Gunars Zvejnieks

TIESĪBNIEKA UN LATVIJAS CĪNĪTĀJA MINTAUTA ČAKSTES SIMTGADE

 

Veselus piecus garus gadu desmitus − laika posmā no 1940. līdz 1990. gadam − Baltijas valstis nebija pārāk iecienīts pārrunu temats ne Rietumu presē, nedz arī politiskā jomā. Kad Vācija, ejot pa Molotova-Ribentropa paktā nosprausto ceļu, bez mazākās kavēšanās 1940. gada vasarā oficiāli atzina, ka Baltijas valstis beigušas eksistēt, tās pēdās drīz sekoja arī citas valstis, tādējādi akceptējot padomju propagandas izplatīto melīgo versiju par „tautas gribu” un „brīvprātīgo” pievienošanos Padomju Savienībai. Pēc tam daudzos gadījumos vēl ilgi valdīja neskaidriba, vai atzīšana notikusi de facto jeb de jure, bet nebija ne mazāko šaubu, ka mazo Baltijas valstiņu dēļ neviens nevēlējās riskēt pasliktināt savas attiecības ar kādu no agresīvajām lielvalstīm. Zviedrija pie tam 1940. gadā bija ļoti norūpējusies ne tik daudz par Padomju Savienības kā Vācijas labo omu, ievērojot notikumus vistuvākajās kaimiņu zemēs, Dānijā un Norvēģijā, tā paša gada aprīlī. Bija tā tad ieteicams ārpolitikā, cik tas iespējams, ieturēt ja arī ne atklāti draudzīgu, tad vismaz ar vāciešiem solidārizējošu līniju. Kad Otrā Pasaules kaŗa beigu posmā par dominējošu spēku Eiropā un respektējamu, pat draudīgu kaimiņu zviedriem bija kļuvusi Padomju Savienība, nācās savukārt solidarizēties ar otru sākumā minētā pakta slēdzēju pusi, un Zviedrija tiešām netaupīja pūles, lai rādītu lielajam kaimiņam savas simpātijas. Šinī sakaribā notika arī traģiskā baltiešu kaŗavīru izdošana. Un tagad arī nepavisam nepacēlās doma mainīt Baltijas valstu jautājumā 1940. gadā pieņemto nostāju. Zviedri gan piedāvāja patvērumu baltiešu bēgļiem 1944. un 1945. gadā, bet jutās neērti, kad bēgļi lūkoja informēt zviedru presi un sabiedribu par padomju režīma īsto seju. Drīz parādījās zviedru iestāžu izdota instrukcija, kas atbraukušajiem bēgļiem aizliedza nodarboties ar „politisku propagandu”. Ar Padomju Savienību Zviedrija tagad vēlējās būt labās attiecībās. Tālab arī tiek aizmirsti visi Igaunijai, Latvijai un Lietuvai to neatkarības periodā veltītie laba vēlējumi, Zviedrijas karaļa oficiālās vizītes jauno valstu galvaspilsētās, pasāktā izmaiņa kultūras jomā, tirdznieciskie un tūrisma sakari.

Baltijas valstu vairs gluži vienkārši nav. Skolas grāmatās var toties atzīmēt, ka Padomju Savienības republiku skaits pieaudzis par 3.

Kaut arī Zviedrija, varbūt, ir pat pārāk laipna un iztapīga, var konstatēt, ka draugos ar Padomju Savienību pirmajos pēckaŗa gados vēlas būt, ar nedaudz izņēmumiem, visa Rietumu pasaule, ar kaŗa laika sabiedrotajiem − ASV un Angliju − priekšgalā. Lielā austrumu impērija saņem slavinājumus par savu līdzdalību Hitlera Vācijas sakaušanā, un te īsti neiederas kritiskas balsis par komunistiskās lielvalsts imperiālistiskajām tieksmēm, par tur valdošo drausmīgo teroru, par miljoniem nomocīto tās vergu nometnēs, par pašu elementārāko cilvēka tiesību neievērošanu.

