JG20 Dzīve un darbi

GADA BEIGAS AUSTRĀLIJĀ

„Vai uz Brisbenu brauksi?” tā Jautāja pirms pagājušiem Ziemsvētkiem Austrālijas latviešu jaunieši cits citam Sidnejā, Melburnā, Adelaidē un citās pilsētās. Šis jautājums bieži aizstāja „labdien” vai „kā iet”, jo Brisbenā starp Ziemsvētkiem un Jaungadu bija Austrālijas latviešu gadskārtējās Kultūras dienas. Jaunie bija knašāki ceļotāji nekā vecākie ļaudis, jo tropu pilsēta Brisbena ar saviem apm. pusmiljona iedzīvotājiem Klusā okeāna piekrastē nav viegli sasniedzama: pat pa gaisu ceļojot, no Sidnejas jāmēro 471 jūdze, no Melburnas 926 un no Adelaides 1251. Brauca tad visādi: mans kaimiņš Aivars Meistars īpaši Brisbenas vizītei iegādājās jaunu auto, un pēc Kultūras dienām solījās vēl divas nedēļas paceļot līdz pat cukurniedru laukiem Kvīnslendas ziemeļos. Neesmu viņu sastapis vēl tagad, februāŗa sākumā. Cits jauns melburnietis − Pēteris Krūmiņš turp aizlidojis lidmašīnā, lai redzētu, kāda Austrālijas austrumu piekraste izskatās no gaisa, bet atceļā veselu nedēļu vizinājies bez maksas visādu tālbraucēju kravas spēkratu kulbās. Adelaides jaunie mūziķi pāris mēnešus pirms kultūras dienām rīkojuši plašu koncertu ar ap 20 solistu piedalīšanos. No šiem izvēlēti 4 labākie, kam koncerta atlikums sagādājis gandrīz pilnīgi brīvu ceļu uz Brisbenu lidmašīnā.

JAUNATNES KONCERTS

Par koncertu stāsta A. Larsena kundze un Harijs Johansons. Piedalījušies desmit 14-16 g.v. jaunieši. Starp daudzajām pianistēm bijis tikai viens vīriešu kārtas pianists. Bez tam viens čellists un viens vijolnieks. Abi pēdējie turējušies īpaši braši. Visi snieguši tikai latviešu komponistu darbus. No melburniešiem, kas jaunatnes koncertu tradīciju nodibināja, nav bijis neviena. Adelaidiete Larsena kundze saka, ka Melburnai, kas ir Brisbenai tuvāk nekā Adelaide, par to esot jākaunas. H. Johansons, turpretim, sūdzas, ka „koncerta apmeklētāju skaits bija nožēlojams: mazā Alberta zāle bija pustukša”. Te varbūt būs bijis vainīgs neizdevīgais sestdienas rīts, kad pēc Ziemsvētkiem Brisbenas tautiešiem būs bijis jāiepērkas Jaungada vajadzībām.

STUDENTU DEBATES

Daiļrunāšanā sacentās Adelaides, Brisbenas, Melburnas un Sidnejas studenti. Runāja par to, vai kaŗš cilvēka raksturu ietekmē pozitīvi, vai latviešu jaunietim pašreizējos apstākļos dzīves dibināšana ar sveštautieti ir attaisnojama, vai trimdas organizāciju lielais skaits ir kaitīgs tautas kopējiem mērķiem. Finālā pelnītu uzvaru guva adelaidieši: inž. Juris Reinfelds, viņa māsa Gundega, kas studē dabaszinības, un architektūras students Aivars Siksna. Sagadījās, ka uzvarēja to viedokļu aizstāvji, kas izteic arī vecākās paaudzes vairuma domas (jauktas laulības nav attaisnojamas un organizāciju skaits nav par lielu). Tāpēc nav paredzams, ka studenti atkal „dabūs pa ādu” kā pērn, kad kāds tautietis, pārpratis debašu jēgu, sūdzējās „Austrālijas Latvietī”: studenti savā kongresā (!) esot nolēmuši (!), ka neesot vērts saglabāt latviešu valodu. Pēc tam studentiem vairākus mēnešus vajadzēja sevi aizstāvēt laikraksta slejās un izskaidrot, ka viņi par šādiem jautājumiem debatē, lai iedziļinātos to sveštautiešu argumentācijā, kas līdzīgā kārtā varētu uzbrukt mūsu uzskatiem.

