Jo sirds ir smēde,

vējš kalēja spēšas.

Jo ir jau rudens –

caur kailajiem kokiem

tālu var redzēt.

Jo sūna tik zaļa,

un papardēm sīku

mežģīņu malas.

Bet sirds ir smēde,

kur jāpārkaļ dzīve,

jāpārkaļ dzīve.

Ir sūna zaļzaļa,

un jūŗas balsij

tik dobja atbalss;

ir jūŗas sūna

baltinbalta.

Ir taču vēl rudens.

Tavas rokas tik saltas,

kaut zaļo vēl

vasaras kreses.

Tik grodi pret krastu

sit jūŗas vesers.

Jo jūŗai ir pašai

sava daļa

jāpārkaļ.

Tik tavas saltās rokas.

Un sirdī kā smēdē

kaļ jūŗas vesers.

nē nē nē nē nē

nav Orfeja vairs pazemē

tikai Eiridīke aiz rokas vedama

apkārt taustās tur viena –

dziesmas zeltītais pavediens

nespēj no tumsas labirintiem

aiz tumsas aklo

saulē izsaukt

Tā bija.   Dzirdēju ka grāmatas

pašas sevi lasa. It kā kāda nere-

-dzama roka apstājas pie vienas

lapas, pie otras, tās šķirstot, arī

pie grāmatas, kuŗu mācītājs lasa

mirējam mirstot. Jā. Grāmatas

lasīja pašas sevi, tur dzirdēju arī par

tevi, par māti, par dzimteni, kaŗiem

un tautām bojā ejot. Un grāmatas

lapās parādījās jaunas un vecas sejas,

kā raudot, kā smejot un jaunais gadu

simts veco rejot. Mans pulkstens

vēstīja pusnakti, bet tu jau esi

ārpus laika, AN.

Tas jau rīts, kas dzied un

putni rītam apkārt dzied un

rīta dvēsle dzied. Rīts jau dzied

ar savām blāzmu balsīm, tik ar

dvēsli dzirdams tas, kad sudrabotais

miglas tīkls vadās irdams. Tas jau

rīts, kas dzied ārzemes atmodām

un jūŗas atbalsīm, ar mīlīga un

tāla pērkoņzibšņa šaudām un slep-

-­kavoto naktsvijoļu raudām.

Tas jau rīts, kas dzied.

Ņem no manis vienu

saules lēkta dziesmu – AN.

Rīta blāzmu puķes dzied

un zied ar nemirstīgu liesmu.

Ņem.

Kāds enģels sapnī bieži mani

gūsta un solās nest uz debesīm.

Kad beidzot ticis esmu debess

daļā, viņš palaiž mani vaļā.

Tad ilgi krītu es caur debesīm

un zemi, caur tikko izausušo murgu

rītu. Kaut sen jau esmu atpakaļ, es

krītu, vēl. Vienmēr krītu.

IDIOT,

Mostos.

Kliedzieni dārzā.

Revolveršāviens.

Es skrienu –

tēvs

nošāvies ?!

Nē,

viņš stāv

un rāda uz augšu –

sašāvis

mēnesi!

Mēness

asiņo. Pāri dārzam

Ābelēm pāri.

„Kur māte?” es saucu.

„Kur māte?” es nāves izbīlī saucu.

Tēvs – revolveri rokā – iesmejas

un ar galvas mājienu rāda uz augšu:

„Tā sieva uz mēness, tā tava māte –

es netrāpīju...”

Bet māte –

viņa ieguldzas mums aiz muguras:

„Idiot,”

un smiedama skatās uz tēvu, „brīnišķais

idiot!”

Ar spožu mēnesi pierē, ar nēšiem uz pleciem

viņa pastiepj rokas un satveŗ

manējās.

Mēs sākam

griezties, mēs griežamies

ar spaiņiem pilniem mēnesnīcas, ar māti mēs griežamies

cauri

zvaigznājiem.

Un viņa

smej

un smej:

„Idiot,

brīnišķais idiot...

Pa kādām takām lai tieku

pie Tevis, tumsušā?

Tavā klēpī galvu lieku,

Tavā nāvē lai noreibtu tā.

