−     Vai esat pārliecināts, ka jūsu saraksts nākamajās vēlēšanās iegūs balsu vairākumu?

−     „Jā, pilnīgi pārliecināts.”

−     Bet kādu lomu tādā gadījumā jūsu politiskajā skatījumā spēlē nauda?

„Lielu daļu savas naudas esmu ieguldījis Latvijas politikā. Ja esmu par kādu lietu pārliecināts, tad tās labā izdošu pēdējo santīmu. Man nav bailes pazaudēt naudu; seju un raksturu gan. Naudu varu nopelnīt atkal. Esmu rakstnieks, kas publicējis kādas 15 grāmatas. Tās ir mana drošība; cilvēki manas grāmatas pērk. Nauda manā uztverē nozīmē politisku un ekonomisku neatkarību. Ja cilvēkam ir nauda, viņš var teikt un paust to, ko domā.”

No Māras Trapānes-Soikānes sarunas ar Joachimu Zīgeristu, „Ko dara Māra Trapāne?”. Austrālijas Latvietis, 21.10.94.

 

 

... Protams, mēs jau varam teikt, ka cilvēkam tas banāns bija svarīgs un dārgs − mēs nevaram novērtēt to, cik tam cilvēkam šis banāns varbūt pat psicholoģiski bija svarīgs. Bet, ka viens vācietis ar ļoti apšaubāmu latvisku pagātni, var latviešu tautu uzskatīt par tādiem niekiem, kuŗus var nopirkt par banānu, vai par uguņošanu, tad par to man ir vienkārši kauns,” teica Brunis Rubess.

... B. Rubess saskata briesmas apstākli, ka ļoti lielā skaitā bijušo padomju sfairas valstu vadībās, otrās vēlēšanās notiek straujš pagrieziens pa kreisi: Lietuvā, Polijā, Ungārijā, Igaunijā, Slovākijā. Ja jūs paskatāties uz šo lapu, ko esmu sastādījis, tad redzat, ka tā nebūs Līdztiesība, nedz LBDV, bijušā komunistu partija − Bojāra partija (un es domāju, ka tā vispār nekandidēs), bet tas būs Saimnieks, ja notiek Latvijā tas pats, kas notiek citur. Tādēļ, ka mūsu labajam spārnam nav tā prāta saiet kopā.”

„Tuvojas vēlēšanas”, Irēnes Noritēs LATS informācijas sanāksmes atreferējums, Laiks

 

 

... Viena no nelaimēm ir tāda, ka Otrās Republikas līdzšinējie sasniegumi ir galvenokārt izpaudušies tikai dzīves augstākās sfērās − oficiālā un valstiskā plāksnē. Latvijas valsts ir atguvusi starptautisko atzīšanu, uzņemta Apvienotās Nācijās un nu jau Eiropas kopienā, oficiālās vizītēs tur ierodas prezidenti, karaļi un pāvesti, un dažnedažādas ārvalstis ir gatavas Latvijai sniegt lielāku vai mazāku palīdzību. Latvijas caurmēra cilvēka ikdienas dzīves kvalitāte, turpretim, kopš neatkarības atjaunošanas bīstami turpina slīdēt uz leju. Nomācošam tautas vairumam iztika dienu no dienas kļūst grūtāka, nākotne nedrošāka un izredzes uz drīzu uzlabošanos bālākas un bezcerīgākas. Un tā nu vēl nesenā tautiskā sajūsma ir netikvien atslābuši, bet tikpat kā izgaisusi.

... Tie paši ļaudis, kas vēl nesen bija gatavi riskēt savas dzīvības uz barikādēm, tie paši tagad (publiski vai privāti) turpat vai lād savus ievēlētos pārstāvjus un nereti jūtas tik vīlušies un tik sadusmoti par pēdējo kārtējo skandālu, ka visus politiķus bez atšķirības sāk dēvēt par blēžiem un krāpniekiem. Viņi pat vairs neskatās, cik tur tai mucā ir sapuvušu ābolu, cik veselu. ... Bet ko tādos apstākļos lai dara tie politiķi vai valsts darbinieki, kas patiešām ir godīgi un kas tiešām vēlas tautas interesēm kalpot? Cik ilgi tie izturēs vispārējo un nediferencēto tautas nicināšanu? Un ja visi godīgie pagurs, apvainosies un aizies no politikas, kas tad vairs paliks? Tad tiešām paliks dabīgā izlase no tiem, kas tādi nav. Tautai ir ārkārtīgi svarīgi attīstīt vismaz minimālu diskrimināciju savos spriedumos, un iemācīties atšķirt avis no āžiem. Ja gribam, lai valsts vadībā stātos tādi cilvēki, uz kuŗiem mēs varētu būt lepni, tad mums jāiemācās arī tādus atrast, izvirzīt, atbalstīt un noturēt pie varas. Jo − ja mēs paši to nedarīsim, tad neviens cits mūsu vietā to nepadarīs!

Divi fragmenti no Dr. Vairas Vīķes-Freibergas apceres „Tādi nu mēs esam, un tur nekā nevar darīt.” MLB Ziņotājs, 1995.