INTERVIJA AR VALDU DREIMANI-MELNGAILI

1991. g. 14. novembrī, Intervē Ilze Raudsepa.

 

IR: Tu varētu pastāstīt par savu bērnību. Vai Tu atceries savu vecmāmiņu un vectēvu no tēva puses?

 

Vectēvs (J. Dreimanis) Veckalējos, Dunalkas pagastā. "... Vectētiņš bija mīlīgs, ļoti maigs, ļoti, ļoti sirdsšķīsts, labs cilvēks."

VM: Pirmā atmiņa, man liekas, un tā arī ir vienīgā ... es droši vien vēl nestaigāju, es kaut kā jūtu sevi kā bebi, ka es guļu dārzā zālē, un ka skudras rāpo, un ir saule. Tas bija Bolderājā, kur mani vecāki dzīvoja, kad es dzimu, Brūžu ielā 4, laikam. Es to ļoti, ļoti skaidri atceros − saule un zāle un skudras rāpo. Un pēc tam ilgi nekas. Mani vecvecāki, mana tēva vecāki. Tēvs man ir no Kurzemes, viņš dzimis Jaunpilī, un viņa tēvs bija kalējs, Heinrichs − Indriķis − Dreimanis. Es vispār esmu ievērojusi, ka Kurzemē daudz vairāk vācisku vārdu. Heinrichs Dreimanis un Elizabete bija vectētiņš un vecāmāte. Tā es viņus saucu. Tas jau arī kaut ko izsaka, ka mēs viņus tā saucām. Viņi dzīvoja Dunalkā, „Veckalējos”, un tur mēs pavadījām vasaras. Es ļoti atceros savu vectētiņu. Ja kādreiz runā par tādu latviešu dieviņu, tad man vienmēr ir vectētiņa tēls. Viņš bija tik labs, tik gaišs, brīnišķīgs. Viņš palika Latvijā, kad mēs izbraucām, un nomira 94 gadu vecumā. Gaŗš mūžs bija. Viņa sieva, vecāmāte, ko mēs saucām par omammu, bija stingra sieva, baznīcā gājēja. Tā viņa ar visiem runāja, viņa bija tāda īsta saimniece, lai gan kalēja māja jau ir ļoti maza vieta, divi hektāri zemes tikai. Bet es tā atceros, kā viņa iet pie skapja, un tikai viņai bija atslēgas tam skapim, kaut ko izņem, kaut ko ieliek. Vectētiņš bija mīlīgs, ļoti maigs, ļoti, ļoti sirdsšķīsts, labs cilvēks.

 

IR: Vai Tu teiktu, ka Tavs tēvs ir līdzīgs savam tēvam vai mātei?

 

VM: Tas ir interesanti, es nekad par to neesmu domājusi. Es viņā redzu abas puses. To viņa mātes puritānismu un stingrību, bet arī to labestību. Jā, es redzu abas, patiesībā. Vectētiņš, viņš nedzēra, viņš nepīpēja, viņš jau trijos, četros no rīta cēlās un sāka rīkoties, gāja uz kūti. Vienkārši bija labs, skaists cilvēks.

 

IR: Vai viņš bija hernhūtietis vai tā bija viņa daba?

 

VM: Nē, tā bija viņa daba. Jā, tādam katram cilvēkam būtu jābūt.

 

IR: Viņiem bija arī citi bērni?

 

VM: Viņiem bija. Tēvam bija viena māsa, bērnībā mirusi. Tad viņam bija māsa Emma, 2 gadus vecāka. Papus ir dzimis 1904. gadā, tā kā viņa laikam 1902. Viņai bija kaut kāda slimība bijusi un viņa bija mazliet kliba. Viņa bija mana krustmāte. Patiesībā tāda izskatīga, jauka sieviete. Viņa rakstīja dzejoļus. Tagad es nupat Latvijā pagājušo vasaru dabūju veselu kladi ar viņas dzejoļiem.

 

IR: Kādi tie ir?

 

VM: Patiesībā ļoti naīvi un primitīvi, bet tik un tā es apbrīnoju ļoti to viņas tieksmi tik daudz lasīt un gribēt, viņa ir vienkārša lauku sieva.

 

IR: Vai tie dzejoļi bija romantiski, vai viņa aprakstīja dabu?

 

VM: Romantiski. Gan par mīlestību, gan par dabu. Tie pirmie dabīgie temati.

 

IR: Vai Tu domā, ka Tev tās literārās intereses ir no tēva puses?

 

VM: Es šaubos, es domāju, ka no mātes puses, es pat nešaubos, ka no mātes puses.

 

 

IR: Un Tu viņas vecākus atceries, savu vectētiņu un vecmāmiņu?

  

VM: Manas mātes tēvs mira, viņam bija kādi 33 vai 34 gadi, ar vēdera tīfu. Tas bija I. pasaules kaŗa laikā. Mana māte agri bija bārene, viņa patiesībā uzaudzināja savu māsu, kas bija 11 gadus jaunāka par viņu. Manai mātei bija 12-13 gadu, kad tēvs mira, tā kā es viņu nepazinu. Tāds čigāniska izskata vīrietis. Viņš patiesībā ir rada Brigaderei. Mamma vienmēr saka, tas bija to nabago radu pusē. Grigors viņam uzvārds. Mana māte man stāsta, ka viņš vienmēr viņu vedis uz koncertiem kā meiteni, vijoli spēlējis, tāds ļoti radošs, interesants cilvēks izklausās.

 

IR: No kuŗas puses viņi?

 

VM: No Vidzemes. Mana māte ir no Vidzemes. Un vecmāmiņu es ļoti labi atceros. Viņa arī palika Latvijā, kad mēs izbraucām. Tā kā vīrs viņai tik jauns mira, viņai bija grūta dzīve, it sevišķi kaŗa laikā un tūlīt pēc kaŗa, 1. pasaules kaŗa, protams, bērnus uzaudzināt. Mana mamma tikai pašā pēdējā gadā man netieši pastāstīja, kā viņa, kaut kur Krievijā vēl bēgļu gaitās, kā meitene stāvējusi uz ielas un pārdevusi jakas, ko vecmāmiņa adījusi, un es nekad nebiju zinājusi, ka viņiem tik grūti gājis, tik nabadzīgi. Un tad vēlāk Latvijā vecmāmiņa strādāja spiestuvē, visu laiku strādāja. Jā, un tad es nezinu, kad tas sākās, viņa dzīvoja kopā ar vienu vīrieti. Man tas liekas ļoti simpātiski tais laikos, jo tā tik daudzi nedarīja. Kārļonkulis. Viņi ļoti gaŗus gadus, 20, 30, nodzīvoja savu mūžu kopā. Un vecmāmiņa bieži nāca pie mums. Viņa dzīvoja Dārzaugļu ielā 10. Gaisa tiltam pāri, Iekšrīgas pusē, un mēs dzīvojām pie Biķernieku meža. Viņa bieži nāca pie mums ciemos un mūs vāca. Kad mamma redzēja, ka pa to ielu nāk vecmāmiņa, viņa ātri sēja mums tīrus priekšautiņus priekšā un ātri sagrūda lietas atvilktnēs, lai mamma neredz, ka viņai nav māja kārtībā. Es to ļoti labi atceros.

 

  

IR: Viņa bija tāda, kam interesēja bērni?