Kapu smiltis un atmiņas racis,

nezinu, kur vairs kas mīt –

kā neaizspiežamas acis

lapas caur tumsu krīt

DZIEDĀJUMS

SIEVIETEI KUŖA

Un tad vel par to aiziešanu:

vai tā nav tikai vēl vienu durvju atvēršana

un tāda interesanta iziešana kādā citā

cerams taču ziedošā dārzā

un taču cerams kaut kādā gaismā

par kuŗu šeit stāvot

mēs taču nezinām vēl gluži neko.

Un viņa aizgāja ar visu savu gaismu

un šķiet, ka palika tikai tumsa

jo viņa aizgāja ar savu gaismu

kaut kur, kur gaisma vairs nav mūsu gaisma

un mīlestība vairs nav mūsu mīlestība

un gaisma tā kas bija mūsu mīlestība

ir tikai ēnas neskaidras

uz izbijušo dienu sienas.

Jo taču laikam aiziešana

ir visa sākums un arī beigas

un pelni izplēnēs, pat manas ēnas nebūs vairs

bet kaut kā

kaut kur

iznīcību nicinot

tā mīlestība paliks

kuŗa bija

kuŗa būs.

1991–1994

Laiks apstājies,

un apstājušās manas rokas

pie tevis.

+

Tava ķermeņa ainavas –

manas nāves ainavas.

+

Paliec pie manis –

un es esmu pie tevis

un sevis.

+

Tev trūkst elpas –

Maniem vārdiem gaiss.

+

Es skūpstu tavas rokas,

kuŗas mani veidojušas.

+

Tev sajūk sapnis ––

man – īstenība.

+

Bez tevis

vairs tikai pagātne.

+

Es jau sen nedzīvoju sevi,

tikai tavu nāvi.

+

Es turu tavu roku,

vēl

tā mani tur.

+

Šis dzīvoklis – tu.

Šī iela – tu.

Šī pilsēta – tu.

Šis es – tu.

Un pēkšņi – tukšums

un klusums.

+

Visam

vēl sakars ar tevi –

visam

tu vairs neesi klāt.

+

Aiz tavas nāves

laiks apstājies.

Es velku svešu dzīvību,

ne vairs savu.

Ne savu.

gaišreģis migla tumšreģis migla

pamazām

iznirst

koks koki

neko

                it kā neteic

           nešalko it nemaz

       nezied nelapo vispār

   tomēr

ir

   stumbri zari lapas ziedi augļi

ir

ieurb tapu lāsos lāses

krāsa caurspīdīgs medus

kņudēs mēle dzīsla zvīļa

atvērusies

kā tu dzīvo!

dzīvo

tu!

1995. g. dec.

Tu iznāci

no manas pagātnes

un iegāji savā,

bet pa to laiku

mēs dejojām

mēness dārziņā

sidrabaini,

piesaucot vārdus

kas mūs

atpestītu

un tomēr

neiemācījāmies īstos.

Tikai rokās palika

mēness lauskas

un sidrabs

sabira matos.

Un tad –

jūŗa mūs aizšūpoja

rītdienām

un ar smiltīm

piesēja

katru savā vietā.

Es dēstīšu

liedegā puķi

un tu celsi

smilšu pili.

Varbūt es tevi

tur apciemošu

un mēs atkal dejosim.

Atstājiet mani vienu,

lai varu izjust šo koku

un viņa vareno spēku,

ar vēja un lapu balsi,

ar kopēju dziedāšanu.

Es vēlos mieru.

Caur ozola raupjo mizu

maigumu iesūkt es spēju,

sajūtot koka mūžu

un gadsimtu pastāvību.

Mans mūžs ir īss, to zinu,

bet esmu visuma daļa –

ar pēdām pie zemes,

ar rokām pie koka,

ar skatu debesīs!

Tā es iegūstu mieru.

Kādā naktī es vairs

nevarēju neiet.

Jau kuŗu reizi tu biji

asi glaudies pie vaiga,

saucis un aicinājis:

nāc līdz, nāc līdz!

Es nezināju,

cik tālu būs jāiet,

bet gāju.

Visu ceļu mūs sedza

tikai mākoņi

un zvaigžņu

sudraba skrandas.

