Inese Baļķīte

Račevska

Migla kūleņiem raisās no ezera.

Saules sarkanās svītras strīpo debesis.

Es lasu miglas un saules rakstus,

aicinājumu − celies.

Izeju laukā basām kājām,

bradāju pa brikšņiem un ogu krūmājiem,

kamēr kājas nomazgātas.

Miglas pēdās katrs brīdis

zelta saules stara gabals kabatā.

Es pasmaidu un pamanu,
ka vēlreiz smaidu.
Labsajūta, nogurums sajaukti
kā pagājušā vakara vīns un jautrie smiekli.

Pēkšņi −

vējš zaļā zālē viļņo,

lapu jūŗa koku galotnēs,

zemas vēsas debesis

tumšo manu pasauli.

Pēc lietus −

tīrumi un mākoņi satiekas.

Viss aptīts pelēkā šķidrautā

svaigs, nedrošs.

Tālumā vēl pērkons rūc,

bet es drīkstu atsākt savas gaitas,

ieelpot lietus spēku, pērkona spēku.

Nav jāsteidzas.

Ezermalā ugunskurs kuras,
visa pasaule guļ, un
bērnu smiekli apklusuši.
Zvaigžņu pasakā mēness valda
un varžu ķēniņi kurkst,
slavēdami mēnesnīcas galma kungus.

Pirms rudens gaisā:

kādi ir jaunības mīlas vārdi,

cik zvaigžņu saskaitījāt,

cik vārdus pateicāt,

cik daudzi ezera viļņi pačaloja zem laipas?

Cik tālu vēl rīts?

ĒDNĪCA

Pāri apmiglotam ezeram

zosis pa pāriem peld uz otru krastu.

Tur, tālumā vasaras mājas,

uguntiņas spīd no logiem kā sveces un

saplūst miglā.

Blāvas gaismas šūpojas viļņu laivās

un plūst.

Mēs sēžam pie galda un skatāmies pa plašo logu

un mēģinām apkampt šo vakaru it kā tas varētu būt

katrs vakars katru dienu

un mūsu dzīve kā sala ezera vidū,

kur koši koki kalpo gada laikiem

netraucēti.

PAVASAŖA

Saulaina, gaiša veranda

pats dienas vidus laiks,

kad pūķis pārstaigā pagalmu.

Grābeklis nolikts pie pūnes,

un zāle rasaina sidrabota −

dīgst plāni, tievi, smalki stiebriņi.

Zied narcise, bet es vēlos magoni

tumšu, sarkanu.

Saulē mākoņi mirgo, bet es vēlos

vakara zvaigzni, vasarā piebriedušu mēnesi.

Tu steidzies parunāties ar akmeni, vijolītēm

un pienenēm kā olu dzeltenumiem.

Sārti saules vaigi vīd.

Bērns, tu salasi ziedus un miegu. Viens, divi.

Es arī vēlos tavu bērna miegu. Viens, divi.

Ceļmalā zied Jāņu zāles −

lido lauku puķu putekšņi −

Meitas lasa margrietiņas, sarkanbalto āboliņu,

asinspuķes, ugunspuķes,

gundegas un magones,

nopin ziedu mākonīti,

Jāņu zāļu, ozollapu, ziedu vainadziņus.

Kad mežmalā paviz sīkas gaismas −

− jāņtārpiņi dejo −

jāņuguns lāpas liesmas lēkā,

dzirk­-

steļu

uguns-

kritums,

dziesmas un rotaļas

no pustumsas krēslas

līdz rīta ausmai

pāri ezeram

balsis un atbalsis, dziesmu vilcējas skan.

Bet jaunais pāris lec pāri

dzintara oglēm, ugunskura kveldošām

dzīvības atjaunotājām!

Indra Gubiņa

VIENTUĻA JĀŅU

Vienalga kādā vecumā esam,

vientuļa Jāņu nakts sūrst.

