REĀLITĀTEI PAR SPĪTI

Prof. Dr. Edgars Andersons, Leonīds Siliņš un citi autori. Latvijas Centrālā Padome LCP. Latviešu nacionālās pretestības kustība. 1943-1945 LCP, Upsala, 1994. 496 lp.

 

Šī ir pirmā grāmata, kuŗā aprakstīta latviešu polītiķu pretestības organizācijas - Latvijas Centrālās Padomes - darbība Latvijā, vācu okupācijas laikā. Grāmatu ir sastādījis Leonīds Siliņš, kuŗš ir pats aktīvi piedalījies LCP veidošanā un aktīvā pretestības darbā kopš 1942. gada. 1943. gadā Siliņš nonāk Zviedrijā, aizvezdams uz turieni lielu dokumentu un citu materiālu krājumu, kas liecina par latviešu tautas ciešanām okupāciju varā. Šie dokumenti nodoti Latvijas sūtņu rīcībā, lai ar tiem informētu rietumu valdības par apstākļiem Latvijā.

Leonīds Siliņš grāmatas virsrakstā kā pirmo min Edgara Andersona vārdu, jo pirmā nodaļa, kas apraksta visu LCP vēsturi un aizņem 112 lappuses, ir Andersona rakstīta. Tālākais lielajā grāmatā ir Siliņa paša vairāku gadu desmitu darbs. Siliņš ir savācis lielu skaitu dokumentu un publicējis nozīmīgākos, par pārējiem dodams savus apskatus. Edgars Andersons ir lasījis un rediģējis dažas no šīm nodaļām, tomēr, diemžēl, visu darbu rediģēt Andersons nepaspēja.

Andersons savā vēsturiskajā apskatā visai bargi nosoda Kārļa Ulmaņa rīcību Latvijas pēdējā gadā pirms padomju okupācijas, teikdams, ka Ulmaņa frāzēm, par "stāvot miršanu" un "palikšanu savās vietās", nebijis nekāda polītiska vai militāra seguma. Daži tagadējie Latvijas vēsturnieki tomēr Ulmaņa rīcībā saskata morālu segumu, dziļi cilvēcīgu nostāju Latvijas valsts bezizejas stāvoklī. Bez ierunām izpildot visas okupantu prasības, viņš centās tautu paglābt no galīgas iznīcināšanas. Pretojoties ar vājajiem Latvijas bruņotajiem spēkiem, kad nekāda palīdzība no ārienes nebija pieejama, varēja sagaidīt tikai mežonīgu izrēķināšanos.

No latviešu puses burtiski tika izpildītas visas savstarpējā palīdzības līguma prasības. Padomju Savienība nevarēja pārmest, ka Latvijas puse neturas pie līguma, kamēr paši nepārtraukti līgumu lauza. Ja par līgumu spriestu starptautiska tiesa, tad Latvija būtu atzīta par nevainīgu un morāliski kā tāda tā var stāvēt pasaules priekšā arī šodien. Nav nekāda pamata teikt, ka tikai ar kaŗa darbību pretojoties Latvijas gods būtu glābts. Nav arī iemesla iedomāties, ka parlamentāra valdība būtu bijusi gatava nostādīt Latvijas tautu iznīcināšanas priekšā. Salīdzinājumi ar Somiju te neder. Tur bija gluži citādi apstākļi. Mums nevajadzētu turpināt pašapsūdzības, bet gan uzsvērt Padomju Savienības nekrietno un melīgo rīcību.

Vācu okupācijas laikā Latvijas pēdējās Saeimas lielāko polītisko partiju pārstāvji slepenās apspriedēs meklēja iespējas izveidot latviešu tautas pārstāvību, kas būtu tiesīga pārstāvēt Latvijas valsti un tās 1922. gada satversmi. 1942. gadā dažas mazākas patriotu grupas sāka apvienoties mērķtiecīgam darbam. Par šo grupu idejisko vadoni kļuva prof. Konstantīns Čakste ar savu brāli Mintautu un vairākiem citiem akadēmiķiem, no kuŗiem neviens līdz šim ar polītiku nebija nodarbojies. Prof. Konstantīns Čakste uzsāka sakaru meklēšanu ar agrāk Saeimā pārstāvētajām polītiskajām partijām. 1942. gada februārī savu darbu pagrīdē bija atjaunojusi LSDSP. Abas polītiķu grupas meklēja iespējas neatkarīgas, demokrātiskas Latvijas Republikas atjaunošanai, sagaidot Vācijas sabrukumu un rietumu sabiedroto atbalstu.

