JG200 Juris Silenieks. Atceres un pārdomas par Vircburgas latviešu nometni un tās teātri

Juris Silenieks

TEĀTRIS UN DZĪVE

Atceres un pārdomas par Vircburgas latviešu nometni un tās teātri.

Gandrīz kā Siāmas dvīņi, kas savienoti nevar dzīvot un atšķirti mirst, māksla un dzīve arī viena otru izslēdz un papildina. It bieži nākas sastapties ar paradoksālo pieņēmumu, ka māksla aizsteidzas priekšā notiekošajam un kļūst volens nolens it kā pareģotāja, sajaucot, kas šķietami ir un varētu būt, kas pieredzēts un kas iedomāts. Itāliešu lugu rakstnieks Pirandello, un pa laikam arī mūsu pašu Zīverts, nodarbojas savās lugās ar īstenības un ilūziju saskari, un mijiedarbību, to nešķiramību un reizēm neatšķiramību, un kur vienmēr paceļas jautājums par sakarību starp to, kas notiek uz skatuves un to, kas nepieder pie teātŗa. Vai māksla imitē dzīvi, vai varbūt šīm divām realitātēm nav jābalstās vienai uz otru, lai apliecinātu savu īstenību. Šie ir jautājumi, kas vienmēr nodarbinājuši cilvēka prātu un var kļūt visai akūti kritiskos apstākļos. Franču rakstnieks un filozofs Žans Pols Sartrs (Jean Paul Sartre) stāsta par saviem teātŗa uzvedumiem gūstekņu nometnē, kad sakautās Francijas kaŗavīri, pazemoti, loloto cerību piekrāpti, mēģināja skatīties dzīvei acīs, to apliecināt, aizstājot nožēlojamo nometnes eksistenci ar pašu radīto skatuvisko realitāti, ko viņi veidoja paši ar savām lugām, protams, reizē būdami aktieŗi un skatītāji. Albērs Kāmī (Albert Camus) un citi rakstnieki-domātāji it bieži jautā, vai skatuviskā realitāte nav īstāka par to, kas skatuvisko noliedz kā nozīmīgu pieredzi. Hamlets teica, ka pasaule ir skatuve un, protams, skatuve ir pasaule, ko cilvēks pats ir radījis pēc sava plāna, bet kur tās radītājs nav vienīgais noteicējs. Šādi un līdzīgi jautājumi, protams, arī atšķirīgi, rodas raugoties atpakaļ uz latviešu teātri Vircburgā. Nāk prātā vecu vecie mīti mūsdienu ielogos.

Apstiprinot teicienu, ka cilvēks ir homo ludens, ko Anšlavs Eglītis tik izteikti ilustrē savā lugā Cilvēks grib spēlēt, teātris Vircburgas nometnē iesākās tikpat kā vienlaicīgi ar pašu nometni. Cilvēkam nepietiek ar tiešo apkārtnes īstenību, viņš grib to saprast, no tās izraujoties. Tāda jau ir laikam visas mākslas būtība, balstīta uz cilvēkam nepieciešamām garīgām vērtībām. Un Vircburgas latviešu teātŗa gaitu arī varētu daļēji skatīt no perspektīvas, kas veidota īstenībai un illūzijām saplūstot. Videi, šķiet, šinī gadījumā ir svarīga loma, tāpat kā lomu spēlētājiem cilvēkiem, kas to darīja neparastās skatuves iekārtās. Dekorācijas bija tik uzmācīgi reālas, ka tās pazaudēja savu realitāti un kļuva sirreālas. Patālākā pagātne mirgoja ēdeniskā gaismā, tuvākā izlikās kā murgs, no kā nevarēja atkratīties. Nākotne bija tikai cerības bez realitātes dimensijas. Šādos apstākļos teātrim bija jāuzrodas.

Vircburgas latviešu teātris uzsāka savu darbību līdz ar Vircburgas centrālās nometnes organizēšanos, kad ieradās pirmie bēgļi pārsvarā no tās Austrumeiropas daļas, ko sabiedrotie atdeva Padomju Savienībai.

Kā daudzās citās vietās, bēgļu nometnes organizējās kā pagadījās bez kāda globāla plāna, vismaz tā tas izlikās no nogurušo un neziņas nomākto latviešu bēgļu perspektīvas. Ģimenes un paziņas, kas bija izšķirtas Lielvācijas agonijas beigu posmā, mēģināja sasaukties, bet lielākā daļa latviešu bēgļu, sūtīti šurp un turp, vienkārši sagadījās būt Vircburgā vai tās tuvumā. Visiem bēgļiem bija vēlēšanās būt tālāk no frontes. Daudzos gadījumos vietējais komandants izšķīra bēgļu likteni, jo acīmredzot direktīva no štāba, deus obscurus, ir bijušas neskaidras vai nekad nebija sasniegušas vietējos komandantus, kam no vienas puses bija nācies uzklausīt krievu aizrādījumus, ka šie ir padomju pilsoņi, kuŗus savā laika bija ar varu pievākuši vācieši, atkāpjoties no Latvijas. Labākos gadījumos apgaismotākie amerikāņu komandanti ir klausījušies bēgļu žēlabās par draudošam briesmām, kas ar viņiem notiktu, ja būtu jāpaliek zem Padomju Savienības varas.

