JG20 Džeimss Džoiss. Uliss - tulk. Dzintars Sodums

DŽEIMSS DŽOISS (JAMES JOYCE)

ULISS

1. NODAĻA

Stīvs, resns no kāpnēm torņa galā izkāpa Baks Maligens, rokās nesdams putu bļodu, uz kuŗas krustiski likti gulēja spogulis un bārdas nazis. Liegais rīta gaiss cēli nesa viņa dzeltenā, vaļā atsistā rīta svārka šlepi. Viņš cēla bļodu un ieskandināja:

− Introibo ad altare Dei.

Viņš apstājās, vērās lejup tumšajā kāpņu vītnē un raupji nosaucās:

− Kāp augšā, Kinč! Kāp augšā, bailīgais jezuīt! Svinīgi viņš devās tālāk un uzkāpa apaļo lielgabala luktu. Viņš noskatīja un trīsreiz nopietni svētīja torni, piegulošo apkārtni un mosties gatavos kalnus. Tad manījis, ka kāpnēs uznirst Stefans Daidalus, liecās pār to, guldza un, galvu drebinādams, meta žiglus gaisa krustus. Saīdzis, miegains Stefans Daidalus uzlika delmus uz kāpšļu vītnes gala un vēsi vēroja svētītāja un guldzinātāja drebelīgo seju: gaŗš zirga ģīmis un gaiša beztonzūras galva ar ozola šķiedras palsumā miecētiem un vilktiem matiem.

Baks Maligens pacēla spoguli, mirkli šķielēja zem tā un tad veikli atkal apklāja bļodu.

− Nekur nesprukt, − viņš teica cieti.

Un piemetināja sludinātāja balsī:

− Jo lūk, dārgie draugi, šeit noglabāts īstens kristiānisms: miesa un dvēsele, asinis un brūces. Klusu mūziku, ja drīkstu lūgt. Pievērt acis, cēlā publika. Tik acumirklīti, bez dusmām. Valdīsim baltos asinsķermenīšus. Vispārīgu klusumu. −

Viņš pašķieba galvu, šķielēja debesīs un laida gaŗu alta svilpienu, tad brīdi gaidīja līksms un vērīgs, pa zeltam mirdzot vienādos zobos. Zelta mute Chrīsostoms. Rāmajā klusumā atskanēja divi griezīgi atbildes svilpieni.

− Paldieviņ, vecais, − viņš ņipri atkliedza. − Pietiks, gana. Vari aizgriezt krānu!

Nopietni atņēmis otra pētīgo skatienu, viņš nolēca no lielgabala luktas un savāca rīta svārka galus ap saviem stilbiem. Biezā, bārdas asnu izēnotā seja ar saīgušu uzmestu zodu atgādināja prelātu, viduslaiku mākslas labvēli. Viņa mutē lēni savilkās mīlīgs smaids.

− Kas par jēgu, − viņš teica jautri, − nosaukt tevi tādā absurdā sengrieķu vārdā.

Pa draugam ākstīgs viņš kratīja pirkstu un, savā nodabā smiedams, gāja pie brustvēra. Stefans Daidalus izkāpa no kāpnēm, slābs sekoja viņam pusceļu un nosēdās uz luktas malas, joprojām acu no viņa nenovērsdams, kamēr viņš slēja spoguli pie brustvēra, mērca otu bļodā un putoja vaigus un kaklu.

Baka Maligena jautrā balss nerimās:

− Arī mans vārds ir absurds: Malachi Maligens, divi daktili. Bet skan taču pavisam hellēnistiski, vai nav tā? Sprigans un saulains kā kalnu buks. Mums jātiek uz Atēnām! Brauksi līdz, ja es no tēvmāsas izspiežu divdesmit mārciņu?

Viņš nolika otu sānis un, jūsmīgi smiedams, brēca:

− Vai brauks? Šis nomērējis jezuīts.−

Pēkšņi aprimis, viņš sāka rūpīgi skūties.

− Saki man, Maligen, − Stefans klusi teica.

− Jā, mana sirds?

− Cik ilgi Heinzs vēl dzīvos te tornī?

Maligens pavērsa noskūtu vaigu pār savu labo plecu.

− Dieva vārds, vai viņš nav pretīgs? − viņš atklāti izteicās. − Uzpūtīgs anglosaksis. Viņš domā, ka tu neesi džentlmenis. Dievs pasargi, ko vēl neiedomāsies tie nolādētie angļi! Plīst aiz naudas un cieta vēdera. Jo viņš taču, lūk, studējis Oksfordā. Tev, Daidalu, ir īstās Oksfordas manieres, ne viņam. Viņš netiek gudrs, kas tu tāds esi. Nudien, labākais ir un paliek tas vārds, ko es tev devu: naža zobs Kinčs.

Viņš saudzīgi skuvās pār savu zodu.

− Viņš visu nakti murgoja par kādu melnu panteru, − Stefans teica. − Kur nolikta viņa bise?

− Dulls mēnesniķis, − Maligens teica. − Vai tev drebēja krekliņš?

− Jā, − Stefans atbildēja spēji, un viņu atkal sagrāba bailes. − Iedomājies, te tumsā gulēt vienā telpā ar svešu cilvēku, kas pa miegam sten un murgo, ka šaujot melnu panteru. Tu esi glābis slīkoņus. Bet es neesmu varonis. Ja viņš paliek, man jāiet prom.

Baks Maligens sarauca pieri un skatījās putās uz bārdas naža. Viņš nolēca no savas laktas un steidzīgi meklējās pa bikšu kabatām.

− Neraža, − viņš rešņi norēcās. Viņš devās pie luktas, bāza roku Stefana svārku krūškabatā un sacīja:

− Izsniedziet mums aizdevumā jūsu mutautu, lai noslaucītu savu bārdas nazi.

Stefans ļāva izvilkt un pie viena stūra apskatei turēt netīru, saņurcītu kabatas lakatu. Baks Maligens glīti noslaucīja savu nazi. Tad teica, no augšas mutautā vērdamies:

− Barda puņklupats. Jauna nokrāsa īru dzejā: smurguļzaļš. Kā tāds garšo, ko?

Viņš uzkāpa atkal pie brustvēra un skatījās prom pār Dublinas līci, un vējš viegli plandīja viņa gaišos, palsos matus.

− Ak Dievs, − viņš klusi teica. − Jūŗa tiešām ir sirma, maiga māte, kā teicis Svinbērniņš. Puņķu zaļā jūŗa. Pautu savilcēja jūra. Epi oinopa ponton. Ai, Daidalu, grieķi! Cits neatliks, kā būs vien man jāmāca tev grieķu valoda. Tev viņi jālasa oriģinālā. Talatta! Talatta! Viņa ir mūsu lielā, maigā māte. Nāc un skaties!

Stefans cēlās un gāja pie brustvēra. Uz tā uzmeties, viņš skatījās lejup ūdenī un pasta laivā, kas patlaban brauca caur Kingstaunas ostas vārtiem.

− Mūsu varenā māte, − Baks Maligens atkārtoja.

Pēkšņi viņš aizversa no jūras savas platās, pētīgās acis un dūra tās Stefanam sejā.

− Tēvmāsa saka, ka tu nokāvi savu māti, − viņš teica. − Tādēļ viņa negrib, ka es ar tevi draudzējos.

− Kāds viņu nokāva, − Stefans teica drūmi.

− Ja tava māte mirdama lūdza, pie velna, Kinč, tu gan varēji mesties ceļos, − Baks Maligens teica. − Es esmu tāds pats hiperborejietis kā tu. Bet ja padomā: paša māte pēdējā elpas vilcienā lūdz tevi mesties ceļos un aizlūgt par viņu. Un tu atsakies ! Tevī ir kaut kas ļauns ...

Viņš aprāvās un veicīgi ieziepēja otru vaigu. Lūpas savilkās iecietīgā smaidiņā.

− Bet lielisks āksts, − viņš purpināja pie sevis.

− Kinčs, tas ākstu āksts.

Viņš skuvās gludi un rūpīgi, klusi, nopietni.

Stefans atspieda elkoni graudainajā granītā, ielika pieri plaukstā un skatījās savu melno svārku spoži nodeldētā piedurknē, tās atskrandušās diegu bārkstīs. Sāpes, kas vēl nebija mīlestības sāpes, ēda viņa sirdi. Paklusām viņa bija pēc nāves pie viņa sapnī atnākusi, dilušais augums vaļīgās, brūnās kapa drānas dvesa vaska un rožu koka smaržu, pār viņu noliekusies viņa mēma, pārmezdama elpoja vāju slapju pelnu smaržu. Pār spuraino piedurknes malu viņš redzēja jūŗu, ko labi ēdusi balss nupat blakus bija sveikusi kā lielu, maigu māti. Līča krastu un apvāršņa loks ieslēdza tumši zaļu šķidruma masu. Blakus viņas nāves gultai bija stāvējusi balta porcelāna bļoda ar zaļu biezu žulti, ko viņa skaļās vemšanas lēkmēs bija laidusi no savām beigtām aknām.

