Jaunā Gaita Nr. 20, 1959. gadā

 

PIEZĪMES PAR VĀCU POLĪTIKU LATVIJĀ
UN BALTIJAS VALSTĪS OTRA PASAULES KAŖA LAIKĀ

Jau kopš Hitlera grāmatas Mein Kampf publicēšanas bija zināmi nacionālsociālistu plāni Eiropas austrumu daļā un Baltijā. Tomēr šie plāni bija ļoti vispārīgi − vadlīnijas daudz plašākiem projektiem un iecerēm. Otra pasaules kaŗa laikā nacionālsociālistiskā Vācija šos plānus izstrādāja detaļās un centās arī īstenot. Par Hitlera austrumu polītiku pēdējā laikā publicēti daudzi dokumenti un apceres. Tā kā Baltijas valstīm Hitlera austrumu polītikā bija liela loma, būtu vērts latviešu sabiedrību iepazīstināt ar šāda rakstura publikācijām.

Par Nirnbergas prāvas dokumentu krājumos rodamiem interesantiem materiāliem sakarā ar Baltijas valstīm mūsu prese īsumā jau rakstījusi agrāk. Taču šie dokumenti reizēm pretrunīgi un ne vienmēr nozīmīgi. Lielās līnijās Hitlera oficiālā austrumu polītika nebija pretrunu pilna, ja arī dažādu vācu armijas aprindu un Rozenberga Austrumu ministrijas ierēdņu uzskati bieži nesakrita ar Hitlera vadlīnijām.

Ar Hitlera plāniem sīkumos autentiski un pilnīgi, šķiet, pirmo reizi varam iepazīties izdevuma „Vierteljahreshefte für Zeitgeschichte" 1958. g. jūlija numurā (lpp. 280-325). Šeit Helmuts Heibers publicējis trīs ļoti svarīgus dokumentus un komentārus par tā saucamo „Generalplan Ost", ko 1941. g. beigās izstrādāja Himlera pārraudzītas iestādes. Šis plāns nosaka, kā jāpārvalda, jākolonizē un eventuāli jāietilpina Vācijas teritorijā iekaŗotās austrumu zemes. Vadlīnijas Baltijas valstu sakarībā ir drausmīgas. Vispirms jāmin, ka Baltijas tautu likvidācija bija vistuvākās nākotnes uzdevums. Tālāk, Baltijas valstis bija jākolonizē un jāpievieno Lielvācijas teritorijai.

Paša „Generalplan Ost" sākotnējais teksts kaŗa jukās gājis zudumā, taču Heibera publicētie trīs dokumenti sīki un pilnīgi apraksta plāna saturu.

Pirmais dokuments, „Bericht über die Sitzung am 4.2.1942 bei Dr. Kleist über die Fragen der Eindeutschung, insbesondere in den baltischen Ländern", ir protokols no sēdes, kur piedalījās Vācijas austrumpolītikas vadoši plānotāji un kur pārrunāja „Generalplan Ost" īstenošanu, sevišķi Baltijas valstīs. Diskusiju izejas bāze ir pieņēmums, ka Baltijas valstis ir jāsagatavo ģermanizācijai. Tā kā Hitlera rases teorijas specu uztverē rasiski nevērtīgo procents Baltijas zemēs liels, iztirzā, kā izvietot nevēlamos no Baltijas uz austrumiem, sevišķi uz Sibiriju. Daži referenti domā, ka izvietošana jāpanāk spaidu kārtā. Citu uzskats, ka spaidu izvietošana problemātiska, ka labāk būtu censties Baltijas valstu iedzīvotājus aizvilināt Krievijas iekšienē, piedāvājot tur samērā ienesīgas vietas, respektīvi, favorizēt baltiešus iepretim krieviem. Lai noskaidrotu, kāds ir rasiski pieņemamo Baltijas zemju iedzīvotāju procents, citos vārdos, lai zinātu, cik ir to, kuŗus būtu vērts pārvācot uz vietas vai nosūtot uz Vāciju, pārrunā arī, kā izvest iedzīvotāju rasisku pārbaudi. Lai šāda pārbaude neradītu nemierus, nolemj to izvest maskētā veidā kā higiēnisku akciju.

