Jaunā Gaita nr. 2, 1955. g. ziemā

ZIGURDS RITMANIS

EZERZEME

No miniatūru krājuma „Saules zieds”.

Ir svētdiena. Tā pieder mieram un atpūtai. Atpūtai un atmiņām. Es atveru senu grāmatu. Tā sevī ietver sen zudušo draugu sejas, pilsētas, ciemus, tiltus, skaistas celtnes, upes un ezerus. Tā sevī glabā atmiņas par kādu gaišu, saulainu vasaru. Vasaru, kad zeme vēl nedega otrā pasaules kaŗa liesmās. Es veŗu jau iedzeltenās grāmatas lapas un − šūpojos laivā: Daugavā iepretim Krāslavai. Augšā krastā ir sena pils, rožu vītnēm ieskautie mūri zaigo saulē, un vecais laivinieks stāsta, ka grāfa Plātera četrjūgs − ašiem, melniem zirgiem traucies pa stāvo nogāzi uz pārceltuvi, lai Daugavas otrā krastā putekļu mākonī drāztos tālāk. Mazās ielas pildās ļaudīm, kas iznākuši no baltās, renesanses stilā celtās baznīcas, vēl brīdi kavējās pārrunās. Tur ir ļaudis no visas tuvējās apkārtnes. No Kapļavas un Skaistas pagastiem. Zvejnieki, kas dzīvo krāšņā Sīvera ezera krastos.

Put baltais lielceļš. Smaržo liepas. Vientuļi stāv krusti ceļa malā. Zils ir Reznas ezers, un ūdens rozes tur līgojas saulē. Kā balta pļava tās līgojas, virmo. Ezers ir rāms. Es dzirdu dzejnieka rāmo balsi:

„Zilgmo ezers, zilgmo tāle . . .
Saule cilā zelta irkļus
Mākoņlaivai sniegbaltai ...”

Ezera dzelmē raugās Padebešu kalna smaile. Mākoņlaivas slīd pāri. Putni gavilē, un viņu gaviles mani pavada pa smilgām noaugušo ceļu kalnā. Ganiņš stabulē; viņa dziesmu cīrulis aiznes augstu gaisos. Turpat ganās brūnās raibaļas un sirdīgi rej Duksis. Visa plašā pasaule ir manā acu priekšā. Ezeri virknējas rindā. Birzis, meži, sētas. Es dzirdu dziesmu „Aiz ezera balti bērzi”, tā nāk tuvāk un atkal izgaist. Kalna nogāzē niedrām apjumts namiņš. Es ieeju tur un atrodu laipnus ļaudis. Es dzeŗu pienu, kas atnests lielā māla traukā. Vējā šūpojas dzeltenie saules ziedi. Smaržo pļautais siens. Ir atkal ceļš, kas vijās gar Reznas ezera krastu gaŗām egļu mežam. Klusē krustceļā stikla sienās ieliktā Madonna. Meitenes to rotā ziediem, skaita lūgsnā rožu kroni un pārmet krustu.

Rēzeknē mani saņem mazie namiņi sarkanajiem jumtiem. Tie zaļo koku ēnā snauž vakara saules mierā. Skan klusa sanešana. Bites šūpojas ziedos. Laižas no zieda pie zieda. Maza upīte, jautri burbulēdama, tek gaŗām dārziem. Pilsdrupās, upītes malā, mājo kraukļi. Kā seno laiku ēnas tie sargā mūrus . Viņu ķērcieni jaucas kopā ar bišu sanešanu ziedos un kazas blēšanu, kas piesieta stāv un neganti raugās gaŗāmgājējā. Vējā līgojas zeltīts kliņģeris − piestiprināts gaŗā dzelzs nūjā. Mazā namiņā ir maiznīca. Cepumu smarža kairina un aicina iegriesties. Kad gaŗā ceļa gājējs atveŗ durvis, žēli nošķind zvans pie durvīm, un divas jautātājas acis cieši veŗas ienācējā. Pārdevēja − ēbrejiete − noliek adīkli. Brīdi vēlāk galdā nolikta rožaina, apaļa tējas kanna un svaigi cepumi.