60

 

RETROCEĻOJUMI

 

Uzbrūk oficiāli, drukāti brīdinājumi: tie jāuzklausa! Pareizi jau, bet skumji − ja tikai puse no mums prot lasīt. Arts Baks (Art Buck)

 

Jubileja: panākums, pastāvēšanas zīme, reizē prieka un pateicības piemineklītis. Pāršķirstot dokumentus, uzņēmumu, filmu, videolenšu tēlos skatoties, pārliekot suvenīrus, atmiņās pavīd interesantākās piestātnes, atkal runā labi draugi, paziņas − un apbrīnojam ceļa gabalu noskrieto: tā tur gāja, arī tā un, mīļo dieniņ, toreiz arī tā ... jauni gan bijām! ... kur tie laiki?! ... un ir lielākoties patīkami, jo izvēlīga atmiņu režija no piedzīvotā pārsvarā patur jauko, bet sāpīgo nobīda aizkulisēs. Maigi nožēlojam nepaveikto − tagad zinām, ka vajadzēja piespiest − bet izdarītais runā pats par sevi. Tomēr: jo lielāks ‘apaļais skaitlis’, jo nopietnāka svinēšana, un jo biežāk uzmācas doma − cik vēl tādu jubileju baudīsim? Kamēr metam skatu atpakaļ, vai netuvojamies kādam noteiktam gala punktam?

200. burtnīca! Ievērojams sasniegums Jaunās Gaitas saimei (personālam mainoties) − žurnāla redakcijai, redkollēģijai, līdzstrādniekiem, autoriem, māksliniekiem, kritiķiem, arī abonētājiem − varētu teikt: domājošai trimdai vispār, nu jau pāris paaudzēs. Ja ‘par’ ko nopietnu bija jārunā, Jaunā Gaita gandrīz vienmēr to darīja pirmā − un pirmā saņēma pļaukas par t.s. ‘vienotības’ t.s. ‘šķelšanu’ kad ‘pret’ viedoklis netika notušēts. Gaita neaizmirsa atzīmēt, atgādināt. Lai cik tas bēdīgi slavenos ‘sakaru laikos’ likās ‘nevēlami’, Gaita pavēra ceļu ne vien trimdas jaunradei, bet arī Latvijas, un okupētās dzimtenes latviskai balsij vispār. Ja bija neatlaidīgi, nosvērti, demokrātiski jārisina mūsu pluinītās (beidzot tomēr uz apvienošanas ceļa uzvestās) kultūras jautājumi, tās nākotnes iespējas − Gaita darbu uzņēmās kā dabisku pienākumu. Un galvenais pāri visam citam: ja bija tekoši jāpierāda, ka neesam pārstājuši domāt, radīt, atcerēties, pasargāt, atjaunot, vērtēt, saites un jēgu meklēt, rosināt... tad Jaunā Gaita ar katru numuru kā savāds magnets staroja ‘apgaismošanas’ spēka cauristrāvojošo nepieciešamību. Varbūt tieši tāpēc izdevums ar zināmu kvalitāti − lai kā tagad aprēķinām atsevišķas kļūdas, kontroversu − tik ilgi noturējies pamatos nesašķobīts, tiešām ‘rakstu krājums kultūrai un brīvai domai’, senu civilizāciju ‘forumu’ gara nesējs. Brīvprātīgi uzstādīts, brīvas satiksmes vieta.

Pietiks pašreklāmas. Mūsdienās modē nāk vēstures pārrakstīšana, kas tiepjas pierādīt, ka gandrīz katrs vienādi vai otrādi veicinājis Latvijas ‘atbrīvošanu’ (lai cik iztapts svešām varām, no vienas i otras puses grauta latviskuma apziņa, lai cik īsta atbrīvošana vēl tālu); ‘balstījis’ kultūru (lai cik ‘otras puses’ raža ignorēta, dubļiem nomētāta, lai cik nabadzīte spiesta ‘kalpot tautai’); bijis ‘demokrāts’ (lai cik nepaklausīgus kaimiņus ‘pareizības’ vārdā rājis, nomelnojis, nodevis); ‘gatavojies nākotnei’ (lai cik tās latviskam variantam paša bērni pazuduši, lai cik personīga ērtība pakāpeniski ieņēmusi pirmo vietu) − un ir patīkami pārlapot JG burtnīcas, kuŗās tekošais (ne jau kaut kāda ‘vadošā līnija’, bet patiesība, kuŗa izriet no pārrunām, vērtējumiem) pliki atspēko revizionistu pretenzijas. Lai kā tas vienā otrā temā būtu patīkami, no pateiktā, no melnbaltās drukas lapas pusē, no reiz dienas gaismā izvilktās un skatlogā iespraustās domas aizmukt un paslēpties nevar. Tur tā ir, un paliek. JG divi simti ir raibs archīvs, vesela laikmeta liecība − un to nevar pārrakstīt.

