Jaunā Gaita nr. 202, septembris 1995

 

Tālivaldis Ķiķauka

 

ANARCHISTS

(novele)

 

‘Visus notārus un advokātus vajadzētu uzvilkt aiz kājām karātavu stabos, jo šie parazīti vairāk neko citu nezina, kā apkrāpt cilvēkus un iekasēt lielas naudas summas’, tā noteica Askolds Ducis, patiesībā viņam pasē bija ierakstīts ‘Duce’ bet, Kanādā dzīvodams, viņš mazliet vairījās no šī vārda, kas tieši attiecās uz slaveno Benito Mussolini, Itālijas izbijušo diktatoru.

Viņš vēl paskaidroja: ja visi valsts, provinču un pilsētu likumi būtu uzrakstīti loģiski, visiem saprotamā valodā, sakopoti visiem pieejamās grāmatās, tad atkristu vajadzība meklēt advokātus, cilvēces parazītus, dēles, kas izsūc kā no bagātiem tā arī nabagiem pēdējo dolāriņu, marku, franku vai latu un, galīgi neko nedodot valstij, piesūta savus neķītros rēķinus. Iesūdz tiesā bez mazākās vajadzības. Advokāti ir kapitālisma elles sargi un tiem vajadzētu valkāt pierē ragus un cauri biksēm garu asti. Šķelti nagi jau tiem droši vien ir.

Par visu vairāk Askolds ienīda autoritātes, un it sevišķi personas, kas bija uniformās. Naids pret uniformām Askoldam iesākās jau skolas laikos, Latvijas brīvvalstī, kad viņš gāja Franču Licejā un pēc reglamenta skolniekiem vajadzēja valkāt tumšas uniformas, aizpogātas līdz kaklam ar mazu baltu maliņu, ko mātei vajadzēja laiku pa laikam atjaunot. Jau toreiz viņš izrāva maliņu un atpogāja vismaz divas pogas, un nedēļu vēlāk jau trīs, tā pakāpeniski noiedams to kā asmens aso robežu, kad iejaucās skolas autoritātes.

Askolda māte reiz, radiem stāstīdama par saviem bērniem, uzsvēra, ka Askolda pirmais vārds esot bijis ‘nē’.

Askolds ienīda visus uniformās - policistus, kareivjus, bet visvairāk švītīgos virsniekus un medaļām apkarinātos pulkvežus un ģenerāļus, kas viņam likās kā sliktā gaumē izkrāsotas lelles. Vēl sliktāk bija, ja šie uniformētie āksti nāca no Vācijas vai Krievijas armijām.

Askolds bija dzimis anarchists un momentā sacēlās pret pastāvošo varu un tai pretojās ar visiem līdzekļiem, kas bija viņa iespējās.

Kad 1940. gadā Latvijā patvarīgi ielauzās krievu kaŗaspēks, skolēniem arī bija jāizdabā jaunajai komūnistu varai. Viņš aizgāja 1. maija parādē, 12 gadu vecumā kopā ar savu draugu, ar nolūku sagraut parādi, jo nav nekas muļķīgāks, stulbāks, idiotiskāks kā parādes, kur visiem ir jāmaršē kopsolī un jāvicina lupatas, kautkādi tur karogi. Viņš bija sadabūjis veselu kasti ar ‘korķiem’. Tie toreiz Rīgā vēl šur tur bija dabūjami un katrā korķī bija čaumala ar sprāgstvielu, kuŗai virsū uzkāpjot, atskanēja kārtīgs šāviens - blīkšķis, no kā tiešām varēja nobīties. Izlobījuši kādu duci korķu, salika sprāgstvielas bikšu kabatās, kuŗās bija mazi caurumi. Kad parāde virzījās pa galveno ielu, vienos sarkanos karogos, maršējot aiz klases klasei, aiz skolas skolai, Askolds pamāja draugam ar galvu un iesāka ārā birdināt čaumalas ar sprāgstvielām, un pēc kādas minūtes jau atskanēja pirmais sprādziens. Tam sekoja vēl kādi trīs, un uzreiz radās chaoss. Skolnieki laidās uz visām pusēm, karogus nometa uz ielas, un citi tos sabradāja. Miliči atskrēja no vairākām pusēm, dzina maršētājus prom. Bija chaoss, turpat jau panika, un Askolds laidās viens pats uz kādu šaurāku sānielu, kur izkratīja palikušās čaumalas tā, lai nebūtu pierādījumu, ja pieķertu. Tad viņš devās atpakaļ uz uztraukuma vietu, kur daži slaucīja ielu, miliči bija novilkuši striķi, kāds virsnieks pētīja bruģi, kaut ko pacēla un oda. Taču parāde bija apturēta, un par šo savu izdarību Askolds nevienam nestāstīja. Gadījumu pat aprakstīja vietējā avīze, uzsverot, ‘ka reakcionārie buržuju spēki mēģinājuši sagraut darba ļaužu uzvaras parādi’. . .

