Jaunā Gaita Nr. 20, 1959. gadā

 

 

CILVĒKS CENTRĀ

Par Pasternaka romānu "Doktors Živāgo"

 

Neviena šķira, neviena tauta savā kolektīvajā apspiestībā nav tik vientuļa kā cilvēks, savažots noliegumā domāt un runāt. Un ne tikai šajā noliegumā, bet arī gigantiskajās norisēs, kas veido vēsturi un pasaules seju.

Kaut ko tādu varam izlasīt Borisa Pasternaka lielajā un vienīgajā romānā, kas šodien ar pelnītu slavu pārstaigā brīvo pasauli. Ir taisnība kādam zviedru publicistam, kas saka - ir neiespējami objektīvi novērtēt Pasternaka lielumu un vietu krievu literātūrā, ja tā nolīsta un palikuši tikai partijas nosacīta augstuma celmi.

Kāds tad nu ir šis romāns? Zviedru publicista doma jāturpina - ir neiespējami to skatīt un vērtēt kā izolētu parādību, kā tīru mākslas darbu, kam nav sakara ar sabiedrisko, ar polītisko. Ne tāpēc, ka visas mērauklas pagalam sajukušas. Bet tāpēc, ka romāns radies vidē, kas polītizēta līdz pēdējai krekla vīlei un kur - jau ar pašu vadītāju orgānu pieeju lietām - gluži vienkārši nav un nevar būt nepolītiskas mākslas. Izejot no šā viedokļa, Boriss Pasternaks izdarījis tikai vienu "kļūdu" - to, ka viņš nav iekļāvies polītizētās padomju daiļliterātūras "pozitīvajā" sektorā. Literātūras polītizēšana pat no padomju viedokļa nevarētu būt nekāds pārkāpums.

Bet - izlasot Pasternaka lielo darbu - jāatzīst, ka tajā meklēt un saskatīt tīšu literātūras pārvēršanu polītikā, šajā gadījumā - no komūnistu viedokļa - kontrrevolūcionārā, ir nepareizi. Romāns "Doktors Živāgo", uzrakstīts brīvā zemē, protams ietilptu - pa daļai - tajā sektorā, ko sauc par debašu prozu, bet nekādā ziņā - masu pārliecināšanai domātas propagandas literātūras sarakstos. "Doktors Živāgo" gluži vienkārši ir brīvi rakstīts, neitrāls un lielā mērā reālistisks kāda laikmeta notēlojums.

No otras puses - romānu lasot, nevar nemanīt, ka autora nodarbošanās bijusi saistīta ar liriku un arī filozofiju - pēdējo viņš studējis Maskavā un Mārburgā. Šie piemaisījumi ne vienmēr nākuši par labu, par cik tas attiecas uz "Doktoru Živāgo". Ir vietas romānā, kas kļūst smagnējas no filozofisku diskusiju pārblīvējumiem. Ir vietas, kur liriskais kļūst par ligātūru, pēc kuŗas iecerētam darbam nav bijis vajadzības. Bet ne visur. Ļoti daudz vietās kā filozofiskais, tā liriskais padziļina ainu, kas tīras darbības romāna autoram būtu un paliktu ārējo parādību notēlojums. Acīmredzot - tas ir uzdevums, kas jāveic arī lasītājam, un liekas, ka tālab daudzi tulkojumi nodarīs pāri oriģinālversijai, ļaudami tikai nojaust, ne tieši saskatīt autora un viņa darba tiešākās īpatnības.

Ko Boriss Pasternaks cenšas savā darbā parādīt? - Viņš neraksta polītisku pamfletu, kas vērsts pret revolūciju, viņš nebūt nenoliedz, ka vajadzība pēc tādas it kā karājusies gaisā. Bet viņš ar reālista nesaudzību atsedz divi vienu otrā ieaugušas paralēles. Viņš rāda, kā revolūcija, kas iepriekš nobriest ideālistu un teorētiķu izdomā, sākdama virpuļot, kļūst pati par patstāvīgu spēku, kam nav vairs nekā kopīga ar sākotnējām idejām un teorijām. Un no otras puses - kad nu šis masu virpulis sācis griezties - kur paliek individuālais cilvēks? Centrā - revolūcijas taču rīko cilvēka pēc? Nē - notikumu virpulī viss, kam sakars ar cilvēku, aizvirzās perifērijā, un vajadzīga pārcilvēciska garīga un fiziska piepūle, lai pretotos virpuļa centrbēdzes spēkam un noturētos tur, kur stāv. Tas ir tas, ko doktors Živāgo mēģina darīt. Visumā viņam tas izdodas - bet viņš paliek perifērijā, tuvāk serdei viņš netiek. Revolūcijas virpulis ar savu centrbēdzes spēku atdalījis divas sākotnēji vienotas lietas vienu no otras - revolūciju un cilvēku.