JAUNATNES PĒCPUSDIENA

Mūzikas priekšnesumi, melodeklamācija, tautas deju un baleta priekšnesumi. Pēcpusdiena likās paredzēta gados pajauniem jauniešiem un bērniem. Kā tāda tā bija jauka un izdevusies. Atlika atkal apbrīnot dažu jauniešu aktivitāti un vispusību: adelaidiete Gundega Reinfelde, kas pirms pāris stundām bija „strīdējusies” debatēs, te saņēma Latvijas konsulārā pārstāvja O. Rozīša pasniegtu balvu jaunatnes rakstu darbu sacensībā, bet nākošajā vakarā bija redzama uz skatuves plašajā kopkoŗu koncertā. Jolanta Larsena (tāpat adelaidiete) arī saņēma balvu un drīz pēc tam sēdās pie klavierēm, ko jau bija darījusi jaunatnes koncertā iepriekšējā dienā.

GLEZNU UN DAIĻAMATNIECĪBAS IZSTRĀDĀJUMU IZSTĀDE

Eksponātu skaita ziņā, salīdzinot ar citos gados un citās pilsētās redzētajām izstādēm − trūcīga.

TAUTAS DEJU VAKARS

Tautas deju vakarā piedalījās Balaratas, Brisbenas, Kanberas un Sidnejas deju kopas. Tāpat kā vairākos citos sarīkojumos arī te bija ieradies slaids indiešu students ar turbānu galvā, it kā lai pārliecinātos, vai latviešu kultūra tiešām tik tuva indiešu kultūrai, kā dažkārt teikts.

Pāris dienas vēlāk tautas deju kopas rīkoja savstarpēju atvadīšanās vakaru. Par šo vakaru vārdu pa vārdam stāsta Harijs Johansons: „Vienīgais, kas atgādināja, ka dalībnieki pieder pie tautas deju grupām, bija šī vakara nosaukums. Ka dalībnieki ir latvieši, varēja manīt ne tikai no vakara nosaukuma Kultūras dienu programmā, bet arī no tā, ka šai vakarā bija dzirdama arī latviešu valoda un ne tikai citas vien. Ja šai vakarā nebūtu piedalījušies arī vecākās paaudzes pārstāvji un daži atturīgāki jaunieši, tad nezinātājam būtu bijis grūti pateikt, ka šī vakara dalībnieki pieder pie tautas, kas sasniegusi tik augstu civilizācijas līmeni ka latvieši. It sevišķi stingru kritiku, neskatoties jau uz pašām modernajām mežoņu dejām, izraisīja jauneklis, kas pēc dejas paņēma no galda raibu dvieli, atpogāja savu kreklu, ar dvieli noslaucīja seju, krūtis un vēderu, iemeta dvieli kaktā, aizpogāja kreklu un tūlīt uzaicināja meiteni uz nākošo deju. Kad vakars beidzās, kāds vecākās paaudzes pārstāvis visiem sūdzējās, ka neesot redzējis nevienu tautisku deju, un ka visi jaunieši, kas vakarā piedalījušies, esot kļuvuši „mežoņi”.

STUDENTU KONGRESS

Kongress notika pērnā gada pēdējā dienā. Sākās trīs akadēmiskos ceturkšņus pēc noliktā laika. Svētbrīdi vadīja māc. Oliņš, sekoja J. Priedkalna, J. Kūkuma, O. Rozīša, A. Bērztīsa un Prof. Dr. E. Dunsdorfa uzrunas un atklāšanas un apsveikumu runas.

Pēcpusdienā kongresa priekšsēdis J. Reinfelds, kas piedalījās arī kā Adelaides latv. studentu kluba pārstāvis, sūdzējās, ka daži kluba biedri jūtoties apvainoti studentu apvienības apkārtrakstā „Raksti”. Tāpēc viņš ieteica turpmāk apkārtrakstu iedalīt divās dalās: oficiālajā daļā, kur ietilptu tikai oficiāli ziņojumi, un humora daļā, lai lasītāji zinātu, kuŗas ziņas nav domātas kā apvainojumi.

Pirms kongress šādu lēmumu attiecīgā rediģējumā pieņēma, izcēlās nekārtīgas debates. Tāpēc V. Gertnera ierosinājums ievietot visu kongresa norises aprakstu humora daļā ieguva lielu atsaucību.