JG rakstu krājums ir miglā mests cerību tilts, kuŗam otru galu sākumā īsti neredzējām (zinājām tikai virzienu), un neredzam vēl šodien. Šai jubilejai − un citām līdzīgām − kā melns mākonis pāri stāv trimdas laikmeta noriets. Tajā zūd pazīstami ‘mērķi’ un ‘uzdevumi’, nojūk parastā ‘stāja’, izplēn sildīšanās pie ‘savas’ kultūras uguntiņām, norimst kārtējās debates. Precīzi nesazīmētā tālumā, nevis pašu ‘pagastā’, centrējas cerības, sniedzas plāni; uz ‘turieni’ − domās un darbos − brauc pāri palikuši ‘dzīvie’. Bet šim krastam arvien smagāk pielīp tranzitostas, izejas punkta gaisotne ... Un kaut kas nesatverams slīd pirkstiem cauri.

Eiripīds (Euripides) Medeā (Medea) apgalvoja: „...nav lielāka sāpe, kā zaudēta dzimtene” − bet nu mums (vismaz ‘vecai’ paaudzei) tieši šī sāpe atņemta, ja to asimilācija jau nebija izārstējusi. Pēkšņi nenozīmīgs liekas ierastais, ar pamatīgām pūlēm celtais brīvā laika cietoksnis, kuŗā sāpi izdziedējām. Politiski vairs nav no kā bēgt, no kā slēpties. Vārti stāv vaļā. Ekonomiski un/vai sabiedriski varam savu vietu izvēlēties pēc patikas − kā to emigranti vienmēr darījuši. Kā mūsu bērni un mazbērni to darīs.

Nu saka: dabīgi, ja ‘trimdas’ vairs nav, runāsim par ‘latviešu diasporu’. Kāda tā būtu, kas tajā notiek un notiks? Bet lūzuma ietekmē pat to vairs nevēlamies darīt, vai caursmeļoši nespējam − jāpaveŗas mūsu ‘diasporas’ avīžu saturā vien: lielāko daļu aizpilda no Dienas u.c. Latvijas ‘avotiem’ pārņemti ziņojumi vai atreferējumi. Blakus − ko mēs par tiem domājam. Skaidrs, Latvijā notiekošais, tās arvien nedrošais stāvoklis, iekšējās problēmas − viss tas mums rūp un rūpes nesīs labu laiku. Ja 50 gadu esam saukuši neatkarību, tad tās pilnveidošanu nedrīkstam ignorēt, it īpaši tad, kad pie ‘stūres’ ķeras nelabvēlīgas ietekmes, un arī tad, kad diasporas ‘palīgi’ nepienes iespējami labāko. Bet ... vai tas ir viss?

Vai neapdomāti nelēcām no vienas galējības otrā?

Niecīgs skaits esam aizbraukuši ‘atpakaļ uz palikšanu’; patlaban vēl esam ‘šeit’, un ne vien ‘fiziski’, bet arī it kā uz sēkļa uzsēdusies ar parašām, domāšanas veidu, varētu teikt − vērtībām, kuŗas krasi atšķiras no tautas vairākumā iepotētām, tajā ‘ejošām’. Neizbēgami! Tādi, ‘kādi esam’, esam tur, kur esam. Izcelsmes ‘latviskums’, ja tas ir viss kopējais, varbūt nav nemaz galvenais, nespēj pārējās atšķirības nolīdzināt. Trimdas sāpe mums noņemta gan, bet iemantotās atšķirības sāpe kaitinās vēl vismaz vienu paaudzi − tāpat, kā apvienotajā Vācijā.

