Jaunā Gaita nr. 200, marts 1995
Gunārs Bekmans
UZ STUČKU
Hallo. Mans vārds ir Arnolds Pēteris Stučka. Esmu dzimis un audzis Čikāgā, Illinojā. Tur dzīvoju vēl tagad, Delavēra ielā 27, kas ir jūdzi vai divas no pilsētas centra, ko sauc par Lūpu (Loop).
Kā redzēsit, latviski es neprotu, bet man ir kas stāstāms, kas varētu Jūs interesēt.
Kad gāju Ziemeļrietumu (Northwestern) universitātē, es tur satiku vienu latviešu studentu, kas apgalvoja, ka Latvijā esot tāda pilsēta, ko sauc par Stučku.
Es tam toreiz daudz vērības nepiegriezu, jo, cik es zināju, mani vecvecāki bija nākuši kaut kur no Krievijas, vai varbūt Baltkrievijas, un par tādu sīku valstiņu Latviju es nezināju tikpat kā nekā.
Es par to vairāk arī nedomāju. Pagāja gadi; apprecējos, strādāju. Nedēļas nogalēs es dzēru alu un sēdēju cauru dienu pie televizora un skatīju futbolu. Kā redzat, parasta vidusšķiras padarīšana. Nekas sevišķs; bet manai sievai tas nepatika.
Vienu dienu mana smukā Anniņa pateica: "Goodby, turkey", paņēma abus bērnus, iesēdās ģimenes autiņā un aizdrāzās uz Milvokiem pie mammiņas. Es paliku skatāmies futbola sacīkstes un paliku bez vakariņām.
Ar laiku salabām gan, bet ķīvējāmies. Tas nebija pirmais ķīviņš un nebija pēdējais. Gadu vēlāk - šķiršanās.
Jūs teiksit, paša vaina. Vajadzēja paredzēt un darīt ko, lai to novērstu. Vajadzēja jau, bet es Jums teikšu atklāti: tāda doma, ka mēs varētu šķirties, man neienāca ne prātā.
Goda vārds, šīsdienas sievietes es nesaprotu nemaz. Labs ir, mēs ķildojāmies. Jā, bet kuŗi pāri tad neķildojas? Vai tad tāpēc ir... nē, tam es vienkārši nebiju sagatavojies. Tas nāca negaidīti, kā sitiens pa pakausi. Es jutos kā mīkstmiesis, kā līnis bez zvīņām. Es zaudēju netikai sievu un bērnus, bet māju un auto, un gandrīz prātu ar.
Laulība pagaisa. Prece kaput. Mani sagrāba panika. Es devos izmisumā. Sāku dzert bez jēgas, lietot kokaīnu, ko sauc par 'crack, un drīz vien nonācu tik tālu, ka sāku domāt par pašnāvību.
Liku jau pistoli pie deniņiem, kad ienāca prātā šī pilsēta Latvijā, ko sauc par Stučku. Savādi, bet tanī momentā man nelikās nekas tik svarīgi, kā pirms nāves redzēt vēl šo pilsētu, kas nesa manu vārdu, un darīt galu savai nožēlojamai dzīvei tur.
Ceļojuma birojā man izstāstīja kā tikt uz Latviju. Bija jābrauc caur Helsinkiem. Vīzu varēšot dabūt Rīgā. Tur varēšot arī noīrēt automašīnu un doties kur patīk; ierobežojumu neesot.
Un tā ari bija. Es ielidoju Rīgā, dabūju vīzu, sarunāju hoteli, pāris dienas atpūtos, tad sāku meklēt, kur īrēt mašīnu.
Problēmu nekādu. Noīrēju Opelīti, sēžos pie stūres un prasu, kā tikt uz pilsētu ko sauc par Stučku.
Tādas neesot. Esot pārkristīta par Aizkakli. (Tā man tas pirmā mirklī izklausījās. Vēlāk, apskatoties kartē, es atradu īsto vārdu - Aizkraukle).
Depresija atkal, bet ko darīsi, autiņš ir, kaut kur jābrauc. Tā es sadomāju braukt uz to pašu Aizkraukli, jo, vai tad nav vienalga, kur savu galu ņem? Bez tam Rīga lietaina un drēgna, varbūt tur vismaz laiks būs drusciņ mīlīgāks.
Sapērkos visu, kā vajag, tad laižos no Rīgas ārā. Stūrēju gar Daugavas malu uz dienvidaustrumiem. Garām Salaspilij, cauri Ogrei, Lielvārdei un Aizkrauklē iekšā.
Iebraucu kā sisenis pelnos. Nu mīlīši, šitāda pilsēta! Atvainojiet, bet es esmu redzējis kazarmas labākas par to. To redzot, man melnais klāt pa īstam. Nevarēju vien sagaidīt mirkli, kad došos nāvē, bet šitik prastā pilsētā gan ne.
Es pabraucu kādu gabaliņu tālāk. Pie kādām pilsdrupām apstājos. Neviena nav. Novietoju mašīnu (motoru atstāju darbojamies). Izņemu slauķu. Pievienoju vienu galu izdeggāzes caurulei, otru galu būtu iebāzis kaplodziņā, aizbāzis spraugas, iesēdies un uzdevis pa gāzi.