Kad ģimene, kā bēgļi aizbraukuši uz Vāciju, apmetās Teplicā-Šēnavā, netālu no Drezdenes, un kad kaŗš jau bija pavisam tuvu beigām, no Berlīnes iebrauca konvojs ar lielām automašīnām. Tur bija Gērings ar savu štābu, visa Japāņu sūtniecība un citi augsti vācu virsvaldes ierēdņi. Nākamajā dienā sarīkoja lielu ‘Uzvaras parādi’, kur resnais Gērings, kuŗam seja karājās ka vecas lupatas, vēl solīja ‘jaunos ieročus’ un Fīrera uzvaru. Beigās vēl nodziedāja himnu un ‘Die Fahne hoch’ ... un visiem bija jāpaceļ labā roka Hitlera sveicienam, ko vācieši automātiski darīja, taču ne Askolds. Viņš sarkastiski roku uzlika uz parka akmens ornamenta, bet drīz vien sajuta niknu grābienu no muguras. Viņu Gestapo arestēja un Melnajā Bertā tūdaļ aizveda uz cietumu, žandarmiem nelāgi bļaustoties. Ārā viņš tika tikai tāpēc, ka nebija vācietis un nebija sapratis notikuma svarīgumu. Viņa tēvs ar mokām viņu izpestīja no bēdīgām sekām.

Kad vēlāk viņu izaicināja piedzērušies amerikāņu kaŗavīri, viņš tiem pateica, ka tie esot sons-of-a-bitches, un tie to mēģināja nošaut, tam pakaļ dzenoties. Bet Askoldam smaidīja laime.

Šajā Vācijas periodā atkal no jauna apstiprinājās viedoklis, ka riebīgākie, nejaukākie, muļķīgākie atkal bija uniformētie. Labāk jau Askoldam negāja arī ar skološanos. Pēc trim gadiem Baireitā, kur viņš apmeklēja nometnes vidusskolu ar labiem rezultātiem, iznāca pārcelties uz Eslingenu, un viņš nonāca tajā ‘gudrajā klasē’, kur apdāvinātie censoņi kursu ņēma divreiz ātrāk. Askoldam nelaimējās jau ar pirmo ienākšanu, kad viņš klasē iegāja 9:05 no rīta, un fizikas skolotājs, iesaukts par ‘Zaļo nāvi’, mierīgi paskaidroja, ka Eslingenā stundas sākas 8:30 no rīta. Askolds tādā pat balsī atbildēja, ka viņa skolā tās sākušās deviņos. Ar to pietika, un ‘Nāve’ panāca, ka viņu izgāza ar divnieku fizikā. Viņš joku nesaprata vai negribēja saprast.

Iebraucis Kanādā, Askolds turpināja kaŗu ar autoritātēm, cik nu tas vien bija iespējams, apprecējās, no savas dzīves vietas Ontario aizbraucis uz Montreālu pie francūžiem, kur sadabūja divus lieciniekus un vīru talārā. Visi radi bija zaļi aiz dusmām un neskatījās virsū daudzus gadus, taču Askolds bija panācis savu, izbēdzis no klišejiskām kāzām, kas beidzās ar lielu dzeršanu, ēšanu un dancošanu.

Sabiedrībā Askolds vienmēr ieņēma pretējo viedokli: ja kāds Kanādu slavēja, viņš nolika, zākāja par antīku koloniju, kur dullie anglo-sakši, visādu reliģisku sektu apstrādāti, ir galīgi atpakaļrāpuļi, ar vismuļķīgāko alkohola kontroli pasaulē, kas tāpat kā Somijā, izmet piedzērušos uz ielas.

Pēc Askolda domām kanādieši bija galīgi atpakaļpalikuši savā bezkultūras vidē, atdarinādami amerikāņus, bet izlikdamies, ka viņiem ir Anglijas karaliene, kuŗas ģīmis karājās ikkatrā skolā.

- Jums taču te Kanādā nav savas kultūras, jūs svētkos staigājat skotu bruncīšos, pūšat skotu dūdas, jūs neprotat cept maizi, profesori universitātēs runā ar Oksfordas akcentu, jūsu pilsētas atdarina Anglijas ciemus, kas tādā zemē labs var rasties!

