Jaunā Gaita nr. 201, jūnijs 1995

Jēkabs Kazaks. Bēgļu komiteja. 1917.

 

Taņa Suta

AR LAIKA VĒRTĪBAS RAUDZI

 

Jēkaba Kazaka (1895-1920) simtajai dzimšanas dienai veltītā piemiņas izstāde šī gada februārī Latvijas Valsts mākslas muzejā liecina, ka talants un ticība lielai idejai, kuras vārdā cilvēks nešaubīdamies spēj ziedot sevi visu, rada brīnumus − mūžīgās mākslas vērtības, kurām laiks uzliek savu vērtības raudzi.

Pēdējos piecos gados ir notikusi Rīgas mākslinieku grupas „Augšāmcelšanās” ārzemēs − tās darbi, kā latviešu divdesmito un trīsdesmito gadu avangarda mākslas kodols, pabijuši izstādēs Rietumberlīnē (1991. g.), Dānijā (1992. g.), Stokholmā (1993. g.), nostiprinot pārliecību, ka J. Kazaks un viņa biedri savā laikā nav velti cīnījušies par jaunu savu laikmeta moderno nacionālo mākslu, kas runātu visai pasaulei saprotamā mākslas valodā.

Padomju varas pastāvēšanas laikā par šo latviešu mākslas posmu, īpaši par tā radoši drosmīgo divdesmito gadu sākuma moderno periodu, pozitīvi bija liegts presē rakstīt. Tā tika vērtēta kā idejiska kļūda. 

Tagad, vērojot J. Kazaka darbus ekspozīcijā − kaut vai viņa gleznotos bēgļus, gan viņu sūrajās gaitās ceļā, gan pie tukšā galda, kur trīs latvieši vienojas garīgā kopībā kā eņģeļi Rubļova ikonā. Tas ir nepasakāmi spilgts postā nonākušās tautas iekšējās solidaritātes liecinājums liktenīgajos Pirmā pasaules kara gados. Turpat blakus − vairāki šo gleznu kalsnā diloņslimā autora pašportreti. Viņš ir šai varoņciltij piederīgs − mākslinieks, kurš brīvprātīgi kopā ar saviem biedriem cīnījās par tēvzemes brīvību kaujas laukā, lai pēc kara tik pat dedzīgi aizstāvētu savus mākslas uzskatus gara sfērā pret tradicionālistu uzbrukumiem.

Vērojot J. Kazaka gleznotos audeklus, viņa izteiksmīgos strēlniekus un bēgļu cikla zīmējumus jau ar laika atkāpi, jāatzīst, ka no tiem dveš nesalaužams pārliecības spēks. Žēl, ka mūsu apkārtējā sabiedrībā šodien šādu ideālistu, kuri līdzīgi Raiņa Antiņam spējīgi uzjāt stikla kalnā un nonest lejā Princesīti, jo domā tik uz augsto tāli, vairs nav. Tagad pierasts egoistiski domāt „ko es no tā gūšu sev...” Bet par Jēkaba Kazaka mākslu runājot, esmu pārliecināta, ja nenotiks kāda globāla civilizācijas katastrofāla bojā eja, tad pat vēl pēc nākamiem simts un vēl vairāk gadiem, tie darbi uzrunās skatītāju ar savu neparasto formu un spēcīgo iekšējo satvaru.

Citēšu rindas, kuras dažas dienas pēc Jēkaba Kazaka nāves − 1920. gada 5. decembrī avīzē Latvijas kareivis viņam veltīja mans tēvs Romāns Suta − Kazaka tuvākais draugs un domu biedrs mākslas cīņās.

Jēkabs Kazaks. Virsnieks. 1917.

JĒKABS KAZAKS

Jāzeps Grosvalds, Jēkabs Kazaks − alfabētiskā kārtībā mirst mūsu jaunākā radošā mākslinieku ģenerācija... Šoreiz dilonis. Bet no kā dabū diloni? − Septiņus gadus vienā plānā mētelītī, neapkurinātās telpās, kaujoties ar izsalkumu, jo tēvs tikai namiķis ... Vai kādreiz būs citādi? Tagadējā atmosfēra kļūst par smagu ...

Kā Kristus uz Mattiasa Grīnvalda gleznas izskatās nelaimīgais gara brālis uz katafalka. Viņš beidzis savu darbu. Darbnīcā gar sienām vēl nepabeigti darbi, visur zīmējumi − nākamo gleznu projekti. Viss novietots vēl no mākslinieka paša; paies dažas dienas, nāks citi cilvēki, sāks citu dzīvi šinīs telpās, kurās mira viens no cēlākiem mūsu gariem.

