Aija Janelsiņa-Priedīte

 

DIALOGS AR VAI PAR PĒCPADOMJU FEMINISMU LATVIJĀ

 

1994. gada jūnijā Rīgā Latvijas Zinātņu akadēmijas telpās notika zinātniska sieviešu konference. Piedalījās apmēram 40 zinātnieces, to starpā kupls skaits no ārzemēm, gan ārlatvietes, gan sveštautietes. Par konferenci būtu daudz kas stāstāms, bet lai tas paliek uz citu reizi, šeit gribu mazliet pakavēties pie konferences izskaņas.

Lai gan konferences dalībnieces vienoja nopietni faktori − visas ir sievietes un zinātnieces, tad konferences izskaņā tomēr dominēja doma, ka ir divas sieviešu zinātnes pasaules, rietumu un austrumu, šinī gadījumā Latvijas. Bez augstāk minētajiem kritērijiem mūs vieno vienīgi pieklājības tradīcijas un varbūt tomēr vēlreiz tas, ka esam sievietes. Savelkot kopā neoficiālajā daļā dzirdēto, Latvijas sieviešu acīs mēs rietumnieces esam pašapzinīgas līdz arogances un pat nevīžības (īpaši, kas attiecas uz ārieni) robežai; mēs pastāvīgi aizskaram tabū-sfēras, par kurām pieklājīgas sievietes nerunā; mēs esam pārāk tiešas un racionālas; mēs esam pārāk atklātas, neslēpjam pat intimitātes un neveiksmes; mēs esam sievišķīgi vīrišķīgas un vīrišķīgi sievišķīgas.

Un kā tad mēs skatāmies un Latvijas sievietēm? − Šis pārmēra biklums, šī izdabāšana vīriešiem, šis mazvērtības komplekss (pilnīgi neizprotams − jo Latvijas sievietes ir gudras, izglītotas, skaistas, apķērīgas) līdz pašiznīcināšanas robežai; šī slimīgā pacietība un pašuzupurēšanās, šī pašaizsargāšanās ar tādām frāzēm kā „Mēs Latvijas latvietes esam citādākas, jūs mūs nesaprotat!” un „Mēs esam vergojušas visu laiku, mēs beidzot gribam būt sievietes, mēs beidzot gribam izbaudīt to, ka esam sievietes.”

Un kā reaģējam mēs? Izmisumā sagrābjam galvu rokās un atkārtojam, jau kuro reizi: Mēs jūs saprotam ļoti labi, mēs ļoti labi zinām, par ko jūs ranājat, bet mūsu pieredze rāda ... un Latvijas sievietes atbild „jūs mūs nesaprotat” un šo ārkārtīgi neauglīgo dialogu varam turpināt līdz apnikumam.

Ir divas pasaules. Ir divas dažādas pagātnes, ir divas dažādas dzīves pieredzes, un būtu brīnums, ja mēs domātu un justu vienādi. Bet ir vēl kaut kas. Domāju, ka Latvijas sievietēs ir lielas bailes no pašiniciatīvas un ir ļoti maz gribas kaut ko grozīt. Protams, ir izņēmumi.

Kas tad mani īsti saista ar Latvijas sievietēm? Uzstādot sev šo jautājumu, manu, ka kļūstu aizvien egocentriskāka. Mani jau ilgi nodarbina jautājums, kāda es būtu, ja tas zīdainītis, ko kara laikā pa apkārtceļiem nogādāja rietumos, būtu palicis un uzaudzis Latvijā. Kur būtu bijusi mana vieta padomju sistēmā? Tieši šis jautājums mani tuvina manām māsām Latvijā, jo katra no viņām varētu arī būt es. Un atkal manī paceļas jautājums, kura no viņām būtu es? −

