Valters Nollendorfs

DIVSIMTAIS NUMURS, ČETRDESMITAIS GADS UN KĀ TĀLĀK?

 

Par Jaunās Gaitas nākotni ar četru gadu atkāpi.

 

Pirms vairāk nekā četriem gadiem, 1991. gada rudenī − Latvija bija tikko atguvusi savu suverenitāti pasaules acīs − Guntis Liepiņš lūdza Jaunās Gaitas darbiniekus, līdzstrādniekus un labvēļus izteikties par Jaunās Gaitas nākotni. Tai laikā žurnālam draudēja krīze. Guntis minēja vairākas ne visai skaistas nākotnes izredzes. Man kā pirmajam Jaunās Gaitas redaktoram bija grūti domāt par iespēju, ka žurnāla gaita varētu apstāties. Laimoņa Zandberga vadībā tas vairāk nekā trīsdesmit gadus bija turpinājis stimulēt trimdas intellektuālo dzīvi. Tāpēc teicu: „Tava uzskaite labi raksturo pagātni un tagadni. Neesmu tik drošs par nākotni. Vismaz nākotni, kādu es iedomājos. Nākotni, ko pa daļai no mums prasa pagātne pati. Divsimtais ir mazākais, pēc kā mums jātiecas.” Tagad nu mēs esam nonākuši pie divsimtā, un liekas, Ka tas arī nebūs pēdējais. Tāpēc varbūt labi pārdomāt, cik labi toreizējais skatījums atbildis tagadnes − un varbūt nākotnes realitātēm.

Lasītājam jāievēro, ka teiktais atsaucas uz Gunša vēstuli, kas runāja par situāciju viņa skatījumā, par lasītāju skaita samazināšanos, par iespējamu apsīkumu trimdas rakstniecībā un prasīja atbildes uz jautājumiem, kas izrieta no problemātikas. Tomēr manas atbildes šķiet pietiekami vispārīgas un skaidras, lai no tām varētu izlobīt arī jautājumu raksturu. Tālākajā nedaudz pierediģēti teksta izvilkumi no manas vēstules Guntim Liepiņam citēti kursīvā.

 

Trimda ir gan savā veidā beigusies, bet beigta tā nav. To garīgo priekšnoteikumu, kas bija trimdai līdz 1988. gadam un nosacītā veidā vēl līdz 1991. gada septembrim, vairs nav. Un labi tā. Uz to jau tikai gaidījām. Šī ir šķirtne. Tai pašā laikā − un par to arī vērts padomāt − trimda vēl ilgi nebeigsies.

Ja te var ko piebilst, tad varbūt to, ka trimda tiešām nav beigusies. Liekas pat − tā savā veidā kļuvusi noturīgāka. Attīstījusies diezgan skaidra šķirtne starp „mums” un „viņiem,” „mums” un „jums.” Mūsu pusē daudziem ir vilšanās par to, ka Latvijas realitāte neatbilst viņu ideālajiem sapņiem. Viņā pusē − par to, ka mēs neesam bijuši tie ideālie bruņinieki uz baltiem zirgiem, kas Latviju iecels saulītē. Katra vilšanās noved pie norobežošanās. Ir daudzi iemesli palikt te, gan praktiskas, gan idejiskas, gan arī personīgas dabas. Liels braucēju vilnis uz Latviju nav gaidāms. Ir cits jautājums, vai emigrācija varēs saglabāt savu garīgo možumu.

 

Kā vēsturisks lielums trimda vienmēr paliks, ir šeit, ir arī − arvienu skaidrāk − arī tautai Latvijā. Kā vēsturisks lielums tā paliks un tā prasa savu izvērtējumu. Līdz šim esam visu virzījuši nākotnē, savas pārdzīvošanas un sava nacionālā pienākuma nākotnē. Par savu pagātni esam domājuši visai maz. Tagad ir laiks to darīt. Tā, piemēram, ar vairākiem kolēgām esam ķērušies pie vēsturiska atskata par trimdas literatūru. Tas tikai viens pasākums. Domāju, ka ir vēl daudz citu. Tas, kas te ir darīts, kas izdzīvots un pārdzīvots − tas ir jāatstāj nākamajām paaudzēm ir te ir Latvijā. Mūsu stāsti nav Sibīrijas bargie stāsti; mūsu stāsti ir vairāk saldenrūgti. Taču arī tie pieder latviešu tautas pēdējā gadusimta eposam. Tas ir mūsu literārais cilvēkarchīvs. Manuprāt te Jaunajai Gaitai ir arī vēl ko darīt.

