Precību birojs pie ALJA’s

„Turies, kamēr vien vari, bet ja nemaz vairs nevari, tad . . . tomēr vel drusku pacieties” −− vēlēja profesors Teodors Celms 4. ALJA’s vadītāju kursu dalībniekiem Čikāgā. Patumšās Hull House telpas sienas reflektēja jauniešu acīs lasāmo apņemšanos −− mēs to darīsim. Mēs to darīsim, jo mēs visi jūtam šodien vairāk kā jebkad, ka mēs, jaunie, esam tie, kas pēc neilga laika būsim savas tautas mugurkauls. Un mūsu pienākums ir palīdzēt tiem, kas nāk aiz mums, būt gataviem ieņemt mūsu vietas, būt tikpat dedzīgiem un sajūsmas pilniem, kādi mēs esam šodien. Vadītāju kursi ir viens no mūsu lielākiem palīgiem. Šodien mēs klausāmies un uztveram sevī vārdus un idejas no cilvēkiem, kas jau daudz redzējuši un darījuši. Profesora Celma sirmā galva, vadītāja Dukāta jauneklīgais spars, skolotāja Gaides rāmā valoda −− mūsu jaunās sirdis pateicas jums par katru jūsu vārdu.

 

Praktiskas nodarbības −− diskusiju technika. Lūdzu, tagad izdomāt diskusiju tematu, noskaidrot problēmas cēloņus, iztirzāt tās atrisinājumus. Viena no grupām apsveŗ ļoti akūtu jautājumu: kā novērst jauktas laulības. Ierosinājumi lido no vienas puses uz otru. Beidzot labākais atrisinājums atrasts: jādibina pie ALJA’s precību birojs. Par biroja priekšnieku vienbalsīgi ieceļ pulciņu nodaļas priekšnieku.

Diskusiju protokolam pievienoti divi centi, Kam tie? −− Kursu pulciņa vadība iekārtojusi sevišķu kasti, kuŗas vāku rotā lieliem melniem burtiem uzraksts: BOXIS SLENGA JŪZETAJIEM. PAR ĪČU PENIJS. Tādēļ apzinīgie diskusiju grupas dalībnieki pēc protokolā ievesta „happy ending” izpērk savu latviešu valodas aizvietotāju izteicienu.

Turpat piecdesmit jaunieši no Ohaijo līdz Nebraskai nožēlo, ka kursu programma ierobežota divās dienās. Ko darīt un mācīties vēl būtu tik daudz! Bet pēc divām darba pilnām dienām kursos iegūtās idejas, praktiskie paņēmieni un darba viela ceļo uz daudzām vietām. Amerikas vidienē, kur tos liek lietā, kur ar to palīdzību jaunieši turpina savu darbu Latvijai.

 

Arī rietumos.

„Kādēļ kursi notika Takomā?” vaicāju Gunāram Āboliņam.

„Takomu par kursu vietu izraudzīju tādēļ, ka šeit esmu nometinājies uz ‘mierīgu dzīvīti’. Biju ALJA’s sakarnieks Rietumu piekrastes ziemeļu daļā pagājušā gadā un, lai lietas labāko darītu, tad sekojot ALJA’s valdes aicinājumam, sarīkoju jaunatnes vadītāju sagatavošanas kursus.”

„Kāds gars valdīja kursos?”

„Bija ļoti dzīvas pārrunas pēc referātiem −− dažreiz tās aizņēma pat visus starpbrīžus. Dziļas pārdomas izraisīja profesora K. Kundzina referāts par jaunatnes darba idejisko pamatu.”

„Kas jauniešiem kursos patika vislabāk?”

„Dzīvākā un interesantākā kursu daļa izvērtās diskusijās pēc māc. R. Āboliņa referāta par diskusiju un priekšlasījumu techniku. Sevišķi dzīvas diskusijas radās, kad kursantus sadalīja divās daļās, ‘jaunos’ un ‘vecos’, diskutējot par jautājumu: Vai latviešu jaunatne ir zaudējusi morālo un latvisko stāju?”

„Ko jaunieši ieguva no Takomā rīkotajiem vadītāju kursiem?”

„Izskanēja doma, ka jaunieši šķiŗas bagātāki ne tikai techniskās zināšanās pulciņu vadīšanā, bet arī ar jaunu piederības sajūtu tautai, ar uzņēmību darboties tās labā.”

