Jaunā Gaita nr. 201, jūnijs 1995

 

Lidija Dombrovska

RīGA ATJAUNOTNES GAISOTNĒ

 

Dažviet zaļi zaigojošajā vasarīgajā tērpā svaiga, apskaidrota, citviet dzīves grūtumu pieveikta večiņa rievainu seju, blisina acis.

Jaunizplaukušie koki nepacietībā plivina zarus, stiepjas pretī it kā grasītos apskaut, noglāstīt. Gaŗāmejot dažas lapas uzspiež skūpstu uz vaiga, uz degungala. Rīga dvašo aromātiski saldi. Parkam izejot cauri, satiksmes trokšņi izskan kā nodeldētas šujmašīnas tarkšķēšana, benzīna tvani jaucas ar citām no pagalmu mutēm izplūstošām nedefinējamām dvingām.

Rīga, saki, kas tu esi? Kā lidotsērdzīgs neiecietīgs putns vingrini spārnus. Apņēmības tev nepietrūkst.

− Kabineta sēdē man viens biedrs gandriz izplucināja spārna splavas, − Operas laukumā uz soliņa sēžot, kāds pielidojis putns iečiepstējās. Nelaime tā, ka mums ar to sadziedāšanu tā īsti neveicas. Par daudz pīļu, par maz lakstīgalu. Ja man būtu vairāk ko teikt, es vēlētos lai mūsu mugurkauli kļūtu stiprāki, jā, tieši mugurkauli, un arī astes kļūtu krāsainākas. Ar lēkāšanu no zara zarā nepietiek, ir jāievēro līdzsvars, don’t you think so, alien, daydreaming birdy?

− Klau, nepaliec patētisks un mani par svešinieci nesaukā, es atlaidos šurpu, jo tu manuprāt esi vispasaules skaistākais un es gribu par tevi papriecāties.

− Nu labi, tad palidinies un pavēro, kas pilsētā notiek. Putna ieteikumam sekodama − Ak, dieniņ, cik tas piedzīvojums bija dzīvinošs un kādu es guvu ieskatu ridzinieku ikdienas dzīvē.

Vecrīgas bistro Arģentīna man nācās dzirdēt divu jaunavu sarunu;

− Vai tu Zentas tanti apciemoji?

− Man pie viņas iznāca piebraukt, kad biju pie Tašas apbrīnot viņas jaunpiedzimušo brēkuli, kas ir viņas ceturtais. Taša saka, ka nākotne ir viņu pēcnācēji; ja krievi gādās par savas tautas pieaugumu, tad Rīgā varēs, atjaunotnes kustību ignorējot, dzīvot puslīdz chorošo.

To dzirdot man tūlīt iekrita prātā, ka šajā lietā ir steidzami kaut kas jāuzsāk. Latvju tautas saglabāšanas dēļ tautā ir jāizplata informācija par afrodisiaku pielietošanu. Letiņiem ir biežāk jāmīlējas.

Rīgu krustām šķērsām izbraukājot un izstaigājot, uzmācās jautājums, kur palikušas latviešu dižmātes un grūtnieces?

Dzimstības līmeņa noslīdēšana ir destruktīvāks fakts par polītisko partiju sadarbības krizēm vai personīgu ambīciju piepildīšanu.

Uz Mežparku braucot, tramvajā blakussēdētāja sūkstējās par telefoniskās sistēmas slikto funkcionēšanu; − Viendien, kad pacēlu klausuli, es saausīju divu biznesmeņu sarunu.

− Vaņa vairs samagonku nebrūvē, viņš ir pārgājis uz ienesīgāku šepti.

− Ar ko tad viņš tagad tirgojas?

− Viņš jaunbagātnieku dārziem piegādā keramikas rūķīšus.

Pārmaiņas, sacīja runātāja, ir gan ārkārtīgas, gan bieži neticamas.

Ļoti iezīmīga man šķita divu zēnu saruna autobusā uz Juglu. Satiksmi vērojot, viens no zeperiem, otra sānos elkoni piegrūdis, pavēstīja: Mans fāters nopirka jaunu autiņu.

− Aha. Kādu?

− Es domāju, ka Mersedes.

− Manējo policija vizina pa brīvu. Patriots būdams, viņš piesūcies piekauj krievus.

− Mūsu kaimiņš, kas agrāk dienējis tanku vienībā, pilnā būdams brēc; Davaiķe tanku, es tiem letiņiem atspēlēšu. Neiemetis viņš ir allaž pavisam kluss.

Brīvdabas muzejā vecās sētas izstaigājusi un atmiņās pakavējusies, nogāju līdz ezermalai, kur divas knīpas vingrinājās ūdenī iesviest akmentiņus. Viena no meitenēm, sašvunkodamās lidzsvaru zaudējusi, pakrita slapjajā smiltī, un tūlīt otra, palīdzēdama piecelties, pastiepa pretim roku.

− Taņa ir mana labākā draudzene, bet mans vārds ir Skaidrīte, un mēs dzīvojam tepat netālu pie Berģu ceļa.

− Tiešām?

− Jā, jā. Un nu Taņai kāda mafijiene no ārzemēm grib māju atņemt.

− Mana babuška to nopirka no pašvaldības ar vectēva naudu. Viņš bija nopelniem bagāts komisārs. Mamaša saka, ka pēc pastāvošajiem likumiem varam būt droši.

