JG202 Ildze Kronta. Darbs teic darītāju. Karoga romānu konkurss

Padomju cenzūras modrā acs vispamatīgāk pētīja oriģinālliteratūru − bīstamākie bija latviešu rakstnieki, jo no viņiem pirmām kārtām varēja sagaidīt kādu nevēlamu patiesības graudu par Latviju. (Protams, ja nerunājam par tiem, kas vispār netika laisti pāri Lielās taisnības valsts ideoloģijas robežām − trimdas rakstnieki, daļa 20.-30. gadu autori u.c.) Pašlaik, kad grāmatniecībā nopietnas un tālredzīgas valsts kultūrpolitikas nav (kaut gan − vai tad šīs politikas trūkums nav visīstākā valsts kultūrpolitika?), kad daudzos izdevējus interesē tikai un vienīgi peļņa, atkal vissmagāk to izjūt tieši oriģinālliteratūra. Tā nav ekonomiski izdevīga (kāds jauks vērtību mērs!), jo autoram kaut kāds honorārs jāmaksā, bet ne Vollesam, ne Simenonam, ne Kristi grāmatu metiena ziņā latviešu rakstnieks līdzi nevar tikt, vidējais inteliģences slānis − visizteiktākie grāmatu lasītāji un pircēji − šimbrīžam gandrīz nav spējīgs grāmatu nopirkt, turklāt sabiedrībā tiek kultivēts un diezgan spēcīgi jūtams noskaņojums „bēgšana no sevis” − no savas kultūras, savas literatūras, savas valodas, jā, arī savas tautas; sak’, latviešu cilvēks arī bez latviešu literatūras var iztikt. Šādā situācijā nav daudz to apgādu, kas patiesi būtu ieinteresēti latviešu literatūras attīstībā. Šai kultūras jomā cenšas strādāt Preses nams, Sol Vita, reižu reizēm vēl dažs labs. Un žurnāls Karogs, ar uzņēmēja Raimonda Gerkena atbalstu rīkojot romānu konkursu un gādājot par labāko darbu publicēšanu −.

Šis tandēms − Karogs un R. Gerkens − šobrīd nodrošina latviešu romāna nepārtrauktību, normālu literārā procesa asinsriti, žanra dzīvības kvalitāti. Protams, uzreiz var iebilst − vai tad bez konkursiem romāni netaptu, vai tad tiešām labi romāni paliktu nepublicēti, vai tā vispār ir nopietni ņemama literatūra, kas radusies izsludinātu konkursu iespaidā, u.t.t., u.t.t. Un iebildējam arī būtu sava taisnība. Tomēr pašreizējos apstākļos, domāju, konkurss nevien labvēlīgi ietekmē atsevišķu darbu tapšanu, kā to atzinis viens otrs laureāts, bet patiešām nodrošina normālu literāro vidi, uztur pietiekami augstu estētisko prasīgumu.

Kāda tad ir konkrētā aina, kas ļauj tā teikt?

No 1993. gada romānu konkursā iesūtītajiem 35 darbiem Karogs publicējis 11 − žurnālā, grāmatās un arī abējādi. Tā jūtama pirmpublicējumu daļa un tātad lielā mērā raksturo žanra šībrīža situāciju. (1993. gadā, piemēram, latviešu valodā izdotas 483 daiļliteratūras grāmatas, no tām latviešu literatūrā − 214, to vidū 8 romānu pirmizdevumi, sk. Latvijas prese 1993.)

Esam jau pieraduši, ka viss lielais atkārtoto izdevumu klāsts vairāk vērsts pagātnē, taču arī pirmpublicējumu autori daudz kavējas tuvākā vai tālākā pagātnē (kaut gan − vai tad dzīva literatūra vienmēr nav vērsta tagadnē un nākotnē, vienalga, lai kāda būtu tās tematika?).

Pusgadsimta tālā pagātnē savos darbos atgriežas Dagnija Zigmonte konkursam iesniegusi Adieņu triloģijas trešo daļu Rudens (pirmo izdevusi Liesma 1993. gadā, otru − Lauku apgāds 1994. gadā). Adieņi kopumā veido plašu ģimenes likteņstāstu, sākot no jauno cilvēku ienākšanas Rīgā līdz viņu jau pieaugušo bērnu un mazbērnu aizklīšanai svešumā otrā pasaules kara beigās, kad Adieņu mamma, tik centīgi ģimenes pavardu visu laiku sargājusi un neko nespēdama izdarīt pret tām brāzmām, kas izposta visu, ne jau tikai tādu niecību kā cilvēku māju, meitai saka − jums jābrauc. Bet „kādam jāpaliek. Un jāgaida atpakaļ.”