Bet kritiskas balsis tomēr paceļas, un nav sevišķi pārsteidzoši, ka tās dzird vispirms no Rietumos nokļuvušo baltiešu puses. Baltiešiem ir autentiska informācija, ko tie uzskata par savu pienākumu nodot tālāk, tā ietkmējot Rietumu politiķus, presi un sabiedrisko domu.

Viena šāda balss pieder Mintautam Čakstem. Nesen iznākušais viņam un viņa darbam veltītais sējums (Mintauts Čakste: Publikācijas. Izd. Aija Čakste, Stokholmā 1994. g.) rāda, pirmkārkt, ka mūsu prasības bijušas pamatotas un taisnīgas, un, otrkārt, ka Čakste ir vīrs, kam piemīt spēja balstīt šīs prasības neapšaubāmā faktu materiālā un loģiskos, lietišķos secinājumos. Mintautam Čakstem 1993. gadā būtu piepildījušies 100 gadu, un grāmata, ko, jubileju atzīmējot, izdevusi viņa meita, sniedz papildus arī interesantu informāciju par politiskajām norisēm Eiropā Otrā Pasaules kaŗa priekšvakarā.

Krājums aptveŗ kopā 16 angļu, vācu, zviedru un latviešu valodā rakstītas apceres, no kuŗām pēdējā datēta ar 1955. gadu. Atsevišķi viņa darbi parādījušies presē arī vēlāk, pat vēl neilgi pirms viņa nāves Stokholmā 1962. gadā.

Latvijā Mintauts Čakste darbojas praktiskās juridikas laukā, pievērsdams sev uzmanību kā ļoti spējīgs jurists jau pirmajos darba uzdevumos zemākajās instancēs. 1926. gadā viņu ieceļ par Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja biedru, bet 1934. gada janvārī par senatoru. Vācu okupācijas gados, kad Senāts, kā darbību pārtraukuši krievi 1940. gadā, netiek atjaunots, Čakste turpina strādāt tiesu resorā, tagad kā juriskonsults, bet ar šo laiku iezīmējas arī viņa aktīvas līdzdalības sākums cīņā par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Kad 1943. gadā nelegāli nodibinās Latvijas Centrālā Padome, tās darbā iesaistās divi no Latvijas pirmā valsts prezidenta Jāņa Čakstes dēliem: Konstantīns kļūst par organizācijas priekšsēdētāju, kamēr Mintauts ir LCP juridiskās komisijas loceklis. Šīs komisijas uzdevums bija sagatavot pārskatus par situāciju okupētajā Latvijā un nogādāt tos Rietumos. Abi brāļi savas polītiskās darbības dēļ nonāk vācu apcietinājumā, pie kam Konstantīns iet bojā, kad bargos kaŗa ziemas apstākļos tiek evakuēti Štuthofas koncentrācijas nometnes ieslodzītie. Mintauts izkļūst brivībā īsi pirms Rīgas krišanas un kopā ar ģimeni dodas uz Kurzemi, no kurienes paveŗas iespēja pārbēgt uz Zviedriju.