Šiem Sudetijas latviešiem pievienojās daudzi citi no dažādām Lielvācijas malām un to skaitā bija daudzi latviešu kaŗavīri, nesen palaisti no gūstekņu nometnēm. Lielākais vairums bija leģionāru, kas savu laiku bija vadījuši Beļģijā Cedelghēmas nometnē. Vircburgas nometnes vadība, kas tajā laikā jau bija gandrīz pilnīgi latviešu rokās, uzņēma visus, kas parādījās pie nometnes vārtiem, daudz neprašņājot par kaŗavīra pagātni. Kaut kur drupās atrada mājvietu, piemetoties pie radiem vai draugiem, un visi dabūja pārtikas kartītes un pa drēbes gabalam. Tā bija zināmā mērā pusparadīze, salīdzinot ar dzīvi gūstekņu nometnē. Latviešu literatūrā paradīze ir atrodama iztēlē par siltajām dienvidu zemēm, aprakstos, piemēram, par Hercoga Jēkaba koloniju Tobago, kur ir silti, un lai tiktu pie ēdiena, nav smagi jāstrādā. Vircburgā pietiekamu ēdienu, ja ne garšīgu, pasniedza gatavu, auksti pa laikam bija īsajās Bavārijas ziemās, taču nosalt nevarēja.

Bet šī pusparadīze izbeidzās dažiem, kad pēc kāda laika sākās t.s. CIC „skrīningi,” kā toreiz runāja, zem dažādu grupu spiediena, kas apgalvoja, ka DP nometnēs slēpjas kaŗa noziedznieki. Latviešu leģions nomināli piederēja pie SS vienībām, kā to norādīja uniformas un dažas citas iezīmes, kā, piemēram, asins grupas tetovējumi padusē, no kā nevarēja gluži bez pēdām tikt vaļā. Dažiem izbijušiem leģionāriem neizdevās rētu apslēpt, un izraidīti no DP pusparadīzes, viņi bija spiesti nomesties aiz sētas vai vienkārši pazust no apkārtnes. Ja tetovējums nebija konstatējams, vīriešiem iesaucamos gados vajadzēja pierādīt dzīves vietu pirms ierašanās nometnē. Bet vajadzīgā dokumentācija ar dažādiem vēlamiem oficiāliem zīmogiem, parakstiem un datumiem bija samērā viegli pieejama brīvā tirgū. Sev piedēvēt iedomātu identitāti, spēlēt citas lomas kā tās, ko likteņa sagadīšanās, absurda un nepelnīta, ir piešķīrusi, pieder pie dzīves mākslas jeb mākslas dzīvot, ko katram vajadzēja mācēt kultivēt, it sevišķi smagos pārbaudes momentos.

Kādreiz pat likās, ka „skrīnētāji” savu uzdevumu neņēma pārāk nopietni un uzklausīja pārbaudāmos ar redzamu gaŗlaicību, gandrīz kā liktenis pats, kā šķiet no mirstīgo perspektīvas, spēlējās ar cilvēka dzīvi bez sevišķas intereses par to, kas ar viņu notiek. Piešķirt likteņlēmēja lomu gaŗlaikotam, kožļājamo gumiju gremotājam amerikāņu armijas kaprālītim bija vairāk kā ironiski, bet tāds jau bija šis dievu mijkrēšļa laiks.

Kad bēgļi ieradās pilsētas paskats tajā laikā, t.i. 1945. gadā, bija biedinošs. Pasargāta no sabiedroto uzlidojumiem, laikam visvairāk daudzo slimnīcu dēļ, skaistā Bavārijas pilsēta pēkšņi 1945. g. pavasarī bija kļuvusi par mērķi nežēlīgiem degbumbu uzlidojumiem, kas sagrāva apm. trīs ceturtdaļas no pilsētas ēkām, ieskaitot vēsturiskās baroka un rokoko stila celtnes, bīskapu rezidenci (ar Tjepolo freskām), tiltus ar dažādiem katoļu baznīcas svēto tēliem un cietoksni Mainas upes stāvajā krastā, kas, kaut iekšpusē izbumbots, izlikās it kā vēl dominējam pār visu pilsētu, it sevišķi savas spožās dzeltenās krāsas dēļ, kas mirgoja, saules apspīdēts. Šajās ainās sirreālais un reālais, mītiskais un ikdienišķais likās saskaujamies ērmotos apkampienos.

Ceļā uz nometni no pilsētas centra Mainas upe bija šķērsojama laivās, kuŗas gandrīz kā Venēcijas gondolnieki veikli vadīja uzņēmīgi vietējie. Taču citādi Vircburgā nebija Venēcija. Otrpus Mainai pilsēta bija mazāk papostīta, vismaz tā izlikās, jo tur arī bija vairāk zaļumu un apstādījumu. Tāpat arī vīna dārzi apkārtējos Mainas krastos bija palikuši 20. g.s. neģēlību neskarti.

