devīze. Ja es dotu viņam šo latviešu rotu, majors domāja, kollēga noteikti izprastu darījuma vērtību, pielīdzinot to (bet nekādā ziņā mazāk!) kastei konjaka.

Domādams majors bija nokļuvis atpakaļ līdz savai vietai un apsēdās. − Kāds bija jūsu vārds? − viņš laipnīgi jautāja.

− Zariņš, − leitnants teica. − Es burtoju: Zeppelin − Anton − Richard − Ida − Nord-pol − Sigfried. −

Es viņu nosūtīšu turp tūliņ, majors domāja, šie svešinieki nav aplēšami, jo dažkārt uzvedas tā, it kā pašiem būtu savas galvas. − Cik vīru jūs esat? − viņš prasīja.

− Miniet arī apbruņojumu! −

− Mēs esam divdesmitastoņi vīri, − leitnants teica. − Ierindai spējīgi četri, pārējie smagi vai vieglāk ievainoti. −

− Ko?, − majors iesaucās un acumirklī manīja − kaut šī ziņa viņu pilnīgi vai izsita no līdzsvara, viņš bija uzvedies neldzīgi.

− Jā, − viņš piemetināja un vēlreiz piebilda: − jā... −

Majors nometa zīmuli uz galda. Viņš jutās ārkārtīgi satriekts par to, cik ātri bija zudusi cerība darījumam ar 453. bataljona komandieri. Viņš pats nemanīja, ka nervozām roku kustībām saburzīja balto papīra lapu, uz kuras bija paspējis uzrakstīt −

2. latviešu rota
leitnants Zarins

Kad viņš bija iemetis saburzīto papīru grozā zem galda, viņš pamanīja leitnantu vēl joprojām stāvam aiz galda. − Es vēlējos lūgt majora kunga palīdzību, − leitnants Zariņš teica, − ievainoto tālākam transportam! −

Majors salēcās savā krēslā, − Leitnant, jūsu nekaunība mani pārsteidz! Vai jūs patiešām domājat, ka vesela frontes sektora komandierim nav nekādu citu pienākumu, kā tikai rūpēties par jūsu ievainoto transportu! −

− Vai es drīkstu iet? − leitnants teica.

− Protams ... −

Leitnants Zariņš pielika roku pie cepures, apgriezās un izgāja no istabas.

 

*

 

Seržants Hīsis un kareivis Plakāts nebija iemiguši. Viņi bija sameklējuši katrs sev koka soliņu un atsēdušies kaktā pie loga. Viņi to bija veikuši klusēdami, it kā iepriekš jau norunājusi tā darīt, un arī klusēdami labu brīdi bija raudzījušies caur stiklu pelēkajā rītā.

− Vai tev tomēr nevajadzētu likties guļus, − seržants beidzot teica. − Es gan no sanitāra lietām daudz nekā nesaprotu, taču ievainojums man nepatīk... −

− Tūliņ jau tiksim tālāk... − Plakāts atbildēja.

Brīdi viņi atkal klusēja. Viņi skaidri apzinājās, ka jau pēc nedaudz mirkļiem tiks izšķirti.

− Redzi, − piepeši seržants teica, − es esmu vienkāršs vīrs. To, ka es tāds esmu, es dabūju jau agri, agri izjust. Mani kaut kā nospieda izglītoto pārākums tāpēc, ka es atradu šo izglītības trūkumu pie sevis. Es nemaz nezinu, vai tas, ko tev sacīšu, nav smieklīgi un muļķīgi − − − Redzi, es nemēģināju šo trūkumu aizpildīt, kaut arī to sajutu. Es vienkārši izvēlējos pretējo − ienīdu visus tos, kas izrādījās vai izlikās gudrāki par mani. Vai tu saproti? −

Plakāts pamāja ar galvu. Viņš saprata, ko seržants teica, un zināja, ka tas vēl nebija gluži viss. Viņš gaidīja un gaidīdams skatījās uz pretimsēdētāja sasprēgājušām, dūmos nokūpējušām un ar zemi notašķītajām rokām, kas gulēja uz palodzes malas. Viņš arī pacēla acis un ievēroja, ka seržanta seja bija apaugusi ar bardu. Viņam tā izlikās skaista savā skarbumā, raupjumā.

− Redzi, es nekad negribēju būt ļauns, kaut arī tā iznāca, − seržants teica. − Saki, vai tie puikas, kas palika kur nu kuŗais ceļmalās, nedomāja, ka es tomēr tāds esmu? −

Plakāts papurināja galvu. Viņi atkal bridi klusēja.

− Pasaki tu man, − seržants gandrīz kā sadusmots iesaucās, − kāpēc vajadzēja visu to, kam mēs izgājām cauri: slēpšanos, bēgšanu, šaušanu, milzīgo pārpūlēšanos un visus tos zaudējumus?.. Tos vīrus, kas neiznāca laukā?.. Nomirt mēs varējām arī kalngalā, turpat kur nomira Vārans, Daukša, Sēja − − −

− Varējām, − Plakāts teica, − Bet redzi − − − man nemaz negribas mānīt ne sevi, ne tevi, taču var pieņemt, ka par mums kādreiz saka: viņi nomira, lepni apzinādamies, ka cīnījušies cīņu līdz galam. −

− Tas neskan slikti, − seržants rūgti pasmaidīja.

Tad viņi klusēja vēl vienu brīdi, līdz Plakāts atkal ierunājās. − Šai brīdī es ne zinu, ne varu, ne arī gribu minēt, kas notiks ar mūsu dzimteni. Mums viņas nemaz vairs nav. Bet saki, kad īsti viņa mums ir piederējusi pavisam? Liekas tā, ka jau no nezināmiem laikiem latviešu kaŗavīrs par to ir cīnījies gan prūšos, gan krievos, gan zviedros. Par savu dzimteni! Ne par to kā pēdu smilšainas zemes, vai tēvu tīrumu ežmalu, bet gan kā par kādu ideju. Latvietim tas nav nekas jauns nomirt, aizstāvot tēviju, tālā, klajā, svešā laukā, kur saule izbalina kaŗavīru kaulus. −

− Es zinu to dziesmu, − seržants teica.

− Kad mani un citus klases biedrus mobilizēja latviešu leģions un bija jādodas prom no skolas, tika sarīkota, kā tas tādos gadījumos parasts, mūsu izvadīšana. Visi bija sapulcējušies skolas lielajā zālē. Uz skatuves dziedāja zēnu dubultkvartets. To pašu dziesmu. Pusei no dziedātājiem bija jābrauc prom. Tu zini − mums tā dziesma uz skatuves izjuka. Netikām līdz galam. Un kad es pa nolaisto plakstu apakšu palūrēju lejā uz zāli, es nesastapu neviena skatiena. Es redzēju tikai noliektas galvas. − Plakāts apklusa. Pēc brīža viņš ierunājās: − Es nemaz nezinu, kāpēc es to stāstīju... −

Telpā bija ienācis leitnants Zariņš. Viņš pamanīja abus kaŗavīrus pie loga.

− Seržant, − viņš teica, − nāciet man līdz! Ievainoto transports jāizkārto mums pašiem. −