Baks Maligens slaucīja nazi.

− Ei, tu, nabaga sprāgoni, − viņš teica laipni.

− Man būs jāuzdāvā tev kāds krekls un daži mutauti. Kā ir ar otru bikšu pāri?

− Nav ko sūdzēties, − Stefans atbildēja. Baks Maligens uzbruka saru alai zem apakšlūpas.

− Kādi joki, − viņš teica pašapmierināts, − par otra biksēm tās vajadzētu dēvēt, nevis par tavām otrajām. Ej nu sazini, kāds veneriķis tās valkājis pirms tevis. Man ir vienas liekas, lieliskas, ar šaurām svītriņām, pelēkas. Tu tajās valdzinātu. Nopietni, Kinč! Tev ļoti piestāv labas drānas.

− Pateicos, − Stefans teica. − Pelēkas bikses es nevalkāju.

− Viņš nevalkā, − Baks Maligens teica savai spoguļa sejai. − Kas par smalku toni! Savu māti nokaut, to var, bet ne valkāt pelēkas bikses.

Viņš vārīgi salocīja bārdas nazi un īsiem tvērieniem pārtaustīja sejas gludo ādu.

Sfefans aizgriezās no jūŗas un pievērsās biezajai sejai ar tās dūmu zilām nemierīgām acīm.

− Vakar Pie Kuģa viens man teica, ka tev esot vājprāta vispārīga paralizē, − sacīja Baks Maligens. − Viņš zina, viņš kopā ar Koneliju Normenu strādā Dotivillas trakūzī.

Viņš aplaida spoguli puslokā, lai izmirdzinātu šo jaunāko ziņu pa saulei, kas patlaban staroja jūŗā. Skūtā mutes kroka smējās, tāpat baltie, plēsīgi spožie zobu gali. Smiekli viscaur pārņēma viņa spēcīgo, labi samezgloto augumu.

− Skaties pats sevi, − viņš sauca, − tu atbaidīgais bard!

Stefans liecās un skatījās pretī turētā, līkloču iesprādziena dzīslotā spogulī. Tādu viņš un citi redz mani. Kuŗš man izvēlējis šo seju? Badmira, kam jādzen cērmes. Tas tur spogulī prasa man to pašu.

− Es šo spoguli nocēlu kalpones istabā, − Baks Maligens teica. − Viņai nevajag labāka. Tēvmāsa vienmēr līgst savam Malachijam nesmukas kalpones, lai neievestu viņu kārdināšanā. Un šai vārdā Urzula.

Atkal smiedams, viņš aizvāca spoguli no Stefana acu stīvā skatiena.

− Kalibana dusmas neredzēt savu seju spogulī, − viņš teica. − Kaut Vailds vēl dzīvotu, lai dabūtu tevi redzēt.

Stefans atrāvās, rādīja spogulī un rūgti sacīja:

− Iru mākslas simbols. Kalpa ieplīsušais spogulis. −

Baks Maligens pēkšņi iemetināja roku Stefana elkonī un divatā apsoļoja torņa augšas loku, bārdas nazim un spogulim klaudzot pa rīta svārka kabatu.

− Kinč, nav godīgi tevi tā ķircināt, vai ne? − viņš draudzīgi teica. − Dievs zina, ka tev vairāk iekšā nekā viņiem visiem.

Atkal parēts. Viņš bīstas manu lanceti tāpat kā es viņa ārsta lanceti. Spalvas aukstā tērauda.

− Kalpa ieplīsušais spogulis. Atkārto to okša fordam apakšstāvā un atsavini no viņa giniju. Vārtās naudā un tikpat nedomā, ka tu būtu džentlmenis. Viņa vecais piekrājis lādi, pārdodams caurejas zāles zulusiem, vai citādi, kā nu viņi mēdz blēdīties. Nudien, Kinč, ja mēs abi turētos kopā, mēs varētu ko paveikt šīs salas labad. To hellēnizēt.

Krenlija roka. Maligena roka.

− Un ja tad padomā, ka tev jāubago no šādiem. Es vienīgais zinu, kas tu esi par lietaskoku. Kāpēc tu man vairs neuzticies? Kas tev atkal ir pret mani? Vai Heinza dēļ? Ja viņš te pīkstēs, es atsaukšu Seimoru, un mēs viņu apstrādāsim pamatīgāk nekā toreiz koledžā Klaivu Kemtorpu.

Naudīgu studentu jauneklīgie rēcieni Klaiva Kemtorpa istabās. Bālģīmji: smieklos sānus saķēruši, atgāzdamies viens otram sit uz pleca: Ak, es plīsīšu! Ziņo saudzīgi to viņa brūtei! Es vairs nevaru! Klaivam plīvo krekla stērbeles, ar papēžos noļukušām biksēm viņš vairās un lēkā ap galdu, viņu dzenā koledžas sodu izpildītājs ar drēbnieka dzirklēm rokā. Izbiedēts, marmelādes apzeltīts teļa ģīmis. Es negribu, ka mani atbikšo! Nevajag apcelties!

Kliedzieni plūst pa vaļējo logu un satrauc pēcpusdienas mieru koledžas četrstūrainajā dārzā. Taču dārznieks, kurls, priekšautu apsējies, noraidošu viepli aplicies, stumj zāles cirpēju pa tumšzaļo mauru un nenovērsdamies vēro zāles stiebru dejojošās driskas.

Mēs īri paši ... jauns pagānisms ... omfalos ...

− Lai viņš paliek, − Stefans teica. − Viņš ir neciešams tikai naktīs.

− Kas tad vainas? − Baks Maligens jautāja nepacietīgs. − Grūd ārā! Esmu pret tevi atklāts. Kas tev ir pret mani?

Viņi apstājās un skatījās uz strupo Klinšu Galvas ragu, kas gulēja ūdenī kā aizmiguša vaļa purns. Stefans rāmi atbrīvoja savu roku.

− Tu gribi, lai saku? − viņš prasīja.

− Jā, kas ir? − Baks Maligens atņēma. − Es nekā slikta nevaru atcerēties.

Runādams viņš skatījās Stefanam sejā. Viegls vējš apskrēja viņa galvu, novedināja gaišos nesukātos matus un iešūpoja acīs sudrabainus baiļu punktus.

Savas balss nomākts, Stefans teica:

− Atceries pirmo reizi, kad pēc mātes nāves es aizgāju uz jūsu māju?

Baks Maligens strauji rauca pieri un sacīja:

− Kas? Kur? Nekā neatceros. Es atceros tikai idejas un sajūtas. Ko? Kas tur, diespas, notika?

− Tu lēji tēju, − Stefans teica, − un es caur kāpņu telpu gāju uz virtuvi pēc karsta ūdens. No viesistabas iznāca tava māte un kāds viesis. Viņa prasīja, kas tev par ciemiņu tavā istabā.

− Jā? − Baks Maligens teica. − Un ko es atbildēju? Aizmirsies.

− Tu atbildēji, − Stefans Daidalus teica: − Ak, tas ir tikai tas Daidalus, kam māte atstiepusies.

Baka Maligena vaigos saradās sarkums, kas darīja viņu jaunāku un pievilcīgāku.

− Vai es tā teicu? − viņš prasīja. − Nu? Kas tur ļauns?

Viņš nervozi pūlējās atraisīties no sava samulsuma.

− Un kas gan ir nāve, − viņš jautāja, − tavas mātes, tava vai pat mana nāve? Tu esi redzējis tikai savu māti mirstam. Es ik dienas Mater hospitālī un Ričmondā redzu, kā cilvēki izlaiž garu un kā sekcijas zālē tiem vandās pa iekšām. Lopiski un vairāk nekas. Vienkārši pierasts. Tu vis negribēji mesties ceļos pie savas mātes nāves gultas un aizlūgt viņai pa prātam. Kāpēc? Tāpēc, ka tu esi no nolādētās jezuītu sugas, tikai aizgājis neceļus. Man tās visas ir smejamas un lopiskas padarīšanas. Dāmiņai vairs neklausa smadzeņu viras. Viņa atsauc daktera kungu Pēteri Dropi un plūkā gultas segas margrietiņas. Tad nu dari viņai pa prātam, līdz viss cauri. Bet tu neklausīji viņas pēdējo gribu un tagad vēl īgņojies, ka es nesmilkstu kā algota apraudātāja. Muļķības! Iespējams, ka esmu tā teicis. Bet nekādā ziņā es negribēju apvainot tavas mātes piemiņu.

Viņš bija nu aizrunājies pavisam drosmīgs. Stefans noslēpa dziļās brūces, ko sirdī bija cirtuši tikko teiktie vārdi, un teica ļoti vēsi:

− Es nepieminu to, ka tu apvainoji manu māti.

− Ko tad tu piemini? − Baks Maligens jautāja.

− Ka tu apvainoji mani, − Stefans atbildēja. Baks Maligens apmetās uz papēža riņķī.

− Kāda neiespējama persona! − viņš izsaucās.

