Indra Gubiņa

 

GULTA

 

Pelēks, miglains rudens rīts. Es pati arī jūtos smaga un pelēka, ne pārāk steidzīgi posdamās uz darbu. Ne īsta gaisma, ne tumsa, kad izeju no mājas, piecirzdama ārdurvis, jo citādi tās kārtīgi neaizslēdzas. Rīta klusumā nelielais troksnis ir kā punkts − ne teikuma beigās, bet sākumā! Sāksies jauna darba diena. Man patīk sajust rītu ar vieglo miklumu uz sejas, ļaut tam ienākt sevī, kaut arī tādam pelēkam, dzestram, tomēr jaunam. Parasti manos pirmajos soļos ārā no mājas ir patiesa līksme. Ārā! Bet vēl netikusi gluži līdz ietvei, es tā kā saraujos, un mani steidzīgie soļi paši no sevis apstājas.

Pret laternas stabu atslieta promvešanai stāv mūsu vecā gulta. Stāv? Nē, tā ir nevarīgi atspiedusies pret stabu, kaut kā ar mokām šķībi vēl turas, kaut matracis jau noslīdējis uz sāniem un, kā vairīdamies, kā kaunēdamies pieliecies tuvāk gultasgaliem, kas to piespiež pie vecā rāmja. Šajā mirklī manī uzmutuļojas savādas izjūtas. Neticamā ātrumā apziņā un atmiņās atdzīvojas visdažādākās atmiņu ainas.

Kā laiks gan aizskrējis! Cik sen kā iebraucām Kanādā jauni, dzīves prieka un darba spara pilni, bet − tukšinieki. Tomēr nejutāmies nabagi. Mums priekšā bija dzīve! Laiks. Jā, un laiks aizmala mūsu dienas, paņēma vīru un atstāja mani ar visu mūsu abu kopēji krāto un gādāto. To jau zinām, ka visam kādreiz pienāk beigas. Arī daudz kas, agrāk derīgs un vajadzīgs, pēc laika kļūst lieks. Lieka kļuva arī mūsu gulta, lieka un veca. Man taču vienai nevajadzēja tādu platu! Jau vairākus gadus es to nelietoju, jau vairākus gadus tā izjaukta stāvēja pagraba kaktā, pārklāta ar gaišzilo, veco pārklāju, kam no gadiem ilgas lietošanas cilnainais raksts sen bija nodilis un nemaz vairs neatgādināja jūras viļņus, kā kādreiz mēs par tiem domājām.

No liekā jāatbrīvojas. Bet ko lai dara ar veco gultu, kā lai no tās tiek vaļā?

Ļoti vienkārši. Vakar atnāca dēls un iznesa to ārā. Šodien braukšot savācēji, aizvedīšot. Aizvedīs − kur? Atkritumos. Varbūt Pestīšanas armijai vēl noder. Vai nav vienalga!

Pēkšņi man nebija vienalga! Likās, ka matrača miklie plankumi kā acis neticīgi skatījās manī: vai tiešām tu liksi mūs aizvākt atkritumos?

Es šūpojos atmiņās. Pelēcīgais miklums mani apņēma ne vairs dzestrs un auksts, bet kā silts vilnis, un manī kaut kas viļņojās līdzi. Žēlums un prieks. Šajā gultā reiz bija vai visa mūsu dzīvošana, mūsu dienas un naktis! Toreiz − kad sākām paši savu dzīvi, toreiz, kad šī gulta aizņēma pusistabu, toreiz, kad mums bija tikai viena istaba, bet tik daudz prieka un cerību.

Jauna un gaiša, ar gaišzilo pārklāju pārklāta, ar galvgalu ielikta pret kamīnu tā bija mūsu sadzīvošanas centrs. Istaba jau nebija liela, gar gultas kājgaļu tik tā, nesagriežoties varēja paiet gaŗām, kur pie loga atradās rakstāmgalds un mūsu vienīgais krēsls. Tos abus gan iegādājāmies jau krietni padeldētus, tomēr stingrais ozola koks solījās kalpot mūsu vajadzībām vēl ilgi. Istabas stūrī bija sienā iebūvētais skapis, pavisam šaurs, bet, iestiepdamies jumta pažobelē, mūsu toreizējai mantībai pietika. Blakus gultai vienā pusē tīri lepna stāvēja augstā kumode. Ar savām piecām atvilktnēm tā laipni uzņēma sevī visu manu pūru − pāris palagus, dvieļus, veļu. Augšējā atvilktnē iekārtojām kopējo svarīgo lietu noliktavu. Vienā pusē vīra, otrā mani dokumenti, fotogrāfijas, vēstules, kuŗas mēs viens bez otra atļaujas nelasījām, kaut arī tās bija atklāti pieejamas. Starpā starp viņa un manām lietām ievietojām garenu papes kastīti. Tā tiešām bija ievērojama kastīte; tur ielikām katrs savu iknedēļas algu, tad piektdienās, pēc pārtikas iepirkšanas un īres samaksāšanas, saskaitījām, cik tur ir, un izdalījām uz pusēm, vienmēr atstādami zem manas rotaslietu kārbiņas vienu desmit dolāru zīmi − neparedzētiem gadījumiem. Un tādi gandrīz katru nedēļu arī radās − kādam dāvana jānopērk, pie zobārsta jāiet, avīze jāpasūtina vai kāda grāmata jāiegādājas!

