Kārļa Dzeņa illustrācijas.

                   Kāda cilvēka balss.

Viesmīl! Glāzi alus!

Paldies!

Ā, tu Harij? Labvakar!

Tev taisnība, agrāk es šeit iegriezos pavisam reti. Patiesību sakot, nemaz. Bet šovakar ... lūk, šovakar es svinu sava veida gadadienu, sava veida ... Ē, nieki!

Lūk, pagātne, jā, patiesi, visa dzīve ir līdzīga saldenrūgtai šokolādei. Protams, tā vienmēr baro, vienmēr. Bet kas gan domā par kalorijām, ja viņam mutē tikai rūgtā garša un saldo viņš nemana? Jā, Harij, mēs vienmēr sapņojam par saldumu, mēs pat to nogaršojam ar mēles galinu un tad − Ej, viesmīl, divas glāzes alus!

Nu jā, es jau tev teicu, ka svinu sava veida gadadienu. Reiz sensenos laikos biju ieradis pastaigāties parkā, blenzt zvaigžņotajās debesīs, risināt miglainus jautājumus un domāt par nākotni. Šodien, jā, šodien es sūcu atmiņas no alus putām. Gadskārta, Harij, saldenrūgta piemiņa. Viņa nebija sevišķi skaista. Viņas mati bija tumšbrūni, gandrīz melni, un tie pārgalvīgi cirtojās lejup, atpūzdamies uz pleciem. Viņas lūpas vienmēr bija mazliet pavērtas; tās likās aristokrātiski un cēli smaidām bez pārtraukuma. Un acis! Es nesaprotu, pat šodien, kāpēc es ietēlojos viņas acīs saskatām lielu dziļumu un lielu tālumu. Harij, es teicu pats sev − šī ir būtne, kas tevi var padarīt pilnīgu, kam tu vari uzticēt savu dvēseli drošībā. Dziļums un tālums; kaut kas, kas vilina un tai pašā laikā atbaida, kaut kas līdzīgs okeāna dzelmēm, kur var grimt, grimt, grimt, kaut kas līdzīgs Sacharai, kur var iet, iet, iet ... Kaut kas, kur bez apnikuma varēja sevi piepildīt.

Jā, dziļums un tālums ... Tā bija sagadīšanās: šīs acis raudzījās manās un manas raudzījās bezgalībā. Tā ir mana gadadiena.

Ak, nav vērts, Harij. Kāpēc gan lai es turpinātu? Kāpēc? Tālākais ir tikai viena no nebeidzamām melodrāmām „Zēns un meitene”. Saldenrūgta traģēdija par sajūsmināšanos un tālāko ...

Nu labi, labi, Harij! Toreiz pirms trim gadiem es biju pēdējā kursa students. Pavasara semestrī man bija daudz brīva laika, jo visu nepieciešamo savā čaklajā zinību kārē biju sasteidzis jau iepriekš. Tāpēc nolēmu slinki noklausīties profesora Kimberlija lekcijās par romantiskā laikmeta literatūru Anglijā. Romantika man bija tuva. Daba, mēnesnīca, sapņi, mīlestība, jūtu pārpilnība un tā tālāk ... Ai, romantiskā mīlestība! Un asarainā dzeja, kuŗā kūsā šīs mīlestības putas. Jā, Harij, angļu romantika profesora Kimberlija sniegumā bija labs papildinājums manām vientuļajām naktsgaitām.

Tā, gadījuma pēc vai nē, es pirmajā lekciju dienā sēdēju nelielajā klausītavā. Viņa sēdēja otrpus ailei krēslus desmit no manis un skatījās manī kā apburtajā princī. Vai es varēju izbēgt no viņas savādo acu skatiena? Viesmīl!

Pagāja pirmā nedēļa, un mēs vēl arvien lūkojāmies viens otrā, reizēm pasmaidot, it kā mums būtu kāds kopējs noslēpums. Es teicu pats sev profesora Kimberlija lekcijas ir labākas nekā iedomājos un turpināju skatīties sānis. Uzzināju arī viņas vārdu. „Vilma, Vilma, Vilma”, es čukstēju pats sev. Vai arī rakstīju šo vārdu uz maziem papīra gabaliņiem savam priekam. Jā, tā ir jaunība, Harij, trakā, romantiskā jaunība.