Sev raksturīgajā tradicionālā reālisma manierē Zigmonte kolorīti izzīmē noteikta sabiedrības slāņa dzīves veidu, izjūtas, izpratni un vērtības, Adieņos valda vides, laika un raksturu konkrētība. Triloģijas trešajā daļā Adieņi ir pārtikusi Pārdaugavas ģimene, kas turību ieguvusi ar pamatīgu, nerimtīgu darbu, izteikta pilsoniskās sabiedrības saliņa, ko augstākās idejas nenomoka. Rakstniece pati atzīst, ka viņas varoņiem var pārmest zemus griestus, bet nenoliedzami, ka šādu cilvēku nav mazums. „Viņu krūtis neplosa titāniskas kaislības, un viņi neaizvada nemierīgas nomoda naktis, par tautu un visas cilvēces likteņiem domādami. Nē, es nemaz nevēlos ironizēt. Es pat domāju tā: ir ļoti labi, ja vidusslānim nav jādomā par valsts lietām un jāraksta avīzēs sašutušas vēstules un niknas replikas, valdību kritizējot.” (Rudens. R, 1994, 364. lp)

Literatūrzinātniece Anita Rožkalne Adieņus atzinusi par vienu no nedaudzajiem pēdējo gadu prozas darbiem, kurā jūtama profesionāla roka. Šī atziņa šķiet visai strīdīga, kaut gan tieši par Adieņu autores profesionālismu būtu grēks šaubīties − vienīgi laikam jau arī profesionālismam ir sava gaišā un tumšā puse, un rutīna apdraud pat meistarus. Zigmontei ir savs cienītāju loks, lasītājas, kas literatūrā varbūt vēlas redzēt tādu pašu dzīvi, kādu dzīvo viņas. Iespējams, ka reizē tā ir arī savdabīga pašvērtības iegūšana − ja tāda pati ikdiena, prieki un ciešanas ir grāmatas varoņiem, arī pats kļūsti cienīgāks savās acīs. Mazāk Zigmonte saista to lasītāju, kurš vēlas intelektuāli noslogotāku prozas vārdu, sarežģītākas pasaules mīklas, spraigāku sižetu u.tml. Taču, ja literatūrā vēlamies redzēt tautas dzīves atspulgu, Adieņu lappusēm garām nepaiet − var patikt vai nepatikt Adieņu mammas rosīšanās, ģimeni aprūpējot un dēlu aizstāvot uz cita cilvēka rēķina, bet nevar noliegt psiholoģisko patiesumu ne viņas, ne zelta vidusslāņa atklāsmē. Tas − gan konservatīvs, gan egoistisks − slēpj sevī sabiedrības stabilitātes garantiju. Ja tas ir būtiski dzīvē, varbūt arī literatūrā tā atveids nemaz nav tik nenozīmīgs, pat ja nenāk ar lielu jaunatklāsmi?

Par vienu no konkursa interesantākajiem guvumiem uzskatu Inta Lubeja Naivās spēles (Karogs, 1,1994). Lubeja ceļš līdz šai, manuprāt, viņa labākajai grāmatai bijis garš, bet ne veiksmēm bagāts, ja par tādām tomēr atzīstam pāris īsos stāstus un „stāstus no Antona Krusta dzīves” Dvīņu zvaigznāju (1977). Naivajās spēlēs autors it kā ir ieguvis (atguvis?) iekšēju brīvību, šī brīvība atnes īstos vārdus, tēlu pasaules atbrīvotu dabiskumu, pilnīgumu. Lai gan autors raksta, ka Spēles neesot autobiogrāfisks darbs, mūsu literatūrā tik bagātajā autobiogrāfisko vēstījumu sabiedrībā tas ierindojams un tajā nepavisam nepazūd − tam netrūkst savu krāsu, intonatīvas savdabības, tajā ietverti īpati tālu vispārinājumu dzieti. Naivās spēles vēsta par trīsdesmito gadu beigām − četrdesmito gadu sākumu, to laiku, kad varas un karogi mainās cits pēc cita. Šos notikumus nelielajā jūrmalas pilsētiņā, tēva − pilsētas ārsta − un mātes sarežģītās attiecības, tuvākās apkārtnes dzīvi uztver zēna asi redzīgās acis, jūtīgā sirds un aizrautīgā iztēle. Laiks un vide Naivajās spēlēs atklājas pārsteidzošā konkrētu detaļu bagātībā un izteiksmībā (zēna izdotā avīze Mūsu Mājas Ziņas esot saglabājusies!), Inta Laura iekšējās pasaules smalkā vibrējumā. Vēsture ir spēlējusies ar visiem, arī tiem, kam šķitis, ka viņi stāv ārpus šīs spēles, bet kā rakstnieks Naivajās spēlēs Lubējs ir uzvarētājs. Un var vienīgi novēlēt, lai iecerētās Līdzspēles un Pretspēles − „atmiņas par pēckaru un tālākiem gadiem” rakstot, viņam arī turpmāk labie garu un veiksme stāvētu klāt.