- Ja jums te nepatīk, brauciet atpakaļ uz jūsu pašu zemi, bija parastā atbilde, jo kritika, ja tā nāca no Askolda, ļoti aizvainoja imigrantu pēctečus.

Ar latviešu imigrantiem un bēgļiem Kanādā nebija labāk: arī tie grupējās, veidoja kopas, biedrības, jundas, aktus, parādes, referātus, pārrunu vakarus, draudzes, klubus - visu attiecinot uz Latvijas brīvvalsts laikiem visās detaļās.

Askolds necieta aktus, kas viņam bija sausas formalitātes, ar karogu ienešanu, skautu un gaidu goda sardzi, aizlūgšanu, gaŗu referātu, ķērcošiem solistiem, salasītiem koŗiem, parasti kādā īrētā zālē, kur nopietnie tautieši ieradās melnos smokingos ar taurenīšiem pie kakla, kamēr dāmas bija gaŗos vakartērpos un spīdināja dārglietas. Visur bija korporāciju krāsainās cepurītes un krāsainās lentas. Dažs labs pat ieradās ar zobenu makstī. Tā ir nelaime ar visām etniskām ieceļotāju grupām: viņas sasalst tajos uzskatos un kultūrā, kas valdīja, tiem savu zemi atstājot, un neko jaunu radīt neuzdrošinās. Tādi kā sālsstabi, kokainām sejām tie sanāk kopā, uzvelk savas buršu drēbes un mēģina te uz pāris stundām uzcelt mazu Latviju. Protams, ikkatra kritika te atdursies uz nosodošiem aktiem, un, ja kādu īpaši vēlas atsist, to nosauks par ‘komūnistu spiegu’.

Nebija brīnums, ka latviešu organizācijas Askoldu parasti ignorēja, no viņa novērsās, mātes pagrieza bērnus uz otru pusi, un prese viņu aprakstīja kā biedinājumu, tautiskās morāles grāvēju, jo viņš bija uzdrošinājies nokritizēt ‘Ventas ērgļus’, veterāņu biedrību, kas bija ar mieru iziet divkaujā un reiz pat Askoldu aizsauca uz goda tiesu, un pat nepietika ar to. Viņam virsū uzlaida pat Kanādas karalisko slepenpoliciju, lai noskaidrotu viņa komūnistiskās aktivitātes, kādu protams nebija.

Pēc Askolda uzskatiem pasaulē bija saujiņa labu spiegu, tādu, kas spiego vismaz divām pusēm par labu dažreiz pat trim, un kas saņem divus vai trīs čekus mēnesī. Visi pārējie t.s. ‘spiegi’ ir tikai tādi pļāpātāji, kas par spiegiem izliekas, bet galīgi savu amatu neprot. Bēdīgi slavenajam Imantam Lešinskim Askolds jautāja: ‘Kuŗai pusei tad jūs par labu spiegojat, Lešinska kungs jeb biedrs Lešinskis, jeb vai abām pusēm?’

‘Šāsdienas terorists ir rītdienas patriots’, bija iemīļots Askolda teiciens, par piemēru ņemdams Izraēlu, vēl papildinot, ‘Vakardienas terorists ir šodienas valstsvīrs’.

Kādus 25 gadus Askolds pavadīja darbodamies, studēdams un strādādams universitātē, kas strauji auga un veidojās, kamēr viņš bija zīmētājs-plānotājs lielā nodaļā, bet jau agri savu kraso uzskatu dēļ viņa paaugstināšana darbā apstājās.

Kad šefs, viceprezidents, viņu aicināja mājās, lai vakarā vēl pārrunātu darba problēmas, Askolds strupi pateica, ka šefs viņu varot sastapt nākamajā dienā tepat darbā. Ar to bija cauri. Askolds sāka rakstīt asus, sarkastiskus, ironiskus rakstus studentu avīzē, ar to izpelnīdamies administrācijas dusmas.

‘Students - kā nēģeris, otrās klases pilsonis’, bija viens uzraksts viņa iztirzājumam, kas sacēla vētru.

Par kādu studentu mākslas izstādi Askolds uzrakstīja, ka tā esot labs piemērs skolotāju-lektoru neprašai, nemācēšanai, ka profesori nav kompetenti mākslas un gleznošanas mācīšanā. Sekoja uzbrukums no Mākslas departmenta, un profesori prezidentam prasīja, lai Askoldu no darba atlaižot. Interešu konflikts.