Es vēl nebiju runājis ar viņu, bet es domāju daudz par viņu. Es, piemēram, ietēlojos mūsu pirmo vakaru kopā. Ir pavasaris. Viņa ģērbusies rožainā vakartērpā, kuŗa mežģīnes izskatās kā trausls marcipāns. Uz krūts viņai balts maijpulkstenīšu pakariņš. Mēs dejojam, un viņa smaida man, es viņai. Cilvēki mūsos skaudīgi nolūkojas: mēs esam kā no valdnieku galma atnācis pāris. Un tad mums ir diezgan; mums pietiek formālā prieka un apbrīnas pilno skatu. Mēs staigājam pa tukšo pilsētu un smejamies par mēnesi, kas kā apelsīna šķēle kairina melnos skursteņus. Mēs klausāmies, kā kaķi harmonizē moderno mūziku spokainajos pagalmos, un smejamies vēl vairāk. Tad grants čirkst mums zem kājām; mēs esam fantastisku ēnu un siluetu rotātajā parkā. Roku rokā mēs nonākam pie mīlētāju lapenes un klusēdami atslīgstam aiz sagraizītā koka sola. Mēs vērojam apburto mēnesi, kas tagad izskatās kā zaru segā ieausta dārga sidraba bļoda, kuŗā zvaigznes mazgājas spožas. Viņa nodreb un piespiežas man cieši, čukstot: „Es esmu tik laimīga!” − „Mīļā Vilma,” es atčukstu, apkampju viņu ...

Klusē kaķi, pukst sirdis, Harij! Šī brīnišķā ietēle! Man vajadzēja tikai gaidīt, kad pienāks kāda jauka pavasara diena. Bet pavasaris vēl bija tālu, un tāpēc es vilcinājos traucēt trauslo sapni. Priekšlaicīga steiga man likās nevajadzīga un kaitīga. Mūsu mēmajās sarunās valdīja tīra laime, tīra laime manā ietēlē. Lielais brīdis, man likās, pienāks kā romānā. Šī bija slavenā angļu romantiķa „gudrā bezdarbība”. Tu sēdi, sēdi un prāto, un sapņo, ļaujot pasaulei nākt viesos pie tevis. Ai, Harij, bet vienīgi kaķi izkopuši šo mākslu līdz pilnībai, cilvēki nekad nav apmierināti − cilvēki grib vairāk un − Ē! Viesmīl, vēl divas!

Kādā slapjdraņķa dienā es satiku viņu gaitenī. Viņa soļoja man pretī spraigi un priecīgi. Viņas mati cirtojās pavisam pārgalvīgi. Smaidi pa labi, pa kreisi, labdienas pa labi, pa kreisi un tomēr iespaids, ka viņa ir valdniece, kam jāturas atstatu no saviem pavalstniekiem. „Labdien!” viņa man teica plašā altā un labvēlīgi smaidīja. „Labdien!” es atņurdēju un, kad viņa it kā vilcinājās, es gandrīz atvēru mati otrreiz, lai teiktu, ka ārā ir slapjdraņķis. Pirmās pavasara zīmes. Bet viņas acis − pirmo reizi tik tuvu − mani nobaidīja. Es sarāvos, it kā kad viņa man būtu piedraudējusi ar savu slapjo lietus sargu, un iemetos tuvākajās durvīs. Jutos gandrīz slims. Kāpēc gan biju palaidis garām izdevību? Kāpēc? Nebija atbildes. Bet tad, smadzenēm drudžaini strādājot, radās atvieglinātāja doma. Ko es būtu varējis teikt, viņu neapvainodams? Slepeni skatieni gan stūrēja manas jūtas kā smagi apkrautu tuksneša kuģi, bet es taču nezināju neko par viņu. Vai viņa mani mīlēja? Es biju apjucis; domas sāka dejot uz šaurās robežas starp īstenību un sapņiem. Kā es mīlēju šo Sacharisko okeānu viņas acīs! Un kā tas man lika justies: pazudušam, nožēlojamam, neievērojamam! Saproti, Harij, es nevarēju izteikt ne vārda, neatklājot savas visdziļākās jūtas kā dzejā. Bet šāda dzeja var apvainot. Un tā mūsu intīmais noslēpums uzcēla Ķīnas mūri dzīvai mīlestībai. Vienmēr šī saldenrūgtā garša, Harij, vienmēr. Barojoša, jā, barojoša ... Bet kam gan interesē kalorijas?

Tai pašā laikā es savus sapņus biju apkrāvis jaunām nastām. Iedomu tuksnesī es jau biju kolonizējis oāzi. Es jau biju Vilmas vīrs! Tā protams bija ideāla laulība, Harij. Nu, kas ir „ideāls”? Lūk, ideāla manuprāt ir dzīves lipīgā saldenrūgtā šokolāde, ja tā tikai baro un saldina. Protams, neaizmirsīsim filozofisko patiesību, ir neiespējami izjust saldumu ilgāk par brīdi; rūgtā piegarša pieķeras mēlei daudz ciešāk. Jā, mēs dzīvojām ideālā divatnē, ideālā ķieģeļu un piparkūku mājiņā pie priekšpilsētas priedēm. Mēs mīlējām viens otru kā dubultzvaigznes. Vakaros mēs vai nu sēdējām savā mīlīgajā istabiņā, vai arī pastaigājāmies priedēs, vai priecājāmies pilsētas gaismās. Mēs reti strīdējāmies, Harij, gandrīz nemaz: es biju ģimenes galva, un viņa bija pārāk laimīga, lai iebilstu. Pārāk laimīga ... Jā, mēs dzīvojām ideālā saskaņā un mierā ar sevi un pasauli. Ai, Harij ... Dzidro, viesmīli Dzidro!