Vai arī es būtu piemērojusies apstākļiem; kļuvusi bikla un ik uz soļa būtu tā kā atvainojusies par savu eksistenci; varbūt es būtu sākusi ticēt padomju ideoloģijai un būtu pamazām ieaugusi padomju „brīnumā”; varbūt es būtu liela oportuniste un liekule; vai es būtu spējusi racionāli un tālredzīgi no padomju iekārtas izspiest maksimālo savas tautas labā (kas man padomju iekārtā dotu racionālu domāšanu?); jeb es ātri vien būtu dabūjusi pļauku (jo, lūk, neprati turēt muti pareizā brīdī, pareizā laikā, pareizos cilvēkos) un būtu ieslīgusi padomju pelēkumā un bezcerīgumā, nespēdama veidot ideju pilnas neredzamas kurmju ejas; varbūt es būtu krājusi sevī rūgtumu un īgnumu pret visu pasauli un gājusi uz priekšu kā bezjūtīgs veltnis. − Nē, ar rūgtumu un īgnumu nevar dzīvot, pat padomju iekārtā nē. Jācenšas tikt ar dzīvi galā, dzīve ir cīņa. CĪŅA! Nu protams, ka cīņa! Jācīnās − ja ne par idejām − tad kaut vai par desām; rindās; ar kaimiņiem; par tīru trepju telpu, par tīru tualeti... (vai tikai atkal te neparādās tā arogantā rietumniece?!?) ... diez vai man padomju iekārtā tas liktos tik svarīgi, kāda ir tualete, ka tikai ir, ka tikai veikli var izbrist cauri trepju telpai! Ka tikai var dabūt nopirkt, ka tikai var ... ... atkal šie daudzietilpīgie bezsejas daudzpunkti.

Nu pieņemsim, ka es būtu bijusi tik apvaldīga un tālredzīga (par ko gan ļoti šaubos, jo esmu pārāk spontāna un neapdomīga). Tātad pieņemsim, ka ... esmu iestājusies pionieŗos, komjauniešos, partijā... studējusi Maskavā, jo tur tomēr plašāks skats un pieejama vislabākā literatūra. Esmu strādājusi universitātē, protams, arī sabiedriskajās struktūrās. Esmu devusi saviem studentiem to labāko, varbūt pat mācījusi domāt. Esmu centusies noturēties labā zinātniskā līmenī (kādā zinātnē un kas ir zinātne?) savos rakstos (lai vilks paēdis un kaza dzīva).

Reizēm bezmiega naktīs (varbūt padomju iekārtā tādu nebija?) mokos ar šaubām − par sevi, savu dzīvi, savu zinātnisko darbu (jeb tādas šaubas ir tikai rietumniekiem?), par latviešiem, par Latviju. Kas īsti notiek ar manu tautu, ar manu kultūru? Ko var darīt? Vai vispār var ko darīt? ... Ārprāts, rīt sesija, jānodod atskaites, jāsagatavo ... kur varētu dabūt veļas pulveri ... jāguļ ... latvieši ... jāguļ ... šis sasodītais internacionālisms ... kur tajā latviešiem ir vieta ... nemurgo, jāguļ... ir taču arī citas kultūras. Vai tad latviešu kultūra ir vienīgā? ... Vienīgā nē, bet mīļākā gan! ... jāguļ, rīt...

