Jaunā Gaita nr. 2, 1955. g. ziemā

Istaba bija pustumša. Cigarešu dūmi vijās un smaržoja ap četriem dejotājiem. Patafons klusi dūdoja. Divas vīriešu balsis ķildojās par jaunajām automašīnām. Viegla, meitenīga balss smējās. Virtuvē uz galda sēdēja divi zēni un trīs meitenes. Zēni smēķēja un pašapzinīgi spēlējās ar pustukšām alus kanniņām. Arī meitenes smēķēja, bet viņas mēģināja izlikties, ka pārāk labi to neprot, lai uzsvērtu, ka viņas ir labi audzinātas un dara šo lietu tikai paretam. Kāds vecāks vīrs, atspiedies pret ledus skapi, stāstīja kaut ko par rudzu kulšanu. Viņš, cik redzams, bija mājas īpašnieks. Neviens neklausījās, bet viņš jutās apmierināts pats ar sevi.

Aija stāvēja durvīs starp virtuvi un istabu. Viņa skatījās uz cilvēkiem ap sevi.

„Te es iederos,” Aija skumji domāja, „šeit ir mana pasaule.”

Viņas acis apstājās pie kāda jaunekļa virtuves stūrī uz grīdas. Priekšā viņam atradās trīs dažādas pudeles. Viņš veikli ielēja mazliet no visām trim tējas glāzē un, laimīgi smaidīdams, sāka šķidrumu maisīt ar nazi. Aija piegāja un notupās viņam blakus. Viņa klusēja. Pēc brīža Vilis devīgi pasmaidīja. „Pagaršo,” viņš teica. Viņa nogaršoja rūgto maisījumu. Jau sen atpakaļ viņa bija nolēmusi nekam vairs nepretoties. Viņa vairs nelūdzās un nepavēlēja Vilim; viņa vairs pat necīnījās.

„Iesim dejot,” viņa teica.

Vilis izdzēra glāzi, sagrūda pudeles kaktā un gāja.

Viņi dejoja kopā labi. No viņu saskaņotām kustībām varēja spriest, ka viņi ir viens pie otra pieraduši.

Vilis vēroja Aijas seju. Ap to vijās dūmi un tumšas matu cirtas.

„Skaista seja,” viņš domāja. „Tā ir vienīgā, kas šinī istabā ir reāla. Pārējais viss ir miglā.”

Pēc pusnakts viņi brauca mājās. Viņi sēdēja katrs savā mašīnas stūrī. Vilis paņēma Aijas vēso roku savējā. Viņš pēkšņi izjuta kaunu un dusmas par sevi.

„Piedod man. Lūdzu, piedod man,” viņš klusi teica.

Aija saprata gandrīz visas Viļa jūtas. Viņa pasmaidīja. Iepriekšējā nepatika un dusmas pazuda. Svarīgais bija tas, ka tagad Vilis gribēja būt labs. Viņš bija labs tieši šajā brīdī.

„Jā, jā,” viņa ātri teica un paspieda viņa karsto roku.

Viņi vairs nerunāja. Klusēdami viņi izkāpa no mašīnas un aizgāja līdz Aijas dzīvokļa durvīm.

„Tu esi tik laba pret mani,” viņš teica. Vilis ātri skūpstīja viņas matus, viņas pieri un beidzot viņas lūpas. Viņš paņēma Aijas seju savās plaukstās un vēroja to brīdi. Tad viņš pateicīgi pasmaidīja un klusi un ātri devās prom pa gaŗo, apgaismoto gaiteni.

„Bet nu tu neesi labs pret mani,” Aija domāja. Un viņu pārņēma bezspēcīgas dusmas. Jau desmitām reižu viņa bija jutusies dusmīga, ne tikai uz Vili, bet uz visu dzīvi, uz saviem draugiem, uz šiem bezmērķīgajiem vakariem un visvairāk pati uz sevi. Viņa bija domājusi, ko teiktu viņas skolas biedri, redzot viņu kādās mājas viesībās, ja tās tā drīkstēja saukt. Tie nesaprastu, ka viņa tur iet tikai tādēļ, ka viņa ir latviete, ka tā ir vienīgā vieta, kur viņa iederas. Tie arī nesaprastu Vili, kas dienās strādāja un vakaros gāja skolā. Vilis centās iekrāt naudu, lai varētu sākt studēt kārtīgi, bet Aija jau sen vairs necerēja, ka viņš to izdarīs. Vilim bija jauna, skaista mašīna, ar kuŗu viņš braukāja pa visiem latviešu sarīkojumiem. Nauda viņam ilgi neturējās. Viņš to izšķieda par lietām, kas viņam deva acumirklīgu prieku. Pēdējā laikā viņš skolā gāja tikai reizi nedēļā, jo pārējos vakarus aizņēma latviešu „sabiedriskā dzīve.”