Viņš ātri gāja prom gar brustvēru. Stefans palika savā robā un skatījās pār mierīgo jūŗu uz zemes raga pusi. Jūŗa un rags kļuva nespodri. Acīs sita pulss, aizmigloja skatu, un viņš juta kaistam vaigus.

Torņa iekšienē sauca skaļa balss:

− Maligen, vai tu esi tur augšā?

− Es eju, − Maligens atsaucās. Viņš griezās pret Stefanu un teica:

− Skaties jūŗu. Kāda tai daļa gar apvainojumiem? Kinč, norij Lojolu un kāp zemē. Anglosaksis gaida savu rīta bekonu.

Viņš nokāpa kāpnēs, bet viņa galva atkal brīdi apstājās vienā līmenī ar grīdu.

− Neskābsti nu visu dienu, − viņš teica. − Es esmu nenosvērts. Beidz malties pa sevi.

Galva nozuda, bet no kāpnēm pacēlās viņa grimstošās balss dunoņa:

Un nealzgriezies vairs un nesēro
Par mīlas rūgto mistēriju,
Jo Ferguss vada ratus apkaltos.

Rīta rāmas koku ēnas klusi stiepās uz jūŗas pusi, kurp arī viņš skatījās. Krasta tuvumā un posmiem tālāk baltoja steidzīgu vieglu gaismas pēdu nopēdots ūdens spogulis. Dzelmjtumšās jūŗas baltā krūts. Ciļņu vijas, div pa divi. Kāda roka, kas tveŗ arpas stīgās un saviļņo akordus. Viļņu vīti balti vārdi viz tumšā paisumā.

Lēns mākonis sāka līst gar sauli un noēnoja līci dziļāk zaļu. Tas gulēja viņam priekšā, rūgtu ūdeņu bļoda. Fergusa dziesma: es to dziedāju namā viens, ilgi turēju dobjos akordus. Durvis uz viņas istabu bija vaļā: viņa gribēja dzirdēt. Kluss biklumā un žēlās es gāju pie viņas. Viņa raudāja savā vājnieces gultā. Par tiem vārdiem, Stefan: mīlas rūgtā mistērija.

Kur tagad?

Viņas noslēpumi: veci spalvu vēdekļi, bārkstīm rotātas, mošus smaržu pūderētas deju kartes, dzintara zīļu rota viņas aizslēgtajā atvilktnē. Putna būris karājies saulainā logā tai mājā, kur viņa, meitene, dzīvojusi. Klausījusies veco Roisu bērnu rītā, kur uzvesta pantomīma par „Briesmīgo turku”, un kā viņi smējušies, kad viņš dziedājis:

Man ir tāds
kautrīgs prāts
nerādīties.

Nolikti zudušas maldu pasaules prieki: mošus smaržas iesmaržoti.

Un neaizgriezies vairs un nesēro.

Iekrokota dabas atmiņā ar visām savām rotaļlietām. Atmiņas apsēda un malās pa viņa smadzenēm. Glāze ūdens no virtuves krāna, kad viņa bija bijusi pie dievgalda. Ābols izgrieztu serdi un brūnā cukura pildīts, ko viņa tumšā rudens vakarā sev cepa uz pavarda malas. Asinīs viņas skaistie garenie pirkstu nagi, bērnu kreklos kaujot utis.

Sapnī klusi viņa bija pie viņa atnākusi, dilušais augums vaļīgās kapa drānās dvesa vaska un rožu koka smaržu, elpa liecās pāri teikt mēmus noslēpumainus vārdus, slapju pelnu vāja smarža.

Viņas stīvās acis skatās no aizsaules, lai tracinātu un liektu manu dvēseli. Skatās tikai manī. Agonijai degtā miroņu svece. Spokaina gaisma pār izmocīto seju. Grūta elpa gārdz bailēs, visi lūdz, ceļos nometušies. Viņas acis vērstas manī, lai nospiestu arī mani ceļos. Liliata rutilantium te confessorum turma circumdet: iubilantium te virginum chorus excipiat.

Rēgs! Līķu ēde!

Nē, māt! Liec mani mierā un laid man dzīvot!

− Kinč, ahoi!

No torņa iekšienes atskanēja Baka Maligena dziedošā balss. Tā tuvojās kāpnēs, sauca vēlreiz. Stefans, joprojām trīcēdams savas dvēseles baiļu brēcienos, izdzirda tekam siltu saules gaismu un gaisā aiz sevis draudzīgus vārdus.

− Daidalu, kāp zemē un nespītējies. Brokastis gatavas. Heinzs atvainojas, ka pagājušo nakti mūs traucējis. Viss kārtībā.

− Es eju, − Stefans teica un apgriezās.

− Tad Dieva dēļ dari to, − teica Baks Maligens. − Manis dēļ un mūsu visu dēļ. Viņa galva zuda un uznira.

− Es pateicu viņam tavu īru mākslas vērtējumu. Viņš saka, ka tas ir asprātīgs. Pamēģini izspiest kādu mārciņu. Tas ir, es gribēju teikt, giniju.

− Es šodien saņemu algu, − Stefans teica.

− Skolas timpu? − Baks Maligens prasīja. − Cik? Četras mārciņas? Aizdod mums vienu.

− Ja vēlies, − Stefans teica.

− Četras spožas mārciņas, − sauca Baks Maligens sajūsmināts. − Mēs tā dzersim, ka pat druidiem būs mūs skaust. Četras visvarenas mārciņas!

Viņš pacēla roku un kāpa lejup akmens kāpienus, pilnā kaklā greizi dziedādams londoniešu mēlē:

Vai nav līksmīgi bez galu,
Dzerot vīnu, viskiju un alu
Kronēšanas,
Kronēšanas dienā?
Vai nav līksmīgi bez galu
Kronēšanas dienā?

Pār jūru līksmojās karsta saule. Uz brustvēra aizmirsta spīdēja niķelētā putu bļoda. Vai man tā būtu jānes lejā? Atstāt to stāvam visu dienu, aizmirstu draudzību?

Viņš gāja pie bļodas, brīdi turēja to rokās, juzdams tās vēsumu, oda lipīgās putu slienas, kuŗās stāvēja iesprausta ota. Tā Klongavas jezuītu seminārā es nesu kvēpināmo trauku. Nu ir citādi un taču tāpat. Arī tagad esmu kalps. Kalpa kalps.

Torņa tumšās velves istabā ap pavardu naski rīkojās Baka Maligena rītsvārkainie apjomi, reizēm atklādami uguns dzelteno kvēli. No augstu sienā mūrētām gaisa šļukām pār akmens plākšņu grīdu krita divi caurspīdīgi dienas gaismas kūļi: un kur tie satikās, tur mutuļoja ogļu dūmu mākonis un ceptu tauku birga.

− Mēs te nosmaksim, − Baks Maligens teica. − Heinz, esi tik labs, atver durvis.

Stefans nolika putu bļodu uz skapja augšas. Gaŗš augums cēlās no šūpuļtīkla, kur bija sēdējis, gāja durvju velvē un vēra iekšējās durvis.

− Vai tev ir atslēga? − jautāja balss.

− Daidalum, − Baks Maligens teica. − Piķa Kristap, es smoku nost.

Viņš iekaucās, galvu no uguns nepacēlis:

− Kinč!

− Atslēga ir atslēgas caurumā, − teica Stefans un panācās uz priekšu.

Atslēga divreiz skaudri skrapstēja, un kad smagās durvis bija atgrūztas, sveikta ienāca gaisma un daudz gaisa. Heinzs stāvēja velvē un skatījās laukā. Stefans piestūma galdam savu ceļa somu, uzstatīja galeniski un sēdās gaidīt. Baks Maligens norausa cepienu blakus noliktajā bļodā. Tad viņš nesa bļodu un lielu tējkannu, smagi tos lika galdā un atvieglots nosēcās.

− Es kūstu, − viņš teica, − kā svece ziņoja, kad ... Bet, kuš! Par tādām lietām vairs ne vārda. Kinč, mosties! Maizi, sviestu, medu. Heinz, nāc iekšā! Ēsma galdā. Svētī mūs, ak Kungs, un šīs savas dāvaniņas. Kur ir cukurs? Velns, mums nav piena!

Stefans atgādāja no skapja maizes kukuli, medus podu un sviesta cibu. Baks Maligens apsēdās un pēkšņi sapīka.

− Kas tas par bardaku? − viņš sacīja. − Es viņai teicu nākt tūlīt pēc astoņiem.

− Varam dzert bešā, − Stefans teica. − Skapī ir citrons.

− Ak, ej ellē ar saviem Parīzes niķiem, − Baks Maligens teica. − Es gribu mūgosniņas pienu. Heinzs ieradās no durvju velves un rāmi teica:

− Piena sieva kāpj augšā.

− Svētības lai pār tevi, − no krēsla uzlēcis, sauca Baks Maligens. − Sēdies! Lej tur sev tēju! Cukurs ir kulē. Raugi, ka es nepārcērtu nešķīstenes olas.

Viņš kapājās pa bļodu un izklīdināja sacepumu trīs šķīvjos, sacīdams:

− In nomine Patris et Filii et Spiritus Sancti. Heinzs sēdās liet tēju.