Dedzina atmiņu ogles

un viss bijušo Jāņu ugunskurs.

Piemājas dārziņš uz brīdi

priecina acis, bet sirds

smaga kā mākoņu guba,

kad negaiss pamatē milzt.

Nakts ir tik silta un laba,

līgo − pats mutē jau kāpj.

Bet tagadnes naksnīgā tumsā

vientuļa Jāņu nakts sāp,

vienalga kādā vecumā esam.

Ceļš aizaudzis nātrēm,

grāvji ar kārkliem,

acis − ar atmiņām.

Taustos uz mājām.

Ne laikam, ne brikšņiem

cauri vairs neiziet.

Klupdama tieku

līdz bijušo māju pamatiem.

Vasara zaļo arī pār gruvešiem −

pusgadsimtu nenovāktiem!

Stāvu un skatos.

Sirds savādi stingst.

Savas dvēseles

latviskās segās tīstījām,

par zemi, par tautu

lūdzām un sērojām,

par mājām, ne drupām

ar ilgām domājām.

Nu dvēsele kaila stāv atmiņu mežā.

Dārzs aizaudzis nātrēm.

Asi dadži un kazenāji

dur, plēš un dzeļ.

Kā tikt uz mājām,

kur ir tas ceļš?

Es jau varētu klusēt,

akmeņi manā vietā noteikti nebrēks.

Varētu mierīgi maliņā stāvēt

vai savā dārzā puķu dobes ravēt.

Tomēr − man gribas kliegt!

Kur latviešiem vieta uz zemes lodes?

Kur senču valoda, latviskās mājas?

Var jau gadīties −  tam Kungam kādreiz

patiks pavēlēt eņģeļiem kādiem

brīvību drošu un spožu

atkal atnest uz saviem spārniem.

Bet tā, kas tagad manu tēvzemi plosa,

ir kā paša velna pamesta josta,

lai mezglos un cilpās pinas un klūp,

lai tautas sirdi un dvēseli žņaudz.

Nav pamata! Cilvēki purvā stieg,

bailes un posts kā nezāles aug.

Bet akmeņi nebrēc.

Tie raud.

Zinu, jūs manī skatāties ar aizdomām,

jo tie rūgtie gadi ar saltu krusu

kapāja jūs, kamēr dvēsele mana

mirka vien lietū un sala.

Mēs, kas reiz ar ilgām

domājām viens par otru.

un arī jūs, jaunie,

kam mūsu liktenis svešs −

pastiepsim pretim viens otram roku.

Ne lai ko ņemtu vai dotu,

bet lai cits citu justu

un lai mēs turētos kopā.

Pret sauli griezīsim vaigus,

lai tā ielīst mums sirdīs,

ar saviem siltajiem stariem

pārklājot tumšos laikus.

Mēs − viena tauta no vienas zemes,

ar vienu asinsbalsi!

Tik maz vairs esam.

Bet − vēl esam!