Domājot par manu rotaslietu kārbiņu, tagad sejā ievilkās smaids. Kāda tad tā bija? Maza sidrabaini spīdīga kārbiņa, kurā māsa man uz pilngadību uzdāvināja mākslīgās pērlītes. Tajā glabājās arī mans sudraba gredzentiņš ar mazu zilu actiņu, kas noteikti nebija nekāds dārgakmens, tomēr man patika, un tā kā man, toreiz, jau pilngadīgai, bez laulības gredzena cita nebija, reiz atļāvos to nopirkt. Iziešanas reizēs ar pērlītēm un gredzentiņu greznojos, tās jau bija manas vienīgās rotas − toreiz.

Otrā pusē gultai tīri skaists pretī vērās grāmatu plauktiņš, kuŗā daudz grāmatu toreiz gan vēl nebija, totiesu to rotāja manis izšūta sedziņa un brūna, Zigfrīda Jurševska darināta māla vāze. To mēs nopirkām īsi pēc ierašanās Kanādā kādā izstādē, kad mums pat šī plauktiņa vēl nebija, jo man tik ļoti gribējās kaut ko skaistu, un laimīgā kārtā iznāca samaksai, neķeroties klāt neparedzēto gadījumu desmitniekam.

Jā, tāda toreiz bija visa mūsu iedzīve, mūsu istaba, kuŗas lielāko daļu aizņēma gulta. Bet cik tā bija laba! Kad pārrados vakarā no darba, tūliņ varēju atmuguriski iekrist gultā šķērsām, pārkarināt galvu otrā malā pāri un plaši izplest rokas, tā brīdi atpūšoties un atgūstoties no dienas raibuma un darba noguruma. Vīrs parasti pārnāca pusstundu pēc manis, tad ļāvu gultā mirkļa atpūtai iekrist viņam, un pati no otrā stāva skrēju lejā, kur pagraba vienā nostūrī bija atdalījums ar iekārtotu virtuvi, ko lietojām mēs un divi blakus istabas puiši. Viņi strādāja gaŗākas stundas, tāpēc mēs steidzāmies paēst, pirms pienāca viņu vakariņošanas laiks.

Parasti pēc vakariņām vīrs devās augšā, es nomazgāju traukus un sakopu virtuvi. Kad uzgāju mūsu istabā, vīrs sēdēja pie galda kaut ko rakstīdams vai lasīdams avīzes. Man ienākot, viņš ar avīzi vai grāmatu pārvietojās gultā, un krēslu pie galda aizņēmu es. Apskatīju pastā pienākušās vēstules, vai pati kādu uzrakstīju, bet, vairs nekā īsti darāma pie galda neatradusi, iemetos vīram blakām gultā un arī skatījos avīzēs. Kad bijām apnikuši pa gultu vien dzīvot, gājām ārā pastaigāties.

Dažreiz taisnā ceļā uz dzīvāko, lielo satiksmes ielu, kur veikalu logos varēja apbrīnot šīs zemes mantas. Mums patika kavēties pie liela mēbeļu veikala skatloga. Jā, mums arī kādreiz būs tāds dīvāns. Un lūk, tas mazais galdiņš, cik skaisti tāds izskatītos dīvāna priekšā! Nē, nē − neskaties uz to raibo, tas tāds smags, bet mēs pirksim to gaišo ar svītriņām. Nav praktisks! Ātri kļūs netīrs? Kāpēc? Ko tad mēs tādu uz tā darītu? Ar tīrām drēbēm apsēžoties, taču nepaliks traips un ar kurpēm kājās neviens pa to nelēkās. Bet ja nu rodas tāds, kas lēkā?

Mirkli mēs abi stāvējām ciešāk piespiedušies viens otram. Jā, ja nu gadās! Un es skatloga atspīdumā redzēju smaidu vīra sejā, bet pati gudroju tālāk, ar acīm taustīdamās gar izstādītajām mēbelēm. Kāpēc visam jābūt praktiskam? Es gribu skaistu dīvānu! Tu jau vari gribēt − tikai tev nav ne kur to likt, ne ar ko nopirkt!

Nav! Gan jau kādreiz būs. Un mēs abi smējāmies, soļojām tālāk un sapņojām tālāk.