Otrs dokuments, datēts 1942. g. 27. aprīlī, saucas: „Stellungsnahme und Gedanken zum Generalplan Ost des Reichsführers SS". Sevišķi informatīva ir šī dokumenta nodaļa: „Allgemeines zur Frage der Eindeutschung, insbesondere im Hinblick auf die zukünftige Behandlung der Angehörigen der ehemaligen baltischen Staaten." Arī šis dokuments iztirzā, kā Baltijas valstis sagatavot kolonizācijai. Mērķis ir skaidrs: rasiski vērtīgos (kuŗu procents lielāks Igaunijā) pārvācot, nevērtīgos − izvietot. Bet kā? Paredz to darīt spaidu kārtā, bet plāna diskutētāji domā arī, ka tas varētu noskaņot vāciešiem naidīgi rasiski pieņemamos. Tādēļ spriež, ka nevērtīgos vajadzētu izvietot „lielākā vai mazākā mērā" brīvprātīgi. Spekulē, piemēra pēc, ka „rasiski nevēlams latvietis, līdz šim sekretārs Rīgas pastā, zem kārtīgas vācu virskundzības labprāt būtu ar mieru kļūt par pasta priekšnieku Austrumkrievijā jeb Rietumsibirijā." Rasiski pieņemamos plāno pārvest uz Vāciju. Cik daudz un kā − nav skaidrs. Inteliģence jāizkliedē, jo tā ir nacionālo ideju nesēja. Inteliģenci Vācijā būtu viegli nometināt, jo pēc kara paredz lielu daždažādu sīku speciālistu trūkumu. „Kādēļ nevarētu pārcelt rasiski vēlamu augstāku latviešu dzelzceļa darbinieku uz Hamburgu vai Brēmeni?" Plānotāji arī cer, ka uz Vāciju pārcelti rasiski vērtīgi eksemplāri vēlāk varētu izvērsties pat par vāciskās domas aizstāvjiem un varētu atgriezties Baltijā kā propagandisti. Top arī deklarēts, ka Baltijas „iedzīvotājiem beidzot jāatskārst, ka par kaut ko kļūt un respektējamu vietu ieņemt var tikai tad, ja kļūst par vācieti." Protokolā izteikta arī pārliecība, ka vienas vai divu paaudžu laikā visi vēlamie Baltijas zemēs varētu būt pārvācoti. Plānotājiem ir arī praktiski padomi, kā paātrināt to rasiski vērtīgo elementu ievācošanu, kas paliktu Baltijā. Tā kā Baltijai jābūt vācu zemei, palicēji būs tikai strādnieki, sevišķi laukos. Lai strādnieki aizmirstu savas valodas, lauksaimniecības jācenšas nodarbināt jauktas latviešu, igauņu un leišu kalpu grupas. Tā cer, ka kopējā sarunu valoda būs vācu. Paredzot, ka nebūs pietiekams rasiski pilnvērtīgo strādnieku skaits nākamās jaunās Vācijas teritorijās, ieteic ievest Baltijā kā darba spēku rasiski pieņemamus baltkrievus.

Kā redzams, mūsu abu lielo kaimiņu ambīciju dēļ krievu ieplūšana mūsu zemē, lielas tautas daļas pārvietošana uz Sibiriju un citiem Krievijas apgabaliem, vienalga spaidu kārtā vai „brīvprātīgi", un zināma procenta izkliedēšana rietumos latvju tautai bijusi nenovēršama. Vienā gadījumā rasisku, otrā polītisku ideoloģiju aizsegā.

Šeit jāpiemetina, ka Rozenberga austrumu ministrija, ņemot vērā paredzamo valstsvācu kolonizatoru trūkumu, pēc kaŗa beigām projektēja Baltijas valstīs ievest arī Volgas vāciešus, dāņus, norvēģus, holandiešus un pat angļus.

Otra dokumenta lielo daļu aizņem Hitlera projekti Polijā, Krievijā un citur. Tie katrā ziņā vēl nežēlīgāki par Baltijas plāniem.