mazas tautas rakstniecība

iet pa balto bērzu birzi

vienā rokā ganu stiba

otrā −  ledenīšu turza

meklēt meklē lielo ceļu

neatrod un gauži rauda

nedz tai smalkas zīda veļas

nedz tai kritīs barga nauda

apguls tā velgās sūnās

it neviens to neuzrunās

tikai Dievs ir viņas tulks

tik daudz zvaigžņu tik maz mēļu

tik daudz mežā zārka dēļu

pazudis mans ganāmpulks

neķērc Mūza klusāk klepo

apmetums no sienām krīt

labāk viegli projām slēpo

turp kur inuiti mīt

te ir Rīga te ir blēži

te viens otru nikni skauž

tur ir cēli ziemeļbrieži

rāmi iglos veči snauž

sapņojot par lāčiem baltiem

horizontiem ledū kaltiem

kā tiem novēlējis Dies

piedod mūza vajag doties

iemācies reiz neatdoties

te kur Sātans spļaudījies

es neesmu šeit nepieciešams

es aizeju jau vakars vēls

ir visa dzīve aiziešana

uz apvārsni kas paliek tāls

un neglābjami mirāžots −−

sit katra cerība kā sods

un piedod piedod Dievs

Tu vienīgais mans liecinieks

Tev vienīgam es esmu vajadzīgs

Tavs negausīgais kroplais kalps

kurš neprata būt pazemīgs

kaut tā kā smilšu graudiņš sīks

es smilšu graudiņš Tavā acī

ar asarām viss gājums slacīts

tak palicis tik nepasacīts

dzejas laiki izbeigušies

jau pirms gadiem divdesmit

glumiem metaforu zušiem

velti pakal vārdi rit

iznāk viss tik senbijuši

neiznāk nekas vairs cits

kaut tev sirds ar lūztu pušu

nepiedzims to esmas* skits

neauļos pa tālām stepēm

zirgi ugunīgām krēpēm

debess telti aizdedzot

paliec vien un pogas spaidi

visos vados gari vaidi

paiet dzīve neprotot

*elektronskaitļojamā mašīna

Tā nāca no jūŗas

pirmsieva

ar saules zīmi vaigā

PASAULES

Brīdi pie tevis pieturēties − griba

dzirkstele dzintarā vai tuksneša rozē

tie paši pirmsākumi

tie paši spontānie sirdspuksti

un neizsakāmas bailes dzimstot

svaru otrajā šķīvī

kā miernesim tā dumpiniekam lielo

vārdnīcu veŗot − žēlastības

gaidas

PIRMAIS

Norijis sirdi savā teikā

tas izvelk pergamenta lapu

svētā neziņā − jo priekšā

guļ tik daudz līdzību dabā

vienkārši vārdi

ar atliku spēku kā uguns

un ūdens vara

sāpēs

kliegdams un smiedamies

tas ierauga − nenoteiktību

No dārza izdzīta ‘nezāle’ −

sieviete it kā tā būtu pie visa vainīga

viņas purpura krāsai atmirdzot

viņa spogulī

no debesu augstumiem nākuši

zemes viļņos nu līgojas

eņģeļu spārni

Auga krūms viens

Tad iemetās ērglis zaros

atdodams spārnus

lai būtu debess citāda

kā pirmatnēja

Ved kalna galā ganu dziesma

sauli − diendusā

plēn karogs zēna dedzināts

bet pelnos un ēnās

un saules plankumos tomēr

ar ziņu spīguļo laiks

un sārti magoņu lauki

un blāvi rudzu lauki

kā pērles − nomodā

Pilsēta atveŗas

kā ķirzaciņa uz dzeju

kā raķete

vēl apglaudīta Zālamana

soļiem

ielās nezāles un naži

bezsamaņā kādi citi

un bezgala daudz skaņu

nopūtu − kā vēja svilpes

dvēseles dejā līdz − visupēdējam

stāvam

mīlestībā par pilsētu

dreb zvani

Aizkari sen iziruši

tik saites vēl tiecas

pieskarties acīm

apstājas

marta mēnesī dzimušas

sniega pārslas

Ne jau personīgs

bet nacionāls lietus līst

kā mūžīga netaisnība

dūmu signāls pāršķeļ

Daugavu pušu

Vēl tu guli −

vēl esmu ārpus visām sakarībām.

*

Es sākos pirkstgalos

tev pieskaroties

*

Es sevi jūtu,

kad jūtu tevi.

Bez tevis sev

esmu pazudusi.

*

Ko tu gribi ēst?

− Dich! −

*

Pie mana elkoņa dauzās

tava sirds

nevienmērīgi −

un es klūpu.

*

Tu rādi man

vasaras pēdējās mārpuķes −

un es tās ieraugu

pirmo reizi mūžā.

*

Tu mani gribēji

kāda esmu −

kas es vairs esmu

bez tevis?

*

Tavi vārdi pieskaŗas

manam ķermenim −

Komm bloss her!