Latviešus novietoja kazarmās, kas oriģināli laikam domātas artilēristiem, Mainas kreisajā krastā, kas kļuva par Vircburgas Centrālo Nometni, bez kuŗas vēl bija divas citas nometnes, arī pārsvarā latviešu. Šīs kazarmas bija gandrīz totāli nobumbotas. Tās apņēma paaugsta sēta, gan vietām noārdīta, taču tā skaidri iezīmēja robežu, kur sākās kāda cita valsts, kas bija vienlaicīgi ierobežota, bet arī brīvāka kā tā, kas atradās aiz sētas. Kazarmju vidū bija liels laukums domāts parādēm un ierindas apmācībām. No sākuma tas stāvēja nelietots, ja neievēro puiku dauzīšanos pa to, taču vēlāk tur uzradās mazas paštaisītas celtnes, kuŗās mājoja pa sivēnam un mājputnam. Pašbūvniecība vietumis plauka sadauzītajās kazarmās. Dažas ēkas bija apdzīvojamas zemākos stāvos, un zem sadrupušo ķieģeļu kaudzēm bija pagrabi, kuŗos varēja apmesties. Nometnes administrācija, protams, ievietojās gandrīz vienīgajā nesagrautajā celtnē. Bet visā visumā, korupcija, „onkuļu būšana,” kukuļošana un visas tās izdarības, kas plaukst it sevišķi, kad vecā kārtība izirst un jaunā vēl nav uzsēdusies, bija samērā maz populāras.

Tā kā telpu bija maz un bēgļiem bija jādzīvo stingri saspiestiem, veicīgākie tūliņ uzsāka celt sev mājvietas no drupām un ar materiāliem, ko vajadzēja tik bieži iegādāties nodarbojoties ar pašapgādi, t.i. „melntirdzniecību”, kas bija iecienīta, populāra un, protams, nepieciešama. Lai tiktu pie „sava kaktiņa,” savas dzīvojamās telpas, vajadzēja daudz izdomas un izmaņas. Elegantākās dzīvojamās vietas, šķiet, radās bijušos zirgu staļļos, kuŗus bija vieglāk pārkārtot kā sagrautās ierindas kareivju dzīvojamās telpas. Te attīstījās oriģināli radoša un izmanīga architektu un amatnieku paaudze, un daudzi intelektuāļi, kas visā visumā uzskata fizisku piepūli par pazemojošu, izmainot lomas nepieciešamības dēļ, iemācījās darboties ar zāģi un āmuru. Šī pieredze un izmaņa mainīt lomas izrādījās ļoti vērtīgas vēlākos gados tālākajā emigrācijā, it sevišķi sākuma gados, kad profesiju izvēle bija ierobežota.

UNRRA un vēlāk IRO, kas bija Apvienoto Nāciju bēgļu aprūpes organizācijas, piešķīra drēbes, kas bija parasti redzējušas labākas dienas, un uzturu, ko vajadzēja papildināt (jo cilvēks jau nedzīvo no maizes vien, vai, pareizāk sakot, no „zaļajām briesmām,” kā latvieši veicīgi nokristīja tik bieži kopkatlā piešķirto zirņu zupu). Papildporcijas parasti nāca no sirojumiem pa apkārtnes ciemiem un izmainot kādu pieciešamu mantu, visbiežāk UNRRAs dotās cigaretes, t.s. „turcenes” pret gabalu speķa vai t.s. „čvečkinu” (tā apmēram iedzimtie sauca savu plūmju šņabi, kas ļoti odās kā visi citi paštaisītie, taču skaitījās iecienīts, jo bija visai spēcīgs sirdi un arī dvēseli iepriecinātājs, kaut arī tāpēc vien, ka citi, oficiāli pieļautie dzērieni nebija pieejami). Maiņtirdzniecība bija tipiskais bēgļu modus vivendi, jo naudai, vecajai Reichsmarkai, nebija vērtības, un visiem dzīvotgribētājiem bija jānodarbojas ar nelegālo. Bet tajās dienās ētiskās problēmas daudz nenomāca veselīgu miegu un daudz pārbaudīto sirdsapziņu, jo likumība un nelikumība bija grūti atšķiramas. Tīras rokas, vairs bija tikai nedaudziem.