‘Šejiene’, izkaisītiem sarīkojumu laikrāžiem un šikiem chronikas gabaliņiem blakus, visizteiktāk tagad parādās avīžu sēru sludinājumos, it kā tās dzīvā izpausme vairs nebūtu svarīga, aprēķināma, uzmanību pelnījusi, it kā viss uzreiz būtu apstājies, izgaisis. Enerģijas pilni šobrīd ir rajonu un organizāciju biļeteni, vietēju rosmju paudēji − bet ‘vispārējam’ (reiz tas skaitījās ‘vienojošais’) iziruši kopēji pavedieni. Vai tas ir normāli? Veselīgi? Varbūt tā gribam − tādu pēkšņu trimdas infrastruktūras nojaukšanu, pienākumu nolikšanu? Pietiek − un tagad katrs par sevi?

Es neticu. Cilvēks nevar pēkšņi apgriezt spalvu, mainīt raksturu. Viņš turpina − cik labi vien spēdams. Ja ar pirmo neatkarības dienu neaizbraucām atpakaļ uz Latviju, tas uzreiz mūs nepadara mazāk latviskus, seklāk domājošus, inertus. Tikai tas, kas pats nav izcietis trimdu (lai kas cits būtu izciests) bikli un kā ‘pienākumu’ pieprasīs otrreizēju sakņu izraušanu un pārstādīšanu atpakaļ zemē, kuŗa ne vienmēr ar prieku ņem pretī ‘importus’.

Bet, bet... Skaidrs, pa daļai atrunājamies, vilcināmies, esam tik ilgi vārdos uz atgriešanās iespēju ‘gatavojušies’, to izstādījuši kā daļu no mantojuma, kā savus tautiskos svečturus un šķīvjus, to pieprasījuši, pielūguši − un te nu tā stāv uz sliekšņa kā negaidīts, tāls ciemiņš. Rāmi ienāk, apskata inventāru − māju, mantas, darbu, skolas, kārtību, ikdienas rutīnu, plānus, bērnus, draugus, zināšanas, cerības, sapņus − un saka: bagāžas gan Jums daudz, kā to visu pārvedīsit?

Viena atbilde: nemaz netaisos, gribu Latviju atcerēties tādu, kā bija. Tā man ir reiz iemācīta ābece, mīļa, vienreizēja, kā tikai jaunība var būt, bet sen zaudēta un slēgta, un nedomāju censties atjaunotu, svešu tās izdevumu no sākuma apgūt.

Cita: godīgi sakot, esmu pārāk labi te iedzīvojies un netaisos visu to nojaukt kaut kāda mistiska ‘patriotisma’ dēļ. Var jau aizbraukt pastrādāt, patirgoties, palīdzēt... Vai viens cilvēks tik svarīgs? Domāju, ka varu Latvijai vairāk dot no šī gala. Pie tam − kas uzņems nemitīgās delegācijas, izguldinās koŗus?

Un cita: meklēju Latvijā piemērotas darba iespējas, varbūt izdodas atgūt ģimenes īpašumu, varbūt ne, jādomā par bērnu skolām, vidi un veselību, mafiju, krieviem, gaidu informāciju no radiem un draugiem (ar iestādēm grūtāk), paralēli vēl jāturas šeit − uz zilu gaisu vien braukt nevar.

Vēl cita: nav man tik daudz ko pārvest (ne viss, ciemiņ, ko redzi un satausti ir mans, vai man svarīgs) − sāku neatkarīgu dzīvi un tik pat labi, ja ne labāk, to varu iesākt Latvijā.

Un pēdējā: braukšu tur pensionēties, savus pelnus atstāt dzimtā zemē.

Un ciemiņš saka: pārdomājiet, bet ne pārāk ilgi. Pēc laiciņa klauvēšu atkal.

Kā kuŗam tas laiks. Vienā dienā visu nenolikvidēsim, nesametīsim bagātību papes koferī un nedosimies nezināmos ceļos: šoreiz ceļi ir zināmi, mērķis arī, neviens mūs nedzen, cīnāmies tikai ar sirdsapziņu. Tātad, nekāda masīva ‘maiņa’ nav notikusi − tā vēl stāv priekšā. Briest. Tā nav jāsteidzina. Tā pienāks. Izies mūsu rindām cauri un tās izretinās.