1943. gada vasarā Konstantīns Čakste un Bruno Kalniņš vienojās par kopēja polītiska centra nepieciešamību. Piesaistot arī vēl dažu citu lielāko bijušās Saeimas partiju darbiniekus, 13. augustā izveidojās Latvijas Centrālā Padome, ļoti teorētiska un no 4. Saeimas polītiskiem darbiniekiem sastādīta organizācija. Kaŗa un okupācijas apstākļos polītikāņu kalkulēšanai, cik kuŗa partija 1931. gadā ieguvusi balsis, nebija nekādas vērtības. Kā Ādolfs Klīve no Zemnieku Savienības, tā Bruno Kalniņš no LSDSP mudināja uzstādīt konkrētākus mērķus, piemēram - vērsties pret latviešu sieviešu izsūtīšanu darbos uz Vāciju un vīriešu mobilizāciju Latviešu Leģionā.

Siliņš apsūdz ģenerāli Bangerski, ka tas neesot pieņēmis LCP sagatavoto memorandu ar 190 parakstiem. Polītiķi paši nebija skaidrībā, ko ar savu memorandu darīt. Nu viņi izvēlējās tieši Siliņa nonicināto ģenerāli Bangerski par savu palīgu. Vai viņi nesaprata, kādā nepieņemamā situācijā viņi Bangerski nostāda? Vai paši vēlējās redzēt Bangerski koncentrācijas nometnē? Nav pamata apsaukāt ģenerāli Bangerski par vācu pakalpiņu, kā to dara Siliņš. Ja Bangerskis savu nepateicīgo pienākumu nebūtu uzņēmies, tad leģiona ģenerālinspektora amatā būtu kāds vācietis, piemēram, Jekelns, kurš neveiksmīgi izmēģināja roku ar savu kaujas grupu pie Nēveles ezeriem. Tad leģiona gaitas izskatītos daudz drūmākas.

Polītiska pretestības centra vajadzības doma bija pacēlusies arī ārzemēs, Latvijas sūtņu starpā. Viņi paredzēja Vācijas sakaušanu kaŗā un mudināja pierādīt rietumu pasaulei, ka arī latviešiem ir sava pretestības kustība, kas vēršas pret abām okupācijas varām - Padomju Savienību un nacistu Vāciju. Vadoties no L. Siliņa informācijas, Andersons raksta, ka par sakaru vedējiem kļuvuši sūtnis Zviedrijā, Voldemārs Salnais un ģenerāla Vernera Tepfera brālis Jānis Tepfers, pie kuŗiem no Latvijas 1943. gada jūlijā ieradies Siliņš. Pēc sakaru uzņemšanas ar Zviedriju, regulārās sanāksmēs savu darbību uzsākuši polītiķi Latvijā, nodibinot vairākas komisijas. Diemžēl, par šo polītiķu organizāciju uzzināja tikai neliels skaits Rīgas inteliģences pārstāvju, un tās darbība risinājās galvenokārt polītisku jautājumu debatēšanā. Šīs pretestības organizācijas trūkums bija tas, ka par to plašākās tautas aprindās, it sevišķi uz laukiem, nekā nezināja.

Viena no komisijām bijusi Militārā komisija, kuŗas vadībā darbojies ģenerālis Jānis Kurelis, ar kapteini Kristapu Upelnieku kā štābu priekšnieku. Mēs lasām arī, ka ar Upelnieka štābu esot sadarbojies pulkvedis Vilis Janums, sagatavojot 'plānus veselas latviešu divīzijas apbruņošanai'. Teiktais ir pretrunā ar citu autoru stāstījumu, ka Janums nopietni brīdinājis Upelnieku no militāriem pasākumiem un tikai ilgi pierunāts sagatavojis vienai divīzijai vajadzīgo ieroču sarakstu. To Siliņš publicē savas grāmatas 271. lappusē. Varbūt Janums cerēja, ka, redzot milzīgo nepieciešamo ieroču un citu piederumu skaitu, Militārā komisija saskatīs savu plānu nereālitāti.