Vēsturiskā šķirtne ir pārvarēta ar trimdas garīgo un polītisko priekšnoteikumu pārvarēšanu. Latvija ir brīva − kā tālāk? Palicēji uzturēs latviešu ārzemju kolonijas vēl labu laiku − fiziski. Nāk jauns posms − emigrācija. Atskate par pagātni tikpat svarīga, jo to varam veikt no noteikta galapunkta atskatoties. Darāmais nav ne tuvu vēl apdarīts.

 

Trimda paliks arī kā garīgs aureols, kas vēl labu laiku ietekmēs mūsu pašu domāšanu un mūsu attiecības ar mājiniekiem. Tas nozīmē − kaut trimdas īpatnējā garīgā situācija pagātnes nozīmē ir beigusies, tā vēl arvien dažādos veidos ir dzīva mūsu domās un darbos. Tā parādās mūsu attieksmēs iepretī latviešiem Latvijā. Tā parādās mūsu pašu dzīves veidojumos un nākotnes plānos. Vai mēs vispār varam atgriezties mājās? Man liekas, ka tāpēc vēl labu laiku taps īpatnēja, ja ne „trimdas,” tad pasaulē dzīvojošu latviešu literatūra, kuŗā izpaudīsies īpatnējs latvietības un pasaules skatījums un izjūta. Te arī Jaunajai Gaitai būs vēl, ko publicēt.

Tas izklausās it kā nupat uzrakstīts.

 

Šaubos, vai viss, kas attiecas uz trimdas pagātni un garīgo trimdas aureolu, atradīs koncentrētu un saprotošu vietu Latvijas periodikā. Bet taisni šis izvērtējums un šī izpratne manuprāt ir vajadzīga vismaz vēl līdz tūkstošgades beigām. Ne kā norobežošanās, bet kā zīmīgas tautas daļas mantojuma apkopšana un nodošana visai tautai. Tauta tikai pamazām sāk trimdu saprast, un tai vēl labu laiku būs pašai savas rūpes un savas cerības.

Arī te nevaru neko papildināt. Latviešu tautai vēl liels saliedēšanās laiks priekšā, šai procesā tautai jāizprot visu savu sastāvdaļu atsevišķās vēstures un caur tām radušās īpatnības − no izsūtītajiem līdz bēgļiem un emigrantiem. Lielais trimdas (un tagad arī pēcšķirtnes emigrācijas) aprakstīšanas un izvērtēšanas darbs ir un paliek mūsu rokās.

 

Tā ir mana ideālā nostādne. Kā ir ar praktisko, Jaunās Gaitas nākotni? Domāju, ka varam atrast tiltu no ideālās vajadzības arī uz praktisko. Proti...

1. Jaunajos apstākļos Jaunajai Gaitai atkal jāpārtop. Monopola mums nebūs, bet mums var būt sava programma. Starp citu, kad tad mums tā īsti bijis monopols? Domāju, ka JG ir vienmēr bijis jāsacenšas ar citiem. Reiz bija Ceļa Zīmes un Tilts; vēl arvien ir Treji Vārti. Ja mums bija „monopols,” tad tieši brīvu un kontroversiālu uzskatu un literāras izpausmes laukā. Mēs bijām arī tie, kas sāka − Aivara Ruņģa redakcijas laikā  − iepazīstināt lasītājus ar to, kas ir jauns un vērtīgs Latvijā. Mēs bijām pirmie un ilgu laiku vienīgie vidutāji starp Latvju un trimdu. Man šķiet − tagad mums Jākļūst par vidutājiem starp bijušo trimdu, It sevišķi mūsu trimdas paaudzi, un Latviju. Mērķtiecīgā veidā! Taisnība, „šejienes rakstītāji vēl jo vairāk publicēsies Latvijā,” bet viņiem gan no vienas puses būs darbi, kas vairāk un vairāk paudīs jaunā laika izjūtas un pārdzīvojumus, no otras − vēl arvien darbi, kas paudīs augstāk minētās „trimdinieciskās” īpatnības. Pēdējie Latvijā tiks izkaisīti un laiku pa laikam − nesaprasti. Ir vērojams, ka Latvijā gan ar lielu sajūsmu uzņem tādus autorus kā abus Eglīšus, Zīvertu, Strēlerti un citus no vecākās paaudzes, kamēr mūsu paaudzes autori laiku pa laikam bez izpratnes paliek novārtā. Varbūt tas tāpēc, ka viņi ir īstie „trimdinieki” un tāpēc latvieša psīchei Latvijā attālāki, varbūt arī tādēļ, ka viņi ienes neparastas un nesaprotamas ārzemju īpatnības latviskajā literatūrā, bet vienādi vai otrādi − viņu iekļaušanās „vienotajā” latviešu literatūrā nebūt nav neproblemātiska. Tai pašā laikā Jaunā Gaita var kļūt par vidutāju arī plašākā nozīmē, nezaudējot savas īpatnējās kontroversiālās kontūras. Problēmas, ko varam risināt mēs, ne vienmēr ir un diezgan bieži nav tās, ko Latvijas žurnāli un avīzes risina un risinās savās. Mums ir un kādu laiku vēl būs sava patnējā uztvere un pieeja.