Laiks šobrīd pavēris publicēšanai iespējas arī tiem cilvēkiem, kas savulaik gribējuši rakstīt vai mēģinājuši to darīt, bet dažādu iemeslu dēļ (ne tikai aizliegumu) nav turpinājuši; Karogā šoreiz − A. Liepa, E. Serova, V. Skudrule.

Anitas Liepas rakstītais pie lasītājiem nonācis bagātīgi (Ekshumācija, 1990; Kā niedre būsi. Vecjuru saimniece, 1990; Kumeļa gadi, 1993; Lietuvēnu laiks, 1993). Pēc literāri diemžēl vājā Lietuvēnu laika, kas lasītāju uzmanību piesaistīja pašas tematikas dēļ, jo stāsta par nacionālās pretestības cīņām pēckara gados, konkursā Anita Liepa piedāvājusi Saulesmāsu (grām. 1994) ar interesantu raksturu centrā. Tā ir sieviete, kas 20. gadsimta vēstures mutuļos bijusi iekšā un apzināti piekļāvusies ikreizējo uzvarētāju pleciem. Latvija, Vācija, arābu pasaule, Krievija. Martas paštiesa un solījums runāt tikai patiesību − nosacīts dialogs starp sievieti, kura kā meitene atceras galveno varoni, un galveno varoni, viņai stājoties mūžības priekšā, − šādu romāna formu autore prasmīgi lieto. Jautājumi. Atbildes. Jautājumi. Atbildes. Gana tieši jautājumi un gana neizvairīgas atbildes, tiesa, vēl joprojām arī garīgās sakāves klaja neatzīšana. Un tā cauri garam un raibam mūžam līdz tā vakaram nabadzībā un pamestībā svešos ļaudīs un svešā zemē tālajā Komi. Vai šajā degradētajā cilvēkbūtnē vēl saglabājies kas latvisks? Vai Martai līdzīgie vēl ir savā zemē un valodā atpakaļ atsaucami? Un, ja atgriežas, vai tā nav tikai čaula ar svešu kodolu?

Elgas Serovas Tilti bez margām (8/9, 1994) un Valentīnas Skudrules Pāri laika upei (10-12, 1994) pieder pie pēdējos gados bieži sastaptajiem dzīves stāstiem. Diemžēl tad, kad šie dzīves stāsti tiek pieteikti kā daiļliteratūra, tiem gandrīz vienmēr piemīt estētiska pašpietiekamība. Brīžam liekas, ka tieši tradicionālajam reālistiskajam romānam visvairāk pietrūkst kāda negaidītības zibšņa, rakstītāja dzīves uztveres vai idejas neparastības, lai zināmajā ieraudzītu nezināmo, lai paceltos pāri vienmuļības līdzenumam. Bet tā jau ir tikai tāda prātuļošana. Dzīves stāsti top, sarežģītākus mākslinieciskos uzdevumus neizvirzot (un vai tad visa literatūra nav izvērsts tautas dzīves stāsts?), pagātne kā krokodils iekodusies kājā, Alberta Bela vārdiem runājot, no tās nekur aiziet nevaram, galu galā − divdesmitā gadsimta otrās puses garīgā pieredze Latvijā, domāju, prozas valodā vēl joprojām tikai atklājama un atklājama . . .

