CEĻŠ UZ NEATKARĪBU

The Baltic Path to Independence: An lnternational Reader of Selected Articles. Sastādījis Adolfs Sprūdžs. Buffalo, NY: William S. Hein & Co., 1994. xvi+392 lp.

Šinī izlasē ir divpadsmit erudīti raksti par Baltijas valstu otro tautisko atmodu un viņu cīņas ceļu uz tiesisku neatkarību Padomju Savienības norieta un sabrukuma laikmetā. Rakstu izvēle un sakārtojums liecina par sastādītāja, Čikāgas universitātes (University of Chicago) emeritus lektora un ārzemju juridikas bibliotekāra Ādolfa Sprūdža plašajām zināšanām, prasmi un pūlēm.

Kā sastādītājs paskaidro savos ievadvārdos, viņa mērķis ir bijis izraudzīt, no apzinātās literātūras klāsta, rūpīgi un objektīvi izstrādātus neseno notikumu un ar tiem saistīto problēmu aprakstus un analīzes. Tas viņam ir izdevies. Izraudzīto darbu autori lielākoties ir starptautiski pazīstami lietpratēji Baltijas jautājumos. Viņu darbus raksturo pievesto faktu bagātīga dokumentācijas un slēdzienu līdzsvarotība. Sastādītāja ievadvārdi bez tam sniedz īsu pārskatu par Baltijas valstu stāvokli pasaules notikumu plūsmā, starplaikā no 1918. gada līdz straujajām pārmaiņām Eiropas austrumos, kuŗas sākās astoņdesmito gadu vidū. Sastādītāja pievienotās norādes atsaucas uz plašiem pirmavotiem un būtiskām apcerēm attiecībā uz Baltijas jautājumu.

Izraudzītie raksti ir sakārtoti divās daļās, pa seši katrā. Pirmo nodaļu, Cīņa par neatkarību, ievada trīs 1989. gadā publicēti raksti, kuŗos apskatīti pieaugošās neapmierinātības cēloņi un izpausmes, tautisko polītisko kustību attīstība un strauji mainīgo notikumu varbūtējā tālākā gaita. Toreiz vispārpieņemtā gudrība pieturējās pie domas, ka Baltijas valstu likteņi ir cieši saistīti ar Gorbačovam piedēvētiem centieniem pārveidot un tādejādi saglābt Padomju Savienību. Gorbačova un viņa atbalstītāju uztverē šis mērķis bija sasniedzams, izvedot zināmu pārkārtošanu sociālistiskās saimniecības ietvaros, paplašinot piedalīšanos polītiskajā dzīvē un atvieglojot un uzlabojot sakarus ar ārpasauli. Un, lai gan padomju iekārtas daudzējādie vājumi un lejupeja bija uzkrītoša, viņas tūlītējā sabrukuma paredzēšanu nevarēja prasīt pat no visredzīgākā novērotāja.

Tā Broka (Brock) universitātes polītisko zinību profesors Juris Dreifelds savā apcerē, Latviešu tautiskā atdzimšana, izteic domu, ka tieši "Gorbačova reformu programmā, kuŗas mērķis bija liberalizēt padomju iekārtu, stimulēja latviešus pamosties un aptvert sava stāvokļa nopietnību" (3. lp), un attiecina latviešu uzplaukstošo brīvību uz "Gorbačovu un viņa liberālo politiku" (18. lp). Bet latviešu panākumi aprakstītajos laika griežos, kā Dreifelds to trāpīgi norāda, atkarīgi nevien no Gorbačova izdzīvošanas, bet arī no zināma līmeņa saprašanās ar citas izcelsmes iedzīvotājiem Latvijā jeb, citiem vārdiem sakot, no cerībām, kuras tajā laikā simbolizēja Latvijas Tautas Frontes izveidošanās un tās politiskā rosība.

Oklahomas universitātes profesora Stanley Vardys raksta, Lietuvas nacionālā polītika, tonis ir nedaudz skeptiskāks. Viņa vērtējumos atbalsojas lietuviešu tautiskās kustības Sajudis izteiktais radikālisms. Vardys atgādina lasītājam Gorbačova reakcionāro pusi, padomju sistēmas tuvošanos katastrofālam stāvoklim un lietuviešu tautas neapmierinātību ar tā laika dažādajiem priekšlikumiem par Baltijas "sociālistisko republiku" paplašinātu autonomiju.

