Ainārs Dimants

PREZIDENTA KLUSĒŠANU UZTVER KĀ PIEKRIŠANU

 

Latvija ir dīvaina valsts, jo daudzi tās pilsoņi un iedzīvotāji acīmredzot nav lasījuši savas demokrātiskās republikas Satversmi. Gluži „vienkārši” tāpēc, ka šo Satversmi 1934. gada 15. maijā ar valsts apvērsumu apturēja toreizējais Ministru prezidents un Zemnieku savienības līderis Kārlis Ulmanis − viens no Latvijas Republikas proklamētajiem 1918. gada 18. novembrī. Pēc tam Satversme nedarbojās vairāk nekā pusgadsimtu. Pagaidām valsts nav nodrošinājusi arī tās bezmaksas izdevumus − atsevišķā izdevumā to pat nevar nopirkt Latvijas grāmatnīcās. Taču sevi jau piesaka jauni Satversmes pamatprincipu revidenti.

Atlaizdams Latvijas parlamentu − Saeimu −, Ulmanis ieviesa savu autoritāru nacionālkonservatīvu režīmu, kas likvidēja pilsoņu politiskās brīvības un novirzījās no tirgus saimniecības: Pēc tam sekoja piecdesmit padomju, nacistu un atkal padomju okupācijas gadi, kuros Latvijas Satversmi skolās nemācīja. Tāpēc ir izaugušas vairākas paaudzes, kurām šī Satversme vēl jāapgūst un jāpierod pie politiskās spēles noteikumiem parlamentārajā demokrātijā.

Tagad dažas politiskās partijas, turklāt lielākoties postkomunistiskās, iesaistoties atjaunotās Latvijas valsts otrā sasaukuma parlamenta 30. septembra un 1. oktobra vēlēšanu kampaņā, tuvredzīgā cīņā par varu liek uz spēles šīs valsts pamatu − Satversmi. Tiek ierosināts to principiāli revidēt − ieviešot visas tautas vēlēta prezidenta amatu, kura kompetence un funkcijas bez tam netiktu Satversmē strikti norobežotas no parlamenta apstiprinātās valdības kompetences un funkcijām.

Tomēr vienīgā partija, kas ievirza jau gatavu šādu Satversmes reformu likumprojektu, atkal ir atjaunotā Latvijas Zemnieku savienība. Turklāt joprojām tā nesniedz politisku novērtējumu savai nepievilcīgajai lomai 15. maija apvērsumā.

Satversmes darbību Ulmanis − bezmaz kā tāds Latvijas monarhs Kārlis I − neatjaunoja līdz pat valsts okupācijai. Pēc Hitlera-Staļina pakta 1939. gada 5. oktobrī sekoja Ulmaņa valdības bāzu līgums ar Padomju Savienību − tā sauktais Latvijas un PSRS savstarpējās palīdzības pakts. Šo bāzu līgumu, kura rezultātā neatkarīgā Latvija kļuva par sovjetu protektorātu, Ulmaņa valdība nemitīgi slavināja. Tā kā arī preses brīvība bija likvidēta un visi masu mediji unificēti un pakļauti autoritārā režīma vajadzībām, sabiedrība un sevišķi jaunā paaudze tika „iemidzināta” un kļuva par politiskiem analfabētiem. Tā pienāca 1940. gada 16. jūnijs − PSRS īstenotās Latvijas vardarbīgās aneksijas sākums, šajā dienā Padomju Savienības valdība nāca klajā ar paziņojumu, pēc kura tās pašas dienas vakarā Ulmaņa valdība − bez mazākā protesta − nolēma pieņemt PSRS valdības prasību par papildu karaspēka daļu ielaišanu Latvijā un pilnā sastāvā atkāpās. Turklāt Ulmanis palika paša uzurpētajā Valsts prezidenta vietā arī padomju okupācijas režīma laikā līdz pat Latvijas inkorporācijai Padomju Savienībā 1940. gada 21. jūlijā.

Taču Latvijai palīdzēja nevis Kārlis I, bet tās Satversme. Arī pašreizējais Valsts prezidents, atjaunotās Latvijas Zemnieku savienības goda priekšsēdētājs un tieši šīs partijas kandidāts Valsts prezidenta amatam Guntis Ulmanis, kurš ir arī Kārļa Ulmaņa brāļa mazdēls, neaizmirst uzsvērt, ka „Satversme ir gudra”. Taču viņš nepiebilst, ka tāpēc šīs Satversmes stabilitāte Latvijai ir svarīga un tās destabilizēšana − bīstama.