Nu vai tad mūžīgi cīnīsies, jāsamierinās, latviešus jau nekad neviens nav mīlējis ... Šie daudzie daudzpunkti, šie iestarpinājumi ... 1987. gads ... kaut kas kustas, nevar īsti saprast kas ... 1988. gads, dibinās Tautas Fronte. Man − emocionālai latvietei − jābūt klāt! Te ir īstā cīņa. Jāiestājas TF. Beidzot cīņa par īsto lietu. Soli pa solim. Viss, kas bijis apspiests, viss, kas man tuvs un mīļš, beidzot tiek celts gaismā! − Baltijas ceļš ... reizēm sevi pieķeru, ka sāku sapņot par brīvu, neatkarīgu Latviju ... Soli pa solim attālināmies no Maskavas nagiem. 1990. gads ... dzīve ir skaista, skaisti ir plīvojošie Latvijas karogi. Aust latviska gaisma! Veidojas latviskas domas! ... un pēkšņi atkal tumsa ... 1991. gada janvāris ... augusts, nē, gaisma ... Latvija ir neatkarīga! Neatkarīga, atkarīga, karīga, īga-a-a un atgriežas ikdiena. Ne gluži tāda pati bet tomēr ikdiena. Kādas briesmīgas paģiras, kāds pelēcīgums, cik grūti piecelties, kas tie par spīdekļiem uz ielām, ... un es, kas esmu es? Vajadzētu iet ar galvu gaisā, jo esmu Latvijas pilsone, neatkarīgās Latvijas sieviete. Kur palicis mans cīņas gars? − Vakar kolēģis Krūmiņš man pārmeta partijas biedra karti. Šis neapdāvinātais Pietuka Krustiņš! − Un tomēr šodien tāda nelāga dūša. Esmu atkal nosēdējusi padomju sievietes kategorijā. Nē, es esmu Latvijas sieviete, nekad neesmu bijusi padomju sieviete! Un tomēr?!? Vai nemūžam nekas nemainīsies! Es gribu aizmirst to, kas bijis, es gribu būt brīvs cilvēks. Brīvs? Kā padomju cilvēks var kļūt brīvs? Pagātne iet līdzi. Es gribu atbrīvoties no šīs bezjēdzīgās pagātnes, no visiem pazemojumiem, no visa padomiskā! Kā var atbrīvoties no pagātnes? Tā velkas līdz, kā gara, riebīga čūska. ... Un šodien konferencē šīs pašapzinīgās rietumnieces te runā par nemīlētu bērnu traumām, par sieviešu perspektīvām literatūrā, par sievietēm politikā, par mūsu biklumu, par mums kā padomju produktiem ...es gribu atvilkt elpu, es reiz gribu būt sieviete, gribu izbaudīt to, ka esmu sieviete un latviete ... ne padomju sieviete, ne padomju produkts!

Mēs visas gribam atvilkt elpu, bet tieši šai elpas atvilkšanai mums nav laika. Latvijā vēl mazāk nekā šeit rietumos. Jo Latvija ir brīva. Beidzot vairs nav aizbildņa. Latvija steidzīgi jāsaved kārtībā. Arī latviešu sieviete ir brīva, arī viņai sava Latvijas daļa jāsaved kārtībā, lai kāds cits neaizsteigtos priekšā. Latvijas sievietēm nevajag aizbildņa, bet ja viņas nesakārtos savu daļu valsts dzīvē, viņām drīz atkal būs aizbildnis, kāda Lāčplēša izskatā.

Rudītes Kalpiņas romāns Vīrietis meliem, glaimiem un izpriecām (Rīgā 1994) asi rāda šo cīņu ar un par aizbildni, cīņu ar sevi, kā atkratīties no aizbildņa, cīņu ar rietumu aizbildni. Labi saprotu, ka Kalpiņas romāns Latvijas kritiķos neizsauc sajūsmu. Ārī Latvijas sievietēs nē. Kalpiņa paver latvietes bikluma plīvuru, kas pārklāts viņai pāri, vai ko viņa pati sev pārklājusi pāri. Kalpiņa ļauj savai varonei izteikt to, ko viens otrs pat neuzdrošinās domāt. Kritiķi uzmanību pievērš publicistiskam stilam, nenobriedušām domām un tamlīdzīgi, bet tas tādēļ, ka viņi nevar, vai sava klīriguma pēc negrib, − saprast Kalpiņas vēstījumu, kas nav ietērpts tradicionālās domāšanas romantiskajā pasaules uztveres plīvurā. Kalpiņas romāns − beidzot − stāsta par daudziem tabū. Tas būtu lasāms katrai sievietei Latvijā, pat vairākkārt, lai viņas varētu atkratīties no tradicionālajām klišejām par sievieti, lai beidzot sievietes veidotu savu dzīvi bez aizbildniecības. Un tas ir tikai iespējams, ja puse no valdības, puse no parlamenta ir sievietes.

Tagad likšu savas rietumnieces prātulas un gudros padomus pie malas un došu vārdu kolēģei, Latvijas zinātņu akadēmijas socioloģei Ritmai Rungulei.