− Katram divi gabali, − viņš teica. − Bet jāsaka, Maligen, tu nu gan lej stipru tēju.

Baks Maligens grieza biezas rikas no kukuļa un čērkstēja vecas sievas balsī:

− Ja es leju tēju, tad leju tēju, tā teica vecā Grogana māte. Un kad es leju ūdeni, tad leju ūdeni.

− Šo tiešām var saukt par tēju, − Heinzs teica. Baks Maligens turpināja griezt un čērkstēt:

− Tā, lūk, ir ar mani, Kāhilkundzīt, viņa saka. Vai die, mīļā, saka Kāhila kundze. Dies devis, jūs abus nelietu vienā podā.

Uzdūris uz naža gala, viņš pameta saviem galda biedriem pēc kārtas pa rikai.

− Tie, lūk, ir ļaudis, Heinz, − viņš teica ļoti nopietni, − kas derētu tavai grāmatai. Piecas rindas teksta un desmit lappuses zemstrīpas piezīmju par Dandramas zvejniekiem un viņu zvejas dieviem. Driķos likts pie jūŗas meitām tanī lielo vēju gadā.

Viņš griezās pie Stefana un, uzačus uzrāvis, prasīja smalkā interesenta balstiņā:

− Varbūt varat pateikt, mācītais draugs, kur tapa pieminēts tas Grogana mātes tējas un ūdens pods: vai Mabinogionos vai varbūt tas bija Upanišadās ?

− Apšaubu kā vienu, tā otru, − Stefans teica nopietni.

− Tiešām? − Baks Maligens turpināja tādā pašā tonī. − Un kāpēc, par lūgšanu?

− Man šķiet, − Stefans teica ēzdams, − tas nav minēts ne Mabinogionos, nedz ārpus tiem. Groganmāte droši vien būs bijusi tepat mūspašu kaimiņmāju Annas Mērijas attāla radiniece.

Baka Maligena ģīmis staroja priekā.

− Burvīgi, − viņš teica pārvarīgi saldā balstiņā, rādīja baltus zobus un virināja skropstas.

− Jūs tiešām tā domājat? Cik brīnišķīgi!

Tad pēkšņi viņa vaibsti aptumšojās, viņš atkal spēcīgi šķērēja kukuli un rēca aizsmakušā zāģa balsī:

Tā veco Mērīannu
Pie velna pasūta
Un, apakšsvārkus celdama ...

Viņš šķūrēja mutē sacepumu, gremoja un dūca. Kāds ienākdams aptumšoja durvju velvi.

− Kungs, piens klāt!

− Nākiet tik iekšā, kundze, − Maligens teica.

− Kinč, dabū krūzi.

Tuvojās veca sieva un apstājās Stefanam blakus.

− Jauks rīts, kungs, − viņa teica. − Lai slava Dievam!

− Kam? − Maligens teica un pašķielēja viņā.

− Ak tā, kā tad.

Stefans atsniedzās un izņēma no skapja piena krūzi.

− Salinieki, − Maligens kā starp citu paskaidroja Heinzam, − bieži piesauc vārdā priekšādiņu savācēju.

− Cik daudz? − vaicāja vecā sieva.

− Kvartu, − teica Stefans.

Viņš vēroja, kā viņa lēja pints mērā un tad krūzē treknu baltu pienu, ne pašas. Veci sarukuši ciči. Viņa ielēja otru pilnu mēru un nolijuma tiesu pa virsu. Veca un noslēpumaina viņa bija ienākusi no pasaules rīta, varbūt ar kādu vēsti. Liedama viņa slavēja labo pienu. Rīta svīdumā sulīgās ganībās notupusies pie pacietīgas govs, ragana uz mušmires, līkie pirksti žigli tveŗ strūklu metējus pupus. Tās mauj, sastājušās viņai apkārt, pazīst viņu, mauj rasā zīdainas govis. Ganāmpulku zīds un nabadzīga, veca sieva, tie senlaikus Īrijai doti vārdi. Klaiņu kukaža, pazemīga mūžam kalpojot savam angļu kungam un savam jautrajam pievīlējam ķeltam, abiem gultas klājēja, ziņas nesēja no mītiska laiku rīta. Kalpot vai kūdīt, viņš nezināja par sevi teikt: bet nicīgs atteicās lūgt viņas labvēlību.

− Patiesi labs, madam, − Baks Maligens teica, liedams pienu tasēs.

− Raugiet, − viņa teica. Tā aicināts, viņš dzēra.

− Ja mums būtu iespējams no tik labas barības vien pārtikt, − viņš teica viņai skaļā paceltā balsī, − mūsu zemē nebūtu tik daudz bojātu zobu un zarnu. Mīt tīrelī, ēd mazvērtīgu barību, ielas pārpildītas putekļiem, zirgu izkārnījumiem un diloņa slimo spļāvieniem.

− Vai jūs, kungs, studējat par ārstu? − veča prasīja.

− Tā ir, madam, − Baks Maligens atbildēja.

Stefans klausījās nicīgi kluss. Viņa liec savu veco galvu balsij, kas pacelta viņu uzrunā, savam kaulu ievilcējam, savam zāļu vīram: es viņai neesmu nekas. Tai balsij, kas viņu svaidīs kapam visu, kā stāv, līdz pat viņas netīriem sievietes mīkstumiem, kas ne pēc Dieva līdzības, no vīrieša miesas darināti, čūskas daļa. Un tai skaļai balsij, kas tagad liek viņai klusēt, samulst un nedrošām acīm vērties runātājā.

− Saprotat, ko viņš saka? − Stefans jautāja viņai.

− Vai kungs runāja franciski? − vecā sieva teica Heinzam.

Heinzs atkal uzrunāja viņu gaŗākā draudzīgā runā.

− Īriski, − Baks Maligens teica. − Vai saprastam pa gēliskam?

− Man jau tā dzirdējās, ka tam jābūt īriski, − viņa teica. − Vai kungs ir no rietumu krasta?

− Es esmu anglis, − Heinzs atbildēja.

− Viņš ir anglis, − Baks Maligens teica, − un viņš domā, ka mums Īrijā būtu jārunā īriski.

− Patiesi, − vecā sieva teica, − un man kauns, ka pati to neprotu. Kas to runā, tie saka, esot koša valoda.

− Koša nav tai īstais vārds, − teica Baks Maligens. − Grandioza caurcauri. Kinč, ielej mums vēl tēju! Drīkstu piedāvāt tasi tējas, madam?

− Nē, paldies, kungs, − vecā sieva teica, uzmauca elkonī piena kannas un grasījās iet. Heinzs teica viņai:

− Vai jums ir līdz rēķins? Maligen, mums taču vajadzētu viņai samaksāt?

Stefans pielēja pa otram lāgam visas trīs tases.

− Rēķins? − viņa teica un minstinājās. − Jā, septiņi rīti pa pintij par divpensu, un tas ir septiņreiz pa divi, šiliņš un divi pensi pāri, un šie trīs citi rīti pa kvartām par četriem pensiem ir trīs kvarti, viens šiliņš un divi un viens un divi pensi ir divi un divi pensi, kungs.

Baks Maligens nopūtās un, piebāzis muti ar abās pusēs biezi apziestu garozu, izstiepa kājas un sāka meklēties pa bikšu kabatām.

− Maksā un rādies priecīgs, − Heinzs smaidot viņam teica.

Stefans ielēja sev trešo tasi, tēja jaudāja vāji iekrāsot biezo, tumīgo pienu. Baks Maligens izdabūja no kabatas divu šiliņu gabalu, grozīja to pirkstos un sauca:

− Brīnums notika!

Viņš stūma to pār galdu vecajai un teica:

− Neprasi man vairāk, dārgā. Es tev dodu, cik spēju dot.

Stefans ielika naudas gabalu viņas bezkārīgā plaukstā.

− Mēs paliekam parādā divus pensus, − viņš teica.

− Laika diezgan, − viņa teica, naudu saņemdama. − Laika diezgan. Ar labu rītu, kungi.

Viņa kniksēja un gāja laukā, Baka Maligena saldās dziesmas pavadīta:

Sirds no manas sirds, ja būtu vairāk,
Vairāk liktu tev pie kājām.

Viņš griezās pie Stefana un teica:

− Nopietni, Daidalu. Es esmu tukšs. Steidzies uz savu skolas māju un atnes mums naudu. Šodien bardiem dzert un līksmot. Īrija sagaida, ka katrs īrs šajā nopietnajā laikā darīs savu pienākumu.

− Tas man atgādina, − Heinzs teica celdamies, − ka šodien man jāapmeklē jūsu nacionālā bibliotēka.

− Vispirms jānopeldas, − Baks Maligens teica. Viņš glaimīgi jautāja Stefanam:

− Kinč, šī diena varbūt būtu piemērota tavai ikmēneša peldei?

Heinzam viņš tad paskaidroja:

− Netīrais bards stingri ievēro kārtību mazgāties reiz mēnesī.