Konkursā piedalās prozaiķi ar ilgu gadu desmitu literāro pieredzi (starp citu, tieši profesionālu rakstnieku ir salīdzinoši maz), piedalās cienījama gadu gājuma cilvēki, kam, citu darbu strādājot, nepasacītais un neuzrakstītais krājies, un sevi piesaka arī krietna grupiņa jaunāku cilvēku (Egīls Ermansons, Alnis Auziņš, Lauris Gundars, Dace Priede, Andris Liepiņš).

Nepretenciozs, bet pievilcīgs šķiet Aļņa Auziņa debijas romāns Lietus slapja sniega veidā (grām. 1994) par jauna cilvēka mīlestību. Darbība norisinās konkrētā vietā un laikā − Latvijas televīzijā septiņdesmito astoņdesmito gadu mijā, vides un laika konkrētība iezīmēta ar zinošu, precīzu roku. Jaunā cilvēka jūtu patiesums, šis mīlestības stīgojums grāmatas lappusēs ir tās galvenā ētiski estētiskā vērtība, tāla tai skaļi agresīvajai mehāniskā cilvēka pasaulei, kas tiecas valdīt masu kultūrā un šobrīd tik ļoti jūtama ikdienā. Varbūt tuvojas brīdis, kad mīlestības tēlojums kļūs par pašvērtību, tik neierasts un neparasts tas šķitīs latviešu literatūrā?

Mīlestību varbūt varētu uzskatīt arī par Daces Priedes apjomīgā romāna (654 lp) Saule špagas asmenī (2 grām. 1994) galveno varoni. Tas ir dubultromāns: vienā jauna aktrise Arta izdzīvo savu dzīvi, mīlestību, ģimenes rūpes, pamīšus otrajā sižets vērpjas Aleksandra Dimā romānu garā un atšķirībā no Artas ikdienas te valda bruņnieciskums un cēlums, karalisks attiecību krāšņums, šis romāns ir tas, kuru par spīti visiem sadzīves grūtumiem raksta Arta. Daces Priedes ieceres atvēzienīgumu viņas pirmajā romānā nevar noliegt. Varbūt tas nepavisam nav tik maz ceļa sākumā?

Cits debitants − Lauris Gundars − Pēdas stikla kalnā (4/5, 1994, grām. 1994) romāna intrigu izspēlē gan kriminālromānam raksturīgā manierē, gan sirreālistiskās vīzijās, gan romantiski idilliskā gaismā. Jāteic, ka interesantāki par pašu romānu man liekas autora spriedumi par literatūru. Piemēram: „Es atteicos no literāriem aprakstiem − tie ir vairāk nekā skopi. Tikai pāris teikumu atkāpjas no notiekošās darbības. Varbūt mani ir ietekmējis arī Simenons. Jau savas karjeras finālā viņš rakstīja, ka nevajadzētu uzskatīt lasītāju par muļķi un domāt, ka tas nezina, kā līst lietus un kā ir tad, kad plosās pamatīgs negaiss. Vajag uzrakstīt, ka lietus līst. Un viss. (...)

Tagad, lasot Pēdas Stikla kalnā, man šķiet, ka tomēr pārāk maz krāsu. Taču tas ir ļoti tāls no dramaturģijas pieraksta veida (Gundars ir profesionāls kinoscenārists − I.K.). „Nedomāju, ka arī turpmāk rakstot es piekopšu tik skopu izteiksmes veidu, taču, manuprāt, arī tādam darbam ir tiesības saukties par literatūru.” (Karogs, 1994, 4, 16. lp)

Jā, es Pēdas stikla kalnā vairāk uztveru kā eksperimentu, spēli, tāpēc man jo sološa šķiet Gundara atziņa: „Ilgu laiku latviešu literatūrā neuzdūros nekam tādam, kas manī izsauktu „skaudību”, un tikai nesen, izlasot dažus Gunāra Janovska romānus, tāda radās.” Vai šis skaudības vērtais Janovskī, apsmadzeņots un par savu padarīts, nevarētu palīdzēt tapt „īstajam romānam”?

Savu izteiksmes veidu meklē arī Andris Liepiņš Imitācijā (6, 1994). Jāatzīstas, ka viņa pasaule man palika aizslēgta. Bet tās jau ir manas problēmas, kā tagad mēdz sacīt.