Pirmkārt, šo Satversmi 1922. gada 15. februārī pieņēma Latvijas Satversmes sapulce pēc vispārējām un brīvām vēlēšanām. Kā teikts Satversmes preambulā: „Latvijas tauta savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē ir nolēmusi sev šādu valsts Satversmi.” Tātad šī Satversme pauž Latvijas tautas brīvi izteiktu gribu un nav taisnība Krievijas impērijas apoloģētiem, ka neatkarīgā Latvija ir tikai Krievijas revolūciju rezultāts.

Otrkārt, četru svarīgāko šīs Satversmes pantu grozīšanai nepietiek tikai, ja par grozījumiem nobalso ar ne mazāk kā divu trešdaļu klātesošo deputātu vairākumu (turklāt klāt jābūt vismaz divām trešdaļām no pavisam 100 Saeimas locekļiem) − arī to paredz Satversme. Šādi pārgrozījumi, lai tie iegūtu likuma spēku, ir nododami tautas referendumam, un pārgrozījumi ir pieņemti, ja par tiem nobalso vismaz puse no visiem balsstiesīgajiem. Jāuzsver, ka tas attiecas arī uz Satversmes pirmo pantu, ka „Latvija ir neatkarīgā demokrātiska republika”. Līdz ar to secinājums − 1940. gada jūlijā padomju okupācijas režīma rīkotajās vēlēšanās, kuru rezultāti bez tam tika falsificēti, ievēlētās tā sauktās „Tautas saeimas” lēmums par Latvijas iestāšanos PSRS bija antikonstitucionāls.

Tātad visu laiku, kamēr Latvija bija inkorporēta PSRS sastāvā, un arī tagad šī Satversme ir suverēnās Latvijas valstiskās pēctecības garants. Hitleriskās Vācijas okupētajā Latvijā uz to pamatojās tolaik pēdējā Latvijas parlamenta − 4. Saeimas − lielāko partiju pārstāvji. Viņi, sabiedrojoties ar antihitlerisko koalīciju, 1943. gada 13. augustā izveidoja nacionālās pretestības centru pret abām okupācijas varām − PSRS un Vāciju. Savukārt, sākoties PSRS sabrukumam, jau 1990. gada 4. maijā Latvijas Augstākās Padomes pieņemtajā Neatkarības deklarācijā tika paziņots, ka tiek atjaunota Latvijas Satversme − tās svarīgākie panti stājās spēkā visā Latvijas teritorijā. Pilnā apjomā Satversme sāka darboties 1993. gada 6. jūlijā, pēc piecdesmit gadiem atkal sanākot Latvijas pilsoņu brīvi vēlētam parlamentam − 5. Saeimai. Tāpēc saglabāta arī parlamentu sasaukumu numerācija.

Treškārt, šī Satversme nosaka parlamentārās demokrātijas sistēmu, kas nelielā valstī, kāda ir Latvija, rada plašākas iespējas pilsoņu pastāvīgai un tiešai līdzdalībai politikā, sevišķi caur politiskajām partijām, nekā prezidentālā demokrātija. Kā teica šīs Satversmes tēvs un pirmais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste, Latvijas valsts izaug no biedrībām. Šajā parlamentārās demokrātijas iekārtā ir līdzsvarotas attiecības starp tautas referendumu, parlamentu, valdību un Valsts prezidentu, kam ir galvenokārt reprezentatīvas funkcijas − līdzīgas Vācijas Federatīvās Republikas federālajam prezidentam un pat britu karalienei. Galvenā politiskā figūra valstī ir Ministru prezidents, kas pēc Valsts prezidenta uzaicinājuma sastāda valdību, kura vairāk vai mazāk pamatojas uz parlamenta vairākumu. Valsts prezidentu ar vismaz 51 balss vairākumu ievēl parlaments un viņš atbilstoši Satversmei nav politiski atbildīga amatpersona. Viņš arī nedrīkst atlaist parlamentu, bet tikai ierosināt tā atlaišanu, par ko jālemj referendumā. Ja šāda referenduma rezultāts ir negatīvs − par atlaistu tiek uzskatīts pats Valsts prezidents.

Tātad latvieši jau vienreiz pieredzējuši, ka 1934. gada 15. maijā šo sistēmu likvidēja, turklāt varmācīgi, ne jau tādēļ, lai pilnveidotu parlamentāro demokrātiju un vispār demokrātisko iekārtu Latvijā. Kārļa Ulmaņa solītais Satversmes reformas projekts tā arī nekad netika izstrādāts. Zemnieku savienība pirms tam bija ierosinājusi Satversmes grozījumus, ieviešot visas tautas vēlēta prezidenta amatu, un Saeima principā jau bija nobalsojusi pozitīvi. Taču ne jau saprātīga reforma bija vajadzīga, mērķis bija tikai sagatavot sabiedrisko domu varas uzurpācijai. Tāpēc arī demokrātiskais process tika pārtraukts un kā konsekvence − vēlāk arī Latvijas neatkarība. Pierādījās, ka Satversmes grāvēji grauj arī valsts pastāvēšanas pamatus.