− Visu Īriju apmazgā Golfa straume, − Stefans teica un ļāva medum stiepties pār maizes riku.

Heinzs runāja no kakta, kur iestājies sēja vaļīgā mezglā lakatu ap sava tenisa krekla apkakli:

− Ar jūsu laipnu atļauju es gribētu savākt jūsu izteicienus.

Runā ar mani. Viņi mazgājas un trinas un beržas. Dvēseles ēdas. Sirdsapziņas bēdas. Taču vienmēr vēl pa traipam.

− Piemēram, kaut vai to pašu lielisko teikumu par īru mākslu, kas ir kā iesprādzis kalpa spogulis.

Baks Maligens iespēra zem galda Stefana kājai un silti ieteica:

− Pagaidi tik, Heinz, līdz dzirdēsi viņu runājam par Hamletu.

− Ticu, − Heinzs joprojām runāja Stefanam. − Tieši par to domāju, kad ienāca tā bēdu veča.

− Vai es par to ko dabūšu? − Stefans prasīja.

Heinzs smējās, nocēla no šūpuļtīkla gala koka savu mīksto pelēko platmali un teica:

− To es tiešām vēl nezinu. Viņš aizgāja durvju velvē. Baks Maligens pieliecās Stefanam un spēcīgi nošņāca:

− Nu tu iekāpi puķu dobē. Kāpēc tas tev bija jāsaka?

− Ko? − teica Stefans. − Kaut kādi taču nauda jādabū. No kā? No piena sievas vai viņa. Man tas šķiet vienalga.

− Es viņam piepūšu pilnu galvu par tevi, − Baks Maligens teica, − un tad tu pēkšņi uzstājies kā nožēlojams glūniķis ar saviem drūmiem jezuīta jokiem.

− Es neceru daudz, − Stefans teica, − ne no viņas, ne viņa.

Baks Maligens traģiski nopūtās un lika roku uz Stefana rokas.

− No manis gan, Kinč, − viņš teica. Pēkšņi citādā balsī viņš piemetināja:

− No Dieva tiesas es domāju, ka tev taisnība. Kam, pie velna, ļaudis citam kam der. Kādēļ tu nevazā viņus aiz deguna tāpat kā es? Ellē ar viņiem! Nu, iesim ārā no šī bardaka.

Viņš piecēlās, svinīgi atjozās un izlīda no rīta svārka, rezignēti sacīdams:

− Maligens top izģērbts.

Viņš iztukšoja kabatu saturu uz krēsla.

− Te ir tavs puņķlupats, − viņš teica.

Un, likdams ap kaklu stīvu apkaklīti un dumpīgu kaklasaiti, viņš bārās ar tiem, tāpat ar savu svārstīgo pulksteņa ķēdi. Viņš jaucās un vandījās pa savu somu un visu laiku brēca pēc tīra mutauta. Dvēseles ēdas. Dievdēļ, katram taču savs raksturs kaut kā jāietērpj. Man tad vajadzētu blusu brūnus cimdus un zaļas kurpes. Lai izteiktu manas pretrunas. Vai es tik daudz runāju pats sev pretī? Labi, labi, es runāju pats sev pretī. Dzīvsudraba Malachi. Ļegans melns vīstoklis izlidoja no viņa runīgām rokām.

− Un te tava Latīņu kvartāla platmale, − viņš teica.

Stefans to pacēla un lika galvā. No durvju velves sauca Heinzs:

− Jaunieši, vai jūs domājat drīz nākt?

− Esmu gatavs, − Baks Maligens atbildēja un gāja uz durvju pusi. − Nāc, Kinč! Liekas, tu būsi apēdis visu, ko atstājām.

Rezignēts viņš devās laukā, nopietns runā un gaitā, gandrīz sēri nosakot:

− Un ceļā viņš ar daiļo Baterliju tikās.

Stefans paņēma no aizdurves savu oša nūju, sekoja viņiem laukā un, kamēr viņi nokāpa margu kāpnes, aizvēra smagās dzelzs durvis un tās noslēdza. Milzīgo atslēgu viņš noglabāja svārku iekškabatā.

Tulkojis Dzintars Sodums

TULKOTĀJA PIEZĪMES

1946. g. Stokholmā bijām sagadījušies grupa jaunu latviešu mākslu ļaužu: Juris Staune, Rūta Grīna, Andris Blekte, Leons Reiters, vēl citi. Negausīgi ņēmām no tā, ko sniedza šās puses mākslas. Runājām, ka vajadzētu kādu katalizatoru, kas jaunā veidā sakrata pagājušo gadu kapitulācijas palikušās latviešu gara lauskas. Tieši šajā laikā zviedriski iznāca īru rakstnieka Džemsa Džoisa pasaulslavenais darbs „Uliss”. Tulkojuma tiesības Skandināvijai jau 30-os gados bija ieguvis lielais Bonjēru apgāds, taču nevarēja atrast tulkotāju, jo „stilistikas un valodas ziņā Uliss ir fantastiski virtuozs, nebeidzami daudzpusīgs darbs, kas uzstāda tulkotājam gandrīz necilvēcīgas prasības”. Tad kaŗa gados grāmatu pārtulkoja jauns Somijas zviedru literāts Tomass Varburtons. Bez materiālām rūpēm, ar vārdnīcām un redaktoriem apgādāts, viņš šo darbu veica tiešām izcili. Mēs, bēgli, nu redzējām, kāda ietekme šim tulkojumam bija uz jaunāko zviedru literātūru (kas savos pamatos un attīstības gaitā ir ļoti līdzīga latv. rakstiem). Zviedru lasītājos radās ārkārtīgs pieprasījums pēc modernas lasāmvielas. Dzoisa grāmatu izlasot, liekas, ka apkārtne nomazgāta raženā lietū un pērkonā un var celt jaunu tīru namu. Spriedām, ka tāda reakcija būtu vajadzīga arī latviešu publikā un ka vajadzētu šo grāmatu tulkot latviski. Juris Staune 1947. g. rudenī man uzdāvāja „Modern Library” angļu tekstu ar ierakstu „To the great Dz.S.”, un ar to pietika, lai es dedzīgi mestos tulkojumā.

Bijām abi ar Skaidrīti nesen apprecējušies. Stokholmas piepilsētā Sundbibergā mums bija liela istaba trešā stāvā, kur aiz loga rēgojās elektriskās dzelzceļa līnijas vadi, sliedes un pāri no sarkaniem ķieģeļiem celta kabeļu fabrika. Bija ieradies pirmdzimtais puika un drīz vien stumdīja pa istabu savu sētiņu. Skaidrīte zīmēja lampu abažūrus, es strādāju četras dienas nedēļā par burtlici. Pārējās dienās tad nu tulkoju, un kad puika bļaustījās, aizbāzu ausis ar vati. Nepieciešamo palīgliterātūru sākumā deva Stokholmas pilsētas un Nobela bibliotēka, vēlāk, kad darbs auga plašumā, bija jāsāk meklēties pa Karalisko. Ar vārdnīcām tajos gados bija prasti − tikai Zviedrijā pārspiestā Rožu angliski-latviskā, pilna dažādām aplamībām un vārdu tulkojumiem, kas tikai tā apmēram atbilda angļu nozīmei. Vācu katru raksta galu latviski, kur bija redzams kāds īpatnējs izteiksmes veids. Tas bija jauks laiks. Kad dienu biju notulkojies un Skaidrīte noguldījusi puiku, pa vasaras vakara tumsu gājām gar laukmalām, caur mežu uz šēras malu peldēties. Ziemā uz kādu no Sundbibergas 3 kino, kur tūlīt pēc kaŗa rādīja lieliskas amerikāņu baleta, franču un angļu filmas. Pestīšanas armijas vecu lietu noliktuvē par dažām kronām iegādāju darba galdu ar daudzām atvilktnēm. Kad nu nācās mainīt istabu, tad svarīgākās mantas izrādījās šis galds ar „Ulisa” manuskriptiem un grāmatām un puikas rateļi, kuŗos sapakāja mājturības lietas.