Viņu neatlaida, bet mākoņi sabiezēja vēl vairāk, un šefi kļuva tramīgi, viņu ignorēja, gāja apkārt ar līkumu, viņu izolēja no citiem, viņa darba loku sāka iegrožot, atņēma sekretāri, samazināja palīgu skaitu. Bija skaidrs, ka šefiem bija dots rīkojums viņu izēst ārā, padarīt dzīvi viņam neiespējamu, jo pēc 24 gadiem viņu tik vienkārši atlaist nevarēja. Spiediens manāmi pieauga, un Askolds saprata, ka viņa dienas ir skaitītas.

Bet nožēlot un iet lūgties nebija Askolda dabā. Viņš bija viens pats gatavs cīnīties ar melno bruņinieku, gāzt komūnismu, gāzt kapitālismu, gāzt visas pasaules iekārtas reizē un pasludināt jauno anarchiju, vienīgo inteliģento politisko uzskatu, kur visi ir individi, kur uniformas ir aizliegtas un kur cilvēkus nevērtē pēc medaļām, kas tiem karājas pie krūtīm. Viņš zināja, ka te, universitātē, viņam vairs daudz laika nav. Taču te tak ir daudzi gudri, saprotoši vīri un sievas, daudzi doktori, čakli studenti, tie viņu sapratīs.

Pēc Askolda domām vajadzēja iesākties kaŗam. Viņš bija gatavs cīņai uz dzīvību un nāvi. Bet bija tikai liels, gaŗš klusums. Visi viņam gāja gaŗām ar tādu stīvu, nesaprotošu skatu, neviens neapstājās un nevēlējās runāties. Un nabaga Askolds sāka justies kā sērgas pārņemts. Vai viņam bija sākusies kolera vai lepra? Tas bija neizturami, un Askolds darīja vienīgo iespējamo -

Viņš iesāka rakstīt gaŗu apsūdzību par to, kā viņa departments izšķiež naudu, kā viņa šefi viņu izolē un apspiež, cik necili un zemu tie ar viņu apietas, cik tirāniski un despotiski tie ir. Tā bija gaŗa apsūdzība, un iznāca kādas piecas lappuses. Viņš novilka kādas 150 kopijas un pēc divām dienām, visu vēl pārdomājis, rakstus pa vienam iemeta personīgi birojos, sākot ar prezidentu un tā palīgiem, tad visiem dekāniem, rektoriem, nodaļu vecākajiem, visām avīzēm, studentu organizācijām.

Viņš izgāja pa sava biroja durvīm un, nevienam neko neteicis, aizgāja. Aizgāja uz neatgriešanos. Kāds posms viņa dzīvē bija beidzies. Tāds laikam ir visu anarchistu liktenis.

Nesaprasts viņš nāca un gāja. Nesaprasts cēlās un gāja gulēt. Viņš redzēja, ka ņirbošā, piesārņotā, dūmu un putekļu tītā, ķīmikāliju un smirdoņu satvanējušā pilsēta viņam vairs galīgi nelikās vajadzīga. Pārdevis savu pilsētas māju, viņš paķēra mēbeles un sievu un devās prom uz laukiem, vismaz kādus 150 kilometrus nost, pietiekoši tālu, lai aizmirstu biezo satiksmi, grūstīšanos tramvajos un autobusos, mazu bērnu bļaušanu, suņu smilkstēšanu un galvenais, lai tiktu prom no iepirkšanās centriem, kas, apjozti ar asfalta laukiem, Askolda acīs bija kapitālisma izvirtības kalngali.

Askolda sieva atrada 100 akru farmu ar māju kalna galā, tik labi paslēptu, ka tikai ar aizsūtītu sīku karti paziņas viņu varēja atrast, bet ziemā pat neviens nepūlējās, jo ceļš veda pastāvā kalnā, un ziemā to bieži aizputināja.

Pēc ‘burbuļa teorijas’ Askolds nu varēja justies svabadi: katram cilvēkam ir vajadzīgs ‘burbulis’, jebšu caurspīdīga puslode, kuŗas lielums ir dažāds. Šī ir privātā indivīda telpa un piem. arābiem tā ir neliela un viņi tirgojas čukstot ausī. Eiropā un Amerikā mēs noliekam rakstāmgaldu istabas vidū. Viens vienā pusē, otrs otrā. Te jau burbulis kļuvis lielāks. Bet Askoldam tagad burbulis bija 1000 pēdu diametrā, un no rīta izgājis laukā, viņš ne uz vienu pusi neredzēja ne mājas, ne kaimiņus.

