Andrejs Holcmanis

VECRĪGA LAIKU MAIŅĀS

 

1. Vecpilsēta − dzīves vieta vai sabiedrisks centrs?

 

Rīgas Vecpilsēta pēc izcelsmes ir tipiska viduslaiku pilsēta, šodien neliela 50 ha ar zaļumu loku izolēta saliņa lielpilsētā Rīgā.

Neraugoties uz šī pilsētbūvniecības pieminekļa homogēno apbūvi, Vecrīga šodien kā pilsētas sastāvdaļa ir pretrunu pilna. Kopš zemes nocietinājumu sistēmas nojaukšanas 19. gs. vidū tā ir bijusi padota visām augošas pilsētas izraisītajām dzīves pārvērtībām. Zināms sastinguma periods iestājās padomju varas laikā. Šodien, kad dzīvi virza jauni ekonomiski stimuli, pārvērtības kļūst vēl straujākas.

Sen jau aizgājis tas laiks, kad Vecrīga bija romantikas pilna, kā to savās atmiņās par 19. gs. pirmo pusi apraksta lieltirgotājs Bīnemanis. Tad šeit vēl dzīvoja ap 20 000 cilvēku, kuru ikdienas dzīve galvenokārt norisa zemes vaļņu ieslēgtajā daļā. Pamošanās no smago ormaņu ratu rīboņas, gājieni uz darbu (nereti brauciens karietē) vai bērniem uz skolu un atpakaļ, dzīva tirdzniecība ielās un ostmalā dienas vidū, pulcēšanās ģimenes lokā vai ciemošanās pie paziņām vakaros, teātra apmeklējumi − viss norisa šaurā telpā. Tikai svētdienās varēja iziet pastaigāt pa vaļņiem vai izbraukt ārpus pilsētas zaļumos.

Šodien Vecrīgā dzīvo tikai ap 5500 cilvēku, un šis skaitlis nepārtraukti samazinās. Vai šie cilvēki apzinās sevi kā kopumu, kam lemts savu ikdienu pavadīt vēsturiski interesantā un daudzveidīgā vidē? Domāju, ka nē. Un ne tikai tādēļ, ka šie ļaudis izkaisīti pa atsevišķiem dzīvojamiem namiem, kuru Vecrīgā nemaz tik daudz nav palicis. Galvenā ir to nesaderīgā izcelsme un kultūras līmenis. No pirmskara iedzīvotājiem palikuši tikai nedaudzi. Lielākā daļa Vecrīgas iedzīvotāju bija vācu tautības, kas aizbrauca no Rīgas pēc Hitlera aicinājuma 1939.-1940. gadā. To vietā pēc kara ieradās „laimes meklētāji” no austrumiem, ar prieku iemitinādamies brīvajos, nereti jau apmēbelētajos dzīvokļos. Tie ir tie paši, kas visus šos gadus, nebūdami saimnieki (visu namu nacionalizācija!), neko nav darījuši, lai sakārtotu savu vidi, bet to nolietojuši, metot kārus skatus uz jaunceļamajiem dzīvojamiem rajoniem ārpus pilsētas centra. Manuprāt, visai vientuļi Vecrigā jūtas arī nelielais radošo profesiju pārstāvju (arhitektu, mākslinieku u.c.) skaits, kaut arī Vecrīgas vide tiem ir tuva un mīļa!

Kas tad patreiz ir Vecrīgas galvenā funkcija? Pēdējos 150 gados pārveidotās un no jauna uzceltās ēkas liecina par straujām funkciju izmaiņām. Šeit vēl ir daudz dzīvojamo namu, bet ne vienmēr tajos dzīvo. Nepārtraukti uz dzīvokļu likvidācijas rēķina palielinājies dažādu iestāžu un uzņēmumu skaits. Vēl ir nedaudzas noliktavas, bet tiešam uzdevumam tās vairs nekalpo. Pagājušā gadsimta beigās, 20. gs. sākumā cēla bankas un namus ar veikaliem apakšstāvos un kantoriem augšstāvos. Trīsdesmitajos gados uzbūvēja lielo Finansu ministrijas biroju namu, Latvijas armijas preču namu. Kādreiz Vecrīgā bija simtiem nelielu šūšanas, galdnieku, mehānisko darbnīcu, malkas tirgotavu. Tirdzniecība sevišķi uzplauka pirms 1914. gada − pirmā pasaules kara.