Klaiņojot pa dažādām dzīves vietām, bija pārtulkotas 15 nodaļas. Laimējās dabūt pašiem savu dzīvokli un likās, ka nu gan drīz varēs beigt. Taču uzsēdos uz 16. nodaļas, kur vienkopus savākts angļu valodas un vispār cilvēcīgās domāšanas stulbību arsenāls, neloģismi, klišejas, dažādi paraduma pēkšķieni. Līdz šim tulkojumā biju braucis pa parastajām Rīgas literārās skolas sliedēm. Nu sāku skatīties, ka tulkojumam trūkst kontūru, ka jāskatās uz latviešu valodu no cita leņķa, lai no tās bagātībām izceltu jaunas nianses. Poētiskās vietas un bezkaunības bija gluži labi tulkotas, toties pamīksts grāmatas dzelžainais mugurkauls. Sāku tulkot no jauna. Tad iznāca iesaistīties 5 gadu dzimtbūšanā pie „Latvju enciklopēdijas”. Jāsaka, ka bez darba pie tās nebūtu jaudājis tikt galā ar beidzamajām nodaļām. Enciklopēdija uzcēla smadzenēs valsts modeli ar institūcijām un paņēmieniem, kā to tur kopā. Bērnībā un jaunībā iegūtajai valodas bagāžai radās sistēma un perspektīvas. Tās vēl paplašināju ar valodas teorētiķu Jespersena un Hajakavas darbiem. Vienu rudeni jutu, ka nupat vajadzētu redzēt Dublinu, lai gūtu priekšstatu par daudzām tipiski īriskām lietām. Savācu dažus simtus kronu un pieprasīju vīzu. Taču mani atzina par šaubīgu un vīzu noraidīja. 1956. gada pavasarī divu mēnešu piepūlē izēdu 17. („zinātnisko”) nodaļu. Toties 18. tulkojās vienā līksmībā kā paradīzisks atalgojums pēc šķīstītavas. Sekoja technisks gludināšanas un pārrakstīšanas darbs, kur daudz palīdzēja Viskonsinas universitātē sastādītais šapirografētais „World Index to Ulysses”, kā arī plašā literātūra, ko biju savācis pa šiem gadiem. Ķeltu valodas rokasgrāmatu, Dublinas plānus un 1900. gada „Vadoni pa Īriju” sagādāja londonietis Pēteris Irbe. Kopenhāgenietis Ojārs Jēgens sagādāja, dažādus speciālus latviešu valodas tekstus. Mana sešdesmitgadīgā māte trīskārt pārrakstīja vairākus kg smago manuskriptu, gan vietām sašutusi, gan vietām aizsapņodamās, gan reizēm skaļos smieklos. 1957. gada beidzamajās nedēļās tulkojums bija nobeigts, tātad ildzis 10 gadu. Trimda arī pa šiem gadiem bija mainījusies. Ja sākuma gados mums anglosakšu literātūras āmen bija Perla Baka un Kronins, tad tagad nav nekāds retums sarunās pieminēt Bekitu, Nabokovu, Henriju Milleru, Aingusu Vilsonu. Sevišķi ASV, kur aug daudz jaunu intellektuāli skolotu latviešu. Arī plašākās lasītāju aprindās radusies vēlēšanās iepazīties ar moderno rakstniecību. Apnicis pirkt grāmatas tikai nacionāla pienākuma dēļ, dabīga prasība ir par savu naudu iegūt grāmatu, ko arī interesanti lasīt. Sāk atkal pamosties latviešu jaukā īpašība: būt ziņkāriem, garīgi kustīgiem, atļauties sev labāko. Tā nu rādās, ka „Ulisa” izdevumam latviski tieši patlaban ir īstais laiks. Savā ziņā tā var būt trimdas dāvana Latvijai ar zīmīgu vēsti − latviešu valodas radošais gars nav apsīcis.

Lai lasītājiem sniegtu priekšstatu par grāmatas raksturu, varbūt būs vietā te dot atsevišķo nodaļu aprakstu. Vispār Dublinas vide, vairāk nekā citas Eiropas pilsētas, tuva Rīgas videi. Tās pašas problēmas, tādi paši raibi un temperamentīgi cilvēki. Džoiss ienāca angļu rakstniecībā kā iznirelis no impērijas provinces, no tās anonīmiem tautas slāņiem. Bez kāda atbalsta, bez literāras aizmugures ienesa tautas valodu un jaunas mērauklas kā komerciāli, tā gaumes mērauklu ziņā ļoti izsvērtajā angļu rakstniecībā. Latvietim, kas radis paļauties uz savu roku un smadzeņu darbu, tas var likties simpātiski. Arī grāmatas personas pašā pirmajā nodaļā jau rādās ļoti pazīstamas, kaut kas no rīdziski nemierīgas bohēmas: ieilgušais medicīnas students Baks Maligens, jaunais literāts Stefans Daidalus un angļu tūrists, folkloras students Heinzs. Maligens ir cinisks, ekstravagants, viņam patīk zaimot un runāt rupjības (tāds tips bija izplatīts arī mūsu pusē, tikko mazliet plašāk tautā izplatījās empīrisma atziņas). Stefanu nomāc viņa mātes nāve, ticības šaubas un drauga Maligena nicīgais pārākums. Nesen ar nedaudz grašiem viņš izceļojis Parīzi. Dublina nu liekas šaura un provinciāla. Viņš apskauž Heinzu, lielas tautas un nobriedušas kultūras pārstāvi, ko nemāc rūpes un kas var būt līdzsvarots. Vide ir okeāna Zaļā sala, 1700-os gados celtais nocietinājumu tornis Dublinas līča krastā, kur ievākušies abi dublinieši (sk. iespiesto 1. nodaļu).

2. nodaļā

Stefans pelna savas ikmēneša 4 mārciņas, Dolkijas zēnu skolā būdams vēstures skolotājs. Vēsturi viņš jūt kā lietuvēnu, Īrija viņa uztverē ir vēstures atmiņām piekrauts ķīlu nams. Skolas priekšnieks Dīsija kungs izmaksā Stefanam algu. Dīsijs ir vecā stila praktiķis, taupīgs un kareivīgs aizstāvēt savas tiesības. Viņa izprieca ir rakstīt laikrakstiem vēstules, un vienu tādu viņš uzspiež Stefanam, lai tas ar saviem literāriem sakariem panāk tās iespiešanu.

3. nodaļā

Stefans bēguma laikā pa liedagu iet uz Dublinu. Viņa atmiņas par Parīzi, turienes īru emigrantiem, nevaldāmiem dauzoņām un atentātu speciālistiem. Liedagā bradā gliemežu vācēji. Viņu draišķīgais suns skraida ap laivām un akmeņiem. Nāk paisums, „dzen sev pa priekšu zvirgzdu smelti, zivju baru vēdekļus un gliemežus”.

Sākot ar 4. nodaļu

parādās divas citas galvenās personas: Blūms un viņa sieva Mollija. Blūms ir personificēts pilsētnieks, „mazais cilvēks” ar visām tā labām un sliktām īpašībām. Sludinājumu vācējs, visādi praktiski ievirzīts, pretstats mākslinieciskajam Stefanam. Grāmatas beigu daļā viņi abi satiksies. Kamēr tas nav noticis, nākamās 4 nodaļas ir „blūmiāde” − Blūma gaitas pa Dublinu, un visu laiku raiti rit viņa (brīžiem visai prastās): domas par dažādām dzīves lietām. Šajā nodaļā rādīts agrs rīts. Lasītājam uzreiz jāpasmaida, ieraugot Blūmu, kas rīkojas rīta darbos: apakštasē ielej pienu kaķim un aiziet uz skārni pēc nieres. Uznes Mollijai augšstāvā brokastu pie gultas, par ko saņem atzinīgu ņurdienu. Blūmam vēstule no viņa meitas Millijas, kas nodota provincē darbā pie fotogrāfa. Mollijai vēstule no viņas patlabanējās aizraušanās „Sviluma” Boilina, švīta un kā boksa sacīkšu, tā koncertu organizētāja (lūk, Mollijai ir tieksmes uz mākslu − viņa dzied, alts), kas šodien plkst. 4 nākšot pārrunāt angažmenta jautājumus. Blūmam savukārt plkst. 11 jābūt Pedija Dignama bērēs, kas pārdzēries un dabūjis trieku. Tāpēc Blūma kungs velk tumšo uzvalku, lai gan paredzama karsta diena. Viņš arī redzams aiz mājas dārziņā esošajā atejā, un no tās iznākot „augstu gaisā atskanēja čīksti un dobja zobriteņu graboņa. Sv. Jura baznīcas zvani. Tie sita trīsceturtdaļstundu: Aidā! Aidā! − Nabaga Dignams !”

5. nodaļā

Blūms klaiņo cauri pilsētai uz attālu pasta kantori, kur „uz pieprasījuma” mēdz saņemt vēstules no kādas ar sludinājuma starpniecību iepazītas nepazīstamas kantoristes. Ārkārtīgi slepeni, lai neuzzinātu Mollija. Taču 18. nodaļā, Mollijas nakts monologā, lasītājam atklājas, ka Mollijai šie viņas Poldija grēciņi nav nekāds noslēpums. Pasta kantorī Blūms uzstājas ar pieņemtu vārdu Henrijs Flauers un uzrāda vizītkarti, ko parasti glabā noslēptu aiz sava katliņa ādas iemāles. Apkārt murd pilsētas raibais mikrokosms. Blūms sakarsis iegriežas vēsā baznīcā un atpūšas. Aptiekā pasūtina Mollijai kosmētikas līdzekļus un paņem gabalu citronsmaržas ziepju, kas vēlāk visu dienu viņu apgrūtina, spiež te vienā, te otrā kabatā.

6. nodaļā

Pedija Dignama bērēs. Bērinieki ormaņu kučās pavada šķirstu cauri pilsētas ziemeļu daļai uz katoļu kapsētu. Valda svinīgs un makabrs noskaņojums, taču pavadītāji, Pedija draugi, izmanto katru izdevību palaist pa jokam.