Nu jā! Šai ziņā maz kas mainījies.

 

2. Ja mums būs šāda jauna programma un konsekventa pieeja, tad manuprāt mums būs arī savi rakstītāji. Pievienojos analīzei, ka visumā iesūtīto darbu saruks, bet negribu pieņemt, ka piepildīsies prognoze par darbu apsīkšanu, ja sāksim attiecīgi rīkoties. Mums taču visu laiku teikts, ka trimdā ir daudz nepublicētu darbu. LaRAs grāmatu klubam, liekas, vēl ir savs noiets. Jaunajai Gaitai nebūtu jākautrējas pārpublicēt nozīmīgus Latvijā publicētus šejienes autoru darbus, kas ietilpst jaunajā Jaunās Gaitas programmā, vai − vēl labāk − vienoties ar autoriem noteiktos gadījumos par publicēšanos ir Latvijā ir Jaunajā Gaitā. Patlaban atrodamies ļoti neskaidrā pārejas periodā. Kā Latvijā, tā arī te cilvēki raujas uz visām pusēm, dažreiz gluži bez apdoma. Jaunajai Gaitai vajadzētu tieši tagad savus autorus darīt uzmanīgus uz problemātiku, lūgt viņu padomu un palīdzību. Pirms tas ir darīts, nedrīkstam teikt, ka Jaunā Gaita ir ar savu misiju galā. Nav arī tā, ka no Latvijas gluži neko nevarētu sagaidīt. Protams, nekādā gadījumā nedrīkstam domāt par Latvijas autoru darbiem, „ko turienes izdevumi neiespiedīs.” Jaunā programma pati par sevi palīdzēs ar šo problēmu tikt galā. Turpretī − Latvijā noteikti ir literāri darbi un radošas pārdomas, kas skaŗ Latvijas trimdas problemātiku, kas Jaunajā Gaitā iederētos un ko labprāt ņemtu pretī. Bez tam būtu vērts atkal padomāt par Jaunās Gaitas un LaRAs Lapas apvienošanos. Cik zinu, Jānis Gorsvāns LaRAs Lapu uzdevis; jaunā LaRAs valde palikusi zināmā strupceļā. LaRAs Lapas veida materiāli būtu tieši tie, kas varētu palīdzēt veidot jauno Jaunās Gaitas virzienu.

Laikam jau Jaunās Gaitas tālākā pastāvēšana teikto pierādīja. Trimdas autoru ceļš uz Latviju nav bijis viegls. Latvijas grāmatniecībā nedominē oriģināldarbi. Bet par apvienošanos ar LaRAs Lapu būtu vēl arvien vērts padomāt. Spēki jāapvieno un jātaupa. LaRAs Lapa pēdējos gados nav iznākusi regulāri. Nav klājies viegli ne LaRAi nedz arī Latvijas rakstnieku savienībai.