Starplaikā būtu negodīgi − mazvērtības kalngale! − visu šeit pasargāto, celto, pētīto, kopto, tālāk veidoto un no jauna radīto norakstīt nenozīmīgumā, zaudējumos. Vai tālāk virzīt ‘krātuves’ mentalitāti: visu vienkārši pārvērst mantās, objektos, datora disketēs, sapakot un nodot tur izstādīšanai ar neatbildīgu ‘še’ − tālas, beigtas vietas, aizgājušu laiku sagrābstītu suvenīru konteineris!

Par ko tad esam visu laiku ‘cīnījušies’? Atbild: neatkarību. Bet neatkarībai bez kultūras nav nozīme, kultūra ir neatkarības galvenais saturs. Atšķirīga kultūra, tās dzīvotgriba tautā, un nekas cits, ir tas spēks, kas pieprasa neatkarību, elpošanas telpu. Neatkarība, savukārt, kultūras izteiksmi aizstāv, tai ļauj veidoties. „Ko tad mēs aizstāvam?” vaicāja Kanādas ministru prezidents Benets 1934. g. parlamenta debatēs (par valsts radio tīkla dibināšanu). „Savu pašizteiksmi, bez kuŗas mēs neesam neatkarīga valsts.” Komerckultūrai − satiksmei, veikaliem, tirdzniecībai, ‘labas dzīves’ iekārtošanai, un it īpaši Holivudas ‘produktiem’ − robežas neder, bet atšķirīgai kultūrai ir, vispirms, nepieciešama sava zeme, un tās robežas ir aizstāvamas, nodrošināmas. Bez kultūras esam garīgi bēgļi un gatavi emigranti: noliekam savu neērto atšķirību, pieņemam vidē ejošo. Trimdas kultūras nolikšana pēdējā vietā − kā to (tīši, vai netīši) tiecas darīt vairākas ‘palīdzības’ akcijas un fondu piešķīrumi, pārāk dedzīga pieķeršanās ‘praktiskam’ − ir trimdas nozīmes un vēstures izdzēšana. Tad jau bēdīgi slavenai ‘kultūras sakaru komitejai’ būs bijusi taisnība: te nekā nozīmīga nav. Nekādas paliekošas vērtības. Izmantojami naudas maki un − viss. Tādejādi atgriezīsimies Latvijā kā ‘dzīvais spēks’, anonims skaitļu piebirums, bez kultūras, un cauri.

Jaunās Gaitas jubileja iezīmējas tieši tādas nojukšanas priekšvakarā. Skaidrs, trimdā jau labu laiku sarūk lasītāju skaits, aptrūkstas redaktoru, izdevēju, jauni rakstnieki nenāk klāt (dažiem ‘jaunību’ pagarinājām līdz 35. g.v.!) un daudziem ‘veciem’, liekas, vairs nav ko teikt. Pensionāri raksta − pensionāriem. Lēnām izplēn t.s. ‘vārda kultūra’, satizlojas valodas izteiksme, un tās kropļojumos (gan pateicoties citām ietekmēm) teicami sacenšamies ar Latvijas modeli.

Līdz ar neatkarības atgūšanu atklājas arī krīze tematikā: aiz ‘patriotiskās’ dzejas, bērnības dienu atmiņām, dīpīšu nometņu aprakstiem (varētu pat teikt − apjūsmojumiem), vietējās vides izsmiešanas (t.s. ‘sadzīves romāniem’) un bezgala pļāpīgiem ceļojumu aprakstiem trūkst pāri ejošais, bijušā un notiekošā savienojums. Rakstījām savu sāpi, savas piezīmes, un stāvējām uz vietas − jo nebija kur iet. Varējām pateikt tikai ‘savējiem’. Tāpēc ne viss te ražotais ir mūžīgas palikšanas cienīgs − tālu no tā. Kāpēc tas tā iznācis, protams, ir diezgan skaidrs: mēs veidojām trimdā savu gara pasauli − no zaudētā, līdzi ņemtā un piedzīvotā, daudz un dažādos žanros, līmeņos. Bet − ko nu? Reiz aizliegtas vietas un cilvēki ir tagad ‘atvērta grāmata’ − paši varam lietas pārbaudīt, tās nav ‘jāraksta priekšā’. Par Latviju un tās ļaudīm fantāzijas burbuļus pūst vairs nav iespējams − tāpat, kā viņiem par mums. Brīvību saukt? Izdarīts (vismaz politiskā plāksnē). Apcerēt neatkarības iegūšanu? Bet retais no mums bija aculiecinieks, stāvēja barikādēs, un pat Latvijas rakstniekiem šis posms nav ‘nosēdies’ tik tālu, ka to varētu izmantot kā temu. Mēs − i vienā i otrā pusē − netiekam galā ar t.s. ‘sociālisma’ krievu varianta sabrukumu, t.s. ‘kapitālisma uzvaras’ nozīmi (ja tāda būtu), un esam knapi sākuši bez emocijām pārcilāt vācu fašistu un krievu komunistu pirms 50 gadiem noslēgtās bodītes rēķinus.