Tiesa, ir grūti nesaskatīt doktora Živāgo tēlā kādu izteiktu nevarības vaibstu. Un jājautā, vai autors ar to patiesi nav domājis pirmsrevolūcijas laika krievu inteliģences pašapmierināto nevarību, neizpratni par sabiedrības attīstību? Vai nav tā, ka šī krievu inteliģence un aristokratija, kas iznīka emigrācijā, jau pati sevi neglabāja savas bojā ejas dīgli. Tā ir parādība, kāda laika īpatnība, kuŗas priekšā arī mums, neskatoties uz visām padomju pārestībām, nav ko paklanīties. Bet - pretstatā "Novij mir" redkolēģijas uzskatiem - nevar saskatīt, ka Pasternaks aizstāvētu šo izkurtējušo, īstenībai tālu stāvošo vilcienu krievu inteliģencē. Viņš vispār neko neaizstāv - viņš vienīgi, neskatoties uz savu lirisko talantu, ar reālista nesaudzību atsedz lappusi pēc lappuses griezties iesākušajā pārvērtību virpulī, nolikdams ikvienu no tām lasītāja priekšā, it kā teikdams - skaties, tā tas bija!

Normālā, brīvā sabiedrībā šāda pieeja ir vienīgā cienījamā. Tajā nav divkrāsainības, tajā ir visas krāsas - un brīžiem melnā krīt uz vienu, brīžiem uz otru pusi. Tāda ir dzīve. Tāds ir reālisms. Bet tāds nav sociālistiskais reālisms. Un tāpēc "Doktoram Živāgo" nav vietas Padomju savienībā. Bet nekas nelīdz - tur tas ir tapis, pašā serdē, vienā nesamaitātā serdes šūnā.

"Doktors Živāgo" nav viegli lasāma patapas grāmata, tā prasa iedziļināšanos un pacietību. Tā prasa arī iecietību pret vietām, kas ir smagnējas, ligātūriskas. Iesākdams ar chaotisku plašumu, it kā izmēģinādams dažādus akordus, autors no šās nepārskatāmības izvērpj centrālo pavedienu un paliek tam uzticīgs līdz galam. Izskaņa ir līdz ģeniālitātei koncentrēta, tā ir turklāt optimistiska. Tā dažos teikumos, it kā ar rokas pamājienu, norāda uz kādu gaisības stariņu, kas kaut kur manāms. Tā atkal runā par cilvēku centrā - jo lai tas tur nonāktu, ir vajadzīgas tās "brīvības nojausmas", kas veido norišu vēsturisko attaisnojumu.

Padomju literātu laikraksti, publicēdami "Novij mir" redkolēģijas atbildi Borisam Pasternakam ir atklājuši "noslēpumaino" Pasternaka romānā. Ir vieta ironijai - vai ir vairs jēga nepublicēt šo romānu, ja tieši "iekārtai bīstamākās" un "kļūdainākās" vietas jau publicētas? Protams - ar "komentāriem". Vai tas daudz ko līdz? Varbūt vieta, par ko redkolēģija paņirgājas, ietver tās pašas bojā ejas sākumu un Borisa Pasternaka nemirstību - doktora Živāgo dzejoļa pēdējās divi rindas:

Pie manis uz tiesu kā karavānas
Gadsimteņi plūdīs no tumsības.

Drāmatiskajā klusuma brīdī Nobela prēmijas svētku aktā Stokholmas koncertnamā, kas iestājās pēc Andersa Osterlinga paziņojuma par šāgada literātūras prēmijas saņēmēju, kuŗa atteikšanās "negroza Zviedru Akadēmijas lēmumu", bija kāda simbolika. Boriss Pasternaks, pats būdams tālā Maskavas priekšpilsētā, bija vairāk klāt šajā aktā nekā visi tie, kas ieradās, lai saņemtu prēmiju no karaļa rokas. Visu domas tovakar tomēr bija pie Borisa Pasternaka un viņa Doktora Živāgo.

Lāpa ziemas nakts debesis, kuŗai tumsa neķeŗas klāt.

 

G.I.