Juris Rozītis

KONGRESA NAKTIS

 

un kongresa naktīs viņš klaiņoja - no vienas telpas uz citu; no vienas grupiņas pie otras; no vienas sarunas trešā; no jau slēgtā bāra uz dejas zāli, kur daži pāri vēl dejoja; un tālāk uz kādu guļamistabu, kur uz grīdas un gultās palielāka kompānija bija pulcējusies ap bakārdi pudeli; un tad ārā pagalmā, kur tumsā viņš bija viens - galīgi viens... līdz ievēroja čukstus uz beņķa aiz dzīvžoga... un meiteni kas viegli šūpojās šūpolēs... un pārīti, kas nozuda mežiņā aiz priedes... un pusmūža vīrieti, kas izstreipuļoja uz verandas un skaļi stenēja, pārliekdamies verandas reliņiem...

un bārā pie letes vēl sēdēja divas grupiņas, taksīšu šoferis no londonas ar jūrnieku no hamburgas pārrunāja bijušus kongresus, un kopējus paziņas amerikā un kanādā. un jūrnieks egons stāstīja par reizi, kad tas pie taksīšu anša londonas dzīvoklī bija nodzīvojis veselus divus mēnešus, bet nevarētu pateikt kādas tapetes ansim bija, nedz kā anša dzīvoklis bija iekārtots, bet vanagu klubu un saddler's arms krogu varēja aprakstīt līdz sīkākai detaļai, un ansis šo stāstu klausījās jau kuro reizi, un visu ar smīnu un galvas kratīšanu apstiprināja, jo pats bija bijis klāt, un vēl bez tam to pašu stāstu nez cik reižu dzirdējis un pats stāstījis, un egons vēl stāstīja tālāk par mauku māju, ko apmeklējis londonā, neprazdams neviena vārda angliski, un kā viņu no turienes beigās izmeta, "un to vienu veceni es labi atceros, lai gan tavas tapetes esmu sen jau aizmirsis, ja vispār kādreiz tās tiku redzējis, tā viena man vēl sapņos rādās, ar milzīgiem pupiem, starp kuriem gribētos seju iebāzt un pūst ‘bwwrrr^’. un kuru es nudien būtu bijis ar mieru uz vietas apprecēt, ja tikai būtu pratis to angļu mēli." un ansis smējās, lai gan pats, par spīti savai lācīgai dabai, bija kautrīgs pēc vella, un tik maigs un saudzīgs pret meitenēm ar kurām runājās, bet tomēr jokus taisīja un centās tēlot cinisku un pieredzējušu tipu, bet tas viņam neizdevās, un tāpēc viņš nodūra acis, un kaunējās, un nezināja ko darīt, kad viņa vecais dzērāju biedrs uzbāzīgi izgrūda roku pret kādu jaunu meiteni, gribēdams to apkampt, vai aptaustīt, vai izmeta kādu asāku piezīmi pilnu ilgām un naida pret sievietēm, un ansis tad nezināja ko iesākt, un no viņa meitenes arī izvairījās, jo viņš turējās kopā ar egonu, un viņus abus tad bāza vienā maisā, un tā mēdza runāt, ka ansim esot bijusi kāda nelaimīga iemīlēšanās kādā skaistulē, kas tagad kanādas apvienības valdē aktīvi rīkojas, un droši vien pat skatu nepieturētu, kad tai acis, pētīdamas kongresa dalībnieka bildi laikrakstā, pārslīdētu pāri anša no londonas paģirainajam attēlam.

