Jaunā Gaita nr. 2, 1955. g. ziemā
|
MODRIS MEDNIS
|
* * * Es baidos rudens un rudens vēju, kas nāks un aiznesīs sapņus kā dūmus. Es baidos ziemas sniegpārslu sēju, kas kupenās baltās raks ziedošos krūmus. Es baidos viens palikt − bez sapņiem un Tevis: Tu glabāji manus vasaras sapņus. Nu aizejot paņem tos līdz un nav vairs ne vasaras, Tevis, ne sapņu, ir auksts un nemīlīgs rudens rīts . . .
Rudens vētras Kad siltā, mīkstā zeme sasals cieta un debess jūŗa tumša apmāksies, un lieli vēji pūtīs šurp no rieta pār ūdeņiem, kur viļņi sasliesies,
būs droša laiva dziļi ostā sieta; daudz kuģu skrējiens dzelmē nobeigsies, kur lielām bagātībām dusas vieta − vien zivis mastos slaidos spēlēsies.
Tad ziema nāks ar sala spīvo spelti un acīs ledu metīs jūrniekiem, un vientulība skries pār debess telti.
Tad melna sieva ies gar ciematiem, kur mājās atgriežoties gaidīs velti daudz vīru tāliem zvejas braucieniem.
|
|
|
Neatradējs
Kaut kur starp grāmatām un piezīmnīcām, Kas istabā pa kaktiem krēslainiem Un putekļainiem plauktiem gurdi snauž, Guļ veca atmiņa, ko tagad rokām dīkām Es meklēju un aizmirstīgiem smaidiem Uz lūpām spītā sarautām. Vai grauž Vēl desmit gadu gausie ķirmji? Es, atgriezies pēc viņiem veciem laikiem, Nu slinki ļaujos atcerēm, lai lauž Ar rūsu klātas slēdzenes, kas ilgi Bij turējušas vecas telpas ciet.
Tur tavas vēstules vēl sapņus pauž; Starp lapām redzu retu asarpili, Kas lūdzas mani −− projām neaiziet. Un manās piezīmēs, ko tagad šķirstu, Ik pāris gudru domu starpā likti Vēl mīļi vārdi, kam bij kopā siet Uz mūžu mūs. Un tomēr iztiku Bez tevis viens jau desmit gaŗus gadus . . . Ak māņu iedomas! Man gribas smiet!
Tik tavu atmiņu vēlreiz ... Kur liku? Vai tiešām nav? Vai tiešām velti nācu? Vēl tevi redzēt attēlā, ko devi, Kad smaidījām: Kam slēpies tu ar viltu?
Es lielos blāķus nekārtībā gāžu Un putekļos −− vairs neatrodu tevi.
|
|
Mēnessnaktī slinki bradā lausks Un gurdi gurkstot grimst zem viņa soļiem sniegs. Pie pakšķa zveļ ar cirvi baļķi −− krāks! −− Un soļo nesteigdamies tālāk. Pie manis pienācis, viņš uzpūš ledus elpu −− Nozib −− krakš −− kā koks −− Vienaldzīgi aizgurkst soļi.
|
|
|
Improvizācija Pagraba stūrī aiz staba bija vieta tumša un laba, kur Tev jaunu daiļāku puķi diedzēt no sapņiem un ēnām.
Šodien tur beidzot viena izplauka lēnām, mocoši daiļa kā pārāk kārota sieva, izplauka uz kātiņa tieva.
To nolauzu un svārku pogcaurumā spraudu, un tad devos Tev rādīt un varbūt pat pārdot par mūsu privāto naudu.
− − − ak sapnis, nelga, ēna, ģeķis un dzejnieks, − kur gan es tiku?
Tagad sāpēs pakritis guļu pie reklāmu staba, it kā piedzēries būtu, un redzu un jūtu:
šis zieds savas saknes starp ribām man ielaidis sirdī un tagad asinis sūc, kam vajaga smadzenes dzirdīt, sūc asinis manas un aug un plešas lielāks un lielāks, − nu kā saule tas staro jau plašajā ielā. To nevar vairs nolauzt. Kā lai atgūstu brīvi?
|
|
Formalitātes ir ievērotas: smaidi draudzīgi un stingi, roku spiedieni sirsnīgi un oficiāli, acu skati silti un bez nozīmes. Tiešām, cik jauks, cik jauks ir šāds vakars:
/Ja vien ģeķīgais vīrs tur istabas stūrī beigtu pieminēt sirdi, ja meitene gaišajiem matiem viņā neraudzītos tik tieši, ja vīns būtu saldāks mazliet un vājāks, ja krēsli drusku mīkstāk augumus nestu, ja vējš tik dzīvs un uzmācīgs nesistos rūtīs, ja laukā netumstu vasaras zaļā krēsla, ja kaut kur dziļi debesīs nedegtu zvaigznes, ja kaut kur tuvu zemē nedīgtu sēklas, ja visā pasaulē dzejnieki mitētos dzejot, ja vakar pēdējais cilvēks aizmirsis būtu, kā mīlēt, − ziniet, šis vakars liktos vēl skumjāks./
|
| AIVARS RUŅĢIS |
"INTRIDZIŅAS"
|
|
Ziņģe par Baibu Bija vienreiz meitene, skaistu vaigu bij pārlieku. Dažam puisim salauza sirdi smiedamās kā nieku.
Baigas vēstis vēstīja sievas, grozoties pie akas, jo, cik varot atminēt, meičas nezinot tik trakas.
Likās, kā Dievs nolēmis, tā ar piepildīsies brīdi, kļūs nu puiši nemanot mīlas kaŗa invalīdi.
Taču kādā vakarā klusā stundā tā ap rietu, mušas, sīki kukaiņi kad jau pulcējās, lai dietu,
ieradās kāds svešinieks, skuķi satvēra aiz bizes: − Kas par meitu varenu plaukstām tu kā maizes lizes! −
Cirta pļauku meitene svešajam pa vaigu tieši, bet tas, aušu notvēris, skūpstīja uz lūpām cieši.
Tad, kā pūku sapēmis, augstu pacēla patiesi. Tikai tagad redzēja meitēns īsti savu viesi − − −
Bija vienreiz meitene, skaistu vaigu bij pārlieku. Un no sirds tā mīlēja pārgalvīgo stiprinieku.
|
|
|
Bieži naktīs nenāk miegs vairs labprātīgi − apdedzina ilgas mani nežēlīgi.
Domādams tad glāstu miglu piena baltu, skumstu, atcerējies tavu vaigu saltu.
Ziedus nekaisi vairs straumē labu prātu . . . Skumjo domu vietā tos es tagad krātu.
Ko lai iesāk cilvēks naktī viens ar ilgām, vējš kad neiedrīkstas pieskarties pat smilgām?
Velti taujāt, minēt: kur tu tagad esi? Labāk klusi pielūgt zelta pusmēnesi..
|
| VIGO BURĢIS |
Meitene no Nekārlejas Man zila krāsa toreiz patikās, Kad debess, liecoties pār Nekārleju, Ar Tavu tērpu zilo satikās, Un klusumā man lika rakstīt dzeju.
Pret zilo krāsu mīlā kvēlodams, Tev tomēr tuvāk pieiet nedrīkstēju, Un saltu vienaldzību tēlodams, Es Tevi savam draugam novēlēju.
Kad mūsu ceļi atkal satikās, Kā sērojot Tu biji tērpta melnā. Bet sirdij senais sapnis patikās − Glauzt galvu gurdo Tavās siltās delnās.
|