Ritmas Rungules pārdomas par padomju sievieti noslēdza konferenci. Vēlreiz tās pārlasot, atkal atgriežos pie šām divām pasaulēm. Pat leksiku mēs neizprotam vienādi. Piemēram, vārds internacionāls rietumnieku acīs ir neitrāls svešvārds starptautiskuma apzīmēšanai, Latvijā tam ir negatīva emocionāla spriedze. Cīņa manās acīs ir pozitīvs jēdziens, jo tikai pastāvīgā cīņā tiekam galā ar dzīvi, Ritmas Rungules acīs cīņa ir nodriskāts ideoloģisks jēdziens, kas vēl šodien uzsit drebuli. Lūk, šeit jau ir tā plaisa starp rietumiem un „austrumiem,” mēs lietojam it kā tos pašus vārdus, tos pašus jēdzienus un saprotam katrs pavisam kaut ko citu.

Nav tikai vārdi, ir tomēr vēl kaut kas. 1993. gadā Nacionālajā teātrī piedzīvoju Blaumaņa Skroderdienas Silmačos uzvedumu. Skroderdienas pieder pie tām izrādēm, kuras esmu redzējusi vairākkārt ar dažādiem aktieriem trimdā. Reiz pat benefices izrādi Jaunsudrabiņa labā, kurā piedalījās tādi dižvīri kā Jānis Grīns un Jānis Kārkliņš. Lai gan aktieri bija amatieri, šīs izrādes pārstāvēja un deva tālāk latviešu kultūras tradīcijas. Tādēļ ar īpašu interesi sekoju izrādei Rīgā. Šeit pieskaršos tikai vienai vietai. Pindaks strīdā ar Pindacīšu grib iegūt virsroku un uzsver, ka viņa nozagusi žīdam lakatus. Tātad zagle. Blaumaņa norādījumos teikts šādi:

Pindaks: Ak, šitā. (Atsprādzē bikšu siksnu, satver sievu aiz rokas un lej viņai ar siksnu pa muguru). Nezodz, nezodz pagāns! ...

Pindacīša: Vai, vai ... (Izraujas no Pindaka rokas, aizbēg aiz saimes galda).

Pindaks: Es tev gan! ... (Apjož atkal siksnu ap vēderu). ...

Tā rakstīts Blaumaņa lugas norādījumos. Ko rādīja Rīgas 1993. gada izrādē? Pindaks noņēma sev siksnu un ilgi gramstījās pa Pindacīšas daudzajiem svārkiem − publika rēca − un tad sāka sukāt viņai pa sēžamvietu − publika sajūsmā − Kārtīga sievas izpēršana (manī radās jautājums, vai tā ir latviska tradīcija?). Un kalna gals visam!!! Pēc pēršanas Pindacīša nobučo vīram roku??? Publika rēc aiz sajūsmas! Es grimstu kaunā un neizpratnē! Tas nav mans Blaumanis! Tā nav latviešu sieviete! Ārprāts, kas noticis ar latviešu sievieti!?! Šo skatu nevaru aizmirst, tas man rādās kā latviešu sievietes padomju deformācijas paraugs. Tomēr, arī es varētu būt šis padomju sievietes paraugs. Nav mans nopelns, ka esmu uzaugusi rietumos. Noriju savu rūgtumu un meklēju modernās latviešu sievietes ceļu, kas šodien izskatās pavisam citādāks nekā dainu un Blaumaņa laikā − bet ne tāds kā 1993. gada Rīgas Nacionālā teātra izrādē.

Tādēļ ceru, ka šo dialogu varēsim turpināt arī nākotnē, jo tikai pastāvīgā dialogā varam veidot stabilu tiltu, lai mēs, rietumu un „austrumu” latviešu sievietes, varētu viena otru saprast.