Citi kongresa lēmumi: turpmāk studentu apvienības prezidijā un atsevišķās studentu kopās lietot pareizu latviešu valodu; dibināt interesentu grupu technisko terminu apzināšanai latviešu valodā; turpmāk kongresa protokolu sagatavot un iesniegt studentu apvienības prezidijam ne vēlāk kā mēnesi pēc kongresa. Kongresu slēdza pietiekami agri, lai tā dalībnieki spētu vēl nokļūt Jaungada sagaidīšanas ballē Mumbas viesību telpās. Pēc smagā darbā pavadītās dienas kongresā un lielā priekā pavadītas nakts ballē studenti Jaungada dienas rītā devās izbraukumā uz Tamburīnu kalniem.

SECINĀJUMS

Salīdzinot šīs ar trim agrākajām Adelaidē, Melburnā un Sidnejā piedzīvotajām Kultūras dienām, atliek vienīgi atzīt, ka Adelaides latviešu jaunieši savā nacionālajā sadzīvē, sabiedriskā aktīvitātē, latviskā stājā, zinībās, kopības apziņā ir galvas tiesu pārāki par citu Austrālijas lielpilsētu jauniešiem. Tas redzams tad, kad viesojas viņu
mājās, redzams tad, kad viņi viesojas citur. Šajos desmit gados, kamēr latviešu trimdinieki mitinās Austrālijā, katras pilsētas latviešos izveidojies citāds gars, gan visur latvisks, bet tomēr katruviet citāds − košāks vai bālāks. Vai tie būtu
ievērojamākie sabiedriskie darbinieki, sestdienas skolas, kultūras pasākumi vai pat atšķirīgais klimats, kam galvenā loma šādu dažādību izveidošanā, to var tikai minēt.

Eduards Silkalns

KRIPATAS

Senie latvieši strādāja un pēc darba priecājās. Jaunatnes Svētku organizācijas komitejas locekļi laika trūkuma dēļ mēģina darbu un izpriecu apvienot. Sēžu starplaikos un citos brīvos brīžos viņi sagatavojuši jautru programmu Svētku reklamēšanai un paši savam priekam.

Skatītāji jau smīdināti Toronto, latviskās dzīvošanas kursos Čikāgā un − Niagarā, kur jaunatnes pulciņš „Dzirkstele” 24. janvārī aicināja uz jautri sprēgājošu „ugunskuru sniegā”. Sprēgāja priekšnesumi Bruņa Rubesa vadībā. Siltuma un smieklu pietika, lai gan ārā barga ziema un svētki vēl aiz trejdeviņām kupenām.

Sākums gandrīz laikā. Jaunavīga īsruna. Nopietni muzikāli priekšnesumi. Nenopietni muzikāli priekšnesumi. Antona Acurauga operas „Policista Atriebība” (JG 11.-16) pirmizrāde. Latviešu Elvis Preslijs un latviešu meksikāņi Pedro un Pančo. Tā kā latvieši lēnām tiek pie 25 000 dolāru mājām un jaunām biksēm (sk. Laika lasītāju nodaļu) un Svētku sacensību programmā uzņemta tērpu darināšana, komitejas meitenes demonstrē A līniju, H līniju, mucas līniju, maisa līniju un citas līnijas. Katram tērpam savs vārds un seja, nerunājot par cenu. Kripatu uzņēmumā Svētku lietišķās mākslas izstādes vadītāja Brigita Neimane demonstrē tērpu „Pausme”, kas konstruēts aizsardzībai pret pūļa spiedienu, programmas, lūpu zīmuļa un citu Pausmes atribūtu ērtai izvietošanai.

Latviešu Jaunatnes svētku sacensību priekšfināli notiks: Kanadas apgabalam Hamiltonā 30. maijā, ASV austrumu apgabalam Filadelfijā 30. maijā, vidienes apgabala austrumu daļai Čikāga 9. maijā, rietumu daļai Dimoinā 25. un 26. aprīlī.

Jaunatnes Svētku Satikšanās Klubs sācis darboties, iedalot zēnus meitenēm bez zēniem, meitenes − zēniem bez meitenēm. Satikšanās notiks Jaunatnes Pausmē 4. jūlijā. Klubs līdz satikšanās brīdim garantē dalībniekiem pilnīgu slepenību; satikšanās brīdī − pārsteigumu; tālāk klubs kategoriski atsakās garantēt. Kluba pieteikšanās aptaujas dabūjamas Jaunās Gaitas redakcijā; pieteikšanās tiks slēgta 31. maijā.

