Nevar,

tālāk tā nevar;

nu taču jābūt modernam;

ar visu sirmo bārdu.

Un tramvajs skriedams

pa vecajām sliedēm

Ietriec man sejā

rozā ziloni,

ne jau internacionāli aizsargājamu roni,

bet ziloni;

parasto rozā Āfrikas ziloni, ar vienu snuķi,

ar vienu skuķi,

ar vienu eksotisku ārzemju puķi

un galvenais, ka zilonis galīgi plix.

Sašutums, kauns;

nav jau vēl noticis nekas ļauns.

Sēž ziloņi operā, smalkajos krēslos

un it kā minoritātes savākšot tos mēslus,

bet manējais uz skatuves sēdēs

un izbrīnā teiks:

Es taču esmu flautists, ne pianists,

bet tauta dziedās rozā ziloņa dziesmas

un zilonis brīnīsies

KĀPĒC?

DZIEDĀJUMS

SIEVIETEI PIE

Pēc tā brīža, kad viņa gavilēdama sauca

Jūŗas trakajā šalkoņā savu esamību

ar viļņu un jūŗas zāļu saistību,

ar to lielo aizmūžību

un kad viņa iepina manā bārdā

savas sievišķības atvasaras ziedus,

es pēkšņi apjēdzos,

ja tad kad jūŗa apēd sauli

un migla aprij mežus

tad mazajā telpā kuŗa ir mūsu laiks

un kur pat brīžiem elpai nav vietas

tur zināju es,

ka migla nav mūžīga

un saule kādreiz atkal lēks

no mūsu savītām elpām

un bezgalības.

DZIEDĀJUMS

SIEVIETEI LABĪBAS

Un tās vārpas aptinās viņai ap galvu,

bet viņa vēl nezināja savu atnākšanu;

un tās saknes aptinās ap viņas sirdi,

bet viņa vēl nezināja savu aiziešanu.

Un viņa mīlēja,

ar gaismu apņemta tā mīlēja,

ka neredzēja pat,

ka tumsā arī gaisma mirst

un dažreiz neatdzimst.

Tad paliek pāri

šajā bezjēdzīgā ēnu dejā

vien pilni nepiedzīvots

absurds aizmūžības spīts

un atdzimšana aiziešanā.

Bet tajā nakti,

kad zibens viņus abus

ierakstīja vētras kultās debesīs,

tad viņa zināja

ir savu atnākšanu

un pat aiziešanu.

Tu esi ne īsta,

ne neīsta.

Sieviete, dieviete,

izcila puķu dobe?

Tu esi tautiski raksti.

Tu esi mežģīnes,

kas man liek izmežģīt kaklu,

kad tu, vaļā iekrisdama,

Izput Indīgu dūmu mutuli

griestu virzienā baltā.

Esmu mazs savos grēkos,

bet tavos diegos sapinies

esmu liels, nelaimīgs kamols,

kas, tautiskā cimdā pārvērties,

silda slepenībā tavas aukstās sirds

kreiso priekškambari.

ATKUSNIS

Ir atkusnis pilsētas šķirbās.

Debesskrāpjiem gribas izlaisties,

gribas nestāvēt taisni.

Laikam sāp mugura, kauli.

Ielu asfalts,

kā grāpji uz plīts,

viss vienā slapjā putrā tīts.

Kur likties cilvēciņam,

bez dubļenēm,

bez kārtīgas mājas,

bez nacionālas stājas

un radiem no Piebalgas.

Kas palīdzēs viņam,

nabadziņam?

− Kāda meitene

lec pār ūdens peļķi.

Viņai svārciņš tik īss −

kā neļķe.

ANGĻU PANKS

Viņam mati

kā gaiļa sekste,

kā plakana plekste piešūta

galvas kausam zili pulētam.

Ausīs ievērts sirpis.

Cīņa nav galā,

nav mugurkauls tirpis −

viņš nestāv vienaldzīgs malā.

Sarkans uztraucot vistas,

saceļ kājās komunistus,

tādēļ zēnam bikses,

lai turētos kājās,

piesistas naglām pie ciskas.

Aust rīts,

kā nocirsta galva,

virs pilsētas giljotīnām.

Un panks,

šis puika no Liverpūles,

apņēmībā lielā, pūlas krustot

Ņujorkas vēdera dārgāko ielu.