Cēlonis sabiedrības neapmierinātībai ar Saeimas darbību nebija Satversme, kas nosaka, ka parlamenta vēlēšanas ir proporcionālas, tātad vēlētājs izvēlas kandidātu sarakstu, bet gan Saeimas vēlēšanu likumus, kurā nebija procentu barjeras sīko politisko apvienību iekļūšanai parlamentā. Līdz ar to parlaments bija politiski sadrumstalots un valdība − nestabila. Ieviešot 4% barjeru, kā pašreizējās Saeimas vēlēšanās, vai, iespējams, 5% barjeru, kā paredz otrajā lasījumā pieņemtais Saeimas vēlēšanu likums, šis cēlonis tiek novērsts. Te vēsturiskajām paralēlēm vajadzētu beigties.

Taču sabiedriskajā apziņā no padomju totalitārisma, no autoritārā režīma, no cara laika utt. zināmā mērā ir saglabājies autoritārais domāšanas veids − nevis pašiem aktīvi iesaistīties valsts uzbūves darbā, bet gan cerēt uz „stingro roku”. Samērā maz pilsoņu iesaistījušies stabilās demokrātiskās partijās, kādas vēl tikai veidojas. Tagad šādu noskaņojumu vēl pastiprina pārejas perioda grūtības, par ko liecina arī sabiedriskās domas aptaujas − vairākums pašlaik izvēlētos visas tautas vēlētu Valsts prezidentu ar plašām pilnvarām. Sava ietekme ir arī vecākās paaudzes nostalģijai pēc Kārļa I saimnieciski un „kārtības” dēļ „labajiem gadiem”.

Zemnieku savienība no tā profitē, ekspluatē šo noskaņojumu, pat zaudējot savus iepriekšējos atbalstītājus. Tās politiķi laikam pilnībā neapzinās arī galvenās politiskās sekas, par ko liecina visas tautas vēlētā Valsts prezidenta pilnvaru izplūdušie formulējumi viņu Satversmes reformu projektā, − tādā gadījumā neizbēgamo Valsts prezidenta un valdības konkurenci, varas krīzi tās rezultātā un galu galā parlamentārās demokrātijas aizstāšanu labākajā gadījumā ar prezidentālo demokrātiju.

Tas vājinātu nelielo Latvijas valsti un padarītu to atkarīgāku no lielā kaimiņa − Krievijas − iespaida. Tomēr Latvijas politiķu popularitātes reitingu tabulas Nr. 1 − pašreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis − līdzās vispārējiem zvērestiem par uzticību Satversmei nepauž savu attieksmi pret savas partijas ierosinātajiem Satversmes grozījumiem. Par to nodošanu referendumam Zemnieku savienība nolēmusi sākt parakstu vākšanu 11. aprīlī. Tos neatbalsta Saeimas partiju vairākums.

Jādomā, Valsts prezidents šoreiz klusē tāpēc, ka nekad nav slēpis savu personisko pozitīvo attieksmi pret šo savas partijas ideju: „Es gribu būt visas tautas vēlēts prezidents.” Ideja tagad pārvērtusies konkrētā likumprojektā ar „kaučuka formulējumiem”.

Latviešu sakāmvārds − klusēšana ir piekrišana. Izskatās, ka Guntim Ulmanim personisku un partijisku apsvērumu dēļ klusēt ir svarīgāk nekā iebilst pret sasteigtu balsošanu par Satversmes grozīšanu, lai gan daudziem pilsoņiem vēl nav bijis iespēju to izlasīt, kur nu vēl apgūt. Valsts prezidentam kā valsts simbolam un morālajai autoritātei − šādu iespēju viņam piešķir Satversmes uzdotais pienākums reprezentēt, nevis vadīt valsti, − būtu īstā reize uzrunāt tautu: „Kā var grozīt to, kas vēl nav kārtīgi iepazīts? Pārsteidzībā varam izdarīt kļūdu.” Taču prezidents klusē, zaudēdams morālo autoritāti. Vai Guntis vēlas kļūt par Latvijas Kārli II?

 

Ainārs Dimants ir laikraksta Diena komentētājs. Red.