Jaunās Gaitas 21. numurs iznāks uz Jaunatnes Svētkiem − 1. jūlijā. Abonenti šo numuru saņems pēc Svētkiem. Jaunās Gaitas lasītāji aicināti apciemot Jaunās Gaitas galveno mītni, satikt līdzstrādniekus un redaktorus, iepazīties ar žurnāla tapšanu, nokārtot pasūtinājuma maksas.

Latviešu Kaŗa Invalidu Apvienība sākusi organizēt bibliotēku Vācijā palikušajiem invalidiem, kam bieži pietrūkst līdzekļu grāmatu iegādei. Bibliotēka būs pieejama arī citiem Vācijas latviešiem. LKIA pilnvarotais bibliotēkas lietā Jānis Dimants informē, ka bibliotēku varēšot izmantot arī ELJA-s latviešu valodas kursa dalībnieki. LKIA aicina ziedot grāmatas (ierakstot savu vārdu un veltījumu) un naudu bibliotēkas iekārtošanai. Ziedojumi sūtāmi: bibliotēkas vadītājam H. Sietniekam, Miteuweg 2-4, Memmingen, Allg., Deutschland vai Jānim Dimantam, 1127 Fourth Str., Des Moines, Iowa, U.S A.

Daugavas Vanagu Kanadas valde, atbalstot bērnu žurnālu MAZPUTNIŅU, iegādājusies 5 viena gada pasūtinājumus 30 dolāru vērtībā. Latviešu Preses Biedrības Kanadas kopa MAZPUTNIŅAM ziedojusi no preses balles atlikuma 30 dolārus.

MAZPUTNIŅU, šķiet, visatsaucīgāk uzņem paši bērni. Ir bijuši gadījumi, ka bērni, vecākiem pat atļauju neprasot, iestājušies MAZPUTNIŅA GPK (Gudro Putnu Klubā) un rakstījuši pirmās vēstules latviešu valodā. Gudro putnu krustmāte Māra Kaugara ar prieku un lepnumu rāda bērnu vēstules no visām pasaules malām. Marta vidū GPK bija jau 28 dalībnieki: 13 no ASV, 5 no Kanadas, 5 no Anglijas, 2 no Austrālijas, 1 no Zviedrijas. Tas viss bez piespiešanas un asarām, ar prieku.

Jaunās Gaitas līdzstrādnieka Rolfa Ekmaņa apcere par „revizionismu” apspiestajās Baltijas valstīs „After Eighteen Years of Captivity” publicēta Starptautiskās Zemnieku Savienības (International Peasant Union) biļetena 1959. gada februāŗa numurā.

Rolfs Ekmanis pasniedz krievu valodu Jūtas Valsts Universitātē Loganā un nododas studijām par latviešu literatūras boļševizēšanu un apspiešanu.

Viktorijas latviešu 6. jaunatnes dienu rīcības komiteja Melburnā, sadarbībā ar LAA KF un LPB Austrālijas kopu, izsludinājusi sacensību lugu rakstniecībā. Aicināti piedalīties visi latvieši brīvajā pasaulē. Vēlams lugās skart jaunatnes dzīvi un problēmas. Vēlams arī, lai tēlotāju skaits nepārsniegtu 7 līdz 9, izrādes ilgums − 2 līdz 3 stundas. Darbi iesūtāmi žūrijas komisijas priekšsēdim rakstniekam Jānim Sarmām, 16 Livingstone St., Ivanhoe, Vic., Australia līdz 1959. g. 31. maijam. Darbi apzīmējami ar pseidonīmu un autora vecumu, slēgtā aploksnē pievienojams autora vārds, adrese, dzimšanas dati. Godalgos vienu līdz 26. g.v. autora darbu, vienu vecāka autora darbu. Godalgu kopsumma: 60 Austrālijas mārciņas. Žūrijas izvēlēto darbu izrādīs 6. jaunatnes dienās; tā autors saņems 10% no izrādes ienākumu kopsummas.

„JAUNĀS GAITAS” AUTORI

PAR OLAFU STUMBRU

Vēlēdamies lasītājiem sniegt ieskatu dzejnieka Olafa Stumbra ikdienā, redakcija lūdza viņa draugu, gleznotāju Jāni Gorsvānu (JG 15) nedaudz vārdos pastāstīt par dzejnieku.