 

VM: Vecmāmiņa? Viņa mācēja. Es zinu, ka viņa mūs ļoti, ļoti mīlēja.

 

IR: Kad Tu sāki iet skolā?

 

VM: Es sāku iet skolā, kā saka, krievu gadā, 8 gadu vecumā. Es negāju sagatavošanas klasē, es jau mācēju lasīt un rakstīt. Man bija jāliek pārbaudījums. Es vēl pilnīgi atceros, ko man diktēja rakstīt − „Bucīti, āzīti.” Man visas garumzīmes bija pareizas. Kaut ko drusku rēķināt. Un tad es sāku 1. klasē, 40. gadā. Tā bija 9. pamatskola, pie Gaisa tilta, Krimuldas ielā 2a. Es biju priecīga iet tur skolā. Es gribēju iestāties pionieŗos, jo es jau sen biju gribējusi mazpulkos iestāties. Un tad mamma man vienmēr teica, pagaidi, kad tu sāksi skolu, tad tu varēsi stāties. Un tagad es sāku skolu un atkal tādas grupiņas bērnu staigāja apkārt ar kaklautiņiem un darīja visādas lietas. Es biju ļoti bēdīga, kad mani vecāki teica nē.

 

IR: Un Tu nogāji pamatskolu.

  

VM: Nē, nē, visu nē, līdz 4. vai 5. klasei. Tai laikā, un tad protams, vācu laikā, kā daudzas skolas, skolu atdeva vācu kaŗavīriem. Tad netālu vienā ēkā man bija pēcpusdienās jāiet un patiesībā jātup uz ceļiem uz grīdas. Mums bija soli kā galdi, tur nebija parastās skolas telpas. Es pamatskolu nobeidzu Vācijā, nometnē. Un vidusskolu arī.

 

IR: Pa vasarām tad Tu brauci pie vectēva.

  

VM: Jā, katru vasaru. Tai pēdējā mēs braucām agrāk, jo Rīgā bija grūti ar ēšanu un mamma domāja, ka tur − tēvs jau tad bija frontē − ka tur tomēr būs piens un sviests, tā kā mēs jau tad aprīlī − es zinu, ka savu dzimšanas dienu maijā es jau sagaidīju tur uz laukiem, kas bija neparasti tai gadā.

 

IR: Kāpēc jūs izbraucāt un kā jūs izbraucāt? Tavai mātei ar diviem bērniem tomēr to nebija tik viegli izdomāt.

 

VM: Patiesībā tur bija divi iemesli, lai gan tas otrs ir tas svarīgākais. Viens ir, ka mēs bijām uz izsūtāmo saraksta, uz nākošā, jo mans tēvs tomēr bija Latvijas armijā. Viņš bija virsleitnants tai laikā, viņš bija Litenes nometnē, kad tur vāca un veda. Bet tas transports, tas laikam bija pats pirmais. Viņus salādēja vagonos un veda uz Krievijas pusi, un pie robežas apgriezās viss tas sastāvs atpakaļ. Es nezinu, tēvs pat nezin, kas tur īsti bija noticis. Un tad viņš un vēl divi, droši jau vēl kāds, nākošajā dienā, viņš bija sapieŗu pulkā tur apmācībās, iebāza pāris šokolādes tāfeles kabatā un vienkārši aizbēga. Mēs arī pazudām pēc 14. jūnija, mamma mūs aizveda mežos, tēvs arī bija mežos tai laikā. Otrkārt, mans tēvs bija bijis frontē, un viņu ievainoja pie Opočkas. Cēsis viņam noņēma kāju, tas bija tajā pēdējā vasarā, kad mēs bijām Latvijā, un tad viņu aizsūtīja, visu lazareti, vāciešus, latviešus, uz Vāciju prom.

IR: Jūs zinājāt, kur viņu aizsūtīja?

 

VM: Mēs zinājām viņa adresi, jā, bet mēs nebijām kādu laiku no viņa dzirdējuši. Bet tas mammai noteikti ļoti palīdzēja izšķirties braukt uz Vāciju, ka tēvs bija prom. Tai laikā jau Kurzeme bija nogriezta no Rīgas, tā kā viņa dabūja pa aplinkus ceļiem dabūt tur kuģus vai laivas un tad caur Ventspili tikt pilnīgi apkārt Kolkas ragam pie mums, mūs sameklēt. Tā viņa bija ļoti uzņēmīga, lai gan viņa skaitījās pēc dabas neuzņēmīgs cilvēks.

 

IR: Es tomēr nesaprotu. Tava māte atbrauca...

 

VM: Jā, mana māte. Mans tēvs bija Vācijā. Mēs ar Mairu bijām Dunalkā, tas ir Aizputes apriņķī. Un tad māte atbrauca uz Dunalku pie mums.

 

IR: Kur tad viņa bija?

 

VM: Rīgā.

 

IR: Viņa strādāja?

 

VM: Nē, viņa nestrādāja, nē, bet viņa palika Rīgā. Vispār vasarās mēs tikai bērni bijām uz laukiem, māte atbrauca ciemos. Tā kā viņa bija Rīgā tai laikā un atbrauca mums pakaļ, un tad mēs no Liepājas 19. oktobrī izbraucām.

 

IR: Jūs izbraucāt ar kuģi?

 

VM: Jā, ar kuģi.

 

IR: Vai tas bija vācu kuģis?

 

VM: Jā, skaidrs. Man liekas, kas tas bija Goeteberg, to kuģi sauca.

 

IR: Kādas atmiņas Tev par to kuģi vispār ir? Vai Tev bija lielas bailes toreiz?

 

VM: Nē, nemaz nē. Man bija 12 gadi, manai māsai bija 9 gadi. Man tas viss likās diezgan uztraucoši un interesanti. It sevišķi arī tādēļ, ka mēs pie tēva braucām. Es esmu vienmēr tēvu ļoti mīlējusi. Man viskrasākās atmiņas viscauri mūžam ir par tēvu. No bērnības arī, dažādi momenti, kad viņš ir bijis briesmās, vai mēs nezinām, kur viņš ir. Es to visu atceros, ko es domāju un kur es esmu, kad es par viņu dzirdu vai nedzirdu nekā. Tā kā noteikti tas spēlē lomu. Un droši vien arī tas vecums, arī tāds aklums. Man bija skumji braukt no Dunalkas prom, bet − skaists, skaists rudens bij togad. Bet likās tā tīri uztraucoši arī. Liepājā − tur bija uzlidojumi, trauksme − man tās bailes no uzlidojumiem radās Vācijā. Tur es vēl tā to neatceros. Un tad uz kuģa tikšana. To es arī atceros gan ļoti, ka mēs stāvam pie kuģa rindā, tātad māte ar mums abām. Tomēr tādi nesamie mums bija uzšūti, tādi maisiņi, un man tādas smagas neslavas, un neviens latvietis nepalīdzēja. Tur vācieši stāvēja rindā ar katliņiem pēc ēdiena. Divi jauni vācieši pienāca un palīdzēja mammai tikt ar mums uz kuģa. Es to ļoti atceros, ka latvieši to nedarīja, katrs gribēja tikai tikt prom. Un tad tādas pirmās sāpes es sajutu uz kuģa, tad, kad cilvēki dziedāja „Dievs, svētī Latviju.” Vispār tad tu saprati, ka kaut kas drausmīgs notiek. Tas pilnīgi tā kā pārlūza. Līdz tam man tiešām bija uztraukums.