Vispirms vajadzīgs dzīvoklis. Nē − māja! Labi, iesim skatīties mājas! Klaiņojām pa mazajām dzīvojamo māju ieliņām, pētījām dažādās mājas un apstādījumu kokus, domās mērījām attālumus līdz tramvaja pieturai un veikaliem. Tad kļuvām nopietni. Par māju tagad nav ko sapņot, bet ja mēs varētu noīrēt divas istabas! Ja mums būtu otra, tad visa dzīvošana nebūtu pa gultu!

Tad mierinājām viens otru. Gan jau reiz mums arī būs māja, kur to gultu ielikt. Mums vieniem pašiem, bez īrniekiem, bez citu soļiem un balsīm! Un tāda ar lieliem logiem; es gribu gaismu! Visu pēcpusdienas sauli! Bet vīrs prātīgāks: te karstas vasaras, ja visu pēcpusdienu iekšā spīdēs saule, tu būsi kā krāsnī. Nē, es atraušu logus un durvis vaļā, maigs vakara gaiss plūdīs cauri un dienas karstumu izvilks ārā. Un tad es atmetīšos gultā uz muguras −. − Kāpēc gultā, ja tev būs gaišais dīvāns?

Mēs atkal smējāmies un sapņojām tālāk − kā būs, kad mums būs!

Un tad mums bija − kaut kas daudz vairāk nekā dīvāns vai galdiņš. Mums bija bērniņš! Un arī gultai tur bija savi nopelni! Bet līdz ar bērniņa gaidīšanu un ierašanos vairs neienāca mana alga, un kastītē neparedzētiem gadījumiem labi ja kādu nedēļu palika pāris dolāru, par desmitnieku vairs nebija ko gudrot. Tāpat kā nebija ko gudrot par divām istabām vai pat bērna gultiņu.

Labi, ka bijām tikuši pie ratiņiem, tos tad stiepām pa trepēm zemē un augšā, tos piebraucām blakus mūsu gultai, un bērniņš gulēja tajos vai arī lielajā gultā ar spilvenu katrā pusē. Gulta bija ērta gan bērna pārtīšanai, gan mums abiem reizē tajā ar mazuli mīlināties.

Kā es gaidīju toreiz vakarus, kad varēšu zem segas palīst un aizmigt, pāris stundas no vietas gulēt! Naktīs ikreizes, kad bērns sakustējās un ieraudājās, es biju augšā. Kuš, kuš, tētiņam jāiet darbā, viņam jāguļ! Turpat uz gultas savā maliņā pustumsā pārtinu autiņus, ucināju un kušināju, līdz dažkārt tā arī abi aizmigām, un no rīta gultā atradāmies visi trīs.

Mūsu vecā labā gulta, mūsu dzīve!

Tagad tā stāvēja izlikta ārā − aizvešanai, nederīga un nevajadzīga. Pret ielas lampas stabu pieslietais rāmis kaut kā izteikti kails raudzījās tieši manī un gar tā sāniem sīkās lāsītes, saplūdušas kopā, ritēja uz leju kā asaras. Vai tiešām vecā gulta raudāja? Un matracis − gan pāris reizes pārmainīts, tomēr tās gultas matracis, tagad sašļucis, sagumis uz vieniem sāniem nu iesūca sevī rīta pelēko miklumu, kamēr abi gultas gali, sen apdauzīti un saskrāpēti, kā no sīkās līņāšanas glābiņu meklēdami, cieši spiedās matracim klātu.

Mūsu vecā, labā, izturīgā gulta!

Kā gan lai es ļauju viņu aizmest kaut kur atkritumos!

Sakustējos. It kā gribēju jau gultas galus ņemt un nest atpakaļ pagrabā, tomēr atjēdzu, ka tas vairs nav manos spēkos. Tā tomēr nevar viņu te atstāt! Līst taču! Bet tās bija siltas lāses, kas nu lija pār maniem vaigiem. Nē, nē, šī gulta nav tikai vecs mēbeles gabals, tā ir mūsu dzīves dzīva daļa! Kaut arī tagad vairs nevajadzīga, tomēr − mūsu! Manī kaut kas smeldza, nē, jau kliedza! Es zināju − aizgājušie gadi. Likās, ka jāpasaka gultai paldies, vismaz jāpasargā no lietus!

Iemetos atpakaļ mājā. No pagraba paķēru tur atstāto veco, gaišzilo pārklāju un, izskrējusi ārā, to rūpīgi pārliku, aizbakstīdama aiz matrača stūriem. Man likās, ka vecajai gultai salst.

Pārbraucu ar delnām pār saviem miklajiem matiem un seju, mēģināju uzsmaidīt neapsegtajam rāmim, un devos uz darbu. Tomēr pie ielas stūŗa vēl atskatījos. No gaiši zilā pārklāja pretim man atsmaidīja tas tālais laiks, kad gulta un mēs paši bijām vēl jauni.