Kārļa Dzeņa vinjete.
Ievainotais spēji sakustējās, asā vēzienā nomezdama pleciem pārklāto kareivja mēteli. Ar vieglu pakšķi no mēteļa kabatas izvēlās melna piezīmju grāmatiņa, palikdama pusatvērusies karājoties patšautenes ripu un makša lenšu mudžeklī, kas, nekārtībā samestas un vandītas, aizņēma tanka grīdas lielāko daļu.
Pēteris Krasts uzmanīgi aizvēra šauro novērošanas lūciņu, pie kuŗas visu laiku bija sēdējis apkārtni vērodams, un, noliecies pie slimnieka, apsedza un apspraudīja atpakaļ nomesto mēteli.
Dzert, slimnieks pusnomodā čukstēja. Krasts, tumsā taustīdamies sameklēja kareivja metalla pudeli un brīdi to piespieda ievainotā karstajām lūpām. Pietiek, pietiek, viņš klusi murmināja, kad slimnieks traucās grābt pudeli, lai jo vairāk paspētu iesūkt veldzējošo vēsumu. Tas vēl par aukstu − dabūsi karsoņus.
Slimnieks atslīga atpakaļ, nočukstēja ko par nakti un vēsumu, izgrūda tādu kā uzbrukuma komandu, tad drudža snaudā.
Krasts piecēlās pus sēdus, iededzināja mazu sveces galinu, ko šorīt kā par brīnumu bija atstājis kabatā, pametot pagājušās nakts nometni, un noraizējušos skatu pavērās melnajā tanka sienā.
Te nu viņi bija...
Vēl šorīt, uzbrukumā iedami, izlūki bija šo pašu krievu tanku sašāvuši, kad tas gāzelēdamies un motoram gaudojot bija traucies pāri platajam šaursliežu dzelzceļa uzbērumam. Tanku dūre bija skārusi tikai ķēdes, kāpēc tanks gan drusku pasvila un pakūpēja, bet pēc apkalpes padzīšanas tā ir palika puslīdz nebojāts karājoties uzbērumā kā liela, ķēmīga vabule. Pēcpusdienā vienības pāri aizaugušajai pļavai atkāpās un tā nu gadījās, ka kaķušas šāviņu salve pārsteidza Krastu soļus pārdesmit no apkūpušā dzelzs kolosa. Izdzirdis gaisā raksturīgo kaucienu, Krasts gan centās iekrist laikus dzelzceļa grāvī, taču lēciens izrādījās padevies drusku par īsu un Krasts, līdzīgi strausam, iegrūda galvu grāvī sadzītajā sniega kupenā, atstājot kājas un dibenpusi atsegtu grāvja malā, Tad sekoja dobjš grāviens, labā kāja itin kā notirpa, un brīdi likās - viņš zaudēja samaņu. Atguvies, Krasts visupirms pamanīja, ka grāvmalā palicis gluži viens. Kaut kur rēja ložmetēji un pāri galvai svilpodamas kauca tanku granātas. Krasts mēģināja celties, steigties pakaļ aizgājušiem biedriem, bet kāja neklausīja - savādi tirpa un svilināja. Arī asinis lēnām sūcās cauri saplēstajam zābakam... .
Neredzēdams cita drošāka patvēruma tuvumā, Krasts pēdējiem spēkiem ievilkās izdegušajā tankā, kas pusē grāvī iegāzies, virināja apkalpes vaļā pamestās sānu durtiņas kā platu, bezzobainu muti.
Ērti ierīkojies jaunajā mājvietā, Krasts izdzirda apspiestus vaidus, kas likās nākam no uzbēruma otras puses. Nogaidījis tumsu un pārsējis ievainoto kāju kā nu varēdams, viņš devās mazā izlūku gājienā pāri uzbērumam, no kuŗa atpakaļ atgriezās, līdzi vilkdams Ilmāru, sava bēdīgā likteņa biedru, kam lode, likās, drusku skārusi plaušas, izskriedama cauri krūšu kurvim.
Pārsiets un Krasta mētelī satīstīts, Ilmārs gan brītiņu atžirga, bet tad cēlās karstumi, ievainotais sāka murgot un tikai retu reizi atguva daudzmaz skaidru saprātu.
Rūpīgi nodzēsis sveces galu, Krasts atkal lēni pavēra novērojamo lūciņu, kas nedaudz pacēlās pāri uzbēruma malai.