 

IR: Vai Tev bija bailes no krieviem? Vai Tu nebiji tomēr dzirdējusi par izsūtīšanām?

 

VM: Jā, bet maz detaļās. Man bija. Es atceros kaut kā to rīboņu, bet man bija 8 gadi, kad krievi ienāca, to tanku rīboņu ielās. Es zināju, ka kaut kas šausmīgs notiek, kādi pieaugušie izskatās, bet visas bailes man radās vēlāk, vismaz man tā liekas. Varbūt es arī pareizi neatceros, mēs kādreiz arī apspiežam bailes.

 

IR: Bet vai Tev arī nebija bailes par Tavu tēvu, kad viņš bija kaŗā?

 

VM: Jā, nu skaidrs. Mēs klausījāmies Dzimtenes meitenes pusstundu...

 

IR: Kas tā?

 

VM: Tas bija raidījums kaŗavīriem frontē. Dziesmas dziedāja, un kaut ko runāja. Tad es vienmēr par tēvu domāju. Un tad man ļoti bija bailes. Kad atnāca tā vēstule, ka tēvam bija kāja noņemta, ka ievainots un noņemta kāja, mamma bija pie viņa Cēsīs. Tad es atceros, kā es to vēstuli lasu, jāņogās. Mums bija kādi simts jāņogu krūmi tur pie kalējmājas, un es tur sēžu un lasu un tā raudu par tēvu. Tas bija tāds viens no sāpīgākajiem momentiem. Par viņu vienmēr man bija bailes, jā.

 

IR: Tev ir tāda liela tuvība ar tēvu bijusi visu Tavu mūžu. − Vai tā bija mīlestība, ar kādu viņš apgājās ar Tevi?

 

VM: Patiesībā, un tās ir atkal citas lietas, ar mani tik sevišķi labi neapgājās bērnībā. Tā ir mana fantāzija. Es ar tēvu tagad esmu runājusi. Viņš saka, mēs tevi nemīļojām un nebučojām un nestāstījām tev pasakas. Mans papus mani patiesībā ļoti daudz pēra, pret mani bija ļoti stingrs, es esmu tik daudz kaktā stāvējusi bērnībā. Es skaitījos nerātns bērns, mani vienmēr kaktā lika, tā kā...

 

IR: Kāpēc Tu domā Tev ir tā tuvība, tā ir tāda gara tuvība?

 

VM: Es nezinu, es tiešām nezinu. Dabīgi, viņi abi mani ļoti mīlēja, bet arī es domāju, ka viņi iztaisīja no manis dēlu. Es esmu sava tēva dēls. Un tā tuvība radās arī varbūt tāpēc, ka es viņu ļoti maz redzēju. Viss kas spēlē lomu. Tā kā viņš bija tik nabags, viņš iestājās kaŗaskolā, lai viņš varētu studēt, citādi viņš būtu gribējis būt koŗa diriģents vai gleznotājs. Viņš ir inženieris tāpēc, ka par to maksāja, kad gāja kaŗa skolā. Tā kā viņš bija kaŗaskolā, pēc tam armijā, universitātē, es viņu ļoti, ļoti maz redzēju. Ar tēvu kopā būt būtu bijis svētki, jo parasti tēva nebija. Bet noteikti ir arī kāda gara tuvība, skaidrs, vai arī kas ko psichologi tagad saka − meita un tēvs, dēls un māte, ka kaut kas tāds nedefinējams. Jā, mēs varbūt esam līdzīgi, jā. Jā, noteikti daudz kas no tēva.

 

IR: Kad jūs aizbraucāt uz Vāciju, jūs viņu tūlīt atradāt? Zinājāt, kur braukt, vai maldījāties pa nometnēm?

 

VM: Nē, mums patiesībā ļoti laimējās. Mēs iebraucām nevis Dancigā, tur bija bombardēts nupat, uzlidojums bija bijis, tā kā mēs nokāpām no kuģa Gotenhafenā. Un tad mūs salādēja vilcienos un veda uz caurlaides nometni Pozenē. Tur es atceros to atutošanas telpu visvairāk, kā mūs tur − plikus − dzina cauri un tāds pulveris. Un tad sūtīja bēgļus, un arī mammu gribēja sūtīt ar mums uz fabrikām strādāt Polijā. Bet tiem, kam bija kāda adrese kaut kur braukt, tiem ļāva braukt. Tad mamma uzdeva tēva adresi, tas pie Bergenas-Belzenes, tā kaŗa slimnīca, kuŗā viņš bija, bet mēs nebijām ilgi no viņa dzirdējuši. Mēs nezinājām, vai viņš vēl tur ir vai nav, vai vispār pazudis. Un tad mēs kāpām vilcienā un braucām uz turieni. Tad no Lērtes, kas ir pie Hanoveras, mamma gāja zvanīt uz slimnīcu, prasīt vai tēvs tur vēl ir. Un to es arī ļoti atceros, kā viņa nāk pāri tādam tiltam ar ļoti smaidošu seju, un tad es zināju, ka tēvs ir. Un tad mēs braucām pie viņa. Viņš bija slimnīcā − un mēs dzīvojām tādās būdiņās tai ziemā, kur vācu armijas piederīgiem ļāva dzīvot, mēs drīkstējām kantīnē ēst, es to atceros. Arī cik grūti bija, tā bija tāda maza baraciņa, mēs lasījām mizas no kokiem, lai drusku apkurinātu, un tad vēlāk pārvācāmies uz pilsētu. Mēs viņu atradām, jā.

 

IR: Vai viņš jau bija izveseļojies?

 

VM: Nu viņam vēl protēze nebija. To kāju viņam noņēma jūlijā, un tas bija oktobŗa beigās kaut kad. Tā kā viņš bija uz kruķiem. Tas nākošais, kas notika − mēs tur tā dzīvojām un tad mēs dabūjām istabiņu pilsētā, Bergenā, pie vāciešiem. Un tad mēs mainījām uz vienu citu istabu. Es kaut kā ļoti atceros to pavasari, tāds skaists bija. Man bija bizītes, Mairai nekad nav bijušas bizes, bet man bija bizes. Bet mamma man ļāva nogriezt matus. Es tik ļoti atceros kā daudzas lietas jau zied, mazliet līņā lietutiņš, un kā es staigāju pa ielu un man tik skaisti gludi īsi mati, un viņi purinās viegli ap ausīm, nav vairs tas ... Un tad jau tēvs pārnāca pie mums dzīvot, viņu atlaida no slimnīcas. Man tas likās kā svētdienas rīts, es to neesmu pārbaudījusi kalendārā, kad tas bija, tieši 8. maijā vai nākošajā dienā, kad kaŗš beidzās. Es jau vienmēr esmu agri modusies, saulaina diena ir, lasu, un ir brīva diena, ir ļoti skaists rīts, un uzreiz dauza pie durvīm un gāžas iekšā angļu kaŗavīri un liek visiem izvākties. Bergena bija blakus tai koncentrācijas nometnei, un par sodu visu to pilsētu, visus cilvēkus − Divas stundas deva izvākties, visus iedzīvotājus izdzina, lai iet, kur grib, un tie no koncentrācijas nometnes nāca tur iekšā. Un daudz ko tur pazaudējām, ko līdz tam nebijām pazaudējuši. Es zinu, ka mani vecāki vēl mēģināja viņiem skaidrot, ka mēs paši esam bēgļi, mēs neesam vācieši. Nekas nepalīdzēja. Un tad mēs vienkārši arī gājām, mēs gājām pa ceļu visi četri, tēvs uz kruķiem un mēs trīs. Tad mēs atradām pie zemniekiem istabu vienā netālā ciemā. Un tad mamma un es, mēs abas gājām, Maira gan nē, viņa bija maziņa, mēs gājām uz lauka strādāt, nopelnīt sev iztiku.