 

 

 

 

Ritma Rungule

 

PADOMJU SIEVIETES FENOMENS SABIEDRĪBĀ UN MANĪ

 

Pret veco un bijušo lietu cilāšanu cilvēki izturas dažādi. Daži saka − tas ir beidzies, aizmirstam un dzīvojam tālāk. Citi, un pie tiem piederu arī es, domā, ka pārdzīvoto būtu jācenšas saprast un analizēt, lai atkārtoti nenonāktu līdzīgā situācijā. Pasaules traumatisko pārdzīvojumu izrunāšana man liekas aktuāla un nepieciešama visai mūsu sabiedrībai. Šaubos, vai demokrātiju un tirgus ekonomiku var mākslīgi ieviest slimā sabiedrībā. Ir jābūt arī otram procesam − sabiedrības atveseļošanai. Totalitārais režīms ir atstājis pēdas mūsu individuālajā un sociālajā uzvedībā. Ja izmaiņas notiek tikai sabiedrības varas struktūrās, tad var gadīties, ka tās ir tikai ārējas.

Runājot par padomju sievieti, negribu dot nekādu vērtējumu, negribu dalīt labās un sliktās īpašībās. Tā bija mūsu dzīve, tā ir mūsu pieredze. Balstoties uz šo kopējo pieredzi, pieļauju, ka mūsu domas un izjūtas ir apmēram līdzīgas, kad runājam par padomju sievieti. Neanalizējot padomju sievietes ikdienas izpausmes, pievērsīšos, ja tā varētu teikt, ideoloģiskajam tēlam. Gribu runāt par padomju sievieti kā totalitārā režīma produktu, par tiem sociālajiem un ideoloģiskajiem procesiem, ar kuru palīdzību šis padomju sievietes efekts tika panākts.

Totalitāro sabiedrību būtiska pazīme, kas izpaudās arī Padomju Savienībā, ir tā, ka sabiedrība tika no augšas veidota, sakārtota un organizēta. Katrai sociālai grupai − sava noteikta vieta sabiedrībā un iepriekš paredzētas funkcijas. Tā arī sievietēm − sava „vieta” sabiedrībā, garantēta līdztiesība, noteikti procenti partijā un valdībā, sava diena kalendārā, plānots gods un cieņa. Būtībā padomju sievietes ideoloģizētais tēls tika izmantots, lai radītu vienotu priekšstatu par sievietēm, viņu vietu sabiedrībā, tas pavēra iespēju rīkoties ar sievietēm kā masu, kā vienotu kopumu. Savu cilvēcisko īpašību ziņā šis padomju sievietes tēls it kā nav slikts. Viņa ir vienkārša, sirsnīga, mazliet naiva, mazliet entuziaste, mazliet emancipēta, mazliet nogurusi. Viņa var to pašu, ko vīrietis, un vēl bērnus dzemdē un audzina. Bīstama šajā tēlā ir šī masivizācija, šī vēlme visas padarīt par vienu.

Mēģinādama sistematizēt un noskaidrot, kā sieviete kļuva par to, ko mēs saucam par padomju sievieti, cēloņus atradu trijos padomju sabiedrībā īstenotos procesos. Tie ir militarizācija, kolektivizācija un internacionalizācija. Cēloņu varētu būt arī vairāk, jo padomju sabiedrība bija visai kompleksa sistēma. Nevaru pretendēt uz tās izsmeļošu analīzi, pievērsīšu uzmanību aspektiem, kas man liekas būtiski.

1.   Karam padomu sabiedrības ideoloģijā bija īpaša loma. Uzvara karā, vienotība karā, kara laika attiecības − tas viss tika romantizēts un bieži atgādināts. Padomju kopība tika veidot uz kara kopējo izjūtu pamata. Tā sieviete, kas kara laikā nostājās vīrietim blakus, arī pēckara dzīvē turpināja būt cīņu biedre. Sieviete sevi apliecināja un sabiedrības atzinību guva, ja spēja to pašu, ko vīrietis. Sieviete kā vīrieša palīgs, vīrieša vietniece, dzīves biedrene un līdzgaitniece, kā papildinājums vīrietim, nevis kaut kas cits − atšķirīgs un savai īpašai misijai paredzēts. Par kara sekām, manuprāt, uzskatāmi arī militarizācijas elementi ikdienas dzīvē, kas sievietes būtībai bija svešāki un grūtāk pieņemami nekā vīriešiem. Te es domāju disciplīnu disciplīnas dēļ, zināmu reglamentu cilvēku attiecībās. Šī prasība pēc kārtības un disciplīnas, kas pakļauj cilvēku attiecības, nevis izriet no tām, vēl desmit gadus atpakaļ valdīja pat tādās ar sieviešu dzīvi saistītās iestādēs kā dzemdību nams un bērnudārzs. Par zināmu militāru atmosfēru liecina arī fakts, ka sievietes dzīves raksturošanai bieži tika lietots padomju leksikā ļoti iecienītais vārds „cīņa” − cīņa par pārtiku, cīņa par deficīta mantām, cīņa par dzīvokli, cīņa ar un par vīru un bērniem. Gribētos cerēt, ka ar Sarkanās armijas aiziešanu karš mums būs beidzies, sievietes beigs cīnīties un varēs sākt dzīvot.

