ŠALOMO

DZIESMU DZIESMA

Personas: Sulamīte, līgavainis, koris, dzejnieks

Personu saīsinājumi:

S − Sulamīte, L − līgavainis, K − koris, D − dzejnieks

Ieskaņa

S       Lai skūpsta viņš mani skūpstā no savas mutes.

L       Jo kvēlākas Tavas krūtis kā vīns, aroms sykomoru čemuros kūsā.

S       Eļļa lāsojošā tavs vārds, tamdēļ meitenes tevi mīļo.

L       Velc mani!

K       Līdzi tev steigsim tavu smaržu dvašā.

S       Karalis ieveda mani ailēs savās.

K       Gavilēsim un līgsmosim tevī, pieminot tavas krūtis vairāk par vīnu.

D      Taisnie tevi mīļo!

Pirmā dziesma

S       Melna esmu bet daiļa, Jerūšalēmas meitas

K       Kā Kēdara klajumu teltis, Sālāmas paviljoni

S       Nenicinājāt mani tumšuma dēļ, jo svelmējusi ir saule. Mātes dēli mani nīda pārlieku, aizsūtīja par kopēju vīndārzos. Vīnakalnu sev pašai neesmu sargājusi. Stāsti jel, tu, ko mana dvēsele mīlē, kur gani, kur atdusies pusdienā. Jo kamdēļ lai novērstos uz ganāmpulkiem, kas līdzbiedru tavu?

K       Un ja nezini tu, visuskaistākā no sievām, dodies un aizej pa avjupulku pēdām, gani kazlēnus savus pie lauka būdām.

L       Zirgu aizjūgam vārava ratos pielīdzināšu Tevi draudzene mana!

K       Ceļgalu dūjas baltums, kakls virteņu žilbā, zelta pakarus dosim Tev, caurvītus sudraba stīgām.

D      Kamēr karalis atzvilnī klusē.

S       Mans nardus zieds dod savu smaržu. Mirru ķekars man mīļais. Atdus starp manām krūtīm. Kampara saišķis no vīnkalniem Ēngēdī.

L       Daiļa tu, draudzene mana, daiļa tu, baložu acīm.

S       Skaists tu, mīļotais mans, visuraženīgais, mūsu guļvieta zaļo.

L       Nams mūsu ciedru sijām, ciprešu stabiem.

S       Esmu Šaronas roze, lilija ielejā.

L       Kā lilija ērkšķu, mana draudzene meiteņu starpā.

S       Kā ābele meža koku, tā draugs mans jaunekļu starpā.

D      Tās ēnā kā tvīkstu sēdos, kuras augļi vissaldākie manai mutei.

S       Līdzi veda viņš vīna namā − veidols pāri bij mīlestība. Lilijām kaisāt, āboliem apberat mani, jo slima esmu no mīlas. Viņa rokas − kreisā zem manas galvas, labā − augumu apskauj.

L       Apzvēru jūs, Jerūšalēmas meitas pie gacelēm, lauka stirnām, neuzmodināt, netraucat manu mīļo līdz vēlas pati.

Otrā dziesma

S        Mīļotā balss!

K        Lūk, viņš jau nāk! Kalnus dejodams: pakalnus lēkdams.

S        Gacelei līdzīgs mans draugs, stirnas bērnam.

K        Lūk − stājies aiz sienām, ieskatās logos, lūkojas pāri spraišļiem.

S        Un saka:

L        Pasteidzies, balodi, mana daiļā un nāc!

K        Ziema jau garām, lietus steidzas un aiziet. Puķes atveras ārēs, ilgu laiks tuvu, ūbeles balss dzirdama mūsu zemē. Vīģes ķekaros liecas, vīnkalni ziedošie atviļņo savu dvesmu.

L        Celies, līgava, mana daiļā un nāc!

K        Klinšu plaisās, stalagtītu alās.

L        Pievērs man savu vaigu. Balss tava dziedošā ausīs aicina mūžam sejai klusējot kvēli.

Trešā dziesma

K       Gūstīsim dzeltenās lapsas, kas vīndārzus bojā.

D      Mūsu vīnakalns zaļo!

S       Vienīgais mans un es viņa!

D      Kas kavējas lilijās pirms diena atvēso, izstiepjas ēnas.

K       Atgriezies!

S       Draugs, līdzinies kalnu kazai, gaceles bērnam.