Skaitļi rāda, ka patlaban pēc platībām visvairāk telpu aizņem biroji un pārvaldes iestādes, tad seko tirdzniecība un cita veida apkalpe (restorāni, kafejnīcas), kultūras iestādes (muzeji, teātri, koncertzāles u.c.), zinātniskas iestādes, vispēdīgi nelielas ražotnes un komunālie uzņēmumi.

Pēdējos pāris gados Vecrīgā strauji atgriežas padomju laikā likvidētās bankas, tiek iekārtoti jaundibināto firmu kantori, izbūvēti nelieli veikaliņi, saloni, kafejnīcas, bistro, restorāni (pa lielākai daļai iepriekšējās, padomju laikā pamestās vietās). Šīs pārmaiņas ir tik aktīvas, ka gribētāju vidū rodas ne tikai sacensība, kurš iekļūs Vecrīgā, bet arī sākas konkurences cīņa par izdzīvošanu. Tā, piemēram, 1914. gadā sasniegtais ēdināšanas uzņēmumu rekordskaitlis − 65 restorāni, kafejnīcas, traktieri, bufetes − pēc ilga, stagnācijas un atpakaļejas laika ir jau pārspēts − šodien Vecrigā ir ne mazāk par 80 šādu uzņēmumu. Liekas, drīz sāksies to bankroti!

Par nožēlu, vidusmēra pilsonim un pašiem Vecrīgas iedzīvotājiem Vecrīgas veikali, restorāni, kas ir dārgākie un lepnākie, nav pieejami, kaut arī tas atbilst pilsētbūvnieku teorētiskajām vēlmēm.

Tā kā ir atjaunotas un uzceltas vairākas viesnīcas, Vecrīgā netrūkst ārzemnieku, kas ierodas ne tikai tirdznieciskos darījumos, bet arī kā tūristi. Vasarā Rīgā regulāri iebrauc tūristu kuģi no Vācijas, Zviedrijas, Somijas, to pasažieri vienmēr apmeklē Vecrīgu.

Nekad agrāk Vecrīgā nav bijis tik daudz vasaras kafejnīcu. Īpaši izdevīgas tām ir pēc kara postījumiem neapbūvētās apzaļumotās kvartālu daļas un laukumi. Tajos saplūst daudz ļaužu, pārsvarā tūristi un ārzemnieki. Ielu stūros un laukumos muzicē pensionāri un mūzikas skolu audzēkņi.

Vecrīgas ielas un laukumi tiešām pievelk ļaudis. Jāsaka, ka te vērojamas sabiedrības dzīves ārējās formas. Vecrīgu piepilda arī daudzi ierēdņi, un iestāžu apmeklētāji, taču tie saplūst ar pūli, kurā vietējie iedzīvotāji atrodas mazākumā.

Lielo apmeklētāju pieplūdumu pavada automašīnu straumes. Protams, Vecrīgā nav atļauts iebraukt tūristu autobusiem, tāpat jau ilgāku laiku pastāv caurlaižu sistēma. Tomēr augstas klases automobīļu skaits Vecrīgas ielās nemazinās. Tam par iemeslu ir visumā liberālā caurlaižu izdošanas kārtība − uz īsu laiku iebraukt atļauj daudziem. Tomēr pats galvenais − veikli rocīgiem nekāda caurlaižu cena nevar būt par augstu. 

Nevar noliegt, ka Vecrīgas ielas pilnīgi bez automašīnām liekas tukšas. Tas tādēļ, ka vēl nav izveidots plānotais gājēju tīkls un to aprīkojums, un platākās Vecrīgas ielas un laukumi ne vienmēr un visur ir funkcionāli noslogoti. Varbūt vēlāk vajadzētu ielaist Vecrīgā tikai ierobežotu apgādes automašīnu skaitu? Tam gan ir viens priekšnoteikums − ārpus Vecrīgas iekārtojamas pietiekoši plašas un ērtas auto novietnes.