Laika kavēklim un lai pabāztu apakšā petardes iemigušajiem lauciniekiem, viņš mēģināja labsajūtu saspridzināt ar indīgām un visnotaļ uzbrūkošām lasītāju vēstulēm, kuŗas viņš laiku pa laikam nosūtīja uz apkārtnes mazo laikrakstu redakcijām. Tā kādus četrus gadus centīgi izbirdinot spridzekļus uz visām pusēm, viņš pat ieguva mazu respektu kā cīnītājs bez iemesla, kas saceļot vētru tējas katliņā. Viņš izaicināja, nopulgoja, apvainoja, izsmēja, mēdīja un ar savu sarkasma žulti laistījās kā rumulēs.

Kādu laiku viņam pat atļāva izteikt savus krasos uzskatus vietējā avīzē, ‘Lauku ziņas’, kur reizi nedēļā viņš piepildīja slejas zem nosaukuma ‘Skats no augšas’, un temati viņam mainījās tikpat atšķirīgi kā saule un lietus.

Viņš izsmēja tūristus, kas, apkrāvušies ar foto kamerām, nedēļas nogalēs rudeņos mētājās pa lauku ceļiem prasīdami: ‘Kur tad ir tās rudens krāsas?’ Kā parasti, Askolds tos padarīja smieklīgus. 

Salīdzinot lielos pilsētu iepirkšanās centrus ar lauku mazajām bodītēm, Askolds attēloja monstrozus iepirkšanās centrus, kur cilvēki izskatās kā papes figūriņas, ar gaismas šaltīm aplieti no visām pusēm tā, ka pat vairs nemet ēnu, izskatīdamies kā spoki. Šie centri viņam atgādināja milzu garāžas.

Kad tuvojās gadskārtējā stirnu medīšanas sezona, Askolds ieteica savākt visus medniekus un tos deportēt uz Kanādas tundru, aiz Arktiskā loka, lai tie savu šaudīšanos veic prom no civilizācijas. Kāds pārdusmojies, aizskarts mednieks piezvanīja un izaicināja Askoldu uz divkauju.

Kādā citā rakstā Askolds izsmēja vietējo pārspīlēto interesi par ‘antīkām lietām’, kas Kanādā skaitījās itin viss, kas ir kādus gadus 50 vecs, un visas mēbeles ar līkām kājām, visādi krikumi un krekumi tika celti gaismā, veci sudrabi uzspodrināti, veci krāmi salaboti, kas pēc Askolda domām pierādīja, ka vietējie nepazīst un nevēlas pazīt modernismu, ir galīgi laji, neprašas, idioti, moroni, cilvēki ar nepareizām acenēm, atpakaļrāpuļi, aprobežoti patērētāji, kas izdod 100 dolārus par bilžu rāmi un grib nopirkt no mākslinieka gleznu par 50 dolāriem. Askolds nikni kapāja šādu ‘kiča’ vai ‘šmalca’ pseudo-kultūru, lietodams visstiprākos epitetus.

Viņa īsā karjera izbeidzās pēc tam, kad parādījās divi indīgi raksti vērsti pret provinces ‘svētajām govīm’ - telefona kompāniju, kas tika bargi izsmieta, un elektrības iestādi, pēdējo apvainojot par to, ka tā slēpj informāciju par elektrības noplūšanu zemē, izmantojot ziņu avotus no Ungārijas. Ar to pietika, un Askoldu no avīzes izmeta ārā, lai gan viņš pūlējās rakstīt indīgas vēstules izdevējam, kas lai cīnītos, pieņēma advokātu.

Askolds nekad nemēģināja savu oponentu nolaist no kājām, bet viņa paņēmiens bija sist pa vārīgām vietām un šīs vietas meklēt un apstrādāt no visām pusēm.

Kad aptrūkās tematu, Askolds sāka uzbrukt sportam un Kanādas ‘svētajai govij’ - hokejam. Ar virsrakstu ‘Kādas vainas ir sportiem?’ viņš atzina, ka hokeja vārti ir pārāk mazi, jo vārtsargi ar visādiem plecu, ķermeņa, kāju polsterējumiem ir kļuvuši tik milzīgi, ka hokeja vārtus aiz tiem nemaz vairs nevar redzēt. Vārti ir jāpārtaisa lielāki, un smagās hokeja ripas vietā vajadzētu lielākas un vieglākas bumbiņas, lai radītu lielāku publikas interesi, reizē vairākas. Kad basketbolu izgudroja, kurvja augstums bija pareizs, bet, tā kā spēlētāji ir kļuvuši daudz gaŗāki un septiņu pēdu milzeņi ir jau parasti, grozu vajadzētu pacelt uz augšu, lai nebāž rokas grozā. Nav nekas grūtāks kā vērot ping-ponga spēli: pa labi un pa kreisi un var izmežģīt kaklu. Askolds ieteica grīdu, kas kustas pa labi un kreisi tā, lai bumbiņa paliktu uz vietas, un tad visiem būtu labāk un vieglāk. Nelaime jau protams bija tā, ka sportisti jokus nesaprata.