Žēlodamies, ka redakcijas ieteiktā 500 vārdu robeža izliekoties pēc reklāmas sacensībām: „Pastāstiet 25 vārdos, kāpēc Jums patīk ...” Jānis Gorsvāns tomēr rāda dažas īpatnējas dzejnieka rakstura un dzīves nianses. Gleznotājs Jānis Gorsvāns sniedz arī Olafa Stumbra ģīmetnes zīmējumu. (Jāņa Gorsvāna zīmētais dzejnieka Olafa Stumbra portrets JG 19. numurā.)

Vienmēr jūtos nelāga, kad jāraksta par cilvēku, ko pazīstu. Pazīšanās dēļ bail pārlieku saslavēt, pelšanu nevar atļauties.

Ja nebūtu apprecējis Olafa Vācijas skolas laiku biedreni, nekad nebūtu uzzinājis, ka jau toreiz viņš staigājis apkārt kupliem dzejnieka matiem, nebūtu arī uzzinājis, ka jau toreiz viņš lasījis savas dzejas katram, kas tik gribējis klausīties vai nav paspējis pazust ap stūri. Nebūtu zinājis arī, ka mana tagadējā dzīves biedrene Vācijas DP laikos bijusi neoficiāla sakarniece starp dzejnieku un dažām citu klašu audzēknēm. Jāsecina, ka jau toreizējos trūcīgajos trimdas apstākļos dzejnieka rakstītais vārds ticis izplatīts visiem iespējamiem līdzekļiem.

Šīs sagadīšanās dēļ un arī tāpēc, ka iznācis dzīvot vienā pilsētā, saukt dzejnieku par savu apakšīrnieku, dažbrīd pat par savu draugu un atklātības brīžos būt viņa biktstēvam, man ir bijusi vienreizīga iespēja daļēji iepazīt Olafu Stumbru.

Olafs ir daudzpusīga personība. Los Andželosa viņu pazīst vēl arī kā ļoti spējīgu aktieri (piem. Minchauzena lomā: gan dzīvē, gan uz skatuves!), kā bijušo Latviešu Biedrības valdes locekli, kā bijušo Jaunatnes Pulciņa izdevuma redaktoru, kā ļoti spējīgu galda tenisa entuziastu, kā draudīgu šacha spēles teorētiķi, veiksmīgu biroja darbinieku, archaiologu, pēc rakstnieka Anšlava Eglīša ziņām arī kā TV pieteicēju un dažu citu talantu īpašnieku, par ko daiļajam dzimumam noteikti lielākas tiesības izteikties nekā man.

Runājot par Olafu − manu apakšīrnieku, jāpaskaidro, ka viņš bijis čakls ciemiņš manā mākslinieka studijā, kuŗā tam gādīgi atvēlēju vecu dīvānu, spuldzi ar viņa paša salabotiem pagaŗiem vadiem, un vecu vīna pudeļu kasti ar visiem nodalījumiem, ko viņš atjautīgi iemanījies izlietot savu manuskriptu novietošanai. Un tā bieži jo bieži esmu bijis liecinieks grūtam dzejoļu rašanās procesam. Tādās reizēs esmu saklausījis nesaprotamu murmināšanu, draudīgu rūkoņu, daudzus spēcīgus spilgti dzejiskus vārdus un gavilēm piesātinātus brēcienus. Sākumā, visu to dzirdot, jutos apdraudēts, bet nu jau esmu pieradis. Paslepeni priecājos: labi vien, ka no manis neiznāca dzejnieks !

Taču pēdējā laikā Olafu neesmu manījis. Protams, Kalifornijā ziemas mēnešus par ziemu nevar saukt, drīzāk par remdenu rudeni vai pavasari. Bet šķiet, ka arī dzejniekam gada laiki iegrozās savādāk. Tāpēc nebūtu pārsteigts, ja Olafam pašreiz iet uz pavasara pusi...

Neraugoties uz visiem dvēseliskajiem pārdzīvojumiem, dzejnieks ir noslēdzis svarīgu posmu savā radīšanas darbā. Viņa pirmā dzejoļu grāmata, ja vēl nav parādījusies, tad nāks klajā tuvākā nākotnē (Daugavas apgādā). Un pirmā dzejoļu grāmata katram dzejniekam ir robežstabs, pie kā jāapstājas, jāatskatās atpakaļ un jāmēģina ielūkoties nākotnē.