Un tagad vēl divi darbi, kas saņēmuši augstāko − otro − prēmiju (pirmā netika piešķirta), − Vladimira Kaijaka Rēgi (9, 1993, grām. 1993) un Egīla Ermansona Cilvēks ar bērnu ratiņiem (11/12, 1993, grām. 1994).

Divdesmitā gadsimta beigas Latvijai atnesušas tādu tautas likteņstundu traģisku kāpinājumu, cilvēcisko kaislību slodzi, ka reizēm liekas − mākslas valodai grūti atrast dzīves teātrim − traģēdijām, drāmām, komēdijām un farsiem − līdzvērtīgu iespaidīguma un vispārinājuma spēku un reālisma bezgalīgās robežas šim laikam tomēr pārāk šauras. Varbūt arī tāpēc Ermansons „aizbēdzis” fantastikā, Kaijaks − groteskā, turklāt tieši viņu darbi, šķiet, visvairāk piesātināti ar tagadnes laiku, ar šī laika zīmēm, vārdos nenoformulējamo gaisotni.

Egīla Ermansona fantastiskais romāns ir pārpilns ar mūsdienīgām psiholoģiskām izjūtām, tas, ja tā varētu teikt, savdabīgi modelē nākotni. Cilvēks ar bērnu ratiņiem ir Arhivārs, kas staigā pa Latviju pēc tās Briesmīgās Dienas, „kad visi nomira” (lūdzu, nesāksim skaidrot tā, ka dzīvība bija Padomju Latvijā, bet atmoda ir Briesmīgā Diena − nāve). Arhivārs meklē nedaudzus dzīvos palikušos, lai pierakstītu, kā viņi izglābušies un kā dzīvo tagad. Līdzās Arhivāram pa Latviju klīst Gatis Ašmanis. Viens pats atkuģojis no Norvēģijas, jūrmalā sastapies ar citplanētu mazajiem cilvēciņiem un pārdevis viņiem gabalu Latvijas zemes, viņš mēģina nokļūt līdz Latgalei, cerot tur sastapt dzīvu savu sievu un meitiņu. Gata un Arhivāra ceļi brīžam krustojas, romāna sižetiskās līnijas savijot. Ermansons ir kinooperators, jādomā, no viņa operatora acs nāk viņa pirmā romāna tēlojuma spilgtā uzskatāmība, detaļu „runātīgums”, psiholoģiskā precizitāte.

Vladimirs Kaijaks Rēgos turpina to savas daiļrades līniju, kuru savulaik Jānis Čākurs nosauca par nosacīti reālistisko, Andris Jakubāns − par fantastisko, Guntis Berelis − par grotesko un fantasmagorisko un kurā rodami prozaiķa spēcīgākie darbi − stāstu krājumi Visu rožu roze (1987) un Vecis (1992). Arī Rēgos groteskais, fantastiskais vienots ar reālistisko, ar reālo, vēl karstu no īstenības krāsns izņemtu. Rēgi uzrakstīti 1992. gada novembrī − 1993. gada martā, un šis laiks ir arī romānā − lielais lūzuma, cerību un diemžēl arī lielais pielāgošanās, jaunvaras atklāta cinisma un vienas tautas daļas materiāla posta laiks. (Visbaismīgākā aina romānā − neapglabāto un bez zārkiem aprakto gājiens no morgiem un kapsētām uz pilsētas centru. „Gandrīz reizē ar pilsētas morgu miroņu gājienu sakustējās zeme apbedījumu vietās, kur bija aprakti bezpajumtnieki, nabagi, vientuļie, bez vēsts pazudušie un nemeklētie; tumši stāvi iznāca zemes virspusē, rāpās ārā no seklajiem kapiem, izlīda no saviem mūža maisiem, kuros jutās neērti, saspiesti un apvainoti, cēlās kājās un izberzēja smiltis no aklajām acīm.” (Karogs, 9, 1993, 90. lp) Cilvēcības un necilvēcības svaros Kaijaks pasauli svēra Visu rožu rozē un Vecī un to dara arī Rēgos, gaismas pusē stāvēdams.

Un tagad atgriezīsimies pie šo rindu sākumā ieskicētās kopainas.