Arī teātrinieki, ilūziju radītāji un rādītāji, bija spiesti rēķināties ar vulgāro realitāti. Lai, piemēram, pielabinātu vietējā pusnobumbotā teātŗa kostīmu meistaru un tā tiktu pie vajadzīgajiem laikmeta kostīmiem, tukšām rokām tur nevarēja ierasties. Amerikāņu cigaretes un konservi bija visiecienītākā valūta. Un daudz kas cits bija jāatrod lietojot izmanību, kas ne vienmēr varēja atļauties palikt legalitātes robežās, bet visā visumā par to daudz nebēdājās, ja nepiegriezās nelegālām preču transakcijām en gros. Bija jau vācu policija, kas tvarstīja mazos spekulantus, kuŗi atgriezās no sirojumiem pa Bavārijas ciemiem, un vēlākos gados sods varētu nozīmēt durvju aizciršanu tālākai emigrācijai. Bet katram riskam arī ir sava pievilcība, un noziegumam un grēkam esot brīvības smaka, tā Sartrs savā laikā teica, un varētu piebilst, arī dzīvības, jo bija labi zināms, ka tikumīgais var savā tikumībā badā nomirt. Un bija arī priekšzīmes rādītāji. Tā, piemēram, nometnes pirmais komandants pēc darba atstāšanas Vircburgā esot noķerts uz Holandes robežas ar cigarešu un vērtīgiem konservu kalniem. Bez tam nometnē un tās tuvākā apkārtnē nebija daudz kārtības ierēdņu, kas rūpētos par likuma ievērošanu, un viņi nevarēja, vismaz sākuma gados, daudz iejaukties bēgļu dzīvē. Amerikāņu militārā policija parādījās tikai pašos smagākos gadījumos. Vāciešu policija netika tālāk par nometnes vārtiem. Un tā nometne bija gandrīz kā neatkarīga valsts valstī. Šur tur bija tādas kā neitrālas starpzonas ārpus nometnes sētas, taču pārāk nedrošas vācu policijai un savukārt nepieejamas nometnes kārtības sargiem. Tur kārtības likumi bija pašu likumpārkāpēju rokās, kas parasti nozīmēja nakts miera neievērošanu ar dziedāšanu, pastiprinātu stipro dzērienu lietošanu un izaicinošu izturēšanos pret to, kas gribētu uzspiest sadzīves tikumības normas.

Bet nometnē jau daudz kas nevarēja būt normēts, jo gandrīz viss bija jāizkārto improvizējot likumu iztulkošanu vai vienkārši tos neievērojot. Daudz kas izlikās apgriezts otrādi, lomas samainītas vai nepiedienīgi piešķirtas. Izdarīgais, kas parasti nevarēja atļauties dzīvot pēc likuma, bija tas, kas tika vistālāk uz priekšu un kļuva ievērojams, pat cienījams. Nelegālitāte, ja tur tikpat kā visi piedalās, zaudē nosodījumu tādos apstākļos. Bet bija jau arī citas nostājas un cits modus vivendi. Daži meklēja dzīves iztiku un jēgu intelektuālās nodarbībās. Citi nodevās tīrai veģetēšanai, kaut arī Vircburgas latviešu nometnē oficiāli visi bija lietderīgi nodarbināti.

Un, protams, bija tie, kas cerēja atrast citu, jēdzīgāku dzīvi mākslās, kas varēja aizstāt, noliegt pelēko, bezcerīgo, uzbāzīgo ikdienu. Teātris ir vienmēr bijis ilūziju radītājs, citas, varbūt tīrākas īstenības uzbūrējs. Bez tam cilvēks, homo ludens, vienmēr grib spēlēt, paplašināt savu pasauli, sevi iedomāties citās situācijās un personībās, jo viņam jau nepietiek ar to, ko vulgārā ikdiena sola. Cilvēks grib būt Dievs, tā Sartrs teica, viņš grib radīt. Un cilvēks grib vienmēr ko taisīt, tā teicis Markss, un radīt kaut ko drupās, gandrīz ne no kā bija jo izaicinošāk, kad visapkārt valdīja pagaidu stāvoklis − gaidīšana „uz ūdens sakustēšanos.” Tiešās, vistuvākās īstenības noliegšana un Prometeja spīts nepieņemt netaisnīgo sodu, kā likās, bija tie dzinuļi, kas palīdzēja, vismaz daļēji, teātri īstenot. Bez tam teātris, bēgļu nometnes apstākļos, nozīmēja arī izcilu sabiedrisku nodarbību.