 

IR: Un kas jums bija jādara?

 

VM: Viss kas. Visi lauku darbi. Siena grābšana, ravēšana utt.

 

IR: Citi latvieši arī bija tanī slimnīcā?

 

VM: Nē, nebija neviena.

 

IR: Vai jūs zinājāt par Bergenu-Belzeni?

 

VM: Es mammai nevaru paprasīt, cik viņa zināja, varbūt kaut ko jau zināja. Mēs gājām kājām no tās pilsētiņas pie tēva; es divas lietas atceros, ko es noteikti vairākas reizes redzēju. Vienreiz tādu kā sniega puteni, drusku tā patālu, un tādu milzīgu grupu cilvēku, un suņi un kaŗavīri, kas dzen. Un tad mums vienmēr bija jāiet gaŗām sliedēm, tur bieži vien bija tukši vagoni, un tur bija izmētātas mantas uz zemes. Cik daudz māte ar mani par to runāja, es neatceros, lai gan tur man jāsaka, ka es to nekad neesmu aizmirsusi. Tā ir atkal viena lieta, kas no bērnības man ļoti velkas līdz, lai gan zemapziņā. Pirmkārt, Rīgā es dzīvoju Burtnieku ielā, tas ir pie Biķernieku meža, kur naktī žīdus šāva. Es atceros tos šāvienus, es atceros, kā mēs gājām tur spēlēties, kur smiltīs izmētātas mantas atkal, visas tās bedres utt. Un Belzenē atkal, tā kā man ir kaut kā tāda sevišķa pilnīgi instinktīva − iedēstītas ļoti lielas simpātijas pret visu to.

 

IR: Vai Tu arī atceries žīdus uz Rīgas ielām, kā viņi tika apcietināti?

 

VM: Neatceros, tikai tos šāvienus un ka es zināju, kas notiek, un to Bergeni-Belzeni, jā.

 

IR: Un pēc tam, kad jūs bijāt nostrādājuši kādu laiku tam zemniekam, kā jūs atradāt latviešus?

 

VM: Man liekas, ka mēs gājām uz vienu citu pilsētu uz beķereju pēc maizes un tur kāds mums teica, ka ir nometnes, kur bēgļus savāc. Tā bija Celle, pirmā nometne, kur mēs bijām. Un tad mēs tur tikām.

 

IR: Kāda tā Celle bija?

 

VM: Tas interesantais bija no sākuma, es ar bērniem runāju vāciski tur, jo man kaut kā, es ... es ar vecākiem runāju vienmēr latviski, bet bērni varēja būt tikai vāciski. Tā es tur biju visu laiku ar vācu bērniem bijusi kopā. Man draugi vēlāk teica, mēs jau domājām, ka jūs esat tādi vācietēni te ienākuši. Jo es domāju, ja bērns, jārunā vāciski, nav jau vecāks. Tas tā. Lielas kazarmes, lielas mājas bija. Es nezinu, ko īsti teikt par to.

 

IR: Armijas kazarmes?

 

VM: Jā, jā. Tādas lielas. Tur tādi dzīvoklīši bija arī. Tādā vienā istabā mēs tur dzīvojām.

 

IR: Skola jau sākās?

 

VM: Skaidrs. Bija skolas, 18. novembŗi, viss. Sporta sacīkstes es atceros. Tad mūs pārcēla. Es esmu bijusi kādās septiņās nometnēs septiņu gadu laikā. Visu laiku jau pārcēla, vismaz angļu zonā tā bija, ka viņi vienmēr pārcēla dažādu iemeslu dēļ, sadalīja. Tas bija tas grūtākais savā ziņā, jo tu pieradi pie draugiem un pie zināmas vietas un tev atkal bija jāvācas prom. Visilgāko laiku mēs bijām tai otrā nometnē, Volterdingenas nometnē, tā bija arī lielākā, netālu no Celles. Tur es pabeidzu pamatskolu un iesāku ģimnāziju; vidusskolu gandrīz pabeidzu tur.

 

IR: Tu biji kādās no tām nometnēm, kur arī teātŗi ceļoja?

 

VM: Jā, Volterdingenā ceļoja Mērbekas teātris.

 

IR: Ko tu redzēji?

 

VM: Visvairāk es atceros Divpadsmito nakti, to es redzēju visas trīs izrādes, tās bija kaut kas pasakains. Tad arī es atceros Trīnes grēkus. Pičuku spēlēja Ansis Mitrēvics. Kā mēs meitenes iemīlējāmies viņā, mēs viņam sekojām visu dienu, katru dienu, no barakas stūra uz barakas stūri... Mucenieks jau bija Divpadsmitā naktī, kā viņš tur sēdēja.. Skaists teātris bija, jā.

 

IR: Vai Tu sāki dzeju rakstīt jau Vācijā?

 

VM: Man kauns teikt, bet jā, bet tas bija kaut kas tik slikts.

 

IR: Kas Tevi iespaidoja, vai pilnīgi tā spontāni?

 

VM: Es nezinu... jā, tas bija spontāni, bet tas kaut kas tik drausmīgs bija un sentimentāls. Jā, es rakstīju, protams. Es biju iemīlējusies, nu ko tad citu lai dara, jāraksta dzeja, vai nē? Bet es to pat neskaitu. Man liekas, ka taču vienu lielu muļķību izdarīju − man bija dienasgrāmatas no 14 gadu vecuma, un tās es visas iznīcināju.

 

IR: Kāpēc?

 

VM: Es nezinu, uznāk kādreiz tā.

 

IR: Vācijā?

 

VM: Šurp braucot uz Ameriku, jā, kaut kādā garastāvoklī. Tagad ir tā žēl, protams. Es neesmu dienasgrāmatu rakstītāja citādi, lai gan vienu laiku Amerikā − tās man vēl ir no 19, 20 gadu vecuma. Diezin, kas tur ir sarakstīts, es neesmu skatījusies. Bet tās pirmās, kas varētu būt bijušas tik interesantas. Tu taču kaut ko par sevi uzzinātu, ja tu redzētu, ko tu esi domājis un jutis 14, 15 gadu vecumā. Tur dzejoļi arī bija un tā. Viens dzejolis, es atļaušos to, tas bija tik slikts. Viens dzejolis sākās − Cik laimīgs cilvēks tāds, kas pazīst mīlu...

 

IR: Un tālāk?

 

VM: ... Un bailes nepazīst. Es pilnīgi atceros, ka es gāju, kaut kur bija skautu nometne, man bija jāiet uz nometni atpakaļ, vai otrādi, man bija jāiet cauri mežam, man bija šausmīgas bailes. Protams, es biju iemīlējusies. Tas laikam toreiz bija Ojārā, droši vien.

 

IR: Ojārā?

