Jaunā Gaita nr. 203, decembris 1995

 

Gunars Bekmans

RIETUMOS NO PEKOS

 

Vai atceraties Korejas karu? Ir vēl prātā tādi vārdi kā: Puzana, Jalu upe, 38. paralēle, ģenerālis Makarturs? Vajadzēja būt, tas bija konflikts, kuŗā galu dabūja 54,246 amerikāņi, pāri par pus miljonu korejiešu, 845 turki, 8 latvieši.

Es tur biju. Jā, piedalījos visās kaujās no Inčonas līdz Panmundžonai. Bet šis nebūs stāsts par kaŗu. Tas būs par atgadījumu, kas notika pirms es vēl tur nokļuvu.

Pirms izbraukšanas mums bija paredzēts piedalīties vispārējos ASV armijas manevros Teksasā. Es biju iedalīts 82. izpletņu lēcēju divīzijā, un mums bija jāizlec un jāieņem kāds tur ar zāļu kušķiem un retiem kaktusiem apaudzis paugurs rietumos no Pecos (izrunā Pekos), pie tāda paša nosaukuma upes.

Tā diena nebija man no laimīgajām. Bija vējains. Laižoties lejā, es piegriezu visu vērību spurainajiem, durstīgajiem kaktusiem, mēģināju tos saskatīt un, tuvojoties zemei, nemanīju, ka vējš mani dzen uz tādu kā ravīnu, kā grants bedres pusi. Pēdējā bridi es vēl atspēros, turējos pretim ar visu spēku, ietraucos zemē, izgriezu potīti un sāpēs bļāvu, lai vēja brāzma vēlreiz mani sagrābj, paceļ un ar visu izpletni uzsēdina virsū karjerā gulošai klaburčūskai.

Tā saprotams nebija muļķe; pie pirmās izdevības iedzēla man dibenā. Bet es panikai nepadevos. O, nē. Kā reglamentā paredzēts, es paliku rāmi guļam un saucu pēc sanitāra. Nezinu, kur tas bija aizķēries, bet tā vietā atsaucās viens sprīdi garš skorpions. Tas arī nezaudēja daudz laika. Kamēr es izgudroju, kā ar viņu apieties, šis ielīda man biksēs un bez lielas ceremonijas iekoda, bet es labāk neteikšu kur.

Mani, protams, izglāba ambulance. Tur mani izsūknēja, sašļircināja, salāpīja, sabindēja un palaida ar kruķiem, lai kliboju apkārt.

Pilsētiņa nebija no lielajām. Vecos laikos bijis ievērojams lopu centrs, tagad tikai tāds miestiņš vien. Pāris dzertuves, pa ēdnīcai, daži veikaliņi un tas, ko mēs toreiz saucām par benzīna ‘tankštelli’.

Jā, un kā tas mežonīgos rietumos bija parasts, kapsēta uzkalniņā, ko sauc par Boot Hill. Tur, staigājot starp vecajiem kapakmeņiem, es nonācu pie vienas pamestas, pa galam neapkoptas kopiņas un gandrīz apsēdos. Tās galā uz balta, izbalējuša dēļa gabala stāvēja rakstīts:

John ‘the Lett’ Brigzna.

born 1825, Aizput

hanged 18.. (pēdējie gada skaitļi bija izgaisuši).

Un pie pašas zemes, ar sīkiem gotu burtiņiem tik tikko vēl varēja salasīt tīri latvisko: Atvaino manus putekļus.

Ka tas bija, kā mēs toreiz teicām, ‘letiņš’, nebija ne mazāko šaubu. Tas, un fakts, ka mūsu uzvārdiem bija zināma līdzība, lika man drusku padomāt. Varbūt, ka mēs tieši radinieki nebijām, bet ģimenes gods aizskarts varēja būt. Hanged? Šis bija pakārts? Par ko?

Tas man bija jāuzzina. Mājup ejot, iegriezos tavernā parunāties ar bāra vīru, ko es pa šo laiku biju mazliet iepazinis.