Dedzīgos patriotus tas tomēr neiespaidoja, un viņu sajūsma noveda pie labi zināmās kureliešu traģēdijas. Ģenerāļa Kureļa latviešu patriotu grupas darbība ir aprakstīta ar ļoti emocionālu pieeju. Kureļa grupas darbība prasa vēl citus dokumentu pētījumus, jo arī prof. E. Andersona un Dr. H. Biezā raksti nedod pilnīgu ainu par notikušo. Leitnanta Rubeņa grupas aprakstā ir ieviesušās vairākas neprecizitātes. Rubeniešiem, no Ilziķu rajona pie Ugāles, ceļā uz Dundagas mežiem, nebūtu bijis Abavas upe jāšķērso. Īstenībā rubenieši nemaz nedomāja par pārgājienu uz Dundagas mežiem, bet gan pilnīgi pretējā virzienā - uz Kuldīgas mežiem, kur gan bija jāšķērso Abava. Sajaukta arī laika un komandieŗu secība 18. novembŗa un sekojošo dienu kauju laikā. Nekur nav atrodama paša leitnanta Roberta Rubeņa biogrāfija, atskaitot dažus nepilnīgus un Siliņa paša apšaubītus datus.

Bez Militārās komisijas ļoti enerģiski darbojās LCP laivu ļaudis, kuŗa darbībai Siliņš ir veltījis gaŗāko un interesantāko nodaļu. Tajā ir daudz ļoti saistošu atmiņu stāstījumu par bīstamo ceļojumu pāri Baltijas jūŗai uz Gotlandi. Tur dotas arī drosmīgo pārcēlāju biogrāfiskas ziņas. Publicēts pārbraucienu saraksts un dalību ņēmušo laivu saraksts. Dots arī saraksts par laivām, kas pienākušas Zviedrijā ārpus LCP organizētās pārcelšanas. Citos sarakstos reģistrēti Latvijas bēgļi Zviedrijā pēc arodiem, vecumiem un citas ziņas, kas viss būs noderīgs materiāls vēsturniekiem.

Siliņš uzskaita vienu pēc otra vācu pārvaldes diktētos iesaukšanas rīkojumus, kuŗus parakstījuši latviešu darbinieki, it kā tie saturētu šo latviešu svētas pārliecības deklarācijas. Okupācijas laikā tak ikviens saprata, ka tajos izteiktas tikai vācu varas pavēles. Pašpārvaldes darbinieki centās savu iespēju robežās mīkstināt vācu pavēles un novilcināt to izpildīšanu. Viņu iesniegumi vācu iestādēm nebija mazāk patriotiski un nav nebūt zemāk vērtējami kā tie, ko izstrādāja LCP polītiķu grupa. Tikai pēc rūpīgas analīzes būs iespējams izvērtēt, kuŗam no tiem bija vairāk panākumu. Jāšaubās tomēr, vai vēsturnieki šinī stiepjamā jautājumā jebkad varēs nonākt pie kopēja slēdziena.

Vērtīgs ir LCP slepeno radiosakaru telegrammu publicējums. It sevišķi nozīmīga ir Kureļa grupas štāba priekšnieka virsleitnanta J. Gregora rakstītā grupas dienasgrāmata, ko būtu vajadzējis jau sen publicēt. Ja Gregors savā dienasgrāmatā atspoguļo kureliešu štāba noskaņojumu, tad nav jābrīnās par reālitātes izjūtas trūkumu kureliešos. Štābs dzīvoja no dzīves īstenības atšķirtu dzīvi savā iedomu pasaulē, kas piesātināta baumām. Tādā noskaņā cilvēki bija akli pret īstenību. Viņi redzēja tikai sevi un savu gaitu, kas, nenoliedzami, viņus stiprināja pašpārliecībā. Īstenība bija pārāk briesmīga, lai to pieņemtu, tādēļ bija sevi jāapmāna, meklējot atrisinājumu neiespējamā. Pat laba paziņas, frontē pieredzējušā pulkveža Januma mēģinājumi parādīt kāda ir īstenība nebija pieņemami, jo neatbilda iedomātajam.