Spīdēja mēness. Viegli mākoņi , skaudra rīteņa nesti, brīžiem aizvilkās pāri spīdekļa spožajai ripai, bet pēc brītiņa baltais sniega klajums mirdzēja un laistījās aukstajā mēness gaismā.
Stāvoklis bija bēdīgs. Milzīgā pļava, ko apmēram vidū šķērsoja dzelzceļa uzbērums, bija balta sniega nosnigusi, līdzena kā delna. Krievu tanki likās nocietinājušies sādžā, pļavas viņā pusē, no kurienes izlūki tos bija padzinuši dienu iepriekš. Atejošās latviešu vienības šķita vēl turamies uzkalniņos pļavas otrā pusē, bet līdz turienei bija labas pusstundas gājiens. Pie tam baltajā sniega klajumā viss bija tik skaidri saredzams.
Gājējam, pļavu šķērsojot, bija netikvien jābaidās no krievu snaiperiem sādžā, bet arī no savējo posteņiem, kas vientuļo gājēju viegli varēja noturēt par krievu izlūku.
Vienīgā cerība vēl bija rīta ausma. No mēness rieta līdz gaismai atlika apmēram pāra stundas. Laiks tad bija patumšs, brīžam vēl itin kā miglains − varēja mēģināt ...
Ja, bet ko tad lai dara ar Ilmāru? Ak jā − šis Ilmārs ...
Patiesībā Krastam šī lieta gaužām nepatika. Ne jau tādēļ, ka šis cilvēks bija ievainots − ak nē! Bet lūk − vajadzēja tam būt taisni viņam! Un Krasta domas kā slinkas kamenes sāka griezties ap seno dienu notikumiem ...
Ar Ilgas doto puķi pogcaurumā Krasts ieradās kazarmās gluži kā no skolas sola. Ja, Ilga − tā tik bija meitene! ... Viņi gan bija domājuši precēties, bet tās pašas iesaukšanas dēļ Krasts centās meiteni atrunāt, vēl nedaudz pagaidīt. Kas gan varēja zināt, kuŗos kapos glabās ... Ilga pastrīdējās, teica, ka viņš viņu vairs nemaz nemīlot, paraudāja par viņa neticību mūžīgajai mīlestībai, bet tā arī palika. Ciemos gan meitene brauca vai katru otro svētdienu, tā kā Krastam bija ko izmeloties, lai dabūtu kaut vai pāra stundas svētdienas atvaļinājuma ...
Un tad nāca šis Ilmārs. Nebija ko sacīt - Ilmārs prata dzīvi iekārtot pēc iespējas tīkamāku. Uniforma viņa slaidajam augumam likās kā uzlaikota, tērzēt un iznesties viņš prata kā lepnākais kaprālis, bet dienestā bija brašāks par pašu prūšu virsseržantu. Un vairāk jau arī armijā nevajadzēja. Sava uzskata un prāta iezīmes tikai velti uztrauca virsniecību.
Pabeidzis instruktoru skolu, Ilmārs jau drīz staigāja zibinādams kaprāļa kubiciņus, kurmēt Krasts dažu labu reizi svētdienās mizoja virtuvē kartupeļus, izpirkdams grēkus par nepareizu pagriezienu mācībās, aprūsējušu šautenes skrūvīti, vai nicīgu smīnu rotas komandiera pārnacionālo uzrunu laikā.
Būdami no vienas puses, viņi sākumā turējās kopā, un tā, savā nepiedodamā naivumā, Krasts viņu arī iepazīstināja ar Ilgu. Sākumā viss gāja labi, bet tad Krasta nelaimes ar stingro armijas disciplīnu sāka atkārtoties arvienu vairāk.
Lai arī kā Krasts necentās, virsseržanta asā acs vienmēr atrada kādu sīkumu, kādu rūsas traipu šautenei, nepareizi saklātu gultu, nespodrus zābakus, un galā svētdienas pēcpusdienā Krasts atkal sēdēja virtuvē pie kartupeļiem, bet Ilmārs svilpodams aizcilpoja caur nometnes vārtiem ...
Un tā kādā pēcpusdienā, viens no rotas puišiem, pēc nodarbošanās fotogrāfs, kas savu amatu ar labām sekmēm piekopa arī kazarmās, aicināja visus pierakstīties nometnes dzīves ainām. Arī Krasts ieinteresēts paņēma palūkot uzņēmumus un tad − kādā parka stūrī, viens otram cieši pieglaudušies stāvēja − nē, tas taču nevarēja būt − un tomēr − tur stāvēja Ilmārs savā jaunajā uniformā un Ilga, viņa Ilga, cieši pieplakusi Ilmāram kā apinītis, atbalsta meklēdams.