Vakaros Vecpilsēta kļūst tukša. Nav ne gājēju, ne arī automašīnu. Vakuumu, kas rodas pārāk mazā pastāvīgo iedzīvotāju skaita dēļ, nespēj atsvērt nelielais Vecrīgas koncertzāļu, teātru un citu vakara un nakts sabiedrisko vietu skaits. Šādā izmirušā pilsētā atrasties nav omulīgi, un kaut arī Vecrīga nav pilsētas muzejs, tik krasā dienas un nakts apdzīvotības starpība kļūst par grūti atrisināmu problēmu. Vai ir iespējams pakāpeniski iegūt jaunus iedzīvotājus, paceļot vēsturisko dzīvojamo namu ērtību līmeni? Vai augstās dzīvokļu īres maksas spēs sacensties ar tiem ienākumiem, ko denacionalizēto namu īpašnieki un to mantinieki gūst no telpu iznomāšanas firmām?

Vecrīgas funkciju savstarpējās attiecības vēl mainās. Iet mazumā ne tikai dzīvokļu, noliktavu un ražošanas uzņēmumu skaits. Samazinās arī peļņu nenesošo kultūras un zinātnes iestāžu apjomi. Izzūd primārā tirdzniecība un apkalpe. Šo procesu regulēt gandrīz nav iespējams. Tā kā pilsēta un valsts patreiz ir nabagas, arī tās no saviem īpašumiem, kuru Vecrīgā nav mazums, grib gūt peļņu un nonāk konfliktā ar pieminekļu aizsardzību.

Paliek vēl kāda joma − valsts un pilsētas pārvalde un reprezentācija. Šīs funkcijas gandrīz vienmēr ir mitinājušās Vecpilsētā. Valsts prezidenta kanceleja (Rīgas pils), parlaments (Saeimas nams) atrodas tradicionālās telpās. Teorētiski ir diskutēts par Rīgas pilsētas valdes atgriešanos Vecrīgā, no kuras tā aizgāja 20. gs. 30 gados. Kādreizējais pilsētas centrs − Rātslaukums ir pēdējā kara laikā izpostīts. Vecrīgas reģenerācijas projekta autori (arhitekti) lolo cerības atjaunot kādreizējo Rātsnamu ar piegulošām ēkām (to skaitā varētu būt jau pirms otrā pasaules kara iecerētais pilsētas biroju nams) un reprezentācijas telpas izvietot atjaunojamā Melngalvju namā. Priekšdarbi šim pasākumam jau ir uzsākti. Ja tas izdotos, tad šis pilsētas pārvaldes komplekss Vecrīgas laukumu sistēmā ienestu tik trūkstošo pilsētas varas simbolu, un būtu dabiski, ja ap to grupētos sabiedriska rakstura apakšcentri. Tātad − virzība no pilsētas kopumā uz pilsētas pārvaldes un sabiedrisko funkciju izlasi − ir Vecrīgas attīstības līnija, kas kompensē ierastās mājokļu jomas zudumu.

 

2. Restaurācija, reģenerācija un jaunceltnes Vecrīgā

 

Nu jau vairāk nekā 10 gadu pagājis, kopš Vecrīgas atjaunošanas darbi guva ne tikai teorētisku pamatu, bet arī izvērsās tīri praktiski. Pirmkārt − 1983. gadā tikai apstiprināts pēc Austrumeiropas pilsētu atjaunošanas pieredzes izstrādātais Vecrīgas reģenerācijas projekts. Otrkārt, 1982. gadā aktīvu Vecrīgas arhitektūras pieminekļu restaurāciju uzsāka poļu restauratoru firma PKZ.

Tiesa, pēdējās darbība ir aprāvusies līdzekļu trūkuma dēļ, taču šajā laikā ir restaurēti ne tikai vairāki desmiti interesantu senatnes pieminekļu, galvenokārt kultūras iestāžu izvietošanai, bet arī papildināts mūsu priekšstats par Rīgas seno profāno arhitektūru vispār. Par to arī sīkāk.