Ar mānīgu riču-raču

viņš šķērso maģistrāli,

protams, to visu − nelegāli.

Pilsēta mirkli

vēro angļa mieru,

bet tad − bizo tālāk.

Ir ielās dunduru laiks.

Uz zila fona

debesu variants,

melnas saules izgaismots,

lidinās izteiksmīgi.

− Mainīgs mākoņu daudzums −

mīcās un mainās meisterīgi.

Uz melnāko mākoņu malām,

baltos kreklos,

kā krāšņā mēslu talkā,

viens otru stutē,

mute mutē,

klaida dzejnieku svīta.

Tīri glīti, tīri glīti −

viņi grib runāt uz tautu,

kas no pekles rauta,

apakšā kurina uguntiņu.

Bet brīves skautai tautai

nav skaidra klaida domāšana.

Viņa saka:

− Tā klaida dzeja ir

pārāk klaidonīgi izklaidīga

un izlīst lietū,

kā caur sietu,

caurspīdīgi. −

Rītos pļaujot bārdu

ar neasu skārdu

savam līdziniekam

− priekam,

redzu vagas rugājos

neauglīgu zemi

un acis smagas,

raugoties telpā bez durvīm.

Galvā vai bēniņos

kāds spēlē klavieres,

šoreiz Bacha prelūdes,

un vēsā miglā aiz loga,

skurinās jorģīnes.

Rīts zaļš un neregulārs kā

kas dzīvi tur plauktos un pudelēs.

Bezvērtīgām vērtībām ir augsta cena

− tādēļ bēniņos klavieres,

bet jautrām stundām, kā tapetēm lētām

− daudz sirsnības,

kuŗu sakrājat podos,

varu dzīvot no mīlestības.

Un izejot ielā,

sasienot krustotu zeķu pāri

kāri ar baložiem,

kas laižas man pāri,

saskaitu darītās nevainības.

Salīdzinot vienlīdzības

Izšķiros

− par mūžīgu dzīvošanu.

Eglei dārza malā vecums zaros −

tikai galos vēl skujas turas,

tikai pašā galotnē sīks čiekurēns −

mana egle − māte, vecmāmiņa.

Mājai logi nošļukuši,

nolīkuši pakši,

smilgas skatās skurstenī −

dzimtā vieta −

mana nevarīgā māte, vecmāmiņa,

pamestais bārenis − ,mans bērns.

Kā lai no tevis bēgu,

sevi nodevēju nesaukusi?

Kā lai tevi pametu,

nepametusi sevi?

JG 200. numurā Ainas Zemdegas dzejolim
izlaistas divas rindas. Iespiežam šeit dzejoļa
pareizo (ceram!) tekstu un atvainojamies
dzejniecei un lasītājiem par kļūdu. Red.

Ērika Raistera fonda 1995. gada balvas ieguvēja dzejnieka
un vēsturnieka Jāņa Krēsliņa godināšanā 1995. g. 7. maijā

Ņujorkā laureātu JG redakcijas vārdā sveica Andrievs

Ezergailis, uzsveŗot, ka alkatīgā vēsturnieka kredo ir .

„vēlēšanās, lai latvieši atgūtu, iegūtu vēstures apziņu, lai

atskārstu, kāda loma kristianizācijai ir bijusi latviešu tautas,

Latvijas izveidošanā.”

PELIKANS 1987.
GADĀ

Motto: „Varbūt nākošais

tilts pār Daugavu − pirmais

vistuvāk jūŗai sauksies

Spīdolas vārdā un, kad

būs iedibināts Spīdolas

fonds un konts, mēs

varēsim uzcelt Jūŗas

vārtos Spīdolas skulptūru.

Tā bija viņa, kas Lāčausim

mācīja kultūru. Viņai arī

gudri un saprotoši

noskatīties uz varjāgiem

un grieķiem, uz mūku

Meinhardu, eksportu un

importu, Baltijas jūŗas

tūristiem un miera

braucieniem”.

Imants Ziedonis Pie

republikas kultūrkartes

(Literatūra un Māksla,

1987. g. 18. septembrī)

Spīdala: Ak, es nelaimīgā!

(Falijs, Lāčplēsis)

Spīdola: Vai, vai mūsu

mīļie!

