Jaunā Gaita Nr. 20, 1959. gadā

 

 

MŪŽĪGĀ DZĪVĪBA

Linards Tauns, MŪŽĪGAIS MĀKONIS, dzejoļi (Ziemeļblāzma, 1958), 94 lp.

 

"Mēs dzīvojam no vīzijām. "
Linards Tauns, "Ķirbji"

"Linarda Tauna pārdzīvojuma vadmotīvs ir skumjas, spēcīgas, ne izmisīgas."
Jānis Grīns ("Latvija", 1959. g. 24. janv. )

 

Kādā vakarā, kad jau dažu labu stundu bijām nosēdējuši nomaļā stūrī drūzmainā, trokšņainā kafejnīcā Ņujorkas centrā, Linards Tauns savā rotaļīgi vieglajā, bet skaidrajā balsī noteica - "Redzēšana, tas ir tas galvenais." Pavisam skaidri, ka dzejnieks šajā brīdī neredzēja ne pusizdzerto kafijas tasi sev priekšā uz galda, nedz arī daudzos ļaudis, kas kafejnīcu vai nu atstāja, vai arī, te ienākot, nedrošiem skatiem meklēja vietu kur apsēsties. Bieži gadījies, ka augumā pasīkais, bet kustībās veiklais, šaudīgais Tauns, šķērsodams ielu, kā akls dodas taisni pretim bīstami žiglajām automašīnām. Plecos ierāvis savu "Ausekļa galvu", kā to reiz apzīmēja Teodors Zeltiņš, Tauns tad, liekas, neredz neko. Taču viņa skats tomēr palaikam apstājies pie "diviem biksēm pusmastā bērniem, kas šķielē, uz dēļu sētām, uz izklaidīgiem suņiem un uz kreimenēm izklaidus sētām". Tauns tomēr redz; varbūt arī šajā vakarā viņš redzēja daudz vairāk nekā tikai acīm pieradušas lietas un cilvēkus.

Dzejniekam, liekas, nepatīk plašumā izstieptas, vienveidīgas lietas. Pat paskatoties uz vakara debesīm, viņš kļūst pagalam neapmierināts, ja tās skaidras. "Kaut vai būtu tikai mēness, tas to lietu tūlīt izglābtu, " viņš saka. Tauns apdziedājis "kādas piecpadsmit smaržas uz puišeļu rokām, kas bija taustījušas, glaudījušas un dauzījušas simtām lietu un tad sajukušas ar tām kopā: nagu laka un tauki, lentas meiteņu bizēs, izjaukti pulksteņi, kaķa aste, baldriāns, āra zaļums, palagu baltums, puķu podi, vējš, rūsa un piens, garaiņi, bruģis un vecākās māsas lūpu krāsa."

Tauns tātad redz gandrīz par daudz - viņa acis, vismaz iesākumā, varbūt pavisam apžilbst. Ko tad darīt? Satraukti laiku pa laikam viņš mīl runāt par gleznotājiem, par savu draugu Fridrichu Miltu, kas varot daudz skaidrāk un tiešāk nekā dzejnieki no visa redzētā saprast un izlasīt to, kas viņiem svarīgs, un citu aizmest prom - atrast un paturēt kodolu, vai, kā vācu filozofi to apzīmējuši, "das Ding an sich".

Var jau priecāties par paša modrajām acīm, apžilbt redzētajā, kā Čaks, var sekot vācu romantismam, kas lielā mērā veidojis mūsu dzejas pamatus. Tauns darījis kā vienu, tā otru, kaut arī viņa romantisms ir trauslāks, pat bikls ("Tu atgulsties smilgās un zālēs ... ... es nerimis tevī skatos."), te nemana tristāniskā izmisuma, nav nekā no "sterben wir nun ungetrennt, ewig einig, ohne End'." Tauns iet tālāk, viņš tiecas pēc kādas savienošanās, bet tā nav savienošanās nāvē - atrisinājums atrasts dzīvībā.

Linarda Tauna dzejā auglis cilvēkam saka - "Sen jau tu dzīvo manī'', dzejnieks "bez bailēm" vēlas savienoties ar cēlu akmens namu, lai būtu "ar tiem, kas debesīs jumjas", viņš grib "palikt ar mākoņiem un aizslīdēt ar kokiem un stādiem"; "es esmu dienvidu dārzi", "es staigāju viņa krūkās, " "es esmu vīzija kādās acīs," viņš saka. Tauna dzejā ir nepārtraukta kustība; dzejnieks allaž savienojas ar redzēto, bet viņš izvēlas tikai to, kas savukārt var augt, veidoties tālāk. Zināmās skumjās par savu niecību, par to, ka "mēs nesapņojam pilsētu. Mēs esam sapnis, ko pilsēta sapņo," viņš tomēr atrod jaunu spēku, savienojoties ar ilgāk pastāvošiem objektiem. Tos asi redzēdams un novērodams, viņš ar tiem spēj savienoties pavisam organiski un šajā pārdzimšanas procesā iegūt kādu vispārēju atziņu - dabas kodolu. Šī atziņa galīgajā atrisinājumā ir pavisam vienkārša; ievērot dzīvību daudzos tās veidos, apzināties šo veidu pamatdefinīciju, kas vieno tos ar cilvēku, par to priecāties, apzinoties, ka "viss jau ir viens". Šī apziņa atbrīvo no egoisma, atbrīvo no iznīcības bailēm, dod mūžīgu dzīvību. To savā dzejā liecina Linards Tauns.

 

Jānis Klāvsons