Visu šo Aija savās domās pārcilāja vēlreiz. No Viļa nekas neiznāks, nekad nekas neiznāks. Viņa bija par daudz nogurusi, lai sevi sāktu mierināt, ka Vilis mainīsies. Un pēkšņi viņa dzirdēja sevi sakām: „Es mainīšos.” Viņa to atkārtoja pāris reižu, pirms viņa īsti saprata, ko saka.

Viņa atslēdza durvis un iegāja istabā. Rītu bija atkal jāiet skolā. Atvērusi skapi, viņa sāka cilāt tur sarindotās kleitas. Kādas piecas no tām bija zilas. Viņai bija zilas acis, un Vilim bija zila mašīna. Viņi abi mīlēja šo krāsu. Beidzot viņa atrada meklēto − šaurus smilšu krāsas svārkus un olīv-zaļu, gludu blūzi.

Viņa nolika apģērba gabalus uz krēsla. Atsēdušies spoguļa priekšā, viņa saglauda matus un sasēja tos pakausī ar brūnu matu lentu. Tad viņa ilgi lūkojās spogulī. Viņa bija kļuvusi mazs, jauns skolas bērns. Apmierināta viņa pasmaidīja. Rīt viņa būs citāda. Tad viņa lēnām sāka vilkt nost vieglo, zilo tērpu.

 

 

* * *

 

Pie durvīm kāds viegli klauvēja. Aija iesteidzās otrā istabā un novilka vieglās dejas kurpītes. Pie spoguļa viņa brīdi vēroja sevi. Slaidie pirksti pārslīdēja pār gludo matu sakārtojumu. Tie mazliet sajauca vieglās tumšās cirtas kreisajā pusē. Vēlreiz kritiski paraudzījusies sevī, Aija devās atvērt durvis .

„Nāc iekšā,” viņa smaidīja, „es tā steidzos, bet es vienkārši nespēju būt laikā kārtībā.”

Gregs domāja, ka Aijai piestāv būt par vēlu. Viņš atsēdās mīkstajā krēslā. Uz galdiņa stāvēja laikraksts. Gregs atšķīra to, bet viņš vārdus nesaprata. „Viņš vēroja bildes, bet arī tās izteica maz. Cilvēki tajās nevarēja būt slaveni: viņš tos nekad nebija redzējis. Zem laikraksta bija pāris jaunu žurnālu. Gregs sameklēja sporta sekciju un sāka lasīt. Atradis ko interesantu, viņš to Aijai skaļi nolasīja priekšā.

„Tas ir lieliski,” Aija atsaucās. Viņa bija pieradusi noklausīties, ko Gregs teica, jo viņai piemita dīvaina spēja vienmēr pateikt ko piemērotu. Viņa uzvilka atkal kurpes un saglauda pašas sajauktos matus. Piebiedrojusies Gregam, Aija smiedama izņēma žurnālu viņam no rokām.

„Iesim,” viņa teica.

„Iesim,” zēns piebalsoja.

Izgājusi ārā, Aija redzēja sarkano vakara sauli uz jau iedzeltējušām lapām. Viņai gribējās noliekties un paņemt vienu brūnu, čauganu vēja svaidītu lapu un saburzīt to savās rokās. Bet viņa to nedarīja.

Zēns atvēra mašīnas durvis. Aija iekāpa, un viņš tās atkal aizvēra. Aija domāja, ka mašīna ir maza pasaule, maza atsevišķa pasaule. Gregs iekāpa pa otrām durvīm. Viņi sāka braukt. Visu ceļu viņi runāja par skolu, par laiku. Gregs stāstīja pieklājīgus jokus, un Aija smējās. Visu ceļu Aija vēlējās, kaut Gregs pateiktu ko nopietnu. Viņa atcerējās Vili. Viņiem vienmēr bija bijis tik daudz ko runāt, tik ļoti daudz ko sacīt. Viņi bija runājuši par ticību, par nāvi, par vientulību. Bet Gregs to nesaprastu. Reiz Aija bija mēģinājusi tam stāstīt par šausmīgo sajūtu, ka viņa nekad neiederēsies amerikāņu sabiedrībā. Gregs, pilns respekta, klausījās un beidzot teica:

„Tu vari visu. Tu esi tik skaista.”

Tanī brīdī Aija zināja, ka viņš viņu nekad pilnīgi nesapratīs. Bet viņš bija kā mazs pieklājīgs puisītis. Viņš pielūdza Aiju: viņa bija skaista, laipna un mīļa. Ja viņš arī kādreiz nojauta, ka Aijas domas nekad īsti neizpratīs, viņš to acumirklī aizmirsa. Viņš bija jauks zēns un viņa bija jauka, normāla meitene. Ar to viņam pietika.

Aijai bija viņa mazliet žēl. Viņa centās viņu nesāpināt, tāpat kā viņa centās būt laba pret kaimiņu bērniem. Un savā ziņā viņa bija laimīga ar jauko, nekomplicēto Gregu, kas izpildīja visas viņas vēlēšanās.