Mintauta Čakstes rosīgajai darbībai Zviedrijas gados ir trīs dimensijas: tiesību zinātnieka, polītiska cīnītāja un publicista. Kad 1945. gadā šejienes latviešu sabiedriba sadalās divās falangās, katra no tām sāk izdot savu laikrakstu, un Čakste uzņemas polītiska redaktora funkciju Latvju Ziņās, kuŗu līnijas ir aizstāvēt demokrātiskās tradicijas, kas nereti izraisa asas diskusijas ar Latvju Vārdu, ap ko pulcējas „nacionālās” aprindas, kas atbalsta 15. maija apvērsumu un vēl joprojām ir ļoti kristiskas attiecībā uz Saeimu un līdz ar to vispār mūsu valsts iekārtu laikā līdz „autoritārā režīma” ievešanai. Bet kā labam angļu valodas pratējam viņam drīz izdodas nodibināt kontaktu arī ar starptautisko juridisko presi, un tā 1948. gadā ASV iznākošajā American Journal of International Law parādās Mintauta Čakstes raksts Justice and Law in the Charter of the United Nations, kas atrodams arī tagad izdotajā publikāciju krājumā. Kā to savās piezīmēs min baltvācu izcelsmes jurists Dītrichs A. Lēbers, analītiskais raksts guvis plašu atbalsi un vairākkārt citēts literatūrā. Interese par šo darbu un tur paceltajiem jautājumiem labi saprotama, jo starptautiskās juristu aprindās ne vienmēr valdījusi vienprātība par to, cik lielā mērā un kādās situācijās akceptējams, ka polītiskās un miera saglabāšanas intereses tiek stādītas pāri pastāvošiem likumiem. Nevar arī apgalvot, ka formulējumi Apvienoto Nāciju chartā dotu šajā virzienā kādas stingras vadlīnijas. Kā tas nereti pieredzēts starpvalstu līgumu un līdzīgās sarunās, daudz laika un pūļu prasa cenšanās vispār nonākt pie deklarācijas, ko visas iesaistītās puses būtu gatavas parakstīt. To ievērojot, jāsaprot, ka šādi deklarāciju teksti parasti izveidoti, izvairoties no konkrētiem formulējumiem un nosacījumiem. Problēmu risināšana līdz ar to tiek pārbīdīta uz aktuālo problēmas rašanās bridi un atbildība uzvelta citiem indivīdiem. Chartas sastādītāja komisija to komentē šādi: „Komisija uzskata, ka nav iespējams Chartā iekļaut visus galvenos mērķus un principus, kas jāievēro valstu savstarpējās attiecībās, bet ka tajā tomēr atzīmēti paši nozīmīgākie, uz kuŗiem pamatojoties Apvienoto Nāciju organizācijai un tās locekļiem iespējams, ja tas vajadzīgs, izdarīt slēdzienus un pieņemt lēmumus, ko prasa katra atsevišķā situācija”.

Ja minētais raksts ir teorētiska rakstura, vispārējā plāksnē turēta analīze, tad vairums grāmatā ievietoto publikāciju veltītas „aizmirstajām” Baltijas valstīm, saprotamu iemeslu dēļ pirmām kārtām pievēršot uzmanību Latvijai un situācijai, kādā tā nonākusi Otrā Pasaules kaŗa un tā priekšspēles izraisīto politisko norišu rezultātā. Rakstā Soviet Aggresion and Its Historical and Ideological Background (iespiests Stokholmā izdotajā, pašu baltiešu radītajā Baltic Review 1949. gadā) aplūkots krievu imperiālisms vēsturiskā perspektīvā. Tieksme pakļaut savai varai Krievijas kaimiņzemes bijusi visiem cariem, sākot jau ar 15. gadu simteņa beigām. Maldījās tie, kas ticēja Ļeniņa pirmsrevolūcionārajām frāzēm par cara Krieviju kā „tautu cietumu”. Jau 30-to gadu vidū krievu dominance Padomju Savienībā ir neapstrīdama. Un kad jaunais režīms paguvis nostiprināties, tas turpina sensenās krievu imperiālisma tradicijas. Rakstā arī konstatēts, ka visa nestabilā un neapmierinošā situācija pēckaŗa Eiropā ir šī imperiālisma izraisīta.