(Rainis, Uguns un nakts)

Uz akmens radzēm dīķi tup,

kā tupējis ir gadiem,

bez ģimenes un radiem,

viens pats ar garu knābi,

viens putns ar garu knābi,

kam maiss ir piekabināts.

Šis putns ir izplūkāts,

viņš gandrīz izskatās kā panks.

Viņš ir mēģinājis skriet laikiem līdzi,

ja arī nav nokrāsojis zaļu

savu cekulu un knābi.

Viņš ir centies

mainīties uz pilnību.

Un, ja viņš kādreiz dziedāja

„Pereat tristitia, pereant osores,”

tad šodien viņš nodarbojās

ar perestroiku.

Citiem vārdiem,

pelikāns pārkārtojas.

Un, to darot,

viņš grib pieminēt

gan tos, kas gribēja nosusināt tā dīķi,

gan tos, kas dīķi gribēja pārvērst jūrā.

Viņš grib pieminēt arī tos,

kas viņu apmētāja akmeņiem,

tāpat tos, kas dzina prom akmeņiem mētātājus.

Viņš grib pieminēt visu putnību −

pat tās pīles,

kas tik bieži bij traucējušas

tā jauki

pusnomodā, pussnaudā

pavadīto dzīvi.

Viņš arī grib pieminēt

Bronksas zooloģiskā dārza

pareizās dzīvošanas komandas sargus,

kas katru rudeni

to grib saķert

un ievietot ziemas sprostā.

Viņš grib domāt par visām tām

brīnišķām un neputniskām būtnēm,

kas tā dzīves skumjos brīžus

padarīja maigus

apglāstot tā pelikāniskos vaigus.

Un, pieminot visu piemināmo,

pelikāns ir nolēmis celt

pieminekli Spīdolai.

Pelikāns ir nolēmis celt pieminekli Spīdolai

kā iemigt neļāvējai,

kā darītgribas simbolībai,

ja ari pats viņš ir

vienis prātis ar dzejnieku,

kas teica:

„ Visvairāk rodas prieka,

ja nedara ne nieka.”

Viņš ir nolēmis celt milzu Spīdolu

Ņujorkas Brīvības statujas cēlumā,

kā Ģermānijas tēlu Teuteborgas mežā Vācijā,

lielāku kā Brīvības pieminekli Rīgā,

Spīdola būs Eifeļa torņa augstumā,

eiropeiskā diženumā.

Piemineklis atradīsies

likteņupes Daugavas malā,

malā upei

kuŗā kādreiz dzīvoja laši un nēģi,

kuŗas krastos senāk staigāja Lāčausis,

To cels uz Daugavgrīvas cietokšņa

un Dinamindes cisterciešu klostera pamatiem.

Lielā Spīdola būs tērpta

skujiņu un saulīšu rakstiem

rotātā pelžu kostīmā.

Spīdolas melnās bizes karāsies līdz zemei.

Tanīs būs Iebūvēti lifti

kuros liftbraucēji

ar kultūrsāpēm

varēs uzturēties kultūrvidē ,

ar mūziku, video.

Spīdolas acīs būs iebūvēti starmeši,

kas apgaismos Daugavas revolucionāro plūsmi.

Viņas krūtīs būs istabas

Somijas tūristiem,

baltiem vāciešiem,

Amerikas Savienoto Valstu,

Kanādas viesiem,

miera reisu braucējiem,

kuŗus oficiantes, minispīdolas

apkalpos miesīgi un garīgi.

Un Spīdolas pieminekļa pakājē

varētu būt dīķis

ar akmens radzēm

uz kuŗām pelikāns varētu tupēt,

uz kuŗām sēdēdams tas varētu skandēt

Horācija odas

jeb to latviskās variācijas,

kā, piemēram,

„Man pieminekli neceļat.”

Uz akmens radzēm dīķī

pie Spīdolas pieminekļa,

pie Daugavas ietekas jūrā

tupētu viens putns ar gaŗu knābi,

kas pārkārtojas,

kas pat mazliet māk franču valodu,

kas teiktu

„Plus ça change, plus ça reste le même.”

Un, kas latviešu mēlē nozīmē:

„Jo lietas vairāk mainās,

jo tās vairāk paliek tādas pašas.”

