Jaunā Gaita nr. 202, septembris 1995

 

 

Šodien, kad latviešu tautas eksistence ir apdraudēta gan vācu un krievu okupācijas radīto seku dēļ, gan arī pašu neziņas un apmulsuma dēļ, kad krietns skaits latviešu šodienas Latvijā pat ilgojas pēc padomju Latvijas „tauku podiem", būtu vērts citēt pagājušā gadsimta sākuma Vidzemes brāļdraudznieka dzejnieka Jāņa Rugēna (1817 - 1876) vārdus, ko viņš teica domādams par latviešu tautas nākotni laikā pēc dzimtsbūšanas atcelšanas, kad liels skaits latviešu ilgojās pēc ierastās kārtibas kāda valdīja dzimtsbūšanas laikos. Atsaukdamies uz Bībeles Mozus grāmatā teikto, ka Mozus jūdus no Ēgiptes uz Izraēļa apsolīto zemi vedot, tos 40 gadus vadājis pa tuksnesi tādēļ, lai apmirst pēdējie, kas sēro pēc Ēģiptes gaļas podiem, Rugēns savā sacerējumā „Ar acīm redzēts ceļš uz Vidzemes debesīm" raksta:

Izraēļa bērni nevarēja agrāki Kanaanas zemē ieiet, pirms visi vecie, kas bij Ēģiptes zemē ķiegeļus bez salmiem dedzinājuši un arī pie ēģipteru gaļas podiem sēdējuši, apmire tuksnesī, pirms to jauno paaudzi Sinaja kalnā baušļi derīgus darīja apsolītā zemē ieiet. Tā ari vajaga starp latviešiem notikt. Visiem tiem vecajiem, kas vergu gados uzauguši un kas vēl dažreiz saka: „priekš brīvestības bija labāki," ir jāmirst, jo viņi nav vērtes tos labumus piedzīvot, kas latviešiem caur to var nākt, ka pēc miesas un gara brivi. (K. Lejnieks, pseud. Kad atnāks latviešiem tie laiki? Jāņa Rugēna dzive un darbi.Rīgā, Grāmatu Zieds, 1939, 383.-384. lp.)

Jānis Krēsliņš, „Bībele un latvieši: kultūrvēsturiskas pārdomas." (Fragments no priekšlasījuma Bruklinā 1994. g. 1. aprīlī.)