K       Pāri kalnājiem Bēthēr.

Ceturtā dziesma

S        Guļvietā savā naktīs meklēju es ko mana dvēsele mīlē, meklēju viņu un neatradu. Celšos pilsētu pārstaigāt.

K        Palmu gatvēs, tamarīndpakrēšļos, krūtīm elpojot līdzi nakts zvaigznēm.

S        Meklēju es ko mana dvēsele mīlē, meklēju viņu un neatradu. Sastapa mani vīri.

K        Strēlnieki melnbārdainie, krūšbruņu sārti spīdošām vara zvīņām. Sargi, kas aizsprostus vēro.

S        Vai neredzējāt ko mana dvēsele mīlē?

K        Mazuliet.

S        Paejot viņiem sastapu es, ko mana dvēsele mīlē, satvēru viņu un neatlaidu. Lai vestu līdz savas mātes namā.

K        Tumšzilā aizkaru nišā, vītā bārkstīm no zelta. Guļvietā vizoša zīda.

S        Guļvietā manas auklētājas.

L        Apzvēru jūs Jerūšalēmas meitas pie gacelēm, lauka stirnām, neuzmodināt, netraucat manu vismīļo, līdz vēlas pati.

Piektā dziesma

K        Kas tā, kas uzkāpj no tuksneša kā vērpete dūmu, mirru un vīraka dvašā visām varavīkšņu trejlokotām krāsām?

D        Ap Šalomo guļvietu sešdesmit stiprie apiet no diženiem Jīšroēlā, zobenus žmiedzot, rūdītie kaujai, ikkatra asmens tā sānos.

K        Nakts izbaiļu dēļ.

D        Mājokli cēla sev karalis Šalomo libanon ciedriem, apjoza sudraba ailēm, zelta atzveltņiem, purpura klāju, vidu no mīlas.

K        Jerūšalēmas meiteņu dēļ.

D        Izejat, lūkojat, Sionas meitas karali Šalomo valdnieka diadēmā, vaiņagoto no viņa mātes, kāzu un sirdsprieka dienā.

Sestā dziesma

L        Daiļa līgava, daiļa tu, baložu acīm. Mati...

K        Kazu pulks, kas nokāpj no augstumiem Gīlēād.

L        Zobi...

K        Avju pulks, kas uzkāpj no peldes. Visas nesošās dvīņus un neauglīgās nav viņu starpā.

L        Lūpas ...

K        Purpura svīdums, vārds kūsājošs kaislē.

L        Ceļgali...

K        Granātābola šķēlums plīvuru vējā

L        Kakls ...

K        Dāvida tornis, trofejām celtais ar bastioniem. Vairogu tūkstots tanī pakārtu zvēro – viss vareno stiprums.

L        Krūtis...

K        Gazeles bērni rotājot liliju pūsmā.

Septītā dziesma

D       Kamēr atvēso diena, izstiepjas ēnas, iešu pie mirru kalna, vīrākpaugura.

L        Daiļa esi itvisā, līgava mana.

K        Ēnas nav tevī.

Astotā dziesma

L        Nāc, no Libanona nāc.

K        No Libanona nāc, vaiņagotā, Āmana virsotnēm, Sanīra, Hermona sniegiem, lauvu alām, leopardu kalniem.

L        Ievainoji sirdi manu, māsa, līgava. Ievainoji sirdi manu vienā tavā acu skatā.

K        Ar vienu tavas kakla važiņas loku.

L        Tumšs svēlojums krūšgalos tavos.

K        Kvēlākas tās kā vīns, elpai pārdvešot aromātus.

L        Šūnu lāses līst lūpās.

K        Medus un piens − mēlei un tavu apmetņu smaržā dūmako virāks.

L        Aizslēgtais dārzs, tu, māsa man, līgava.

K        Aizslēgts dārzs, aizzīmogots avots. Tavi kanāli burbuļo granātāboļu krēslā, augļu sārtumā, rozēm un cipresēm, nardēm un krokusiem, kanēļiem, cinnamonu, žūžojot Libānus mirrēs, safrāniem, alojām, ciedriem ar sarkankoku. Dzīvūdens aka, lapotņu ēnā dzirkstošais dārzu avots, straumē mutuļodams no Libanona.

S        Celies ziemeli, steidzies rīteni, pārstaigā manu dārzu.

K        Lai atplūst tā smaržas.