Šķiet, ka dažas ziņas, ko sūtnis Salnais saņēma no Latvijas, bija pārspīlētas vai pamatotas nepierādītās baumās, piemēram, anonīmas liecības par Sarkanarmijas briesmu darbiem Gulbenes apkārtnē un pie Ļaudonas 1944. gada vasarā. Šie ziņojumi ir citēti materiālos, ko sūtnis Zariņš iesniedza britu Ārlietu ministrijai. Tagad iztaujājot laudoniešus, viņi sniegto informāciju neapstiprina. Britu Ārlietu ministrija tomēr pieņēma Latvijas sūtņa ziņojumu kā faktu, jo līdzīga informācija bija arī no citiem avotiem. Tikai, kā to savā piezīmē raksta ministrijas ierēdnis, briti tur nekā nevarēja darīt. Viņi nevarēja palīdzēt arī dedzīgajiem Latvijas neatkarības cīnītājiem.

Publicētās LCP Ārzemju komitejas telegrammas no Zviedrijas nav pietiekošs avots, lai varētu izskaidrot lielo paļāvību uz sūtņa Salnā mudinājumiem un solījumiem, kas sastāda daļu no kureliešu ilūziju pasaules. Lielāku skaidrību ienestu visu telegrammu publicēšana, jo Siliņš nedod nekādus norādījumus, no kā viņš vadījies izlasi sastādot un kas atstāts ārpus tās. Nav tomēr ticams, ka Salnais būtu apgalvojis, ka Zviedrijā jau stāvot kuģi ar ieročiem un munīciju Latvijas armijai, kas atceļā paņemšot līdzi bēgļus, kā to savā grāmatā par pulkvedi Vili Janumu raksta Jēkabs Leitītis. Izbrīnu rada 58. telegramma ar norādījumu, ka angļu pārstāvji norādot turēt Kurzemi līdz sabiedroto flotes ienākšanai Baltijas jūŗā. Tā ir pretrunā ar 62. telegrammu, kuŗā teikts, ka ciņa par tilta galu Kurzemē svarīga tikai Vācijai. Žēl, ka telegrammām nav doti datumi.

Siliņš dod arī Štuthofas koncentrācijas nometnes aprakstu un stāsta par saviem centieniem sameklēt prof. Konstantīna Čakstes kapa vietu, lai varētu viņa mirstīgās atliekas pārvest uz Latviju. Īss apraksts ir arī par Salaspils koncentrācijas nometni. Tālāk publicēts 814 Štuthofā ieslodzīto latviešu saraksts un daži izraksti no transporta sarakstiem. Vērtējot kureliešu skaitu, jāņem vērā, ka Kurzemē bija daudz dažādu grupu, kas sevi dēvēja par kureliešiem, bet tām ar ģenerāļa Kureļa štābu nebija nekādu sakaru.

Pielikumā ir 54 dokumentu fotokopijas. Grāmatu rotā daudz citu attēlu. Pievienots arī izmantotās literātūras un citu avotu saraksts, kā arī personu rādītājs. Tā noslēgumā atrodam Leonīda Siliņa un prof. Edgara Andersona biogrāfijas. Jānožēlo, ka autors šeit nav sakopojis vienkopus visas tās biogrāfijas, kas izkaisītas citu nodaļu tekstos un ziņkārīgam tur grūti atrodamas. Tur iepazīstamies ar daudzajiem varonīgajiem un pašaizliedzīgajiem laivu vīriem, kas nebaidījās krustot Baltijas jūŗu, lai vestu izmisušos bēgļus uz Zviedriju.

Beigās atrodam kopsavilkumu angļu valodā, kas gan neraksturo grāmatas saturu, bet lasāms kā apsūdzība okupantiem un latviešu tautas prasību deklarācija.

Neraugoties uz visiem iebildumiem, Siliņa grāmata ir nozīmīgs pienesums otrā pasaules kaŗa memuāru literātūrai. Vēsturnieki to pratīs novērtēt kā sava laikmeta dokumentu.

Indulis Kažociņš