Jaunā Gaita nr. 202, septembris 1995

Nikolajs Bulmanis

KO VIŅI TUR MEKLĒ?

 

Nu patiesi, ko viņi tur meklē? Kas zin, varbūt brauc Ziemeļmeitu lūkoties? Kas viņus tur sauc, kas pievelk? Senas senču balsis. Ej, nu ej! Kur šodien, elektroniskās mūzikas laikmetā, tādas var saklausīt? Varbūt agrā, pelēkā rītā, kad zāle tikko dīgst, kad pirmie asni spraucas no zemes Kurzemītē, un Latgalītes mežmalā var apjaust pirmos vizbuļus vai zemā purvainā purenes.

Bet varbūt plika naudaskāre, kāre pēc latiem, pēc smalkas izēšanās „Andalūzijas sunī” zem Aijas Zariņas gleznām. Padižošanās saviem vienaudžiem Amerikas letiņu getto Rīgā − sak, es šansēju pie Artura Andersena un man maksā amerikāņu dolāros! Ej nu sazini, bet fakts ir, ka Zinta un Grants ir izdomājuši un izlēmuši un brauc uz Latvijas galvaspilsētu Rīgu, lai tur dzīvotu un strādātu. Un kas zin, varbūt tur piedzims bērni? Kā nekā Brigita un Voldemārs un Sarmīte un Uldis (tie ir Zintas un Granta vecāki) arī dzimuši Latvijā, kaut vēl maziņi kaŗa beigās aizrauti svešumā un vēlāk skolojušies un auguši Ziemeļamerikā. Bet faktiski esmu jau samelojies − brauks tikai Zinta. Grants jau mēnesi strādā Rīgā. Tak jau pie Artura Andersena, un dzīvokli arī jau tikpat kā sarunājis uz nākammēneša vidu. Līdz tam laikam piemetīšoties pie Granta brāļa Roberta, kuŗš Amerikā noskatīja un Rīgā apprecēja vienu no skaistajām Ave Sol meitenēm.

Vakar vēlējām Zintai un Grantam, bet beigās iznāca tikai Zintai, labu ceļa vēju. Pūt vējiņi ... Rainis tās nosaucis par skaņām „kam līdzi mīļu pasaulē vairs nava.”

Un tad es atceros kā Zinta ar Brigitu un Voldemāru un ar savām māsām Māru, Laimu, Austru un Selgu pirmo reizi brauca uz Latviju 1981. gadā. Uz maksimāli atļautām divi nedēļām (ieskaitot divas ceļošanas dienas) Intūrista viesnīcā Latvija (Kirova un Ļeņina ielu stūrī iepretim Ļeņina piemineklim). Ko viņi tur toreiz meklēja? Protams, tikšanos ar radiem un iepirkšanos Ļeņina ielas dolāru veikalā. Nevar pat lāga atcerēties, vai viņi toreiz aizbrauca kādā no Intūrista piedāvātajām un jau apmaksātajām ekskursijām un Salaspili vai Siguldu vai Ogres trikotāžas kombinātu (tak jau ar garšīgajām vakariņām Sēnītē atpakaļbraucot), bet tas bija iesākums, jo nekas jau nevar rasties tukšā vietā. Tā bija pirmā tuvošanās. Tā bija izzināšana un atpakaļceļa meklēšana. Noteikti ne ilgu piepildījums, bet kaut kas no tā tur tomēr bija! Piemēram, bija tikšanās ar Tedi, kuŗš pirms tam Toronto bija rādījis diapozitīvus un stāstījis par kāpšanu Pamīras augstākajā virsotnē Komūnismā, par Himalaju astoņtūkstošniekiem toreiz vēl tikai sapņojot.