 

3. Kas attiecas uz lasītājiem, taisnība, Ārlatvija viena pati lasītājus ilgam laikam nevarēs sagādāt. Pie ieteiktās programmas tas arī nebūtu pareizi. Jaunajai Gaitai tāpēc varbūt būtu labi pārdomāt iespēju uz pareiziem noteikumiem zināmu eksemplāru skaitu iespiest Latvijā Latvijas tirgum, t.i. attīstīt divus tirgus un nepaļauties tikai uz ziedotiem abonementiem. Tirgus Latvijā gan sākumā nedotu mums sevišķi lielus financiālus atvieglojumus te, bet tas varētu sagādāt sekojošās priekšrocības Latvijā: iespēju samaksāt honorārus latos Latvijas un šejienes autoriem. Vai izdevniecību iespējams vai vērts pārcelt uz Latviju, to varētu noteikt tirgus apstākļi. Tagadējā technika viegli pieļauj dažādus risinājumus. Ja varam izdevīgi un kvalitatīvi iespiest Latvijā un izdevīgi nokārtot pārsūtīšanu un izplatīšanu šeit, kāpēc to nedarīt? Domāju gan, ka redakcijai − ieskaitot salikšanu − būtu jāpaliek ārpusē, kamēr žurnāla programma koncentrējas uz Ārtatvijas literatūru un publicistiku. Ja Jaunā Gaita izveidos sev jaunu, īpatnēju profilu, neatsakoties no saviem sākotnējiem principiem, lasītāju skaits varētu arī nostabilizēties. Domāju visā visumā, ka lasītāju skaita sarukums nebūt nebūs lineārs, kā Tu to aprēķini. Un ja arī − kas tad ir minimālais, lai varētu pastāvēt? Cik lasītāji gatavi maksāt, lai žurnālu uzturētu? Būs jau kāds punkts, ko nevarēsim pārkāpt. Bet skatos, kādas (nerealistiskas!) cenas reizēm sagaida Latvijas izdevumi, un Jaunās Gaitas cena nebūt neliekas tik augsta, it sevišķi, ja uzturam kvalitāti.

Arī šai ziņā laikam paredzējumi nav bijuši visai precīzi. Lasītāju skaits šķiet nostabilizējies. Ir jāpadomā vairāk par žurnāla profilu − Jaunajai Gaitai jāatrod sava jauna, intellektuāli asa, redzīga pieeja, kas nevien sniedz trimdas pagātnes apskatus un pārskatus, bet arī emigrācijas un Latvijas tagadnes un nākotnes savstarpējo procesu izvērtējumus.

 

4. Pašās beigās paliek vēl citi iespējami paņēmieni, piemēram gadskārtējo numuru skaita samazināšana uz četriem vai pat uz diviem. Ģermanistikas žurnāls Monatshefte, ko rediģēju, 1918. gadā bija spiests pārtraukt iznākšanu Amerikas pretvācu noskaņojuma dēļ. Divdesmitajos gados tas iznāca kā diezgan bieza gadagrāmata. Divdesmito gadu beigās, vācu studijām atkal nostabilizējoties, tas atsāka gaitas septiņas reizes gadā. Kopš 1960to gadu sākuma tas par spīti nosaukumam iznāk tikai četras reizes gadā un turas tīri ņipri. Problēmas varbūt citas, bet risinājums varētu noderēt arī, Jaunās Gaitas nākotni risinot. Visumā domāju, ka pēc pāris gadiem iezīmēsies skaidrākas kontūras Latvijas un Ārlatvijas attiecībās un līdz ar to arī skaidrāka kļūs daudzu sabiedrisko pasākumu nākotnes baze. Līdz tam laikam ceru, ka varēsim pastāvēt. Ir jāpastāv.

Cita starpā jāsāk domāt par Jaunās Gaitas elektronisko formātu. Starptautiskie sazināšanās tīkli veidojas tā, ka jau tagad var pārraidīt nevien tekstu, bet arī ilustrācijas, par CD ROM formātu nerunājot − nelielā kompaktā disketē var archivēt nevien visu Jauno Gaitu, bet vēl daudz ko.

 

Man liekas paradoksi, ka mēs domājam par Jaunās Gaitas slēgšanu laikā, kad rakstniecība Latvijā ir krīzes situācjā, ko rada politiskais tirgus no vienas un brīvais tirgus no otras puses. Mums ir liela pieredze pārdzīvot ļoti negatīvos iekšējos un ārējos apstākļos, un šī pieredze varētu palīdzēt arī Latvijas kolēgām šai laikā. Vispār mums, bijušajai trimdai, vēl ir liels potenciāls, kas Latvijai varētu ļoti labi noderēt, bet ko Latvija īsti neapzinās un kam viņa tāpēc īsti netiek klāt. Šis potenciāls pazudīs, ja to kādu laiku neturēsim kopā un to Latvijai savā veidā neuzspiedīsim − ar pacietību, iecietību un lielu tiesu mīlestības. Gan jau tad arī vēl pietiks laika noiet dibenā.

Bet vēl labu laiku − jāturas!