Dzintaram Sodumam pār plašu jūŗu

Kad iebrauksi kailajā Ņujorkā,

būsi ar mums Tu vienis prātis:

tā jāapmežo -

un varētu apmēram tā:

ātraudžus bērziņus Taimsskvērā,

ozolus lepnākās avēnijās,

Greničas ciemā pīlādžus, pīlādžus,

sēru vītolus Harlemā,

ostas rajonā priedes, egles,

kadiķu cerus ap lopkautuvēm,

uz ik vietu, kur latvieši pulcējas,

liepu, ošu un kļavu gatves, -

šķērsieliņas un priekšpilsētas

apsēsim beigās ar jauktu mežu.

Mežam kuplojot, auto pazudīs

pazemē. Zaļajā Ņujorkā

skanēs vairs tikai tāšu taures,

debesskrāpjos apiņi kāps.

Latviešu bērnus un vecmāmiņas

televīzija nesies vairs:

mūsu mežā tie vasaru ogos,

rudeni tecēs beku lauzt,

viri ziemu ragavu ceļā

laidīs malkā - un bukus šaus.

Pavasaris kad Ņujorkā ienāks,

tavernas pamazām bankrotēs:

latvieši Taimsskvēra birzī aizurbs

bērzus - un vairs tikai bērzsulas dzers.

Harlemā burleskas nevilinās,

vītolu pavēnī sēros pat melnās, -

Greničas ciema Valpurģu naktī

sargās mūs pīlādžu burvju spēks -

lai no rīta pa liepu gatvēm

kurpēm rokā ticīgi ietu

saulītes zīmē uz rakstnieku rītu.

Jaunie pēcāk pa mežu klejos

atstās latviskiem bērnu bērniem

koku mizās iegrebtas sirdis.

Netrūks Ņujorkā šūpulim līksts,

egļu un ozolu dēļu namam,

ostas malā sausajā priedē

dzenis ikvienam iekals krustu,

sīki mazi putniņi pātarus skaitīs.

Un kā īpaša atrakcija

(ekskursantiem no citurienes)

būs tas putniņš, kuŗā klausoties,

    simtu gadu mežā šķiet

    pie Dieviņa mazs brītiņš.

Tad nu posies! Tik nepiemirsti

paņemt līdzi - bez dēstiem un sēklām -

desmit kuģu ar melnzemi labu,

desmit ar ražena lietus mākoņiem,

desmit ar auglīgiem mēness griežiem,

simtu ar vējiem no Kurzemes krasta!