2.   Būtisks trieciens ģimenei kā sociālam institūtam bija kolektivizācija un privātā īpašuma likvidācija. Likvidējot privātīpašumu, sabiedrība pakļāva ģimeni, padarīja to atkarīgu no valdošās ideoloģijas. īpašums vairs nebija cilvēku pašapziņas pamats, tika mazināta cilvēka darba un paaudžu pēctecības nozīme. Padomju ģimenes atkarību no sabiedrības un valsts noteica arī dzīvokļu sadales kārtība, tas, ka valsts it kā deva, no sevis „piešķīra” šo mājvietu. Tika radīts priekšstats, ka ģimene nevis pati sevi spēj nodrošināt, bet to dara valsts un sabiedrība. Taču tas, ka sabiedrība pārņēma apgādnieces funkcijas, slikti iedarbojās uz vīriešu pašapziņu, viņu vietas apzināšanos sabiedrībā. Savukārt vīriešu pašcieņas un aktivitātes mazināšanos kompensēja sieviešu „caursišanas” spējas, pat zināma agresivitāte. Sabiedrība, pārņemot vīrieša funkcijas, deformēja dzimumu savstarpējās attiecības. Sieviešu acīs vīrieši zaudēja savu sociālo nozīmi, viņi palika vien tāda bioloģiski nepieciešama piedeva sieviešu dzīvei.

Kolektīvisms pats par sevi nav slikts princips, taču padomju ideoloģijā darba kolektīva loma tika pārāk uzsvērta un izcelta. Dienesta romāni, vīriešu un sieviešu attiecības darba kolektīvos − ir īpaša tēma padomju kultūrā. Bieži vien sievietes, kas smagi strādāja ģimenes labā, savu īsto dzīvi dzīvoja darba kolektīvā. Kolektīvā doma, kolektīvais vērtējums vairāk, manuprāt, pakļāva un ietekmēja sievietes nekā vīriešus. Tas, ka sabiedrībā tika izjaukts līdzsvars starp privāto un kolektīvo gan īpašuma lietās, gan cilvēku savstarpējās attiecībās, deformēja sieviešu un vīriešu dzimumu sociālās attiecības. Šīs deformācijas sekas izpaudās padomju sievietes rīcībā un domāšanā.