 

VM: Robergā. Viņš ir Austrālijā, es viņu neesmu mūžību redzējusi, bet vienalga. Man bija ļoti bailes, tad es mēģināju sevi tā kaut kā ...

 

IR: Es domāju, ka tā rinda atgādina kaut ko ļoti pazīstamu.

 

VM: Varbūt, es nezinu. Jā, katrā ziņā tur ritms, un atskaņas tur arī bija. Es nezinu kā viņš bija tālāk. Tas bija šausmīgi slikts kaut kas. Mēs bijām divas patiesībā − tāda Ilga Grāvīte un es it sevišķi, kas ļoti mīlējām dzejoļus, un grāmatas toreiz nebija. Mums ir veselas klades, man arī ir vairākas, kas ir pierakstītas pilnas ar dzejoļiem, vienkārši pārrakstītas no grāmatām.

 

IR: Bet Tu lasīji tad dzejoļus, ļoti daudz?

 

VM: Jā, jā.

 

IR: Un kas Tev tajā laikā patika?

 

VM: Skalbe ļoti toreiz patika.

 

IR: Bet Tavs dzejolis nav...

  

VM: Es zinu. Es patiesībā visvairāk atceros prozu. Man Akurāters ļoti patika. Es visu Degošo salu pārrakstīju, sīkā, sīkā rokrakstā, veselu grāmatu.

 

IR: Tikai lai Tev būtu tā grāmata?

 

VM: Jā, jo grāmatas nebija. Vienkārši tāpēc, ka man patika, un daudzi to nedarīja, bet pāris jā. Mēs ar Ilgu, ja mēs kaut kur dabūjām kādu grāmatu, tad mēs to pārrakstījām, lai mums tā grāmata ir ko lasīt, jo grāmatas nevarēja dabūt.

 

IR: Un vēl kāds dzejnieks, kas Tev tā īpaši patika? Vai Tev patika Rainis un Aspazija?

 

VM: Nē, Rainis gan man nepatika. Rainis man tikai nupat sācis patikt, vispār man ļoti ilgi gājis pie Raiņa tikt. Aspazija, jā. Bārda man ļoti patika, tāda romantika.

 

IR: Rainis likās par aukstu?

 

VM: Jā, noteikti.

 

IR: Par intelektuālu varbūt?

 

VM: Droši vien, droši vien. Katrā ziņā par aukstu, viņš mani neaizrāva, nemaz nē. Bet Aspazija, Bārda, Poruks, viss, kur ir kaut kas par asarām.

 

IR: Vai tanī laikā Tu arī zināji par Čaku un Ādamsonu?

 

VM: Nē, skolā arī neievadīja viņu pasaulē nemaz, un grāmatu nebija.

 

IR: Vai Tu zināji par tiem jauniem dzejniekiem?

 

VM: Nē, nē. Mūsu nometnē arī man nebija ar tiem kontakta, tikai caur skolu, cik pati tālāk virzījos, bet ļoti nezinīgi un arī bez bibliotēkas. Patiesībā jau no bērnības, no Latvijas mana māte ir ļoti liela lasītāja. Mana māte arī gan gleznoja, rakstīja dzejoļus. Viņai tās intereses bija visvairāk, un tāda lasīšana man no mātes bija jau no agras bērnības.

 

IR: Kādus dzejoļus viņa rakstīja?

 

VM: Labākus nekā mana krustmāte, daudz labākus. Tādus mazliet sentimentālus, romantiskus, uz Elzas Ķezberes pusi. Neko sevišķi oriģināli.

 

IR: Vai viņa negribēja publicēties?

 

VM: Nē, viņa nekad par to nav domājusi. Viņa, nē − to viņa tiešām darīja tā savam priekam. Gleznošana − viņai viss tas talants bija − viņa nepabeidza vidusskolu, viņai bija jāstrādā un jāaudzina mazā māsa. Man liekas tur viņa juta arī zināmu trūkumu.

 

IR: Vai viņai gribējās savus dzejoļus Tev lasīt?

 

VM: Nē, tā bija viņas pašas lieta.

 

IR: Gleznošana arī?

 

VM: Nē, jo manam tēvam arī bija tāda interese un manas mātes māsai arī. Un patiesībā tā viena no skaistākajām atmiņām, kas man no Rīgas ir, no bērnības ir, kā mēs pavadījām ziemas vakarus. Mēs taisījām zīmēšanas sacensības. Vienkārši ņēma kādu tematu, − kādreiz tā bija pasaka, jo mēs ar Mairu jau bijām bērni, kādreiz kaut kas abstrakts kā bailes vai mīlestība. Tad mēs katrs nogājām savā istabas stūrī un zīmējām. Un kad pabeidzām tad mēs taisījām izstādīti ar 4-5 zīmējumiem. Es vēl atceros dažus zīmējumus.

 

IR: Vai Tev arī talants zīmēšanā?

 

VM: Nē, man visur ir talants pasaulē, tikai ne zīmēšanā. Es vienmēr saku, tiešām man ir pilnīgs netalants. Man mamma palīdzēja, kad man skolā bija jāzīmē, viņa man palīdzēja izēnot, es visu ko šķībi. Es savas bildes neatceros no tiem vakariem. Man patika to darīt, bet es atceros kādas izskatījās tēva „Bailes” un mātes. Mana māte bija laba, mātes māsa arī. Viņas zīmēja arī Ziemsvētku kartītes vienu gadu un pārdeva. Viņām abām bija talants. Tas kur Mairai tas nāk. Man galīgi nav. Man ļoti žēl. Skaisti būtu zīmēt.

 

IR: Kā jūs izdomājāt braukt uz Ameriku? Jums nebija grūtības?

 

VM: Mums bija lielas grūtības.

 

IR: Kā jūs to izdomājāt?

 

VM: Mēs jau patiesībā vēlu izbraucām.

 

IR: Kā to izkārtoja?

 

VM: Tādām ģimenēm vajadzēja sponsorus. Un šeit Bostonā ļoti daudz darīja mācītājs Nikolajs Ozols. Tāds brīnišķīgs, es domāju, tas ir viens mācītājs, kas tiešam dzīvoja to, ko viņš mācīja. Viņš ļoti daudzus izsauca.

 

IR: Kas jums bija sponsori?

 

VM: Viena baznīca šeit Ņūtonā, Unitarian.

 

IR: Ak, baznīca? Nebija kāds cilvēks, pie kā jūs braucāt un strādājāt?

 

VM: Nē, mūsu gadījumā nē. Mēs Šerbornā pirmās pāris nedēļas bijām. Tad viņi sagādāja mums dzīvoklīti, maziņu, Roksburijā, Masačuzetas avēnijā 666. Tur arī Krāslavietis dzīvoja.

 

IR: Krāslavietis?

 

VM: Jā, Grants, jā, tai pašā mājā dzīvoja kādu laiku.

 

IR: Kad jūs atbraucāt, ko tad Tavs tēvs darīja?

 

VM: Patiesībā labi, ka viņš netika par gleznotāju vai koŗa diriģentu. Viņš bija inženieris, kas ir praktisks darbs, kur daudz valodas arī nevajaga. Viņš ir ļoti labs, un viņam arī bija sagādāts darbs New England Power Company, kas bija Copley Square toreiz. Tur viņš nostrādāja visu mūžu, un viņu vēl pēc penzijas sauca atpakaļ palīdzēt. Tā kā viņam bija stabils darbs.