Trešā dokumenta autors ir pats Himlers. Šis dokuments, kas parakstīts 1942. g. 12. jūnijā, satur Himlera uzskatus par „Generalplan Ost". Himlers visumā pievienojas savu apakšnieku izstrādātiem plāniem. Tikai vienā ziņā viņam iebildumi: viņš nedomā, ka nākamos 20 gados Latvijā un Igaunijā jānodibina tikai vācietības bāzes. Himlers deklarē, ka nākamos 20 gados jāpanāk totāls Latvijas un Igaunijas ģermanizācija. Pie tam viņš raksta, ka personīgi ir pārliecināts, ka tas ir iespējams.

Tā kā Himlers un augstākie SS plānotāji bija pilnā mērā atbildīgi par nākamās Lielvācijas kolonizācijas un ģermanizācijas izdarībām, dokumentu komentātors Helmuts Heibers savā ievadā raksta, ka nav ne mazāko šaubu, ka eventuālā Vācijas uzvaras gadījumā Himlera vēlēšanās taptu īstenotas.

Jau minēju, ka Hitlera Vācijā bija iestādes un aprindas, kas pauda arī citādus uzskatus. Ja arī, piemēra pēc, armijas un austrumu ministrijas plāniem Hitlers neveltīja daudz vērības, interesanti ar tiem iepazīties. Jo sevišķi mūs varētu interesēt mūsu vēstures līdzgaitnieku baltvācu domas. Baltvāci bija visur klāt, kur „taisīja" austrumu polītiku un, protams, viņi ieņēma augstus amatus arī vācu okupētajā Latvijā.

Vispirms atzīmēsim Vilhelma fon Rüdigera grāmatiņu Die „Deutsch-Baltische Volksgruppe." Ausklang. (Hannover−Wülfel, im Selbstverlag des Verfassers, 1957, 32 lp.).

Fon Rüdigers ir prominents baltvācu vadonis, Latvijas vācu kopas prezidents no 1923.-1937.g.; tāpat tas ieņēma daudzus vadošus posteņus baltvācu organizācijās un bija arī vadošs Eiropas vācu minoritāšu koporganizācijas darbinieks. Minētā grāmata, kas ir turpinājums diviem memuāru sējuminiem Aus dem letzten Kapitel deutsch-baltischer Geschichte in Lettland, 1919-1945 (1954-1955), ir interesanta visādā ziņā. Tā sniedz ieskatu baltvācu plānos otra pasaules kaŗa laikā, pieskaŗas repatriantu liktenim Poznaņas apgabalā un lieku reizi dokumentē daudzo baltvācu vai gluži dzīvniecisko latviešu nīšanu. Fon Rüdigers nebija hitlerietis, ja arī, kā skaidri redzams, tas simpatizējis lielai Hitlera programmas daļai. Kā Arvēds Švābe savā recenzijā par memuāru pirmajiem sējumiem „Ceļa Zīmēs" (1955. g. novembŗa numurā) rakstījis, fon Rüdigers bija „viens no tās baltvācu polītikas taisītājiem, kuŗas mērķis bija Baltijas inkorporācija Vācijas ķeizarvalstī" pirmā pasaules kaŗa beigu posmā. Arī no Hitlera fon Rüdigers galu galā cerēja to pašu, jo, kā komentāros Valdmaņa bēdīgi slavenam 1942. g. memorandam grāmatas nobeigumā viņš rakstījis: „Ja tas nebūtu Reicha interesēs kādreizējo Latvijas teritoriju ietilpināt Lielvācijā, tad katrā ziņā būtu rodams cits atrisinājums nekā agrāko mazo Baltijas valstu restaurācija. Pēdējās ar savu šovinismu, savu nevienprātību un militāro vājumu nepierādīja, ka tām būtu tiesības uz patstāvību. Baltijas kopvalsts radīšana vācu vadībā varētu novērst pagātnes kļūdas un tādējādi garantētu vāciešiem šinī zemē viņiem pienākošo stāvokli." Citā vietā: „Es esmu pārliecināts, ka Baltijas ietilpināšana vācu valsts teritorijā vācu tautai ir nepieciešamība (Notwendigkeit), lai pārvaldītu Baltijas jūŗu un paplašinātu kolonizācijas telpu (Siedlungsraum)."