S        Lai vienīgais nāk savā dārzā, garšo no augļu sulām.

L        Atnācu mirru smaržā. Šūnas un medu veldzēju vīnā.

K        Līgsmojat draugi, kausu slāpstošā skurbā, visdārgie.

Devītā dziesma

S        Dusu. Sirds mana klausās. Mīļotā balss! Lūk, viņš klauvējot runā:

L        Atver, balodi, mana šķīstā! Galva man mirkusi rasas, sprogas nakts lāsēm ...

S        Novilku baltzīda tuniku savu. Kā gan lai ietērpjos? Svaidīju kājas olīvu zaļgano eļļu. Kā lai aptraipu tās? Nācējs roku izbāza aizšautņu lūkai. Augums nodrebēja man viņa skauju. Cēlos lai atvērtu. Rokas man lāsoja mirrēs, pirksti heliotropu ziežām gredzenu zeltā.

K        Bet novērsās viņš un gaisa.

S        Izkusa dvēsele mana tā valodas skaņai. Meklēju viņu un neatradu. Saucu un neatbildēju. Sastapa mani vīri.

D        Strēlnieki melnbārdainie, krūšbruņu sārtispīdošām vara zvīņām.

S        Sita tie mani, ievainoja, plīvuru ņemot.

K        Sargi, kas aizsprostus vēro.

S        Apzvēru jūs Jerūšalēmas meitas. Ja atrodat pazudušo, teicat, ka nīkstu no mīlas.

K        Kā atšķiras vienīgais tavs no citiem, visuskaistākā no sievām? Kā atšķiras vienīgais tavs no citiem ja apzvērēji tu mūs?

S        Draugs mans mirdzošs un sārts, atšķīrīgstūkstošiem. Galva...

K        Visspožākā zelta.

S        Sprogas ...

K        Palmu galotnes naktsmelnā spīdā.

S        Acis ...

K        Baložu acis pār ūdeņiem, kas mazgājas pienā, piemājo līmeņu straumēs.

S        Ceļgali ...

K        Platānu audzes izzūdot saulrieta spogās.

S        Lūpas ...

K        Lilijas mirru lāsēs.

S        Rokas ...

K        Zelta veltņi − Tarzus dārgakmens – hiacintu pilni.

S        Krūtis ...

K        Ziloņkauls blāzmots safīru zilgā.

S        Lieli ...

K        Pīlāru marmors gremdējies pamatu zeltā.

S        Seja...

K        Libanonsmailes, pāri ceļoties ciedru mežiem.

S        Mute ...

K        Tumšs sārtums kas mulsumu aijā.

S        Tāds mans līgavainis, Jerūšalēmas meitas!

K        Kurp aizgājis viņš, tu, visuskaistākā no sievām? Kurp devies? Meklēsim kopā.

D        Viņš nokāpis dārzā savā.

K        Pazaru vējos, lai kavētos birstalās, liliju vilnī.

S        Mīļajam es un viņš man.

K        Kas lilijās staigā.

L        Daiļa esi, draudzene mana, skaistule Tirsāh!

D        Jerūšalēma krāšņā.

K        Baisa kā kararatu ierinda kaujai.

Desmitā dziesma

L        Skatu jel novērs kas aiziet liek un saistīt spēj mūžam. Tev mati...

K        Kazu pulks, kas nokāpj no augstumiem Gīleād.

L        Zobi...

K        Avju pulks, kas uzkāpj no peldes visas nesošās dvīņus un neauglīgās nav viņu starpā.

L        Ceļgali...

K        Granātābola šķēlums plīvuru vējā.

D        Sešdesmit karalienes, astoņdesmit draudzenes maigās − meiteņu jauno bez skaita.

L        Viena tik dūja man, vienīgā savas mātes, izredzētā no auklētājas.

D        Meitenes redzēja viņu − teica. Karalienes un Draudzenes smuidrās − slavēja manu daiļo.

K        Kas tā, kas uzkāpj kā rītausma zalgojošā, skaista kā mēness, saule visvaldonīgā, baisa kā kararatu ierinda kaujai?

L        Nokāpu riekstu ceros aplūkot ielejās čemuru augļus pavērot...

K        Kā vīnakalni elpo, birzēs pomegranātu sārtums.

L        Neapjaudu: Mana dvēsele nonīkst bronzā kalto Aminādaba četrjūgu dēļ.