Laikā, kad veidojās Latvijas neatkarība, Askolds sūtīja vēstules pasaules lielajiem - toreiz vēl Gorbačevam, Rēganam, Kolam - un tos lamāja no panckām ārā, lietodams visrupjākos, jēlākos un sīvākos lamu vārdus, jo pēc Askolda teorijas tie ir vienīgie, ko politiķi saprot un ir pelnījuši. Sačakarējuši un sasmirdinājuši planētu, šie uzpūstie āksti grib runāt miljonu vārdā, un Askolds nopūlējās tos atmaskot, izģērbt, sasiet, apliet ar visrūgtāko žulti, izsmiet, tos iemērkt darvā un tad apbērt ar spalvām, lai tie kā klauni parāda pasaulei, cik viņi smieklīgi.

Vispār politiķus Askolds uzskatīja par impotentiem zemcilvēkiem, kas, sagrābuši varu, grib ‘regulēt satiksmi’ visiem un visur un, pielietojot neķītrāko propagandu ar radio, TV un avīzēm, izmazgā galvas pilsoņiem un tos vada pavadā, tiem pasaka, kas ir labs un slikts, kāpēc braucot ar auto jāuzliek jostas, kāpēc ielu var šķērsot tikai tā un ne citādi. Askolds parasti paraduma pēc šķērsoja ielas cauri sarkanajām ugunīm, un to viņš uzskatīja par sava veida pašaudzināšanu. Līdz šim viņam neviens vēl virsū nebija uzbraucis.

Ārstus, kas Kanādā taisīja lielu naudu, viņš ienīda kā ‘rīkļu rāvējus’, bagātības rausējus, kas vairāk laika pavadīja rakstot rēķinus nekā apskatot pacientus. Piestūķējuši savus pacientus pilnus ar nevajadzīgām zālēm, tie spēlēja golfu, pirka privātīpašumus, braukāja pa siltām zemēm, kamēr nabaga slimnieki mira kā mušas.

Askolds piekrita, ka visa ‘liberālā audzināšana’ psīchologu ietekmē bija degradējusies par bezpersonīgu, bezjēdzīgu žargonu, kas, iepludināts skolās, veidoja agresīvu, kriminālu jaunatni, kas negribēja iet parastā darbā, bet, narkotiku sadzērusi un sapīpējusi, bija ar mieru noraut galvas ļaužu tūkstošiem.

Vēl sliktāki par psīchologiem bija sociologi, kas zīmēja visādas grupu diagrammas un cilvēkus uzskatīja par mazām bultiņām uz papīra. ‘Jums veiktos labāk, ja jūs pētītu kafijas biezumus’, reiz kādam sociologam pateica Askolds.

Bija vēl viena šķira, kuŗus Askolds galīgi nevarēja ciest: tie bija apdrošināšanas aģenti, kas, labi ģērbušies, dārgām, jaunām automašīnām atbrauca izskaidrot savu lielisko plānu, kas apmierināšot visas klienta vajadzības.

‘Viņi visi ir meļi, izspiedēji, tārpi, lenteņi, kas lokās kā zuši, iekasē tavus grašus un tad pazūd, tavu naudu pievākuši, bet, ja kaut ko nozog, kas sadeg, tad viņi atrod iemeslus, kāpēc viņiem nav jāmaksā’, tā vienkārši secināja Askolds. Ja kāds vēl iebilda, ka visi jau neesot tik slikti, Askolds atvaicāja:

- Vai jūs no tāda pirktu lietotu auto? Iestājās kapa klusums.

Askolds necieta arodbiedrības, kuŗu galvgalā pēc viņa domām bija visādi kriminālisti, gangsteri, lielmutes, kūdītāji, kas viegli apvārdoja neizglītotos strādniekus, spēlējot uz viņu emociju stīgām, tos sanaidojot pret fabrikas vadību, tiem iestāstot, cik tie izmantoti, izspiesti un ka vienīgais atrisinājums ir streikot. Tā tas Kanādā bija gājis daudzus gadu desmitus, un tikai nesen, kad bezdarbs bija krietni pieaudzis, arodbiedrības kļuva klusākas. Kāda nozīme cīnīties par lielu algas pielikumu, ja tevi drīzi vien atlaidīs un fabriku aizklapēs ciet.