Savā grāmatā fon Rüdigers apraksta arī baltvācu repatriāciju. Starp citu autors saka, ka poļiem nolaupīto īpašumu un mantību pārņemšana esot izraisījusi baltvācos „neskaistus instinktus." Pēc fon Rüdigera informācijas baltvāciem piešķirtas poļu zemes un mantas tik bagātīgā mērā, ka tie atkal varējuši domāt par „cienīgu un kungu kārtai atbilstošu" dzīves veidu. Viena daļa, sevišķi trūcīgākie baltvāci, ar jaunajiem apstākļiem Polijā bijuši pilnīgi apmierināti un, autoram par bēdām, atstājuši novārtā baltvācu kopības kopšanu.

Bet vairāk nekā internās baltvācu problēmas mūs interesē fon Rüdigera apraksti par baltvācu centieniem piedalīties vācu iekaŗoto Baltijas zemju likteņu noteikšanā. Tā fon Rüdigers raksta, ka kaŗa sākumā nodibinājusies komisija, kas pārstāvējusi Vidzemes, Kurzemes un Igaunijas bruņniecību un kas pieprasījusi ar agrārreformu vāciem atsavināto īpašumu restaurāciju. Fon Rüdigers bija viens no šīs komisijas locekļiem. Autors raksta, ka sevišķi radikāls savās prasībās bijis „pazīstamais kolonizators" (fon R. apzīmējums) Sylvio Broedrichs, kas prasījis pilnīgu restaurāciju, nerēkinājoties ar latviešu un igauņu starplaikā iegūtām tiesībām. Broedrichs izstrādājis pat sevišķu projektu, motivējot muižu restaurācijas vajadzību ar vēsturiskiem un stratēģiskiem argumentiem. Broedricha loma Kurzemes vācu kolonizācijas plānos pirmā pasaules kaŗa laikā jau labi zināma. 1)

Fon Rüdigera grāmatas nobeigumā, kā jau minēts, ir Valdmaņa 1942. g. novembŗa memorands ar autora komentāriem. Valdmanis 1942. gadā rēķinājās ar Lielvācijas uzvaru un centās vāciešus ietekmēt Latvijai dot līdzīgu stāvokli, kāds bija Slovākijai. Valdmaņa memorandu raksturo naivs ideālisms, polītisko apstākļu neizpratne un katrā ziņā vācu īsto nodomu nezināšana. Fon Rüdigera komentāri, sacerēti 1943. g. februārī, līdzīgā mērā naivi, tikai tiem vēl zīmīgs autora dziļais naids pret latviešiem. Jāmin, ka vācu polītikas noteicēji Baltijā un austrumos abus šos domrakstus ignorēja, kaut gan pats fon Rüdigers saka, ka viņa komentāri itkā būtu panākuši Valdmaņa prasību noraidīšanu. Diemžēl, Hitlera un Himlera vadlīnijas Baltijas jautājumā jau bija stingri nospraustas. To lieku reizi apliecina ļoti interesantās atmiņas, ko par vācu okupācijas laiku nule publicējis Dr. Harijs Marnics, no 1941-1944. g. Rīgas ģenerālkomisāra „veselības un tautas kopšanas" nodaļas vadītājs. Grāmata saucas Kāvi pār Daugavu (Weilheima, 1958, 144 lp.) Marnica grāmata ir nozīmīga, ja arī ne vienmēr viņa domām var pievienoties. Vispirms jāmin, ka Marnics, Ikšķiles mācītāja dēls, pretstatā fon Rüdigera ievirzes ļaudīm, nepārprotami latviešu tautu cienī. Latviešu valoda Marnicam mīļa, tā viņam Daugavas valoda. Tomēr Marnics ir savas kārtas loceklis, audzināts ar visiem baltvācu aizspriedumiem. Autors divdesmitos gados studējis Vācijā, agri iestājies nacionālsociālistu partijā, bijis partijas zelta nozīmes īpašnieks. Kā pats saka, bijis naivs sekotājs Hitlera ideoloģijai. Kā pārliecināts nacionālsociālists autors atgriezās Latvijā otra pasaules kaŗa laikā. Tomēr Marnica veselais prāts nav bijis galīgi atrofējies. Vērodams vācu chaotiskās izrīcības, laupīšanas, masu slepkavības un dažādos plānus Latvijas nākotnes sakarībā, Marnics maina uzskatus. Kā pats saka, savas atmiņas viņš rakstījis, lai pierādītu, ka cilvēks „par spīti audzināšanai, sabiedriskiem aizspriedumiem un partejiski-polītiskam noskaņojumam var nonākt pie taisnīgas un sapratīgas apstākļu un notikumu uztveres.” īsi pirms kaŗa beigām, konflikta dēļ ar SD un pateicoties kādas latvietes denunciācijai, Marnicam sava karjera Latvijā jāizbeidz.