Bija brauciens uz kapiem bez Intūrista. Brāļu kapos Zinta nolika vijolīšu pušķīti uz Jorģa Zemitāna kapa, atceroties bildi vēstures grāmatā, kur viņš uz balta zirga iejāj Rīgā pēc Cēsu kaujām deviņpadsmitajā. Meža kapos viņi ilgi meklēja Zaļkalna Sērojošo jaunavu pie Jāņa Poruka kapa, un pēckaŗa gados tapušajā Mākslinieku kalniņā bija sajūta, ka tur ir tik skaisti, ka, ja nebūtu vēl visa dzīve dzīvojama, gandrīz būtu ar mieru mirt. Jā, kaut kas no tā tur tomēr bija ...

Mums pēc šī brauciena Voldemārs uzdāvināja divus svaigus brūnus Latvijas kastaņus, taisni tādus, pēc kā zēnībā kāroja sirds un ko rīta pusē pirms citiem bērniem mēģināju salasīt zem Kapseļu ielas kastaņiem. Voldemāra dāvinājums tagad iejucis gados uzkrātā piemiņas lietu jūklī, bet toreiz tas bija labi. Varbūt pavisam niecīga kripatiņa no ilgošanās piepildījuma, bet bija!

Toreiz, un tas šķiet gluži nesen, gandrīz vai kā vakardien, izskanēja tāds kā dusmīgs, kā nievājošs − ko viņi tur meklē? Bet šodien! Šodien ir pavisam citādi. Zinta un Grants brauc uz Rīgu veidot savu dzīvi, strādāt un palīdzēt celt jauno Latvijas valsti, kaut vai mazdrusciņ. Un tas ir brīnumaini!

Latviešu rakstnieks Andrejs Dripe ar it kā rūgtu ironiju prātojot, kas tad īsti ir latviešu tauta (Literatūra. Māksla. Mēs. 1995. g. 8. jūnijā), cita starpā raksta − Dīvainā kārtā šie paraugletiņi (tie tur aiz dīķa) uz senču dzimteni atpakaļ braukt netaisās. Šķiet Andrejs piemirsis, ka katram cilvēkam ir tikai viena dzimtene un viena dzīve, un ka netikvien nav dīvaini, bet ir pilnīgi dabīgi un normāli, ka cilvēks savu vienīgo dzīvi veido un vada savā vienīgā dzimtenē. Labi, labi, bet Zinta un Grants, saklausījuši savu senču balsi, ne tikai taisās, bet patiesi brauc uz Latviju. Mēs, kas saviem bērniem daudzajos Latvijas nebrīvības gados esam palīdzējuši saklausīt šo balsi, par to no sirds priecājamies. Un mēs zinām, ka tas patiesi ir brīnumaini.

Tovakar Brigitas un Voldemāra lielajās istabās, lai atvadītos no Zintas, bijām kādi trīsdesmit un no vairākām paaudzēm, un es domāju, kā gan visu mūsu dzīves šai tomēr tik īsajā laikā ir pārmainījušās. Ikvienam no mums, un Voldemāram ar Brigitu un viņu piecām meitām, un visai trimdas sabiedrībai, un visai latviešu tautai. Toreiz astoņdesmitpirmajā neviens, nu neviens no mums to nevarēja pat nosapņot! Bet vai tad sapņos viss nav iespējams, un kā gan es varētu zināt, ko Zinta un Grants toreiz sapņojuši? Arī šodien, gan okeāna viņā krastā izskan jautājums − ko viņi te meklē? Jā, šī mūžam nemainīgā cilvēka vajadzība gan jautāt, gan meklēt atbildes. Atbildes varētu būt, ai cik dažādas. Bet rauj viņu jupis „Andalūzijas suni”, visu smalko ēšanu un tos dolārus šķiet vēl joprojām un varbūt vēl ilgi vieglāk būs sapelnīt šaipusē. Bet Zinta un Grants aizbrauca uz savu senču dzimteni Latviju, lai meklētu savu sapņu piepildījumu. Saprotams, ar sapņiem īstajā dzīvē notiek dažādi, bet ja nu piepildās arī tikai daļēji, tas patiesi būs brīnumaini.