'DRĪZ BRAUKSIM MĀJĀS'

Aina Zemdega. Maruta. Newton, Mass. LaRAs Grāmatu klubs. 1995. 365 lp.

 

"Neej tālu! Drīz brauksim mājās," saka lauku dakteris Apse savai meitai Marutai, kad viņi apciemo kādu paziņu lai plānotu bēgšanu uz Zviedriju. Tā iesākas Ainas Zemdegas jaunākais romāns, kas ved lasītāju atpakaļ uz liktenīgajām dienām, kad daudzi latvieši kļuva bēgļi, atstājot Kurzemi ne visai drošās zvejnieku laivās. Viņi bēga no Sarkanās Armijas, un bēgot bija jābēg arī no vācu patruļām, kas ložņāja pa piekrasti un gar jūru, ķerstot tos, kas gribēja palikt dzīvi un iespējami brīvi. Pārbrauciens, grūts un bīstams, ir pirmā diskontinuitāte, ko pārdzīvo bēgļi. Šiem dramatiskiem notikumiem seko nomadiska pārcelšanās no vienas bēgļu novietnes uz otru, darba meklēšana, mēģinājumi iekļauties zviedru sabiedrībā un grūtais, reizēm neiespējamais, asimilēšanās process, vispirmā kārtā valodas un kultūras piesavināšanās. Zviedru bēgļu aprūpe ir labi organizēta, jo zviedri apzinās, ka viņu pienākums ir palīdzēt nelaimē kritušiem līdzcilvēkiem. Viņi mīl kārtību un mieru, kā jau tauta, kas kaŗu nepazīst vairāk nekā 100 gadus, un tā laiku pa laikam nelūgto viesu ierašanās viņiem liekas draudoša viņu pašapmierinātībai, kas daļēji izpaužas tik grūti apslēpjamā pārākuma sajūtā. Tādi ir pārbraucēju pirmie un it bieži paliekošie iespaidi, kas gan netraucē viņus piemēroties, lai tiktu pie mantības un jaunas mājvietas.

Romānā šos notikumus, kā ari novērojumus, ko tie izsauc, lasītājs apgūst no galvenās personas, Marutas, perspektīves, jo stāstījums vairāk vai mazāk nāk no viņas apziņas plūsmas. Stāstījums gan nav pirmā personā, bet stāstītāja un Maruta saplūst, kā to vislabāk var manīt izvilkumos no Marutas dienas grāmatas, kas maz atšķiŗas no pārējā teksta. Tikai vietām stāstījums paplašinās ar ietilpinājumiem, kas atrodas ārpus Marutas apziņas. Piemēram, ar leģionāru vēstulēm, kuŗas, kā autore paskaidro, ir autentiskas un nerediģētas, atskaitot kaŗaviru vārdus. Maruta ir pusaudze, ļoti iejūtīga, ar uzsvērtu pašapziņu un pārliecībām, kas viņai neļauj daudz nodoties šaubu izsvēršanai. Viņas pārdzīvojumu degpunktā ir vēlēšanās sasaistīt savu dzīvi, kas ir kļuvusi neglābjami fragmentēta. Diskontinuitātes sākas ar laivas meklēšanu tumsā Kurzemes krastā, aina, kas liek domāt par kādu aizsaules vai murgu sirrealitāti. Līdzīgi traumatisks ir pārbrauciens zvejnieka laivā pa sabangoto jūru, kad viss pazīstamais un ierastais pazūd. Kad, iespiesti starp citiem svešiem bēgļiem, nemitīgi jūŗas ūdeņu mērcēti un paskarbu rudens vēju saldēti, Apses izkāpj Gotlandē, viņi atklāj, ka pazaudējuši visas tās nedaudzās mantiņas, ko bija mēģinājuši paņemt līdzi. Gandrīz kā pārdzimuši, jaunajā zemē viņi ierodas tikai ar savām atmiņām par pagātni, jo viss cits ir pārtrūcis. Kad zviedri bēgļiem izdala saziedotās drēbes, Maruta sev izvēlās groteski greznu gaišzilu cepuri, kas ir redzējusi labākas dienas. Un to viņa valkā it kā aiz spītības par viņai nodarīto netaisnību. Maruta nespēj viegli piemēroties, un tā viņa daļēji atdalās no citiem likteņbiedriem. Aprūpes iestādes viņai nemāk iedot piemērotu darbu: būt par kalponi ir pazemojoši, fabrikā darbs ir grūts, un nekur neliekas, ka viņas pūles tiek pietiekami atlīdzinātas.