Nu, kur es pārtraucu, draugs? Ak jā! Pavasaris bija ieradies ar visiem apzīmētājiem un citiem karuļiem. Es nestāstīšu sīkumus, draugs; es tikai pasniegšu tev barojošus faktus. Tā, īsi pirms eksāmeniem viņa lūdza manas piezīmes izlasīšanai. Kāpēc viņa izvēlējās tieši mani no visiem studentiem, kas klausījās profesora Kimberlija lekcijās par mīlestību un atskaņām, es spēju saprast tikai tagad. Par vēlu, Harij, par vēlu, mans draugs, par vēlu ... Bet nav vērts: nožēlot pagātnes kļūdas un muļķības. Viņa mani sastindzināja ar savu skatienu un prasīja plašā altā, kur un kad, jā, kur un kad viņa varot atdot manas piezīmes, vai kur un kad es vēlētos tās pievākt. Ak, šai brīdī man būtu bijis jākaunina Donžuāns, bet savādā apmātība mani atkal padarīja nevarīgu. Es gribēju teikt − šovakar septiņos pie manis − bet nomurmināju: „Paldies, jaunkundz, rīt tepat būs labi.” Tev vajadzēja redzēt to draudīgo okeāna dzelmi, kas tumši pavīdēja viņas acīs. Es sastingu vēl vairāk. Bet vīrieši ir muļķi, izmisdami šādos brīžos − viņi tiešām ir muļķi.

Tās tomēr nebija beigas. Nē, Harij, tās nebija beigas. Mēs turpinājām aplūkot viens otru kā Japāņu porcelāna figūriņas veikalā. Viņas skatiens izteica sievišķu vēlēšanos pirkt par katru cenu, mans, jādomā, galīgu bankrotu. Ak, Harij draugs, jo tuvāk nāca mana pēdējā universitātes lekcija, jo nabagāks un nožēlojamāks es jutos.

Tad − pienāca vakars, kad es viņu redzēju operā. Aizmirsu Lohengrīnu un domāju par Elzu. Arī viņas acīs ainojās tālums un dziļums. Es nodrebēju un domās viņu bruņnieciski uzrunāju, piedāvādams savu mūžīgo uzticību un palīdzību. Atjēdzos tikai tad, kad vadīju Vilmu uz mājām. Beidzot es gavilēju sevī un runāju par visiem ievērojamiem pasaules romantiķiem. Citēju pat Heini un Poruku. Bet kad viņa man prasīja par mīlestību kā tādu, es gandrīz aizsmaku. Es nebiju sirmais profesors Kimberlijs, kam romantiskā mīlestība nesagādāja nekādas oratoriskas grūtības. Es spēju tikai nomurmināt dažas viņa lekcijās dzirdētas frāzes. Un tad jau bija klāt viņas māja. Paldies Dievam! Tonakt nespīdēja mēness kā sidraba bļoda. Kaķi vēl ņaudēja tumšajos pagalmos. Un parks aizmugurē bija noklausījies tikai dažos izjustos vārdos par lorda Bairona trako un kaislīgo dabu. Visa vaina − nebija mēness, kas dotu vajadzīgo noskaņu.

Bet vēl un vēl es nevarēju uzveikt savu traģisko nevarību. Es vienīgi sapņoju vēl vairāk. Ak, es iedomājos, cik netaisnīga ir pasaule: sievietes bija emancipētas, bet vīriešiem vēl arvien vajadzēja tēlot galantos bruņiniekus. Trakas domas, Harij, mans labais draugs, trakas domas vārījās manā galvā! − Viņa nāks, es sev steidzīgi stāstīju minūti pirms pusnakts, un apturēs traģisko pulksteņa sitienu. Viņa nāks un teiks: „Es tevi mīlu, tu lielais muļķi! Un tāpēc lai laiks stāv ...” Ak saldās iedomas! Bet iedomas parasti taču ir nekas, nekas, alus putas. Ko, alus? Vēl dzidro, viesmīl!

Pagaid, Harij, pacieties brīdi. Ļauj man nobeigt manu mazo stāstiņu. Es domāju ... Es domāju ... Pie velna ar to, ko es domāju! Slinkas maza bērna ietēles, ieraugot saldumus skatlogā! Pienāca pēdējā diena ... Jā, mans draugs, pēdējā diena pienāca, un šai dienai bija traģiski jābeidzas. Šai dienā man bija pēdējo reizi jāredz manas iemīļotās, neiegūtās Vilmas acis. Pēdējo reizi, draugs ... Tu esi mans draugs, un tāpēc iedzersim kopā. Uzdzersim šai saldenrūgtai šokolādei − dzīvei un − ... Vies −−

O!

Piedod, Harij! Citreiz ...

Jā, mīļā! Tūlīt, mīļā! Lūdzu, lūdzu, nesāc traci! Es tikai ...

Bet ļauj man ... Harijs mani ...

Bet mīļā, labā Vilma! Es jau eju, es jau eju, Vilma.

Arlabv −− !