 

IR: Viņš sāka savā darbā tūlīt, ar pirmo dienu?

 

VM: Jā.

 

IR: Tava māte arī tad strādāja?

 

VM: Nē, viņai jau nebija nekādas izglītības. Vēlāk viņa strādāja... mana māte patiesībā visu mūžu mājas tīrīja, parasti Ņūtonā, ko es arī darīju, kad es skolā gāju. Braucu uz Ņūtonu mājas tīrīt. Tas ir ko mana mamma darīja. Tēvs strādāja. Tad es arī tur dabūju tādu darbu par pasta iznēsātāju − messenger girl.

 

IR: Cik veca tad Tu biji?

 

VM: Man bija deviņpadmit.

 

IR: Un Tu ģimnāziju biji beigusi tad, latviešu ģimnāziju?

 

VM: Es ģimnāziju pabeidzu Hanoverā, jā, es pārlēcu.

 

IR: Kādi bija pirmie iespaidi šeit Amerikā?

 

VM: Tie pirmie iespaidi ir tā drausmīgi netīrā Ņujorka. Tad tas skaistais rudens šeit, nereālās krāsas. Citādi ļoti nedroša sajūta, protams. Tu valodu labi nezini, un tu esi savādāks un citādāks, un Tevi pat izsmej reizēm, vismaz tā bija, kur es strādāju.

 

IR: Kur Tu strādāji?

 

VM: Kā es teicu, tēva darba vietā par tādu izsūtāmo meiteni. Tas bija mans pirmais darbs. Un visu laiku tikai domāju par skolu. Man pilnīgi bija asaras acīs, kad es redzēju jauniešus ar grāmatām rokās uz skolu ejot, un es vēl nevaru. Bet es nākošā gadā jau sāku studēt.

 

IR: Kur Tu sāki?

 

VM: Bostonas universitātē. Tāpēc arī, kas es biju tik naiva, es nezināju, ka te tik daudz universitātes ir. Eiropā parasti ir − Berlīne − Berlīnes universitāte, Minchene − Minchenes universitāte, Bostonā − Bostonas universitāte.

 

IR: Vai Tu varēji samaksāt to skolas naudu, vai Tev bija stipendija?

 

VM: Es sakrāju. Man pirmajā gadā vēl nebija, varbūt, ka daļēji arī bija, bet es ļoti krāju. Un Bostonas universitātē arī tāpēc, ka tajā baznīcā, kas par mums gādāja, uz kuŗu tad arī mēs vēl diezgan ilgi braucām uz dievkalpojumiem, tur bija viens vēstures profesors no Bostonas universitātes, kas mūs pazina un arī tā gādāja par to, lai es tur tieku, tas ir kur es sāku.

 

IR: Ko Tu sāki mācīties, tūlīt vācu valodu?

 

VM: Jā. Man vienmēr patikušas valodas. Man arī patikusi vienmēr matemātika.

 

IR: Un to Tu neņēmi?

 

VM: Nē, man bija tā jāizšķiŗas. Un droši vien labi, jo patiesība ir tā, ka es nekā par matemātiku vēl nezināju, jo tāda algebra, kas man viegli gāja, ļoti, un trigonometrija, kas nav nekas, jo kas nav vēl īstā matemātika, man liekas viņa man būtu bijusi par abstraktu. Jā, es tūlīt sāku ņemt vācu. Un es strādāju arī, protams. Es visu laiku esmu skolā ejot arī strādājusi. Parasti 30 stundas nedēļā, vienmēr pilnu laiku abas lietas darījusi.

 

IR: Vai Tu strādāji galvenokārt Tava tēva birojā?

 

VM: Tur es vairs nevarēju, viņiem vajadzēja pilna laika. Es daļēju darbu. Es mājas tīrīju, otrdienās un ceturtdienās es braucu uz Ņūtonu, tad vakaros es strādāju vienā veikalā, laikam tas bija Touraine. Naktī no 5 līdz 11, saliec tās mazās zīmītes no kleitām ko noplēš nost. Viņas visas bija jāsaskaita un jāsazortē. Tur pat nedrīkstēja iziet no telpas, uz tevi lūrēja, ka tu slinko. Ļoti pazemojošs darbs tas bija patiesībā. Vēlāk man bija labs darbs Amerikas meteoroloģijas apvienībā, par tulkotāju. Tas bija patīkams darbs.

 

IR: No vācu uz angļu?

 

VM: No vācu, vienreiz no zviedru.

 

IR: No zviedru?

 

VM: Vienreiz mans šefs aizsūtīja mani mājās ar zviedru valodas mācības grāmatu un teica, tagad tu trīs dienas nedrīksti nākt darbā, tad nāc atpakaļ un tulko. Tā bija tāda dzīva, radoša vieta. Jā, tā man patika. Tur es strādāju vasarās un daļēju laiku pāris gadus. Ļoti laba vieta bija.

 

IR: Bet tomēr bija grūti mācīties, kad Tev bija vispār tas darbs.

 

VM: Bija, jā. Es maz gulēju. Vienu gadu es tā sev − es gulēju pāris stundas naktī. Un tad vienu gadu es darīju galīgi tādu muļķību − es sāku ņemt tās NODOZ tabletes un gandrīz prātā sajuku. Es nonācu līdz punktam, kad es staigāju pa koridoriem skolā, nevarēju atcerēties, kuŗā istabā man kas notiek. Jā, es ļoti sev pāri darīju tos gadus...

 

IR: Un kā Tu atradi citus dzejniekus, tā kā Saliņu un Taunu, un kad Tev pirmā saskare ar viņiem bija?

 

VM: Saskare bija, kad bija rakstnieku dienas šeit vai Preses balles, uz kuŗām es gāju. Vienreiz Zeltiņš nebija, bija saslimis, viņš nevarēja savus darbus lasīt, un es lasīju viņa darbus. Tai reizē it sevišķi tad es iepazinos. Un tad es tā atzinos, ka es rakstu. Tas būs bijis, respektīvi, 1962., 1963. gadā. Un Gunars ar Krēsliņu Jāni arī atnāca uz manu māju ciemā, un es viņiem parādīju dažus dzejoļus. Tad arī sāku braukt uz Ņujorku reizēm.

 

IR: Pirms tam tad Tu laikam nebrauci uz Ņujorku uz tiem dzejnieku vakariem.

 

VM: Tas arī naudu maksāja. Tad es vēl cilvēkus tā nepazinu, tad vajadzēja kur pārgulēt un vēl vilciena biļeti. Nē, tas sākās ap 60. gadu.

 

IR: Vai Tu domā, ka Ņujorkas dzejnieki, tā kā Elles ķēķa dzejnieki, vai viņi ir Tevi kaut kādā veidā ietekmējuši? Vai Tu domā Tev Tavi dzejoļi ir pilnīgi kas cits?

 

VM: Es ceru, ka viņi ir kas cits, bet tai pašā laikā viņi noteikti mani ietekmējuši. Kaut kur noteikti, rindas, vai domas, vai pieeja. Abi divi, gan Tauns, gan Saliņš. Varbūt Tauns vairāk zināmā līmenī, jo man ļoti tuvi viņa dzejoļi bijuši. Es noteikti domāju, ka viņi ir ietekmējuši. Katrā ziņā es jūtos, ka es no viņiem esmu mācījusies.

 

IR: Man liekas, varbūt arī personīgais kontakts...

