VESELI GRAUDI

Guna Blūma Šādi tādi grabaži: raksti un rakstiņi. Kanāda, 1994.g. Autores izdevums 100 eksemplāros. Vāku zīmējis Andrejs Zeltkalns.

Krājumā sakopoti raksti un referāti, kas publicēti starp 1965. un 1988.g. šādos izdevumos: Universitas - 8; ALA žurnāls - 4; Labietis - 3; DV Mēnešraksts - 2; Ierosmei, Jaunā Gaita, Treji Vārti, Akadēmiskā Dzīve, Žurnāls -1. Trīs varētu būt nolasīti referāti, jo tiem nav dots izdevums. Grāmatas nosaukums ir savas varēšanas pamazinājums, kāds latviešu literatūrā ir izplatīts jau kopš Juŗa Alunāna laikiem. Gaŗākā apcere krājumā ir par viņu un visu Alunānu dzimtu, un viņš arī devis grāmatai nosaukumu Šādi tādi grabaži. Zīmīgi, ka apcere par pašu Juri Alunānu saucas Veselo graudu sējējs Juris Alunāns. Skaidrs norādījums, ka autore vērtē, nevis apkopo pieņemtas domas. Viņai ir sava pārliecība, un tā iegūta nopietnā darbā. Mūža raženākos gadus viņa ir pavadījusi mācot psīcholoģiju vienā no Toronto augstskolām (Ryerson Polytechnical Institute), un viscaur var manīt autores pašas atziņas par cilvēka, gan bērna, gan pieaugušā, gan vecā, garīgo būtību.

Gunas Blūmas stils ir patīkams - racionāls, asprātīgs, informatīvs un latvisks. Recenzijā par Biminitas Grundes grāmatu Pienenes pūka atrodam sekojošo: „ - bērniem, īpaši mazākajiem, vislabāk patīk krāsainas ilustrācijas. Tas gan īstenībā nav aizrādījums, tikai tāds sapnis - kas dos nabagam ar lielgabalu šaut!” Būtu jauki, ja daudzi varētu iegādāties Gunas Blūmas grāmatu, kam nelaimējās iznākt tieši Latvijas lielo pārmaiņu laikā niecīgā eksemplāru skaitā. Var tikai cerēt, ka šī kultūrvēsturiskā pērle piedzīvos vēl kādu iespiedumu lielākā metienā. Ir ļoti svarīgi, ka daudzos izdevumos izkaisītie raksti parādās vienkopus, jo tikai tā var samanīt viņu vienojošo faktoru, autores personību.

Viena no krājuma skartām tēmām ir izglītība, īpaši latviešu bērniem trimdā. Te jāmin ari Gunas Blūmas sakārtotā bērnu dzejas antoloģija Teici, teici valodiņa Toronto latviešu skolas Valodiņa izdevumā, internacionālā bērnu gada ietvaros 1982.g. Cik no mums zināja, ka pirmais latviešu bērnu žurnāls, Bērna pastnieks, sāka iznākt 1866. gadā? Grāmata labi dokumentēta ar nozīmīgiem, bet aizmirstiem faktiem, kas, pareizā brīdī atgādināti, iegūst īpašu nozīmi.

Vairākas esejas veltītas ietekmīgām latviešu sievietēm. Sākot ar maz pazīstamo pirmo latviešu stāstnieci Mariju Medinsku-Valdemāri, Krišjāņa Valdemāra māsu, un turpinot ar Indru Gubiņu, Zentu Mauriņu, Veltu Tomu, Annu Brigaderi, Zinaidu Lazdu, par katru pateikts kaut kas būtisks. Bez rakstniecēm vēl mināmas Elza Žiglēvica, Līna Čanka un Valija Vesčūnas, kas visas ir L.K.O.K. Ne visas tiek slavētas, kā to liecina apcere Par Ernu un emancipāciju. Ieliekot šis esejas mūsdienu kontekstā, ir skaidrs, ka sieviešu pašapziņa celsies tikai ar nopietnām zināšanām, un latviešu kultūrā sievietes pašapziņai ir stingrs pamats.

Oriģināls viedoklis parādās esejā Krāsu nosaukumi tautasdziesmās un citur, kas īsi pieskaras izpratnei par krāsām dažādās kultūrās un iedziļinās krāsu mērā latviešu tautas dziesmās un jaunāku laiku lirikā. Līdzīga pieeja lietota aplūkojumā Ziedaugi Zinaīdas Lazdas dzejā. Žēl, ka Guna Blūma nav vairāk nodarbojusies ar polītiku, jo atsvaidzina loģiskā, racionālā pieeja esejā Un ko mums no tā būs mācīties? Varētu vienīgi vēlēties, lai polītiķi, savus rakstus sacerot, nedaudz mācītos no Gunas.

Helsinku universitātē var studēt psīcholoģiju, reliģijas vēsturi un folkloru kā savstarpēji saistītas disciplīnas. Arī Gunas Blūmas esejās par folkloru šī sakarība ir stipri manāma. Ir radusies jauna pieeja, krustojot zināšanas latviešu folklorā ar rietumu skolās iegūtu izglītību. Jādomā par ietekmi, ko šīs esejas varētu panākt angliski.

Gribu atkārtot autores paldies tiem, kas sekmējuši grāmatas publicēšanu: Valdai Aldzerei, Indrai Gubiņai un Arnim Gubiņam un ieteikt vismaz bibliotēkās apjautāties par šo izdevumu.

Anita Liepiņa