Jācer, ka tas, ko Olafs, pāri gadiem skatīdamies, saredz, dos mums vēl daudz citu dzejoļu grāmatu.

Jānis Gorsvāns

PUSNAKTS INTERVIJA AR ATTĒLA „ZIEMAS ĒNAS” AUTORU IVARU ALBERTU

(Ivara Alberta temperas „Ziemas ēnas” (1958. g.) attēls ievietots JG 19. numurā.)

Tuvojas jau krietni pusnaktij, kad izdodas pēc ilgas zvanīšanas un terminu pārlikšanas sastapt vienmēr nevaļīgo Ivaru.

„Varēsim pamatīgi izrunāties,” saka Ivars, „nu laika gana − visa nakts!” Tas nomierina, jo nav nekā nepatīkamāka par steidzīgu interviju. Skubā teiktajam ir tikai plakāta nozīme; īsti atklāties varam tikai tad, kad runas iekaist, sprēgā argumenti un aizmirstas poza.

Ar to nav teikts, ka Ivars pozētu. Liekas, viņš ir dabīgākais latviešu zēns Eiropā. Bieži dzirdēts sakām: Ivars ir puika bez kompleksiem. Tas daudz ko nozīmē, ja šodien kāds drīkst atļauties būt bez kompleksiem, neirastēnijas un citām „smalkajām kaitēm”. Ārēji šajos gados, kamēr Ivaru pazīstu, pie viņa mainījies nav gandrīz nekas. Pārveidojusies tikai viņa frizūra. Kuplos matus, ar kuriem viņš cirtojās agrāk, aizstājusi spurdzīga ‘zobu birste’. Bet šķiet, ka šī ārējā fasona maina ir sīka simbolika, ka Ivara gars audzis pilnīgāks un nav apstājies omulības un patmīlības oāzē. Ivars šiem kārdinājumiem gājis gaŗām un bravurīgā jaunekļa sparā spiedis sevi jau no rītiem agri sēdēt Hamburgas ostas piekvēpušajos un miglainajos spīķeros un molos, pētot kā kuģu mastu asie silueti iekļaujas ostas dūmakainā un ņirbīgajā steigā. Interese par zīmēšanu radusies jau agri. Gan ‘Saules’ latviešu ģimnāzijā, gan arī Neištatē daudz laika ziedots, lai izdomātu izvēlētā ceļa nemaldību. Likvidējoties latviešu skolām, Ivars izglītību turpina vācu skolās. Viņa apdāvinātība zīmēšanā atrod atsaucīgus atbalstītājus, un Ivars iestājas Ofenbachas lietišķās mākslas skolā. Pēc tās beigšanas kā vienam no vissekmīgākajiem Ivaram atveŗas Hamburgas lietišķās mākslas akadēmijas durvis. Arī to viņš šovasar beidzis ar izcilām sekmēm. No Hamburgas laikiem Ivara darbu mape sāk pieņemties biezumā un vērtīgumā. Jaunais mākslinieks jau rāda, ka viņam ir kaut kas sakāms. Ar pēdējo īpašību mākslinieki atšķiras no citiem cilvēkiem. Mums, pārējiem mirstīgiem, parasti nav ko teikt, jo neprotam klausīties; tā izpaliek divsaruna, kas tikai māksliniekus vieno ar pasauli un dabu. Pasaule Ivaram nav sveša. Viņu allaž vilinājuši un aicinājuši ceļi, vēl neredzētais, nejustais. Savās studentu gaitās viņš, sekodams krāsu toņu un gammu pēdas, izstaigājis Maroku, Spāniju, visu Eiropu un pagājušo gadu arī Lapzemi. Katra no šīm Eiropas nospārnēm Ivara skicēs atstājusi savu vaibstu un īpatnību. Par šiem Ivara ceļojumiem varen skaudri bija uztraukusies šovasar ‘Literatūra un Māksla’ Rīgā, raudot sociālistiskas asaras, ka jaunajiem talantiem trimdā jānonīkstot pusbadā un viņiem neesot to pāris grašu, kas būtu nepieciešami vilciena samaksai. Lūk, Rīgā pie šiem esot viss citādi: jaunie mākslinieki saņemot raženās valsts stipendijas un varot doties ceļojumos bez bēdu. Ivars saka: „Tukšas pļāpas! Mani neinteresēja samaksāts ceļojums, kādu varēju arī šeit dabūt. Mani interesēja piedzīvojumu kāre un viss tas, kas saistās ar improvizēto, iepriekš neizplānoto. Bet par visu vairāk es gribēju būt brīvs, ne no viena neatkarīgs, pat ne no vilcienu sarakstiem. Doties šķērsu un pāri robežām no vienas valsts otrā, par ko mani Rīgas kolēģi drīkst tikai sapņot. Bet pateicoties ‘Literatūrai un Mākslai’ manas paaudzes mākslinieki Latvijā dabūja zināt, ka arī trimdā attīstās jauns latviešu mākslinieku pulciņš.”