No rīta

mēs iznācām klajumā,

nosaluši un tīri.

Tu paliki stāvam

un kļuvi par bērzu.

Un es vairs nespēju sekot.

VIENTULĪBAS

Klinšu ieskautā pusnaktī

līkstu

elles upes un

dzīves aukstās straumes

ūdeņos,

un tūkstoši tūkstoši

acu

gaida manu

veļu nakti.

Auto mani aizrāvis

līdz cilvēces robežām,

tur, sagruvušu

māju naglas

izrāvis,

es, projām

projām braucot,

atvelku atpakaļ

vientulības robežu.

Kalnu zobi*

izspļauj

vēja brāzmas,

ko priežu zari

pāršķeļ,

un ezers lok

savus krastus

kā nemirstīgs

dzīvnieks.

Sarāvies

dzīves čokurā,

atstāju

muguru brīvu

īstenības dūrienam,

kamēr

vecvectēvu vārdiem

runāju ar

Viņu.

* „Zāģu zobu” kalnu grēda ASV rietumos

Nē, tevi neradīja Dievs –

Tevi uztaisīja Pikaso

No pirmatnējās masas,

Lai, klausoties tavā balsī,

Visa pasaule pamostos

Ik rītu no jauna

Svaiga un sprauna.

Tavā balsī nav maigu nošu, –

Toties tikai tu proti uzdot

Mūsu dzīvītei toni –

Spalgu un košu.

Ikreizes, kad tu dziedi,

Liktos – pastardiena klāt

Un ir pienācis laiks

Dzīvei ardievas māt.

Bet tūliņ pēc tam

Pārņem bailes –

Bailes, ka debesīs

Nebūs gaiļu.

Es nezinu kāpēc

Tevi liek uz baznīcu smailēm

Vai tad tur augšā

Tev jāmodina pats Dievs?

Nē, tev jākāpj lejā,

Lai tavs ki–ker–gū

Izdzen letarģiju

Iz mūsu sejām.

Tev nebūs ganīt vistas,

Bet mūs – ar lielāku aklumu

Sistos.

PELIKĀNS 1988.

GADĀ

Motto:... –– Un otrs, —

turpināja strauss, —

pelikānam izdējusies

milzīgi savāda ola. Kad tā

izšķīlās, pelikāns tajā

ieraudzīja vēl vienu olu,

un tajā izrādījās vēl un vēl

viena, un vēl viena...

– kas tad galu galā bija

aiz visām šīm čaulām? ––

kāds jautāja. –... to

nevar zināt, ola šķiļas un

šķiļas vēl šobaltdien,

nabaga pelikāns jau

esot palicis drusku

dīvains.

Rimants Ziedonis, „Ola”

(Literatūra un Māksla,

1988. g, .5. aug.)

Nevis dainu dārzā,

nevis dīķī

uz akmens radzēm,

bet uz ampīra laika dīvāna

pelikānam izdējusies ola.

Bet tādēļ viņš nav dīvains,

kā dažs labs domā.

Viņš tikai, kā parasti,

nodarbojās ar pieminēšanu.

Viņš brauc ar sapņu kamanām

vēlā rudens dienā,

kad vēl nemaz nav sniegi lāgā,

pie vecā Johana Georga Hamaņa,

prūšu šamaņa,

jeb kā viņu dēvēja –

lielā ziemeļu māga,

kas nomira pirms divi simts gadiem

1788. gada 21. jūnijā.

Visiem ziemeļzemju putniem

būtu jāzin

kas ir lielais prūšu šamanis

Johans Georgs Hamanis.

Viņš vai pats pirmais šķēla savas krūtis,

lai līdz pat šim mirklim

barotu mūs ar savām asinīm.

Rimanta Ziedoņa vārdiem sakot,

viņš dēja to olu,

kas šķiļas vēl šo baltu dienu.

Galu galā, kā Hamaņa draugs Ģēte teica.

„Viss laicīgais ir tikai līdzība.”

Un apmēram tā saka arī Jaunās Derības vārdi.

Hamanis jau cienīja arī Veco Derību,

kuŗā tas tieši dzirdēja

Dieva vareno balsi.