VĒSTULE

PRAKTISKAM VĪRAM

NO JELGAVAS

Kaut kur jau Tavu vārdu pierakstīju,

kad ciemojies pie mums te Hamiltonā.

Tas jau dažus gadus atpakaļ, un

varbūt daudz no tā, par ko Tu stāstīji,

nav vairs tā, visas sistēmas izmainītas,

uzlabotas, privatizētas. Tu biji Jelgavas

katlu vīrs, tas, kas apsildīja

vai visu pilsētu, droši vismaz

visas pēckara blokmājas.

Divas galvenās, deviņas mazākas katlu mājas,

kur siltums vārījās, cauruļu tīkls izšķērdīgi

aptecēja bloku pēc bloka, neplānoti

apsildot ari krūmājus, laukus un pļavas,

plašo ziemas āri, tādā kā ārdabas siltumnīcā.

Kurš gan atbildīgs, un varbūt tai būvgadā

izolācijas materiāls bija deficīta prece.

Apdzīvotāji arī kā kuŗais.

Vispārinājumi būs netaisni, bet prātā man paliek

kāds briesmu stāsts ar podiem, par ko nerunāsim.

Tovakar likās, nu saprotam ir bijušo,

un to, kas tagad darāms,

ir arī to, kā rītu, ar atbildību, Jelgavu

par jaunu cels. Vismaz man atmiņā tas tā.

Sen gribēju ar Tevi aprunāties.

Man latvietība bijusi grāmatu lieta, sapnis,

pienākums, ko īsti nesapratu.

Ikdienas kreņķi, ikdienas darbs, tie šejienes.

Tāpēc jau uzmanība tāda, uzklausot

darba stāstu Tavu. Nu gribu vēl apjautāties,

vai jaunā māja, tā iecerētā, laimīgi uzbūvēta,

dzeltenu ķieģeli, silta un saturīga?

Manai turpretī nav gādīgas rokas,

durvis problēmātiskas, virtuve slīkst

pamatos, kā kāda dzīve, izdzīvota.

Manas grāmatas, lasītās, nelasītās,

puslasītās, kam tagad vajadzīgas tās?

Pie Tevis būs citādi. Netaupies un laikus

ieplāno dziļus grāmatu plauktus. Varbūt

kaut ko jauku, neredzētu, kailām sienām!

Ja satiktu Tevi tur Jelgavā, vai

tik tiešām būsi tāds kā šķiti mums −

praktisks virs, nesalauzts, atbildīgs,

kas godu tur un dara to, kas

darāms, ja arī daudz nav tā,

kā reiz bij cerēts, un varbūt nekad nebūs.

Te, zinu, mēs kļūstam tie, kas

tagad esam, emigranti, kas tomēr

dara arī savu daļu, tā sakām,

kam mērķis jauns un uzdevums.

Domāju, tā nav nepatiesība.

Arī ne patiesība. Varbūt cerība?

Tad nobeidzot mazliet atkārtošos,

un varbūt vēlreiz apprasīšos, vai spējāt nomainīt

krāsnis ēdelīgās, rast saimnieku namam katram,

kuŗš par to rūpēsies, jo tas ir viņa,

vai varbūt tomēr jēga kāda bija tā kopēji,

tik daudzmaz uzlaboti? Un nu man

tāda jauka doma nupat pierakstījās:

tur Tavā jaunā mājā plaukts pildās grāmatām,

Šķipsnu, Eglīti, Sodumu, Baumani,

Kovaļevsku, to īpatnējo, un vēl tak Veisberga,

kuŗa bērnībā dzīvoja varbūt ap stūri Tev.

Nūjā, un dzeju Tev arī vajadzēs,

Saliņu, Stumbru, Taunu, Tomu −

tādi pie mums izcili vārdi, mūsu aculiecinieki,

tie pie Jums atdzimst, jaunatrasti,

kā atklāsme varbūt, kā man,

cik gadus atpakaļ, kad toreiz lasīju

Ziedoni, Belševicu, Peteri, Vācieti,

un zināju, tie arī mani. Pietiks.

Te vakars vēls, bet Jums jau rīts.

Nekad jau visu nevar pasacīt.

Ar patiesu cieņu, Juris.

1995. g. 17. martā.