un jūlijs, tēlodams ka bija pillāks nekā patiesībā bija, aizslīdēja prom uz otru bāra galu, kur grupiņa cilvēku pārsprieda eiropas latviešu organizāciju struktūru, un kā to efektīgāk pārveidot, un vairis strautnieks stāstīja par saviem strīdiem ar organizāciju pārstāvjiem un sabiedriskiem darbiniekiem, un pbla valdes loceklis, kas viesojās no amerikas, smējās un klausījās, un sniedze (kam tēvs bija liberālāks lakec darbinieks, un gribēja visu no iekšas pārveidot mierīgā ceļā, un kura pēdās sniedze centās sekot, aktīvi darbodamās dažādās valdēs, kas viņas tēvu ļoti iepriecināja) šī sniedze smējās par strautnieka izteicieniem un piekrita un oponēja tam. un strautnieks pamiršķināja ar aci jūlijam kad tas pienāca, un turpināja savus mednieka stāstus: "jo redziet - man ir tāda slikta īpašība, it sevišķi kad es esmu drusku ielējis māgā, ka man gribas runāt patiesību." "tā nu gan nav laba īpašība" smīnot piekrita pbla valdes loceklis, "pavisam bez jokiem, labam sabiedriskam darbiniekam drīzāk jāmāk diplomātiski izteikties un paglaimot un piekrist nekā šaut ar abiem stobriem, tāpēc es arī atturos no visādiem amatiem, jo labi apzinos savus trūkumus, un vissliktāk ir pochmaļās, kad visa pasaule šķobās un gorās, un kad gribas kaut ko stabīlu pie kā pieturēties, un tad man liekas ka viss būs glābts, ja tik es runāšu patiesību, un nu tā reiz gadījās, ka pēc tādas smagākas dzeršanas es biju nākamā rītā iemaldījies kādā lcp sesijā, nu un tur bija sasēdušies visādi veci kungi un gudri runāja par šo un par to, un man sāka visa pasaule arvien trakāk šķobīties, un jo vairāk es klausījos, jo vairāk tā šķobījās, un es jutu ka būs vajadzīgs kaut kāds balasts, un tāpēc es piecēlos kājās un prasīju: - piedodiet kungi, es prasīju - bet es kā nepieredzējis jaunietis, kas labprāt grib mācīties par sabiedriskām lietām, gribētu zināt kā jūs stādāties priekšā šīs organizācijas nākotni? un tad viens un tad otrs sāka runāt un šo un tā un šite, kamēr man atkal sāka viss griezties un šķobīties, un tad es pārtraucu pusvārdā un atkal teicu, ļoti pieklājīgi un korekti: - piedošanu kungi, bet visā pazemībā pret jūsu ilggadīgo pieredzi un jūsu cienījamo vecumu ... un tad es sāku aplēst apmēram cik vecs katrs no viņiem bija. (to es kautkādīgi labi māku - es tev varēšu pateikt gandrīz un mata cik vecs katrs ir, nu divi gadi šur vai tur, tikai uz viņa purnu skatīdamies), un tad ņemdams talkā statistiku par mirstību vācijā, es katram pateicu. - tev varbūt vēl atliek tikai septiņi gadi ko dzīvot, un tev labākais piecpadsmit, un tā joprojām, viņi visi bija galīgi mēmi. un tad es prasīju - kad tad realizēs visus jūsu nākotnes plānus, ja jūs tagad un tūlīt neiesaistāt jauniešus jūsu posteņos?"

un sniedze iesmējās: "nu jā vairi, nav brīnums, ka tevi ari neievēl nekādos amatos..."

"piedošanu sniedzīt, bet tas ir vienīgais veids kā mēs kaut ko varam tagad paveikt, patiesība ir brutāla, un ja mēs gribam reālistiski darboties tad mums arī jābūt brutāliem, un jābūt patiesiem - nepietiek tik ar skaistiem vārdiem vien. neņem ļaunā sniedzīt, tu esi ļoti jauks skuķis, bet tu pati šodien runāji par kontinuitāti trimdas sabiedrībā, un tu labi runāji, ļoti labi, gods kam gods, es tevi negribu glaimot, bet runāšanu tu esi no tēva labi apguvusi, es nevarēju nepiekrist nevienam tavam vārdam, bet, sniedzīt, tu es ļoti glīta meitene - izskatīga, inteliģenta, un tā joprojām, bet ko tu esi darījusi, lai gādātu par kontinuitāti? bērni, bērni ir svarīgākais kontinuitātes līdzeklis, kāpēc tu nevari nogrābt kādu izskatīgu jaunekli? paskat, te jau viņu netrūkst...