Ivara mīļākā forma ir akvarelis. Tad grafika. Eļļa viņu interesējusi maz. Varbūt vēlāk. Tas arī saprotams, ja redzam Ivara temperamentu, kas pietiekami brīvi var izplosīties tikai akvarelī vai konsekventi iežņaugties grafikas stingrajās formās. Vidusceļa Ivaram vēl nav. Un būtu žēl, ja viņam šodien tāds jau būtu. Sastingums ir atpakaļiešana. Vecā samīdīšana, sadedzināšana ir pilntapšana uz augšu. Vērojot Ivara darbu mapi no dienas −x līdz šim brīdim, redzams, ka jaunais autors bieži un nežēlīgi norēķinājies pats ar sevi, lai atjaunotos pilnīgāks, patiesāks.

„Ko mums nozīmē pagātne?” jautā Ivars, „mums katru dienu, katru stundu jātiek galā ar tagadni. Ap mums ir tūkstoši, bet savā būtībā mēs esam vieni, katrs pamests savai īpašai problēmai.” Jūtams, ka Ivara balsī ieskaņās mūžīgi vecā problēma, tikai allaž ietērpta jaunos vārdos. Tagad tai izgudrots nosaukums „angry young man”. Kur šis piktums izpaužas? Tas nav piktums, domā Ivars, tas ir tikai jautājums, kur tu atrodies, kur ir tava vieta, ko lai dara ar mantojumu, ko esi saņēmis? Kubisms, abstraktisms, modernisms? Pikaso, Dalī un viņiem līdzīgi novirzieni? Vai tā nav cilvēka globāla izmuļķošana? Protams, var domāt, ka šī māksla simbolizē visu mūsu šīs dienas dzīves un sabiedrības divkosību. Un „angry young man” šodien jautā, kas gan vairs ir patiess un īsts? Cilvēks smokingā un lielajā tualetē, vai vannas istabā un gultā? Dievlūdzējs baznīcā? Starp teikto un darīto? Tagadējais laikmets ir uzlicis mums smagākas problēmas nekā iepriekšējām paaudzēm. Mums jātiek galā ar jautājumiem, kas vecākajai paaudzei nemaz neeksistēja. Ar pirmās tvaika lokomotīves izgudrošanu pasaule nebija nostādīta dilemas priekšā − dzīvot vai mirt. Turpretim ar komunisma un atomenerģijas izgudrošanu esam nostādīti skaudru jautājumu un izšķiršanās priekšā − kurp lai ved mūsu ceļš? Kāda liela kultūra pašreiz atrodas agonijā, un mēs nezinām, vai ar savu piktumu iesvētām jaunu laikmetu vai neauglīgi un žēlabaini apraudam veco.

Pašreiz Ivars kādā no Frankfurtes priekšpilsētām iekārtojis ateljē reklāmu un industrijas zīmējumu izgatavošanai. „Maizes darbs,” saka Ivars, un balsī manāms sērs apakštonis, jo māksla nonākusi pabērna lomā. Nākotnes plāni ir ļoti tālejoši un apstājas tikai pie mūžam uzlecošās saules zemes! Tālie Austrumi, Orients ar savu misticismu un krāsu bagātību nedod Ivaram miera. Par šādu ceļojumu tiek domāts, tam tiek krāti līdzekļi. Vai sapnis kādreiz piepildīsies? To rādīs laiks. Gribētos tikai ticēt un cerēt, ka par upuri šiem plāniem nekritīs tas mērķis, kam Ivars izraudzīts un izredzēts, proti: būt māksliniekam.