Kad pagājušā gadsimta beigās sāka rasties interese par pagātnes mantojumu, vispirms uzmanību pievērsa izcilākajām celtnēm. No dzīvojamiem namiem (tajos pēdējā laikā atradumu ir bijis visvairāk), popularitāti ieguva Reiterna un Dannenšterna nami Mārstaļu ielā (jau stipri pārbūvētā veidā!), vairāki Kr. Hāberlanda celtie pirmie īres nami, arī nedaudzas viduslaiku ēkas (piemēram tās, kas pazīstamas ar Trīs brāļu nosaukumu). Arī vēlāk, 20. gs. 30. gados, kad dažus apcerējumus par Rīgas interjeriem publicēja Pauls Kampe, bija maz ziņu par baroka un klasicisma interjeru veidojumu. Bija atrasti pāri par desmit barokālu ģipša plafonu, daži liela formāta žanra vai omamentāli griestu gleznojumi (t.s. „Sābas ķēniņiene,” ko iebūvēja 1941. gadā nodegušajā Jakša tirdzniecības namā Svērtuves ielā, līdzīga rakstura koka griesti no nama Miesnieku ielā 12, kurus pārcēla uz Rīgas pili). Arī pēckara laikā atradumu bija maz (arhitekta Gunāra Zirņa 1956. gadā atrastais griestu gleznojums Tirgoņu ielā 10, nelielu namiņu Trokšņa ielā nojaucot, pamanītie gleznojumi uz blīviem koka griestiem, sienu gleznojumu atliekas Laipu ielā 5).

Papildinot arhitektūras pieminekļu sarakstus 1955. un 1967. gadā, pamatojoties uz ārējo apskati, nevis pētījumiem, tajos ieslēdza ap 70-80 Vecrīgas ēku. Sarakstus sastādot, necilākajām ēkām veltīja maz uzmanības.

Kad darbu uzsāka firmas PKZ pētnieki, kuru rīcībā nodeva pilnīgi atbrīvotas ēkas, rūpīgās pārbaudēs atklājās, ka seno Rīgas ēku interjeri ir bijuši daudz bagātāki, nekā likās. Pētījumiem paplašinoties, lieli panākumi bija arī republikas Restaurācijas institūta izpētes grupai Pētera Blūma vadībā, kas, institūtam likvidējoties, pārvērtās vairākās patstāvīgās izpētes firmās.

Jau iepriekš varēja nojaust, ka nami, kuriem nav gājis pāri 19. gadsimta otrās puses pārbūvju un kapitālo remontu vilnis, savas vienkāršās ārējās arhitektūras dēļ, salīdzinājumā ar eklektikas laikmeta bagātajiem fasāžu noformējumiem, varētu būt mazāk skarti. Toreizējā Rīgas arhitektūras pieminekļu aizsardzības inspekcija darba vajadzībām sastādīja šādu potenciālo arhitektūras pieminekļu sarakstu ar apmērām 100 ēkām, kurām vajadzētu pievērst īpašu uzmanību.

Atklājumu skaitā bija: aiz vēlākā apšuvuma slēpti koka griesti ar atklātām, dažkārt profilētām sijām, parasti ar renesanses un baroka stilā veidotiem ornamentāliem apgreznojumiem, sienu un griestu gleznojumi uz apmetuma (vēlāk aizkrāsoti vai vēlreiz apmesti), sākot ar vienkāršākiem omamentāliem rakstiem un beidzot ar žanra gleznojumiem franču manierē vai Itālijas ainavām (Mencendorfa nams Grēcinieku un Kungu ielas stūrī, tagad Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja filiāle). Izrādījās, ka arī eklektikas laiks mīlējis sulīgus sienu un giestu apgleznojumus, un tikai vēlāk tos aizsedzis balsinājums vai daždažādas izcelsmes tapetes.

Diemžēl restaurācijas darbi Vecrīgas objektos ir gandrīz pilnīgi apstājušies (vienīgais PKZ restaurējamais objekts ir Dannenšterna nams Mārstaļu ielā 21). Taču pārbūves Vecrīgas namos notiek, galvenokārt izbūvējot dažādu firmu biroja telpas. Namu izmantotājiem, vai tie ir nomnieki vai īpašnieki, ir obligāti jāfinansē interjeru izpēte. Ja arī patreiz steigas un naudas trūkuma dēļ, nav iespējams jaunatklātos gleznojumus un citus apdares elementus restaurēt, tie tomēr tiek fotografēti un fiksēti, parasti aizsegti ar viegli nomazgājumu krāsojumu, tos iekonservējot.

Materiālu ir tik daudz, ka būtu lietderīgi pētījumu rezultātus apkopot un papildināt Rīgas arhitektūras un mākslas vēsturi ar jaunām nodaļām.