Imperiālisms nozīmē agresiju. Apcerē Two Aggresions Compared (Baltic Review, 1948) Mintauts Čakste juridiski skaidrā argumentācijā salīdzina nacionālsociālistiskās Vācijas un Padomju Savienības noziedzīgo ricību iepretim savām kaimiņu valstīm. Nirnbergas procesā Vāciju sauca pie atbildības arī par nelikumīgo paktu, kas noveda pie Baltijas valstu iznīcināšanas. Bet netika uzskatīts, ka procesā būtu jāpieskaras arī otras pakta slēdzējas puses tikpat nelikumīgajai rīcībai. Nosodot Austrijas inkorporāciju Vācijā, Nirnbergas tribunāls konstatē, ka arī šeit jārunā par agresiju, jo izšķirīgais faktors bijis vācu bruņotie spēki, gatavi uzbrukumam, ja tiktu izrādīta kāda pretestība. Burtiski tas pats ir attiecināms uz Baltijas valstu pievienošanu Padomju Savienībai, saka apceres autors. Salīdzinājumu turpinot, jānāk pie slēdziena, ka, no starptautiski juridiskā viedokļa, nebija nekādas nozīmīgākas atšķiribas starp attiecībām, kādas Baltijas valstīm pirmskaŗa gados bija ar Vāciju vai ar Padomiju. Pēc kaŗa tiek atzīts, ka Vācijas ricība 1939. gadā bijusi noziedzīga, pārkāpjot starptautiskos likumus, kamēr to pašu likumu pārkāpšana no Padomju Savienības puses paliek nepieminēta un nesodīta. − „Lai taisnība un pastāvošie likumi baudītu vajadzīgo respektu arī turpmākās starptautiskās attiecībās, Apvienoto Nāciju Organizācijas pienākums būtu spert efektīvus soļus krievu agresijas seku novēršanai un, it īpaši, Baltijas valstu tiesību atgūšanai”, teikts raksta noslēgumā.

Lieki piebilst, ka dzirdīgu ausu šādiem uzaicinājumiem tolaik nebija daudz un ka Padomju Savienība lielā mērā noteica arī Apvienoto Nāciju Organizācijas darba līnijas.

Pats apjomīgākais krājumā ievietotais sacerējums, Latvia and the Soviet Union, kas publicēts Journal of Central European Affairs 1949. gada divos numuros, lasāms kā Latvijas vēstures kopsavilkums, kas Baltijas valstu sakarībā trūcīgi informētam Rietumu lasītājam sniedz neapšaubāmi objektīvu pārskatu par Latvijas neatkarības gadiem un valsts iznīcināšanu 1939.-40. gadā divu agresīvu lielvalstu savstarpējo norunu rezultātā. Te, starp citu, tiek arī atzīmēts, ka 1939. gadā ievadītās sarunas par polītiskās sadarbības līgumu Padomju Savienības un Anglijas/Francijas starpā pārtrūkušas tieši Baltijas valstu dēļ, kur krievi vēlējušies, lai tiem būtu atstātas brīvas rokas. Šo savu nolūku viņi tad panāca, noslēdzot pārsteidzošo paktu ar Vāciju. – Aprakstot notikumus Latvijā 1940. gada vasarā, sacerējuma autors uzskaita veselu rindu faktu, kas atspēko padomju „oficiālo” versiju par „sociālistisko revolūciju”, „brīvajām un demokrātiskajām” Saeimas vēlēšanām, pievienošanos Padomju Savienībai, lai tādejādi darītu galu „tautas verdzināšanai” neatkarīgajā Latvijas valstī. Ar stingras loģikas iezīmētiem faktiem atspēkoti arī padomju 1939. gada „protesti” par savstarpējiem Baltijas valstu līgumiem, kas it kā būtu vērsti pret Padomiju un „apdraudētu tās drošību”. Šos līgumus bez kādiem iebildumiem bija atzinusi Tautu Savienība, kuras sastāvā bija arī pati Padomju Savienība.

Ir iemesls pieņemt, ka zināšanas par Padomju Savienību un tās izrīcībām ārpasaulē tai laikā tiešām bija diezgan nepilnīgas. Bet nav arī jāšaubās, ka daudzas valstis cieta no polītiska kurluma, to starpā Zviedrija, un informācija, kas nebija Padomijai labvēlīga, bieži palika bez jūtamām sekām. Tas tomēr nekavēja arī Mintautu Čaksti neatlaidīgi turpināt paust patiesību. Vairākas viņa apceres met gaismu padomju „paradīzes” īstenajos apstākļos, kā, piemēram, De baltiska staterna under sovjetryskt våldsvälde (Baltijas valstis padomu varmācības jūgā), Sovjetrysk nationalitetspolitik (Padomju nacionalitāšu polītika), vai arī Das persönliche Eigentum der Sowjetbürger, kur definētas padomju pilsoņu ļoti stingri ierobežotās īpašuma tiesības.