K        Atgriezies, atgriezies, Sulamīte, atgriezies, atgriezies, lai ielūkojamies tevī.

Vienpadsmitā dziesma

L        Ko vērosit Sulamīte, ja ne karapulku draudzes?

K        Skaisti tavu sandaļu soļi, karaļmeita!

L        Stilbu liekums ...

K        Rota vizoša zeltā darīnāta meistara rokas.

L        Naba...

K        Kristalla krāters, kauss kūsādams godību vīnā.

L        Vēders ...

K        Kviešu lauks viļņojošs ābeļu ziedā.

L        Krūtis...

K        Gaceles bērni rotājot liliju pūsmā.

L        Kakls...

K        Ziloņkauls rītausmas tornī.

L        Acis ...

K        Zivju sudrabs Hesbonas dīķos pret pilstorņiem Bāt-Rabīm.

L        Deguns ...

K        Libanontornis, kas dūmakās Damasku vēro.

L        Galva...

K        Karmeļkalns šķautnēs, klinšu un ciprešu zilums.

L        Mati...

K        Karaļpurpurs sloksnīšu zeltā.

L        Daiļā, kas līdzinās tevī?

K        Augums paceļas palmai, ķekaru krūtīm.

L        Teicu: uzkāpšu palmā, tveroties viņas augļos.

K        Krūtis nolīkst vīna ķekaru spīdā. Elpa atdveš pomegranātu smaržu.

L        Vārdi − tumšlāsēs dzirkstīdams vīns, lāsojot lūpās un vaigā.

L        Apzvēru, jūs Jerūšalēmas meitas, neuzmodināt, netraucat manu mīļo, līdz vēlas pati!

K        Kas tā, kas uzkāpj no tuksneša pārliekusies vienīgam savam?

L        Zem ābeles piecēlu tevi kur sāpēs dusējusi reiz māte ļaudama tev šīs pasaules gaismu.

S        Liec mani kā zīmogu uz savas sirds, kā zīmogu savai rokai.

K        Jo stipra kā nāve ir mīlestība, aprijošā karapulku Jāves uguns, pērkona šķīlums, padebess rūcošu liesmu ...

D        Lieli ūdeņi nespēj to apdzēst nedz aizskalot upes.

K        Cilvēks visu savu mantību atdod mīlestībai un nav kas to nievā.

Divpadsmitā dziesma

S        Esmu mīļajam manam. Mūžam šurp atsteidzas viņa soļi. Nāc!

K        Steigsim klajumu tālē, mājosim birzīs. Rītausmām uzkāpjot lapotņu šalkā vērosim kā vīnkalni mostas, nolīkst pomegranātu briedums.

S        Tur ļaušu tev savas krūtis.

K        Mandragoras reibumu dvašo. Pievārtē mūsu augļu bez gala.

S        Visus tos, mīļotais mans, tev vienīgam esmu es glabājusi.

Trīspadsmitā dziesma

S        Kas dāvās man tevi kā brāli, kas zīdis reiz manas mātes krūtis? Atrastu laukumu burzmā skūpstam, nebūtu vairs neviena tevi kas nievā. Ievedusi līdz mātes namā kausā tev sniegtu ...

K        Velgu tumšsarkani lāsojošo, pomegranātu visdzidrāko sulu.

S        Rokas tam − kreisā zem manas galvas, labā − augumu apskauj −

Izskaņa

K        Mūsu māsa maza, krūšu vēl nava. Kā līdzēsim mūsu māsai viņas vedību goda dienā?

D        Ja mūris tā?

K        Celsim pār viņu sudraba bastionus.

D        Ja durvis tā?

K        Rotāsim ciedru plāksnēm.

S        Esmu mūris, krūtis ciļņojas torņos, viņa acu priekšā tagad es − mieru sludinošā ...

D        Bij vīnakalns karalim Šalomo Baal-Amōna zemē.

K        Kopējiem atdeva prasot par augļiem tūkstots sudraba grašu.

S        Vīnadārzs manā priekšā.

K        Tev pieder tūkstotis, Šalomo, un divisimts tiem, kas dārza briedumu sargā.

D        Kas tu vīnkalnos mājo, ieklausās tevī draugi...

L        Jel sadzirdēt liec tavu balsi!

S        Bēdz, mīļotais mans, gacelei līdzinies, stirnas bērnam.

K        Pāri smaržīgiem ziedu kalniem.