„Baba,” es prasu viņam. „Vai tu zini ko par tiem apraktajiem Boot Hillā?”

„Nē,” viņš noskurinājās, bet, ielējis man labo Kentakijas burbonu, tūlīt atsila. „Bet mans onkulis zinās. Pašam jau sen tur vajadzēja būt. Vieta ir izmeklēta un viss, tik nevar šo pagānu dabūt nekādi zem velēnām, spurojas pretī. Viņš pazīst visus šejieniešus, dzīvos un nedzīvos, zina vietējo vēsturi kā neviens, un, ja nemaldos, ir tās biedrības priekšnieks vēl šobaltdien. Prasi viņam.”

Ar onkuli mēs sarunājām satikties nākošā rītā turpat Dew Drop Inn’ā. Kad ierados, šis jau bija pie letes uzrausies uz augstā ķebļa un, galvu atgāzis, meta rīklē tīru viskiju.

Viņš bija vismaz simts gadu vecs. Mazs, izkaltis, saliecies kā āķis un labi nedzirdēja. Uz manu sveicienu viņš pat neatbildēja, tik noņurdēja: „Draugs Babam, draugs man, esmu drošs,” un iecirta savu kaulaino roku man saujā. Viņš kožļāja tabaku, runāja mīkstajā Teksasas izloksnē, palaikam locīdams teikuma beigas, un domu zīmes vietā iespļāva ar zāģu skaidām nobārstītā grīdā. Bet šis ir, ko viņš par Džoniju the Lett zināja pastāstīt:

Džonijs nebija parasts vīrietis. Viņš bija vizionārs. Dūšīgs plecos, palīku degunu, kuplām ūsām, kas gandrīz sedza šauro virslūpu. Tumši brūni mati, tādas pašas krāsas caururbjošas, intensīvas acis un ogļu melnas uzacis papildināja viņa fizionōmiju un deva viņam mistisku, mazliet atbaidošu izskatu.

Pēc auguma viņš varētu būt lauku puisis, bet viņš nebija ne laukstrādnieks, ne pieguļnieks, ne ar lopiem saistīts algādzis.

Pēc rāmās gaitas un skarbā vaiga viņu varētu noturēt arī par likuma vīru vai tā aizstāvi. Bet viņš nebija ne šerifs, ne maršals, nedz ar vēsu prātu un šaujamiem apkrāvies kovbojs. Džonijs nebija neviens to tiem. Nē, Džonijs the Lett bija un palika - kurpnieks.

Kā jauneklis viņš ieradās šeit kopā ar Rimšu ģimeni. Viņi bija, kā paši teica, no Kūrlandes. Herr Rimša - kurpniekmeistars, Džonijs, viņa zellis jeb māceklis.

Sieva bija Rimšam nesen kā mirusi, bet viņam bija meita, smukā Anniņa. Kad Džonijs paauga, viņš iemīlēja Anniņu, bet kungs Rimša par to negribēja ne dzirdēt. Viņš bija savai meitai iecerējis precinieku no smalkākām aprindām un, jo vairāk viņi ar savu mīlestību mācās viņam virsū, jo vairāk viņš sāka nožēlot, ka bija šo ‘bauera’ zēnu paņēmis līdz.

Pagāja gadi. Vienu dienu veco Rimšu atrada pie darba galda nodurtu ar īlenu. Džonijs nekur nebija. Viņš bija aizsūtīts uz staciju pēc liestēm un nebija vēl atgriezies. Vēlāk viņu atrada bārā piedzērušu un bez liestēm.

Džoniju tieši neviens apsūdzēt netaisījās. Pa šo laiku viņš bija ieguvis zināmu slavu ar saviem koši izrakstītiem zābakiem. Liestes vēlāk pienāca, un noziegumu varēja būt izdarījis laupītājs, kaut ne nauda, ne arī kas cits aiztikts nebija. Bet, kā tas dažkārt notiek, tenkas sākas un negrib rimties.