Jaunas atziņas rodas arī jautājumā par Vecrīgas telpisko reģenerāciju (profesionāls termins, kas apzīmē zudušu vērtību atjaunošanu).

Vecrīgas reģenerācijas projektā nebija paredzēts atjaunot visas 1941. un 1944. gadu karadarbībā nopostītās ēkas. Par obligātu tika uzskatīta bijušā Rātslaukuma − Vecrīgas vēsturiskā centra atjaunošana, tiesa, gan neskarot pēc kara uzceltos un visai neiederīgos Tehniskās universitātes laboratoriju korpusu un Latviešu strēlnieku muzeju. Pārējai Vecrīgas teritorijai tika ieteikti divi telpiskās veidošanas paņēmieni: pirmkārt aizpildīt nejaušos robus kvartālu un ielu apbūvē vietās, kur trūkst vienas vai vairāk ēku, otrkārt − atstāt brīvas vairākas pēc kara apzaļumotās t.s. jaunās telpas ārpus vissenākā viduslaiku kodola (galvenokārt gar Meistaru, Kalēju un Minsterejas ielām, kur bija tecējusi Rīgas upe), jo tur ēkas bija uzceltas tikai pēc 16. gadsimta (t.s. starp-vaļņu zona), lai neaizsegtu skatu uz bijušo viduslaiku aizsargmūra līniju, un ienestu Vecrīgas blīvajā apbūvē „atelpu” kontrastā ar šauro, sablīvēto ielu telpu. 

Pamatojoties uz valdības un Saeimas pieņemtajiem likumiem, Rīgas pilsētas Dome ir atjaunojusi un vēl atjauno zemes īpašuma tiesības agrākajiem īpašniekiem vai to mantiniekiem. Kaut arī daudz īpašumu Vecrīgā piederēja vācu tautības pilsoņiem, kuriem 1939.-1940. gadā aizbraucot no Latvijas tika izmaksāta kompensācija, tomēr pārpalikušo pretendentu uz zemesgabaliem nav mazums. Tā kā šo īpašumu atgūšana notiek bez ierobežojumiem, nerēķinoties ar Vecrīgas reģenerācijas projekta iecerēm, nepieciešama viedokļu saskaņošana. Jāpiezīmē, ka kompensētie zemesgabali var pāriet valsts īpašumā. Bez tam Vecrīgā ir vēl daudz pilsētas zemju, un ir jāpanāk vienprātība to tālākajā izmantošanā.

Šovasar Rīgas pilsētas valde ir pieņēmusi lēmumu, ka zemes gabalu robežas ir jāatjauno stāvoklī uz 1940. gadu. Šī lēmuma izpilde saduras ar zināmām neskaidrībām, nerunājot par pretrunām ar Vecrīgas reģenerācijas projektu.

Tā, piemēram, 1940. gadā bija sagatavoti būvlaukumi divu lielu sabiedrisku ēku celtniecībai Vecrīgā. Starp Rātslaukumu un Daugavas krastmalu bija nojaukti 4 apbūves kvartāli ar vairāk nekā 16 ēkām, lai celtu Rīgas pilsētas biroju namu. Tā tad − zemesgabali jau toreiz bija apvienoti. Otrai jaunceltnei − Pasta krājkasei bija atbrīvots būvlaukums starp Vaļņu, 13. janvāra, Staļļu un Kalēju ielām, paredzot šajā vietā slēgt Rīdzenes ielu. Arī šeit bija nojauktas ēkas uz 8 agrākajiem zemesgabaliem.

Ievērojot tagadējo nostādni par Vecrīgas telpisko reģenerāciju, šādu lielu ēku celtniecība uz apvienotiem zemesgabaliem nebūtu pareiza. Tā tad − vajadzētu atgriezties pie zemesgabalu robežām pirms 1940. gada.

Otrā nesaskaņa ar Vecrīgas reģenerācijas projektu ir tā, ka atbilstoši valdes lēmumam drīkstētu aizbūvēt arī tādus brīvus laukumus, kam, visumā ir pozitīva nozīme.