Teātrim bija ierādīta vieta agrākajā manēžā, kas tika pārvērsta un pārdēvēta par sarīkojumu zāli. Tā bija liela celtne ar augstu jumtu, kuŗas vienā galā teātrinieki izbūvēja skatuvi, vairāk vai mazāk pēc Latvijas Operas dekoratora Rožlapas norādījumiem, un trīs mazas istabiņas, kas kalpoja kā ģērbtuves, birojs vai apgaismotāja darbnīca. Zāles kapacitāte bija ap 500, bet ja vajadzēja, to varēja palielināt līdz 700. Blakus manēžai bija staļļi, kur tagad ievācās dekorators ar savu apkalpi. Teātŗa galvenais dekorators bija Viktors Laiviņš, labs sava aroda pratējs, kam tāpat kā visiem citiem bija dažādi jāizrīkojas, lai īstenotu iecerēto ar materiāliem, kuŗi nebija vienmēr ne viegli, ne legāli pieejami. Lai tie atbilstu uzvedamo lugu stilam, dekorators sekoja principam: „Kas ir, tas ir.” Laiviņš nemēģināja uzburt ilūzorisku telpu, par to būtu jārūpējas tēlotājiem. Ja lugas darbība notika dārzā, visiem, arī ieskaitot primadonnām, vajadzēja piedalīties papīra puķu taisīšanā. Ja vajadzēja salmu jumta, tad tāds arī tika sagatavots no īstiem materiāliem. Uzgleznotos audeklus uzsita uz koka rāmjiem, kuŗus savukārt pienagloja pie grīdas. Tā kā nebija ne liftu, ne grozāmās skatuves, bija daudz kas stiepjams uz un no aizkulisēm, un skatuves strādniekiem bieži pa vidu jaucās aktieŗi, jo visiem ģērbtuvēs arī nebija vietas. Tā dekorāciju maiņa parasti izvērtās trokšņaina un ieilga, bet publika daudz neprotestēja, jo nometnes istaba jau nepiedāvāja nekā labāka. Teātris bija patīkama un atzīta laika pavadīšana, it sevišķi ievērojot personības, kas vadīja Vircburgas latviešu teātri. Teātris izvirzījās nometnes kultūras dzīves centrā.

Vircburgas latviešu teātŗa centrā bija Ģirts un Lilija Salnie. Ģirts ieradās trimdā ar jau iegūtu slavu kā izveicīgs rakstnieks, Lilija bija skolojusies Zeltmaša dramatiskajos kursos Latvijā un guvusi zināmu pieredzi. Vircburgā Ģirts vienu laiku bija „kultūras ministra” amatā, kas padarīja teātŗa organizēšanu un vadīšanu daudz vieglāku. Paši pirmie uzvedumi saistījās ar oficiālām svinībām, kā, piemēram, 18. novembŗa atzīmēšanu, kad svētku runām pievienoja sižetiskus aranžējumus ar deklamācijām, gaismām, kostīmiem u.t.t. (gandrīz kā laicīgais teātris izauga vidus laikos no Ziemsvētku dievkalpojuma). Jau ar pirmajiem uzvedumiem, teātris pulcināja ap sevi daudz enerģisku cilvēku, pievilkdams jaunus un pieredzes mācītus ar profesionālu izglītību vai tikai dedzību „taisīt teātri”, talantīgos vai arī tos, kas, piederēdami pie teātŗa kopas, cerēja tikt vaļā no nometnes klaušām, kas gan kaulus nelauza. Taču „taisīt teātri” vienmēr bija atzīstamāk nekā mazgāt koridorus vai mizot kartupeļus kopvirtuvē. Un teātris kā „taisītājiem”, tā skatītājiem piešķīra jaunu dimensiju viņu nometnes dzīvē. Meklēt jēgu bezjēdzībā bija kategoriskais imperatīvs daudziem pajauniem cilvēkiem, kas cīnījās ar pretrunām. Un bēgļa dzīve nometnē bija pretrunu pārslogota. Likās, ka bija dažādi ceļi, kas varēja vest uz iekšēju izlīdzinājumu. Katram bija dota iespēja izvēlēties.

Nometnē ierastās un iedzītās vērtības vairs neizturēja kritisku pārbaudi. Ierastajām vērtībām nebija vērtības, jo tās likās nekur nevedam. Godīga darba bija maz, un maza bija peļņa. Taču vietējo „bagātnieku” netrūka, un viņu spožais dzīves veids bija visai vilinošs. Tikumība kvotējās zemu: tie, kas parasti zināja dot priekšzīmi, nebija vairs uzskatāmi par ceļvežiem. Kad būsim atpakaļ dzimtenē, tad tikai varēsim atsākt pienācīgu dzīvi un veidot nākotni. Tāda bija mentālā ievirze daudziem, kas taustījās pēc dzīves jēgas pa šo laiku, ko varētu nosaukt par „trakajiem kavalieŗu gadiem,” citējot populāro ziņģi, ko teātrinieku un viņu draugu barā pa laikam „uzrāva.”

Teātris var kļūt visai pievilcīgs šādos apstākļos. Vircburgā tas pulcēja ap sevi dažādus talantus un spēlēt gribētājus. Orķestrēt šo daudzveidīgo talantu un entuziastu saplūdumu nebija viegli, bet Lilija Salnā, teātŗa režisore, bija savu uzdevumu augstumos daudzējādā nozīmē, netik vien ar to, ka viņa mēģinājumos mēdza sēdēt skatuves priekšā, smēķējot savu cigareti, neiztrūkstoši iemontētu gaŗā iemutē. Viņas modus operandi bija ironija un daudz pacietības, īpašības, kas bija nepieciešamas, lai iegrožotu savu „audzēkņu” iedzimto entuziasmu. „Ko jūs, meitenes, tā spiedzat!?” viņa pa laikam aizrādīja savām primadonnām. „Un ko tu ar to darīsi?” viņa noprasīja Gunāram Griezem, kad tas reiz uz mēģinājumu bija ieradies ar elegantu jātnieka pātagu (kas katrā ziņā palīdz aktierim uz skatuves izdarīties). Vircburgas teātrim bija vienlaicīgi jābūt „mākslas templim” un teātŗa skolai, kur iesācēji sacentās ar pusprofesionāļiem.