7. nodaļā

sludinājumu vācējs Blūms iegriežas sava darba devēja − „Brīvzemnieka Avīzes” spiestuvē un redakcijā. Nodaļa piebārstīta ar avīžnieciskiem starpvirsrakstiem, kas jocīgi sagriež citā nozīmē pārējo tekstu. Redakcijā sagadījušies vairāki žurnālisti, redaktors Kroferds, īru nacionālists profesors MekHjū un arī Stefans. Katrs ceļ priekšā daiļrunas un izcilas žurnālistikas paraugus. Stefans servē „Fabulu par plūmēm”.

8. nodaļa

Blūms turpina savu Dublinas ceļotāja blūmiādi. Uz Lifijas upes tilta pabaro kaijas. Satiek jaunības draudzeni Brīna kundzi, kas plisku plesku tek pakaļ savam pusdullam vīram. Šoreiz tas skrien apkārt, meklēdams taisnību, jo kāds nekauņa viņam piesūtījis anonīmu pastkarti ar uzrakstītu vārdu „Čiks”, ka viņš ir „čiks”. Brīna kundze pavēstī Blūmam, ka viņu kopīgā paziņa Pjūrfoja kundze jau trešo dienu hospitālī mokās radību sāpēs. Blūms jūtas piekusis un izsalcis. Ieturas Deivija Bērna pieklājīgajā krogū siera maizi un glāzi vīna, Blūms nav vis no kaut kādiem. Atspirdzis viņš atkal dodas ceļā, gandrīz uzskrien virsū ienīstajam Sviluma Boilinam un tik tikko paglābjas muzeja durvīs.

9. nodaļa

Nacionālajā bibliotēkā, kur Stefans šekspīriskās valodas un aristoteliskas loģikas piesātinātā priekšnesumā „ar algebras palīdzību pierāda, ka Hamleta mazdēls ir Šekspīra vectēvs un viņš pats ir sava tēva māžs”. Klausītāji: lit. kritiķis un redaktors Džons Eglintens (dzimtā vārdā Megī), eksoteriskais dzejnieks un mistiķis A.E. jeb īstā vārdā Džordžs Viljams Rasls, jauns lit. entuziasts Bests ar kladēm padusē un kvēkerticīgais, centīgi jūsmīgais bibliotekārs. Diskusiju vidū ierodas Maligens ar savām rupjībām un dzēlībām, kuŗas sevišķi izraisa apstāklis, ka Stefans ar savām 4 algas mārciņām nav ieradies norunātajā vietā „Pie kuģa”, bet nosūtījis Maligenam telegrammu: „Sentimentāls ir tāds, kuŗš vēlas baudīt, neuzņemoties milzīgo atbildību par saviem nodarījumiem.”

10. nodaļa

18 īsas epizodes ar 19. kodu, kas kā mozaīkā parāda Dublinas stundu no pl. 15-16:

1) Cienīgais katoļu koledžas rektors Džons Konmī S.J. pastaigas gaitā dodas uz bāriņu namu.

2) Apbedīšanas biroja līdzīpašnieks Kornijs Kellehers bauda pēcpusdienu, atspiedies pret sava biroja durvju stenderi.

3) Matrozis ar vienu koka kāju kruķojas pa ielām, aizsmakušā balsī šad tad norejas: „Par Angliju, dzimteni un daiļavām” un saņem cepurē dāvanas.

4) Stefana māsas Ketija, Būdija un Megija viņu trūcīgajā dzīvoklī, kur pēc mātes nāves viss iet uz postu. Dillija aizgājusi meklēt viņu tēvu Simonu, vai tam nav kabatā atlicis kāds naudas gabals.

5) Puķu un augļu veikalā švītīgais Sviluma Boilins pērk augļu grozu un liek to nosūtīt Marionai Blūma kundzei.

6) Stefans uz ielas stūŗa pļāpā ar mūzikas skolotāju, itālieti Almidano Artifoni.

7) Boilina kantorī kantoriste Danne lasa romānu un apkalpo telefonu. Zinātnieki vēl strīdas, vai viņa nav tā, kas ar Martas Klifordes vārdu raksta vēstules Blūmam alias Henrijam Flaueram.

8) Provinces mācītājs Hjū C. Lavs ieradies Dublinā apskatīt vēsturiskās vietas, un Neds Lemberts viņam izrāda abtijas konventa sēžu zāli, tagad tumšu pagrabu, ko izmanto labības maisu nokraušanai.

9) Žokejs Toms Ročfords izgudrojis mašīnu, kas rāda hipodroma skrējienu reizi, un to demonstrē ieinteresētiem skatītājiem.

10) Blūms Tirgoņu gaņģī šķirsta lietotas grāmatas, meklē ko kairinošu. Atrod romānu „Saldais grēks”.

11) Pie ūtrupju nama Dillija Daidalus sastop savu tēvu Simonu un izdabū no viņa šiliņu.

12) Tējas tirgonis Toms Kērnens dodas pusdienās. Sašutis, ka nepagūst nosveicināt vicekarali, kas ar savu kavalkādi dodas pa Dublinas ielām uz bazāra atklāšanu.

13) Stefans klaiņo. Vēro juvelieri pa viņa darbnīcas logu, šķirsta antikvariāta grāmatas.

14) Uz ielas stūŗa tiekas 3 Dublinas „īpatņi”: „Tēvs” Kaulijs, Simons Daidalus un Bens Dollerds. Bens palīdzēs Kaulijam tikt vaļā no parādu piedzinēja.

15) Tiekas mazliet smalkākas Dublinas aprindas: pils dienestā esošais Mārtiņš Kaningems, Džons Vaizs Nolens, kuŗa sievai pieder piena veikals, Pauers, pilsētas rakstveža palīgs „Džimmi” Henrijs (kuŗa dzīvi sarūgtina varžacis) un subšerifs Gaŗais Džons Fenings.

16) Dublinas beķeru tējnīcā ieturas Baks Maligens un angļu Students Heinzs.

17) Spieķi un lietussargu svaidīdams, pa ielu bezmērķīgi cilpo Dublinas īpatnis, daudz vārdu Kešls Boils OuKonrs Fitsmoriss Tisdells Fērls.

18) Mirušā Patrika Dignama dēls nāk no skārņa ar pusotrām mārciņām cūkas karbonādes un slaistās pa ielu, jo mājā iet negribas, tur tumšā istabā sēž māte un kaimiņienes un dzeŗ šeriju un šņaukājas.

19) Vicekaralis, Īrijas pavaldonis Dadli grāfs Viljams Hambls un lēdija Dadli ar pavadonību dodas uz Mīrus bazāra atklāšanu. Iepriekšējās epizodēs rādītās personas katra pa savam veidam viņu sveicina.

11. nodaļa

ir veltīta mūzikai. Sākas ar rindu vadmotīvu, kas tālāk vāgneriski attīstās un apaug ar tekstu. Notiek Ormondas bārā. Izslāpušus un izsalkušus vīriešus valdzina abas bāra sirēnas − sarkanmatainā Daus jaunkundze un blondā Kenidi jaunkundze. Bāra ēdamistabā pusdieno Blūms un Ričijs Goldings, viņus apkalpo kūtrais platpēdis Pets. Klavieru istabā spēlē „Tēvs” Kaulijs un ar dziesmām uzstājas tenors Simons Daidalus un bass Bens Dollerds. Sviluma Boilins stiprinās ar glāzi plūmju liķiera un dodas pie Mollijas.

12. nodaļu

stāsta pirmā personā kāds anonīms dublinietis, viens no tiem, kas dienu pavada interesantās sarunās no kroga uz krogu. Stāstu pavada viņa ritmiskie spļāvieni grīdas žāģu skaidās. Kīernena tavernā viņš sastop ekstrēmo nacionālistu, šinnfeineru Pilsoni, polītiski apzinīgu Dublinas īpatni ar viņa suni Duksinsonu. Ap viņu salasās pulciņš parasto mēļotāju, un top apskatītas pasaules polītiskās problēmas. Bārā iegriežas arī Blūms, kam te norunāta tikšanās ar Martinu Kaningemu, lai pārrunātu Dignama dzīvības apdrošināšanas prēmijas lietas. Pilsonim nepatīk Blūms, un tikšanās beidzas ar to, ka Blūms spiests glābties ormanī, Pilsonis viņam met tukšu biskvītu burku un pakaļ drāžas sapucinātais Duksinsons. Stāstījums iespeķots ar vairākiem desmitiem, no dažām rindām līdz 4 lpp. garām parodijām − tirdzniecības līgums, romantiskās pagātnes apraksts „gigantisma” stilā, spiritistu seanss, īru dumpinieka notiesāšana, Duksinsons kā dzejnieks, parlamenta sēde, boksa sacīkste, svēto procesija, zemestrīces (ko rada mestā biskvītu burka) apraksts, u.t.t.