Viņa Jēzus Kristus,

kā tam jābūt,

bij jūdu ķēniņš,

kā rakstīts bij uz krusta

Pieres vietā Golgātā.

Hamanis arī zināja kāda vara vārdiem,

kāds neatkārtojams skaistums katrai valodai.

Hamanis, šis neparastais šamanis,

prata arī latvisku,

ja ari bij dzimis Ķēnsberģē prūšos,

kur viņa laikā vēl daudzi runāja kursisku.

Viņš jau bija ari tas,

kas Kurzemē dzīvojis,

Vidzemē dzīvājis,

dažu labu gadu Rīgā pavadījis,

no kurienes tas aizbrauca uz Londonu,

Herderam lika

klausīties latviešu mēlē, dziesmās.

Hamanis bija tas pelikāns,

kas izdēja olu

no kuras izšķīlās Herders,

latviešu ļaužu, visu ļaužu, dziesmu

ienesējs lielajā pasaulē,

un no kuŗas, savukārt,

izšķīlās ola

ar Bichneru, Bīlenšteinu,

mūsu seno paražu

pirmajiem lieliem vācējiem,

un no kuŗas izšķīlās

Kārļa Kundziņa, Krišjāņa Barona,

Luža un Ulža Bērziņa olas

un, kas to lai zin

vai izšķilsies arī

Rimanta Ziedoņa ola.

Uz vecu ļaužu dziesmu grāmatu kaudzes

tup pelikāns.

Viņš ir nokāpis

no sava ampīra dīvāna.

Viņš ilgojas

pēc kāda cita pelikāna,

kas saprastu

par ko viņš domā un runā.

Viņš ilgojās pēc dīķa,

kuŗā tas varētu iebāzt savu knābi,

kam maiss ir piekabināts.

Tālāk nebij kur iet.

Daži lēkāja tāpat uz vietas.

Citi atgūlās zālē

un pa vecam

(pārdzīvojumu neatdzērušies)

vērās debesu tālē.

Pieklīda sienāzis

sīks kā Latvijas sīknauda.

– Es no spēlmaņu cilts!

Cēlies no zemgaļiem

vai sēļiem. –

– Ko tu vem...

Un tā tālāk, –

deklamēja Dzintars Sodums.

Ir četri no rīta:

pats iemīļotākais

rindiņu un pantu

pierakstīšanas laiks.

_ Kants nebija latvietis, –

saku kā pie sevis,

– bet senčos viņam

arī kurši. –

– Es nepiederu pie buršiem.

Mūks man pretī,

– bet esmu latvietis.

Numero Uno no Galēniem. –

Nez ko par savu raibo cilmi

būtu teicis Vecais pats

no Karalaučiem,

ja jau valdītu tāds

tautās dalīšanās laiks?

– kādā mēlē lai spēlē? –

prasīja sienāzis.

– Dziedi!

Kaut vai kā āzis. –

Bet tādā garā

tālāk nebij kur iet.

1994. g.3. nov.

Es kratos,

es kratos koka ratos

pa Rīgas bruģi

ar Uģi.

Birst āboli Pārdaugavā.

Zvirbuļi nīgri,

redzot tramvaja vienīgo aci,

taisa traci:

– knāb sūdā, knāb sūdā

kamēr silts. –

Gudrība, liekas, Zālamana.

Vanšu tilts, kā veļas knaģis,

kājas izplētis,

pētī Rīgas dāmu, Rīgas panorāmu,

kas krāmu tirgū tirgojas

ar cilvēku dvēseļu skrandām.

Šai pilsētai

viss būtu jāšuj no jauna.

Jāveŗ acī diegs ar joni,

jādiedz, jāgludina,

lai iznāk

mazās Parīzes fraka.

Bet smaka,

jā – smaka,

tā  j ā i z v ē d i n a.

DEKLINĀCIJA PAR

Būtu kaut kas jādara.

Būtu kaut kas jādara.

Tu prasi.

Būtu kaut kas jādara.

To.

Ko varu.

Būtu kaut kas jādara.

Tad jāvar.

To.

Būtu kaut kas jādara.

Varu.

Saņemt. Dot.

Darīto. Nedarīto.