Lilija Salnā savos uzvedumos nemēģināja censties pēc oriģinālitātes. Tā kā tikpat kā visas Vircburgā uzvestās lugas piederēja pie psīcholoģiskā reālisma žanra, Salnā pieturējās pie skatuviski nesamākslotas režijas, kas arī bija nepieciešami, ievērojot viņas materiālus. Viņa nepieļāva izlēcienus un pārspīlējumus. Bet sanāca arī pretrunas. Glāzē ūdens uzvedumu viņa iesāka ar skatu, kam būtu jāparāda jaunā gvarda sapņi, to izteicot ar aizplīvurotu meiteņu dejošanu pie Bacha fugas skaņām mistiskā pustumsā. Viens otrs Vircburgas skatītājs noprasīja: „Ko tās miglas mātes tur dara?” Un kritiķi ievēroja, ka šāda priekšspēle nesaietas ar uzveduma reālistisko pamatpieņēmumu. Vispopulārākais uzvedums izrādījās Čarlija Krustmāte tīri saprotamu iemeslu dēļ. Visa dramatiskā interese šajā lugā ir situācijās, skatuviskās kustībās, no kā izriet lugas humors un pievilcība. Un Lilija Salnā mācēja savus aktieŗus, ieskaitot iesācējus, situēt tā, lai viņu spējas netiktu pārslogotas.

Teātŗa repertuārs bija vienvirzīts, ierobežots daudzējādi dažādu iemeslu dēļ. Vispirms tekstu izvēle bija šaura, sevišķi sākumā. Jaunas trimdā sarakstītas lugas vēl nebija gatavas. Labu laiku bija jāiztiek ar to, ko bija gadījies paņemt līdz no Latvijas. Tā Ārija Skurstene iekļuva teātrī pieprasot Zanes lomu Anšlava Eglīša lugā Pa purna tiesu, jo viņai bija lugas teksts, no kā viņa bija ar mieru šķirties tikai ar zināmiem noteikumiem. Šī šantāža, šķiet, atmaksājās. Citreiz bija jāizvēlas lugas, kas nebija daudz piemērotas ne ansambļa spējām, ne bēgļu nometnes apstākļiem, kas visā visumā nepieļāva eksperimentēšanu ar jauniem iestrāvojumiem teātrī, kādi parādījās šinī laikā uz Rietumeiropas skatuvēm. Bēgļiem bija vajadzīgs, vismaz tā to saprata vadība, kas prātu uzjautrina un dvēseli iepriecina, kas izslēdz smagu simboliku, traģēdijas pesimismu vai negatīvu dzīves vērtējumu. Nevarētu sagaidīt, ka teātris būtu varējis uzvest Beketa Godo gaidot, kas tikko kā bija uzrakstīta. Grūti iedomāties lugu ar piemērotāku sižetu bēgļu apstākļos, kad gaidīšana uz „pestīšanu” dīkā kļūst par dzīves vienīgo realitāti. Bet šāda luga varbūt pat izsauktu nemierus nometnē, jo bēgļi turēja kultūras dzīvi ļoti augstu un savos uzskatos bija visai konservatīvi kā jau pārējā latviešu tauta, kas grib baudīt to, kas nav meklējams un minams. Absurdā teātŗa lugas nebūtu uzvedamas arī aktieŗu dēļ, jo skoloti viņi bija maz un to pieredze norobežojās ar psīcholoģisko drāmu vai reālistisko komēdiju. Vircburgas teātris nevarēja kļūt par celmlauzi latviešu dramaturģijā. Bet tādu „svētbilžu grāvēju” jau nebija nekur starp latviešiem, vismaz ne tajā laikā. Taču Lilijas Salnās mācekļi un mācekles auga.

Teātris pieaicināja speciālistus un konsultantus. Rasma Kalniņa, kas bija operas baleta skolā mācījusies, rādīja, kā būtu angļu augstdzimušiem jākustas uz skatuves un kā būtu menuets dejojams. Reinis Birzgalis deva lekcijas un praktiskus norādījumus grimēšanas mākslā. Pēteris Ērmanis stāstīja par teātŗa mākslu un dzīvi. Iemīļota spēle viņam bija uzdot kādam klausītājam nosaukt kādu datumu. Viņš zināja pastāstīt, kādu lugu redzējis, kādā teātrī, ar kādiem spēkiem un kāds laiks bijis uz teātri ejot. Rakstnieks Teodors Zeltiņš un kritiķis Jānis Kadilis bieži piestāja manēžā, lai redzētu, ko teātrinieki gatavo un gūtu vielu saviem rakstiem par notiekošo uz skatuves. Viesizrādes citās nometnēs un parasti labvēlīgās recenzijas cēla pašapziņu ansamblī. Eslingenas un Mērbekas latviešu teātŗu viesošanās deva jaunas ierosmes. Un tā pēdējos gados pat paši skeptiskākie kritiķi bija spiesti atzīt, ka Vircburgas latviešu teātris ir sasniedzis ievērojamu profesionālu līmeni.