 

 

 

 

Daudz praktisku ierosinājumu

Ceturtais gadskārtējais ALJA’s kongress, 3. un 4. septembrī Klīvlendā, saviļņoja jauniešu pulciņus no ASV austrumu līdz rietumu krastam. Šogad ALJA nebija vairs tikai kādas organizācijas nosaukums; šogad jaunieši juta, ka ALJA ir viņu organizācija, kas ietver viņus un pārstāv viņus. Tādēļ ar neslēptu sajūsmu 109 delegāti, 16 valdes un revīzijas komisijas locekļi un daudzi viesi ieradās Klīvlendā, apzinoties, ka viņi ir tie, kas veidos ALJA’s darbību un nospraudīs vadlīnijas nākamajam darbam.

Bija skaisti vērot, ka kongresa darbība noritēja paredzētajās laika robežās, un dažas gaŗo apsveikumu dēļ nokavētās stundas drīz izlīdzināja veiksmīga kongresa darbības izstrādāšana un novadīšana. No daudzajiem sirsnīgi domātiem apsveikumiem nedalītu jauniešu piekrišanu ieguva īsākais −− aplausi aizpildīja tā pārējo daļu.

Šogad kongresa apspriešanai ienāca daudzi vērtīgi ierosinājumi; pieņemtās rezolūcijas liecināja, ka jaunieši vēl dzīvo un domā par Latviju ne tikai ar vārdiem un rakstiem vien.

Pēc kongresa balles gadījās dzirdēt kāda vecākās paaudzes pārstāvja piezīmi: „Ja mums vēl tikdaudz š ā d u jauniešu, tad vēl nav jānolaiž rokas...”

Kaut nu šie un citi mūsu jaunie attaisnotu viņa no sirds nākošos vārdus . . .

 

 

Pēc kongresa darbības beigšanās notika jaunās valdes pirmā sēde. Tās dalībnieki nebija vairs tik grezni ģērbti, ka pirmajā sēdē pagājušo gadu, jo tagadējā notika pirms balles, ne balles laikā. Amatus sadalīja bez lielas plēšanās: (Sk. foto).

 

 

Radio pusstunda jaunatnes nedēļā

Jaunatnes nedēļa atbalsojās viscauri ASV; dažā vietā spēcīgāk, citā vājāk.

„Ko darījāt savā pilsētā jaunatnes nedēļas ietvaros?” vaicāju dažu pulciņu pārstāvjiem.

„Klīvlendā galvenais sarīkojums bija jaunatnes pulciņa sanāksme ar vecāku piedalīšanos. Apvienības padomnieks T. Dukāts viesojās pie mums un tajā vakarā vadīja mūs cauri 2000 gadiem Latvijas vēsturē. Un, protams, notika visas pārējās aktivitātes ...

„Indianapolē mums bija programma visai nedēļai. Referātos apskatījām dažādus jautājumus, sākot no pieklājīgas uzvešanās līdz jaunatnes vadītāju problēmām, veltot laiku arī jaunatnei kā tradīciju „cēlējai un grāvējai”. Mūzikas un literārā grupa vienu vakaru vadīja mūs cauri Latvijas vēsturei literatūrā un dzejā.”

„Milvokos jaunieši uzveda teātra izrādi ‘Nebēdnieks’, kuŗas atlikumu nosūtīja Augustdorfas ģimnāzijai −−”

„Filadelfijā iesākām ar teātra izrādi ‘Līnis murdā’. Tad bija filmu grupas kino izrāde. Nākošā dienā mūsu tautas deju grupa uzstājās tautu festivālā Lankasterā. Notika referāts ‘Jauniešu stāja un pienākumi’ ar diskusijām. Nākošais bija vispārējs jaunatnes dievkalpojums ar abu draudžu mācītāju piedalīšanos. Viss pasākums nobeidzās ar teātra izrādes atkārtošanu.”

„Čikāgā jaunatnes nedēļas laika noraidījām radio pusstundu, kuŗā sniedzām jauno rakstnieku sacensībā godalgoto Laimona Streipa īslugu ‘Lāsts’ Aivara Oša režijā. Ar sevišķu apkārtrakstu aicinājām jauniešus pārdomāt latviešu valodas vērtības −−”

„Grand Rapidos notika Zemgales vakars. Ar referāta un projekcijas aparāta palīdzību iepazināmies ar Zemgali ...”