Lai novērstu šīs pretrunas, Vecrīgas reģenerācijas projekta autori kopā ar Rīgas pilsētas pieminekļu aizsardzības inspekciju ir izstrādājuši priekšlikumus, lai samierinātu abus pretējos viedokļus. Izzīmēta Vecrīgas plāna shēma, kurā ietverti tris zemesgabalu veidi, kas 1) apbūvējami bez iebildumiem, 2) atrodas pēckara jaunceltņu tiešā tuvumā jeb daļēji zem tām, un kuriem vispirms izstrādājams kopējs apbūves projekts ar robežu maiņu, 3) nav apbūvējami, lai saglabātu pēc kara iekārtotos pilsētas skvērus un apzaļojumus un dažas „brīvas telpas.”

Apstiprinot šādu shēmu, varētu novērst domstarpības ar zemesgabalu īpašniekiem, kā arī ierosināt izmaksāt kompensāciju tiem īpašniekiem, kuru zemesgabali vispār vai tuvākā nākotnē nav apbūvējami. Daļa no šiem zemesgabaliem pilsētai būtu jāatpērk savām vai sabiedrības vajadzībām.

Salīdzinot šo shēmu ar reģenerācijas projekta zīmējumiem, neapbūvēto telpu platības ir samazinājušās. Par dažu vēl atstāto „brīvo telpu” apbūves lietderību nākotnē vēl varētu diskutēt. Vecrīgas reģenerācijas projekts grib saglabāt iespēju vietumis, piemēram, gar Minsterejas ielu, kā arī bij. Rīgas pirmās ostas rajonā blakus Vecpilsētas laukumam, parādīt Rīgas pirmsākumus un visduslaiku robežas visiem saprotamā veidā.

Un pēdējais šajā pasausajā pārskatā − par to, kādā veidā Vecrīgā būvēt jaunceltnes.

Daži principi ir jau izteikti Vecrīgas reģenerācijas projektā. Tie ir − jaunceltnēm jāiekļaujas agrākajās zemesgabalu robežās, to apjomiem, jumtu formām un arhitektūrai jāharmonē ar apkārtējām ēkām.

Pirmais priekšnoteikums tagad, pēc īpašumu tiesību atjaunošanas, ir it kā pašsaprotams. Tikai padomju laikā, kad visa zeme piederēja pilsētai, par parastu bija kļuvusi atkāpšanās no agrākajām ģeodēziskajām ielu līnijām un zemesgabalu robežām, kā arī pēdējo apvienošana (RTU jaunceltnes!). Tiesa, arī Ulmaņa laikos, kad valsts plānoja Vecrīgu padarīt par latvisku pārvaldes centru, bija pasākta zemesgabalu atpirkšana un apvienošana, ielas vietumis tika regulētas un paplašinātas. Protams, arī tagad pastāv iespēja atpirkt kaimiņa zemesgabalu, lai uzbūvētu lielāku, varbūt pat ekonomiskāku celtni, bet Vecrīgas īpašais pilsētbūvniecības pieminekļa statuss dod pieminekļu aizsardzības iestādēm tiesības šos procesus regulēt un apstādināt.

Rīgas vecpilsētas raksturīga pazīme ir arhitektoniska daudzveidība. Nav nemaz tik daudz viduslaiku ēku (izņemot baznīcas), renesanses un baroka celtņu, samērā vairāk ir atstājis klasicisms, bet visvairāk Vecrīgā ir pēdējos 150 gados celto ēku. Pakāpeniski ir palielinājies ēku lielums (zemesgabalu apvienošana) un augstums (kopš 19. gadsimta vidus to regulēja Rīgas būvnoteikumi, kas bija spēkā līdz 1944. gadam). Eklektisko un 20. gadsmita ēku Vecrīgā ir gandrīz puse. Tagad jau esam pie tām pieraduši, tāpat kā pie Ulmaņa laika lielajām jaunceltnēm (Finansu ministrija, Armijas ekonomiskais veikals). Tendence palielināt ēku apjomus turpinājās arī padomju laikā. 60.-70. gados, uzplaukstot funkcionalismam, Vecrīgā ir parādījušies stipri disonējuši svešķermeņi (3. vidusskola, pirts „Varavīksne,” jau minētais RTU laboratoriju korpuss).

