Jaunā Gaita Nr. 20, 1959. gadā

 

LINARDS TAUNS , īstā vārdā Arnolds Bērzs, ir Dieva zemē laists dzejnieks, kuŗš dzīvo Elles Ķēķī Ņujorkā. Reizēm tur viņš ir ļoti bēdīgs, reizēm ļoti priecīgs, bet MŪŽĪGI rada mākoņiem - miesā un garā.

Šis balets rakstīts viņa godināšanai, un to, cerams, uzvedīs Dzejnieka 50. vai 100. dzimšanas dienā, viņam pašam piedaloties (Tauna brālis ir dejotājs. Arī pats viņš reizēm preses ballē dejo - viegli kā spalviņš, klusi sevī smiedamies).

 

Balets - procesija ar Linardu Taunu

vienā ļoti gaŗā cēlienā, ar prologu, epilogu, stabuļu mūziku

 

"Jo dziedot var kļūt tik viegls un mazs, Ka tādēļ vien gaisā noturas."
Gunars Saliņš

PROLOGS. Priekškaram veŗoties, kā ūdens un debess reizē līst zaļpelēka, liega gaisma. Plāna vidū maigā pakalnā pakāpies, zaru dejā Bērzs vēdina rokas pār Zēnu-Dzejnieku septiņu gadu vecumā, kuŗš dus tā pavēni. No tāles nāk, dzirdas aizvien stiprāk stabuļu, dūdu, meža baložu dūkšana.

Zēns atveŗ acis, izberzē, pieceļas un brīnumu pilns klausās, skatās. Brīnumu deja: Zēna solo, tad kopā ar Bērzu, gaismai kā ūdenim, debesīm līstot aizvien krāšņāk. Zēns palecas, sasit plaukstas, sauc: "MŪŽĪGAIS MĀKON!" un abi ar Bērzu dejot paceļas gaisā, tanī plīvojot pārvēršas ezerā, kas kā mākonis, griežamai skatuvei lēni slīdot, peld pa debesīm jau, līdz tālumā iznirst kāds teiksmains PILSĀTS. Priekškars.

VIENĪGAIS CĒLIENS jeb PIECAS TĀ AINAS. Miltiski lauztas, viļņainas piecstāvu nama kāpnes krēslā. Pa tām procesijā, ik ainā nākamā stāva kāpņu dūmakai gaistot, uz augšu dodas līgani dzejas tēli.

PIRMĀS kāpnēs mēnešaini dejo Dārzs. Koku, sakņu, augļu kordebalets - mēnesskrāsas puķkāposti, pētersīļi, ķieģelsarkani koki plīvo, tiecas augšup sakņu kājām, zaru rokām.

OTRA STĀVA dūmakai gaistot, pa iešķību logu ielido Reklāma, Saulessargi, vasaras vīna krāsā; ielīgsmo trepju telpā snaudējas Trīs meitenes-Vāzes. Saulessargu, Vāžu balets. Pa saulstaru ievelk pagalmā izkārtus, priecīgus galdautus, māj ar tiem Bāli zilai meitenei TREŠĀ STAVA krēslā. Zilās meitenes deja. Savā groziņā, pilnā narcisēm, rabarberiem, viņa atrod sniegu, pikojas līgsma ar neredzamu Dzejnieku augšējā stāvā. Sniega bumbas ķerts, CETURTĀS kāpnēs uztrūkstas Jūrnieks, viegli iereibis zvilnot pret toveriem. Atdzīvošanās deja: Jūrnieks, Toveris, Zivtiņas, spulgojot no tā izlēkušas. Plīvošana augšup, PIEKTA STAVA kāpnēs, kur, skārda alus kanniņas zvārojot, Divēji dzejnieki kā nākot, kā promejot dūmakā dej. Apvienošanās deja - visu kāpņu tēliem nu gaismā dejot, Dārzs sūta rokrokā augšup nebeidzamus ķirbjus. Pirmos priecīgi satvēruši, Divēji dzejnieki klauvē, veŗ durvis. Apotēze - tikšanās ar Dzejnieku, ģeorgīni rokā, visam namam dejā, stabuļu koŗos līgojot. Priekškars.

EPILOGS. Sēri smaidot, Dzejnieks septiņu gadu vecumā lidinās mākonī kā ezerā pār Pilsātu. Aizkaŗ ar roku Pilsāta torņgalus, no tiem gaisā ceļas balonu spiets, mātes debess mannā krāsā. Sasit rokas, no tām izkrīt sarkans ābols. Priekškars.

 

Mudīte Austriņa

 

P. S. Baleta izpratnei ieteicams iepriekš izlasīt Linarda Tauna dzejoļu krājumu "Mūžīgais mākonis".

Tauns ir ezers Vidzemes augstienē, kas pēc latv. teikām reiz lidojis gaisos kopā ar citiem ezeriem.