„Jaunatnes nedēļas laikā Kalamazū Latviešu Jaunatnes Kopa atzīmēja savu piekto dzimumdienu. Ielūdzot viesos kaimiņu pilsētu jauniešus, ar fotogrāfijām un Kopas vadītāju īsiem referātiem izstaigājām cauri pieciem Kopas darbības gadiem.”

„Takomā rīkojām groziņu vakaru ar skaisti klātiem rudenīgiem galdiem un jauno autoru darbiem. Mūsu jaunie mākslinieki bija atnesuši savos groziņos muzikālus priekšnesumus.”

 

Desmit stundu sēde indiāņu vakarā.

12. novembŗa nedēļas nogalē Čikāgā ir paredzēts aukstuma vilnis. Radio brīdina vilkt ārā biezākas drēbes. Taču aukstums, acīm redzot nobijies no ALJA’s valdes locekļiem, atsūta sev pa priekšu īsti pavasarīgu dvesmu.

Divpadsmit valdes locekļi un gandrīz tikpat daudz brīvklausītāju un „padomdevēju” piedalās valdes sēdē. Visiem mazliet pacilāts, mazliet satraukts gars; daudzi nav redzējušies kopš kongresa.

„Jaunatnes nedēļu pirmajai reizei var skaitīt par izdevušos −−” ziņo priekšsēdis.

„Sveicieni no Ņujorkas mācītājiem. Pamazām arī Ņujorka sāk atzīt ALJA’s darbu−−” skan Filadelfijas pārstāvja balss.

„Tā precību biroja lieta nemaz tik traka nav”, saka pulciņu nodaļas vadītājs. „Nevajaga jau to tūliņ tā saukt. Teiksim −− vientuļo jauniešu sarakste. Kam tā lieta interesē, lai iesūta savu vārdu un citu informāciju −− varbūt laimēsies atrast draugus ar vēstuļu palīdzību. Un kas var zināt, „runātājs piemiedz acis, „varbūt kāds galā apprecas ar’.”

„Kā būtu ar ciešāku sadarbību ar igauņu un lietuviešu jaunatnes organizācijām? Varbūt uz pavasara pusi varētu noorganizāt baltiešu kultūras dienu vai kādu citu kopēju sarīkojumu?”

„Nākamais kongress tātad, vismaz pagaidām paredzēts Čikāgā. Valdim visas pilnvaras rīkoties. Tādā gadījumā vidienes valstu jaunatnes dienas varētu notikt Grand Rapidos.

„Maksājot savu biedru naudu, kas tikpat liela ka aktīvo biedru nauda, biedri veicinātāji jau automātiski palīdzēs apvienībai.”

„Informācijas biļeteniem turpmāk jāizstrādā zināmas vadlīnijas”, domā arlietu sakarnieks. „Līdz šim tajos parādījās tikai īpatnēja veida pačalošana. Es apņemos izstrādāt instrukcijas, lai pulciņiem būtu vieglāk pie šim vadlīnijām tūrēties. −− Bez līdzšinējiem pulciņu darbības aprakstiem vēl katrā ziņā jāietilpina raksti par aktuālām problēmām un pulciņu sarīkojumu kalendārs līdz nākošā informācijas biļetena iznākšanas laikam. . .”

Apmēram desmit stundās valde pārrunā neskaitāmus jautājumus, problēmas, ierosinājumus. Pēdējais izpelnās aplausus:

„Būtu labi, ja pirms iesniedz kādu ierosinājumu kongresos, sēdēs vai kur citur, autors to vispirms pats pārdomātu. . .”

Aukstuma vilnis vēl nav pienācis. „Jaunās gaitas” redaktori sabāž galvas kopā, sadala amatus un pienākumus.

„Bet es tev saku, es no chronikām nekā nesaprotu,” diezgan izmisīgi saka vispārējās daļas vadītājs.

„Ceļā uz šejieni dzirdēju vienu otru labu ierosinājumu,” smaidīdams runā galvenais redaktors.

„Otrā numura vāki jau top −−” ziņo literārās daļas vadītājs.

Kā liekas, „Jaunajai gaitai” lielākās problēmas aiz muguras.

Ir skaista rudens pēcpusdiena, kad valdes locekļi izklīst, lai dotos mājup −− cits 200, cits 400, cits visas 800 jūdzes.