Atpakaļ ejot no augstas priedes nospurdza putns, mans sekotājs no Kanāla apstādījumiem. Jautāja, vai es šurpu atdzinusies nevēlētos izšķirties par palikšanu. Pirms paguvu atbildēt vējš, zarus nikni sašūpodams, uzpūta ledainu elpu.

− Mūsu silos skeptiķi nevēlami, nelabvēlīgas enerģijas strāvojumi var ietekmēt odziņas un sēnes.

− Tad, vējam nostājoties, koki nomierinājās un mierīgi paskaidroja, ka tos aizskārusi mana nedrošība, kuŗu viņi, sensitīvi būdami, esot apjautuši.

− Tieši jūsu dēļ nespēju norimt, jo mūsmājās itin visi dižkoki, manas bērnības tuvie draugi, migranta saimnieka dēļ, ir pazaudējuši dzīvības − Tāda nepiedodama vardarbība, bet ar visu to, es esmu un palikšu optimistisks, − vidžināja putns.

− Un tā arī es cerībā, ka latviešu audzēm nākotnē būs lemta laikmetīgi noformēta pašnoteikšana.

− Vai tu savas mājas par Jundaini nokristīsi?, − nerimās šķelmīgais putns un iesāka dziedāt;

Kaut gainīgi vēji
vaigus skar,
labi tam, kas jundīt var.

Par šo atziņu es protams nevarēju neko iebilst.

Pārdaugavā biju ielūgta uz dārza viesībām. Viesu bariņā švītīga žurnāliste Zoja, divas jaunas aktrises un mana no Arģentīnas atlidojušā skolas biedrene Aija. Zoja pēc izcelsmes baltkrieviete, Rīgā nodzīvojusi trisdesmit gadu.

Mēs ar Aiju sēdējam zem kroplas ābelītes zaļajā zālītē. Uz terases galdiņa cepumi, zemeņu punšs. No zviļņa, kuŗā bija atlaidusies, Zoja, piepeši piecēlusies, iesāka tādu kā saieta atklāšanu; Šajās meiteņu tikšanās viesībās, jūs abas atbraucējas satiekot, negribu noklusēt savas domas. Emigranti, kas atgriežas, nav uzskatāmi par pienesējiem, un viņu pretenzijas ir gluži nepamatotas. Latvieši nav vienīgie, kas komunistu režīma laikā cīkstījās, peldot pret straumi. Tagad trimdiniekiem straume mugurpusē, dzen uz priekšu. Ārzemēs paraduši labi dzīvot, dzimtenē atgriežoties, tie, bezproblēmu dzīvi turpinādami, šausta krievus. Lieta ir tā − jūs neesat pietiekoši daudz cietušas.

Mājasmāte Biruta tik rūgta nebija.

− Kā no sabangota okeāna izkļuvušas jūras būtnes latvieši tagad spēj uzelpot. Mijiedirbe un domu izmaiņa ir vajadzīgas. Es uzskatu šo fantastisko evolūcijas laiku par ārkārtīgi uzmundrinošu piedzīvojumu. Aija piebilda, ka viņa ieradusies, lai noslīpētu asās kantis, sakausētu pagātni ar tagadni − viņas bērnības laiku ar trimdā nodzīvoto.

− Kamoflaža, neiecietība, pretkrievisms, vīzdegunība tagad valda Rīgā. Materiālisti tūristi ir vienaldzīgi par sadzīvošanas problēmām ar minoritātēm, un arī citādā ziņā viss iet greizi, − pikti izšņāca Zoja.

Tad Biruta paštaisnīgo runātāju pārtrauca ar uzaicinājumu iet aplūkot jaunrestaurēto māju, kuŗa agrāk bijusi kāda uz Sibīriju izsūtīta ārsta mītne.

− Kad te dzīvoju kopā ar trim krievu daudzbērnu ģimenēm, viss bija līdz kaulam nodzīvots. Bet tagad, kad Kanādas krustmāte palīdz, es dzīvoju tīri civilizēti. Lūk − pat griestu ģipša rozetei apzeltītas maliņas. Dīvāns pārvilkts ar atsūtīto brokāta drēbi, un tādi ir arī jaunie aizkari.

− Prjamo čugestno un pie tam vēl viss tik gaumīgi izkārtots, − Zoja, istabas izstaigājusi, jūsminājās. Tad pret mani pagriezusies un draudzīgi manam plecam roku uzlikusi, mīlīgi apjautājās pēc iespējas Austrālijā pēdas sadzīt viņas latviešu pusradiniecei, kuŗa it kā dzīvojot kautkur starp Melburnu un Sidneju.

− Mums, Rīgas pabērniem, tagadējos apstākļos katrs radagabals ārzemēs ir no liela svara, − viņa teica un piebilda − lai tiktu pie labākas ekonomijas ir jāvalda vienotībai. Odna ruka mojet druguju. Viena roka mazgā otru.

Lai gan brokāti nav manā gaumē, audumā ieaustā maģija bija darījusi savu. Badītājas vietā nu apkārt luncinājās lišķīgais zvēriņš − sneaky creature.

Viesības bija tiešām orientējošas, kaut, atklāti sakot, nekas mani īpaši nepārsteidza. Nostājas ziņā bijām piecas pret vienu.