Kuriozi. Varbūt mums (abos krastos) neatliek nekas citas kā mesties grieķu-romiešu cīņā ar līdz šim izfantazētu bet tagad pavisam reālu, stipri ieeļļotu pretinieku, vārdā ‘iespējas’. Kādas tās (labas un sliktas) būtu? Kā tās uztveŗam, kādas izvēles (tātad, personīgas, sabiedriskas krīzes) tās mums piespēlē? Galvenā mūslaiku tema taču ir: maiņas. Bet tai ir diezgan grūti tuvoties, ja 50 gadus no diametriski pretējiem viedokļiem esam tēlojuši ‘esošo’, nožēlojuši ‘zaudēto’, vai saukuši ‘vajadzīgo’. Gar kuŗu gara paralēli varēsim beidzot tuvoties? Viens otru saprast? Vai tā pie reizes varētu būt daļa no stipri jūtamas rietumu pilsoņa valsts aizgādniecības nokratīšanas, lielākas individa autonomijas pieprasīšanas − un nopietnākas atbildības uzņemšanas? Kad baudīsim lielo latviešu romānu, kas parāda mūsdienu cilvēkus maiņu spīlēs? Gājienu uz neatkarību Latvijā, un gājienu no trimdas uz Latviju? Visu to savienojot ar bezgala sāpīgo mūsu tautas likteni, un tomēr pasvītrojot, ka esam, vienmēr būsim? To varētu saukt: ‘Nākotne’ ...

‘Retroceļojumi’, liekas, piesaka gatavošanos jaunam ceļojumam ar moto: kur un kādi būsim ‘jaunā pasaules kārtībā’? Bet tas jau nav nekas īsti jauns. Tikai šoreiz neviens ‘zinātniski pareizs’ suflieris neteiks atbildi priekšā.

Uz Dziesmu svētku simtgadi braucot 1973. g., Kijevas tolaiku padsavienības muitā ierēdnis piekasījās prāvam Gaitas eksemplāru žūksnim, ko vedu līdz − bet kā par laimi vienā burtnīcā bija ievietots mans uzņēmums un spēju apgalvot, ka, re, tā ir ‘personīga manta’. Tā jau bija arī bet, ja padomā, Gaita momentā kalpoja kā papildus pase − ideju caurlaidei. Vēlāk Latvijā toreiz − kā iepazīšanās zīme.

Visu šo laiku − kamēr cilvēks spēris pirmos soļus mēness putekļos, svinējis liela mēroga svētkus un izstādes, sacenties olimpiādēs, satīklojis pasauli ar satelītiem un silikona šķiedrām tā, ka varam sazināties acumirklī, izgudrojis zāles pret slimībām un izmainījis slimniekiem sirdis, bet arī nežēlīgi karojis, piesārņojis, atstājis nabagus un izsalkušus bezcerībā, badā un nav spējis dot ‘galīgu’ atbildi − Jaunās Gaitas 200 numuri burzmā ir bijuši tāda latviska pase, tāda vienmēr atjaunota iepazīšanās zīme. Tagad mēs apskatām zīmogus, gudrojam nākošo piestātnes vietu.

Mēs, šīs pases īpašnieki, esam bijuši ne vien liecinieki, bet arī ideju nesēji grūtā pārgājienā. Tas tuvojas beigām. Nē, tas tikai sākas − jubilejas taču mudina uz renesanci! Esat sveicināti, draugi, uz redzēšanos, satiksimies − tur!

Juris Mazutis