 

Valda Dreimane meitas Zintas iesvētībās pie Trimdas draudzes baznīcas. 1980. gadi. Ilzes Raudsepas uzņēmums. „... Man par maz humora ir. Gunaram ir, jā ... man ir vairāk smaguma.”

VM: Skaidrs, jā. Personīgais kontakts, bet arī vajaga tādu personīgu, kā lai es pasaku, līdzību kaut kur, kur tu jūti kaut ko radniecisku. Es nedomāju rakstīšanas kvalitātē, bet tādu radniecisku pasaules izjūtu. Es vienkārši ļoti tuvu jūtos Tauna pasaules izjūtai, mazāk, man liekas, Gunara. Man par maz humora ir. Gunaram ir, jā, viņam ir kaut kāda intelektualitāte un vieglums, kas man trūkst, ka man ir vairāk smaguma. Lai gan citādi man viņš ļoti tuvs.

 

IR: Tauns nav smags...

 

VM: Varbūt nē. Un vēl kaut kas ir, kādēļ es domāju tais lietās es esmu tuvāka Taunam. Tauns ir vairāk fantazētājs, abstraktāks savā ziņā. Gunaram vienmēr ir kaut kāda realitāte pamatā. Man arī ir maz realitātes pamatā. Reti, vai nē, tādas tveŗamas. Dabīgi, ka visam ir realitāte pamatā, bet tāda tveŗama konkrētība. Tā Gunaram ir un Linardam mazāk, man arī mazāk, vai nē? Ja man pilsēta dos impulsu, tad tas jau, ja tas kaut kur parādīsies dzejā, tas būs tik daudz pārstrādāts citā līmenī, ka vienkārši tādas taustāmās lietas laikam manam raksturam tik daudz neinteres

 

IR: Bet, nu piemēram, Rīga. Tu tomēr mini, vai nē?

 

 

VM: Jā, bet vai tā nav vairāk doma par Rīgu? Minēšana jau ir cita lieta. Es jau nesaku, kā tas pilnīgi trūkst, tāpat kā Taunam tas netrūkst. Kādreiz jau pats sevi tik labi neredz. Man ļoti svarīga ir viena grāmata, tā man pat kādreiz tā ierosina rakstīt. Kad pirmo reizi es Imantu Ziedoni satiku Latvijā, tas būs bijis 71. gadā, viņš man uzdāvināja to Silmales tulkoto franču dzejas izlasi. To es vienmēr vedu sev līdz, ja es kaut kur braucu.

 

IR: Viņa ir tik laba?

 

VM: Viņa ir tik... pirmkārt, man tā grāmata bija ļoti mīļa tādēļ, ka viņa ir Ziedoņa grāmata, viņa paša personīgā, − pastrīpojumi, vai izsvītrotas lappuses. Tad man arī ļoti ierosina lasīt latviski tulkotu dzeju, jo tulkojumos parādās latviešu valodas iespējas, kas varbūt tikai latviski domājot nenāktu prātā. Tur man daži ļoti patīk kā tulkoti un mani viņi ierosina, atkal, radīt ritmus, ko es citādi varbūt neizdarītu tikai caur latviešu valodu tieši, savu domāšanu. Jā, tulkojumi ir ļoti interesanta lieta ko lasīt. Vai Tu nepiekriti, ka paša valodu parāda pilnīgi citā līmenī, ko var ar to darīt. Tad man arī liekas, ka saistīto dzeju daudz grūtāk tulkot, agrāko laiku dzeju, jo tu nevari to valodas īpatnību parādīt nekādi. Moderno ir daudz vieglāk, jo tur ir pilnīgi citi principi, vai nē? Un tad arī skaidrs, ka tulkota dzeja, viņa ir pilnīgi kas cits. Tiešām viņa ir kas cits nekā oriģināls. Labs tulkojums, tas ir no jauna radīts darbs. Es nupat veselu lugu pārtulkoju. Tas ir grūtāk nekā pašam rakstīt.

 

IR: Ko Tu tulkoji?

 

VM: Es pārtulkoju Peter Weiss Marat Sade latviski. To viņi grib izdot un uzvest Rīgā aprīlī. Tas bija interesants liels darbs. Grūts, grūtāk nekā pašam rakstīt.

 

IR: Es gribēju Tev vēl pāris lietas paprasīt. Vai Latvijā uz kādiem Jāņiem biji?

 

VM: Latvijas laikos, bērnībā. Es biju katru vasaru, kā jau es teicu, Dunalkā, un, jā, tad mēs vienmēr gājām uz Jāņiem. Bet es vienus tā atceros, vai varbūt visi kopā sasaistās, es nezinu. Es atceros vainagu pīšanu, skaistākais, ka mums bija četras govis, tad bija aitas un cūkas, un visām govīm mēs vainagus arī pinām. Un tad mēs gājām tur uz tādu parku, muižas parku, un tur bija dziedāšana un dejošana un tāda kopā plūšana. Tas nebija nekas tāds autentisks, etnogrāfisks, kas savā ziņā drusku pozitīvi. Kādreiz to lietu var pārspīlēt, vai nē? To pirms pāris simts gadiem darīja tā un tā, tad tur kaut kas nedabīgs arī iznāk, vai nē? Jo es zinu, mana krustmāte arī, − viņai vēl bija tie priekšautiņi ar tautas dziesmām izrakstītie un visas tās lietas, jā, jā.

 

IR: Un kā jūs Latvijā svinējāt Ziemsvētkus mājās?

 

VM: Es atceros, kā sniegs gurkstēja, kad tu gāji, zem kamanām, viss viss tas baltums. Un tad − mana māte pušķoja eglīti, viņa neļāva mums, viņai bija ļoti tāda aistētiska izjūta. Viņai vienmēr bija dabīgi, viņa lika vates piciņas, lai izskatās kā − Viņa ļoti liela dārzniece bijusi visu mūžu. Viņas tulpju dārzu Rīgā nāca skatīties svešnieki un arī to eglīti − vates piciņas bija tā kā sniegi, viņa tā to pušķoja. Un tad bija tas galvenais. Mans tēvs spēlēja Ziemsvētku vecīti, ko es toreiz līdz astoņu gadu vecumam pat nezināju. Un es atceros to, cik es biju nelaimīga. Jā, vienmēr bija tā, ka Ziemsvētku vakarā tagad ir eglīte un mēs gaidām Ziemsvētku vecīti un tēvs saka, jāiet jāapskatās, kur tad viņš paliek, ka viņš nemaz nenāk. Un viņš ir prom, un atnāk Ziemsvētku vecītis. Un tas Ziemsvētku vecītis visu ko zin par tevi. Vienmēr dabūju teikt, papiņ, Ziemsvētku vecītis bija, Tu viņu nokavēji. Un tad viņš bija tik nelaimīgs, ka viņš viņu nokavēja. Un es atceros, kad es sāku iet skolā, astoņu gadu vecumā, rudenī pirms sākās skola, mana mamma pateica, ka nav Ziemsvētku vecīša, un cik es ļoti, ļoti raudāju un cik es ļoti viņai pārmetu, kāpēc tu man teici. Viņa teica, es tev teicu tāpēc, lai citi bērni par tevi nesmejas, ka tu ej skolā un vēl tici. Man ļoti tas sāpēja, ka nav Ziemsvētku vecīša. Ļoti.