Pulkstenis jau ir 3 no rīta. „Chantreux” pudele izdzerta. Pateikts vēl nav tikpat kā nekas. Un labi tā: tikko sāk atvērties mūsu dziļākais kodols, tad jāver mute ciet. Kaut kam vienmēr jāpaliek neuzminētam, nemikroskopētam. Jo sevišķi tas sakāms par mākslinieka dvēseli, par cilvēku, kuŗš ir droši uzlicis pirmos soļus uz kāda krāšņa paklāja, kas ved tuvāk patiesībai, mūžīgam skaistumam. Tikai vienīgi no šī cilvēka paša atkarīgs, vai mēs iesim viņa pēdās un mācēsim skatīt pasauli viņa acīm un krāsām, vai dzirdēsim viņa divsarunu ar pasauli un mums pašiem. Lai gaidām, ko Ivars mums teiks.

P.A.S.

TĀLIVALDIS STUBIS

Tālivaldis Stubis dzimis 1926. gadā. Rīdzinieks. Pamatskolā viņa zīmēšanas skolotājs bijis Jānis Kalmīte. Līdz ar lielo latviešu bēgļu straumi Stubis nonāk Vācijā, kur pēc kaŗa beigām mitinās Eslingenas latviešu kolonijā Virtembergā. Jautājot Tālim Stubim, kas viņam palicis prātā no chaotiskā trimdas sākuma posma, viņš atbild: „Latviešu bēglis Kurzemē, kas visu savu mantību bija salādējis smagā piena kannā, kuŗu nesa siksnās uz muguras. Šis pats vīrs, badu remdējot, zupu strēba ar divām karotēm, tās turot katru savā rokā.” Stubim tīk viss groteskais, jokpilnais. Dibinājis organizāciju „Mēdītāju biedrība.” Vēl no Latvijas viņam līdz pusaudžu sarakstīta dzeju antoloģija, ko raksturo šādas vārsmas:

„Kas izskatās pēc desām,
Tās lūpas iraid esam.”

Eslingenā Stubis mācās latviešu mākslu skolā, palīdz gleznot teātŗa dekorācijas, zīmē plakātus, draudzējas ar interesanto gleznotāju Treibergu. Eslingenā izejas bāze arī plašiem sirojumiem, apmeklējot pirmās pēckaŗa moderno gleznu skates Hitlera propagandas pilnā „jābūtisma” izbadinātās Vāczemes galerijās. Šai laikā visur notiek latviešu izstādes, arī tās jāredz. Atmiņā aizķēries kāds kopīgs ceļojums uz franču protektorātā rīkoto baltiešu mākslu festivālu Bāden-Bādenē. Vēlāk Stubis glezno Štutgartes Freie Kunstschule.

1950. g. Stubis ierodas ASV, mācās Viskonsinas universitātes mākslu skolā grafikas technikas un glezniecību. Tad to iesauc armijā. Kā zaldātu Stubi nosūta uz Eiropu, bet arī šai laikā Stubis glezno, zīmē, apmeklē muzejus, apceļo Itāliju un citas zemes. Atgriezies Amerikā, Stubis turpina kalpot mūzām; maizi pelna, strādājot reklāmu aģentūrās, kuŗu specialitāte ir teātŗu sludinājumi un plakāti. Stubja sludinājumi bieži redzami lielākā Amerikas laikraksta The New York Times teātŗa pielikumā. Mākslinieks zīmējis arī daudzus apvākus Haydn Society klasiskās mūzikas skaņu platēm. Drīzumā kāds liels šejienes apgāds klajā laidīs grāmatu bērniem ar viņa ilustrācijām.

Stubis cienī Pikaso, Bonāru, Fraskoni, Neili, bet piemetina, ka šādu uzskaiti varētu turpināt ilgi. Par glezniecības virzieniem runājot, mākslinieks saka: „Man nav nekādas pārdabīgas patikšanas ne par vienu, ne par otru skolu. Viss atkarājas no mākslinieka kvalitātes.”

Latviešiem Stubja darbi pazīstami galvenokārt no interesantās Dailoņa Štauvera krāsu filmas. Pirms pāris gadiem Stubis izstādījās kopā ar jauno Annusu, Kaņepu un Černoku Kalniņa salonā Ņujorkā.

Gribas pievienoties Jānim Kalmītem, kuŗš Stubi uzskata par vienu no interesantākiem latviešu jaunās paaudzes māksliniekiem.

Jānis Krēsliņš