Marnica grāmata mūs var interesēt jo sevišķi tādēļ, ka tā apstiprina visus šo piezīmju sākumā iztirzātos vācu nodomus. Vācu pārvaldes iestādes Baltijā rīkojās pēc „Generalplan Ost" instrukcijām, ar kuŗām okupācijas iestāžu ierēdņus iepazīstināja speciālos kursos Vācijā. Arī Marnics beidzis šādus kursus. Latvijas iekļaušana Vācijā, strauja ģermanizācija, rasiski nevēlamo pārvietošana uz Sibiriju ir mērķi, kas bija skaidri zināmi Latvijas vācu augstākām okupācijas iestādēm. Marnics raksta, ka ir diskutēta pat rasiski nederīgo latviešu likvidācija pēc žīdu izslepkavošanas paraugiem.

Interesanti ir arī, kā Marnics apraksta vadošu vācu okupācijas iestāžu darbinieku augstākā mērā kuriozās izrīcības. Piemēram, Zemgales apgabala komisārs fon Medems sapņojis par savas pseudohercogistes radīšanu. Baigi izklausās Marnica apraksts par Reichskomisāriāta sevišķo plānošanas nodaļu, kas bija „paredzējusi 50 km platā joslā abpus Tilzites-Rīgas šosejai izvietot visus iedzīvotājus un to vietā nometināt vācu zemniekus." Kā Marnics pats saka, „ar to būtu radīts vācisks koridors uz vācisko Rīgu."

Reizēm Marnics cenšas attaisnot dažu vadošu okupācijas darbinieku izrīcības, bet tas ir saprotams, ievērojot to, ka autors pats bijis šīs pārvaldes vadošs darbinieks. Tā kā Marnics darbojās medicīniskā resorā, liela grāmatas daļa veltīta slimnīcu, sanatoriju, aptieku un medicīniskā personāla problēmām. Interesanti aprakstīta Tautas palīdzības dibināšana un organizēšana, tāpat latviešu pašpārvaldes kļūmīgā un bezcerīgā darbošanās. Grāmatas vērtīgākās nodaļas tomēr ir tās, kas sniedz ieskatu vācu noziedzīgā austrumpolītikā un kas raksturo šīs polītikas īstenotājus Latvijā.

Nobeigumā jāatzīmē, ka Marnics savu grāmatu rakstījis un publicējis labā latviešu valodā. Tā redzams, ka pretstatā fon Rüdigeram un baltvācu vairumam, kas lielākā vai mazākā mērā sekoja Hitlera idejām 2), ir arī baltvāci, kas, par spīti savas kārtas aizspriedumiem, tomēr jūtas saistīti ar tautu, kuras vidū auguši un ar kuŗu gadsimtus ilgi kopā dzīvojuši to senči.

Jānis Krēsliņš

 

1) Interesanti pieminēt, ka nesen mirušais Broedrichs atstājis trīs memuāru sējumus, kas atrodas baltvācu korporācijas „Curonia" īpašumā (Festschrift zum 150-jahrigen Jubiläum der Curonia, Bonn, 1958, 102 lpp.)

2) Baltvācu hitlerizēšanu objektīvi un interesanti apraksta Hans v. Rimscha grāmatā Die Umsiedlung der Deutschbalten aus Lettland im Jahre 1939 (Hannover-Dohren: Harro v. Hirscheydt, 1958(?)). Kā Marnics, tā arī von Rimscha asi kritizē baltvācu vadošo aprindu polītiku.