*

Tāds vējš no jūŗas,

ka mēs spējam turēties kājās

tikai divatā.

*

Balkona spraugā ieaudzis bērzs,

un mēs sapņojam par nākamo vasaru.

*

Nevis ka liepas noziedējušas

sāp,

bet ka pīlādži jau

tumši sarkani.

*

Kad tu man pieskaŗies,

pasaule

vēl savā vietā.

*

Kur tu esi? −

Man jāzina, kur es varu palikt.

      *

Tu −

mana dziļākā vientulība.

*

Tāda viegla rudens dūmaka,

un man pamirst kājas aiz bailēm

no ziemas.

*

Wo bist du? −

Tevī.

Tikai tevī.

*

Es dzīvoju tavas bailes −

tās ir manas.

*

Līdz ar tevi

katru dienu

daļa manis

mirst.

*

Tikai tevī

sevi spēju mīlēt.

Tikai tevī

sevi iemīlēju.

tikai maldi ir Cēzara verdzeņu rudie dēli,

to cirtas virpuļo resno un kailo matronu nopūtās,

kā pelni no atvērtām senču urnām.

pīniju ēnainā dvesma

un aizsērējušo vēnu sāpes

izdaiļo dzīves vientuļo miglu

* * *

pilnmēness bezmiegā čalis pa Helādas sapņiem klīst,

lunārā atspulgā mīlēs noplūsme apdzēš cigareti,

viņa kristāla sirds saskan pati ar sevi

un patiess vīns no zilas un pārgrieztas dzīslas

amforas vēderā līst

* * *

vieglāk akmeni pacelt kā izrunāt:

to pieņemsim zināšanai,

ka mūs nošķirs no labajām avīm,

jo dvēseles palu ūdeņi ceļas līdz potītēm jau.

uzņemsim zināšanas:

asaras rabīna sirmajā bārdā

* * *

maigais un gaistošais sengrieķis

aizsedz upura zīmi savā saburzītajā pierē,

šaubu un vaimanu spēlē starp koŗa zēniem

viņš, zudušais, meklē naktstauriņus,

taču tie apmeklē ugunskurus, pie kuriem

reiz esmu dzēris

ĀBOLS NO

viņa vecāki runā: kam gan viņš līdzīgs, aklais,

mums ne, tikai ne mums. saprāts ir rīta migla,

dūmu grīstis no apdzēsta ugunskura, bet rokas daiļas.

svešums skrāpē ar nagiem pie loga stikla,

tad atveŗ tam, jaunekli, šonakt, te nogaidošs klusums

klejo istabās tukšās, visas dvēseles dus,

laiks miesas vientuļai dejai, nazis, vēl nevainīgs,

bez karmīnsarkanā traipa, gultā nemierīgs grozās,

salds sapnis par stiprajiem pirkstiem,

kas atnāks, satvers un vadīs, jums visiem ir teikts,

vai esat klausījuši?

klāt ābolu krišanas laiks,

klausāmies, gaidām

VECS VĀCIETIS

(ATKAL PIE

Nav jāsteidzas.

Kalsna,

vai noēdusies apaļa, panāks

AIZSAUCĒJA..

Kad es toreiz paķēru

mazo bērniņu aiz rokas un

pārmetu pār bedres malu,

kad pēc tam mums lika nomazgāties un pārtapt,

un nodzīvot mūžu ar visām mūža mīlestībām,

tad uz šo zemi ceļi aizrakās un vārti

aizkrita ciet.

Tagad dzirdu:

miglā klukst ūdens,

ne nosistā bērniņa vaids.

Viss tikai šķietami. Vienīgi

AIZSAUCĒJA zina to stundu, kad

zeme vilks sevī atpakaļ, un

es negribu ticēt, ka

VIŅŠ tur būs izaudzis liels un nāks pretī,

lai atriebtos.

Es tikai pildīju pavēli.