Šovakar viņi brauca uz teātri. Aijai patika klīst starp ļaudīm pirms izrādes sākuma. Daudzus no tiem viņa pazina kopš viņa bija sākusi iet līdz Gregam. Viņa smaidīja un bija laipna pret visiem. Viņa juta, ka sievietes vēro viņas šauro, tumšo tērpu un gludos matus.

Viņi atrada savas vietas piektajā rindā. Luga sākās. Aija mīlēja teātri, un viņa aizceļoja līdzi māksliniekiem uz Vāciju. Viņa saprata vieglo, dzīves priecīgo sievieti, kas mīlēja katru vīrieti, un neskopojās ar saviem mīlas pierādījumiem. Visu laiku viņa bija kā apburta. Viņa nemanīja, ka Gregs centās satvert viņas roku un ka viņš spēlējās ar viņas elkoni.

Kad luga beidzās, Aijai bija simtu lietas, ko teikt. Viņa pievērsās Gregam:

„Tas bija brīnišķīgi,” viņa ātri teica.

„Iztikt jau varēja. Tā sieviete gan bija drusku traka. Bet viņa bija skaista.”

Aija neteica nekā. Viņa paklausīgi cēlās un gāja līdzi Gregam, lai viņi varētu izbraukt mašīnu no garāžas, pirms sākās lielā burzma.

Arī visu ceļu mājup Aija nerunāja. Viņa smējās pareizajās vietās un teica „Tiešām?”, kur vien tas bija nepieciešams.

Gregs brauca un domāja, cik Aija skaista un jauka un cik viņš ir lepns uz viņu. Aija domāja par Vili. Viņš būtu sapratis lugu tieši tā kā viņa. Vilis . . . Vilis . . .

Pie dzīvokļa durvīm Gregs noskūpstīja Aiju.

„Es tevi mīlu,” viņš teica.

„Tiešam?” Aija teica automātiski.

Gregs sarāvās.

„Es pārteicos,” Aija murmināja, „piedod man. Ar labu nakti.” Viņa iesteidzās istabā.

Zvanīja tālrunis. Pacēlusi klausuli, Aija dzirdēja Viļa pazīstamo, mīļo balsi.

„Kur tu biji? Es tevi meklēju.”

Aijai kļuva silti. Vilis turpināja:

„Kā es tevi meklēju. Pa visiem krogiem. Bet tu jau uz krogiem neej.”

„Kur tu esi?” Aija jautāja. Viņa zināja, ka Vilis ir piedzēries.

„Te ir tāda istaba. Kam viņa pieder, es vēl īsti nezinu. Ai, meitenīt, kas to pudeļu, kas to pudeļu! Atnāci, lūdzu atnāc. Tu nezini, kā man tevis vajag.”

Aija pasmaidīja: „Vili ...”

Viņš viņu pārtrauca.

„Visiem ir meitenes līdz, tikai man nav.”

Pēkšņi Aijai bija vēlēšanās Vili sāpināt.

„Es biju uz teātri ar kādu ļoti patīkamu kungu,” Aija pašapzinīgi teica.

„Ar amerikāni?”

„Jā, ar amerikāni.”

„Aija, Aija . . . mana meitene . . . mana mīļā meitene ... tu ej ar amerikāni.”

Aija raudāja. Klausule izslīdēja no rokām un kad viņa to atkal pacēla, viņa vairs nedzirdēja Viļa balsi.

Viņa sēdēja ilgi, bet asaras apstājās drīz. Istaba bija tumša. Aija zināja, ka būtu pareizi, ja viņa tagad izjustu sāpes, bet viņa nejuta nekā. Viņa tikai spēja domāt, cik istaba ir tumša un tukša. Tukša . . . tukša . . Aija aizmiga.

Kad viņa pamodās, atkal zvanīja tālrunis. Viņa uzdedza uguni pirms viņa atbildēja.

„Vili, Vili, es iešu,” viņa teica.

Bet viņa dzirdēja tikai pārsteigto Grega balsi:

„Ko tu teici?” viņš jautāja.

„Nekā, nekā. Biju aizmigusi.”

Gregs atvainojās, ka viņu traucējis. Viņš esot bijis tik noraizējies par viņu. Viņa esot izturējusies tik savādi. Aija pasmaidīja. Viņš nekā nesaprata, bet viņš tik ļoti centās. Viņai atkal bija viņa žēl.

Viņš lūdzās:

„Aija, esi mana meitene, tikai mana. Lūdzu, lūdzu, saki jā.”

„Jā,” teica Aija kokaini. Viņa bija padarījusi Gregu laimīgu.

Vēl kādu stundu viņa sēdēja un klausījās vēja klusajā žužināšanā aiz loga. Viņa stāstīja sev, cik Gregs bija jauks, cik labi būs būt viņa meitenei. Un viņa pati sāka sev ticēt. Tomēr visu laiku viņa zināja, ka istaba ir gan gaiša, bet, ka tā vēl arvien bija tukša.