un jūlijs, izlikdamies ka tas iet uz mazomājiņu, izslīdēja pa durvīm, kur gaitenī zaiga un viktors mēģināja pierunāt pēteri uzņemties eljas informācijas redaktora amatu, "paklausies vecīt: es jau zinu, kurš tad nav saistījies ar citām lietām, ja? mums visiem pietrūkst laika, ja man būtu izvēle, es labprātāk kļūtu par profesionālu sportistu, ja? bet paklau, ja? vienīgā iespēja ir ka tu pārņem redakciju, tu to labi spētu, tu to zini, un tev ir kontakts ar jaunajiem, tu varētu iesaistīt mašīnrakstītājas un tā tālāk, ja? rakstus jau mēs visi varētu tev piegādāt ... bet patlaban nav neviena cita. saproti? tu esi vienīgā iespēja, nu nav - vienkārši nav cita. citādi mums jāklapē tā bode ciet, ja? ..."

un jūlijs sekoja dziesmai, kas skanēja no guļamistabiņas otrā gaiteņa galā. un ienākdams istabā, tas atspiedās pret stenderi un izlikās, ka visu laiku tur būtu stāvējis, bet viņu tūlīt pamanīja, un kāds viņam uzsauca: "ehē! re kur ķengurs ari atlēcis, nu, vai ķenguri ari prot dziedāt? jūs tur austrālijā arī kādas dziesmas protat, vai tikai volsing matilda, ko?"

"nu jā, šo to jau protu ... "

"mīļo jūlij dzied vien' dziesmiņ', dzied vien' dziesmiņ'..."

"nu labi. nodziedāšu kantāti tēvijai, ja kāds mani pavadīs uz ērģelēm." jūlijs centās ērti ieslīdēt pārējo līmenī.

"to nu gan ne" atskanēja uztraukusies balss no grīdas, aiz gultas, zem izlietnes, "drusku respektu tomēr vajag, to nevar tagad dziedāt."

"viņš taču tikai jokojās, nekļūsti histēriska." atskanēja cita balss no pagaldes.

"ak tā - joks!"

un jūlijs uzsāka dziedāt "šai drūmā dzertuvē," ko pārējie ar švunku uzķēra, un pie trešā panta jūlijs nemanīts izslīdēja ārā pagalmā, un skatījās zvaigznēs, un koku galotņu siluetos pret mākoņiem, un mēnesī, un meitenē uz šūpolēm, un nabagā kas karājās pāri verandas reliņiem. un viņš nogāja pie ezera, un atsēdās uz kāda lielāka akmens, un meta mazākus akmeņus ūdeni, un tad viņš sāka dauzīt divus akmeņus kopā, un caur zobiem klusi noņurdēja: "ai jūlij, jūlij, jūlij. ko tu tagad iesāksi?" un tad paskatīdamies apkārt, vai neviens viņu nav sadzirdējis, un pats smīnēdams par savu melodramātiskumu, viņš apzināti teatrāli pie sevis vēl nodeklamēja: "jā, jā, jā. tā nu viņš ir." pameta skatu vēlreiz apkārt - vai tiešām neviens viņu nedzird? iemeta abus akmeņus ezerā, piecēlās un aizgāja uz savu guļamistabu lasīt līdzpaņemtās vijona dzejas, pārējie viņa istabas iemītnieki jau krāca savās gultās.

kas par domu! latviešu jaunatnes kongresā lasīt piecpadsmitā gadsimteņa franču dzejnieku angļu tulkojumā! bet domas nenesās uz dzeju šovakar, un jūlijs izslēdza gaismu.

tālumā skanēja: "... žī-ī-ī-ī di-di-di, žī-ī-ī-ī di-di-di, reiz dzīvoja trīs žī-ī-di ..."