Trešais vispārīgais pārskats ir Kalifornijas (Irvine) universitātes sociālo zinību profesora Rein Taagepera Igaunijas ceļš uz neatkarību, kas parādījās atklātībā četrus mēnešus pēc Dreifelda un Vardys publikācijām. Jau apcerējuma ievadteikums nosaka tālāko: "Ja tās politiskās tendences, kas parādījās un nostiprinājās Padomju Savienībā no 1987. līdz 1989. gadam, turpināsies, tad padomju okupācija Igaunijā (kā arī Latvijā un Lietuvā) izbeigsies agrīnajos deviņdesmitajos gados." Taagepera piemetina, ka tāds apgalvojums būtu bijis neiedomājams pat pirms diviem gadiem, bet tagad kļuvis gandrīz vai pašsaprotams dziļo pārmaiņu dēļ visu trīs Baltijas tautu apziņā. Lasītājs var saskatīt raksta beigās autora ironiju, proti, ka Padomju Savienības izdzīvošana atkarīga no Baltijas jautājuma pareiza atrisinājuma, ne mazāk kā Baltijas valstu neatkarība no tad vēl samērā labvēlīgā Padomju Savienības polītikas kursa.

Vācijā izglītotā jurista un polītiskā zinātnieka Egila Levita devums, Latvija zem padomju kundzības un ceļā uz neatkarību, sniedz informatīvu savilkumu par Latvijas iekļaušanu un stāvokli padomju iekārtā, kā arī izsmelošu pārskatu par notikumiem kopš 1986. gada. Tā kā Levita darbs bija sākotnēji parādījies tikai 1991. gada otrajā pusē, t.i. divus gadus pēc Dreifelda darba, viņā ietvertā Latvijas Komūnistu Partijas krīze un noriets, Latvijas Tautas frontes otrais Kongress, 1990. gada 4. maija deklarācija, jaunās valdības izveidošana, politisko spēku pārveidošanās, padomju reakcija un atjaunotās, bet vēl joprojām faktiski ierobežotās valsts pirmie soļi ārpolitikā jau pirms viņas neatkarības atzīšanas starptautiskajā vidē. Bet pēdējo Levits paredz kā iznākumu, kuŗam visas trīs Baltijas valstis "lēni, bet mērķtiecīgi" tuvojas (131. lp).

Etniskie samēri mūsdienu Latvijas polītikā: Spēku savilkšana pārmaiņām ir trešais raksts, kuŗa redzes laukā ir tieši Latvija. Tajā autors Eric Rudenshiold pasniedz savus uzskatus par attiecībām Latvijā dzīvojošo tautību starpā, vadīdamies no faktiem un izredzēm, kas pastāvēja 1991. gada beigās, tātad vēl pirms jau tad saskatāmās plaisas Latvijas Tautas Frontē bija novedušas šo sākotnēji sekmīgo polītisko kustību pie sairšanas. Autora slēdzieni par Latvijas nākotni balstās uz sāpīgām reālitātēm un tādēļ varbūt nesakrīt ar daudzu latviešu loloto sapni par stingri norobežotu vientautības valsti, kas sev izkaro izcilu vietu modernās pasaules saimniecībā un pieslēdzas rietumu kultūrai, neatkāpjoties no deviņpadsmitā gadsimta nacionālisma ideāla.

Pirmās daļas pēdējā esejā, Vides stāvoklis un vides polītika Baltijā, Jürgen Gneveckow dod salīdzinošu pārskatu par visām trim Baltijas valstīm. Tā kā vidi skarošas parādības neapstājas pie valstu robežām, Gneveckow raksts zināmā mērā papildina Rudenshiold tēmu par kopsakarībām, kuŗas dažkārt mudina mūsdienu cilvēku uztvert nacionālās valsts atdzimšanas domu kā anachronismu.

Grāmatas otrajā nodaļā apskatītas Starptautiskās tiesības un Baltijas neatkarība. To ievada ievērojamais vācu tiesībnieks un speciālists Austrumeiropas jautājumos Boris Meissner ar rakstu, kuŗā izsmeloši analizēta Baltijas valstu valstiskā kontinuitāte un viņu starptautiski tiesiskais un polītiskais stāvoklis. Raksts satur interesantu informāciju par Vācijas Federālās Republikas attieksmi pret Baltijas valstu starptautiski tiesisko stāvokli pēc 1970. gada 12. augusta Maskavas līguma, ar kuŗu tika atjaunotas diplomātiskās attiecības starp Federālo Republiku un Padomju Savienību. Autors arī dod sīku pārskatu par ārvalstu nostāju iepretim Baltijas valstu centieniem Padomju Savienības sabrukuma priekšvakarā.