 

IR: Vai Tu patiešām nepazini savu tēvu?

 

VM: Nē.

 

IR: Ko viņš uzģērba?

 

VM: Viņam bija kaut kāds tāds mētelis un mice un viņam bija bārda balta piekabināta. Un es varbūt vienkārši negribēju [viņu pazīt]. Es tā visu dzīvi ar visu ko rīkojos. Es gribu redzēt to, ko es gribu redzēt. Tas ir labs jautājums. Vai kā gribētos tiešām tā varēt ieskatīties sevī kā bērnā, cik tu gribi ticēt un tāpēc tici un cik tu patiesībā zini īstenību. Varbūt jau, ka es nojautu, bet es to neatceros. Es to pilnīgi izslēdzu.

 

IR: Un viņš bija tas, kas atnesa dāvanas?

 

VM: Jā, jā. Un skaitīja pantiņus. Kas zināja, ka es esmu saplēsusi cukura trauku. Man apzinīgajā atmiņā nav tas, ka es būtu nojautusi. Redzi, es to atceros no viena gadījuma, ar Nilsu. Nilsam toreiz bija kādi pieci, un vecaistēvs − vēl arvien man tēvs, jā − spēlēja Ziemsvētku vecīti. Un Nils pilnīgi trīcēja viņa priekšā, praktiski raudāja, un viņam bija tā bailes un respekts. Un tad, kad es viņu gāju augšā nobučot, kad viņš gāja gulēt, viņš teica − tas bija vecaistēvs, viņam bija vecātēva kurpes. Bet tanī momentā viņš spēlēja, viņš bija Ziemsvētku vecītis. Un, ka tur nav varbūt pretrunu.

 

 

IR: Un kā pa Lieldienām?

 

VM: Lieldienas arī vienmēr bija − mana māte ir ļoti rituāla cilvēks. Katrā, arī dzimšanas dienā, zināmas lietas tika darītas, tu pilnīgi sagaidi. Lai gan mēs nebijām, mana ģimene, mani vecāki, teiksim, nebija sevišķi tādi baznīcas cilvēki, nemaz nē, bet Lieldienās mēs gājām uz Krusta baznīcu uz agro dievkalpojumu, Biķernieku mežā tur. Agri no rīta. Mums bija mazs dzīvoklis Rīgā, mums bija divas istabas un virtuve četriem cilvēkiem. Tā kā mēs tur tā praktiski kopā gulējām. Un es atceros, ka es pa nakti mostos un redzu − mums bija tāda zaķīšu ģimene uzdāvināta ar Mairu gadu iepriekš, un mamma visu nakti šuva jaunas drēbes − tā bija Lieldienu dāvana, ko Lieldienu zaķis... Mēs arī ticējām, mūs mācīja, lai gan tas nebija tik milzīgi kā Ziemsvētku vecītis, ka Lieldienu zaķis kaut ko atnes, kādu dāvaniņu naktī. Tad papus no rītiem kādreiz rājās uz mums ar Mairu − ko jūs tik ilgi guļat, es redzēju to zaķi, ka ļipa vien paspīdēja kā viņš aizskrēja, un kas ar jums ir. Bet es kaut kā atceros, ka to vienu gadu, tas droši vien būs pēdējā gadā bijis, kad es biju vecāka, ka mamma šuva jaunas kleitiņas un biksītes un tiešām tā pūlējās uzdāvināt mums. Jā, svētki... tie vienīgie svētki, kas mums vienmēr bijuši svarīgi, ir dzimšanas dienas. Māte, viņa vienmēr apvija krēslu ar puķēm meitām. Es atceros, kad es aizgāju pirmo reizi no vecākiem prom dzīvot, tad man jau bija daudz gadu, tad man pietrūka, ka nav neviens, kas man apvij krēslu, kad es pieceļos.

 

IR: Vai māte cepa kliņģeri, vai viņai nepatika?

 

VM: To nē. Viņai taisni tās skaistās lietas, tās viņa darīja. Uz Ziemsvētkiem viņa cepa pīrāgus, lai gan mans tēvs arī to darīja un palīdzēja. Bet dzimšanas dienā es neatceros kliņģerus. Kaut ko tādu aistētisku, tādu skaistu vienmēr visur.

 

IR: Vai viņai tas arī pašai pie sevis bija?

 

VM: Nē, viņa nebija − viņa bija ļoti pazemīgs, vienkāršs cilvēks citādi. Viņa gribēja ap sevi visu skaistu. Es domāju, pašai viņai bija mazvērtības kompleks. Es pilnīgi atceros tādu situāciju nometnē. Mums no Latvijas viena lieta, ko mamma paņēma līdz, bija tāda skaista salmu pīta kastīte, Latgales, atkal nepraktiskas lietas viņa ņēma līdz, protams. Bet vienmēr visas ģimenes fotogrāfijas, filmu rullīši, tā kā mums ir fotogrāfijas no pilnīgi seniem laikiem. Viņa visas paņēma līdz, kas vien bija. Bet arī to salmu kastīti − es to pilnīgi redzu nometnē, Volterdingenā, to istabu − mēs tur dzīvojām atkal pusotrā istabiņā visi četri un tanī lielākajā daļā tā kastīte stāv uz viena plaukta. Mamma nolikusi tā un es domāju, nē, viņu vajadzētu tā varbūt, un Maira iet gaŗām, Maira noliek tā. Tā mēs visas trīs ar to kastīti, tā pa collai, tā kā japāņi bīdījām. Tā kā tā tendence kaut kā mums visiem ir iekšā.

 

IR: Vai Tavs tēvs to novērtēja, to Tavas mātes skaistuma izjūtu?

 

VM: Es gandrīz šaubos, viņš ir praktisks cilvēks. Mamma bija romantiķe, un mans tēvs ir praktisks pamatā. Tagad, man liekas, viņš vairāk novērtētu. Viņš tā atsilst, vecāks kļūdams.

 

 IR: To daļu − viņam tas neko nenozīmēja?

 

VM: Es varu iedomāties, ka jaunībā viņam kaut ko nozīmēja. Mana māte vispār bija ļoti skaista sieviete. Tā kā viņam noteikti pievilka pie mammas viņas romantisms, to es pilnīgi nešaubos. Un arī viss šis − skaistuma mīlestība...

 

IR: Ko viņa gleznoja, kad viņa gleznoja?

 

VM: Tā par visu? Viņa vairāk zīmēja... Nē, nē, viņa nebija portretiste, nemaz nē. Man te vēl tāda bildīte ir, vijolīšu tāds pušķītis, smalki izzīmēta. Varētu teikt labi. Ja viņai būtu bijusi skola, visu ko būtu varējusi.

 

IR: Kad Tu biji tāda maza meitene Latvijā vai Tev patika tautas dziesmas, vai kādas dziesmas, ko Tu īpaši atceries?

 

VM: Nē, vienīgā dziesma, ko es ļoti atceros, un kur tā pati izjūta vēl tagad ir, ir Maziņš biju, neredzēju. Un tad, kad mans tēvs spēlēja vijoli, es vienmēr raudāju, no paša, paša agra vecuma. Bet es neatceros kuŗā brīdī, kuŗā vecumā un kuŗā momentā man tie vārdi tā pieskārās, bet tā ir mana sevišķā dziesma − Maziņš biju, neredzēju. Es neko skumjāku, skaistāku nezinu pasaulē.