13. nodaļa

Mijkrēslī, pl. 20 vakarā, liedagā. Blūms piekusis apsēdies jūŗas krastā. Turpat darbojas palaidnīgs dvīņu pāris, mazbērns un viņu aukles, trīs skuķes. Tumst, šaudās sikspārnis. Bazāra uguņošana. Viena no skuķēm, Gertija Dauele, kārdina Blūmu. Šī nodaļa likusies tik bezkaunīga, ka pirmajam izdevumam angļu burtliči to atteikušies salikt.

14. nodaļa

Dr. Raga hospitālī, dzemdību nodaļā ierodas Blūms, lai apraudzītu Pjūrfoja kundzi. Viņš iekuļas mediķu sabiedrībā, kas slimnīcas priekšistabā nododas žūpībai un bombastiskām diskusijām. Šad tad, kad troksnis kļūst pārāk skaļš, viņus nokušina skāba māsa. Bērns piedzimst, un jautrā sabiedrība īsi pirms slēdzamās stundas vēl dodas pa krogiem. Dzelzceļa stacijā Maligens un Heinzs aizšmauc no Stefana un vieni aizbrauc uz torni. Linčs aizved Stefanu uz staiguļu ielu pie meitām, un Blūms notālēm viņiem seko, lai tēvišķā rūpībā glābtu Stefanu no samaitāšanas.

Šiem notikumiem parallēli tekstā atdarināta angļu literātūras attīstība no tās pirmā mēneša līdz devītajam. Katrai situācijai savs stils, kas parodē kādu angļu rakstnieku vai literāru modi. Jānis Grīns kādreiz izteica savu nesaprašanu, kā šo nodaļu vispār var latviski tulkot. Kāpēc gan ne? Latviešu valodā ir Eiropas dažādu laiku un vietu nogulsnes, ko ienesuši latv. rakstnieki, avīžnieki, publicisti, tulkotāji u.c., jāatrod tikai atbilstošais. Nelaime tikai tā, ka materiāli atrodas Rīgas Misiņa bibliotēkā, un bez tās materiāla vietām grūti piešķirt stiliem asākas sintaktiskas atšķirības, jāizlīdzas ar vārdu izvēli. Tāpēc šās nodaļas tulkojums ir tikai mēģinājums, uzmetums.

Nodaļa sākas ar penterīgu disertācijas gabalu, tad nāk vienbalsienīgs, lakonisks anglosakšu chroniku stils, agrīnās baznīcas valodas ikona, Mendevils, Melorijs (pļāpīgs, dēku stāsta garā), elizabetīniešu proza, sērs Tomass Brauns (noderēja Mancelis), Banjens (savā ziņā līdzība baptistu mācītāja Freija stilam), Pepīzs un Īvalins (Andr. Johansons), Defou („Priežkalna Rozes” garā), Svifts (žirgta nekaunība, tautiska leksika), Stērns (kā par brīnumu noderēja elementi no Ērika Adamsona), Goldsmits (ekstatisks, bruņniecisks), 19. gs. populārzinātnisks žargons (žurnāls „Austrums”), gotiskais romāns, De Kvinsi (elementi no Bendrupes „Skudru meistara”), Lendors (dzidrs, disciplinēts; varbūt Krūza tā rakstītu prozu), Dikenss (Vilis Lācis „Zītaru dzimtā” veselām lappusēm rakstījis Dikensa veidā), Ņūmens (ļoti atbilst prof. Zicāna stilam), Mekolijs, Kolridžs, Gibns, Peiterss, Raskins, Kārlails (tiem visiem atrodamas parallēles 1880-os gados dzimušajos latv. rakstniekos un zinātniekos), „modernais” slengs. Kā redzams, turējos pie darba metodes: stils ir zināma psīches ievirze, kas izsakās valodā. Stilus salīdzinot un pa tiem meklējoties, atklājas, ka daudzi mūsu rakstnieki ir stila atdarinātāji, ne „pirmās rokas” radītāji. − Justos laimīgs, ja šās nodaļas tulkojums ierosinātu kādu jaunu literātūrzinātnieku un viņš uzrakstītu latviešu lit. vēsturi no stilu viedokļa.

15. nodaļa

rakstīta lugas veidā un ir visgaŗākā, 170 lappušu. Blūms panāk Stefanu un Linču naktsdzīves kvartālā pie „pelīšu turētājas” Bellas un viņas 3 meičām. Ulisa ceļojumā tā ir raganas Kirkes ala, kur viņa pārvērš ceļotājus cūkās. Kā filmā mainās ainas, groteskā veidā parādās vai visas daudzās grāmatas personas. Lasītāja acu priekšā norisinās Blūma karjera augšup no aģitatora līdz Dublinas pilsētas galvam, karalim Leopoldam I, pāvestam, svētajam. Krišana no šiem augstumiem līdz moceklim, sārtam un emigrantam. Bella savukārt soda Blūmu par viņa grēkiem un klusām blēņu domām: pārvērš viņu prieku meitā un pārdod izsolē. Šīs fantāzijas orģijas ir neizstāstāmas, tās jālasa pašiem. Stefans? sēž pie klavierēm, sit dīvainus akordus un strīdas ar sevi, savu reliģijas un mākslas problēmām pilno dvēseli. Murgus gaiņādams, viņš ar savu oša nūju sasit kroņlukturi un izbēg uz ielas. Tur uzduŗas atvaļinājuma baudītājiem, 2 angļu kaŗavīriem, sarkansvārčiem, un strīdū krīt. Situāciju izglābj goda vīrs Komijs Kellehers, kas nez kā te gadījies. Blūms bažīgs mēģina atgriezt pie samanās (aizmigušo) Stefanu.

16. nodaļa

ir paģiru nodaļa (pēc pusnakts). Šās lappuses dēvē par vissliktāk uzrakstītajām jaunlaiku literātūrā, ko ieraugot, katram redaktoram tūlīt niez nagi ņemt sarkanu zīmuli un sākt labot. Tekstā iestrādāts dažāds valodas draņķis: klišejas, paraduma izteicieni, neloģismi, piekusušu smadzeņu daudzvārdīgā „gudrība”. Rada apgurušu, apnikušu noskaņu. Stefans un Blūms, abi slābani un miegaini, velkas cauri Dublinai. Ne ormaņa, ne tramvaja. Iegriežas ormaņu būcenī, kur Blūms spiež Stefanu dzert tasi karstas, pretīgas dziras. Ormaņu un kuģu krāvēju sabiedrībā izceļas kāds jūrnieks, kas uzstājas ar neticamiem stāstiem. Stefans snauž, Blūms ir ārkārtīgi neuzticīgs un prātīgs un praktisks. Ierosina, lai Stefans nāk līdz uz viņa māju Eklzas ielā Nr. 8 pārgulēt šo nakti (un varbūt viņam varētu izīrēt Millijas istabu, tā paturēt dēla vietā, par ko Stefans varētu mācīt Mollijai pareizu itāļu valodas izrunu).

17. nodaļa

jautājumu un atbilžu veidā:

„Kādu darbību veica Blūms, kad viņi bija sasnieguši ceļa mērķi?

... Viņš mechaniski ievirzīja roku bikšu pakaļkabatā, lai izņemtu parādes durvju atslēgu.

Vai tā tur atradās?

Nē, tā bija mājā atstāta attiecīgā to bikšu kabatā, kuŗas viņš bija valkājis aizvakar.”

U.t.t. Mājas virtuvē Blūms vāra viesim Epsa viegli iemaisāmo kakao, un abi pārrunā zinātnes un mākslas problēmas.

„Vai piedāvātā pajumte tapa pieņemta?

− Nekavējoties, neizskaidrojami, draudzīgi, ar pateicību tā tapa noraidīta.”

Blūms izvada Stefanu, un mājas dārziņā viņi apskata „valgiem nakts-ziliem augļiem piekārtu zvaigžņu debesskoku”. (Anglijā dzīvojošais ungāru komponists Matiass Seibers komponējis nākamās „kosma lappuses” kantātē tenoram, korim un orķestrim.) Blūms, viens palicis dzīvoklī, jūt, ka Mollija pārkāpusi laulību. Pārdzīvo skaudības, greizsirdības, atteikšanās un vienaldzības jūtas un liekas Mollijai blakus gultā. Mollija pamostas un katēchēziski izjautā viņu par iepriekšējās dienas notikumiem.

18. nodaļā

ir Mollijas vientulīgās naktsdomas deviņos gaŗos teikumos bez pieturas zīmēm. Nakts klusa, dažbrīd tālumā fīīīfau nosvilpjas lokomotīve. Zinātāji saka, ka šī nodaļa esot lieliskākais sievietes domu attēlojums pasaules literātūrā. Mollija domā par saviem mīļākiem, par skuķes gadiem Gibraltārā (majora Tvīdija meita, „reģimentes meitiņa”), par savu nekur nederīgo Poldiju („bet galva viņam ir laba”), par jauno aizraušanos Sviluma Boilinu („vai es viņam patīku?”). Atklātība „viņpus laba un ļauna”, absolūta nemorāle. Grāmata beidzas ar kaislīgu dzīves apliecinājumu: „... un viņa sirds sita kā traka un jā es teicu jā es gribu Jā.”

Dzintars Sodums