3. Trešais aspekts ir internacionalizācija, tas, ka padomju sieviete nepārstāv savu tautu. Būtībā padomju sievietes ideoloģiskajā tēlā un reālajās izpausmēs parādās, kas notiek, ja sievieti „atdala” no tautas, ja liedz apjaust un izjust ģimenes saikni ar tautu. Nevar teikt, ka tautas pašapziņa būtu iznīdēta, taču tā tika slāpēta un izpausmes regulētas. Tauta, tautiskums, nacionālās tradīcijas − to centās aplūkot atsevišķi, atrauti no nacionālās identitātes veidošanās procesa. Tāpēc varbūt pēc neatkarības atgūšanas šie nacionālās identitātes meklējumi kļuva aktuāli, cilvēki centās saistīt sevi ar tautu, izprast un apzināties šo saistību. Tas radīja grūtības tāpēc, ka par to ilgi nebija runāts. Noklusējot cilvēka un tautas saistību, nepiešķirot nozīmi nacionālās identitātes veidošanās procesam, vairāk cieš tieši sieviešu pašapziņa. Vīrieša mūža jēgu vairāk saistām ar darbu un iespējām sevi apliecināt tajā. Sieviete daudz lielāku sevis daļu ieliek bērnos, viņu audzināšanā, ģimenes dzīves vides uzturēšanā. Ja mēs nedomājam, ka tauta veidojas no ģimenēm, ja domās šo saikni neievērojam, tad sievietes lielais darbs tautas veidošanā paliek neatzīts un nenovērtēts. Tad viņa tikai baro un apkopj bērnus, aprūpē māju un vīru. Ja kāds negrib atzīt tautu, viņš neatzīst šo sievietes uzdevumu, viņš atņem sievietes misijai šo jēgu − audzināt savu bērnu savai tautai. Manuprāt saikne „sieviete un tauta” ir emocionālāka, sievietei tuvāka un pieņemamāka, nekā „sieviete un sabiedrība.” Iespējams, ka es maldos, bet man šķiet, ka sievietes konkurence ar vīrieti par vietu sabiedrībā nāk reizē ar internacionālismu. Nacionālā, tautā sakņotā domāšanā sievietei ir sava vieta, kas nav ne jāpierāda, ne jāizcīna, to tāpat neviens cits ieņemt nav spējīgs. Iespējams, ka manu uztveri ietekmē šie nošķirtības gadi, esmu izaugusi bez brīvās pasaules īpašas ietekmes, ar slāpētu tautas izjūtu un mākslīgi uzturētu „lielās Dzimtenes” un visas sabiedrības mīlestību. Noklusējot nacionālo identitāti, tautu kā vienotāju, nacionālismu kā principu, tiek izjaukts pamats sievietes pašapziņai un netiek atzīta sievietes sociālā loma sabiedrībā. Sieviete bez šī pašapziņas avota kļūst pazemīga, pacietīga un pieticīga, tāda kā padomju sieviete.

Vēl bez šiem jau nosauktajiem padomju sievietes veidošanās cēloņiem būtu jāmin arī smagā ikdiena, kam nav bijusi maza nozīme padomju sievietes izjūtu radīšanā un uzturēšanā. Taču bez šī „rūdījuma” neatkarības laika ekonomiskās grūtības mēs diez vai spētu izturēt.

Rezumējot gribu uzsvērt, ka padomju sievietes uzskati, vieta sabiedrībā, emancipācijas līmenis − viss bija no augšas noteikts un deklarēts. Tāpat kā padomju demokrātija un citi sociālās dzīves instrumenti bija jau gatavi − pareizi un zinātniski izstrādāti. Atsevišķa cilvēka gribai vai darbībai lielas nozīmes nebija ne ekonomikā, ne politikā. Pie tā esam pieraduši un lielākā daļa cilvēku tāpat arī turpina izturēties pret sabiedriskajiem procesiem, kaut gan tagad viss ir citādi. Nekas nav iepriekš paredzēts, viss notiek, top un veidojas. Ir tikai tas, ko mēs izdarām. Jāpaiet kādam laikam līdz visi cilvēki to sapratīs. Šī konference, ārzemju kolēģu un mūsu pašu referāti, mūsu kopējās diskusijas palīdz mums saprast pašreizējo sieviešu situāciju. Padomju sievietes vienojošā tēla vietā nav liekams kāds cits ideāls vai lozungs, kā piemēram, mātes misija vai cīņa par savām tiesībām, aplama un atmetama ir pati šī pieeja − uzskatīt sievietes par vienotu masu. Feminisma teoriju un sieviešu studiju būtība ir pavisam cita − tās neko nepiedāvā sievietēm kā masai, bet vēršas pie katras atsevišķas sievietes. Svarīga ir katras sievietes pašapzināšanās, katras aktivitāte un piedalīšanās. Šāds princips sieviešu kustības pamatā būtiski atšķirs to no padomju laika sieviešu aktivitātēm un varbūt pamazām ienesīs kādas izmaiņas sieviešu dzīvē.