Nekā, esmu izmērījis šļauķu par īsu, līdz kaplodziņam tā netiek. Nu jālien pašam zem vāģa, jāliek plastikas maisiņš galvā un šļaukas gals pie deguna.
Es jau lienu apakšā, kad ieraugu tādu kā sievišķīgu siluetu vienā no pilsdrupu logiem. Jā, tur viņa sēž loga rāmī, apskāvusi ceļgalus ar abām rokām, un skatās lejā uz ūdeni. Man ienāk prātā mana Anniņa.
Es rauju maišelīti no galvas nost, izslēdzu motoru un eju lūkot, ko viņa tur tik intensīvi skatās.
Padzirdusi manus soļus uz grants celiņa, šī satrūkstas, mēģina man ko stāstīt, ko es galīgi nesaprotu, tad atmet ar roku, iekliedzas un plaukš, ūdenī iekšā. Pieskrienu pie vietas, kur viņa ielēkusi. Jā, šī guļ ar seju uz leju un grimst tik dziļāk. Ko es, nosviežu žaketi un zābakus un metos šai pakaļ.
Pienirstu klāt, apgriežu otrādi, rādu, ka es būšu viņas glābējs, lai viņa nepretojas. Šī iesper man ar celi pa kājstarpi. Tas mani sanikno. Es sagrābju šo pie rokas, stumju uz augšu. Viņa rāda, ka grib uz leju un sit man pa pieri. Tā mēs kādu laiku tur cīnāmies, bet kaut kā es viņu virs ūdens dabūju un tad uz malu ar.
Kad tiekam vaļā no liekā ūdens un daudz maz atgūstām elpu, mēģinām sarunāties. Šī runā vienu otru vārdu angliski, es krieviski vienu otru vārdu, ko atceros no vectēva.
Nekas daudz tur nesanāk, bet cik noprotu - esot slima. Ar tādu nedziedināmu slimību, ko sauc par 'hysteroid dysphoria'. Tā izpaužoties tā, ka viņa mīlējot par daudz. Pārmīlējoties. Bez mīlas nevarot dzīvot un, tā kā pašreiz tāda objekta trūkst, ir jādara gals. Vārdu sakot, viņai visa tā lieta grozās ap mīlestību.
Es izsaku savas simpātijas un, kamēr drēbes žūst, aicinu pasēdēt manā vāģi un parunāties. Jā, tur slimība izpaužas par jaunu. Apmiglojam autiņa rūtis, ka nav ko redzēt.
Kad beidzam un atveŗam logu, lai ienāk svaigs gaiss, izrādās, ka mēs vairs te neesam vieni. Kāds ir piebraucis pie ozola, pakāpies uz velosipēda, apmetis virvi zaram un nu grasās maukt cilpu sev kaklā.
"Ei, kas tad tas?!" mēs saucam vairākās valodās, lecam ārā no vāģa un skrējām šo glābt. Šis pasper divriteni nost un paliek karājamies.
Dabūt šim cilpu no kakla nost nemaz nav tik viegli. Viņš ir liels, dūšīgs vīrs, es viņu knapi varu noturēt. Beigās mana kompanjone, pakāpjoties uz veča Latvello, tomēr cilpu nomauc, un mēs viņu atdzīvinām.
Labu laiku šie runā valodā, kuru es nepazīstu, tad izskaidro sarunu man. Viņš esot podnieks no Līvāniem. Nav vairs, kas podus pērk. Visiem esot podu diezgan. Šis nonācis naudas grūtībās un atradis, ka nav vairs vērts dzīvot. Vismaz tā es to saprotu.
Viņi runā vēl, līdz man sagribas ēst. Nezinādams kādos apstākļos es nonākšu, biju paņēmis līdz nesamērīgi daudz naudas un, būdams cilvēks ar manierēm, uzaicinu šos abus uz restorānu pusdienās.
Tagad līvānieks atceras, ka ir atstājis ko uz plīts sildāmies un tā vietā uzlūdz mūs pie sevis uz mājām.
Ideja nav slikta; mēs ieliekam virvi un riteni bagāžniekā un šaujam uz Līvāniem.
Šim tur tāda būdele pilsētas centrā. Noēdām tur visu, kas viņam uz plīts, tad aizsūtām šo vēl pēc uzkožamiem un dzeramā. Tā mēs dziedam un līksmojam līdz vēlam vakaram.
Tad šie sadomā, ka jāspēlē kārtis. Iemāca man tādu spēli, ko sauc par Solo jeb Zolīti. Raujam vaļā.
Vecim ir neticama veiksme. Šis apspēlē mūs nu galīgi. Kad beidzam, viņš ir novinnējis tik daudz (mēs spēlējām par naudu), ka var nomaksāt savus parādus, un vēl drusku paliek pāri. Par tādu laimi šis nevar vien beigt priecāties. Nu, vismaz viens no mums ir ticis uz zaļa zara.
Un mēs? Meitene un es?
Paldies, arī nevaram sūdzēties. Mums ar dzīve ir iegriezusies tīri tīkamā plāksnē.
Precējušies?
Fui, ne. Mēs tikai dzīvojam kopā. Tas ir viss.