Arī to.

Būtu kaut kas jādara.

Kas pateikts?

Prasība.

Ir rakstīts.

Kāds patiess darbs. Tāds.

Ir.

Vai mans?

Tavs?

Darbs dara. Arvien.

Gan vēl.

Arī.

Ir nepiepildamība.

Iespējamības neiespējamas.

Tomēr.

Darbs dara.

Ir darbs.

Nu teicu.

Ir tāds laiks –

no mākoņiem eņģeļi krīt

un paša nelabā ragi

pazib svētītā pierē.

Ir tāds laiks –

mēs esam melni šodien,

vai balti celsimies rīt?

No mākoņiem eņģeļi krīt

un apšķiežas dubļos,

bet mēs rītdienu savu

izmainām viegli

pagātnes rubļos.

Ir tāds laiks –

no mākoņiem eņģeļi krīt.

– Vai spēsim piedzimt

no jauna rit? –

Ne jau tevi es pazaudēt spēju,

ne jau tevi atrast kāds var. –

Tāda ir smilga, ko iešūpo vēji,

un kas sauli ar mākoņiem skaŗ.

Ne jau diena nes dzīvību tālāk,

ne jau stundas atpakaļ ved –

dzeloņa sīvumu asumam pāri

senas gaismas sedzene sedz.

Uzdzirkst bērza tāss tālīnā gaismā,

uzdzirkst un izdziest vakaram līdz.

Kādreiz izdeg pat sveķaina pagale,

ja tai mūžība neatdzirkst līdz.

*

Saulei mostoties atveŗ acis

sargātājputns:

ritenis, ritms, rite.

Piekļauties spārniem, saliektu kaklu,

svētelis noliecas rītam,

kā koka karotes sitot,

tas aicina sauli. Uz šļūdoņa pamesta akmens

pļavas vidū stāv Dievs

uz izdala gaismu –

*

Rīts jau paguvis apaut kājas,

un nāk pār kalnu. Nāk,

un vesela pļava tam matos.

Mūsu pleci atvilgst,

ausis dzird, kā Drustos sazvanās

ziedi, acis – kā pļavas audumu

aizsargā baltie spārni. Vel, mūsu acis,

ceļa atpakaļredzīgas,

simtszāļu rasā!

Eglei dārza malā vecums zaros –

tikai galos vēl skujas turas,

tikai pašā galotnē sīks čiekurēns –

mana egle – māte, vecmāmiņa.

Mājai logi nošļukuši,

nolīkuši pakši,

smilgas skatās skurstenī –

dzimtā vieta –

mana nevarīgā māte, vecmāmiņa,

pamestais bārenis – mans bērns.

Kā lai no tevis bēgu,

sevi nodevēju nesaukusi?

Kā lai tevi pametu,

nepametusi sevi?

Kādreiz rudeņi bij mierīgi.

Apzeltīti, apsudraboti –

pērļaini rasoti, sarkaņoti.

Tīrumu pēdējo vagu galos,

varēja aprunāties ar zirgiem,

paraudzīties dzērvju kāšos – debesīs.

Ja nevaļīgais ziemeļrietenis izbēra

pirmos baltos ziemas putraimus –

dzirdēju gāršā birušo lapu valodu.

Rudeņus svētīja veļi un pūces.

Nakšu miglā viņu acis bij skaidras,

redzēja manu maizi un mīlestību.

Svešumā mani rudeņi ir akli.

Te nav manu tīrumu, ne gāršu, ne veļu.

Te ir tikai sabradātie indiāņu kapi.

MODERNĀ PILSĒTA

Mūsdienu pasaka

Par pajumti pašiem bij jādomā,

kad svešumā satikās ceļinieki,

jo dzīvot var brīvi tikai tā,

kad jāslēpj nav bēdas, kad atļauti prieki.

Un būvēt tie iesāka Jaunā Gaitā:

pēc nama drīz pacēlās nams;

un nu jau to divi simti ir skaitā,

brīvs ceļš kad uz dzimteni saredzams!

Un notika brīnums kā pasakās:

ar spārniem, šais namos rastiem,

drīz pilsēta zemē nolaidās

uz abiem Daugavas krastiem!