Ko tu lūri, brīnījās fotogrāfs, vai tad tu to nezināji − mūsu kaprālītim jauna fida gadījusies! Teicās esot no laukiem − iebraukusi ciemoties ... Bet es tev teikšu − meita kas meita, nekas netrūkst − manta kā eļļa!
Krasts toreiz bija aizrakstījis vēstuli, prasījis paskaidrojumus, bet atbilde tā ir nepienāca. Ilmārs pa to laiku jau bija pratis sadabūt otru, seržanta kubiciņu, un tā arī ar viņu vairs nekādas darīšanas kopā negadījās. Sirdssāpes lēnām norima, aizvainotā patmīla apmierinājās, un Krasts domājās šo lietu aizmirsis ...
Mazajā sādžiņa, kur pirmīt likās sabraucam krievu tanki, uzplaisnījās sīkas uguntiņas, un brīdi vēlāk vējš atnesa tik pazīstamos trokšņus − atkal korķēja mīnu metēji. Arī krūmiem aizaugušie kalniņi pļavas otrā pusē likās atdzīvojušies, un pāri Krasta galvai nokauca pirmās paka granātas, izšaušanas troksnim, atskanot tikai brīdi vēlāk. Tātad artilērija pamazām atsāka divkauju. Lūk, arī krievi cerēja izmantot agrīno rīta stundu, lai tiktu pāri pļavai. Cik varēja spriest no artilērijas šāviņiem, tad diez kādi spēki latviešiem vairs pļavas otrā pusē nebija. Atšaudījās vairs tikai patruļas, kas bija atstātas segt vienību atkāpšanos. Bija jāpasteidzas.
Aizvēris lodziņu, Krasts mirkli pārdomāja. Viņš prata krieviski. Arī zelta kabatas pulkstenis viņam vēl bija saglabājies kā tēva dots - nonākot gūstā tādas lietas varēja gauži noderēt.
Galvenais tagad bija iznīcināt visus papīrus, jo latviešus gūstā parasti neņēma: viņus nošāva vai nu tūliņ uz vietas, vai pirmajā pratināšanas vietā. Vairodziņš Krastam jau sen bija kur-nebūt nokritis, tātad par to nebija ko raizēties. Atkal aizdedzinājis sveces galu, viņš sāka rūpīgi pārmeklēt savu kabatu saturu, dedzinādams visu, kas vien bija rakstīts latviešu valodā, vai arī kā citādi varēja norādīt sava īpašnieka tautību. Zoldbuchs, kāda veca komandējuma apliecība, pēdējā mātes vēstule - viss sadega blāvu, sarkanīgu liesmu ...
Pēkšņi Krastam likās, ka ārpusē kāds it kā skrāpētos, šķaudītos, it kā klepotu ... Atdrošinājis mašīnpistoli viņš lēnām pavēra lūciņu tanka sānos. Soļus divus atstatu, gaisu ošņādams, stāvēja liels vācu armijas suns, vilkdams līdz vieglas ragaviņas, kādas lietoja ievainoto izvešanai no ugunslīnijas. Acīm redzot suns vai nu bija nomaldījies, vai arī izsūtīts starplaukā meklēt ievainotos.
Pamanījis Krasta seju lodziņā, dzīvnieks draudzīgi pavicināja ar asti, grasīdamies kāpt pāri grāvim, bet ragaviņu aizturēts palika stāvam, atkārtoti skatīdamies atpakaļ kur uzkalniņos uzzibsnīja un dzisa mīnu sprādzienu uguņi.
Nē, kavēties vairs nevarēja!
Apgriezies, Krasts domīgi pavērās gulētājā. Lielas sviedru lāses ritēja pāri Ilmāra pierei, lūpas kustējās, bet vārdi izskanēja kā čuksti, pazuzdami tanka sienu melnumā. Pēkšņi Krasts pamanīja melnu piezīmju grāmatiņu, kas pavērtiem vākiem gulēja lenšu kaudzē kā liels teiksmains putns. Tā vēl bija jāsadedzina !
Steigā izrāvis pirmās baltās lapas un pielicis tām uguni, Krasts drebošām rokām meta tanka vidū mazajā sārtā visu, ko vien varēja atrast melnajos vākos. Vēstules, zoldbuchu komandējuma apliecības - visu, visu. Pēkšņi roka sataustīja ko cietu − fotogrāfija! Lai! Ugunī ar viņu!