Interesants, kaut arī Rietumu miera cīnītāju aprindās toreiz (1955. g.), droši vien, ne sevišķi populārs raksts ir Peaceful Co-Existence, kur Mintauts Čakste, citējot pašu padomju publicistus, konstatē, ka šāda koeksistence pašos pamatos būtu pretrunā ar komunistisko ideoloģiju. Padomju Savienība ir proletariāta varas īstenojums, kamēr kapitālistiskajās valstīs valda buržuāzija, un abu šo šķiru starpā mierīga sadzīvošana nav iedomājama. Koeksistence pēc padomju modeļa nevar būt nekas cits kā tikai pagaidu stadija, gaidot piemērotu brīdi izšķirīgajai cīņai. Komunistu impērijas gala mērķis joprojām ir pasaules revolūcija, nevis kaut kāda nostabilizēšanās mierīgas sadzīvošanas atmosfairā.

Mintauts Čakste publicējies arī Latviešu Juristu Rakstos un citā latviešu periodikā, apskatīdams galvenokārt aktuālo situāciju Latvijā, par ko viņam bijusi plaša un vispusīga informācija. Gaŗākā rakstā viņš dokumentē piespiedu kolchozāciju un tālāko attīstību lauksaimniecības jomā. Citi raksi ir juridiskas un polītiskās ievirzes.

Nav noslēpums, ka Mintauta Čakstes polītiska orientācija bija izteikti angliska. Angļu dziļi iesakņojušies demokrātiskie ideāli varēja būt labs ceļvedis latviešu jaunās valsts politiskajā dzīvē, kas savos pirmajos gadu desmitos vēl nepaguva pārvarēt savas „bērnu slimības” un ieritēt stabilākā gultnē. Čakste paturēja savu dziļo cieņu pret demokrātiskajām tradicijām visu savu mūžu, kaut arī tas šejienes latviešu sabiedrībā nozīmēja piederēt minoritātei. Vismaz pirmajos emigrācijas gados viņa ievadraksti Latvju Ziņās arī pauda lielu paļāvību angļu gudrajai un tālredzīgajai politikai, kam drīz vien būtu nācies atrisināt Otrā Pasaules kaŗa atstātās problēmas un palīdzēt atgūt brīvību krievu tagad nomāktajām tautām. Šai ziņā, kā tagad labi varam saprast, bija jāpiedzīvo dziļa vilšanās. Brīvību neatguva Baltijas valstis, brivību neatguva pat Polija, kuŗu aizstāvot Anglija bija iesaistījusies kaŗā. Mūsu brivības cīņu nācās sākt gandriz vai atkal no sākuma.

Un Mintauts Čakste bija gatavs cīnīties arī šajos jaunajos apstākļos. Būdams labs starptautisko tiesību pazinējs, viņš piedalījās starptautiskās juristu konferencēs Hāgā (1948. g.), Berlīnē (1952) un Atēnās (1955), informējot savus cittautu kollēgas par Baltijas valstu patvarīgo iekļaušanu Padomju Savienībā un padomju varas pastrādātajiem noziegumiem. Politiskā laukā viņš divos Liberālās Internacionāles kongresos pārstāvējis emigrācijā izveidoto Latviešu liberāļu apvienību; kā latviešu pārstāvis darbojies 40-to gadu beigās nodibinātās Eiropas kustības organizācijas Vidus- un Austrumeiropas komisijā. Tas radīja vērtīgus personiskus kontaktus, bet paliekošākais Mintauta Čakstes devums tomēr ir vērtīgās apceres, kas publicētas un lasītas daudzās zemēs, atgādinot Latvijai nodarītās netaisnības.