− saule

        saule rej

            suns zeltainu zīžamu spīdīgu

                                          spalvu

                                  saule

                      suns kas piesiets

                          savam kalnā kāpienam

                          savai lejupslīdei

                          jūŗā

                            nogrimšanai

− klusuma jūŗa

   mirguļo mēness

            ir mēms

              pat neelpo

− no manas rokas tavā rokā

            sarkans āboliņš

              pirksti: trīsu desmitnieks

sagumzīti gaisi kruzuļots ūdens

apvāršņa loks: apkaklīte

                     pakavs

                     skatienu slēpējs plakstiens

saulriets saule sarkana pietūkusi

                                 lūpas

                par ilgu dedzīgi

krastmalā koks

    koks kuŗā pakārts

    lielais noziedznieks razbainieks

                                vējš

            cilpa ap kaklu

                          savilkusies

                      zilgani bāls

šonakt beidzot būs miers

dūmakains līcis

      gaisā pīles

zaļas egles priedes zāle

      zeltlapīša koka mirgojums

                      adījums

                      pār nezināmā

kurpe uz ielas

palodze

    aiz: bezlapis koks

            mākonis

              makšķernieks

                uz galda: grāmata

                    pilna zivju

vēl uz pirkstgaliem pērkons,

      zibens uguns upe

      vēl tikai noslēpums,

        par kuŗu runā klusiņām,

                            čukstus,

        ar mutei priekšā aizliktu plaukstu,

        lūpām tik tikko kustoties,

          − bez uz mēles jau trīsa,

              nodreb balsene, rīkle,

                saknes,

                  iemērktas asiņu pilnajā augsnē,

                                                sakustas,

                                                  nebaidās

(Lusjēna Froida

− mēness, tik kailais,

        debesis kailas, ne mākoņa skrandas,

                                              nekā,

                  un vējš, kuŗa kailums

                          berzē manu ādu

                                            ass

                                  un nemitīgs,

                    iela, atkailināta

                          līdz kaulam,

                          līdz trīsai

                                ledainai,

                          līdz sāpei

                              kailai,

                                atklātai:

                šis lieliskais

          šausminošais

     šis pārbijies

pliknis −

raustīgais vaigs

  bez mitas mirkšķinātāja acs

      trīsošais plakstiņš un skropstas

                  kā niedrājs pie ezera

                        vēju šķirstīts

        pirkstgalu tūdaliņš tagadiņš

          − un bize: karogs un karoga kārts

                            plandās un lokās

− papīra krūšgals, papīra krūts,

papīra vilnis papīra jūŗā,

    papīra kuģis, durvis,

                      aiz tām:

                      negaiss un vētra,

                                īsti,

                      brēcieni, kliedzieni,

                      lūgšanas, raudas,

                        ko noslāpē

                          īsta jūŗa

                            pa īstam

− avīžu lapu ūdens pievilkušos teikumu

svars uz mana galda slīkoņu smagums

TURAIDAS

Pilskalnā ap kuŗu naktīs

samilzt aizgājēju ēnas,

viņa rādās mēnesgaismā rēnā

Pazudušo dvēseļu naktī.

Najāda. Eiridīke.

Turaidas roze gaitā lēnā

uz pili iet −

vīna kausā indi

preciniekam nevēlamam liet.

Dudinot dīvaini melodiju:

Murder by Starlight.

DZEJOLIS PAR

Kāda dziesma iesākas ar vārdiem −

es tevi mīlu kā priede aug.

Raugi, mīļais, ar šiem buŗamvārdiem

jauni dzieti saules slavai aug.

Kāda dziesma iesākas − I love you

ir kā kaut kā pietrūktu.

Raugi, mīļais, tīkamāk man

būtu pašu zemē dzirdēt govi

maujam mū.

Ropažu priedulājā skatos −

kāds svešnieks priedēs šūpoles kaŗ

un tad jau šūpolēs šūpojas

tāds zvēriņš − bête noire.

Kāds šūpolēs saredz putnu,

cits dūri, −ja neesi par −

atskārt tevī putnu

nespēj bête noire.

Un tad jau es nesos un nesos,

pie lielā pulksteņa sešos

man ir norunāta tikšanās

ar kosmosa pilsoni

Teodoru Tomsonu.

Tramvaji brauc visos virzienos,

vizinot Latvijas un vispasaules pilsoņus.

Pārcilvēkus. Praviešus.

Dīkdieņus.

Un kādu dīvu, kuŗa mani pazīstot,

− Sakiet, vai neesat tā, kas glezno

kā Monē vai meistara Matisa manierē?

− Ai nē, es gleznoju kā Džiordžione,

bet tagad man ir jāsteidzas,

jo mani gaida Teodors Tomsons

no Stella Ultima Passione.

COME ON LET’S

Rīdzinieki nepārliek no mākoņiem −

tumsu neviens nespēj izmalkot.

Rīdzinieki nepārliek no ‘pēdējiem jaunumiem’,

tos bez receptes var katrā aptiekā iegūt.