Pēc Vecrīgas aizsardzības zonas nodibināšanas 1967. gadā, tāda „radoša” brīvība vairs netika pieļauta. Arī arhitekti to saprata, un 1970.-1980. gados ir uzceltas ēkas, kas vai nu pārliecinoši pielāgotas apkārtējai videi vai arī kopē kādreizējās nopostīto ēku fasēdes.

Lai vēl vairāk regulētu Vecrīgas jaunceltņu ārējo veidolu un ielu ainavu, 1993. gadā tika izstrādāti un apstiprināti „Pilsētbūvniecības pieminekļa Vecrīgas apbūves noteikumi.” Šo noteikumu uzbūve un saturs lielā mērā ir aizgūti no agrākajiem pirmskara Rīgas būvnoteikumiem un papildināti ar punktiem, kas izriet no pieminekļu aizsardzības likumdošanas un prakses.

Arhitektūra kā māksla ir pakļauta attīstībai. Nav izslēgts konflikts starp autoru un saskaņojošām instancēm. Es personiski esmu par progresu arhitektūrā, nevis agrāko arhitektūras formu atkopēšanu vai stilizāciju. Laba modernā arhitektūra var teicami iekļauties vecpilsētas vidē. Kā pozitīvus piemērus no šodienas prakses var minēt dažus rekonstruētos Vecrīgas veikalus un kafejnīcas. To īpatsvars vēsturiskajā ēkas fasādē nav liels, bet liecina, ka ar izkoptu detaļu arī veselas celtnes varētu sasniegt augstu līmeni.

Un tomēr, var būt izņēmumi, un tiem jābūt. Viens no tuvākā laika nozīmīgākajiem pasākumiem ir sākumā pieminētā Rātslaukuma kompleksa atjaunošana. Iecere ir plaša − atjaunot Rātsnama apbūvi pirmskara veidā. Šīs ieceres galvenais mērķis ir atveidot zudušo pilsēttelpu − Vecrigas centrālo telpisko dominanti. Ir nolemts Melngalvju namu ar tam piegulošo Švābes namu (celts 1890. gadā) uzbūvēt tieši tādus, kādi tie bija pirms nopostīšanas 1941. gada 28. jūnijā. Teorētiski jau varētu šīs vēsturiskās celtnes atveidot stāvoklī uz kādu iepriekšējo periodu (zinām, ka Melngalvja nams savu galīgo apjomu un fasādi ieguvis vairākās pārbūvēs), tāpat organizēt šo laukuma telpu ar līdzīgi izvietotām modernām celtnēm. Taču Rīgas Rātslaukuma semantiskais veidols nav atdarināms, atkāpjoties no daudzkārt attēlos fiksētā un ļaužu atmiņā palikušā reālā apbūves stāvokļa pirms izpostīšanas.

Tas arī ir iemesls, kādēļ šajā gadījumā ir runa par gandrīz 100% kopiju. Var nedaudz mainīties laukuma dziļumā izvietoto mazāknozīmīgāko apbūves elementu apjoms un arhitektoniskā apdare.

Līdzīgs pasākums ir noticis Vācijas pilsētā Hildesheimā, kur nopostītā tirgus laukuma vietā pēc kara vispirms iebūvēja modernas celtnes. Pateicoties iedzīvotāju aktivitātēm, nesen tās ir nojauktas, uzceļot agrāko seno ēku kopijas, tai skaitā ļoti slaveno Kaulu izcirtēju amata namu (Knochenhaueramtshaus) − pat agrākajā koka konstrukcijā!

Rātsnama atjaunošana tuvākā laikā nav iespējama, jo tad būtu jānojauc Rīgas Tehniskās universitātes laboratoriju korpuss. Tā ir viena no Vecrigas videi vismazāk piemērotākajām pēckara ēkām, taču materiālu apsvērumu dēļ jānogaida. Attiecībā uz Rātsnamu labāks būtu tā veidols pirms 1850. gada, kad vēl nebija arhitekta J.D. Felsko uzceltā pasmagā trešā stāva.

Turpinot Vecrīgas apbūves papildināšanu ar trūkstošajām celtnēm, paralēli varētu eksistēt divi paņēmieni: vēsturikajā vidē harmoniski iekļauti jaunveidojumi un vērtīgāko vēsturisko celtņu atdarinājumi vai kopijas.

 

Administratīvā ēka Kungu un Peldu ielu stūrī.

Šīs ēkas ieeja.