ČIKĀGAS LATVIEŠU JAUNATNES PULCIŅU

jeb

INDIVIDUĀLISTA SKATU UZ INDIVIDUĀLISTIEM

Cilvēkiem vienmēr bijis paradums atzīmēt savas apkārtnes notikumus. Kad senos laikos chronisti, ar zoss spalvu, tinti un pergamentu apbruņojušies, nosēdās pie pults, sāka daiļā rokrakstā zīmēt uz papīra visizteiksmīgākos burtus un izteikt sava apgabala notikumus, tad mēs tur izjūtam zināmu romantismu un šos pergamentus augsti cienām. Bet kā jutās pats chronists? Viņš parasti neredzēja savā darbā nekādu vēsturisku vērtību, kaut vai tas pats chronists, kas aprakstīja Rīgas lielākos dzērājus, it sevišķi vienu, kas varējis aizdzert pat visu kaimiņzemju spēkus ... Tomēr tagad šim chronistam ierādīta izcilus vieta Rīgas vēsturē. Jācer, ka pēc 700 gadiem izdos Čikāgas vēsturi ...

Čikāgas jaunieši ir individuālisti. Tas šeit manāms no pašas pirmās sanāksmes: viņi ieradās nevis pa trim vai četriem automobīlī, ne arī pāris reizē atbrauca ar tramvaju (tas notika sen atpakaļ), bet pa vienam vai augstākais diviem un tad jau gan ne divas meitenes, bet zēns ar vienu jauko radījumu vai otrādi − meitene ar vienu nejauko radījumu − zēnu. Trakākais − viņi nemaz nerunāja par organizēšanos, varas vīriem un statūtiem. Viņi izmainīja domas par kādu literāru darbu, aktuālu problēmu vai jaunumiem mūzikā. Tā tas turpinājās pāris gadus.

Kad Čikāgā organizāciju skaits pieauga un radās „Apvienotas Nācijas”, ko reklamē kā Organizāciju Apvienību, jaunieši atskārta, ka „lielo cilvēku” organizācijas gan redzēja jauniešus, kādreiz arī ar viņiem parunājās, bet nekad nekur neaicināja, pat ne palīgā ko izkārtot. Tie neesot civilizēti vai, kā citi saka, organizēti. Tas nu bija par daudz − tā 1953. gada martā jaunieši nodibināja ČLJP (Čikāgas Latviešu Jaunatnes Pulcinu) un sāka sūtīt delegātus uz Apvienību, tā oficiāli pieteicot sevi Čikāgas sabiedrībai. Rezultāts bija, kā jau var iedomāties, revolūcija; panākums − jaunieši ir respektēta vienība visā Čikāgas sabiedriskajā dzīvē.

Individuālisms vislabāk atspoguļojas tai faktorā, ka Čikāgā visu laiku faktisko pulciņa darbību nosaka iniciatori − jaunieši, kam pāris reizes mēnesī nav nekā ko darīt un kas šinīs reizēs sanāk kopā, lai iedzertu kafiju un patērzētu par jaunatnes problēmām un Pulciņa dzīvi. Sanāksmes notiek kāda jaunieša mājās un tās vada mājas tēvs vai māte, tā izsargājoties no iespējamas diktatūras izveidošanās un sagādājot iespēju visiem, arī kautrīgiem jauniešiem, pielietot savu apslēpto vadīšanas mākslu. Varbūt šis faktors šad un tad atbaida vienu otru citādi viesmīlīgu cilvēku, bet, labāk iepazīstoties arī kautrība sāk zust. Tā šie iniciatori, sadarbībā ar valdi, individuāli kopējā akcijā metās uz gara izglītošanu pārrunu un referātu vakaros, naudas vākšanu, jaunatnes dienu un bazāru rīkošanu. Tauta jau gaidīja, ka pēc šādām izdarībām jaunieši pirks jaunatnes namu ar bērnu silīti − liels pulks jauniešu apprecējušies un silītes ierīkošana viņus neatrautu no jaunatnes darba, kā tas notiek tagad.

Tomēr šie individuālisti pagādāja pārsteigumu visai Čikāgas sabiedrībai, kas tagad dažādos kopējos pasākumos pūlas iegūt namu, kuŗā varētu saturēt visas latviešu mašīnas ar cilvēkiem, un naudu izlietoja palīdzības akcijai jauniešu atbalstam Vācijā. Kādu grasi pat nosūtīja visiem tik pazīstamajai organizācijai, kas izsūta dīvainus jautājumus jauniešiem līdz 30 gadu vecumam − ALJA’i.

Patstāvība parādās arī iekšēji. Laikmetā, kad avīzes pilnas ziņām, ka trūkst sabiedrisku darbinieku un vēlētājiem bieži vien jāizšķiras par vienu kandidātu, Čikāgas jauniešiem bija veseli divi, abi spējīgi cilvēki, ko varēja redzēt no vēlēšanu rezultātiem.

Šai laikā, kamēr pulciņš darbojies, izkristalizējušās vairākas domas. Nauda, kas ieņemta, netiek likta bankā uz procentiem, bet sūtīta tur, kur to vajag. Un lai gan Čikāgai Milvoki ar saviem alus brūžiem ir visai tuvu, tad tomēr dažs labs zēns piecieš kādu aliņu, lai tiktu tiem, kam vairāk vajag. Atceroties Draudzīgo Aicinājumu, čikāgieši nolēma atsacīties no vesela centa dienā un saripināt tos Augustdorfas ģimnāzijā. Pēc Teda sarakstiem pašreiz ir 60 jauniešu, kuŗi regulāri izpilda norunu. Pārējie ziedo „kādu alus glāzīti” lielāku sarīkojumu laikā.

Tālāk − paturot iniciatoru sanāksmes arī pēc pulciņa oficiālās nodibināšanas un valdes ievēlēšanas, ir piesaistīta liela grupa jauniešu, kas šais vakaros var izpaust savas domas un eventuāli nospraust pulciņa vadlīnijas. Bez tam, neatkarīgi no visām organizācijām, pulciņā pārstāvēti visi latviešu jaunieši, kas sevi par tādiem vēl grib atzīt. Lai gan darītāju šad tad varētu būt vairāk, tad latviešu jaunatnei sevi pieskaita daudzi − pēc pašreizējiem sarakstiem veseli 273.

−− un, kā vecais chronists savā darbā saka: „Ja nepietrūktu alus, viņš būtu dzēris vēl,” tā tagad vajadzētu teikt: „Ja nepietrūks šo īndividuālistu, tad nepazudīs arī Čikāgas jaunieši.”

 

Skorpions

 

Godalgotās īslugas „NODEVĒJS” izrāde jaunatnes dienās Čikāgā. No kreisās: L. Kļaviņš, R. Hincenberga, E. Sprūde un A. Osis.   Čikāgas „individuālisti” pie indiāņiem Viskonsinas Dellē.

Aida Hincenberga bieži kuplina pulciņa vakarus ar solo dejām.           Sanāksmes noslēdzot skan „Daugav’s abās malās”