Askolds šad tad citēja veco žurnālistu - satīriķi Menkenu, teikdams, ka Amerikā un Kanādā jau nekad nekas labāks nevar rasties tāpēc, ka šīs zemes apdzīvo otrās šķiras pilsoņi, īstie patrioti jau palika savās zemēs. Te Amerikā ir visādi vēja grābšļi, tirgoņi, dolāru mednieki, katrs krāpjas cik var, baltie krāpj melnos, melnie šauj baltos, un Askoldu uzjautrināja ziņa, ka Miami pilsētā, ASV, tūristiem izīrējot mašīnšautenes, lai varētu aizsargāties no laupītājiem un gangsteriem.

Pēc Askolda uzskatiem šis kontinents bija deģenerējies un ceļā uz pajukšanu, iziršanu, dzīves standarta krišanos, un, kā to norādīja pieaugošie kriminālgadījumi, pilsoņi, kas to varēja atļauties, bēga prom no lielajām pilsētām.

To jau par sevi varēja teikt arī Askolds, arī viņš bija ‘piesitis pēdu, paņēmis vagu’, laidies lapās no pūstošas pilsētas. Bet tukšumā jau viņš nedzīvoja, viss gaiss bija pilns visādiem radio un televīzijas signālu viļņiem; vajadzēja tikai labas antenas, un viss nāca iekšā.

Apbruņojies ar kādiem desmit radio uztvērējiem, viņš ierāva ziņas no Eiropas, Dienvidamerikas, kas parasti diezgan daudz atšķīrās no Ziemeļamerikas, kur radio un televīzija bija žīdu rokās, vismaz tā domāja Askolds. Viņš sūdzējās Kanādas valsts radio stacijai pār to, ka palestīniešus vienmēr ‘dēmonizē’, tos attēlo kā briesmoņus, pustrakus teroristus, akmeņu mētātājus, kamēr izraēlieši ir vienmēr tie labie, un kāpēc visas ziņas no Izraēlas un Tuvējiem austrumiem atreferē viens un tas pats žurnālists? No atbildes vēstules varēja redzēt, ka arī te žīdi jau iesēdušies ērtos krēslos un diriģē satiksmi.

‘Latvieši varot no žīdiem daudz ko mācīties’, kāds bija teicis, un atzīstot, ka divus gadu tūkstošus tie bija varējuši paturēt savu reliģiju un valodu, un tad vēl tika pie savas patstāvīgas valsts, nerunājot ar kādiem līdzekļiem, tas tomēr bija vērā ņemams sasniegums.

Bija vēl viena iestāde, kur galvenā lieta bija naudas ieraušana, bet to darīja pavisam slīpētā veidā - tie bija apbedīšanas biroji, kas daudz reklamējās latviešu avīzēs, solot smalkjūtīgu, jauku un ērtu mirušā izvadīšanu un apglabāšanu. Askolds no laika gala aizdomīgi raudzījās uz šiem melnos uzvalkos tērptiem kraukļiem, kas smaidīja tikai tad, kad tuvinieki izņēma čeku grāmatiņu.

Zārku izvēlē šie kungi uzsvēra, ka čuguna zārki gan esot stiprāki un izturīgāki, bet īstā ozola zārki esot veselīgāki.

Askoldu fascinēja speciālā zārku gremdēšanas mašīna, kas sastāvēja no rāmja un lentām, bet darbojās tik klusi un graciozi, ka tas vien jau bija liels sasniegums. Zārku kulbas bija darinājusi slavenā Kadiļjaka firma, tur bija satina aizkari un uz grīdas sliedītes. Zārku piestūma uz ratiņiem, kas bija pareizā augstumā tā, lai nekas nebūtu jāceļ, nebūtu jāpiepūš vaigi, lai nezaudētu svinīgo noskaņu.

Mirušā grimēšana, uzpravīšana, visādu šķidrumu pārpumpēšana bija māksla par sevi un nostājās līdzās ikkatrai Holivudas studijai. Doma bija mirušo parādīt labāku nekā tas izskatījās dzīvē. Sievietēm ielika ilgviļņus, un vīriem dažkārt pielīmēja mākslīgus matus.

Askolds bija kaut kur dzirdējis, ka latviešiem esot augsta līmeņa kapu kultūra, un par to nebija jāšaubās. Visskaistākie kapi no ārzemēs dzīvojošiem tautiešiem esot Austrālijā. To laikam saprata šie naudas ierāvēji, tumšie vīri, kas kustējās lēnīgi, bez smaida, un savos tepiķotajos apbedīšanas namos, kur parasti bija oriģinālgleznas, galvenokārt ainavas, tie vienlaicīgi varēja uzņemt kādu duci mirušo.