Bez Salnajiem Vircburgas teātrī bija vēl daži, kas bija teātŗa mākslās paskoloti un ieguvuši zināmu pieredzi. Tāds bija Kārlis Bērziņš, kam parasti uzdeva mīlētāja lomas. Kritiķi atzina viņa profesionālo ievirzi, bet tā kā viņš pavēlu piebiedrojās un samērā ātri aizgāja no teātŗa, viņa pienesums nebijās tik liels, kā varētu to sagaidīt. Pēteris Celms arī bija pa skatuves dēļiem staigājis, pirms liktenis (vairāk vai mazāk Lilijas Salnās personā) viņu izvirzīja cēlām un puscēlām sulaiņu vai stīvu aristokrātu lomām, kuŗās viņš labi iejutās, un publika viņu vērtēja ar pienācīgu atsaucību. Jēkabs Pļaviņš, pēc profesijas skolotājs, spēlēja skolotājus un otros mīlētājus, kas ne vienmēr bija pateicīgas lomas, kāpēc arī viņš lauru vainagus daudz nenopelnīja. Bet katrā ziņā viņš bija viens no uzticīgākiem teātŗa ansamblī. Herta Krūmiņa un Alīde Grīnberga dabūja izspēlēties dažādās lomās, kādreiz arī tādās, kas viņu dotajam temperamentam ne vienmēr atbilda. Taču viņu priekšnesums bija svarīgs, un viņu klātiene radīja zināmu līdzsvaru, kas bija nepieciešams, jo teātrī bija ieplūdis daudz jaunu talantu.

Tāds daudztalantīgs bija Gunārs Grieze: basketbolists, grafiķis, dziedātājs, žurnālists, romānu un lugu rakstnieks. Viņa iezīmīgākais priekšnesums bija varbūt titulloma Priecīgajā saimniekā. Grieze tomēr drīz aizgāja no teātŗa, daļēji varbūt tāpēc, ka viņam ne vienmēr piešķīra tās lomas, pēc kuŗām viņa sirds tīkoja. Taču kā šķiet, viņa „mācekļa” laiks Vircburgas teātrī viņam deva labu ieskatu dramaturģijā. Viņa lugās vienmēr var redzēt, ka autors patur prātā aktieŗu spēli, tās iespējas un ierobežojumus. Viņa lugas ir visai populāras, ja arī ne vienmēr kritiķu svētītas.

Kādu laiku Vircburgas teātrī sieviešu lomās valdīja „Trejmeitiņas”: Olga Adiāne, Maija Brakmane-Grīnbuša un Ārija Skurstene. Olga Adiāne sev nodrošināja lomas, kur viņas platīnblondais paskats piešķīra viņas tēliem psīcholoģisku autentitāti. Maija Brakmane spēlēja enerģisku, reizēm kaprizu, jaunu meiteņu lomas, kuŗas viņai labi padevās, iegūstot publikas atsaucību, kādu viņa arī vēlāk iemantoja Bostonā ar savu dinamisko spēli. Ārija Skurstene vienu laiku ievirzījās priekšplānā. Kā izcilāko viņas sniegumu varētu minēt Malboro hercogienes tēlu Glāzē ūdens. Ja Tīreļpurvā kā Inga viņa neizlikās pietiekami nobriedusi šādai lomai, viņas Sarkanvīna spēle deva pirmo kritisko atzinumu.

Bez pieminētiem Vircburgas teātŗa trupā bija vēl daudz citu, skatuves un aizskatuves, mākslinieku un darbinieku: mazāku lomu tēlotāji un statisti, kas bieži piebiedrojās uz īsāku laiku un, citu darbu saukti, ātri aizgāja, kādreiz saskaišoties ar vadību, kā jau tas teātrī piederas. Zuflieres lomu ilgu laiku pildīja Velta Volgaste. Dekorāciju darbnīcā rosījās četri pieci galdnieki un pusgaldnieki, gatavojot mēbeles un platformas. Apgaismotājs improvizēja no tukšām eļļas kannām visāda veida reostatus, kas sita un reizēm nesita drošības korķus. Tā bija vesela sabiedrība, ne vienmēr saliedēta, taču ar zināmu solidaritātes sajūtu, kas visus vienoja vienam uzdevumam un lika atšķirties no pārējiem nometnes iemītniekiem. Savs zināms esprit de corps radās arī no tā apstākļa, ka ik vienam bija jāaizstāv teātŗa darbs pret ļaunām, skaudīgām mēlēm un nelabvēlīgiem kritiķiem. Gribētos teikt, ka visā visumā kritika bija labvēlīga, jo katrs apzinīgs kritiķis labi saprata, ka ikviens latviešu kultūras pasākums bija atbalstāms trimdas apstākļos, kad kultūra, par cik tā izteic latviskumu, ir svarīga, lai atvairītu draudošo iznīkšanu ar ieslēgšanos svešzemes vidē. Bet bija jau arī skauģi, kas, ārpusē stāvēdami, atrada savu raison d’être nonievājot tos, kas mēģināja ko darīt. Prometeja sindroms var būt izteikts šādos apstākļos. Daļēji arī teātris deva tam piederošiem iespēju ieslēgties savā grupā un attālināties no kopkatla mentalitātes ar apzinātu piederību kādai elītiskai nodarbībai.