Rīdzinieki pārtiek no dzīvesprieka,

no taureņu paļāvības vasarai −

come on − noslauki asaras −

let’s have fun.

PUTNU

Lidostā viņi izkāpj

ar iesaiņotiem

vai atraisītiem prātiem.

Autentiskām asarām acīs.

Sveic asinsdevēju māti Rīgu

ar pacilātību nesaudzīgu.

Pusdzīvi, bet kāri

uz balzāmu un Laimas konfektēm.

PĒC DZIESMU

Panāc pretim,

ūdensroze mana −

panāc pretim,

ziedu smarža naktī...

Dziesma,

dziedāta

vienam pret otru,

kā tikai

latviešu puiši to māk,

drusku sapņainām acīm

un pārgalvīgi,

it kā viņi

šinī brīdī

ir gatavi

ezerā brist, zābakiem kājās

un rozes plūkt.

Un neviens negrib

atzīties,

ka šī ir viņa

tik retā, bezrūpīgā stunda

kaut gan − līdz rozēm

tomēr nenokļūt.

Rītdiena nāks

ar asu nazi

un pārgriezīs rožu kātus,

un katram būs jāpaliek

savā krastā.

Izdziedātās dziesmas

vēl ilgi

šūposies

ezera niedrās

kā karogi mastā.

Es rakstīšu

Tev vēstuli

uz rudens lapām −

bet vējš tās sabērs

viļņos.

Es rakstīšu

ar zāļu stiebriem

mākoņos

bet arī tas būs velti.

Pieliec roku pie lauka akmens.

Tāda

ir mana mīlestība −

pelēks akmens,

ceļa malā,

uz kā tu vari atsēsties

un atpūtināt kājas un sirdi.

Es laikam nerakstīšu.

Es esmu akmens.

BALTĀS NAKTIS
 

Vidzemē, 1995.g.

Naktī − baltā un vējainā

(kā eņģeļa spārns)

var aiziet par tālu

un nemācēt atgriezties.

Baltās naktis vilina

vībotņu vāliem un gāršām,

ar sidrabā nolietām takām.

            Pieturoties

pie rūsganām smilgu skarām

tu klausies,

kā pļavā grieze griež.

Un tomēr − pazust jau nevar,

jo smilgas

piesien pie vietas

un grieze ir mana sirds.

Naktī baltā un vējainā.....

JG 28.nr. un JG 50.nr.

(Humora un satiras

numurā)

Non omnis moriar

multaque pars mei

Vitabit Libitinum...

Ouintus Horatius

Pret rietiem saule itāļu debesīs.

Dzied jūŗas viļņi. Ciprešu zaros trīs

lēns vakarvējš no Apenīniem,

atlaidies Lātijās zaļās birzīs.

Tu ilgi esi klusējis, venūziet,

pār pīšļu skropstām šalkdami mūži iet.

Nakts rasa zāles lāsošanā

saldumu ielej dievīgās dzīslās...

Vai ausis tev vēl iespētu saklausīt,

kā kristallavots pīniju mežā krīt?

Jauž satumsušo acu dzelmes

mūžīgo spīdekļu lēktu un rietu?

Kur izbijušie? Prieku kas deva tiem

no dziru skurbā dārdošiem timpaniem?

Kur tie, kas leģionu ērgļus

zeltītos aizveda uzvarās žiglās?

Tev mūžam dārgs bij Cēkubas vīna kauss

vai falernietis, dzīrās kas tukšots sauss,

zem papelēm sniegts zaļo lauru

vai rožu vītenis rūgti saldais.

Tavs rindu reibums zibēdams pāri skrej –

zeltbišu mākon's - diendusas pasaulei.

Ik vārdu vītei izkaisoties,

sajūtu zudušo gadsimtu smaržu.

Kamēr vien vīna ķekaros saule līs,

kamēr vien mīļā jauneklim uzsmaidīs,

būs daiļums tevī jauns. Tā nerimst

saulgozī dzirkstošais strauta ūdens.

Ja es runātu kā dendijs komerciāls,

teiktu spīdeklei savai:

"Oh - ahoi mīļā,

mana spraužampapīra dieva illustrētā,

kaķe bez astes,

pārdēstītu plastiknāsi,

mākslīgu sirdi un žokļiem -

tu sei il sole mio!

Ja gadītos tevi pagaidām apprecēt,

zvēru: techniku nobremzēšu

kā tramvaju atvaļinājumā, kas depo!

Zvēru: par godu tev

cilvēku vairs

tik kristalla injekcijām producēs

Pēc Mendeļējeva ķīmikāliju libreto!

Ja es -

ja es - kakofōna pūtējs vientulīgs,

ai, ģībonīgā mana,

spētu tevi no realitātēm uzmodināt!

Ak - ja es spētu...

Liktu

par labu

presbiteriāņu futbola krājkasei

mēnešainu

vijoļvalsi nospēlēt uz lokomotīvēm!