Brauciens uz kapsētu bija īsts korso brauciens, ar lielajām ugunīm cauri visām sarkanajām satiksmes gaismām, policistam asistējot, un, jo garāka bija braucēju rinda, jo svarīgāks bija mirušais, un tā iznāca, ka savā beidzamajā braucienā prom no šīs zemes, mirušais vairākkārt pārkāpa satismes likumus, par ko gan šoreiz viņam soda rēķinu nepiesūtīja.

Bija vēl viena melu un rīkļu rāvēju šķira, kas iepirkšanās centros atvēra ‘mākslas galerijas’, kā tās tika sauktas, un tur sienas bija noklātas ar aluminija rāmjiem un zem stikliem ielogotām reprodukcijām, par kuŗām varēja samaksāt daudz simtus dolāru. Pārdevēji tās sauca par ‘ierobežota skaita grafikām’, pretendējot, ka tie ir individuāli, novilkti un mākslinieka iespiesti darbi, norādot uz mākslinieka parakstu un numuru, kas aizgāja tūkstošos. Lētticīgā publika iegādājās lētās reprodukcijas, kas maksāja ne vairāk kā piecus dolārus, domādama ka ieguvusi ‘oriģināldarbu’. Populāri bija izbāztu putnu un zvēru portreti, atveidojot ikkatru spalviņu un matiņu, uzķemmētas ainavas, kur kokiem bija ikkatra lapiņa, un šāda nemāksla bija populāra kanādiešu mājās. Lielāko un gaŗāko gleznu parasti pakāra virs dīvāna, dažreiz pat ar speciālu ‘gleznas lampiņu’ virs gleznas. Vispār bija modē ielogot visu un pēc tam pakārt pie sienas. Kāda māte ielogoja dēla kedas, kad tās jau bija novalkātas. Arī Askolds izmēģināja: uz saplākšņa, kuŗam viņš apsita vieglu rāmīti, viņš uzlēja kādu puscentimetru stipras līmes un iztukšoja savu virtuves atvilkni kur bija sakrājušies visādi krāmi. Mazliet iekrāsoja un ciemiņi bija kā transā - vai viņš tādu nevarētu vairāk darināt; tie tādas gleznas būtu ar mieru iegādāties.

Amerikas Savienotās Valstis Askolds uzskatīja par mežonīgu, visādu rašu un etnisko grupu mistrojumu, kas, ienīzdamas viena otru, šāva no visiem stobriem, jo gandrīz ikkatrs amerikānis bija ar ieroci. Vienīgais, kas lielo valsti saturēja kopā, bija tā pati nelaimīgā dzīšanās pēc dolāra, vienalga kādiem līdzekļiem. Par labu nenāca arī visādas reliģiskas sektes, kas katra sludināja savu pārākumu, un ar visteatrālākajiem paņēmieniem, vēlējās ievilināt sev jaunus piekritējus. Tur bija Jehovas liecinieki, Mormoni, Metodisti, Evaņģēlisti un liels skaits pavisam radikālu sektantu, kas savos tīklos ierāva jauniešus, tos padarot par saviem vergiem. Viņiem vairs nebija iespējas atgriezties normālā dzīvē. Kas gan saturēja kopā šo savādo valsti? Otrais pasaules kaŗš jau bija ideāls, un baltie ar melnajiem kopā varēja cīnīties pret Hitleru un viņa armiju, bet ko lai dara miera laikos? Baltie sit melnos, un melnie šauj baltos. Bijušie vergi bija ar mieru atriebties un pieprasīja sev lielākas tiesības, tā tas gāja soli pa solim, un baltie amerikāņi bēga. Bēga uz pilsētas nomalēm, prom uz mazākiem centriem.

Askolds bija pārliecināts, ka ASV bija ceļā uz iznīkšanu, un klāt vēl nāca nelegālie imigranti no Rietumindijas salām un no Meksikas. Arī Kanādā bija pazīmes, ka te seko amerikāņu piemēram, bet tas notika mazākā mērā.

‘Visur vajag tikai mērcēt un sist’, pie sevis norūca Askolds. Ieraudzījis lielu, treknu mušu uz savas stāvlampas abažūra, viņš ar mušu sitamo gāza no visa spēka, apgāzdams un sasizdams lampu. Ko var zināt, varbūt kādu dienu viņš pārcelsies dzīvot Latvijā.