Jaunā Gaita nr. 2, 1955. g. ziemā

ARTURS KAUGARS

MANTOJUMS

Esmu vērojis jauniešus, kam rakstos patīk izteikties, patīk zīmēt, patīk muzicēt, patīk spraigās domu izmaiņās klāt būt un piedalīties, bet patīk arī sporta spēlēs ķermeni izlocīt. Tādēļ man nav nekādu kodīgu blakus domu, ja tālāk minēšu kaut ko no sporta pasaules. Gluži otrādi − man pat liekas , ka šādā interešu vispusībā pavīd seno grieķu harmoniskās attīstības ideāls, kas šim kontinentam tik tāls.

Ja kāds, vientulīgi nododamies kādai sporta disciplīnai, nekad nav stāvējis sacīkšu laukumā, ar citiem spēkus mērodams, tam gan nevar būt drošas apziņas par savu varēšanu.

Trimda latvieti nolikusi dzīves sacīkšu laukumā, kur mērojami spēki ar citu nāciju pārstāvjiem dažādās nozarēs un ikvienai paaudzei. Rezultātu saskaitīšanai te gan vajadzīgi gadi, bet tie jau stāv aiz mums.

Ierodoties šai zemē, likās, ka mums nav nekādu priekšrocību, jo bijām gluži nabagi materiālā ziņā, visumā vietējās valodas nepratēji un psicholoģiski visai neizdevīgā situācijā: nākdami no visprimitīvākās eksistences bēgļu barakās Vācijā, nokļuvām augstas civilizācijas zemē, kuŗas spožums gan varēja daudzu acis žilbināt, gluži kā tas notika ar lībieti Kaupo 1203. gadā Romas ceļojumā, radot mazvērtības sajūtu un savas tautas atmešanu.

Samulsums raksturo sākumu. Pamazām krājas fakti un veidojas atziņas.

Man vispirms gadījās vērot jauniešus, kas izglītības pamatu bija guvuši latviešu skolās Vācijā. Biju pārsteigts, cik ātri viņi izvirzījās priekšgalā. Secināju, ka tas pierādījums latviešu skolas krietnumam. Bet mazie bērni manu secinājumu sašķobīja: viņiem nekādu latviešu skolas pamatu nebija, tomēr arī viņi, valodu apguvuši, strādāja izcili labi. Ziņojumi laikrakstā no dažādām šīs zemes vietām apstiprināja manus vērojumus nelielajā latviešu kolonijā, kur dzīvoju. Visur bija tāpat.

Krājās fakti arī par vecāko paaudzi. Kādā fabrikā, kur gadījuma dēļ bija iekļuvis latvietis, direktors pēc laika apjautājās, vai šis nezinot kādu savu tautieti, kas gribētu darbā stāties. Vēstules un ziņojumi no citām vietām nesa tās pašas liecības. Darba devēji, iepazinušies ar latviešu darbu, tos labprāt pieņēma. Latvieši avansējās, iekļuva labāk atalgotos darbos, ātri nostiprinājās materiāli. Kad mūsu pusē pirmais latvietis iepirka māju, kāds sabiedrībā izcils amerikānis teica, it kā deklarēdams visas sabiedrības domas: „Mēs atceramies, kāds viņš te atnāca. Nekā viņam nebija. Un mēs nesaprotam, kā tas iespējams, ka tagad viņš var iepirkt māju.” Tai nesaprašanā bija kāda īpaša pieskaņa, ko bija radījusi latviešu ātrā raušanās uz augšu.

Ja nu latvieši dzīves sacensību lauka dažādās nozarēs izvirzījušies uzvarētāju grupā, tad nepareizs gan pieņēmums, ka šai zemē ierodoties, mums nekādu priekšrocību nebija. Mūsu priekšrocība bija latviešu gars, veidots tautas gadu tūkstošu mūžā.

Latviešu garam dziļas saknes ideālismā, tā tad tas gluži pretējs materiālistiskajam garam, kas valda šis zemes masās. Varētu domāt, ka inteliģences augstākajās aprindās citādi, bet Dr. phil. K. Osis (Latvju Žurnāls, 1955. g. 3. nr.) liecina, ka mechanistiski materiālistiskais uzskats dominējot arī ASV universitātēs.

Latviešu gara ideālistiskās saknes raksturo kaut vai tāda sīka un ikdienā ietilpstoša nianse kā attieksmes pret darbu. Dainas daudzina, un patiesi latviešu cilvēkā tas dziļi ieaudzis, ka darbam jābūt glīti, labi padarītam, tas it kā pašvērtība, ne tikai līdzeklis naudas pelnīšanai. Reizē tāda pasaules uzskata iesniegšanās dienišķā dzīvē liecina par tā dziļumu. Dažkārt tiek sludināti uzskati un mācības, kam nav saskaņas ar ikdienas rīcību pat paša sludinātāja dzīvē.

Šinī attieksmē pret darbu varbūt daļa latviešu panākumu noslēpuma, bet tā sakņojas pasaules uzskatā − garā.

Savs svars arī gara plašuma un dziļuma dimensijām, kas atklājas jau dainu izsmalcinātajā aistetismā un filozofiskajā būtību meklētājā ievirzē.

Šīs augstās latviešu gara kvalitātes kā dārgs mantojums saņemts un paturēts no iepriekšējām paaudzēm. Mēs, izkliedētie un sajauktie, dažkārt vērtību mērauklās sajukušie trimdinieki arī šo mantojumu, latviešu garu, sevī nesam. Dzīves sacensību laukā esam pārbaudījuši tā kvalitāti, un ir pazīmes, ka sākam to apzināties. Šī apzina, varētu teikt − pašapziņa, ir tas drošais, stingrais pamats, uz kā var attīstīties mūsu jaunatnes latviskā kopdarbība un visas aktivitātes.

Kur gan rasies tas nelga, kas atmetīs augstās vērtības, ko pati dzīve par tādām apliecinājusi!

Protams, paliek problēmas. Latviskā gara apzināšanās nostāda jaunatni kritiskā attieksmē pret vidi, kur dzīvojam, nepieļaujot aklas, nekritiskas mīlestības veidošanos, uz ko jaunatne zināmā attīstības stadijā visai disponēta. Te var rasties grūtas problēmas un sāpīgas situācijas. Bet tām jātiek pāri, tāpat kā tiek pāri pubertātes laikam. Kritiska attieksme pret pasauli brīvam un inteliģentam garam raksturīga.

Bez šīs problēmu grupas, ko latviešu jaunatnei trimdā rada attieksmes pret apkārtni, pret ārpasauli, eksistē vēl otra problēmu grupa − pret iekšpasauli, pret pašu latviešu garu. Jo nepietiek vien apzināties, ka esam vērtīga mantojuma īpašnieki; tas arī jāzīst. Nav latviešu skolu, kas ievadītu sistemātiski un pakāpeniski latviešu gara pasaules atklāšanā. Tas jādara pašiem. Jādara nevien sevis, jo vairāk vēl nedzimušo latviešu paaudžu dēļ, kuŗām šis mantojums nododams.

Pēc maniem vērojumiem, latviešu jaunietis, latviešu trimdinieks pēc svešuma samulsuma atgriežas mājās, atgriežas latviešu garā.

Labi ir atgriezties mājās.