DESMITTŪKSTOŠ

KILOMETRU NO

Zeltītiem dūmeņiem kūpot,

Vienvaldnieka Baltijas flote

atstāja Liepājas ostu

ceturtā gada oktobri.

Piektā gada 27. maijā,

svinot cara tētiņa

tronī uzkāpšanas piemiņas dienu,

tā pazuda ūdeņos

pie Korejas krastiem.

Pie apvāršņa sarkani lecoša saule

mums rādīja ceļu, un

dega Kurzemes pilis.

To atblāzmā zelta saule

pavīdēja debesmalā.

* * *

Vēlāk

mēs apmainījām

zili pelēkas uniformas

pret brūngani zaļām,

balti maskēti

pie Čosinas

atdevām dzīvības

Āzijas aukstajiem

Tīreļa purviem.

* * *

Ar vāciskām ķiverēm galvā,

ar zeltītām piecstūru zvaigznēm

mēs pazudām

Vietnamas džungļos.

* * *

Ar sarkanu

pieczobu zvaigzni,

iededzinātu pierē,

mēs sasalām Afganistanas kalnos.

Desmittūkstoš kilometru

no Nāvessalas Daugavas krastā

šis burvju loks

mūs no jauna skāra,

maldināja.

1994. g. 11. novembrī

Komentārs: Šai gadsimtā četros Āzijas

kaŗos svešu tautu kaŗapulkos kalpojot,

latvieši atdevuši savas dzīvības, ne reizi

par labu latviešu tautai.

IN MEMORIAM

Nesen mirušos un Latvijā pārapbedītos jaungaitniekus

šajā nodaļā piemin viņu draugi.

VALDAI

1994. g. novembrī

Asins pil no taviem spārnu

un mūsu pirkstu galiem

      pēdējā glāstā

         šai vārtu pusē −

    sāpēs, neticībā

pieplokam zemei −

Tava balss

  tava dziesma

     ceļas

       iedziedas

       vēja plandītos novembŗa mākoņos −

       slienamies ceļos

   atliecam galvas

 atveŗam acis − ausis −

Nesteidzies, nesteidzies, pagaidi! − saucam −

Vizošiem spārnu galiem

  tu aizkar mūsu plakstus

     mūsu pirkstu galus:

     Mīļie −

  vizēšu, dziedāšu jūsos

vienmēr −

VEĻU LAIVA

Valdai Dreimanei

1994. g. 21. novembrī.

Vēl brīdis

un veļu laiva

šūposies miglasbalta −

*

tu sagaidīji,

līdz balts uz balta

nāk airu nesējs −

*

viņš attin jau virves,

atdara balsis

kā vārtus −

*

lai šūpo Tevi, skanošu,

gaisa upes,

lai pārved mājās

debesu Daugava, balta.

VARIĀCIJAS PAR

VALDAS

METAMORFOZĀM

Viņa tevī auga augumā,

un viņai bija savs laiks.

Bet arī tev bija savs, un tad

tu noslaucīji ēnas no sevis,

pieplaki zemei, ieaugi viņā

kā zāle, kā sūna, kā akmens

šķemba, izlaidi saknes kā koks,

un putni nebēga vairs, un saknes

atrada avotus: tu ieplūdi upē,

kas aizplūda ziemā, bet viņā krastā

pati sev pasniedzi roku, pie smilgas

turoties iekāpi bitē un bites gaismā

Iesāki sanēt, sanēt kā pļava, kā pļava

sanēt vasarā, saulē sāki sanēt vasarā.

Nāve auga tevī augumā nenovēršama,

bet tu pāraugi, mainīdamās, nāvi.

Nāvei bija laiks mirt, bet tu

sāki savu otru dzīvi ar vieglu

putnu spārnu vēdu, ar ieniršanu jaunā

jausmā, ar klusu sanešanu vasaras

pļavā.

21.11.94.

NU RĪGA TEVĪ

GAVILĒ...

Dzejniecei aizsaulē

Nu Rīga tevī gavilē

ar saviem bruģiem,

savām torņu smailēm,

ar apsnigušām tiltu margām,

ar sirmā doma velvēm,

ar likteņupes ūdeņiem,

ar maigiem vakarvējiem,

ar lakstīgalu saucieniem,

ar pērkondārdiem spējiem.

Tu šķemba esi Daugavā,

Pār kuŗu straumes veļas,

no laika upes ūdeņiem

vēl tava atbalss ceļas.