Pēc sākuma grūtībām Vircburgas teātris tika atzīts kā presē, tā publikā kā trešais labākais teātris Vācijā pēc Mērbekas un Eslingenas. Pēdējos divos bija pulcējušies Latvijas profesionāli atzītie teātrinieki, kurpretim vircburgieši sāka no paša sākuma un viņu sākums bija drupās. Vircburgas teātris brauca turnejās pa amerikāņu joslas latviešu bēgļu nometnēm (Fišbachā, Valkā, Hanavā u.c.) un neiztrūkstoši guva ievērojamu atsaucību. Teātŗa ziedu laiki bija īsi, taču tā atstātais mantojums bija iezīmīgs. 1948. g. 26. februāri teātris atzīmēja simto izrādi ar Gatavības apliecību. Teātris sagatavoja ap 20 uzvedumu, ieskaitot bērnu lugas un skečus dažādās svinībās. Vircburgā notika trīs pirmuzvedumi: Ģirta Salnā Meitene ar raksturu, Voldemāra Kārkliņa Sarkanvīns un Teodora Zeltiņa Vilks Rīgā. Vircburgas latviešu teātris palīdzēja uzturēt latviešu kultūru ne tik vien dzīvu, bet arī virzīt uz jaunu posmu tās tālākai darbībai.

Teātris savu darbību izbeidza diezgan strauji. Aktieŗiem citam pēc cita pazūdot, nebija neviena, kas pārņemtu aizsākto. Nebija arī vairs daudz skatītāju, jo sākās tālākā emigrācija. Aizbraukušie rakstīja palicējiem no citiem kontinentiem, kā viņu bēgļu dzīve ir pārmainījusies. Jaunajos apstākļos par teātri vēl nevarēja sapņot. Centrālās nometnes drupas sāka mazināties, jo aizvien vairāk ļaužu iekārtoja mājvietas, veikalus, darbnīcas un ēdnīcas, kur agrāk bija tikai sadrupušu ķieģeļu kaudzes. Ar strauji plaukstošo ekonomiju pēckaŗa Vācijā „dīpīši” zaudēja savu privileģēto statusu. IRO likvidējās Vācijā, un sēta vairs neatšķīra pusparadīzi iekšpusē no purgatorijas ārpusē. Jaunajos apstākļos, kad „hast du was, dann bist du was” (Ja tev kas pieder, tad tu kaut kas esi − red.) sāka kļūt par pieņemamas dzīves devīzi, vajadzēja darba un naudas. Bija iesākušies citi laiki, drošāki, pozitīvu vērtību nesēji, bet bez tās romantikas, ko tikai drupas var piedāvāt.

Skatoties atpakaļ tagad uz gandrīz 50 gadu atstarpi, viss ir kļuvis drusku teiksmains. Bet tā jau laikam ir tīri cilvēciska iezīme, jo īstā laime var būt tikai atmiņās, kā Alfreds de Missē (de Musset) teica. Fiziskās grūtības un neērtības nav atsaucamas, jo to asums ir pagaisis. Nevarētu būt, ka vispār tādu nebija. Bija pa laikam auksti, izsalkums tik bieži tirdīja prātu, bet šīs izjūtas nebija tās mocošākās. Ar laiku bezmērķtiecība un nobloķētā nākotne bija tas līķauts, kas likās pārklājamies pār apziņu. Bet mēģinot atsaukt Vircburgas dienas, visspilgtāk parādās saules apspīdētās kazarmas un Mainas krasta vīna kalni, siltās, smilšainās, apputējušās nometnes ielas un ēkas un vienmēr tik kustīgie bēgļi, kas gribēja kaut ko no nekā panākt. Teātris tiem, kas tur piederēja, bija šīs neapslāpējamās radīšanas dziņas iezīmīgākā izpausme. Dzīve Vircburgā atskatā ir kļuvusi simbolu piesātināta, ne murgs, kā daži grib to aprakstīt. Un tas varbūt tāpēc, ka dzīve bija tik ciešā saistībā ar teātri, un teātris bija dzīve pati, pa daļai gan attālināta un attīrīta no ikdienas vulgaritātes. Teātris piedāvāja kaut ko radošu, paliekošu, kaut arī tagad tikai atmiņas, bet atmiņas jau ir kas neatņemams. Katrā ziņā posms dzīvē, kas atkal jāatceras.