Tad paceltā roka slābani nolaidās − fotogrāfijā viņam pretim smējās divas laimīgas acis, kaislas lupas pusvērtas itin kā gaidīja mīlas skūpstu, bet zeltotās cirtas prasīt prasījās maigu glāstu.
Tā nu bija Ilga, protams, tā bija viņa, bet Krasta rokai nelika nodrebēt šī atziņa vien − to taču viņš jau sen zināja! Šai smaidīgajai galviņai blakus bija redzama vēl otra, gan daudz mazāka un vārgāka, bet pāri fotogrāfijai bija rakstīts: Mūsu papum svētkos ...
Tātad tik tālu jau! Krastam likās, ka dzīslas viņa pierē piepampst līdz plīšanai, senā brūce atveŗas un viss tas, ko Krasts sen jau domājās piederam pagātnei un aizmirstībai, no jauna uzplaiksnīja nebijušā spēkā.
Tātad tik tālu gan; un viņš vēl bija slepenībā domājis, bija cerējis, ka Ilmārs atradīs jaunu aizraušanos, gaidījis izdevīgu brīdi ...
Dusmās un pazemojumā viņš bija gatavs kliegt, brēkt zvēra balsī, lai visi dzirdētu un saprastu pārestību, kas viņam nodarīta ...
Un tagad šis Ilmārs, šis citkārt tik brašais puisis, gulēja te vārgs un nevarīgs. Pat dzert viņam bija jāpadod kā mazam bērnam!
Jā, varoni, domāja Krasts, laiki mainās. Šoreiz mēs esam mainītās lomās. Nu tikai pasteigties. Suns ārā gaidīja, un pēc pāra stundām viņš jau būs kaŗa lazaretē, drošībā un siltumā ...
Pēkšņi gar tanka sienu nobira kā rupji krusas graudi: -r-r-r-. Tad vēl un vēl. Suns ārpusē aprauti ierējās kā brīdinādams, kā aicinādams. Krasts steigā pieklupa pie novērošanas lūciņas. Tas, no kā viņš visvairāk bija baidījies nu bija noticis − krievi nāca pāri pļavai uzbrukumā!
Vēl viņi bija tālu, krietni tālu, taču pārkļūt pāri klajumam vairs nebija ko domāt. Varbūt suns − bet tas jau varēja pavilkt tikai vienu vīru.
Uzkalniņos, pļavas otrajā pusē, šāvieni kļuva arvienu retāki. Acīm redzot arī pēdējās patruļas pamazām atvilkās .
Brīdi Krasts stāvēja neziņā, tad viņa skats pievērsās fotogrāfijai. Ilgas acis, tās pašas acis par kuŗām tas savā jaunekļa jūsmā bija sacerējis simts neveiklu pantu, kuŗās viņš neapnicis varēja lūkoties, tagad raudzījās savādi lūdzošas un skumjas. Palīdzi papum, likās čukstēja mazās radības lūpas.
Krasts domāja ... Pļavai pārkļūt vairs nebija iespējams. Arī suns būtu labi ja pļavas vidū, kad pirmās krievu rindas jau būs aizsniegušas uzbērumu. Un tad − patšautenei sataustīt lēno suņa pajūgu būs mirkļa darbs.
Kādam bija krievi jāaiztur vismaz uz kādu laiciņu.
Lēnām Krasta roka sniedzās kabatā, sameklēja apgrauzītu zīmuļa galu, brīdi kavējās, tad uzsnīpāja uz ģīmetnes mugurpuses - Priecīgus svētkus - visiem...
Ieglabājis fotogrāfiju Ilmāra svārku kabatā, Krasts atgrūda mazās aizmugures durtiņas, noguldīja ievainoto šaurajās kamanās, un pārlaidis roku suņa galvai, nočukstēja: Skrien nu, sunīt, skrien vien ...
Iekāpis tanka, Krasts uzmanīgi paraustīja tornīša ložmetēja aizslēgu − tas darbojās lieliski. Arī lenta vēl bija ievērta.
Mēness lēnām taisījās rietēt. Blāvi mākoni, skaudra rīteņa nesti, kā vieglas pūkas slīdēja gar naksnīgajām debesīm. Suņa pajūgs attālinājās mirdzošajā klajumā, brīžam saplūzdams ar sniega zilganajām ēnām.
Savādi, domāja Krasts, drīz laikam būs Ziemsvētki. Lielā miera un gaišuma svētki ...
Un noliecies pāri ložmetējam, viņš asi nospieda sprūdu. Tra-ta-ta-ta spalgi ieklabējās ložmetējs.