Louvain universitātes emeritus profesora Romain Yakemtchouk darbs, Baltu republikas starptautiskajās tiesībās: neveiksmīga aneksācija pārkāpjot starptautiskās tiesības, izvirza tēzi, ka "ilgu un smagu morālu, politisku un juridisku pārbaudījumu virkne ir noslēgusies ar noteiktu starptautisko tiesību uzvaru un ka pārdzīvotās konfrontācijas ir ievērojami stiprinājušas starptautiskās tiesības." (261. lp) Rakstīdams laikā, kad Rietumu publicisti parasti uztvēra Baltijas jautājumu kā mēģinājumu atdalīties no Padomju Savienības padomju satversmē paredzētajā kārtībā, autors konsekventi apgaismo Baltijas tautu centienu kā prasību atjaunot patvaļīgi atņemto valstisko suverenitāti.

Šī pati tēma ir izejpunkts Dr. Rahim Kherad esejai Baltijas valstu starptautiskā atzīšana. Kherad analizē, no starptautisko tiesību viedokļa, tos jautājumus, kas bija saistīti ar Baltijas valstu neatkarības atzīšanu de iure un viņu uzņemšanu starptautiskajās organizācijās. Viņš uzsveŗ, ka tieši Baltijas valstu specifiskais stāvoklis veicināja viņu atkaliekļaušanos nāciju saimē. Jaunas valsts izcelšanās dekolonizācijas procesā dažkārt rada jautājumu, vai noteicošo elementu kopums atbilst "valsts" veidolam. Ārvalstu piesardzība šī jautājuma risināšanā var novilcināt dekolonizētās valsts tiesisko atzīšanu. Turpretim Baltijas valstu pastāvēšana pirms padomju okupācijas un viņu pārtrauktā valstiskuma atjaunošanas deklarācijas jau pirms Padomju Savienības sabrukuma veicināja valstiskuma kritēriju labvēlīgu piemērošanu un paātrināja starptautisko atzīšanu.

Susan Himmer savā rakstā, Neatkarības atgūšana Baltijas valstīs un tās attaisnojumi, piešķir lielu nozīmi faktam, ka ievērojams skaits valstu nekad nebija atzinušas Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā. Pēc viņas sprieduma tautu kopiena, sevišķi pēc Apvienoto Nāciju Organizācijas izveidošanas, ir stingri pieturējusies pie teritoriālās viengabalainības vai nedalāmības principa un tādēļ, attiecībā uz Baltiju, tā būtu varējusi uzstādīt Padomju Savienības piekrišanu kā priekšnoteikumu šo trīs valstu tiesiskai atzīšanai. Bet, ja šīs trīs Baltijas valstis nekad nebija tiesiski iekļautas Padomju Savienībā, tad viņu neatkarības atzīšanu nevarēja uzskatīt par Padomijas viengabalainības laušanu, un Padomju Savienības vilcināšanās dot savu piekrišanu nevarēja būt šķērslis starptautiskai atzīšanai.

Noslēgumā divi profesora Dietrich A. Loeber apcerējumi, Baltijas valstu 1920. un 1991. gada valsts līgumi ar Krieviju un Baltijas valstis starptautisko tiesību problēmu priekšā: kontinuitāte vai valsts pēctecība attiecībā uz valsts līgumiem, valsts īpašumu un valsts parādiem, lietišķi un kodolīgi apskata juridiskās realitātes, no kuŗu atšķetināšanas trīs atjaunotās valstis izvairīties nevarēs.

Sprūdža sakopotais rakstu krājums ir vērtīgs. Tas dod pārskatu par polītisko centienu un notikumu un juridisko pamatu un apsvērumu mijiedarbību Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas procesā. Šāds pārskats nav citur tik koncentrētā veidā iegūstams no citiem avotiem un tālāk sacītais neko neatņem no šī krājuma vielas un sakārtojuma pamatvērtības.

Lai gan ir krājuma nosaukums, ir sastādītāja ievadvārdi un grāmatas beigās ietvertā notikumu chronoloģija dota angļu valodā, vairāk kā puse no rakstiem ir pārspiedumi no vācu vai franču valodas oriģināliem. Šis apstāklis varētu, dažos gadījumos, apgrūtināt grāmatas pilnīgu izmantošanu, jo var gadīties, ka ne katrs lasītājs pārzina visas trīs valodas. Gandrīz katrs raksts satur vēsturisku pārskatu, un līdz ar to ir atkārtojumi.

Šis sējums ir nepieciešama rokas grāmata ikvienam lasītājam, kuŗš vēlas dziļāk izprast notikumu gaitu Baltijā, kas sasniedz kulmināciju 1991. gada beigās.

Zigurds L. Zīle