Kaut aiziedama aizej tu,

pirms laika vējos vērsta,

ar dainu balsi mūžīgo

tu izdziedāta tieci.

MĀJUP

Jānim Sarmam

dzimtenē atgriežoties

Kā ganos reiz, skaļi ūjinot

Tev Kalnakūļu Vikta pretī nāk

pa aizaugušām sapņu stigām

no ēnu valstības ar pīpeņziediem matos,

ar biklu, apburošu smaidu sejā,

nu mājup aicina pie gaŗā saimes galda,

kas veļu mielastam jau bagātīgi klāts!

Cik labi atkal beidzot kopā būt!

Cik jauki ir bez vārdiem klusi sērst

kaut visu mūžību, bez lielas steigas,

un klausīties, kā paradīzes putni dzied...

„Kur, Jāni, tik ilgi projām biji,

kamdēļ tu man tik gauži gaidīt liki?”

It pārmetoši viņa tagad klusi taujā –

un saldas meža zemenes ir viņai saujā...

Piezīme − abi Karmenas Kurzemnieces

dzejoļi nolasīti Austrālijas latviešu Kultūras
dienu Rakstnieku cēlienā 1994. g. 29.
decembrī Melburnā.

VEĻU VAKARA

VARIĀCIJĀS,

VALDI KRĀSLAVIETI

APSTĀVOT

Ar laika degļiem ir tā:
tie Izdeg,
jo nezin jau,
cik gaŗa ir dakts.
Un kokteiļus izdzer,
pat cerību vīnu.
Un sirdis −
pat lielākās −
Izpukst.

Pārtrūkst valodas,

paliek tik pateikti vārdi...

Bet savus labākos,

arī vēl neteiktos,

tu paņēmi līdz

un droši vien tagad

tracini trimdas

vecajo veļus.

Būs kādreiz

jāaiziet ciemos

klausīties,

kad apniks

šai pasaulē

klibot.

Skaista kā līgava

vasara līgoja

kad jau zināji tu,

ka jāpagriež spogulis būs

pret mūsu paštaisnām

un svešuma kropļotām sejām.

Daudz skarbu vārdu,

un patiesība palika

kā zobens pie tā tilta

kas atpakaļ veda

kur vēju zirgi ganījās.

Un spļāviens nievājošs

nu trāpa pašu spļāvēju,

ir tavu kaujas kvēpināto seju.

Tu stalti tālāk gāji

ar savu spoguli,

ar savu dzeju,

ar savu mīlestību.

Līdz atkal skaista kā līgava vasara līgoja,

bet tevi gaidīja dzimtenes rudens veļi.

Arī no rīta var notikt kas negaidīts.

Autora piezīme: rinda „Skaista kā vasara līgava līgo”

ir no kāda Valža dzejoļa.

TILTI

Kā pantos likt? kā atskaņot?

To zelta zobi tiltu, kuŗu apēdot

Skops skots bij pārskaities, vērties gurmetā

Trīs collu biezā Brazīlijas stēkā.

Te tev nu lēti bij! Viņš dusmās lēkā.

It taupīgi ir tālu ceļot, lēti paēst, bet ne tā!

My golden London bridge is down, is down, is down!

Archibald McPherson, you are now a clown!

(Vajag taupīt, ja rij pēc vella...)

Bet tagad: mūsu literārā semināra tēma:

Kuŗš gan no slavenajiem tiltiem

Mūsu dzejā goda vietu ņēma?

Vai San Francisko zelta tilts?

Es biju Venēcijā. Stāvēju uz Izmisuma tilta

Ar pili, cietumu pie katra pleca: dzejo Bairons.

Tie divi, jānudien, ikvienā ir no mums.

Beidz mīņāties uz Izmisuma tilta! Tā kā dumjš.

Ir tevī pašā pils. Un cietums. Tiltam nāves lūka vaļā.

Mans deguns: maģiskākais tilts!

Es redzu lielu, mazu, augstu, zemu, tuvu tālu

Var redzēt Leiputriju. Tālās Tulas pili bālu...

Bet nešķielē! Skata krusts pār degunu

Ir Izmisuma tilts uz nāvi, nu!

Lai slava degunam!

Tas dzīves tilts uz itin visu man.