Kā jau minēju − vairums romānu pirmpublicējumu nāk klajā ar Karoga marku. No vienas puses, šis „pārskrējiens” gada pusotra gada robežās tātad ļauj nojaust žanra attīstības procesu, nejaušības un likumsakarības tajā. No otras puses, šīs parādības tomēr jāskata plašākā vēstures kontekstā, citādi tādi secinājumi pašas secināšanas dēļ vien iznāk. Un grūti pat atbildēt uz jautājumu, vai šodienas kaislību katlam tuvoties romāns izvairās vai ne. Daži to mēģinājuši darīt (V. Kaijaks, E. Ermansons), bet var saprast arī tos, kam vajadzīga redzējuma distance. Padomju laikā pa rakstiem klejoja tāds populārs sauklis, vēlmes formula − „romāns, kuru gaida”. Varbūt tā derīga arī tagad, domājot par romāna kā žanra iespējām, par pašas dzīves gādāto vielu − no vistraģiskākajiem absurdiem līdz viskomiskākajiem paradoksiem, domājot par romānu, kurā ikdienas šķietamais haoss izkristalizētos spēcīgā mākslas pasaulē, patiesības vārdā.

Šis ir savāds laiks, kurā dzīvojam. Politikā − formāli neatkarīga Latvija, kurā mērķtiecīgi un neatlaidīgi tiek darīts viss, lai šī neatkarība nebūtu nacionālas valsts neatkarība de facto. Grāmatniecībā − komercizdevumu ņirbošajā raibumā it kā pazūd latviešu literatūra, proza, dzeja, dramaturģija. Laiks, kad viens no Rakstnieku savienības vadītājiem paziņo, ka no latviešu literatūras vien viņš būtu nomiris, kad dažs labs teātra kritiķis atzīst, ka viņu interesē tikai svešzemju „prece”, kad teātriem dabiska šķiet vienaldzība pret oriģināldramaturģiju, un tā tālāk un tā joprojām. Un tomēr šajā mainīgajā pasaulē ir nemainīgas pamatvērtības un arī latviešu padomju literatūrā galvenā un talantīgākā bija tā stīga, kas šīs vērtības stiprināja (tagad jau laikam daudzi teiks, ka literatūrai tas nav jādara). Manuprāt, vēl jo vairāk tas jādara tagad, situācijā, kas nav labvēlīga ne humānām vērtībām, ne latviešu literatūrai, situācijā, kad nacionālās kultūras pašcieņas un pašapziņas jautājumi kļūst neparasti asi un būtiski. Pašnoliegšanās tendences ir bīstamas sabiedrībai, vēl jo bīstamākas tās ir kultūrā, kas pēdējā saglabā nacionālās identitātes jēgu un pēdējā atstāj „kaujas lauku”. Vismaz tai būtu jābūt pēdējai...

Lūk, šādā situācijā Karoga un R. Gerkena ceļš − ar konkursu un publikācijām veicināt romāna attīstību, nepazeminot estētiskos kritērijus, iegūst papildu svaru un jēgu. Runa nav tikai par labvēlīgu (pareizāk − normālu) apstākļu radīšanu kādam literatūras žanram. Sabiedrības vērtību dīvainajā sajukumā runa ir par noteiktu vērtību manifestāciju, par aktīvu nacionālās kultūras politiku.

Jā, jā, atkārtoti dzirdu skeptiķa vārdus − vai tad latvieši nerakstītu un neizdotu romānus arī tad, ja nebūtu konkursa, nevajag tā nozīmi pārspīlēt.

Protams, rakstītu, tikai izdot būtu daudz grūtāk. (Neaizmirsīsim, ka 1993. gada konkurss un publikācijas 1993.-1994. gadā nav skaists vienreizējs žests − pirmajam konkursam sekoja otrs 1994. gadā ar 51 iesniegtu darbu un piešķirtu pirmo, otro un trešo prēmiju un atzinības izteikšanu, un izsludināts trešais, kurā darbi jāiesniedz līdz 1996. gada aprīlim.)

Noturēt nacionālās literatūras pozīcijas, tās literatūras pozīcijas, kas veido vienu no nacionālās kultūras pamatstraumēm, nav viegli skaitliski iespaidīgajā, bet palētajā un paseklajā lasāmvielas invāzijā šābrīža Latvijā. Bet jāgrib un jāspēj noturēt. Cita ceļa nav. Ne tikai, lai izdzīvotu literatūra. Lai dzīvotu tauta.

Pašnoliegšanās rezultāts patiešām var būt maza mežonīga tautiņa, kas dzīvo kokos un ēd svešzemju augļus.