No 1913. gada, kad sākām kopā gleznot Rīgas mākslas skolā, Kazaks, tikko reālskolu beidzis, ar aizrautību nodevās savam darbam, zīmēja pārliecinoši, īpatnēji, ievērību saistoši. Ja nemaldos, jau 1914. gadā grafiskajā izstādē ir eksponēti viņa impresionistiskie zīmējumi − vienu iegūst Mākslas veicināšanas biedrība. Ārpus skolas mēs ar dažiem kolēģiem strādājam savā pirmā kolektīvā darbnīcā Stabu ielā. Strādāts tika 11 stundas dienā, pēc tam grāmatas. 1915. gada pavasarī Kazaks nokļūst Pēterpilī Ermitāžā. Vecie lielie meistari − Rembrants, Ticiāns, Grēko − nu māksliniekā sākās iekšēja cīņa, atteikšanās no tiešās dabas interpretācijas, atteikšanās no pielūdzamā misteriozi-dēmoniskā Vrūbeļa. Rudenī − Penzā (1915.) Kazaks iestājas kā bēglis. Pabalsts − 8 rubļi mēnesī − bet strādā. Bezmiega pilnas naktis, iekšējās cīņās jāatrod apmierinājums savam „Es”, kaut gan šis gads − neauglīgs gads. 1916. gada rudenī rodas pirmais Kazaka tālāko gaitu apzīmējošs akvareļu cikls un vairākas gleznas. Penzas izstādē kā „futūristiskus” tos atraida; vēlāk tos Maskavā nopērk pazīstamais krievu mākslinieks un kolekcionārs Kandavrovs. „Gudrības”, kuras pasniedz vietējā Penzas skola, − izliekas par naivām. Neapskaužamo pedagogu starpā tomēr viens − Aleksandrs Šturmans (Greko tips) ļoti kulturēls kungs, korekts gleznotājs Van Goga garā, kurš daudz ceļojis un bezgalīgi mīl un galvenais saprot mākslu − mākslas būtību. Bezmiega naktis pie šī Šturmana bija liktenīgas, jo tajās atvērās mums acis priekš jaunās mākslas sapratnes.

1917. gads Rīgā − dažas dienas pirms okupācijas mēs visi kopā, arī Kazaks, atrodamies Jēkaba kazarmās. Kazaks paliek Rīgā, mēs citi aizklīstam prom uz Krieviju. Redzam lielos tračus, kamēr Kazaks Rīgā pie Pētera baznīcas vientuļos bēniņos glezno. 1918. gadā uz V. Eglīša uzaicinājumu viņš brauca uz Alūksni par skolotāju, tiek ievēlēts arī par abu vidusskolu pārzini. Vārda maiņas izbeigšana ...

1919. gada vasarā atkal Rīgā. Šovasar jūrmalā un tikai mēnesi pirms slimības viņš iespēja pirmo reizi sākt kārtīgu dzīvi (tiek saņemts Satversmes sapulces pasūtījums), ierīkot darbnīcu. Jūt sabojātus nervus, veselību − bet nekas, pavasarī, nobeidzis darbus, domā braukt uz ārzemēm − Franciju, Itāliju ... Te piepeši slimība un − nāve. Mēs nožēlojam katra radoša mākslinieka nāvi, bet ir traģiski zaudēt pie pirmiem lidojieniem mākslinieku, kura pirmie žesti jau tveras Nemirstībā. Tas, ko atstāj Kazaks, jau ir liels mantojums mūsu tautai. Viņā nav nekā sentimentāla, nekā ārēji estētiski skaista, jūsminoša, viņā ir skarba, metalaini sūra, bet radoša darbu diena. Viņa kompozīcija vīrišķības pilna, lineāri stingri būvēta, vienmēr negaidīti pārsteidzoša, vīzionāra, īpatnēji kazakiska. Viņā krāsa beidzamos audeklos dabūja sevišķu izteiksmes spēku, zīmējums meistariski izjusts, tīši nepareizs, vienkāršs un tomēr pilns no lineāri neizsakāma skaistuma, pilns no mākslinieka izjustās patiesības.

Neskatoties uz pāragro nāvi, neskatoties uz saviem 25 gadiem, darbs, kuru Kazaks izdarīja mūsu nīkšanas un bēguļošanas dienās, ir liktenīgi ierindojams kā Matveja-Grosvalda līnijas cienīgs, jo šie nemirstīgie piegāja pie mākslas ne kā pakaļdarinātāji, ne kā interpretētāji, bet, savienojot intelektu un intuicīju, radīja savu pašu iekšējo pasauli, būdami pilnīgi laikmeta, gara frontē, runādami laikmeta valodā, dodami savas individuālās atbildes uz mūžības jautājumiem.

Dusi, mīļais biedri, mēs pieminēsim tevi mūžīgi.

R.S.

1920. g. 5.dec.

 

Jēkabs Kazaks. K-Č. jaunkundzes portrets. 1919.