Kad Džonijs apprecēja Anniņu, mēles pieņēmās vēl. Vai tik tas nebija īstais iemesls Johanna Rimšas nāvei? Viņš ne tikai bija panācis sava sievas tēva galu, bet vai tie zābaki, ko viņš šuj, nav izrakstīti ar ko citu kā svešas tautas rakstu zīmēm? Paverieties viņā. Vai tā ir kristīga cilvēka pazīme? Acis kā īleni, vārdos skops un smaidu ir vai lūgšus jālūdz. Vai tik tiem mistiskiem rotājumiem: ķeburīšiem, skujiņām, auseklīšiem nav kāds sakars ar sātanu pašu?

Džonijs runās neklausījās, strādāja cītīgi tālāk. Viņš laboja un taisīja apavus, kas bija palikuši un pasūtīti, bet jaunajiem zābakiem sāka trūkt pircēju. Viņš nolaida cenas, eksperimentēja ar citām adām, čūsku un armadillo, bet brīvā laika palika arvien vairāk un vairāk. Viņš iegriezās bārā biežāk un biežāk un sāka jau runāt par braukšanu atpakaļ. Atpakaļ uz dzimteni, Kūrlandi.

„Kur ir tāda Kūrlande?” neticīgie prasīja.

„Latvijā.”

„Kur ir tāda Latvija?”

„Tādas nav, bet būs.”

Kad citi sāka smieties, viņš vīstīja dūres, bet sarunās neielaidās. Un tad Džonijs the Lett nopirka sešreiz šaujamo koltu.

Tagad tie, kas prasīja kur ir Latvija un pēc tam smējās, dabūja pa cepuri. Džonijs nošāva to tiem no galvas. Viņam šī šaušana padevās tik labi, ka tas daudzus neatbaidīja. Drīzi vien bārā visi sēdēja ar cauršautām hūtēm. Dažam šādi caurumi bija divi, trīs katrā pusē. Bet smiekli par Latviju nerimās.

Viens no lielākiem smējējiem pierunāja vienu iedzimto indiāņa meiteni - pundurīti - izmuļķot Džoniju. Viņš ieģērba to raibos brunčos, piekāra lielus, riņķainus auskaru, uzmauca tai trīs galonu platmali galvā un nostādīja blakus Džonijam.

„Kur ir tāda Latvija?” viņa prasīja.

Dabūjusi no Džonija gaidīto atbildi, šī darīja kā bija iemācīta - smējās kā kutināta.

Sākumā Džonijs nezināja ko darīt. Viņš sakoda lūpas un cieta izsmieklu. Tad lēnām izvilka revolveri, atvilka gaili un tēmēja. Viņš nešāva meitenei cepurē. Viņš šāva cauri viņas auskara aplim, to neskardams, un lielajam smējējam vēderā.

Pirms kāds no klātesošiem paguva atmakstēt pistoli, Džonijs izšāva vēl piecas reizes. Vairāk ložu viņam nebija.

„Daži no sašautiem palika dzīvi, daži ne. Un tas mister, ir kāpēc Džonijs the Lett tika pakārts,” nobeidza savu stāstu vecais onkulis.

Mēs dzērām klusēdami un tad es teicu:

„Viņam uz kapakmens apakšā ir kas rakstīts latviski. Kas mācēja tā rakstīt?”

„Ā, tas nāca daudz, daudz vēlāk. To uzrakstīja viņa meita. Smuka kā māte, bet citādi pilnīgi atsitusies tēvā. Tāda pati vizionāre kā šis. Sapņotāja. Trīsdesmitos gados pameta visu un aizlaidās uz sava tēva zemi - brīvo Latviju. Atpakaļ viņa neatgriezās.”

Simtgadnieks izdzēra, kas bija palicis, noslaucīja lūpas, tad norausās no augstā krēsla: „Cilvēkam ir kaut kam jātic.”

„Āmen,” teicu es.

Un otrā rītā pieteicos braukšanai uz Koreju.