Bez pietiekami labas zviedru valodas prašanas, Maruta nespēj uzņemt ciešākus sakarus ar vietējiem. Vienīgais izņēmums ir soms Svens, ar kuŗu viņa spēj labi saprasties. Bet drīz Svens aizbrauc uz Somiju paglābt savu izredzēto no komūnisma draudiem. Maruta tiek atšķirta no savas ģimenes, ar kuŗu gan viņai nekad pārāk ciešas saites nav bijušas. Ar citiem latviešu bēgļiem Maruta pa laikam tiekas, un reiz pat atdodas uz laivas iepazītam precētam vīram, varbūt aiz vēlēšanās pēc dziļa pārdzīvojuma, aiz līdzjūtības varbūt, bet katrā ziņa bez degošas mīlestības. Taču šis akts, gandrīz kā groteskās cepures valkāšana, ir iezīmīgs: "Viņa tagad ir sieviete." Un kaut ari viņai ausīs skan, ka ļaudis nosodoši teiktu: "Ar citas viru," vainas apziņa nav viņas repertuārā. Viņa nejūtas vainīga pret Daumantu, savu pirmo ģimnāzistes mīlestību, kas laiku pa laikam iznirst viņas apziņā. Pazaudējot savu nevainību, viņas dziņa pēc pilnīgas neatkarības ir piepildījusies.

Zviedrijā Maruta kļūst arvienu atstātāka. Ciešākus sakarus viņa gan uzņem ar internētiem leģionāriem, bet, kad zviedru valdība tos izdod (par ko vēl tagad ir jūtama zināma kolektīva vainas apziņa), Maruta nolemj braukt atpakaļ uz Latviju. Viņas vecāki nejūtas droši Zviedrijā un taisās izceļot uz Kanādu. Daudzi zviedri nesaprot kāpēc latvieši nepiedalās uzvaras svētkos un neatgriežas Latvijā. Māsa Vija pārceļas uz Stokholmu, lai tur uzsāktu mākslas studijas. Maruta paliek viena, bez nākotnes plāniem, bez ģimenes un draugiem, bez viena tuva cilvēka. Piepildās sākuma solījums: 'Drīz brauksim mājās." Taču paliek apšaubāms, vai atgriežoties Latvijā viņa nonāks mājās.

Pie Zviedrijas Marutu saista vienīgi daba, tās ziemeļnieciskais skaistums un skarbums, kā ari ainavu pretstati, kad bagātais un kultivētais izmainās ar purvaino un akmeņaino. Gotlandes krastā pēc traumatiskā pārbrauciena Maruta glāsta smiltis, apbrīno fosiliju, kuŗā var redzēt kāda aizvēsturiska kukaiņa veidolu, un silda savā plaukstā oli. Reizēm šie ir epifāniski brīži, zināms turpinājums Latvijas ainavās piedzīvotam, kad viņa var "bradāt pa pielijušām pļavām un peļķēm," vai staigāt pa sniega klātiem mežiem. Šīs dabas ainas nav domātas tikai stāstījuma ornamentēšanai, bet ir nepieciešamas stāstījuma sastāvdaļas un pieder pie tēla vai fabulas izveidošanas. Maruta ierodas Zviedrijā rudenī, kad saule jau ir zemu un vairs reti redzama, un krēslaina gaisma mainās ar tumsu. Pavasaŗa atnākšana pēc ziemas tumsas un aukstuma ir kā atdzimšana dzīvei, ko tikai ziemeļnieki spēj izjust. Arī Sibeliusa mūzika, kurā ir daudz no Skandināvijas dabas, izsauc Marutā pārdzīvojumu, kas ir epifānisks, kad viņas jūtas it kā ārpus pelēkās, nepieņemamās ikdienas, it kā pārcelta citos eksistences līmeņos. Šiem pacilātiem momentiem var sekot pretstati, kad apziņa ieslīd tumšos zemslāņos, kas ir izteikti dabas metaforās. Domas par Daumantu ir kā "ar tumsu pārsegti atvari, kuŗos ienirstot nevar zināt, vai spēs atkal tikt virspusē, izpeldēt krastā."

Romāns ir uzrakstīts izturēti koptā stilā, klasiski koncentrēts, bez liekiem retorikas rotājumiem. Stāstījums ir izteikts tagadnē, it kā piedzīvotais un tā apraksts noritētu vienlaicīgi. Tā rodas iespaids, ka stāstītāja nav iepriekš izplānojusi stāsta uzbūvi un daudz iejaukusies Marutas apziņas plūsmā, un it kā nezin, kā tas varētu beigties. Šāda veida stāstījums labi pieslēdzas romāna tematikai un galvenajam tēlam. Franču kritiķis Rolānds Barts (Roland Barthes) reiz teica, ka kritiķa pienākums ir norādīt, no kāda daudzskaitļa darbs sastāv. Marutas daudzskaitlis ir plašs un vairākkārtīgs, katrā ziņā izaicinājums kritiķim kuŗam parasti ir vieglāk rīkoties vienskaitī. Kritiķu pelts vai celts, šis romāns piederēs pie pašiem labākajiem trimdas darbiem.

Juris Silenieks