Jaunā Gaita Nr. 20, 1959. gadā
ŠĪSPASAULES MISTIĶIS
Linards Tauns, MŪŽĪGAIS MĀKONIS, dzejoļi (Ziemeļblāzma, 1958), 94 lp.
Ir savādi uzzināt, ka divi ievērojami latviešu dzeju krājumi trimdā izdoti par autoru pašu naudu. Gunārs Saliņš samaksājis pats savu Mīglas krogu, Linards Tauns - Mūžīgo mākoni. Bieži vien savas grāmatas samaksā diletanti; taču Gunāra Saliņa un Linarda Tauna dzeju grāmatas ir notikumi, kas paveŗ durvis uz jaunās latviešu dzejnieku paaudzes labākajiem sniegumiem, uz labākajiem un svaigākajiem sniegumiem trimdas dzejā vispār.
Vai mēs būtu jau tik notrulināti pret vērtībām, ka negribētu tās samaksāt? Par spēju maksāt te nav runas.
Linards Tauns ir šīspasaules mistiķis. Viduslaiku aizpasaulīgās unio mystica vietā viņam stājas saplūšana ar redzamo, taustāmo pasauli un caur to ar laikiem, kas bijuši un būs. Antīkās drupās dzejnieks dzird dziesmu "... tā taču skanēja manī, stīdzēja manī, no māla krūzes, kuŗai būs piesitis podnieks, lai dzied, pirms trīstūkstoš gadiem. Es skanēju līdzi pasaules Podnieka mālam." ("Dziesma"). Dzejas "es" kļūst par putnu, par dienvidu dārziem, un sniegu, kas guļ uz marmora sievas krūtīm tirgus laukumā. Reizēm mijiedarbe starp subjektu un objektu izpaužas neparastās ainās: "Viena sieviete sēd / Un dzer absintu ... Un tad - - ko es redzu ! - - Absints sēd telpā! Absints izdzeŗ sievieti!" ("Pasaules kafejnīca"). Tauns uztveŗ savu apkārtni caur maņām tieši un intensīvi; tik intensīvi,ka nav vietas refleksijām. Dzejnieka pārdzīvojums identificējas ar pārdzīvoto objektu tieši: "Nami, / Bez bailēm / Es manīšu, ka mani pirksti kļūst par jūsu gotiskām smailēm." ("Nams") No vienas asociācijas rodas otra, treša, šķietami bez loģiskā sakara: "Man pasniedza puķes. / Un lielas sarkanas gladiolas milzīgos kātos / Man šūpojās prātos / Kā asiņaini, skrandaini pulku karogi; Izlietas barikādes, / Kino lentas, kur senas divkaujas un seni kaŗi rādās." ("Visu dvēseļu diena"). Tauna simboli iekļaujas tiešajā redzējumā, nav gribēti, izdomāti. Tie ir daļa no asociācijām, kas veido Tauna dzeju. Upe, jūŗa, zivis, mākoņi, vējš - kustīgais un plūstošais. Noriseņi, kas izteic kustību, mijiedarbi, plūšanu. Forma lielumis brīva, plūstoša, taču ne untumaina. Pat šķietamam untumam šķietami atskaņas meklēšanai ir sava nozīme: "Apmāts, apstulbis pavēršu ausi, / Klausī - / Damies pasaules skaņās." ("Meklējot dziesmu'). Vārda dalījums ir kā elpas aizturēšana, pauze, lai dzirdētu un uztvertu pasaules skaņas.
Linarda Tauna dzeja ir tīra lirika. Svaiga lirika, moderna un tomēr latviska. Arī apspiestajā Latvijā pacieš personīgo liriku. Bet kas par milzu nabadzību tur, kas par bagātību šeit. Kāda nabadzība par spīti savas zemes tuvumam, kāda bagātība svešumā, bet brīvībā. Vai mēs tai ļausim izsīkt savā vienaldzībā? Vai arī krāsim, lai tā spētu savā dienā izpirkt latviešu dzeju no literātūras apspiedēju celtās nabagmājas?
Vns
